Vīnakalns un drusciņ vēl

Aizdevāmies uz to laiku īpašumu. Māsa gadiem tur nebija būts, daudz ko "uz sitiena" pirmajā mirklī pat neatpazina. Savukārt man vajadzēja saprast, no kura gala un kā sarīkot Lielo pagalma tīrīšanu no visādiem saaugušiem lauku labumiem, kuri nu lieki kļuvuši. Lai varētu saprast nākamo soli vietas atkārtotai iekopšanai. Pagaidām pagrūti, tur ir Kongo džungļi.

Un, protams, kā nu bez ielīkumošanas izlūkos pēc sēnēm. Galerijas beigās še būs kārdinošais dzeltenais meža labums uzbildēts pirms tālākās apstrādes.

Atpakaļceļā kā nu bez iegriešanās maiznīcā un citu jaukumu vietā Liepkalni uz Daugavpils šosejas. Silti iesaku tu vietiņu, ja nu sanāk tajā virzienā ceļoti.

Atkal bija brauciens uz lauku māju, par kuru kārtoju mantošanas papirkinus

Šoreiz uz to vietu braucu jau ar sarunātu ierēdni no Valsts Zemes dienesta. Kungs bija no dienesta Daugavpils filiāles. Laikam Rīgā, centrālajā kantorī, visi speciālisti aizņemti. Neņemos spriest, nepajautāju. Tiesa, sanāca caur "nesaprotu, kas notiek".

Vēl janvārī pieteicu pasākumu - mājas inventarizācijas novērtējumu vai kā nu to papirkinu sauc. Pieteikumu toreiz pieņēma, pēc dažām dienām e-pastā saņēmu ziņu, ka viņu darbinieks veltīs man laiku laikposmā no 24.marta līdz 4.aprīlim. Tajās divās nedēļās klusums bija, 7.aprīlī man piezvanīja kungs no Daugavpils un sarunājam pasākuma norisi šodien, 10.aprīlī.

Par cik tas lauku džunglis atrodas kaut kur pa vidu starp Pļaviņām un Vietalvu, tad tikšanos norunājām Pļaviņās, pie pilsētas stacijas. Satikāmies, aizkūlāmies, viss notikās. Un saprecizējām, kad to papirkinu saņemšu centrālajā kantorī Rīgā.

Pirmais iespaids par Pļaviņām, kuras ilgus gadus neesmu kaut pilsētas stacijas apkaimē - nekas īpaši nav mainījies, pusaizmigusi pilsētiņa. Tiesa, neliels jauninājums bija. Pļaviņu pasta nodaļa pārvākusies dzīvoties stacijas ēkā, vilcienu stacijas ēkā kases vairs nedarbojas. Kaut arī tur pietur bariņš vilcienu dažādos laikos. Tomēr atpakaļ uz Rīgu braucu ar autobusu, uz kuru bija jāgaida tikai 20 minūtes, kurpretī uz vilcienu - apmēram pusotra stunda.

Bildes nav daudz, kaut kā ar to laiku fotomirkļu ķeršanai bija kā bija.

Vieta, par kuru kārtoju mantošanas papīrus

Neizplūdīšu priekšvēsturē, bet kārtoju beidzot mantojuma dokumentāciju par lauku viensētu, kura reiz piederēja maniem vecākiem. Lauku mājām kopā ar palīgceltnēm. Dzīve bija iekārtojusies tā, ka 20 ar astīti gadus tur nebiju bijuši, šodien kopā ar vedeklas mammu aizbraucām izlūkbraucienā, jo mēneša beigās man turp jābrauc ar Zemes dienesta ierēdņiem viena papirkina kārtošanas dēļ. Izlūkbrauciena tādēļ, ka baidījos, ka vairs neatpazīšu ainavu un varētu apmaldīties trijās priedēs.

Tomēr braukšanas laikā sapratu, ka tomēr ceļu atrastu. Protams, mežs ceļmalās vietām saimnieciski pacirsts un tamlīdzīgi, bet pamatnostādnes ainavā palikušas.

Pati māja.... Nebiju jau cerējusi, ka viss būs tā, kā tur būts pēdējo reizi, bet redzētais tomēr apgāza pat manus kautros pieļāvumus laika zoba darbībā. No visām ēkām palikuši tikai pamati, par dzīvojamās ēkas vietu liecība bija pamatos iekritusī skursteņa atlieka...

Kas tiks darīts pēc tam ar to vietu - laiks rādīs. Vispirms ir jānokārto mantošanas tiesību vispārējais fakts, ar to saistītā birokrātija.