svētdiena, 2022. gada 29. maijs

Daudzsievība

Meklējot atsauces šim rakstam atkal "parakājos" vikipēdijā. No tur esošā rakstu piedāvājuma izvēlējos trīs rakstus: Poligāmija, Poligiija un Sieva un mīļākā - vai vajag legalizēt arī šādas attiecības? Ja pirmie divi raksti deva tikai jēdzienu kā tādu definējumu, tad trešajā rakstā jau plašāks šī jautājuma apskats. Pie tā tad laikam pieturēšos kā pie pamata savam domu izklāstam.

Esmu dzimusi un augusi vidē, kurā monogāmiskās attiecības ir norma. Ja rodas situācija, kuras rezultātā veidojas jauna ģimene, iepriekšējā tiek šķirta juridiski. Taču ne par to gribēju rakstīt.

Rakstā izsmeļoši apskatīti nosacījumi, pie kuriem vīrietim ir atļauts precēt otro, trešo, nākamo sievu. Tas ir - primāri jau tas, vai vīrietis spēj uzturēt apprecētās sievietes. Vai viņš sievietēm, kopīgajiem bērniem spēj nodrošināt vienādu, ne zemu dzīves līmeni. 

Pie visa - valstīs, kurās atļauta daudzsievība, ir noteikts, reizēm nerakstīts, sievu skaits, kuras viņš ir tiesīgs precēt vadoties no paša materiālā stāvokļa.

Tomēr rakstā praktiski nav skarts vēl viens daudzsievības institūcijas praktiskais aspekts. To ļoti labi raksturoja viena frāze pavecā padomju laika filmā "Karstā tuksneša saule" ("Горячее солнце пустини") - (neesmu pārliecināta, vai līdz galam pareizi atceros filmas nosaukumu krieviski, ja nav slinkums, pameklējiet jūtūībē). Tur pēc sižeta filmas galvenā varoņa gūstā nonāk viņa pretinieka harēms - sievu pulciņš dažādās vecuma grupās.

Varonim vienā no vakariem sanāk saruna ar jaunāko no harēma sievietēm. Viņš pastāsta, kādus darbus mājas solī veic monogāmo attiecību sieviete. Uz ko pirmajā mirklī diezgan naivs izskan jaunākās harēma iemītnieces jautājums : "Un tas viss viņai vienai?!"

Bet ja tā padomā - katrai sievietei taču ir katrai savi talanti - viena lieliski glezno, cita mājā katru puteklīti izķer un izsūta, vēl cita virtuvē tāda karaliene, ka visiem kaimiņiem skauž garšīgās ēdienreizes.... Tā varēt turpināt ļoti ilgi.

Nav brīnums, ka sieviete, atgriezusies mājās no naudas darba jau tā jūtas  pārgurusi, bet te vēl veikals, bērnam skolasdsrbi jāpārbauda, vakariņas jāuztaisa, jāizskatās super puper vīram pārnākot un reizēm viņam čības pienesot. Un tam visam pēc oficiālā maizes darba - reizēm labi, ja 15 minūtes visa paspēšanai. Nav brīnums, ja skaistais tauriņš pārvēršas par nodzītu bezdzimuma jūga lopu, kurš nevienam (pat sev) nepatīk.

Šajā ziņā daudzsievība ir zināms pluss pašām sievietēm. Mājas solī veicamie darbi kā nebūt sadalīti, par gultas prieki sadalīti (nu, godīgi - ir brīži, kad vīrietim ir noskaņojums, bet sievai "galva sāp, iestājies aizcietējums un vispār gulēt gribas". Tad nu - ja vienai nav garastāvokļa, būs otra.... Nu nav tā, ka visām sievām vienlaicīgi iestājas galvassāpes, kritiskās dienas, citi "nē" iemesli).

Daudzsievībā sievietes mazāk nogurušas, ikdienas darbi paveikti (pat ja kādai ir maizes darbs ārpus mājas). Sievietēm bez stresa atrodas laiks sev, savest sevi kārtībā, kaut kur kaut pašām vienā kompānijā tēju padzert un smaidīgi un sirsnīgi sagaidīt vīrieti mājās no viņa darbiem. Galarezultātā visi apmierināti un jauks vakars visiem garantēts. 

Vīrieši, sakiet vēl, ka jums nepatīk atgriezties mājās no darba uz turieni, kur esat gaidīti, kur skaistas sievietes acis priecē, vide sakopta, bērni paspējuši gan darbus gan nedarbus sastrādāt un tagad ir mierīgi kā pūklācīši.

Kolektīvais labums, ja to tā var nosaukt. 

Var vēl pieminēt, ka iestājas laika bridis, kurā vīriešu kļūst mazāk par sievietēm. Un ir tikai jautājums - kāpēc mainīt jau ierastu sievieti ar visiem viņas plusiem un mīnusiem pret jaunāku, kuras "tarakānus" īsti nesaproti un nezini. Varbūt ērtāk un mierīgāk pieturēt abas - ar vecajiem "tarakāniem" un arī to, ar citiem "tarakāniem"?

Tas uz šo brīdi laikam būtu viss. Ar laiku vēl piemeklēšu ko par daudzvīrību. Arī interesants, praktisks skatījums. Bet to - citreiz. 

ceturtdiena, 2022. gada 26. maijs

Tomēr laikam nāksies atgādināties

1. Rakstīju par taromāru  sistēmu un nedaudz pakavējos atmiņās. Nav tā sliktākā sistēma atkritumu šķirošanā. Pie viena - vai būtu pareizi skatīties šķībi uz tiem, kuri dažādos diennakts laikos vismaz šo tukšo taru savāc un nodod? Cilvēki zināmā mērā strādā, kaut kādu naudiņu sapelna un pie viena savāc tos atkritumus, kurus "pieklājīgie un labi audzinātie" pilsoņi nomētā kur pagadās un pēc tam niknojas, ka apkārtējā vide piecackāta.

2. Vēl nesen, 16. maijā izplūdu par ilūzijas tēmu. Laikam ko nepateicu līdz galam un skaidri. Varbūt tādēļ dažas dienas iepriekš, 24. maijā tapa jau nākošais raksts. (Tiesa, jau vairāk lasīts). 

3. Šis raksts arī palicis kaut kur nomalē. Kaut arī nākamajam rakstam no šī "izaugušā", bija piekrišana. 

6. Par šo, sekojošo divu rakstu kasīšanas mazumu laikam jau esmu iepriekš sūkstījusies. 1 un 2

******

Centīšos laikam tomēr nesūkstīties. Galvenais jau laikam, ka vispār top lasīts. Ceru, mani lasītāji nedusmosies uz mani par šiem dažiem atgādinājumiem. Vispār jau laikam ļoti ceru u jel kādiem komentāriem. Tad veidojas sapratne par to, kur "trāpīts" vai netrāpīts" tēmā.

Laikam jau mēs visi kas še rakstām, gaidām uz mūsu rakstīšanas jel kādu novērtējumu. Kaut sīkā komentārā.

otrdiena, 2022. gada 24. maijs

Es nedrīkstu raudāt

Par daudz ko rakstīju jau iepriekš, vēl vakar.  Tomēr laikam sanācis tāds garāks runājamais un par liekības tēmu.

Dziļā jaunībā, pirms ļoti daudziem gadiem savārīju muļķības (un kurš no mums nav "vārījis ziepes", kuras pēc nākas nožēlot un labot - ideālu cilvēku laikam jau nemēdz būt).Un sāpinājusi vispirms jau tuvākos cilvēkus. Tikai.... Tikai tas viss bija, notikās ļoti sen. Laiki ir mainījusies, es esmu mainījusies, daudzumdaudz ko sapratusi. Varbūt tāpēc, ka vecāka palikusi, varbūt tāpēc, ka to pavisam tuvo cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk. Daudziem pat piedošanu klusu nevar pateikt.... Nē, nu pateikt, palūgt jau var, tikai tad jāaiziet uz kapiem, jānoliek ziedi, kāda cigarete jāizsmēķē kā miera pīpe. Un tas ir viss. Un ko tālāk?

Tālāk ir tie asinsradinieki, kuri palikuši. Jo gadu pašai nav maz, daudziem to gadu vēl vairāk. Bet aiziet ar klusu "piedod, es toreiz ziepes savārīju un mēģinu ko labot; vai drīkst atkal tavā padusē mājās būt?" Nenostrādās. Nav tapis piedots. Ir dzīve apstājusies tajos laikos, kad biju jauna un ļoti dumja. Vienkārši izraidīs, aizraidīs, neuzklausīs. Paliks tiks sapratne, ka tu viņus mīli tādus, kādi nu viņi katrs ir, viņi tev ir vajadzīgi ļoti, gribas, lai viņiem labi klājas, bet pašai.... Pašai nolīst kur kaktiņā, izraudāt asaru - tu viņus mīli, viņi tevi nē. Kādreizējās jaunības stulbuma kļūdas nav ļauts mainīt.

Un tu paliec viena ar savu asariņu. Un naivu iluzoru rīcību, prieciņu, ka aiz loga zvirbuļu pāris čirkstina saullēktam par prieku,

Piezvanīt kādam tālākam paziņam...

 Vai drīksti ar savu asariņu lauzties cita laimīgā dzīvē? Pie viena sadzirdēt - "Andra, tevis ir par daudz. Esi mazāk". 

Vai dvēseles sāpe var būt maza? Gadu man ir padaudz, stipri pāri pusgadsimtam. Dies' dod, ka paspēju fiziskos parādus nokārto. Lai pēcnākamajiem ar to nav ar to jākrāmējas, lai viņiem pietiek mani norakt kapu kalniņā un aizmirst. 

Ko darīt ar morālajiem parādiem, kuri kā gara sliede velkas vēl no jaunības? Labot nav ļauts, kaut arī sen izdarīts un mēģinu ko salāpīt, klusi palūgt piedošanu, izrunāt nodarījumu....

Laika man nav daudz palicis. Iluzori ceru kaut reizi dzīvai esot visus savus esošos mīļos pie klāta galda satikt, kopā tautasdziesmas padziedāt. Vispār - būt kopā. Nekas taču laikam nav svarīgāks par ģimeni.....

Es pat suņuku, kaķabērnu no ielas mājās paņemt nevaru. Ne jau tāpēc, ka nerūpētos. Tāpēc, ka nezinu, kas ar viņiem notiks tad, kad es beigšos. Vai viņus kāds paņems un mīlēs?

Mīlie, varat man ticēt, varat neticēt - es jūs mīlu. Mīlu saullēkta sārtumā, saulrieta sarkanumā, zvirbuļu čalās un kastaņsvecēs, ceriņu reibinošajā smeržā....

Laikam jau viss. Ja gribat, padalieties Facebook, draugiem.lv. Varbūt tur kāds sadzirdēs....

Un asara tomēr prasās par ilūzijā nodzīvotu dzīvi..... Kam esmu vajadzīga tā līdz galam un pa īstam? Māsai, dēlam, "draugam"? Kādam citam?

Labus vārdus kādam citam palīdzot ir pateikt vieglāk, palīdzēt citam ir vieglāk.  Kā palīdzēt sev?

pirmdiena, 2022. gada 23. maijs

Tomēr ir vēlme atgriezties pie jau reiz cilātām tēmām - viediem sapņiem un liekuma sajūtas

Par Viedajiem sapņiem, tiesa, nedaudz citā rakursā, rakstīju vēl pērnziem; 2021.gada 28.februārī. Gatavojot šim materiālam atradu daudz drukas kļūdu. Salaboju. Ja nu kas.

Par dzīvi ilūzijas pasaulē rakstīju vēl nesen iekopējot še tekstu no feisbuka. Šī gada 14.maijā. Drukas kļūdu nebija.

Vispirms par viedajiem sapņiem (krieviski - вещуе сны, īsti nezinu kā pareizi būtu iztulkot latviski). Dīvaini teikt, bet tādus redzu diezgan bieži. Un attiecināmus uz kādiem tālākiem notikumiem pašas dzīvē. Ko tādu attiecībā u saviem tuvākajiem neesmu piefiksējusi. 

Divus piemērus varu dot.

Viens gadījums bija skolas gados, pionieru laikos. Vakarā, gulētejot, atcerējos, ka skolā kāds svinīgs pasākums un kaklauts jāizgludina. Tomēr aizgāju gulēt ar domu - ko tur censties, tāpat no rīta atsūtīs mājās gludināt. Un tā arī bija. Toreiz tik sevī pasmaidīju - sak' es jau tā domāju.

Otrs piemērs smagāks un vēl tagad "grūti gremojas". 

Bija relatīvi nesen palikuši 19 gadi (kāds mēnesis, pusotra pēc dzimšanas dienas). Sapnī redzēju, ka ilgu laiku neesmu mājās bijusi (slimojusi vai kāds cits iemesls bija - neatceros). Pēc šī ilgākā laika ierados uz tēva bērēm, sēdēju un skumu, ka šo ilgo laiku neesmu bijusi kopā ar viņu.

Pamodos ar dīvainu, smagu sajūtu; garāku laiku domas par šo sapni mieru nelika. Tomēr laiks darīja savu, "saskrēja" citas lietas pārdzīvojamas, darāmas. Par sapni piemirsu.

Toties sevi viņš atgādināja dīvainā veidā septiņus gadus vēlāk, kad man jau bija 26 gadi palikuši un biju bērna gaidībās. Un biju pirms tam piecus mēnešus slimnīcā nogulējusi uz saglabāšanu. Tai laikā tēvs jau bija smagi slims - vēzis pēdējā stadijā. Zārkam klāt, protams, mani nelaida, sameklēja krēslu apsēsties.... Bērnu gaidošā nedrīkstot redzēt aizgājēja seju....

Tad tas sapnis izlauzās no zemapziņas krājumiem un tagad ik pa brīdim mieru neliek. Notika ne gluži kā redzētajā sapnī, ber princips bija saglabājies.

Par dzīvi ilūzijas pasaulē.

Te varētu izplūst daudz un dikti. Mēs zinām to, kāpēc mums daži cilvēki ir ļoti vajadzīgi. Vispirms jau mīļi, tuvāki par tuvākiem, sava veida radniecība. Bet cik ļoti mēs esam vajadzīgi citiem? Vai neradām sev ilūziju par ro, ka kādam/kādai esam vajadzīgi tāpat vien - no sirds un bez zemtekstiem? Vai neradām ap sevi iluzoru pasauliti, kurā grozās cilvēki, kuriem mēs it kā esam vajadzīgi, bet vienā mirklī tas pasaulīti kopā saturošais baloniņš plīst un cilvēkiem, kuriem it kā esam bijuši vajadzīgi, izrādās tādi, kuriem par mums ir pilnīgi vienalga, esam bijis tikai ilgstošas izmantošanas objekts.

Laikam tagad beigšu rakstīt. vielu pārdomām esmu uzrakstījusi. Ja man kas vēl ienāks prātā ko rakstīt, laikam veidošu atsevišķu pavedienu.

piektdiena, 2022. gada 20. maijs

Arī es par taromātu sistēmu

Uldis Roenbergs jau reiz rakstīja savā blogā par taromāta izmantošanu. Gribētos tik piebilst viņa teiktajam.

Tagad jau veikalā pērkot to pašu dienišķo limonādi, vari apskatīt limonādes iepakojumu - ir uz tā vai nav atzīmīte par to, vai taromāts to taru ņems pretī vai nee. Protams, pie kases par šo atzīmīti jāpiemaksā 10 centus kā drošības/depozīta naudiņu. Toties aizejot uz taromātu ar savas taras uzkrājumu, tos centus par katru iepakojumu dabūsi atpakaļ. Izsniegtais čeks derot lietojumā apmēram gadu.

Līdz ar to var piekrāt vairākus, par lielāku kopsummu un doties iepirkties. Čeki nosedz pirkuma vērtību, ja no kaut kā noiet greizi aprēķinos, var kaut ko piemaksāt klāt. Katrā gadījumā šis tukšās taras utiliēšanas variants ir izdevīgs. Vismaz pircējam noteikti. Kaut vai tāpēc, ka - ja pērk kaut ko, kura vērtība iz mazāka par čeku kopsummā uzrādīto, kasē vēl naudiņu izdod. Cik tas ir izdevīgi veiklam, noteikti nezinu. Neesmu painteresējusies.

Visa šī taromātu sistēma man atgādināja reiz piedzīvoto tukšās taras pieņemšanas punktu sistēmu. Par to laikam jau esmu kur agrāk rakstījusi, tik sapinos un vairs neatceros, kurā rakstā kā apakšpunktu. bet katrā gadījumā tie bija šīs simtgades padsmitie gadi. Tukšo taru nācās lasīt agros rītos parkos, šur tur uz ielām. Un arī tad nebija pārliecības, ka šo vākumu pieņems. Plastmasenes neņēma vispār kā šķiru. Pie viena tukšās taras punktus bija izteikti jāmeklē. Savas toreizējās dzīvesvietas rajonā zināju tikai divus. Un par kasījumu - atkarībā no pudeles veida 3 līdz 5 centi naudiņās varēja saņemt. 

Tad vēl šur tur pilsētā parādījās konteineri ar domu atkritumu šķirošanai - stiklam, plastmasai un kartonam, sadzīves atkritumiem. Un atkal - ne visur pilsētā šādi konteineri bija, tur, kur bija - iedzīvotāji tomēr tos atkritumus visai nosacīti šķiroja. Pat atkritumu savācēkmašīnas ne visai šķiroja tos atkritumu konteinerus. Iedzīvotāji varēja censties un šķirot tos atkritumus, bet tā mašīna vienalga savāca visus vienā vezumā. 

Kautrs secinājums - taromātu sistēma pagaidām sevi attaisno. No taras nodevēju viedokļa. Nezinu tiešām, kā tas veikalu tīklos atrunāts un sarunāts, bet laikam jau viņiem tas nav neizdevīgi. Savādāk ar to neķēpātos.

pirmdiena, 2022. gada 16. maijs

Cik un kam mēs esam vajadzīgi dzīvojot šo dzīvi?

Vakar padalījos še ar nedaudz pagaudīgu ierakstu, kuru biju pārkopējusi no feisbuka, kur tas tapa vispirms. Pārlasīju abus rakstus, kuri ir viens pret vienu gan feisbukā, gan šeit. Radās plašākas domas. Varat tās uzskatīt par kārtējo tukšpadsmit izplūšanu tekstā, varat iedziļināties un kādi nebūt izteikties. 

Dzīve ilūziju pasaulē nemaz tik neiespējama nav. Nē, es neesmu pārskatījusies Matriksu, kaut arī tur stiprā mērā skarta tēma par dzīvi ilūzijas pasaulē.

Laikam jau sākšu ar to, ko par ilūziju īsti nosaukt ir pagrūti. Īstenu mātes mīlestību pret bērnu par ilūziju tiešām nosaukt pagrūti. Māte mīlēs bērnu jebkurā tā sasniegtajā vecumā. Par 50-gadīgs onkulis būs savai mātei mīļš pa īstam. Un vienalga, vai tas onka būs cienījams profesors cienītā universitātē vau nodzēries kurkulis cietuma robā. Viņš būs viņas bērns, kuram reizēm pat nebūs nekā cita, uz ko paļauties grūtā brīdī.

Bet ārpus mātes un bērna attiecībām?

Tur, manuprāt, spēkā ir kolektīvā ilūzija. Ilūzija par to, ka darbā esi neaizstājams darbinieks, ka bez tevis viss apstāsies. Ne vella. Darbā tu esi tāda pat mēbele, kā visas citas. Algu maksā? Bet algu maksā arī tam krēslam, uz kura sēdi - tik to algu sauc par kārtējo tehnisko apskati. Pienāks brīdis, kad darba devējs izlems nomainīt tevi pret jaunāku darbinieku, to krēslu - pret modernāku. Pat darba devēju pašu var nomainīt kāds augstākstāvošs darbinieks, vai arī tu pats izvēloties aiziet strādāt citā darba vietā.

Iemīlēšanās? Viena no ilūzijām. Uz sitiena iemīlas meitenē/puisī, kuri sastapti teātrī, kafejnīcā, kādā masu pasākumā. Mīlestības ilūzija rodas vēlāk, kad divi cilvēki ir pieņēmuši viens otra arī negatīvās puses un tomēr turpina būt kopā. Šķiršanās šajā tandēmā? Kad tavas ilūzijas par otra cilvēka nu ļoti lielajiem plusiem sašķīst kā trauslā stikla glāze. Kad iestājas sapratne par to, ka tas otrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, nevis tāds, kādu esi iedomājies.

 Mīlestība un cieņa kā tāda? Arī ilūzija. Ilūzija, kuru radām paši. Jo gribam tapt mīlēti un cienīti. Izdarām ko labu kādam. Nav svarīgi kam - cilvēkam, pamestam sunītim, ķepiņu salauzušam kāmītim. Mēs jau principā to darām darāmo tāpēc, ka tas, kuram taps palīdzēts - būs mums draugs un pateicīgs par palīdzību vajadzīgajā brīdī. 

Antuāns de Sent-Ekziperī reiz savā Mazajā Princī ierakstīja frāzi: "Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām". Runājot par atbildību. Bet arī pati atbildība ir sava veida ilūzija. 

2000.gadsu sākumā bija tapis lielisks krievu seriāls Likvidācija (Ликвидация). Seriāls par cīņu ar organizēto noziedzību pēckara Odesā. Seriāls labs. Ja interesē, var novilkt torentos, jūtūbē noskatīties. Var jau būt, ka ir kādas citas vietas, kurā tam seriālam tikt klāt. Man no tā seriāla atmiņā stipri iesēdusies frāze: "A tev to vajag"? (А тебе это надо?)

It kā nekaitīga frāze, iederas filmas-seriāla kontekstā. Bet. Katra mūsu vajadzība vispirms ir vajadzība pēc ilūzijas par kaut ko. Pēc ilūzijas, ka darām kādam vajadzīgu lietu, ka mūsu uzmanība un līdzdalība iekš kaut kā ir vajadzīga...

Bet vai nav kāds apgriezts variants - mums ir vajadzīgi tie cilvēki, tās lietas, tās darbības? 

Ne jau vienmēr mēs paši ar krūti pa priekšu "esmu te, tur, un vispār" vajadzīgs. Tiešām, ilūzija car savu neaizstājamību. 

Bet - kamēr ilūzija ir un darbojas vismaz divos virzienos, viss ir kārtībā. Puslīdz. Bet kad tā ilūzija beidzas vismaz vienā virzienā? Tad kāds paliek pavisam viens četrās sienās un kaktā, kurā klusu īdēt.

Vai ir atbilde jautājumam - cik mēs esam vajadzīgi paši sev un cik vajadzīgi citiem? Kur beidzas mūsu pašu ilūzija un sākas kāda cita ilūzija? Mūsu ego ilūzijas vajadzība un  kāda cita ego iluzorā vajadzība pēc mums?

sestdiena, 2022. gada 14. maijs

Varbūt nedaudz pagaudošanas feisbukā?

Šis raksts ir pārkopēts no mana ieraksta feisbukā 

https://www.facebook.com/andra.gustavsone/posts/5126079217431336?comment_id=278707631127536&reply_comment_id=291815703161421

Tur ir  arī komentāri. Tādus ceru ieraudzīt ari šeit

 Piedodiet manu dzīvi ilūzijas pasaulē. Pasaulē, kurā likos kādam vajadzīga.

Reiz, skolas gados, man izzīlēja divus vīrus un vienu bērnu kā arī mūža beigas 64 gados. Līdz šim ir piepildījušies divi vīri un viens bērns. Līdz 64 gadiem kāds ceļš ejams, jo man pagaidām 59, vasaras viducī būs 59.
Pacentīšos līdz tam atdot gan materiālos, gan morālos parādus,.
Jo nezinu, kādam ūbber brīnumam jānotiek, lai es izietu pie vira trešo reizi, sagādātu vēl kādu bērnu, māsu vai brāli jau esošajam, un nodzīvotu ilgāk par 64 gadiem.
Esmu pateicīga par tiem smagajiem vārdiem šodienas autobusā uz centru. Smagāku nevar būt un patiesi bija arī.
Esmu daudziem nodarījusi pāri negribot, ne ļauna nolūka. Nezinu kā kļūdas labot. Vien pasakot - piedodiet, mīlu jūs, tuvāku cilvēku man nav....Bet vai tapts piedots?
Gribētos ar visiem mīļajiem kaut pēdējo reizi mūžā satikties zaļā pļavā un visus apmīļot, pateikt, ka ne no ļauna prātā. Un mīlēt visus, visus.....
Noticiet taču beidzot, ka mīlu jūs visus pa īstam, ne ilūziju pasaulē. Pa īstam, jo ilūzija ir māņi, bet manas sirds ilgas pēc jums ir īstas.....
Man maz atlicis dzīvot, gribētos vismaz atlikušo nodzīvot mīlestībā...
Un vēlreiz paldies par tiem smagajiem vārdiem autobusā no lidostas braucot....Varbūt tik smagi sajutu, ka negaidīju un asaras bija īstas....

trešdiena, 2022. gada 11. maijs

Atgriežoties pie dzimtbūšanas un verdzības tēmas

 Šī gada 29.aprīlī ar atsaucēm uz diviem Wikipdia rakstiem izteicos par dzimtbūšanu un verdzību kā tādu. Laikam nepateicu visu līdz galam, varbūt ne līdz galam pamatoju savu domu. Tādēl laikam tas raksts palicis nu tik ļoti maz lasīts.

Mēģināšu šoreiz vairāk pamatot domu. Un laikam vairāk sanāks par verdzību. 

Teorētiski un likumdošanā tas ierakstīts, ka cilvēki ir brīvi, vienlīdzīgi u.tt. Tomēr, ja tā papēta situāciju, tā brīvība un vienlīdzība ir kaut kas pupu mizām līdzīgs. Kaut vai tajā - viens piedzimst pilī, cits meža būdiņā. Kur te vienlīdzība?

Cilvēkam kā indivīdam ir brīvības, tiesības uz viskautko. Bet - viena cilvēka brīvības beidzas, kad iestājas kolektīvās tiesības un brīvības.

Darbs rūpnīcās par ar darba devēju atrunātu algu. Darbs, jā. Tik kāpēc to bieži sauc par vergošanu darba devēja labā. Noslēgts darba līgums, kurā ir kaut kādi neizdevīgi punkti ieslēgti? Trula vēlme strādāt tieši tajā vietā, kurā darba spējas un iemaņas netiek pilnībā novērtētas? Kas tad ir tas, kas liek cilvēkam visu apzināto darba mūžu nostrādāt vienā darba vietā un pie viena vēl būt ar to neapmierinātam? Kaut kāda šķība brīvības izpratne un verdzības atklāta izpausme.

Kas traucē uzņēmumos veidot arodbiedrības un, ja tas reāli nepieciešams, cīkstēties par strādnieku vajadzībām? Esmu no tā visa nedaudz atpalikusi, tāpēc tāds jautājums.

Pie viena par verdzību kā tādu.

Jebkurš mēs esam vergs. Kaut savām iegribām, ja ne kādam citam.

Mēs neteiksim laikam jau nekad - nedarīšu to, šito, vēl kaut ko, jo man nepatīk, esmu brīvs pilsonis. Pat multimiljonāri ir ar kaut ko aizņemti, lai viņiem kas būtu. Lai kas būtu viņu pakļautībā esošiem cilvēkiem.

Jēdziens "verdzība" laikam jau ir nu ļoti izplūdis jēdziens.

piektdiena, 2022. gada 6. maijs

Mēs atkal pulcējamies. Pandēmijas lielos aizliegumus skapī noliekot.

Viss bija kafejnīcā ĻAEŅINGRADA, kas bijušais Preses bārs uz Valdemāra un Raiņa bulvāra stūra. Pagaidām ir "ienākušās" tikai Ilmāra Bites bildes, kaut bildēts tika no vairākiem mobilajiem aparātiem. Ja pienāks kas vēl klāt, likšu šim postam klāt, neizdalīšu atsevišķos licienos.