piektdiena, 2018. gada 31. augusts

Purvciems pa septītā stāva logu


Mana vasara

Jau augusta pēdējā diena. Bet sajūta, ka septembra pēdējā diena. Vakari, naktis un rīti ir vēsi, vienīgi dienas kaut cik iesilst. Un man salst visu laiku. Apskaužu tos, kas dienas vidū vēl spēj vasarīgi ģērbties, jo ir pietiekami silts. Varbūt manai salšanai pie vainas ir tas iekaisums kas manī kaut kur ir paslēpies. To jau uzrādīs analīzes.
Vasara tomēr bijusi jaukāka, nekā iepriekšējā. Daudz vairāk patīkamu mirkļu. Daudz vairāk kas redzēts un piedzīvots. To visu var atrast še ievietotajās fotogrāfijās. Arī šis tas padarīts. Ne viss, kas bija ieplānots, bet tomēr.
Vienīgi kretinē tas, ka tajās reizēs, kad Rīgā parādās puikas tēvs, man jāpārvācas uz iepriekšējo dzīves vietu nepilnu piecu minūšu attālumā no šejienes. Diemžēl mēs viens otru panesam ļoti mazās devās un arī tad tikai oficiālajos pasākumos.
Pagājušā vasara pagāja kā miglā, jo tolaik tiešām daudz aizrāvos ar skārdenēm. Nu tas periods  ir garām, par bezalko alu dzeru reti. 
Maijā mani sameklēja cilvēks no pagātnes. Tagad samērā bieži tiekamies. Tomēr netieku skaidrībā pati ar sevi - vai es gribu šīs tikšanās reizes vai nee. Daudz kas mūsu attiecībās iet inercē no pagātnes, kaut arī dzīve ir pagājusi uz priekšu un daudz kas ir pamanījies pasaules uztverē un skatījumā. Jūtos viņam pateicīga par to laiku, ko pavadījām kopā kā pāris, bet tagad atjaunot pāra būšanu negribam abi. Tomēr draudzīgas attiecības ir saglabājušās un nav savstarpējas nepatikas satiekoties. 
Vispār īsti negribas analizēt šīs attiecības kamēr pašai nav īsti skaidrs šo attiecību statuss. Un pie viena jūtos tuvāka tiem, kas man ir palīdzējuši un vilkuši visus tos gadus, kamēr mēs ar šo cilvēku netikāmies.
Es mīlu nu jau pagājušo vasaru. Tā bija skaista. 

trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Grāfs Monte-Kristo - filma un grāmata

Gandrīz visi manas paaudzes cilvēki ir pusaudža gados izlasījuši šo divsējumu Aleksandra Dimā-tēva grāmatu. Tiem, kas nav lasījuši, īss pārstāsts.
Jauneklis savā saderināšanās dienā uz apmelojumu pamata tiek arestēts un ieslodzīts vienā no Francijas baisākajiem cietumiem - Ifas pilī, kura atrodas uz salas un no kurienes izbēgt praktiski nav iespējams. Šeit viņš pavada 17 garus gadus, kuru laikā viņam izdodas iepazīties ar otru cietoksnī ieslodzīto - abatu Faria, kurš gatavojot bēgšanas mēģinājumu, izrokas cauri sienai un sev par sirdēstiem saprot, ka racies nepareizā virzienā, jo nokļūs nevis brīvībā, bet blakus kamerā.
Tā aizsākas abu nelaimes biedru komunikācija. Sarunu rezultātā noskaidrojas, kas ir pie vainas jaunekļa ieslodzījumam tik drūmā vietā, kā arī abats Faria izstāsta jauneklim par milzu bagātībām, kas noslēptas uz vientuļas salas Vidusjūrā un saucas Mote Kristo. Vēl jauneklis uzzina, ka visus cietoksnī nonirušos iešuj maisā un iemet jūrā.
Kad abats nomirst no vecuma, jauneklis, kurš cietoksnī jau pavadījis 17 garus gadus, apmainās vietām ar mirušo abatu un tādējādi izkļūst no cietokšņa. Viņam atliek vienīgi ar paštaisītu nazi pārgriezt maisu un izkļūt brīvībā. Jūrā viņu izglābj kontrabandistu kuģis, kura kapteinis pēc izglābtā bēgļa lūguma izsēdina viņu uz nedēļu uz Monte Kristo salas. Šīs nedēļas laikā tiek atrastas tās bagātības, par kurām runāja abats Faria. Ar to, cik atceros, beidzas pirmā grāmata.
Otrajā grāmatā Ifas bēglis nu vairs ne jauneklis, pēc vairākiem gadiem, kurus veltījis pasaules apceļojumam un Monte Kristo salas iegādei no Itālijas valdības, atgriežas Francijā, vispirms ostas pilsētā Marseļā, kurā sākās viņa bēdu stāsts, pēc tam dodas uz Parīzi, uz kuru pārvākušies viņa nomelnotāji un līgava, kura šo garo gadu laikā apprecējusies ar citu - vienu no pāridarītājiem. Otrā grāmata praktiski stāsta par to, kā jaunizceptais grāfs Monte Kristo atriebjas saviem pāridarītājiem. Nemaz neievērojot, ka viņa aizbilstamā, arābu princese Faride, kuru grāfs izglābis no verdzības, dziļi un patiesi iemīlējusi grāfu.
Praktiski tā ir grāmata, kurā galvenais varonis velta savu dzīvi atriebībai nežēlojot tam savus līdzekļus. Tikai pašās grāmatas beigās viņš saprot savas rīcības neviennozīmīgās sekas.
Par filmu runājot - esmu noskatījusies tikai 1954.gada ekranizāciju franču ražojumā. Filmu droši var nosaukt par "pēc motīviem", jo visus notikumus. personāžus sabāzt 1,5 stundu garā filmā (var būt pat drusku īsākā), ir praktiski neiespējami. Iespējams ir tikai vispārējos vilcienos pārstāstīt notikumus. Tā ka filmai lieku patreknu mīnusu.
Vēlākās ekranizācijas neesmu redzējusi.
Katrā gadījumā, jaunībā no sākuma sajūsminājos par šo grāmatu un tās varoni. Pēcāk veidojās apskaidrība un dziļa līdzjūtība pret varoni, kurš, apmāts savā atriebes kārē, nemana neko sev apkārt. Neredz to, ka dzīve ir pavirzījusies krietni uz priekšu un viņa atriebe netieši skar arī tos, kam ar grāfa ieslodzījumu Ifas cietoksnī nemaz nav sakara. 
Manuprāt, grāmatas morāle - neliec visu savu dzīvi uz vienu vienīgu kārti, pavēro, kas notiek apkārt un kādas sekas var izraisīt atriebes kāre.
Iesaku izlasīt tiem, kas to vēl nav lasījuši, varbūt mūsu domas sakritīs tajā, ka grāfs, kaut arī cietis nepatiesi, tomēr kopumā nav nemaz tik nevainīgs pēc būtības,

otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Pagalma pozeris

Domas rīta agrumā

1. Vēl joprojām ir pieejamas šī saraksta grāmatas. Ceru tomēr, ka tās atradīs savu lasītāju.
2. LFFB lapā ir parādījušies jauni autori, un tas ir patīkami. Tikai žēl, ka pati lapa vēl ir darba procesā, tai daudz kā vēl trūkst. Webmāsteram ir arī citi darbi darāmi un viņš ar lapu nodarbojas savā brīvajā laikā, tas palēnina lapas pilnveides procesu.
3. Ļoti ceru, ka oktobrī mana vizīte pie sieviešu ārsta būs pēdējā šajā slimošanas epopejā un mans iekaisums izbeigsies dabiskā ceļā un tad varēšu domāt par darbu un citām lietām, kas darāmas obligātā kārtā.
4. Gaidu ļoti siltu septembri, jo šis vēsais augusts kretinē ar saviem ļoti vēsajiem rītiem un naktīm. Nav sajūtas, ka vasara būtu un notiktos.
5. Dēlam šodien dzimšanas diena, tikai dīvaini, ka tusiņu viņš netaisās rīkot. Es jau nemaisītos, klusiņām sēdētu savā istabā un nepīkstētu. Var jau būt, ka tas saistīts ar darba dienu - rīt tomēr jābūt darbā un darbs ir tāds, ka paģirainam cilvēciņam tur īsti būtu par grūtu.
6. Priecājos, ka anonīmajiem komentētājiem piegriezu skābekli. Tiesa, komentāru skaits ir samazinājies, bet tie ir par lietu un nav kašķa un piesiešanās pie vienalga kā, kaut sētas staba. Tiesa, lasījumu skaits vairs nav simtos, bet tomēr ir manam blogam normālās robežās - plus mīnus pie simta dienā.
7. Ar nākošo kalendāro gadu visas deklarācijas un cita veida atskaites VID'am būs jāiesniedz EDS sistēmā. Man šī sistēma pagaidām nav īsti skaidra. Laikam būs jāpaiet kādos kursos un pie viena jānokārto elektroniskais paraksts. Man galu galā šajā sistēmā jāiesniedz divas atskaites - viena par sevi, otra  par biedrību. Biedrības sakarībā šī EDS sistēma nāks tikai par labu - būs neliela ekonomija, nebūs vairs jāpērk blankas aizpildīšanai.

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

svētdiena, 2018. gada 26. augusts

Rīta kārtējā kafija

Dzīve jau nesastāv no vienas lielas laimes un lielas nelaimes. Ir daudz sīku laimīgu sajūtu, pat nelaimē var atrast kādas sīkas laimītes - piemēram, labi ka nav noticis kas trakāka, esi laimīgs, ka nav tik ļauni, cik varēja būt.
Pat vēža un AIDS slimnieki savā nelaimē var priecāties, ka viņiem ir dots konkrēts laika nogrieznis, kurā sakārtot lietas, ieskaitot izlīgumu ar tuviniekiem, ja tas nepieciešams. Viņiem ir dota tā iespēja, kas nav citiem - viņi zina, cik apmēram viņiem atlicis dzīvot un tas dod iespēju koncentrēties uz svarīgām lietām, sīkus mirkļa aizvainojumus vai sīkas negācijas īsti neņemot vērā un ātri tās izrisināt nenovēršoties no galvenā.
Man pašai ir neliela paranoja un mani te mājinieki un draugi mierina un aplēkā cik vien var. 
Iemesls? Ar savu sīko apaukstēšanos aizgāju pie ārsta pēc padoma kā ar to cīkstēties un kopā izlēmām uztaisīt analīzes, tāpēc ka sen nav taisītas. Ķeksītim, tā teikt, bez nopietnas domas, ka tur varētu kas slikts atrasties. Realitāte pārsteidza mūs abas - asins aina bija normā, bet urīna analīzes uzrādīja iekaisumu sistēmā un nepavisam nebija labas. Rezultātā norīkojums pie urologa un nieru sonogrāfijas.
Un no tās sonogrāfijas esmu nobijusies vairāk kā no mēra. Visādas dumas domas pa galvu maisās. Bet tas no neziņas, ko tā sonogrāfija uzrādīs. Var jau būt, ka bailēm lielas acis un vaina ir neliela, ar kuru medicīna ātri tiks galā.
Tai pat laikā priecājos, ka no rītiem pamostos izgulējusies, miegs ir bijis pilnvērtīgs, ja diena paiet bez strīdiem un kašķiem - arī jauki. Un es pat nedusmojos, ka man pat bezalkoholiskos aliņus griež nost - raudzēts produkts ir un paliek raudzēts produkts un kamēr nav atklāts iemesls iekaisumam, labāk izvairīties no visa veida raudzētiem produktiem. Pat nedusmojos, ja man pasaka striktu nee.
Vienīgi - ja tā spēka būtu drusku vairāk, varētu mājās kalnus apgāzt. Bet kaut ko jau mājās pa kādam sīkumam izdaru un tad pašai prieks, ka esmu varējusi un ir sanācis. Trauku mazgāšanu un ēst gatavošanu gan esmu uz mājiniekiem atstājusi. Nu nepietiek man tam enerģijas. Ceru, šis stāvoklis pāries un atkal varēšu rosīties pilnvērtīgi. Varbūt pat jau šodien izdarīšu ko vairāk, nekā parasti mājās daru pēdējā laikā. Redzēs, diena ir tikai iesākusies.

sestdiena, 2018. gada 25. augusts

Mājas un māju sajūta

Klasiskā izpratnē mājas cilvēkam ir tur, kur viņš dzīvo - četras sienas, jumts virs galvas. Ar vai bez ērtībām. Kā nu kuram.
Man nekad nav trūkušas šīs klasiskās izpratnes māju, jo pēdējos gados vienmēr ir kur piemesties, dzīvot. 
Tomēr man māju sajūta slēpjas kur citur. Tā ir cilvēkos, kas man kaut ko nozīmē un ir dārgi. Radi, draugi, paziņas. Es ar viņiem kopā varu justies mājās jebkurā vietā, kur mēs tiekamies, esam. Tas ir ar māsu viņas dzīvoklī, kurā nedzīvoju jau gadus četrus, tik pamazām minimaizēju savas lietas no turienes prom. Tas ir ar dēlu viņa dzīvoklī. Kamēr viņš tur jūtas mājās un ir saimnieks un tomēr par mani interesējas, esmu mājās, jo esmu kopā ar dēlu. Mājās es jūtos kopā ar draugiem tiekoties jebkurā pilsētas nostūrī.
Tāpat es mājās jūtos atgriežoties Rīgā no jebkura Latvijas nostūra. Un nav svarīgi, kur es tobrīd pārlaidīšu nakti, vai mītēšos tuvākos mēnešus. Galvenais - es esmu mājās. Tāpat ir ar atgriešanos Latvijā no tuva vai patāla brauciena. Es atgriežos mājās.
Šo zemi, šo vietu, man tuvos cilvēkus uztveru kā savas mājas neatkarīgi no tā, kāda ir mana šībrīža adrese.
Kāda ir manu lasītāju māju sajūta?

piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Mājas kaķis un citi kaķi

Lēnām apgūstu smartfonu, tāpēc tapusi šī sesija.
Freija zīmējas
 Freija vaktē baložus uz kaimiņu balkona

Slimīgas pārdomas

Nesākšu čīkstēt un pukstēt par savu saaukstēšanos. Nav jau ārsta kabinets, kur jāizstāsta visas pašsajūtas. Ir tikai dažas pārdomas šajā sakarībā.
1. Nekad nerakstīšos pie kāda ārsta privātpraksē. Cenu starpība jūtama. Poliklīnikā terapeita apmeklējums jau gadiem ir nemainīgais 1,42 eiro. Pietiekami lēti. Analīžu nodošana poliklīnikā - drusku virs 2 eiro, un tām nav jāiet pakaļ - kā gatavas, tā nokļūst pie ārsta.
2. Nekad neesmu spējusi saprast, kādi rūķīši apstrādā poliklīnikā analīzes, jo analīžu pieņemšana ir konveijers un parasti dienas laikā tiek nodotas diezgan daudz analīzes. Pa kuru laiku māsas veic analīžu apstrādi? Un pie tam īsos tempos, jo pēc divām dienām tās ir paveiktas un rezultāti guļ ārstam uz galda.
3. Speciālista apmeklējums ar norīkojumu ir dārgāks, bet pavelkams. Pie kam, ja iet pie sieviešu ārsta, tur veiktās analīzes apmaksā valsts. 
Un tie nav visi bonusi poliklīnikas apmeklējumam. Pie bonusiem pieskaitāms arī tas, ka visi speciālisti ir uz vietas, pie daudziem, saņemot terapeita norīkojumu, var nokļūt uzreiz, bez rindas, pie citiem jāpierakstās rindā, kas nav pārāk liela. Toties nav jāskraida velns viņu zina uz kurieni pa pilsētu ar privātprakses ārsta norīkojumiem pie speciālistiem un analīzēm. 
Lai pie privātdakteriem iet tie, kuriem ir daudz naudas un laika, es palieku poliklīnikā.

trešdiena, 2018. gada 22. augusts

Patīk/Nepatīk/dublis pieci

1. Patīk, ka piegriežot skābekli anonīmai komentēšanai, apmeklējumu skaits nemazinās. Nepatīk tas, ka dažu kaitinošu elementu dēļ piegriezts skābeklis visiem anonīmajiem, jo ne jau visi bija izaicinoši kaitinoši un piekasīgi pat sētas stabam. Nenoliedzu, ka daži aizrādījumi bija vietā, bet kopš ieslēdzu spelčekeru drukas kļūdas ir krietni vien mazinājušās, jo tiek pamanītas uzreiz un likvidētas saknē. Stila kļūdas? Ceru, taps piedots, jo kopumā taču teksts ir saprotams arī bez augstā stila.
2. Patīk mierīgais klusums blogā, jo zinu, ka googles konta lietotāji izteiks savu viedokli tikai tad, kad tas viņiem liksies ļoti svarīgi un nebūs nemitīgo ķīviņu no cikla par alus bundžām, kuras manā galā nav izdzertas, bet komentētājs pats laikam ielietojis. Nepatīk, ka anonīmie sākuši apsēst manu e-pastu ar jautājumiem, kāpēc ticis piegriezts skābeklis un es tagad iztikšot vispār bez komentāriem. Nu, labāk iztikt bez komentāra, nekā nepārtraukti atkauties no kāda/kādu piekasīšanos vienalga kam, ko rakstu meklējot visas iespējamās un neiespējamās gramatiskās un stila kļūdas. Un tad pats teksts aiziet kaut kur otrā plānā.
3. Man lapas aizmugures pusē, kurā rakstu savus tekstus, joprojām karājas brīdinājums, ka google ir novērsusi aizdomīgus mēģinājumus pierakstīties ar paroli manam kontam. Nezinu, cik ilgi tas tur vēl karāsies. Varbūt tad, kad kāds beigs šņakarēties pa manu kontu meklējot iespēju pierakstīties. Nu neesmu es nekāda ūber slavenība vai kas tamlīdzīgs, lai būtu vērts te ielīst un kaut ko uzlauzt.

pirmdiena, 2018. gada 20. augusts

Mazas paziņojums pirmdienas priekšpusdienā

Piegriezu skābekli anonīmajiem lietotājiem. Man tā arī nav skaidrs kļuvis, cik viņu pa manu blogu ganījās. Reizēm šķiet, ka viens un trollējas, speciāli kaitinot. Nu, lai tagad pameklē kādu citu blogu, kurā troļļties un nemitīgi piekasīties. Lai mani komentē google konta lietotāji, tad vismaz zināšu, ar ko runāju. Nebūs kaut kas bezveidīgi bežģīmji, kas visos manos tekstos redz tikai un vienīgi alus sekas. Mani aizrādījumi, ka alu sen jau nelietoju kā šķiru tiek palaisti gar ausīm.

Rīgas svētkos no Vērmaņdārza līdz krastmalai


svētdiena, 2018. gada 19. augusts

Rīgas svētki 2018. 18. augusts

Tagad beidzot esmu spējīga ko uzrakstīt. Vakar vazājos pa Rīgas svētkiem gluži apslimusi.
Ap 12iem satikāmies ar Ilmāru Biti Vērmaņdārzā pie grāmatu rindas, kur dziļi nožēloju, ka netiku klāt grāmatām, kuras atstāt grāmatu maiņas punktā. Varbūt nākošajos Rīgas svētkos izdosies, ja pa ziemu jau nebūšu lielumu izdalījusi.
Ilmārs, mani gaidot, jau bija drusku aplūkojis parkā notiekošo, arī es biju aplūkojusi parkā notiekošo pa ceļam uz tikšanās vietu. Tāpēc uz mirkli piesēdām vietējā vasaras kafejnīcā smēķētāju pusē, no kurienes labi redzama parka estrāde. Vispār ņemot, Vērmaņdārzā tapa daži foto.
Pēc devāmies uz Esplanādi, pavērot kas tur notiek. Tur galvenās atrakcijas bija tirgotāju būdas. No Esplanādes devāmies uz Bastejkalnu, paskatīties, kas tur notiek ar cerību redzēt regati. Bet acīmredzot nebija lemts. Nekas neliecināja par gatavošanos regatei.
No Bastejkalna cauri Līvu laukumam izgājām uz Daugavmalu. Tur Ilmārs atrada, ko bildēt.
Atkal piesēdām pie kāda no pārtikas slieteņiem atpūsties. Vietu bijām izvēlējušies visai  izdevīgu, jo metālu bija informācijas stends ar to, kas paredzams uz Daugavmalas estrādes. Ilmāram bija dažas vēlmes kādas grupas paklausīties un pagaidīt, kamēr esošais dziedātājs beigs savu uzstāšanos atstājot vietu tām grupām, kuras Ilmārs gribēja redzēt.
Man tomēr pietika no visa redzētā. Tomēr esmu nedaudz apsaldējusies un nejuties īsti lāgā, tāpēc devos mājās.
Bildes no pasākuma būs nedaudz vēlāk. Kad Ilmārs tās būs ievietojis Draugiem.lv galerijās, no kurām man taps atļauts mani interesējošās "izkasīt".
Visumā tomēr esmu apmierināta ar pastaigu, sen nebiju bijusi pilsētas svētkos un man patika viss, kas notiek.

piektdiena, 2018. gada 17. augusts

Saīsinātais grāmatu saraksts

Nedaudz "patīrīju" esošo grāmatu sarakstu, lai būtu pārskatāmāk palikušās grāmatas, kas vēl dabonamas:
1, Ģimenes enciklopēdija, 3 sējumi - 5,- eiro par komplektu
2. Gijs de Mopasāns. Kāda dzīve. Montoriola, - 0,50 centi - atdorts
3. I, Maiskis, Tuvu un tāli. - 0,50 centi
4. Lennarts Meri. Kāvu vārtos. - 0,50 centi
5. M. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli. - 0,50 centi
6. Rafaello Džovanjoli. Spartaks. - 0,50 centi - atdots
7. Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. - 0,50 centi
8.Ketrīna Kurtc. Derini. (fantastika, krievu valodā) - 0,50 centi
9. Frensis Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. - 0,50 centi
10. 3 grāmatas no Šekspīra kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu
11. Tomass Manns. Jāzeps un viņa brāļi. - 0,50 centi - atdots
12.  Ļevs Tolstojs. Augšāmcelšanās - 0,50 centi
13. Reinis Kaudzīte. Izjurieši, - 0,50 centi
14. Marsels Panols. Marsela bērnība, - 0,50 centi
15. Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās, - 0,50 centi
16. Leons Paegle. Dievi un cilvēki, - 0,50 centi
17. Edvīns Gilberts. Vāveres ritenī, - 0,50 centi
18.  Anatolijs Markuša. Vīriešiem līdz 16 gadiem - 0,20 centi
19.  Osvalds Joksts. Ierocis un likums, - 0,20 centi
20. Šekspīrs. Makbets. - 0,50 centi
21.  Olga Daudzvārde. Dvēseles cietumā. - 0,50 centi - atdots
22. Zenta Mauriņa. Pārdomas un ieceres, - 0,50 centi-atdots
23. J. Veinbergs. Vecā derība, - 0,20 centi - aizrunāts
24. Džons Gārdners. Fredija grāmata. - 0,50 centi
25. Sergejs Baruzdins. Atkārtojums, - 0,50 centi   

ceturtdiena, 2018. gada 16. augusts

Patīk - nepatīk/dublis 4

1. Patīk dzīvot pie dēla. Ir māju sajūta un savstarpēja saprašanās un iepriekšējo kļūdu piedošana. Galvenais - nesataisīt jaunas kļūdas. Bet tas ir abpusējs darbs. Nepatīk tas, ka reizēm jāpabēg nakšņot uz iepriekšējo mītnes vietu, jo atbrauc tēvs un tam ir iebildumi par manu atrašanos šeit. Kā ciemiņu viņš mani pieņem, kā pastāvīgi dzīvojošu - nee. Bet tas ir vecs kašķis, kuram nav risinājuma. Mēs vienkārši bijām ne tie cilvēki, kuri kādu laiku dzīvoja kopā.
2. Patīk, ka šī vasara man rit daudz labākos toņos nekā iepriekšējā, kas tomēr bija murgu murgs. Nepatīk, ka brīžiem atkārtojas murga recidīvs no pērnās vasaras. bet tas, paldies dievam ir tik reti un nelielās devās, ka kaut kā jau tieku galā un vasara tomēr kopumā ir jaukāka par iepriekšējo. Arī klimata ziņā.
3. Patīk, ka mani lasa un notiek diskusijas, kas visumā ir visai raibas. Nepatīk, ka pirms stundām trim kāds ir mēģinājis hakerēt manu blogu. Interesanti, kam par godu. Kas tad zina manu šejienes un vispār google konta paroli? Neesmu izplatījusies par savām parolēm. Un arī neesmu tik ievērojama persona, lai būtu vērts lauzties iekšā manā blogā. Kas grib piedalīties mana bloga piepildīšanā var taču pierakstīties sekotājos un tad pēc tam varu piešķirt tiesības še ko ierakstīt. Bet ne pārāk daudz, blogs tomēr ir mans un manām vājībām.
4. Patīk tas, ka manis iepostotais grāmatu saraksts pamazām retinās un daudzas grāmatas jau devušās pie jauniem saimniekiem. Nepatīk, ka tas notiek palēni.

trešdiena, 2018. gada 15. augusts

Nedaudz no visa kā

1. Par spīti dažu cilvēku izteikumiem komentāros, tomēr ir atradušies cilvēki, kas grāmatas paņēma (ne visas, tiesa) un man jau viena kaste iztukšota. Es sarakstā atzīmēju tās grāmatas, kas jau atdotas prom, var papētīt. Varbūt tomēr kas ieinteresēs paņemšanai.  Atdodu jau par sviestmaizi.
Pie viena runājot - kopš kura laika Blaumanis, Gijs de Mopasāns un Šekspīrs ir makulatūra?
2. Zinu, ka mūsdienu jaunatne lasa un lasa daudz. Ne tā, kā 90jos, kad datorsaloni un citas tamlīdzīgas vietas bija pārņēmušas tolaiku jaunatnes prātus un veselo saprātu. Tik īsti vēl neesmu uzķērusi, ko lasa mūsdienu jaunais cilvēks. Jo grāmatas no manis paņēma apmēram mana gada gājuma cilvēki. Plus mīnus.
Ko lasa 30gadnieks un kas īsti viņu interesē? un 20gadnieks?
3. Nezinu, ko lasa cilvēks, kas spēja Margaritas Mičelas grāmatu Vējiem līdzi nosaukt par lubeni. Tā tomēr nopietna grāmata par cilvēku attiecībām, karu un spēju izdzīvot pēc kara. 
4, Veidojot rakstus par LFFB  ievietotajiem rakstiem, veidoju arī linku uz konkrēto rakstu, Diemžēl šie linki vairs nestrādā, jo pati lapa divas reizes ir nomainījusi savu dizainu, Diemžēl jaunajā versijā nav iestrādāts meklētājs, ar kura palīdzību varētu atrast minētos rakstus un pārlinkot. Tā ka interesentiem nāksies parakāties pa jauno lapas variantu, lai ko atrastu. Pati arī rakājos. Un pie viena - lapa ir darba procesā, pagaidām darbojas tikai iespēja ievietot rakstus. Pamazām nāks klāt visādi jaunumi un labumi.
5. Gribētos tomēr sastapt lielāku aktivitāti pie grāmatu atlases, jo tur tiešām nav sliktas grāmatas.
6. Jūtu, ka daudzi lasītāji jau krietnu laiku seko maniem rakstiem. Tāpēc pie viena gribētos uzzināt, kas viņus aizrauj manā blogā un ko vēl viņi gaida no manis. Jo rakstu un aprakstu to, ko redzu un domāju.

pirmdiena, 2018. gada 13. augusts

Margarita Mičela. Vējiem līdzi

Ik pa laikam pārlasu šo grāmatu. Man viņa patīk.
Attiecībā uz šīs grāmatas varoņiem sākšu runāt par Skarletu. Daudzi kritiķi ir lamājuši autori par to, ka varones tēls nav viengabalains un vietām ļoti lūzt un šie lūzuma momenti traucē uztvert varoni kā noteiktu personību. Man tā neliekas. Varone dzīvoja no sirds un pa īstam. Ar visiem kritumiem un cēlumiem neko no sava rakstura nepazaudējot. Jebkurā situācijā viņa aktīvi atrod izeju un tomēr nelūzt. Tādi cilvēki, kā viņa, daudz ko panāk un sasniedz.
Grāmatas beigās salūza Rets Batlers, kurš nespēja izturēt un saprast šo daudzšķautnaino personību, kurai vajadzēja vai nu visu, vai neko.
Melānija ir galīgs pretstats Skarletai. Mierīga, laipna un stipra savā mierīgumā un pastāvībā. Visi apkārtējie pie viņas tiecas. Arī Skārleta, kura Melāniju brīžiem uzskata par zosi, nevar neapbrīnot Melānijas gara stiprumu un ticību labajam cilvēkos.
Ešlijs man liekas tāds dieva dots, sapinies sevī cilvēciņš, kurš spēj pastāvēt un būt tik ilgi, kamēr viņam blakus ir Melānija ar savu gara stiprumu un siltumu. Pat Skarletas esamība nespēj viņu padarīt stipru. Grāmatas beigās viņš, tāpat kā Rets, salūzt. 
Grāmatā atainotās sievietes izrādās stiprākas savā būtībā par vīriešiem. Varbūt tas sanācis tāpēc, ka grāmatas autore ir sieviete. Vīriešu sarakstītajos romānos reti kad var sastapt stipras sievietes. Pārsvarā viņiem sanāk bāli tauriņi, kas vaimanā uz katra stūra pie mazākās izdevības.
Man grāmata patīk. Ļoti pat ieteiktu citiem to pārlasīt un pārlasīt.

svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Velns parāvis

Tas, ka es savas pārdomas, idejas un vēl kaut ko nopublicēju publiskā telpā, vēl absolutli nenozīmē to, ka tas ir jālasa tiem, kam principiāli nepatīk mani texti un manas pārdomas, kā arī tas. ko reizēm piedāvāju. 
Esmu pateicīga tiem, kas aizrāda uz kļūdām un neprecizitātēm, kas radušās nezināšanas pēc vai arī uz kādām drukas kļūdām. 
Es rakstu savu viedokli par kaut ko un ja tas ir nepieņemams manu zināšanu trūkuma dēļ vai kā tamlīdzīgi - paldies tiem, kas korekti aizrāda un norāda virzienu, kurā meklēt risinājumu.
Tāpat - ir tēmas, kuras rakstu tāpēc, ka man liekas svarīgi par to uzrakstīt, pavisam nenozīmē, ka krāju punktus vai kā tamlīdzīgi. Tās ir manas domas un pārdomas par kādu tēmu. Ja nepatīk, nelasiet, nav spiesta lieta. Iztiksim bez uzbrukumiem.
Ja es ko nezinu vai īsti nesaprotu - vai tas ir pamats  uzbrukumam? 
Ja manas domas un pārdomas neiekļaujas kādās tur normās un uzskatos - vai tas ir pamats uzbrukumam?
Kungi un dāmas - pirms komentējiet manis rakstīto, padomājiet par maniem jautājumiem.

Par tradīcijām runājot

Esmu priecīga, ka mūsu tautai ir varām un gadsimtiem cauri iznesta tradīcija, ko sauc par Dziesmu un deju svētkiem, kad Rīgā sabrauc ne tikai Latvijas latvieši, bet arī ārzemju diasporu latvieši un viesi no citām tautām. Un šī tradīcija, liekas, būs neiznīdējama, jo pārāk daudz jauniešu piedalās šajos svētkos. Par šo svētku kopības sajūtu esmu rakstījusi ne reizi vien, patlaban nedaudz atkārtojos.
Patīk, ka pēc Rīgas 800gades pilsētu svētki ir ierakstījušies mūsu tautas tradīciju jostā. Un tie katrai pilsētai ir savi un neatkārtojami unikāli noskaņās un norisēs. 
Kopīgā Līgo svētku svinēšana arī pakāpeniski iesakņojas par tradīciju, it sevišķi Rīgā un, pieļauju, ka arī citās lielākās pilsētās. Tiesa, gribētos no šiem svētkiem ko vairāk, ne tikai koncertu uz estrādes un lielu daudzumu pārtikas pārdošanas punktu par drusku uzskrūvētām cenām. Gribētos, nu vismaz Rīgā noteikti, jo esmu rīdziniece, lai pilsētniekiem būtu iemesls uz šo pasākumu uzvilkt goda tērpu un baudīt svētkus ar vairāk piedāvātiem pasākumiem ne tikai Daugavmalā, bet arī parkos un skvēros. Dejas, rotaļas. visādi konkursi un citas atrakcijas. Nu, lai sanākušie cilvēki būtu vairāk ar kaut ko aizņemti un justos labi. Bet tas laikam organizatoriem vairāk jāpiedomā. Es saprotu, ka svētkiem atvēlētie līdzekļi ir tik cik ir, bet kaut ko jau var izdomāt kaut par velti iesaistot brīvprātīgos palīgus. Bet, nu tas ir laika un pilsētas vadības jautājums.
Muzeju nakts ļoti iesakņojusies tradīcijās. Un šī jau ir starptautiska tradīcija, kas man ļoti patīk. Protams, uz muzejiem var aiziet arī citā reizē un laikā, bet šai naktij ir sava īpatna gaisotne, kad cilvēki ir ļoti draudzīgi, muzeji piedomājuši pie īpašas noskaņas radīšanas. Patīk tas, kas šai naktij sāk pamazām pieslēgties arī tādas vietas, kuras par muzejiem īsti nenosaukt, piemēram Prezidenta pils. 
Patīk Jelgavā notiekošie smilšu un ledus skulptūru svētki katrs savā gadalaikā. Beidzot jāsasparojas kaut uz vieniem no tiem aizbraukt un apskatīties dzīvajā, ne tikai citu uzņemtās fotogrāfijās.
Par katras ģimenes individuālajām tradīcijām grūti spriest. Varu runāt tikai par savu ģimeni, kurā pagaidām nevaru rast svētku risinājumu visu kopāsanākšanai. Pagaidām tas visai dzimtai sanāk kopāsanākt uz kāda bērēm. Bet gribas pamazām atjaunot kopāsanākšanu kādos svētkos pie bagātīgi klātiem galdiem, jauniešu rotaļām, sarunām par paaudzes vienojošām tēmām un tamlīdzīgi.
Pagaidām mana un dēla mazās ģimenītes tradīcija ir dēla un viņa draugu ietusēšana pie mums svētdienās, kad notiek kāda spēle. Un tad ir silti un jauki, ka kaut kas notiek un ir labi. Ir dzīvība mājās.
Ja vēl kas ienāks prātā, uzrakstīšu.

Dažas domas

1. Nu nesarotu tos cilvēkus, kas saviem kaķiem apgriež nagus. Tie taču viņiem nomainās dabiskā ceļā. Jā, viņiem ir tendence apskrāpēt mēbeles, bet var taču to lopu pieradināt apstrādāt ar nagiem vienu koka mēbeli, kuru man pārāk žēl. Mums mājās tas ir viens ķeblītis, kuru zvērēns regulāri trin ar nadziņiem. Toties pārējās mēbeles necieš. 
Un tie mētelīši suņiem. Tas zvērs izskatās vienkārši nelaimīgi smieklīgs tajos krāsainajos krāmos, Labi, ziemas periodā tie mētelīši ir vietā tām sīkajām karikatūrām par suni, bet normāla lieluma suni ar kārtīgu apspalvojumu vēl ietērpt mētelītī - vai cilvēkiem galva strādā?
2. Pērnziem manis izliktie grāmatu saraksti izdalījās ātri, šoreiz pagaidām ir klusums. Varbūt saraksts ir par garu? Atdodu jau par smiekla naudiņām. 
4. Rudens jūtas, jo rīti jau kļuvuši baigi vēsi. Būs jāpielauž mājinieki uz nakti turēt logus ciet. Vismaz es jau esmu iedzīvojusies iesnās un klepū. Tādā pavieglā bronhītā.
5. Pat bezalkoholiskais alus īsti vairs nevelk. Bet ir noderīgs, ja ir iedzerta kaut viena glāze vīna. Grādu nav, bet uz tualeti dzenā tāpat, kā alkoholiskais alus pie viena iztīrot organismu no alko sastāvdaļām, Pat to jau esmu pasākusi lietot mazās devās, vairāk dzeras ūdens un limonādes. Savā ziņā prieks, ka no tās biežās skārdeņu lietošanas esmu tikusi pakāpeniski vaļā un varu bez tām izturēt.
6. Tā  arī nesaprotu, kāpēc tie trīs novecojušas tēmas raksti joprojām karājas priekšējā lapā septiņu populārāko vidū, Vai tiešām man nav citas uzrakstītas tēmas, kas šos rakstus varētu nobīdīt malā?
7. Esmu jau kaut kur rakstījusi, bet tāds dīvains paradokss - vasaras mēnešos mani lasa un komentē daudz vairāk, nekā ziemas mēnešos. Kādi strīdīgi raksti par kādu tēmu jau parādās cauru gadu, tik ziemas mēnešos ir klusums.

sestdiena, 2018. gada 11. augusts

Kārtējais grāmatu saraksts. Ja nu kādam vajag un noder.

1, Ģimenes enciklopēdija, 3 sējumi - 5,- eiro par komplektu
2. 4 grāmatas no Blaumaņa kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu - atdots
3. Tūkstots un viena nakts - 1 eiro - atdots
4. Gijs de Mopasāns. Kāda dzīve. Montoriola, - 0,50 centi
5. I, Maiskis, Tuvu un tāli. - 0,50 centi
6. Lennarts Meri. Kāvu vārtos. - 0,50 centi
7. M. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli. - 0,50 centi
8. Rafaello Džovanjoli. Spartaks. - 0,50 centi
9. Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. - 0,50 centi
10.Ketrīna Kurtc. Derini. (fantastika, krievu valodā) - 0,50 centi
11. Frensis Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. - 0,50 centi
12. 3 grāmatas no Šekspīra kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu
13. Tomass Manns. Jāzeps un viņa brāļi. - 0,50 centi
14.  Ļevs Tolstojs. Augšāmcelšanās - 0,50 centi
15. Jaroslavs Hašeks. Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā - 0,50 centi - atdots
16. Reinis Kaudzīte. Izjurieši, - 0,50 centi
17. Onorē de Balzaks. Zaudētās ilūzijas, - 0,50 centi - atdots
18.  Pāvils Rozītis. Izlase - 0,50 centi - atdots
19, Roberts Sēlis. Es stāstu par sevi. Leišmalē. - 0,50 centi - atdots
20. Marsels Panols. Marsela bērnība, - 0,50 centi
21. Latviešu tautas teikas. Izlase - 1,- eiro - atdots
22. Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata (krievu valodā) - 0,50 centi - atdots
23. Alfreds Širokauers. Kleopatra - 0,50 centi - atdots
24. Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās, - 0,50 centi
25. Dzintra Žuravska. Maksa par nodevību, - 0,50 centi - atdots
26. Leons Paegle. Dievi un cilvēki, - 0,50 centi
27. Edvīns Gilberts. Vāveres ritenī, - 0,50 centi
28.  Gerhards Holes-Baumerts. Alfons Trīcvaidziņš - 0,50 centi -atdots
29.  Anatolijs Markuša. Vīriešiem līdz 16 gadiem - 0,20 centi
30.  Osvalds Joksts. Ierocis un likums, - 0,20 centi
31. Šekspīrs. Makbets. - 0,50 centi
32.  Olga Daudzvārde. Dvēseles cietumā. - 0,50 centi
33. Svifts, Gulivera ceļojumi, - 0,50 centi - atdots
34. V. Plūdonis,Darbu izlase, - 0,20 centi - atdots
35. A. Breidaks, Valodas izcelšanās. - 0,20 centi - atdots
36. J. Družņikovs. Garlaikoties aizliegts - 0,20 centi - atdots
37. Zenta Mauriņa. Pārdomas un ieceres, - 0,50 centi
38. J. Veinbergs. Vecā derība, - 0,20 centi - aizrunāts
39. Džons Gārdners. Fredija grāmata. - 0,50 centi
40. Laimonis Kamara. 7 x 7. - 0,50 centi - atdots
41.  G,Kurpnieks, N.Šestakovs, Ziņo simt četrdesmit septītais. - 0,20 centi - atdots
42.Aleksandrs Čaks. Kļavas lapa. - 0,50 centi - atdots
43.Skaidrīte Cielava. Mākslinieks un viņa darbnīca. - 0,20 centi - atdots
44. L. Akurātere. Anta Klints. - 0,50 centi - atdots
45. Sergejs Baruzdins. Atkārtojums, - 0,50 centi                       

piektdiena, 2018. gada 10. augusts

Laulības institūts

Laikam jau tas bums iesākās ar manu paaudzi, vai paaudzi pirms. 
Kādreiz, ja precējās, tad uz mūžu un tā tālāk. Šķiršanās bija kaut kas negodam līdzīgs. Un arī pati procedūra varēja ievilkties gadiem, kur rezultāts vēl nebija īsti paredzams. 
Tomēr arī joprojām baznīcas laulība skaitās uz mūžu noslēgta, bet ir pieņemti kaut kādi lojālāki principi, kas atļauj baznīcā noslēgtu laulību atzīt par spēkā neesošu. To dzirdēju pasen, laikam televīzijā pie māsas mītējoties.
Vismaz manā uztverē ģimenes nodibināšana ir pārdomāts projekts ilgam laika periodam "līdz nāve mūs šķirs". Man šis teiciens sanāca ar otro laulību, kad tobrīd neārstējams fakts aizrāva mūžībā vīru.
Tagad liela daļa precas un šķiras uz nebēdu, par atbildību un tamlīdzīgām lietām nedomājot. Labi, ja laulībā nav dzimuši bērni, kuriem tomēr augšanas procesā ir vajadzīgi abi vecāki. Un arī vēlāk. 
Nezinu kāpēc, bet daudzi mūsdienu vīrieši uzskata, ka bērnu māte un mīļotā sieviete ir divas dažādas personas.Nav godīguma pret abām.
Daudzi jauc iemīlēšanos, aizraušanos ar mīlestību, kura tikai gadiem ritot nostiprina attiecības un visu pārējo. Daudzas laulības pajūk pie pirmajām grūtībām, kuras varētu un vajadzētu kopīgi atrisināt. It kā šķiršanās būtu vieglākais risinājums. Bet problēmas jau paliek un tās nereti tiek ievilktas nākošajās attiecībās, kuras atkal izjūk nerisinātu problēmu rezultātā.
Labi, nerunāšu par savu pieredzi šajā jautājumā. Svētā nekad neesmu bijusi, bet laulību esmu mēģinājusi saturēt un noturēt visādi. Bet, nu sanāca kā sanāca ar visām attiecībām.
Gribētos jaunajiem pateikt - pirms radiet bērnus un precaties, līdz galam izdomājiet - vai tas cilvēks, ar kuru patlaban esat kopā ir uz mūžu un kopīgu ceļu labās un ļaunās dienās. Ja tā nav, tad nav ko mocīt kaķi un labāk attiecības izbeigt tūlīt un tagad, lai cik sāpīgi tas arī nebūtu. Pirms metaties kādās attiecībās, padomājiet par sekām. Jo - ja vienam tas var būt kaut kāda mirkļa aizraušanās, tad otram tas var būt daudz nopietnāk. Tā arī ir kaķa mocīšana. Nav ko mocīt cilvēku, ar kuru pat nedomā veidot pastāvīgas attiecības. Mirkļa seksam ir prostitūtas, kur nav abpusēju saistību tikai darbs un alga par to.
Varbūt es te daudz putrojos tekstā un tas ir grūti saprotams, bet mana doma kaut kur saskan ar Ziedoņa reiz izteiktu frāzi "precieties aiz mīlestības", kuru varu papildināt - aiz mīlestības, nevis iemīlēšanās, kura ātri pāriet.

ceturtdiena, 2018. gada 9. augusts

Patīk/nepatīk/dublis 3

1. Patīk tas, ka tagad, iestājoties Eiropas savienībā cilvēkiem ir atvieglota ceļošana pa Eiropu un iepazīšanās ar Eiropas skaistākajām vietām un kultūrām. Tomēr nepatīk tas, ka mēs maz ceļojam pa mūsu pašu mazo valstiņu. Mums arī ir daudz vietu, ko redzēt un iepazīt. Tāpat - it kā vienota latviešu kultūra, bet katrā novadā, katrā vietā ir savas variācijas par latviešu kultūru, tās iezīmēm. Varbūt tomēr, pirms doties uz ārzemēm, ir vērts pabraukāt pa mūsu pašu valstiņu un iepazīties ar tās kultūrvidi dažādos reģionos.
2. Patīk aicinājums iegādāties Latvijas preci, ko arī iespēju robežās daru. Lielveikalos var atrast ļoti daudz pašmāju ražojuma. Kaut vai to pašu pārtiku. Tomēr nepatīk tas, ka pašmāju prece reizēm ir dārgāka par ievesto. Un situācijās, kad jāskaita nauda iepērkoties pirkums nosliecas par labu lētākajam.
3. Patīk Ķirsona Lido tīkls. Īsta latviešu virtuve un ļoti garšīga. Un visi Lido ēdināšanas punkti ir patīkami acij noformēti. Tomēr nepatīk tas, ka tur viss ir samērā padārgs. Ne vienmēr var atļauties turp doties ieēst pusdienas. 
4. Patīk, ka guļamrajoni ir gluži vai kā mazi ciemati, kuros īpaši nav jāpiedomā - vai tu vasaras laikā izskrien uz veikalu čībās un mājas biksēs. Un dienas laikā ir neliela auto kustība. Gluži kā vecos laikos pilsētas centrā. Patīk, ka ir miers un klusums, nekas zem loga negrab - piemēram tramvajs vai trolejbuss un smagie auto. Nepatīk, ka esi piesiets pie transporta un nevari centrā aizkavēties gluži vai līdz vieniem naktī. Jo jāpaspēj vismaz uz pēdējo transportu vēlamajā virzienā. Centrā no visurienes uz visurieni var īsā laikā ar kājām izstaigāt. No centra uz Purvciemu, piemēram, vai Imantu ir apmēram stunda kājām ejama, ja viss transports ir nokavēts, bet mājās ir jātiek.
Pie viena - patīk doties uz centru sapucētai. Sevi parādīt un citus apskatīties.

Drusku par sevi

Šeit komentāros izskan versijas un mājieni par manām attiecībām, tad nu uzrakstīšu skaidri, lai nebūtu nekādu mājienu un versiju gūzma.
1. Esmu atraitne, pietiekoši pieaugusi, lai būtu pieaudzis dēls.
2. Man netrūkst pielūdzēju, ik pa brīdim izveidojas kādas attiecības, kuras izjūk tai mirklī, kad saprotu, ka nespēju uztvert cilvēku pietiekami nopietni, lai turpinātu attiecības.
3. Man nepatīk cilvēki, kas jau pirmajā randiņā piedāvā gultas sporta veidu.
4. Mans veselības stāvoklis pieļauj invaliditāti, kuru tad arī izmantoju. Cenšos piestrādāt pavasara/vasaras mēnešos darbu noformējot oficiāli ar līgumu un nodokļiem, tā ka pie viena esmu vēl godīgs nodokļu maksātājs.Tiesa, ja patrāpās kas tulkojams, tas tiek rēķināts kā draudzīga izpalīdzēšana par kuru paldies izskan aploksnē.
5. Adīšanu un sveču taisīšanu, kas bija mana bloga pirmsākuma ideja, pagaidām esmu atstājusi novārtā, bet drīzumā šo nodarbi, vismaz sveču taisīšanu atsākšu un tad še parādīsies bildes ar tām. Un tās pat varēs iegādāties pie vajadzības.
6. Bija laiks, kad sataisīju daudz parādu, tagad pakāpeniski tieku no tiem vaļā un lielāko daļu jau esmu nosegusi. Izdzīvot no savas pensijas spēju pateicoties tam, ka ik pa brīdim piestrādāju, atdodot parādus vēl veidoju nelielus uzkrājumus tiem mēnešiem, kad darba nav. Vismaz reizi gadā ieliekos slimnīcā uz profilaktiskajām pārbaudēm mēneša garumā. Tad arī naudiņa ietaupās. Vispār, izlāpos un varu par piedalīties dēla mājsaimniecībā.
Tas pagaidām viss. Ir kādi jautājumi?

trešdiena, 2018. gada 8. augusts

Vēl šis tas

Jau ceturtais ieraksts šodien, bet tas nekas. Kaut kā pārcietīšu un ir ko teikt. Nedaudz iz dzīves un kādam var noderēt.
Dēls rīt oficiāli šķir savu laulību, kura pastāvēja drusku vairāk par pusotru gadu, kaut arī kopā viņi bija gadus četrus. Tiesa. pa vidu bija mazs attiecību pārrāvums, pēc kura viņi atkal sagāja kopā un pat apprecējās. 
Bet kur šajā storijā ir sāls - ja pāris pajūk un pēc tam atkal mēģina saiet kopā un lāpīt attiecības, tās apriori ir nolemtas neveiksmei un kraham. Pati to esmu piedzīvojusi un paziņu vidū arī šādi gadījumi ir bijuši un pastāv. Savā ziņā likumsakarība, kas jāņem vērā, veidojot attiecības. Vecā gudrība, ka salīmēta krūze ir tikai salīmēta krūze un nekas to nepadarīs par vienotu veselumu.
Kad ir pajukušas attiecības, ļoti jāpiedomā pie tā, vai vērts atkal saiet kopā. Jo pajukšanai ir bijis kāds iemesls un diezin vai kas ir mainījies šajā iemeslā, kaut arī cilvēki paši ir pamainījušies mazuliet. Jebkurā gadījumā nav garantijas, ka attiecības ar laiku neieies atpakaļ tajā pat gultnē, kas bija par iemeslu pajukšanai jau pirmajā reizē.
Mans padoms - nekad nemēģiniet atjaunot attiecības, kas reiz ir jukušas.

Autors - Kalvis Krastiņš


Vēl daži raibumi

Māsa uzstādījusi ultimātu pa šīm divām viņas atvaļinājuma nedēļām aizvākt prom visas tās manas mantas, kas tur vēl palikušas. Tagad iestājusies problēma - uz kurieni vest, kur nolikt, lai pēc varētu izšķirot promdodamajās un atstājamās. Man jau tā te stāv neizpakots maiss, jo esošais skapis ir pilns, koridora skapī karājas dēla lietas, bet ir jau vēl trauki, citi sīkumi un dažas gleznas. Šajā mītnes vietā vēl ir daudz drēbju, kuras valkāja puikas vectēvs pirms došanās uz pansionātu; puikas tēvs nav izšķirojis lietas, kuras atstāt un kuras delitēt. Vot tev problēma, kura jāatrisina divu nedēļu laikā. 
Kaut arī mums ar māsu pa lielo ir puslīdz ciešamas attiecības, jo neizeju uz kašķiem un mēs varam cilvēcīgi aprunāties. Kaut kāds apburtais loks. Vakarā būs ar puiku jāaprunājas. Un varbūt arī ar bijušo saimnieci - par pagaidu daļu mantu nolikšanu.
Šī divu nedēļu problēma savā ziņā aptur arī manus darba meklējumus, jo jārisina tās problēmas, kas uzkritušas.
Ar māsu tiešām grūti sarunāties, jo viņa iz vēl nervozāka par mani. Es vismaz pie ārstiem eju un mēģinu tikt galā ar nervozumu un pat reizēm palietoju nomierinošas tabletes, bet māsu pie ārstiem šajā jautājumā dabūt pagrūti. Nekad nav laika un naudas.
Ar dēlu arī šobrīd grūti sarunāties, jo rītu stāv priekšā vizīte pie notāra laulības šķiršanas jautājumā. Un es redzu, cik tas viņam ļoti sāp. Laikam ne da līdz krustmātei un šo problēmu risināšanai.
Un abās situācijās padoma nav, tikai nogaidīšanas laiks, Diemžēl. Jo mana iejaukšanās sabojātu visu vēl vairāk.

Raibumi

1. Rīti jau sāk palikt vēsi. Drīz laikam uz nakti būs jāsāk vērt logus ciet. Augusts ieskrējies un ir tāda sajūta, ka vasara ir beigusies, kaut arī tīri teorētiski vēl ir vasaras mēnesis un īstenais rudens iestājas kaut kur septembra beigās.
2. Pagaidām rādās, ka puika baidās no sarunas ar manu māsu, lai atrisinātu to konflikta situāciju, kas viņiem bija izveidojusies n gadus iepriekš. Pagaidām tikai plātu rokas, jo puika jau liels, kājas līdz zemei sen jau izaugušas. Ceru, ka šo divu nedēļu laikā, kamēr māsa ir Rīgā, viņiem izdosies izrunāties.
3. Man patīk rīti, kad visi vēl guļ, bet es klusi savā nodabā ņemos ar kompi. Tad ir miers un klusums, dienas darbi vēl nav ieskrējušies un var savas lietas sakārtot vismaz neta vidē.
4. Jaunnedēļ braucu pie ārsta pēc papīriem un pēc tam uz deāku grupu pagarināt. Šoreiz uz pieciem gadiem. Ir savs funs izmantot invaliditātes priekšrocības. Šis tas sanāk pa lēto. Ne tikai ceļš visā Latvijā braukājot ar sabiedrisko transportu. No sākuma bija neierastuma sajūta pie transporta vadītāja pērkot biļeti ar trim nullēm, nu jau pa šiem trim gadiem esmu pieradusi pie šīs ērtības,
5. Tantuks, kurš dzīvo stāvu virs mums, no rītiem mierā neliekas un ar savu spieķi baigi dauzās gar logu, ja kāds no mums iedomājas virtuvē uzsmēķēt. Ja smēķējam manā istabā pie atvērta loga, šādu problēmu nav.

otrdiena, 2018. gada 7. augusts

Njap

Šādu tualetes papītu ražo Ukrainā.

Man tomēr patīk

Man tomēr patīk šādas pasēdēšanas, kas bija svētdien pēcpusdienā, kad te, mazajā istabiņā salasījās daudz tautas un par daudz ko runāja un raidījums kompī pildīja fona funkcijas. Arī vakar vakarā un šorīt no rīta.
Bija sarunas, jautrība, jaunumu pastāstīšana. 
Tas viss radīja mājīguma un ģimeniska siltuma sajūtu, kad divas paaudzes sēž kopā un nevienam nav garlaicīgi. Gribētos jau, lai tādi vakari biežāk atkārtojas. Ceru, pamazām izdosies.
Gribētos jau, lai te pulcējas ne tikai dēla draugi, bet arī manējie tuvākie draugi un mazdrusciņ radu un nevienam nebūtu garlaicīgi. 
Tāds sen aizmirsta lieta kā vakarēšana mūslaikos. Visi kaut kur steidzas, tik dažādos laikos pārrodas mājās un ir tik īgni noguruši.... Bet tāda pasēdēšana ļauj uzzināt daudz ko jaunu, iegūt jaunus iespaidus un vispār laikam jau ir paaudžu vienojošais elements.

Iet jautri

1. Tas, ka šajā laikā visiem logi stāv vaļā, nav brīnums. Un tagad noliegts smēķēt uz balkona arī ir fakts, kuru jāievēro. Mums to izteikti lūdza ievērot kaimiņiene, kas dzīvo virs mums. Šorīt sanāca saķeršanās ar vienu tantuku, kuram virtuve virs mums, ar spieķi dauzījās pa mūsu logu un rupji lamājās. Un es pat nebiju izliekusies pa logu laukā. Lai ejot citur pīpēt. Tagad vairs savā virtuvē nevar pīpēt,vai? Varbūt aizliegt arī ēdienu smaržas no dzīvokļiem, kas reizēm piepilda kāpņu telpu, kad saimnieces gatavo ēst?
2. Kad skatos savu bloga skatījumu statistiku, vārdiski man ir lielāks apmeklējumu skaits, nekā grafiskais rādījums. Laikam pieskaitās gan manas ieskatīšanās šajā lapā un atbildu uz komentāriem, kā arī boti, kas indeksē. Tomēr es varu arī maldīties, Katrā gadījumā man īsti nav skaidra tā statistikas dažādo rādījumu būtība. 
3. No rīta jaunatne diezgan aktīvi apsprieda vēlēšanas un bija jautri klausīties viņu komentārus pie partiju esošajiem nosaukumiem un aktīvi sacerēja visādus jautrus partiju nosaukumus. Nezinu, vai izdosies viņus rudenī pielauzt iet uz vēlēšanām. Galu galā, ne tikai pilsoņa pienākums, bet arī tas, ka jāievēl tomēr tie, kurus pēc nenāksies lamāt.
4. Laiks pietiekami pavēss, lai beidzot varētu normāli darboties virtuvē un nepārkarstu.
5. Un pats jautrākais ir tas, ka pati neredzu reklāmas savā blogā, kaut citi tās redz. Citos saitos es redzu reklāmas. laikam AdSense ir uz mani sadusmojusies. Būtu interesanti uzzināt, ko kurš kurā mirklī redz. Un vai tas ir kaut kā vērts.

pirmdiena, 2018. gada 6. augusts

Man patīk šis vakars

1. Pārradās māsa atvaļinājumā no Nīderlandes uz divām nedēļām. Šovakar tikāmies un man patika viņas atvestie cienasti un jaunās drēbes. Bija murrātīga sajūta, ka viņa atkal ir sasniedzamā attālumā, kaut arī tikai uz divām nedēļām. Viņai būs vesela gūzma ar darīšanām, tāpēc jau ņemts atvaļinājums un man būs viņa jāizķer, lai savā bijušajā istabā krāmētos ar savu mantu rediģēšanu.
Daudz neko šodien nepārrunājām, vairāk stāstīju par to, kas jauns Rīgā notiek un ir noticis, kā pilsēta pa vasaru mainās, jo daudz kas rodas no jauna vai tiek kapitāli remontēts un uzlabots.
Man māsa pa šo pusgadu, ko viņa bija prom, tiešām bija  pietrūkusi, žēl, ka atbraukusi tikai uz divām nedēļām. Bet gan jau kaut ko izdomāsim, lai kopā kur aizietu un pafočētos.
Vēl tikai jānoskaidro, ko viņa sarunājusi, jo viņiem ilgu laiku bija nerunāšanas periods, tagad kaut kas ir iekustējies.
2. Drusku bojā garīgo tas, ka puikam ir šķiršanās process un viņam nav īsta garīgā.
3. Tomēr pašreiz ir jauki, jo mēs pašlaik esam četri cilvēki, skatāmies filmu un pa vidu stāstām anekdotes. Ir kaut kāds neizsakāms siltums, Ir dēls, dēla draugs un jauna dēla draudzene. Ir silti un mājīgi. Sen tā nav bijis, ir miers apkārt un dvēselē.

Iekšpagalms Purvciemā diezgam miglainā mirklī



svētdiena, 2018. gada 5. augusts

Maza tējas iepozēšana


Vēlreiz par mājdzīvniekiem

Kad rakstīju par izlutinātajiem mājdzīvniekiem, komentāros aizrunājāmies arī pat kārtīgiem lauku minkām un suņiem. Kaut kāda aizpeldēšana no tēmas sanāca. Tekstu pašu pārlasot, sapratu, ka rakstot es dažas domas esmu nepateikusi, vai izteikusi neprecīzi.
Tagad pacentīšos izteikties precīzāk. Tik nevainojiet mani, ja reizēm sanāks kas no cikla "toreiz un tagad". Ir vērts zināt par "toreiz", lai labāk izprastu "tagad". 
Drusku pastāstīšu par savu pirmo minku, kurš 1989.gadā tika uzdāvināts bērna vecmammai un tur ļoti labi jutās. Minka bija pieradis ēst zivis, reizēm kādu gaļas gabaliņu kā našķi, arī no piena un krējuma neattiecās. Tanī pat gadā bērna vectēvs apmeklēja ekskursijā ASV un kaķim atveda wiskas konservus, ko tolaik mūsu veikalos dabūt nevarēja. Kaķa attieksme - "man uzšķaudīt uz to labumu, ēdat paši". Jāpiezīmē, ka minka, lai viņam vieglas smiltis un saulaina mākoņa maliņa, bija tipisks pilsētas kaķis.
Arī manas bērnības suns - pilsētas suns - ēda, ko tam deva un neatteicās no biezpiena, krējuma un kārtīga kaula, ko apgrauzt, Ēda visu, ko devām pat no sava galda, Jāpiezīmē, ka tolaik tomēr ēdiens netapa tik nu ļoti pārsātināts ar visādām garšvielām, kas pieejamas tagad. 
Viss tomēr atkarīgs no tā, ko un kā ēst mēs pieradinām savus mājdzīvniekus. 
Kad vēl mītējos pie māsas, mums vienu brīdi bija divi kaķi - brālītis un māsiņa. Kad nepietika naudas veikala smiltīm, nesu no pagalma āra smiltis kaķu tualetei un viņiem bija po, ka tik ir kur pakasīties un aiziet uz tualeti. Nebija izvēlīgi, Papildus specializētajai kaķu barībai neatteicās arī no citas barības - desas ripiņas, kāda cīsiņa vai gaļas gabaliņa. Pat pienu un krējumu uzskatīja par ēdamu.
Par tagadējiem lauku minkām un suņiem runājot - diezin vai kāds zemnieks iedomāsies pirkt savam dzīvniekam ko specializētu, kad nauda nepieciešama saimniecības lietām un ir svarīgākas lietas pērkamas par wiskasiem un citām lietām. Tas zvēriņš dabūs to, ko nu saimnieks varēs atļauties viņam iedot.
To zvērēnu barošanā tomēr viss ir atkarīgs no tā, pie kādas barības mēs viņus pieradinām no pašas bērnības, 
Pašai tagad ir pilsētas mājas kaķis. Precīzāk - dēla kaķis, kas no bērnības diemžēl pieradināts pie tās specializētās mākslīgās barības. Sauso barību grūti noteikt - kuru šķirni ēdīs, kura stāvēs bļodiņā tik ilgi, kamēr iestāsies "pagaidām nekā cita nav, tad nu jāēd, ko dod". Krējums un citi piena produkti vairs nav kārums - "ēdiet paši". 
Vispār, ja jau runā par ēdienu, kādreiz tas bija maķenīt dabiskāks, bez visādām tur E vielām un tamlīdzīgām lietām. Tātad veselīgāks gan cilvēkam, gan zvēram. 
Vispār - te varētu gari un plaši izrunāties, var būt kaut kas vēl ienāks prātā atbildot uz komentiem, ja tādi būs. 

sestdiena, 2018. gada 4. augusts

Kabaču sautējums

Varbūt kādam noderēs ideja. 
Neizskatās gluži kā restorānā sagatavots un pasniegts, bet tomēr....
Sastāvdaļas:
1. 1 vidējs kabacis
2. iepriekšējā dienā vārīto kartupeļu pārpalikums
3. 1 svaiga gurķis
4. 4 nelieli vai viens vidējs tomāts
5. 1 neliela paprika
6. 1 neliels vai 1/2 sīpola
7. 1 neliels ābols
8. 5 marinēti šampinjoni
9. 1 pavisam mazītiņa svaigā kāposta galviņa
10. garšvielas pēc izjūtas un vēlmes
11. vistas buljona kubiciņš
Ja ir vēlme, var papildināt ar krējumu.
Gatavošanas process:
Sagriež kabaci kubiciņos, ievieto katlā, pielej nedaudz ūdens un piemet buljona kubiciņu. To visu jau var likt vārīties uz aktīvas uguns, piemetot tās garšvielas, kuras liekas interesantākas. Pārējo visu pievieno sev ērtākā kārtībā. Tikai jāatceras, ka sīpols, paprika, tomāts un kāposti (sasmalcināti) ir jāpievieno apceptā veidā un katrs no šiem ingredientiem jāapcep un jāpievieno sautējumam dziļi individuāli, nevis visi barā.
Sāli, vismaz es, neliku, jo man neprasījās. Pietika ar sāls līdzdalību garšvielās un marinētajos šampinjonos.
Manējiem mājiniekiem vismaz garšoja un tika prasītas papildporcijas.

piektdiena, 2018. gada 3. augusts

Izlutinātie mājdzīvnieki

Padomju laikos un vēl 90tajos, kad veikali nebija tik pilni ar visāda veida specializētu suņu un kaķu pārtiku un specializētajām kaķu tualetes smiltīm, tie zvērēni ēda gandrīz vai to pašu, ko cilvēks taisīja sev un ģimenei. 
Tagad pamēģini vien ieliet sunim bļodiņā gaļas zupu. Tas lops būs aizvainots savās labākajās jūtās un blenzīs tev virsū tik pārmetoši žēlabaini, ka teciņus vien aizskriesi uz veikalu pēc suņa barības. Ar kaķiem vēl trakāk. Krējuma drusku lūdzu nepiedāvāt - nav ēdams. Padomjlaika kaķiem tas bija kārums, un piens arī. Pat sētas kaķus barojošās tantiņas pērk specializēto kaķu pārtiku. Tiesa, tie vēl nav tik izlepuši uz smiltīm, kurās atstāt aiz sevis mēslojumu. 
Un tās visāda veida drēbītes tam suņalopam..... Vai tiešām suņu mīļi nesaprot, cik stulbs izskatās un varbūt tā ari jūtas suns, kuram uzvilkts kaut kas mētelītim līdzīgs? Reiz redzēju Vecmīlgrāvī vienu dziļi nelaimīgu čau-čau suni, kuram rudenī pie maziem plusgrādiem jau bija uzvilts mētelītis. Un lietus nemaz netaisījās, bija jauka, saulaina diena. 
Mīļie, nu radiniet savus suņus pie tā, ka tie ēd visu, ko dod. Un kaķus arī. Lētāk sanāks un dzīvnieks būs veselīgāks.

Profesijas, likumdošana un tamlidzigi

Tāds dīvains paradokss - zagļi, laupītāji, kontrabandisti un tamlīdzīgas profesijas ir pastāvējušas jau nu ļoti sen, pat pirms kristietības un 10 baušļiem. Un cilvēki visādos veidos ir pret tiem cīnījušies. Tomēr liekas, ka šī cīņa ir rada Sīzifa akmenim. 
Lai kādus likumus un sodus piemērotu, nekas nelīdz. 
Varbūt jāpieņem kas tāds likumdošanā vai jāmaina kas sabiedrības apziņā, ka šīs nodarbes izzudīs pašas no sevis, jo nerentēsies. 
Tā pēc sausā likuma atcelšanas ASV izzuda alkohola kontrabanda un nelegālās dzertuves - nerentējās, jo bija atļauts. Tā pie mums izzuda 90to gadu rekets, jo likumdošana tika sakārtota tā, ka rekets vairs nerentējas. (Tiesa, reizēm liekas, ka valsts ar savu nodokļu politiku pārņēmusi reketa funkcijas).
Runājot par prostitūciju mūsu valstī. Tā ir un pastāv un pastāvēs, kamēr vien būs pieprasījums. Nezinu, vai kas likumdošanā ir sakārtots šis profesijas jautājumā. Mans novecojies iespaids - Saeima ar šo jautājumu ņēmās kā ar karstu kartupeli mutē un ne pie kā nenonāca. Varbūt tagad kas drusku ir mainījies, nezinu. Sen neesmu pasekojusi notikumiem.
Mans subjektīvais viedoklis - jālegalizē šī profesija ar visām no tā izrietošajām sekām. Ieskaitot aizsardzību pret vardarbību, jo tieši viņas visbiežāk pakļautas vardarbībai no vīriešu puses. Kā es to domāju? Esmu dzirdējusi, internetā lasījusi, ka daudzi vīrieši noalgo viņas konkrētam pakalpojumam, tad nesamaksā un pie viena vēl paņirgājas. Tā tomēr nav pārāk godīgi.
No visa iepriekš minētā - pa druskai jau esmu dzirdējusi, ka kaut kas likumdošanā top darīts, lai vismaz kontrabandu apkarotu. Nesen pat dzirdēju (tiesa, pārbaudījusi neesmu), ka ir legalizēta marihuānas ievešana mūsu valstī medicīniskiem nolūkiem. Tik nezinu, kur medicīnā var izmantot marihuānu. Morfiju jā, bet marihuāna?

ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts

Patīk un nepatīk/dublis 2

1. Patīk, kā Ušakovs, ņemot labo piemēru no Lemberga, sakārto pilsētvidi. Ielu segumi top atjaunināti, tapuši cool bērnu laukumi, Ziedoņdārzs arī tapis krāšņāks pēc atjaunošanas darbiem. Nepatīk, ka viņu lamā par kaut kādiem man nesaprotamiem grēka darbiem. Nepatīk, ka Lembergs raujas lielajā politikā un cer uz Saeimu. Ventspilī viņš ir īstajā vietā un telpā. Rubiks savulaik pilsētas mēra amatā ari bija vietā un telpā, bet līdzko aizgāja lielajā politika - čiks vien sanāca un kur viņš ir tagad?
2. Patīk, ka Rīgā ir daudz zaļās zonas un Dārzu un parku trests strādā, lai uzturētu kārtībā pilsētas centrālos parkus un tos pa druskai pamazām labiekārtotu. Nepatīk, ka trestam nepietiek resursu, lai dizainiski sakārtotu pilsētas guļamrajonu zaļās zonas. Šajās zaļajās zonās darba daudz un pietiktu ko darīt ilgam laikam. Iedzīvotāji tikai paldies pateiktu. 
3. Patīk, ka datorsalonu ēra ir beigusies, lielākai daļai iedzīvotāju datori ir mājas, ja vajag ko izprintēt, ir vietas, kur to var izdarīt. Kopētavas vai tamlīdzīgas vietas. Datorsaloni jau bija tās vietas, uz kurieni skolasbērni diezgan bieži bēga no stundām un notērēja skolas pusdienām doto naudiņu. Nepatīk, ka datorsalonu vietā tagad pilna Rīga ar "laimētavām", kurās pat pieaugušie atstāj ne mazu naudu. "Laimētavas" tiešām būtu jāaizliedz, atstājot tos aparātus tikai luksus klases viesnīcās ārzemniekiem ko "papriecāties".
4. Patīk jaunā apbūve pilsētā. Tagad katrai jaunbūvei tomēr parādās sava seja un īpatnība. Nav vairs bezsejas sērijveida ražojumi, ar kuriem pilni guļamrajoni, kas sabūvēti padomju laikos. Nepatīk, ka centrā tomēr vēl atrodas grausti, kuri neiederas apkārtējā vidē un apdraud iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka šiem graustiem reiz pienāks gals un to vietā uzradīsies vai nu jauna ēka vai kāds skvēriņš, kur tantukiem piesēst un patarkšķēt par veciem un esošiem laikiem.
5. Patīk, ka liela daļa jaunatnes lasa ne tikai mācību grāmatas, bet arī ko citu, bet nepatīk grāmatu cenas. Tas kož kabatai. Labi, ka ir attīstīts bibliotēku tīkls.   

trešdiena, 2018. gada 1. augusts

Vēsture - rakstītā un nerakstītā/dublis 2

Uz šo mani pamudināja viens komentārs pie mana iepriekšējā posta. 
Es nerakstu par Staļina laikiem, es rakstu par tiem nepilniem 40 gadiem, kas sekoja viņa nāvei, kamēr 90tos gados monstrs uz māla kājām - PSRS - sabruka. Staļins varētu grozāties savā kapā cik grib, bet vispasaules proletariāta diktatūru viņš nepanāca, tikai daļā Eiropas valstu viņam izdevās ieviest komunisma uzvaru pār demokrātiju. (Starp citu, pat nezinu, kur viņš apglabāts. Vienu laiku viņš gulēja blakus Ļeņinam mauzolejā, kur viņu lika Hruščova laikos - dies' vien zina).
Par Staļina laikiem mana paaudze klausījās no vecāku un vecvecāku nostāstiem. Žēl, ka jaunības maksimālismā maz jautājām un zināšanas ir visai trūcīgas. 
Man radies iespaids, ka manu blogu pārsvarā lasa jaunuļi vecumā līdz 30 gadiem. Ja es maldos, palabojiet.
Es nezinu, kas rakstīts mūslaiku skolas vēstures grāmatās, bet rodas sajūta, ka vēsture atkal pagrozīta kādam vēlamā rakursā.
Man bija nedaudz zem 30, kad atjaunojas esošā Latvijas Republika. Tā ka jaunības maksimālisms sakrita ar padomju laikiem, brieduma gadi ir tagad. Mīļie mani, lasiet mācību grāmatas ar galvu, iztaujājiet vecākus un vecvecākus. Un no kopainas radīsies izpratne un pareizāks priekšstats par vēsturi.
Es savās atmiņās rakstu par to, ko atceros un kas liekas pieminēšanas vērts. Ja kādam noder, aber lūdzu. Nav žēl. Priekš tam jau rakstīts.
Daudzi divdesmitgadnieki pat laikam nezina, ka vācu nacistu laikā Rīgā bija ebreju geto un Biķernieku mežā ir vieta, kur šos nabagus apšāva masviedā un ir nodedzinātā sinagoga ar cilvēkiem tajā. Tāpat viņi nezina par Salaspils koncentrācijas nometni, kas kalpoja nacistu režīmam.
Šogad mēs atzīmējam valsts simtgadi. Bet - apmēram puse no šī laika ir zem okupācijas zīmoga. Gan padomju, gan nacistu. Cik tad nu mums tās oficiālās brīvības ir ticis?
Un tomēr, par spīti visām svešvarām mēs esam saglabājuši tautas identitāti. Neesam asimilējušies. Mums ir sava valoda, sava rakstība, savas tradīcijas, ko nodot nākamajām paaudzēm.... Mums ir daudz kas tāds, ko neatņemt. Mēs bijām, esam un būsim, kamēr sevi sajutīsim kā latviešus, kas piederīgi šai zemei, šai vietai. Skan jau patētiski, bet nezinu, kā to savādāk pateikt.
Tā ka, draugi mīļie, es neslavinu padomju laikus, es rakstu tikai savas atmiņas no tiem laikiem. Un ja tās nesaskan ar oficiālo, mācību grāmatās sarakstīto - selavi, dzīve tomēr ir raiba kā dzeņa vēders. 

Mazliet atmiņu - visādi sīkumi

1. Padomju laikā ļoti populārs vīriešu vārds bija Aleksandrs. Vārdadiena Aleksandriem ir 18.novembrī un padomju vara nevarēja piesieties, ja tika atzīmēta  vārda diena. Būtībā - cilvēki pakārtoja vārda dienu valsts proklamēšanas dienai. Bet piesieties nevarēja - vārda dienas svinības un vārds drusku velk uz krievvalodīgo pusi.
2. Okupācijas muzejs Daugavmalā ar visu streļķu triādi tika būvēts kā piemiņas memoriāls vācu fašistu okupācijas režīmam. Tagad tas pārtapis par padomju okupācijas laika muzeju. Līdz ar to nepelnīti aizmirsti vācu nacistu nodarītie zaudējumi latviešu tautai un Latvijai vispār. 
3. Kādreiz viesībās galdi vai lūdza no cienastu daudzveidības (saimnieces iepriekš bija izskraidījušas daudzus veikalus garās rindās stāvot, izķemmējušas tirgu). Tagad, kad veikalos praktiski bez rindām pie kases var sadabūt visu un vēl vairāk šī cienastu pārbagātība kaut kā iztrūkst. Toties dzeramais reizēm ir par daudz.
4. Kādreiz vakariņas bija tā  reize, kad visa ģimene darbdienās sasēdas kopā pie galda un ēdot pārsprieda dienas jaunumus un notikumus.