Tāds nedaudz pavāvulis par dažiem literāriem darbiem

Gribēju sākt ar "piekasīšanos" kādreiz tik ļoti populāriem Dima-tēva diviem darbiem. Grāfs Monte-Kriesto un d'Artanjans un trīs musketieri. Tomēr, pārskatot savus ierakstus, atklāju, ka par Grāfu Monte-Kristo jau biju izplūdusies 2018.gada 29.augustā un par Trim musketieriem 2023.gada 22.janvārī. Neko jaunāku piebilst man nesanāk, domas palikušas tādas pat par šiem darbiem.

Tad nu par Blaumaņa noveli Purva bridējs, pēc kuras motīviem 1966.gadā Rīgas kinostudijā tapa uzņemta tāda pat nosaukuma filma. 

Maz laika atlicis līdz Dāvanu Laikam

Jau laiku iepriekš piedāvāju tiem, kuri jau sāk aizdomāties par Dāvanu Meklēšanu Ziemassvētku laikam. Un varbūt laiciņam pirms.

Vispirms - šalles. Man patīk tās adīt. Process palīdz sakārtot domas un novērsties no spiediena, kurš reizēm rodas no tā mirkļa nespējas rast optimālu risinājumu. Šis teikums ir links uz še jau nopublicēto šaļļu piedāvājumu. 

Un vēl. Arī mana grāmata Trīskrāsu karuselis. Grāmatā vēstīts par 1970-to beigu/1980-to gadu sākuma jauniešiem, viņu peripetijām. Motociklu ātruma, narkotiku, alkohola, pirmās mīlestības gaisotnē. Un Rīgu, kuru mūsdienu jaunatne nepazīst, kuras vairs nav manai paaudzei.

Ja ar kaut ko no piedāvājuma nelielā klāsta esmu kā aizķērusi un ieinteresējusi, rakstiet e-pastā, zvaniet; sarunāsim, norunāsim. Ja ierakstīsiet še komentārā savu vēlmi, vienalga nāksies pāriet uz e-pastu vai telefonsaziņu rīcības sarunāšanai līdz veiksmīgam rezultātam.

Tiem, kuri vēlas, bet nav vēl atraduši nopirkt. "Trīskrāsu karuselis"

Vēl palikuši daži neizpārdoti grāmatas eksemplāri. Cena - 7,00 eiro. Ja ir interese un vēlme, dodiet ziņu. Viss ir sarunājams un risnāms.

L.Veiskopfa-Henriha: Harka - virsaiša dēls

Izdevniecība Liesma, 1972.gads, 230 lpp.

No vācu valodas tulkojusi Ērika Lāce

Lasīju vienu reizi noteikti dziļā jaunībā, precīzāk - pusaudzības gados. Un noteikti kaut kur pēc1972.gada, kad grāmata tika izdota pirmo reizi noteikti. Abas ar draudzeni, aizrāvušās ar indiāņu tēmu pateicoties vācu kinostudijas Defa indiāņiem veltītajām filmām ar Goiko Mitiču kā galveno indiāni tajās filmās, klīstot pa pilsētu vasaras brīvdienās un garāmejot netīšām ielūkojoties grāmatnīcu piedāvātajos klāstos, "uzdūrāmies" šai grāmatai, kuru steidzīgi nopirkām. Tiesa, kopā ar kaut kādu nelasāmu balastu - tajos laikos grāmatnīcās bija tāds niķis - "ejošai" grāmatai pie pārdošanas "piekabināt" līdzi kaut ko paavisam tādu, kas noteikti līdz mūžības galam putētu plauktā un aizņemtu vietu (kas notika ar to balastu, neatceros, bet arī vecākiem uz to skatoties bija grūti noslēpt nicīgumu).

Ivans Fīla: Kameju gravētājs

Balāde par mīlestību starp debesīm un zemi

Izdevniecība Jumava, 2020.gads, 192 lpp.

Grāmata izdota ar Čehijas Kultūras ministrijas atbalstu.

No čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva

Grāmatu sāku lasīt todien, kad Tomam drusku paasistēju zvejošanas procesā un solīju, ka būs atsevišķs raksts par šo grāmatu.

Ķīniešu pasakas. Prof. P. Šmita izvēlētas

Valters un Rapa A/S izdevums, 1936.gads

Grāmata jau tā sauktajā jaunajā drukā, kura pagājušā gadsimta sākumā pakāpeniski nomainīja tā saukto veco druku. Lasīt bija drusku jāpiešaujas. Tādēļ, ka 1936.gada gramatika un vietvārdu rakstība tomēr atšķiras no tās, kura ir mūsdienās - attīstījusies tālāk. Piemēram, mēs vārdu salikumu "bruņurupucis" rakstām jau sen kā vienā vārdā, bet dotajā izdevumā šis salikums - "bruņu rupucis". Vai, arī piemēram,  Pekina tiek saukta par Pekingu.

Tas tā, ievadam.

Agnese Pastare: Pazaudēt meklēto

 Izdevniecība Ezerrozes grāmatas, 2024.gads, 298 lpp.

Ja iepriekšējās Agneses triloģijas grāmatas (manas atsauksmes par tām meklējiet šeit zem iezīmes literatūra) biju ņēmusi lasīšanai Rīgas Centrālajā bibliotēkā, tad šo jau nopirku. Jo minētajā bibliotēkā, vismaz uz mirkli, kad pirku šo grāmatu, tās tur nebija. Nezinu, vai nav iegādājušies vai arī vēl nebija ievadīta bibliotēkas katalogā un līdz ar to pieejama lasītājiem. Bet, nu nekas. Ķeros pie lasīšanas ar cerību, ka iespaids par šo grāmatu būs labāks, nekā par iepriekšējām.

Nenožēloju, ka grāmatu iegādājos un izlasījos cauri. Iesākumā gāja piesardzīgi, palēnām. Pēc, līdzīgi no kalna ripojošam akmentiņam, ierāva, aizrāva.

Zane Daudziņa: Bērnudienas komunālijā

 Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2024.gads, 256 lpp.

Nopirku ne tikai izlasīšanai un pēc plauktā putināšanai. Nē, romāns ir arīdzan par manas bērnības, jaunības laiku komunālā dzīvoklī un par vietām, kuras bija arī mana tolaiku vide. Lokācijas nozīmē, jo, izrādās, savu bērnību un jaunību abas ar Zani esam izdzīvojušas vienā apkaimē. Var jau būt, ka mūsu gaitas ir kādi krustojušās, tik toreiz viena otru nepiefiksējām, bijām viena otrai bezvārda garāmskrējējas.

Jau pats grāmatas sākums paņem, aizrauj. Un kļūst skaidrs, ka jāēd (ups, jālasa) pamazām. Kā super garšīga kūka pa mazam gabaliņam. Lai palēnām izgaršotu notiekošā atmosfēru. Ja dzīsi zirgus, pa ceļam pazaudēsi netveramo garšu. Tik ļoti tas viss ir tuvs un saprotams. Nē, man tā komunālija ir bijusi savādāka, bet tas neizslēdz to, ka bija. Jau no dzimšanas. 

Un - es pat biju piemirsusi par 10.trolejbusu! Ha, man laikam paīsa atmiņa. Toties uzplaiksnī atmiņā citas ar apkaimi saistītas atmiņas. Bet to izklāsts še nebūs tēmā, jo tēmā ir Zanes grāmata.

Izlasīju līdz beidzamam vākam. Ar visu manu mendeli lasīšanas gaitā pierakstīt uznirstošās domas.

Milzonīgs paldies par drastiskumu atmiņās un siltumu, kurš tā vien laužas laukā no katra vārda, katras zilbes. Un paldies par drusku citādāku skatījumu uz vietām un lietām ārpus komunālijas, Rīgas ielās, savādāku, nekā mans skatījums uz tām pašām vietām. Gan jau ka tajos tālajos gados mēs kaut kur kaut kā nemanot esam viena otrai garam pajoņojušas savās gaitās esot viena otrai kaut kas kaut kādā burzmā.

Reizēm, lasīšanas procesā, pieklauvēja klusa cerības vēlme, ka mēs varētu pie tējkafijas krūzes un svaigu bulciņu kaudzes apsēsties un "Tu atceries to stūri? Tur bija tā....". Un bērni klusu kaktiņā sēžot klausītos tos atmiņu plūdus un salīdzinātu savas atmiņas par viņu Rīgu, kura nu jau ir savādāka par mūsu Rīgu...

Lasiet, baudiet, atceraties...

Sandra Kalniete: Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza

 Izdevniecība Jumava, 2000.gads, 479 lpp.

Paņēmu bibliotēkā izlasīšanai un pateicoties Kārļa Streipa ieteikumam vietnē Facebook. Jo bija sakrājušies neatbildēti jautājumi pēdējas Atmodas un Latvijas valstiskās neatkarības laiku notikumu sakarībā. Caur Facebook vietni meklēju cilvēkus, kuri man palīdzētu rast atbildes uz sasāpējušiem, un līdz ar to traucējošiem jautājumiem. Tad nu saņēmu ieteikumu izlasīt šo grāmatu.

Vispār, dīvaini - man parasti pietika ar bibliotēkā dotajām divām nedēļām grāmatas lasīšanai. Šoreiz nē, devos uz bibliotēku cerībā saņemt nedēļas pagarinājumu lasīšanai. un, paldies dievam, to pagarinājumu saņēmu. 

Raiders Hegards: Ķēniņa Zālamana raktuves. Daiļā Margareta

Izdevniecība Zinātne,  1957.gads, 453 lappuses. Cik nu sapratu grāmatas beigās pēdējā lappusē ar iespiesto tekstu, iespiests Maskavā pēc mūszemes izdevniecības pasūtījuma, vai kā nu to darbību sauc. Grāmatas sākumā, kur parasti tā informācija tiek iespiesta, atbilstošās lappuses ir izrautas. Es šo grāmatu "iesūcu" manas mājās tipa bibliotēkā, telpā, kur tās grāmatas stāv sakrautas uz palodzes kā "pārpalikums" no bijušiem mājas iemītniekiem un nu ir pieejamas citiem mājas iedzīvotājiem.

Grāmatā iespiesti divi autora romāni par dažādām tēmām. Virsraksta arī jau šo faktu apstiprina. Nolēmu beidzot izlasīt, jo lasījusi biju jaunībā, 2021.gadā noskatījos filmu pēc krājumā iespiestā pirmā romāna motīviem, par ko jau rakstu uztapināju. Protams, abi šie romāni pietiekami spilgti, ka varu bez atkārtotas lasīšanas vispārējos vilcienos sižetu pastāstīt, bet tomēr sasparojos atsvaidzināt atmiņu.

Un, jau iesākusi lasīt kādu gabaliņu, sapratu, ka tiešām uz to visu raugos savādāk, nekā lasot pusaudzības laikos.

Labi, tas viss - lirisks ievads tam, ko zemāk rakstīšu. Un izteikšos par katru krājumā ietverto romānu atsevišķi.

Pavāvulis ar literatūras pieskaņu

Nu jā, tā laikam var teikt. Un tiešām pārdomas un viedoklis no melleņkrūma pazares pasauli vērojot.

Relatīvi nesen medijos pamanīju baumu, kura, tiesa, ātri pazuda no "ētera". Tādēļ nezinu, cik patiesības tajā izrunātajā. Taisoties bērnu grāmatu sēriju par doktoru Dūlitlu pārstrādāt atbilstoši mūsdienu tolerances prasībām. Un konkrēti autora attieksmi pret tajā sērijā minēto nēģeru princi Bumpo. Esot jūtama negatīva attieksme pret nēģeriem un mācot bērniem slikti izturēties pret šīs rases cilvēkiem.

Te nu man ieslēdzas "Aļo, garaž!". Kādam laikam smadzenēs kaut kādi vadiņi īssavienojumā saslēgušies. Varu teikt no viedokļa, kurš manī "iesēdās" 11 gadu vecumā, kad grāmatu Doktora Dūlitla peldošā sala lasīju pirmo reizi. Tā tapa nopirkta grāmatnīcā Daugavpilī, vecāki nopirka. Un tad vilcienā sēžot un braucot 4 stundas līdz Rīgai tā grāmata tapa izlasīta. Un man, 11 gadīgam bērnelim, nu nebija nekāda negatīvisma pret to nēģeru princi. Nu, nēģeris, nu, no Āfrikas, nu, īpatnis. Un tālāk? Viņš kopā ar doktoru Dūlitlu un viņam asistējošo puiku dodas Piedzīvojumā. Un Piedzīvojums bija svarīgāks, aizraujošāks.

Ēriks Marija Remarks: Trīs draugi

Grāmata, kuru periodiski pārlasu. Diezin, vai ir nozīme konspektēt tās saturu, gan jau ka daudzi ir lasījuši šo literatūras klasiku, ja tā var doto darbu nosaukt.

Cik nu no mana kaktuskrūma pazares, viena no labākajām Remarka grāmatām. Aizrauj ar savu īstumu cilvēku attiecībās - draudzībā, mīlestībā un vēl... Un šo attiecību fonā - Vācija starp diviem pasaules kariem ar visām augošā fašisma baisām. Kontrasts spēcīgs. Un es ticu visiem romāna notikumiem, nav ne reizi radusies jebkāda šaubīgas neticības nots.

Un ziniet, man lasot šo grāmatu, reizēm gribas lasītājiem, vērtētājiem pajautāt - lasot un izbaudot cilvēku attiecības grāmatā, kaut kā aizmirsies pamanīt, ka grāmatā bez galvenajiem un citiem cilvēciskajiem varoņiem ir vēl viens. Auto vārdā Kārlis, kurš zināmā mērā kļuvis par "lielceļa biedu" un ap kuru grozās nu ļoti daudzi romāna notikumi. Zinu jau zinu, ka minētais auto ir tā īpašnieka lolojums un vispār, bet tas lolojums zināmā mērā kopā ar īpašnieku izbauda notikumus. Ja var kaut kā tā personificēt to braucamo.

Tikai mani nepamet jautājums, uz kuru man diezin vai kāds spēs atbildēt.

Kāpēc Remarkam praktiski visi (vismaz tie, kurus esmu lasījusi) darbi beidzas ar viena no mīlētājiem nāvi? 

Arvīds Deģis: Marijas ielas koķetes

Izdevniecība: Jumava, 352 lpp.

Izdošanas gads - nav norādīts

Nonāca manās rokās kā Ilmāra Bites dāvinājums. Mani ieinteresēja ar to, ka grāmatā rakstīts par vietu, kurā izaugusi. Par Marijas/Čaka ielu posmā no stacijas līdz Ziedoņdārzam.

Tomēr - jo vairāk ielasos, jo vairāk saprotu, ka grāmata ir par pagājušā gadsimta Rīgu, Latviju. Varoņu peripetijas ir laikam ka fons videi, tās vērtējumam. Grāmatā parādās arī kā tēls to gadu lielceļa laupītājs Adamaitis.

Harijs Raits: Burvestību liecinieks

Izdevniecība Zinātne, sērijā Apvārsnis, izdošanas gads: 1974, 191 lpp.

No angļu valodas tulkojis Ivars Kundziņš

Grāmata par autora iepazīšanos ar tā saukto primitīvo tautu Dienvidamerikā, Āfrikā kultūru, ticējumiem un burvju institūciju plus mīnus laikposmā no laika pirms Otrā pasaules kara un laiciņu pēc. Autors arī apskata Rietumāfrikā un Karību salās, kurās šis ir ievests, izplatīto vudū kultu.  Vispār, autors pabijis vietās uz planētas, kurās burvestības un tamlīdzīgas būšanas ir neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa.

Tiek skarta tēma arī par to, kāda ir sava veida tieši "primitīvo" tautu attieksme pret "baltajiem" cilvēkiem; mijiedarbība ar tautu apdzīvotajās teritorijās ievazāto kristietismu, kristiešu dievu.

Man grāmata likās pievilcīga vispirms jau ar to, ka autors izturas ar cieņu pret "baltajam, civilizētajam" cilvēkam nesaprotamo pasaules, lietu kārtības redzējumu. Autoram ir vairāk jautājumu un izpratnes mēģināšanas. 

Ir vērts izlasīt un iepazīties kaut virspusēji.

D.Lokvuds: Esmu aborigēns

Izdota: Rīgā, 1975.gads, 228 lpp.

Izdevniecība Zvaigzne sērijā Apvārsnis

Atkal pieķēros pārlasīt reiz jau lasītu grāmatu. Šoreiz stāsts ir par Austrālijas aborigēniem. No paša Austrālijas iedzimtā skatu punktā un tādēļ laikam jau ka pārliecinošāks stāsts. 

Lasās daudz vieglāk, nekā Malorī grāmata par Grenlandes eskimosiem. Šoreiz pamazā druka netraucē, jo lasītais ievelk, pārliecina. Tiešām. Un laikam jau tiešām tādēļ, ka grāmatas varonis stāsta par sevi un savu tautu. Mīl sevi, savu tautu un pie viena ciena cittautiešus. Un savu zemi arīdzan. Tikai normāli.

Lasīt interesanti. Patīk tas, ka ir pa īstam. Jā, aborigēns stāsta savu stāstu angļu pētniekam, kurš šo stāstu pieraksta. Savā ziņā kopdarbs. Tautas biogrāfija, paražas, ticējumi un viss tamlīdzīgais un viena cilvēka biogrāfijas, paražu un ticējumu fona. Divu pasauļu - Austrālijas aborigēnu un Austrālijas kolonistu - mijiedarbība. Pie kam aborigēni transformē un kā nebūt sabalansē svešinieku atvesto pasauli ar savu pasauli. Saglabā sevi jaunajos apstākļos.

Man patika, patīk un iesaku. Lasiet un iepazīstiet Austrālijas aborigēnu pasauli un Austrālijas kontinentu kā tādu.

Ž. Malorī: Tules pēdējie karaļi

 Latviešu valodā izdota 1977.g., 270 lpp.

Izdevniecība Zvaigzne, sērijā Apvārsnis

Pēc ilgāka laika atsaku lasīšanu. Proti, pērnajā vasarā lasīju marša tempā daudz un dikti. Tomēr, pēc Lindas Nemieras grāmatas Svēto laiks vēl vasarā izlasīju tikai Dzintara Tilaka Zlatas ceļu. Kaut kāds apsīkums bija uznācis.

Nolēmu izlasīt atkārtoti grāmatu, kuru biju lasījusi drīz pēc tās iznākšanas. Un arī vēl dažas reizes pēc tam. Bet vienalga krietni pasen.

Grāmata ir par franču zinātnieka, laikam sauktu par antropologu, ilgstoša dzīve, apmēram gada garumā, Grenlandē, tās pamatiedzīvotāju eskimosu vidū.

Lasīju palēni. Ne tāpēc, ka rakstītais neinteresētu, bet gan - redze sākusi ieklibot, kaut kā lielāku druku laikam prasa... Lēnai kasīšanai pie viena ir zināms plusiņš - var "izgaršot' uzrakstīto...

Protams, Grenlandes dabas apraksti, eskimosu dzīvesveids, paša autora pētnieciskā, kartogrāfijas un ģeoloģijas, darba apraksts, atsauces uz aizgājušo laiku polārpētniekiem, kuru darbībā bija kāda saistība ar Grenlandi... Tas viss kopumā interesanti, arī informatīvi. Tomēr, jo vairāk lasījos, jo biežāk man gribējās grāmatu malā likt, pārtraukt lasīšanu tāpat, kā tas jau aizgājušajā vasarā bija ar Gata Krūmiņa Skārda blūzu. No šāda likteņa grāmatu paglāba tiešām tas informatīvais materiāls. Un arī tas, ka autors centies ļoti uzrakstīt savu pieķeršanos Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Izteiktā prasmes varbūt ka piekliboja, bet labvēlība pret grāmatā atainoto vidi ir nenoliedzama.

Tiesa, pusratā atstāju beigas, beigu nodaļu, kurā pausts par viņa redzējumu par to, ko sastapis Grenlandē atgriežoties tajā vēl dažas reizes pēc grāmatā aprakstītajiem pamatnotikumiem. Man tas viss likās - pasausa spriedelēšana; manai uztverei visai patāla. Bet, un atkal, tikai mans viedoklis.

Ja nu kādam rodas interese, uz priekšu, lasiet.

Dzintars Tilaks: Zlatas ceļš

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2023.gads, 141 lappuses

Par grāmatas prezentāciju rakstīju jau šī gada janvārī. Tagad beidzot tiku līdz izlasīšanai. Ar nelielu piedzīvojumu. Proti, vasarā, kad gribēju grāmatu bibliotēkā paņemt izlasīšanai, mani pierakstīja rindā uz grāmatas saņemšanu. Esot iekļauta laikam bērniem vasarā obligāti izlasāmo grāmatu sarakstā, tāpēc esot rinda uz lasīšanu. Visu vasaru gaidīju ziņu telefonā par to, ka mana lasīšanas rinda pienākusi. Tā arī nesagaidīju.

11.novembrī, kad Rīgas Centrālajā bibliotēkā notika Fantastikas pēcpusdiena par ar Tilaka grāmatu nesaistītu tēmu, bibliotēkā pie viena apvaicājos - kad tad mana rinda beidzot pienāks. Bija pārsteigums tajā, ka rindā neesmu iekļauta. Bet tomēr grāmatu dabūju lasīšanai - acīmredzot lasīšanas ažiotāža pārgājusi un beidzot grāmata normāli pieejama lasīšanai.

Īsi par grāmatu, pārrakstīts no grāmatas aizmugures vāka:

Fransiss Karsaks: Atnācēji no nekurienes

Izdevniecība Zinātne, 1969.gads, 287 lpp.

Sērija Fantastikas pasaulē

No franču valodas tulkojusi Mirdza Ersa

Ne pirmo reizi lasīju šo grāmatiņu. Pirmo reizi lasīju jau pusaudzības gados, kad pamazām sāku aizrauties ar žanra literatūru. Jau pirmo reizi lasot, bija tāds neliels pasmaida iespaids. Pasaka pasakainā. Fantāzija un fantastika - sava veida divi vienā. Sirsnīga. Tieši ar šo sirsnības piešprici "paņem". Kaut arī sastopami neloģikas momenti no cikla "A kāpēc?" uz kuru "A kāpēc nē?". Piemēram, viens no grāmatas varoņiem ierodas viesos pie otra, sava drauga, kuru nav redzējis ilgāku laiku. Saimnieks pa šo laiku ir "iekūlies piedzīvojumā" un gatavs viesim par piedzīvojumu izstāstīt. Un viesim uzreiz "Es tavu stāstu ierakstīšu magnetofonā". Loģisks jautājuma piesitiens - kāda kaktusa pēc magnetafons? Vai tad jau iepriekš zināji, ka draugam būs atstāstāms interesants piedzīvojums? Ideja par magnetafonu tā arī netiek pamatota.

Nezinu, cik raiti lasās romāns oriģinālvalodā, bet Mirdzas Ersas radītais tulkojums labs, nekur neklibo, lasīšana raita, veikla.

Bet vispār, grāmatiņa aizrauj par spīti neloģkas momentiem. Izstrādāta pasaule, kurā risinās notikumi. Žēl, ka nav sanācis lasīt vēl kādus autora darbus. Nezinu pat, vai kas vēl ir tulkots no franču valodas. Ja kāds kaut ko zina, iesakiet lūdzu. Labprāt sameklēšu lasīšanai.

Vērts grāmatu pārlasīt kaut omulīgam noskaņojumam tad, kad aiz loga neklimats uzdarbojas un gribas ieritināties siltā pledā ar siltu tējas tasi pa rokai.

Linda Nemiera: Svēto laiks

 Izdevniecība: Apgāds Zvaigzne ABC, 2023.gads, 272 lpp.

Žanrs: pilsētas fantāzijas un kriptoromāna apvienojums

Sadabūju Rīgas Centrālajā bibliotēkā pēc nepilnu triju nedēļu esības rindā uz grāmatas saņemšanu lasīšanai. Plusžetons autorei, jo uz viduvējām grāmatām rindas neveidojas. Pie viena - par grāmatas kvalitāti runāja arī tas fakts, ka to "izlaida cauri" tieši Zvaigzne ABC. Izdevniecība vienkārši "nelaiž cauri" negrāmatas vai vienkārši jēlmateriālu.

Inguna Dimante: Paslēptā dzīve

Izdevējs: AS "Latvijas Mediji", 2019.gads, 223 lpp.

Žanru varētu nodefinēt kā minējumu un pieļāvumu realitātes saknē.

Manā bibliotēkā nonāca pateicoties Ilmāra Bites dāsnumam.

Atkal viena grāmata, kura iesūc. Kā akmentiņš, kurš ripojot no kalna lejā pamazām uzņem ātrumu tā, ka jau pēc neilga ripojiena neatlaižas, kamēr viss nav beidzies. Savijusies realitāte ar neskaidrību, kurā vieta minējumiem. Visādiem.

Īsumā:

Sieviete pie mirējas gultas caurskrien savai dzīvei, plašāk atceroties vidusskolas beidzamās klases laiku. Laiku, kurā sevi piesaka mistikas elements, nezināmais, kura tābrīža skaidrojumi ir kā pieļāvumi; pieļāvumi, kuri mīklu neatrisina, tik "iekonservē". Risinājums, skaidrojums, kā vienmēr, grāmatas izskaņā.

Nezinu, vai to var ieskaitīt "sieviešu romānu" kategorijā. Rakstīts no sievietes, meitenes skatu punkta. Ar sievietiskām sajūtām un domām. Bet arī vīriešiem būtu interesanti izlasīt. Lasās raiti, viegli. Smagas lasīšanas gadījumā jau nebūtu no kalna ripojošā akmentiņa līdzrāvums. Katrā gadījumā mans viedoklis - ir vērts izlasīt.