Ar veikaliem bija interesanti manas jaunības gados. Un daudz kas bija savādāk.
Ierindas veikali PSRS laikos strādāja no 8.00 rītā līdz 19.00 vakarā ar obligāto pusdienas laiku no 13.00 līdz 14.00. Universālveikalos bija nedaudz savādāks darba laiks un pusdienlaiku izmantoja pa nodaļai aizveroties uz stundu. Precīzu tā laika universālveikalu darba laiku īsti neatceros.
Kantori un dažādās sīkiestādes strādāja no 8.00 rīta līdz apmēram puspieciem, pussešiem vakarā. Un atkal - rūpniecības lieluzņēmumiem bija (un arī tagad laikam jau vēl ir) cits darba princips, lai nodrošinātu ražošanas nepārtrauktību.
Es\savus darba gadus pēc skolas sola līdz pat 1992.gadam (iekļauts bērna kopšanas atvaļinājums 3 gadu garumā - īsais mirklis šim atvaļinājuma garumam, tolaik eksperimenta vadīts laikam.) strādāju Centrālajā ģeoloģijas laboratorijā, kura jaunas varas apstākļos likvidējās kā iestāde (jo kaut vai tāpēc, ka bija Maskavas ģeologu pakļautībā) - kā reizīti uz mana dekrēta atvaļinājuma beigšanos. Lai oficiāli izbeigtu darba attiecības, nācās papūlēties, lai mani atlaistu sakarā ar štatu samazināšanu un es varētu stāties uzskaitē Darba biržā.
Darba birža tolaik tikai spēra pirmos soļus savas darbības noregulēšanai, tai laikā atradās nevis tur, kur pašlaik Rīgā, bet pavisam nepiemērotās telpās Avotu ielā, kuras bija par šauru gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem. To ēku vēl joprojām "sastopu" Avotu ielā un tā joprojām tur stāv bez pielietojuma.
Bet atgriežoties pie veikaliem.
Iestāde, kurā strādāju, atradās Indrānu ielā 19. Tagad tur atrodas 3 dzīvokļu privātmāja. Iela sākas saskarsmē ar Brīvības ielu un beidzas saskarsmē ar Lielajiem kapiem. Tolaik (un arī tagad) uz Brīvības ielas pretī Indrānu ielas sākumam atradās (atrodas) pārtikas veikals. \
Veikalam darba laiks sākās 8.00, mums ari. Lieki teikt, ka mūsu iestādē uz apmēram 60 darbiniekiem tikai kādi pieci bija vīrieši, kuri visos laikos visai maz orientējas pārtikas produktu iegādes peripetijās.
Tas nozīmēja, ka oficiāli darbs sākās 8.00, bet reāli uz darba fronti dāmas saradās līdz plkst. 9.00, strādāt sākām kaut kur drusku pēc 9.00 - atkarībā no ierašanās brīža un obligātās rīta kafijas darba vietā izdzeršanas. Pusdienās savas sviestmaizes apēdām jau 11.00, ap 12.00 devāmies veikalu "apskatē" un oficiālajā darba pusdienlaikā, kas sakrita ar veikalu pusdienlaiku, jau bijām atpakaļ savas darba vietās.
Pēc darba, protams, reti kura pa taisno devās mājās. Darbs beidzās puspiecos un veselas divarpus stundas veikalu "ķemmei". Kad 80-to gadu vidū apprecējos pirmo reizi, ar vīru dzīvojām Jūrmalā. Tad gan iztiku bez skriešanas pa veikaliem Rīgā. Atstāju iepirkšanās epopeju Jūrmalai. Tur, kad nebija vasarnieku sezona, jebkurā veikalā pēc tā paša nekā nevajadzēja stāvēt "kilometrīgās" rindās. Rudens - ziemas sezonā Jūrmalā iedzīvotāju bija (un arī tagad laikam ir tāpat) krietni mazāk, nekā pavasara - vasaras sezonā, kad uz turieni "gāžas" vasarnieki.
Sestdienas, svētdienas - nu tā bija problēma. Daži pārtikas veikali strādāja sestdienās līdz pusdienlaikam, svētdienās veikali bija ciet. Atlika, ja nu ļoti vajadzēja, tirgus. Bet tirgū cenas "kodīgākas", lielākas, nekā veikalos.
Ja ar pārtiku kaut kā varēja kaut ko izkombinēt; nu, kaut uz kafejnīcu vai restorānu paēst aiziet (tiesa, ne tad, kad iestājās pirmsalgas sindroms), tad ar cigaretēm pīpmaņiem bija nu dikti jārēķina. Tā, lai pietiek arī brīvdienās. Un - arī lai tai pašā darbdienā pēc 19.00 neiestājas iztukšitis paciņā. Tad - vai nu "streļīt" uz ielas no kāda pīpētāja, vai ciesties dikti.
Ar alkoholu tā slāpstošajiem arī bija.... Nu, pēc 19.00 vai nu "točkas" (zinātājiem) ar ne pārāk zināmas izcelsmes alkoholu vai arī restorānu sētas durvis. Restorāni piepelnījās iztirgojot ar uzcenojumu alkoholu pa sētas durvīm, nelegāli, tā sakot. Cik šķaidīts vai nešķaidīts alkohols nokļuva pie oficiālajiem restorāna apmeklētajiem, vēsture klusē.
Drusku vieglāk veikalu jautājumā palika, kad Gorbačova valdīšanas beigu gados parādījās tā saucamie komercveikali ar darba laiku 24/7. Lieki teikt, ka Jūrmalā mēs šos veikalus nemanījām. Laikam nebija izdevīgi pilsētas iedzīvotāju blīvuma svārstību dēļ. Bet arī Rīgā komercveikalu nebija pārāk daudz. Brīvdienā, ja nu ļoti vajadzēja, nācās pakājot gabaliņu līdz veikalam. Starp citu, viens tāds komercveikals bija uz Merķeļa un Čaka ielu stūra. Tagad, ja nemaldos tur ir naudas maiņas punkts un vēl kaut kas.
Cenas komercveikalos arī bija paaugstinātas. Bet, ja nu ļoti vajadzēja un naudiņa puslīdz pietika.....
Mēs reizēm no Jūrmalas triecamies kādā no brīvdienām uz Rīgu, uz to komercveikalu, kuru jau pieminēju, lai kaut vienu paciņu cigarešu uz diviem nopirktu. Labi, ka bija mēnešbiļetes. Galu galā dzīvojām Jūrmalā bet strādājām Rīgā.
Tas pagaidām viss. Varbūt, ja nu ko vēl atcerēšos, rakstīšu.
