trešdiena, 2017. gada 30. augusts

Vasaras beigas

Pirms sākšu rakstīt savas pārdomas, pateikšu tikai vieuu - mana iepriekšējā raksta komentētājam ir taisnība - jāpiekrāj naudiņa jaunam datoram. Šim jau burti sāk ķerties un ir šausmīgi grūti rakstīt dauzot tos burtus kā ar āmuru. Un skārdenes te nav pie vainas. Pat viņam atbildi rakstot atradu sev trīs kļūdas, kuras komentāros izlabot diemžēl nevar.
Tiktāl par to.
Jau 30.augusts, bet īstas vasaras tā arī nav bijis. Bija dažas karstas dienas, kuras izmantot nevarēju dažu objektīvu iemeslu dēļ. Un atkal - ne jau skārdene pie vainas, ir arī citas nodarbes. Nezinu, kā lai nosauc šos trīs mēnešus - ieildzis pavasaris vai agrs rudens. Tā nedaudz skumīgi. Vasara tomēr tika gaidīta.
Savā ziņā tomēr šis laiks ir bijis veiksmīgs. Jau divus gadus ir pensija, arī darbs ir atradies, pa druskai vēl piepelnos ar tulkošanu. Pamazām tikšu galā ar savām finansēm un visu pārējo. Ir sajūta, ka vairs nav tik briesmīgi, kā bija ziemā. Tiesa, nezinu, ko nākošā ziema nesīs. Varbūt atkal būs kāds iebrukums veselībā, vai kas cits. Nu nemīlu es ziemu, ko tur lai dara.
Nākošo nedēļas nogali atkal pavadu Cēsīs. Anketējot un kāpaļājot pa daudzstāvu namu kāpnēm un pie katrām durvīm atkārtojot praktiski vienu un to pašu. Bet cēsinieki ir atsaucīga tauta, gan jau tikšu galā. Šoreiz nebūšu bruņojusies ar lieku zeķu pāri. Pati nezinu, kāpēc tās novazāju līdzi pagājušajā nedēļas nogalē. Kājas nesala un izmirkt līdz zeķu stadijai neizmirku. Nedaudz tualetes papīra gan būs jāpaņem līdzi, jo tas ir akūts deficīts visās ārrīgas vietās. Un būs jāizvairās vilkt kājās plēstās džinsenes, kas jau otro sezonu ir modē Rīgā, bet tur noteikti nav.
Bet tomēr nedaudz skumīgi, ka vasara beidzas tā īsti vēl pat neiesākusies.

otrdiena, 2017. gada 29. augusts

Visādi

1. Pārlasīju savus pirmajā lappusē redzams rakstus. Tiešām rakstu ar šausmīgu gramatiku, Tur nu Anonīmajam ir taisnība. Ja vēl dzērumā, bet skaidrā prātām kad domas steidzas rokām pa priekšu. Paldies viņam par kritiku, vēl lielāks paldies būtu, ja viņš pārstātu būt anoīms un savus aizrādījumus parakstītu ar jel kādu vārdu. Bet tam tiešām vajadzīga saņemšanās, jo anoīmi kritizēt ir vieglāk.
2. Tagad neziņā gaidu, vai man būs vai nebūs jābrauc nedēļas nogalē uz Cēsīm. Vakar solīja piezvanīt un painformēt, bet pagaidām klusums. Tomēr man joprjām Latvijas Fakti patīk labāk par Aptauju Centru. Darba ir vairāk un samaksa lielāka. Un aptaujas ir regulāri katru mēnesi, nevis reizi dažos mēnešos.Tomēr nemetīšu malā nevienu no šiem anketēšanas centriem. Darbs paliek darbs,
3. Kā jau teicu, esmu atsākusi tulkošanas procesu. Pagaidām nelielos apmēros. Ja kādam vajag, piesakieties, Mani kontakti ir manā profilā. Adīšanu un sveču taisīšanu gan pagaidām esmu atmetusi. Ir citas problēmas risināmas.
4. Apdriskātās džinsees, kas jau otro sezonu Rīgā ir topā, ārpus Rīgas nekotējas. To konstatēju savos abos izbraukumos uz rajoniem.
5. Tikko uz e-pastu pieāca ziņa, ka vienu dienu tomēr man bīs jābrauc uz Cēsīm, ziņu saņemšu arī e-pastā. Tas nozīmēs tikai agru ganu rītu, nepilnas 2vas stundas kratīšanos ar autobusu un pēc vazāšanos pa pilsētu, lai dabūtu vajadzīgo anketu skaitu. Pankūka. Es labprāt vazātos tepat pa Rīgu vajadzīgās kvotas meklējot.

svētdiena, 2017. gada 27. augusts

Cēsis

Esmu beigusi savu divu dienu ceļojumu pa Cēsīm. Savācu visas plānā paredzētās anketas un pat bez īpašas piepūles un lēnā garā. Abas dienas jau ap četriem biju beigusi dienas normu - 10 anketas.
Cēsinieki, it īpaši jaunākie, visi  tie, kam zem 40 vai ap to. Pensionāru slānis gan ir visai agresīvs. Domāju jau, ka viņu anketēšana man galīgi neizdosies, jo daudzu visai agresīvi raidīja prom. Abās valodās. Varbūt tādēļ man neizdevās dabūt nevienu anketu krievu valodā, tikai latviski runājošos.Nē, tomēr alojos - bija viens cittautietis, kurš anketā tapa atzīmēts ar "cits" nemaz neprasot norādīt tautību. Tomēr ar šo kungu runājām latviski un arī anketu aizpildījām latviski.
Par pašu braukšanu runājot - vakar tiešām turp devos bruņojusies ar planšetnieku, rakstāmtīkiem un zeķu pāri (dies' vien zina kāpēc, jo vakardienas gāzienā tieši kājas palika sausas pateicoties labiem apaviem), šodien zeķu pārim pievienojās vēl balta papīra lapa, uz kuras pierakstīju tās adreses, kurās tika veikta intervēšana.
Par pašu pilsētu runājot - daudzi jau laikam tur ir bijuši ekskursijās vai uz kādiem pasākumiem. Neizplūdīšu. teikšu tikai to, ka tur jūtama senatnes elpa ik uz soļa, Pati pilsēta tīta un sakopta. Mani anketēšanas procesā pārsteidza tas fakts, ka daudzi sūdzējās par bomžiem. Es biju iedomājusies, ka tā ir tikai Rīgas problēma. Izrādās, ka ne. Cēsīs ir arī labiekārtots kvartāls dzīvošanai cilvēkiem ar dažādas pakāpes redzes traucējumiem, uz ielām ceļa zīmes arī brīdina par šo cilvēku pārvietošanās iespējamību. Un viņus visnotaļ apseko sociālais darbinieks.
Kopumā runājot - es Cēsīs gribu atgriezties vēlreiz, lai izstaigātu vecpilsētu un baudīti pašu pilsētu, nevis tikai skraidīt ar anketām. Ir to vērts.

Pirmā diena Cēsīs

Vakar bruņojusies ar plabšetnieku, ibumetība paciņu (jo viens zobs periodiski īd) un zeķu pāri (?) devos uz autousu, kurš no autoostas atiet 9os no rīta uz Cēsīm.
Apstaigāju tikai nelielu gabaliņu no Cēsīm, bet izdevās jau līdz kādiem pusčetroem savākt visu dienas normu - 10 anketas.
Cēsinieki vispār ir atsaucīga tauta un rets bija tas dzīvoklis, kurā netiku iekšā. 
Par pašu pilsētu un anketēšanu kopumā izteikšos vai nu šobakar, vai rīt no rūta. Vieīgais - varu teikt, ka esmu priecīga, ka anketēšanai izvēlējos Cēsis, Tā pilsēta man ir mīļa jau kopš bērnības un tai ir savdabīga senattīguma aura. Viena no vecākajām pilsētām Latvijā. Pilsēta, kurā katrai ielai, katrai centra mājai ir sava vēsture un pastāsts.
Šodien došos turp atkal. Ir jāsavāc vēl 10 anketas.
Žēl, ka nefotografēšu pa ceļam. Man nav tā verķa, kas no mobilā telefona pārdzen bildes uz datoru. Nav vērts uzkrāt bildes un pēc ilgi domāt, no kurienes un kura laika tās ir bijušas un kā jāsagrupē.
Tas tāds īss ieskats vakardienā. Par šodienu un visu anketēšanu kopumā izteikšos, kā jau teicu, šovakar vai rīt no rīta.

piektdiena, 2017. gada 25. augusts

Atkal ceļa jūtīs

Visu dienu sēdēju un tulkoju. No krievu uz latviešu. Galva palika dulla. Nepilnas divas lappuses palikušas, lai darbu pabeigtu. Pabeigšu pirmdien vakarā vai otrdien no rīta. Labi, ka pasūtītājs saprotošs un nesteidzina. Jo es viņam paskaidroju, ka man nedēļas nogalē abas dienas pilnībā aizņemtas ar citu projektu.
Šoreiz tās būs Cēsis. Veca. labi zināma, mīļa pilsēta. Daudzi jau noteikti tur ir bijuši uz kādiem pasākumiem. Tie tur ir populāri.
Tagad krāmēju rītdienai mantas un klusībā pie sevis lamājos. Cēsīs rīt notiks pasākums, mājās jau nu kādu sastapt būs pagrūti. Būs jāķer cilvēki intervijai uz ielām. Ideālā variantā būtu noķert kādu vietējo un palūgt viņu būt par gidu un cilvēku appazinēju. Visā tajā cilvēku jūklī jau nezinātājam būs grūti pateikt - kurš vietējais, kurš iebraucējs uz pasākumu. Un jāsarunā ar viņu arī par svētdienu, lai kopā pavazātos. Vairāk par pliku paldies un draudzību jau piedāvāt nevarēšu, jācer uz cilvēcisku izpalīdzēšanu.
Vangažos jau bija savādāk, tur nebija un pat paredzēts nebija nekāds pasākums, staigā tik mierīgi pa dzīvokļiem un meklē intervēties piekritējus. Dažus pat uz ielas noķēru.
Šoreiz  intervija esot īsāka, vesels sākuma gabals noņemts nost. Pati cauri neizgāju, jo nebija testa varianta, uzreiz tautās laižamais. 
Turiet īkšķus, lai man izdodas. Vangažos pa trim dienām savācu 12 anketas no 20, Jācer, ka Cēsīs izdosies vairāk. Uzreiz gan saku - bilžu atkal nebūs, jo tuvākās lielās naudas būs jānopērk verķis, kas no mobilā pārnes bildes uz kompi, arī tas vēl jāpajautā kādam no draugiem, kā ar tādu apieties. Telefonu pakāpeniski apgūstu, pamazām sāku saprast, kur kas atrodams un kādā kvalitātē.

ceturtdiena, 2017. gada 24. augusts

Ir daži jautāumi

1, Vai ir kāds ar mašīnu, kas varētu kopā ar mani sestdien un svētdien doties uz Cēsīm? Brīdinu uzreiz - primārais tur būs darbs - man 2vās dienās jāsavāc 20 anketas par Cēsu pašvldības policiju. Tas nozīmē klimšanu pa dzīvokļiem, respondentus meklējot, tos pašus reizēm noķerot uz ielas. WC kaut kā pilsētā atratos, bet man galīgi nav patlaban naudas, lai izmaksātu pusdienas. Kur nu vēl apmaksātu benzīnu. Būtu jauki, ja kāds parakstītos uz šādu avantūru.
2 Man aizrādīja uz dažu lietu reklamēšanu logā, bet mani ņaudieni nostrādāja. Es paklausīšu un nereklamēšu šīs lietas savā blogā, bet būtu jauki, ja mani iepriekšēie ņaudieni strādātu tāpat, kā līdz šim (lūdzu nelamāt mani, visi grib izdzīvot)..
3. Vai atrastsos kāds brīvprātīgs sponsors maniem zobiem, kuri izskatās sliktāk, nekā pasaku rganai, bet savesr tos kārtībā vismaz līdznormālam, ja ne līdz Holivudas smaidam naudas katastrofāli nepietiek. Putru un ogurtu ēšana sāk apnikt.


SIA "Julianus Inkaso"

Gribu parunāt par kredītiem un kredītu piedzinēijem.
SIA "Juliabus Inkaso" ir kredītu piedzinējfirma. No manis tā piedzen sen nenomaksātu un aizmirstu parādu SIA Tele2. Sastādījām maksāšanas grafiku un centīšos to ievērot. Summa jau nemaz tik liela nav, tik vienā reizē nespēšu to nomaksāt.
Meitenes, kas tur strādā, atsaucīgas, laipnas un viņām nav iebildumu pret iespējamām summām, kuras parādnieks spēj maksāt, lai nosegtu savu parādu. Tad arī procentu likmes nav lielas. Trakāk ir tad, ja šos parādu piedzinēju kantorus ignorē, tad lieta aiziet līdz tiesu izpildītājam un atdodamā summa pieaug procentu likmes dēļ.
SIA "Juliabus Inkaso" atrodas Rīgā, Turaidas ielā 3. Atrast ir pagrūti, ja iet no veikala Domina puses. Vieglāk ir no Brīvības ielas puses. Ieliņa sākas praktiski pie VEF tilta, un tad jau pēc māju numuriem nav grūti atrast.
Silti iesaku visiem, kas biezajos gados sagrābās kredītus, tomēr censties tos atdot izvēloties pēc iespējas tās vietas, kur jāmaksā mazākas procentu likmes pašās firmās, kredītu piedzinēju kantoros.
To visu es izplūdu tiem, kuri biezajos gados sagrābās kredītus un tagad mokās ar atdošanu. Protams, var jau aizbēgt un paslēpties Kongo džungļos, bet bērniem no tā vieglāk nepaliks. Vai tad viņiem mūsu parādi jāatdod? Centīsimies ar mazākiem zaudējumiem tikt no tiem parādiem vaļā un vēl iekrāt bikuci, lai kaut pašu bērēm nauda sanāk un kaut kas arī pāri paliek bērniem ko lietot.
Tik atgādinu  visos parādpiedziņas kantoros meitenes ir pretimnākošas un ir iespējams sastādīt optimālu parāda atdošanas grafiku un pamazītēm tikt no parāda vaļā.
Galvenais neiekulties jaunās nepatikšanās ņemot jaunus kredītus. Galu galā  - aizņemamies svešu naudu, atdodam savējo.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Vakarpuses pārdomas

1. Esmupa druskai atsākusi tulkot no krievu valodas uz latviešu valodu. Šodien pa ilgiem laikiemvienu darbiņu iztulkoju. Ja kādam vēl rodas vajadzība šajā jautājumā  mai kontakti ir maā profilā.
2. Iestāies laiks domāt par jauu kompi Šitais sāk ieklibot. Naudas man knapi pietiek izdzīvošanai, vēl maksāju vecas parādsaistības. Labi, ka ir piešprices naudas jautāumos - sīkdarbiņi, projektiņi. Tad var pa knapo savilkt galus kopā. Varbūt atradīsies labs cilvēks un nosponsorēs man kaut lietotu kompi? Pārnēsājamo, protams.
3. Saimniecei šodien dzimšanas diena. tīri žēl skatīties. Visu dienu gaida dēlu, bet tas pat ziņu nedod. Dēla pacienāšanai viss jau sagatavots, bet paša dēla nav. Es vismaz par avējo zinu - ja nevarēs atnākt apsveikt, gan kaut ko izzdomās. Bet te - žēl skatīties. Un a vēl viņš brīžie neceļ klausuli principā... Manējais vismaz reizēm paceļ un reizēm piezvana pats. Kā šajā reizē palīdzēt, kādus vārdus pateikti - nezinu.
4. Kopš esmu pievienousies Google+ un mani indeksē nekur.lv, manu lasītāju loks ir paplašināies un tas priecē. Tikai žēl, ka komentētāu pamaz. Bet arī tā ir pārdzīvoama vaina. Galvenais jau, ka lasa. 


otrdiena, 2017. gada 22. augusts

Trīs dienas Vangažos un vēl šis tas

1. Trīs dienu drasēšana pa Vangažu dzīvokļiem ir beigusies. Urrā! Un ir skaidrs, ka es uz to ūķi negribu braukt vairs ne par kādu sviestmaizi. Pat ne par 4,5 eiro vērtu anketu. Pa guļamrajoniem es varu pavazāties arī Rīgā un tie izskatās skaistāki un sakoptāki par vietu, ko sauc Vangaži. Un vismaz savā galā neesmu manījusi dienas laikā klīstam krietni iereibušus degunus. Vismaz sestdien un svētdien tādu bija daudz. Krieviski runājoša pilsēta, kurā laikam jau latviešu ir mazākumā. Tomēr lielākā daļa spējīga runāt un saprast abas valodas. Un sarunās viegli pāriet no vienas valodas uz otru. Vismaz vidējā un vecākš paaudze.
Un mans svētdienas vakara uztraukums par tikai piecām kopā sestdien un svētdien savāktām anketām un tam sekojošai galvas mazgāšanai, bija vētra ūdensglāzē. Kad jau biju ataisījusies doties pie priekšnieces ar papīriem un skaidrošanos, viņa man pati piezvanīja un aizsūtīja uz Vangažiem anketas vākt. Un šodien aizvedu tikai apgaitas papīrus, līgumu un parakstīju planšetnieka nodošanas - pieņemšanas aktu. Viņa bija ļoti steidzīga, saruna nesanāca, bet saprotams bija, ka šodien vismaz man no Latvijas Faktiem ir brīvdiena.
Ar šo tad pagaisām varam aizmirst to mello caurumu Vangažus. Ceru, ka uz turieni vairs nebūs jābrauc.
2. Nedaudz vēl pieminot Vangažus, man gar degunu aizgāja Rīgas svētki. Gribējās apskatīt amatnieku darbnīcas un Leļļu parādi. Un vēl daudz ko citu. Tagad jāgaida nākošo gadu. Ceru, ka nekas nākamgada Rīgas svētkus man neizpurgās. Protams, es abas brīvdienas biju mājās tādā laikā (vismaz sestdien), ka vēl varētu paspēt līdz Rīgas centram aizšaut un ko redzēt, bet iekšās nebija. Pārākais nogurums.
3. Ir tomēr patīkami pamosties neaizpampušām acīm, kuras knapi var izārstēt divas stipras kafijas krūzes. Is patīkami atturēties no alus bundžām. Tas mans lēmums tomēr bija pareizs.
4. Tomēr neizturēju un atbloķēju anonīmiķus, t.b. punkts savas "pārējie lasītāji, tostarp anonīmie". Tomēr ļoti ceru, ka visi komentāri tiks parakstīti ar jel kādu vārdu. jo Anonīms ir bezsejains nekas. Un ar neko sarunāties ir pagrūti. Tur jābūt garīgi ļoti slimam. Bet savu attieksmi pret anonīmajiem esmu 
paudusi jau agrāk.
P.S. Nebiju domājusi, ka man būs tik daudz ko teikt, kā pēdējos divos mēnešos. Varbūt, ka kādā brīdī iestāsies arī kāds klusuma brīdis. Kas to lai zina. Un īsti pat neesmu pārliecināta, vai maz gribu tikt pieminēta baltā runča blogāres apskatos. To lai izlemj viņš pats. Mani raksti jau pārsvarā ir pārdomas un kāda lietas, vietas apraksts.

svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Atkal par Vangažiem

Šorīt jau rakstīju, ka pošos uz Vangažiem atkal. Kaut biju tur jau vakar
Zinu, ka šo abu braucienu sekas rīt būs "galvas mazgāšana". Tika iedots planšetnieks un bija jāsavāc 2vās dienās 20 anketas. Man pa abām dienām izdevās savākt 5as. Kad pirms tam man tika dotas anketas klaiņošanai pa Purvciemu, tad deva 8 līdz 10 uz trim dienām. Un tas bija reāli ar visu to, ka daudzās vietās netiku iekšā vai mani atraidīja. Katrā gadījumā dotajos uzdevumos es tās 8 - 10 anketas savācu ne jau vienā dienā un ne ar pirmo piegājienu reizēm. Ņemot vērā to, ka Purvciemā un visa Rīgā vispār ir nokodētas vai pieatslēgotas ārdurvis. Vangažos tā nav. Varbūt viņi durvis tikai uz nakti pieslēdz, jo slēdzenes ir. Nezinu, kā rīt beigsies saruna ar manu darba devēju. Paredzu, ka skaidrošanās būs liela. Un pie viena tas lietus, kas sākās Vangažos un sekoja man līdzi līdz pašai Rīgai un mājām. Ja ļautu vēl rīt, parīt uz Vangažiem aizbraukt, gan jau ka savāktu atlikušo. Ceru.
Tas tiktāl par manu ablomingo un slikto garīgo.
Tagad par pašiem Vangažiem. 
Par pašu pilsētu rakstīju jau vakar. Tikai vispārīgi laikam un sūkstījos par autobusu satiksmi. Tagad drusku konkrētāk un vispirms par satiksmi. Darbdienās autobuss, kas iebrauc pašos Vangažos, no Rīgas autoostas un atpakaļ kursē reizi stundā. Plus mīnus 15 minūtes. Bet brīvdienās tas turp kursē reti. 
ir pat divu stundu pārtraukumi. Alternatīva ir iziet uz Pleskavas šoseju un cerēt, ka kāds tālbraucējs autobuss uzņems un aizvedīs vismaz līdz Rīgas Juglai.
Pilsētas centrs - tipisks Rīgas mikrorajons, kas nosaukts par pilsētu. No vietējo sarunām sapratu, ka Vangaži pilsētas statusu ieguvuši samērā nesen - pirms 20 gadiem. Pilsētai pietrūkst savas auras un savdabības. Nesanāca apskatīt privātmāju rajonu, bet neceru, ka tur būtu kas īpaši apskatāms. Pat Ludzā, par kuras slikto vēsturisko auru sūdzējos, bija ko redzēt un par ko papriecāties. 
Izrādās, Ludza ir 30os gados degusi un atjaunota kā nu atjaunota. Bet tur vismaz jūtama vēstures elpa un pilsēta sakoptāka par Vangažiem. 
Par darba trūkumu vietējie nesūdzējās, tikai teica - cilvēki negrib strādāt pie tām algām. 
Labi, ka nebija fotoaparāta, jo Vangažos nav ko redzēt. Nu, vismaz tas, ko es redzēju, nebija apskates vērts.
Un vēl. Aizmirsu pieminēt, ka es atklāju Vangažu publisko tualeti. tā ir tur pat centriņā, noslēpusies krūmos aiz tirgus necila koka celtne ar divām sirsniņšm - divvietīga, Bet iekšā - tas pats padomjlaika caurums grīdām kurā ir jātrāpa lai nesasmērētos un galīgi nav tualetes papīra. Ko tur tarīt cilvēkam, ja viņam tas gribulis sanāk smagāks? Jāstaipa laikam līdzi salvetes.

Ceļa jūtīs

1. Nezinu, kā man šodien veiksies. Vairāk, kā skaidrs, ka visu nepieciešamo interviju kvotu - 20 respondentus nesavākšu, jo ne jau katrā dzīvoklī vienmēr saka: "Okei, lūdzu". Bieži cilvēki vai nu nav mājās vai arī vienkārši negrib runāt savu iemeslu dēļ. Principā man jāsavāc 19, jo vienu dabūju vakar.
Cik ilgi izturēšu, tik mēģināšu turēt, jo jūtos daudz labāk, nekā vakar un ir vēlme darboties. Ja kas pietrūks, aizbraukšu rīt astes pievikt. Un tad jau varēs domāt tālāk. Vismaz tagad zinu, kur ir pietura no šosejas, ja man neizdodas tikt uz to autobusu, kas iebrauc pašos Vangažos un arī nokļūšana no šosejas līdz Vangažiem zināma. Vakar "izpīpēju" un tantuks puķu kioskā izskaidroja.
2. Pie viena - vakar vakarā pieteicās viens cilvis, kuram būs vajadzīga tulkošana no krievu valodas. Ceru, tur izvērtīsies abpusēji izdevīga sadarbība un viņš ar maniem tulkojumiem būs mierā.
3. Visai inteesanti, ka daži mani pēdējā laika raksti atzīmēti ar "jocīgs", kaut arī nebija domāti kā joku fabulas. Acīmredzot pateiktais kādam licies jocīgs, bet es pati nemaz neesmu pamanījusi, ka rakstu ko jocīgu. Tikai savu pasaules uztveri un notikumus tajā. Labi, ka mans izteiksmes veids liekas "jocīgs", nevis zem katras kritikas un ārā metams un lapu slēdzams. Patīkami, ka mani lasa un jel kādā veidā reaģē uz izlasīto.
4. Mīļā tauta, gaidiet vakaru vai rītdienas agru rītu (viss būs atkarīgs no noguruma pakāpes), kad būs atskaite par manu šodienas braucienu uz Vangažiem. Paldies dievam, braukāšana par brīvu. Ja nu nāksies vēl rītu braukt.

sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Ha, ha

Izrādās, ka šajā nedēļā ir Rīgas svētki, kurus nu noteikti palaižu garām. Šovakar nav iekšās uz pilsētu doties, ja rītu vēl Vangaži priekšā. Teorētiski varētu, bet man vajag spēkus un varēšanu rītdienai. Varbūt kādu asti pievilšu vēl pirmdien, nezinu. Kā ies un kā mēs ar kantora vadītāju pirmdiem sarunāsim.
Savā ziņš žēl, bet veselība un darbs tomēr pirmajā vietā. Ceru, ka nākošo gadu nesakristīs viss vienā čupā.
Savā ziņā priecājos, ka viena problēma atrisinās dabiskā ceļā, jo nauda izbeidzas. Bet tas tomēr ir arīdzan bēdīgi. Vai es izturēšu tad, kad tā nauda atkal parādīsies? Esmu nogurusi fiziski slikti justies, it sevišķi no rītiem, kad aizpamst acis. tas ahūni nav labi.
Ir skumīgi, ka māsa ir ceļā un savu Nīderlandi un viena diena toč būs jāizlaiž ikdienas komunikācijai. Ir tik pierast ar viņu katru dienu aprunāties. Patkaban tas pietrīkst.
Pēc pāris nedēļām rakstīšu uz pansionātu, a ja nu kas un tā rinda ir iekstējusies?

Vangaži

Šorīt, bruņojusies ar planšetnieku, dažām instrukcijām, apgaitas lapām un vēl šādu tādu darbam nepieciešamo drazu, devos izbraukumā uz Vangažiem. 
Brauciebs sākās jautri. Man bija izprintēts konkrēta autobusa, kurš iebrauc Vangažos, kustības saraksts. Bruņojusies ar šo sarakstu un invaliditātes apliecību droši piedrasēju autoostā pie kasēm. No kurām mani pasūtīja. Nē, ne jau uz mazmājiņu. Kaut kur uz tilta esot citas firmas, kas saucas Sabiedriskais autobuss, kas tas arī pieņem pasažierus ar šī reisa numuriem. Autobusu kustība - zem katras kritikas. Brauc reizi stundā, citreiz divās.
Izstaigāju vienas mājas kāpņu telpu, dabūju vienu anketu un sapratu, ka vairāk nevaru. Dažādu objektīvu iemeslu dēļ - viens no tiem tualete redzamības zonā. Bet tas nu tā. Garāmejot. Sapratu, ka jākuļas atpakaļ uz Rīgu un jāsaglābj savs organisms. Un bija skaidrs, ka šodien es toč uz Vangažiem vairs nebraukšu, bet darīšu to rīt no paša rīta.
Nākošā jautrība sākās, kad noskaidroju, ka vietējais autobuss uz Rīgu ir aizbraucis 14.08 un nākošais būs tikai 17.00. Bija 14.18. Turpat esošajā puķu kioskā pajautāju pārdevējai, kura aiz garlaicības kaut ko adīja, par iespējām tikt uz Rīgu negaidot tos piecus vakarā. Laipni tiku aizsūtīta uz Pleskavas šoseju (ar visu pastāstu, kā turp nokļūt). 
Labi, ka tur uz autobusu nebija jāgaida ilgāk par desmit minūtēm. Tāpēc tagad nu esmu mājās, nevis vēl pusstundu gaidu autobusu, kas mani vedīs mājās.
Par pašu pilsēteli runājot - pat Ludza ar savu ikdienas miegainību likās aktivitātes kalngals. Daudz blokmāju, dorvīm kodi nepastāv kā šķira. Varbīt viņi durvis uz nakti aizslēdz, jo slēdzenes redzēju.  Privāto sektoru nepiefiksēju īsti, jo ceļā trāpījās ierastās Rīgas guļamrajonu celtnes. Rīt pa Vangažiem pavazāšos vairāk, varēšu pastāstīt ko vairāk.

piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Rīta pārdomas

1.Jaunās tehnoloģijas ienāk arī anketēšanas procesā. Šodien dodos uz Latvijas Fakti kantori apgūt planšetnieku ar visu viņa jauno programmu. Es planšetniekus esmu tikai redzējusi, drusku apgrābstījusi. Man baigi nepatīk, ka tur jādarboja ar pirkstiem pa ekrānu, Tā tas nosmērējas un aiztaukojas ļoti ātri un tad ir jāmeklē speciālās salvetes datorvirsmu tīrīšanai. Varbūt šis planšetnieks būs kas savādāks. Man vēl tika teits, ka pilnā anketā planšetniekā tiks ielādēta šovakar/rīt no rīta un tad abas brībvdienas nobraukāšu ar šo planšetnieku anketēt. Man iedos sarakstiņu uz kurieni braukāt un cik noanketēt katrā vietā (vismaz tā sapratu). kaut nu iedotu konkrētas adreses konkrētās vietās pie pirmās reizes. Katrā gadījumā, sestdien vai svētdien ziņošu, kā man gājis ar šo jauno sistēmu.
2. Māsa rīt brauc prom. Atvaļinājums beidzies. Divas nedēļas paskrējušas kā ar vēja spārniem. Tik daudz kas palicis nepateikts, tik daudzās vietās nepaūts kopā. Un es viņu tik ļoti gaidīju uz šo atvaļinājumu. Būs jāgaida nākamais. Rādās, viņai tā vieta stabila un, ceru, ilgstoša. Ceru vēl, ka viņai izdosies Nīderlandē atrast vēl kādu vietu darbam, jo pērnziem šeit ar darbiem gāja pagrūti. Vienā vietā pat nesamaksāja. Bet vienalga skumji, ka atkal aizbrauc un visa komunikācija ūs caur skaipu, lau naudu pietaupītu. Viņai jāmaksā par katru ienākošo zvanu no šejienes. 
3. tai pašā laikā ir bijušas trīs murgainas nedēļas. Kaut ko no šī cikla rakstīju jau agrāk. Ir bijuši labi brīži un ijuši slikti brīži. Nez' kāpēc tie sliktākie vienmēr sanāk pirmdienās vai dienas pirmajā pusē. Mistika. Reizēm jāsāk ticēt visādiem ļauniem gariem, kas čakarē tavu dzīvi, lai tev būtu ar ko nodarboties viņu čakarus labojot. It kā cita nekā nebūtu ko darīt. Apkārt taču tik daudz interesanta notiek.
4. Tāda dīvaina sajūta, ka septembrī Toms Blūms būs pagātne jau 2vus gadus, kaut arī pēdējās pāris nedēļas mēs eam nejauši tikušies še, purčikā pie 11. trolejbusa galapunkta. Acīmredzot arī viņam dzīvē kādas izmaiņas notikušs, ka vairs nedzīvo Imantā. Un sīvainākais tas, ka mani tas nesatrauc - šīs divas nejaušās tikšanās.

ceturtdiena, 2017. gada 17. augusts

Vēl viena grēksūdze

Savos pusmūža gados daudziem radiem, draugiem un paziņām esmu nodarījusi pāri nemaz tā īsti negribot. Ir tāda sajūta, ka beidzot pienācis lūgt piedošanu. Mirušajiem vairs īsti nevaru, tāpēc reizēm aizbraucu uz katedrāli Esplanādē un uzlieku svecīti Dievmātei un lūdzu viņu nodot sveicienus maniem dārgiem aizgājējiem un palūgt piedošanu, bieži braucu pie vecākiem uz kapiem un lūdzu piedošanu tur.
Tā īsti laikam esmu bijusi vajadzīga tikai viņiem un esmu pateicīga par to, ko viņi izcieta no manis un auklējās ar mani.
Pārējie? Radi, draugi, paziņas? Nezinu. Varbūt viņi jūtas neaprdaraudēti no manis, jo beidzot esmu sasparojusies doties uz dvēseļu slimo cilvēku pansionātu. Tikai rinda jāsagaida. Es pati arī gaidu šo rindu. Varbūt tur beidzot dvēsele radīs mieru un es sajutīšos mājās un kādam vajadzīga. Pagaidām ir smaids uz lūpām bez māju un piederības vajadzības sajūtas. 
Ir tikai apziņa, ka pusmūžs pagājis, daudz kļūdu sastrādāts un nav ar ko izrunāties ilgi un no sirds. varbūt pansionātā būs mācītājs, kurš spēs mani uzklausīt ilgā laika periodā? Nezinu. Par tā pansionāta iekšējās un ārējās kārtības noteikumiem neko nezinu, tik gadiem zinu, ka viņš tur pastāv. Berģos. Aiz Brīvdabas Etnogrāfiskā muzeja. 
Un būs jāiemācās no galvas 1.autobusa maršruta kustības saraksts, lai paspētu un varētu izbraukāt centru turp un atpakaļ ievērojot pansionāta kārtības noteikumus.
Es zinu, ka daudzi mani paziņas izmanto google+ sistēmu un lasa manus domrakstus. Piedodiet man, ja es jūs ar kaut ku esmu aizskārusi vai aizvainojusi. Nav bijis no ļauna prāta un tīšām. Man jūs visi esat mīļi.
Vienkārši ir tāda sajūta, ka no pansionāta nepārnākšu. Varbūt muļķības, varbūt nee, 
Nesodiet mani bargi. Lūdzu.

Atteikšana

Reizēm ir ļoti grūti sev atteikt, kad kaut ko gribas, un vēl grūtāk ir reizēm atteikt sev, kad nemaz negribas. Paradokss, bet fakts. Nu, kaut vai šodien. labu laiku neesmu lietojusi, pat īsti negribas un tomēr nopirku skārdeni. Kur palikusi mana apņemšanās dažas dienas atpakaļ? Nāksies izdzert ar lielu piespiešanos un pagarām pauzēm. Un pie viena jālieto daudz ūdens, lai tas viss izskalojas ārā. Priekšā trīs pasmagas dienas.
Latvijas Fakti piedāvā jaunu projektu atkal par palielu naudiņu. Vienīgā nelaime - būs darbs ar planšeti. Ar kuru strādāt nemāku, jo nav bijusi vakadzība un iespēja. Apsolīja apmācīt un parādīt, kas un kā. Pirmam vakaram vēl iedos papīriskās anketās, sestdien pašu planšeti ar jau uzliktu programmu un sarakstiņu ar braukājamvietām. Kaut nu neapjuktu un nenojauktu visu sistēmu.
Aptauju centrs gan nav vērā ņemams. Tur man darbiņš parādās reizi 150 gados un tas pats par mazām naudiņām. Tomēr atmest pavisam tā kā žēl. Vakadzību naudiskā izteiksmē pietiek ļoti un vēl vairāk, tā ka katrs cents ir no svara. Tā ka arī šī situācija ir neizlēmīgā atteikšana.
Saprotu, ka dažās situācijās esmu auklējama - it sevišķi tad, kad nespēju ko izlemt, kad gribas un negrias reizē. Varbūt kāds dos labu padomu?

trešdiena, 2017. gada 16. augusts

Vella būšana

Cik šogad pilsētas u.c. pasākumu palaists garām! Alus svētkus palaidu garām, UniCon2017 palaidu garām (nu labi, tāpat neietu, jo ieejas biļets sālīti maksā), tagad šajā nedēļas nogalē palaidīšu garām Amatnieku svētkus - ne naudas dēļ, bet darba dēļ. Kārtējā anketēšana ar 4,5 eiro par anketu. Naudu vajag un iestāde solīda. Ceru, ka Rīgas svētki vēl būs.
Līdz ieiešanai pansionātā jātiem galā vismaz ar daļu parādu, lai pēc tā nasta būtu mazāka. Nezinu taču, kā pansionāts skatīsies uz manām piestrādāšanām. Negribu dēlam un citiem radiem atstāt parādu gūzmu. 
Stulbi tikai tas, ka anketēšanas nenotiek vienotā plūsmā un ir pauzes starp anketēšanām. Man labāk patiktu projektiņi viens pakaļ otram. Labi, ka Latvijas Fakti katru mēnesi kaut ko dod, Aptauju Centrs - labi ja reizi trijos mēnešos un par nelielām summām. 
Meklēju vēl sīkprojektus par saprātīgām samaksām. Jākruķās kaut kā.

Grēksūdze

Savā ziņā man anonīmiķi ir piesējušies par lietu. No vienas puses žēl ka piegriezu viņiem iespēju komentēt manus rakstus, bt no otras puses labāk tomēr sarunāties un dzirdēt aizrādījumus no daudzmaz reālām personām ir labāk un efektīvāk.
Pēdējos gadus periodiski uzsēžos uz alus diētas. Stiprākos dzērienus esmu atmetusi kā šķiru, jo no tiem pie mana pusaudža auguma struktūras ātri zūd filma un tad ir baisi, jo neatceries, ko iepriekšējā vakarā esi sadarījis. Pat bailes kādam prasīt. Labi, ja viss beidzies labi un esmu rātni aizgājusi gulēt, bet sajūtas vienalga nav patīkamas.
Ne jau par velti tapa tas vakardienas paziņojums.
Zinu, ka ir anonīmo alkoholiķu saieta vietas, kurās cilvēki dalās pieredzē, kā pašu spēkiem tikt ar to ligu galā, ir iespēja nokodēties vai iešūt ampulu. Viena mana draudzene iešuva ampulu un tagad nedzer neko stiprāku par normālu tēju.
Nav jau tā, ka gadiem dzeru nepārtraukti no rīta līdz vakaram, ir nedēļām, mēnešiem ilgas pauzes, kad esmu aizņemta ar viskautko citu, tikai ne aliņu. periodiski uznāk mellā strīpa, kad bez aliņa nu nekādi.
Gribu tikt vaļā no regularitātes aliņos un tikai svētku reizē kādu malku iemalkot. Par to tad arī cīnos pagaidām saviem spēkiem.
Nenosodiet pārāk bargi.

otrdiena, 2017. gada 15. augusts

Alkohols

Man ar manu vāji izteikto alkoholismu nu jau iestājies tas brīdis, kad bailes pat 100 gramus iedzert, lai neiestātos bezfilma. Nē, muļķības nesastrādāju, bet tomēr. Labāk reizi nedēļā mēnesī kādu pinti aliņa vai 50 gramus mokas. Un arī tad mājas apstākļos, jo turpat gulta un tamlīdzīgi. 
Vakar iedzēru drusku vairāk par 100 gramiem un tad "mans ķermenis guļ, bet pati luņoju pa dzīvokli un mēģinu gudri izskatīties". Labi ka nelīgojos un netaustījos gar sienām, bet mobilizēju sevi turēties taisni. Un iet taisni.
Vienalga nav labi un paziņoju, ka metu mieru regulāram aliņam vai kam stiprākam. Ja nu reizi mēnesī kādu pinti vai 50 gramus mokas vai kāda cita liķiera.

svētdiena, 2017. gada 13. augusts

Vanna

Tagad daudz atklātāk un tiešāk runā par visām tām baudām, par kurām mūsu vecmāmiņas korekti klusēja un sarka no nejaušās pieminēšanas vien. Mēs tagad runājam par seksuālām baudām, gastronomiskām baudām, par bērna dzimšanas procesu un daudzām citām baudām un lietām, kas agrāk bija tabu sarunās un medijos. Bet ir viena bauda, ko esam piemirsuši aprunāt.
Pirmkārt, lai slavēts tas cilvēks, kurš izgudroja vannu. Protams, tā ir personiskās higiēnas vieta. Bet. Ja gribas tikai nomazgāties un dotie kur tālāk savās gaitās, pietiek ar dušu. Ātri un efektīvi. Toties vannā....
Vannu var pieliet ar ūdeni tādā karstumā, ko paša ķermenis var izturēt, paņemt grāmatu, kafijas tasi un cigareti. Un tad zvilnēt siltajā ūdenī izbaudot katru mirkli vienatnē ar sevi, ūdeni, kas klusi burbuļo ķermenim pakustoties, netraucēti palasīt grāmatu, iemalkot kafiju un izplūst cigaretes dūmos. Un tā kādu pusstundu vismaz.
Pēc jau seko banālā mazgāšanās procedūra, kuru var veikt nesteidzoties, izbaudot to, kā ķermenis attīrās no netīrumiem, sviedriem un visa kā cita negatīvā. 
Vanna - tas ir vesels relaksējošs process, ko mūslaiku aizņemtais un mūžīgi skrejošais darbonis kaut kā ir piemirsis. Vannas baudai vajag stundu vismaz, bet tam jau reti kad atliek laiks. Duša jau ir tikai ātrais variants, kā nodabūt no sevis netīrumus, ja maz laika, ko veltīt sev.
Tagad daudzi skrien uz baseiniem izbaudīt ūdens priekus. Bet tas tomēr nav tas. Pirms un pēc baseina ir obligātā duša, lai noskalotu no sevis visu noskalojamo. Baseins ir padziļš un tajā tu nekad neesi viens ar sevi, baseinā vienmēr ir vēl kāds/kādi peldētgribētāji.
Vannas istabā, vannā tu esi viens ar sevi, savu grāmatu, savu kafijas krūzi un cigareti, savām domām, kas jāsakārto. Tā ir bauda un meditācija vienlaicīgi. lai slavēts tas, kurš izdomāja vannu.

sestdiena, 2017. gada 12. augusts

Vakarbuļļi

Vakarbuļļi ir tālākais Rīgas punkts Jūrmalas virzienā. Lielupe ir praktiskā un reālā robeža starp šīm pilsētām. Vakarbuļļi ir pussala, kuru no vienas puses apskalo Buļļpīte, kura ietek Lielupē, kura pēc kāda gabliņa ietek jūrā. Kā tas dabā izskatās, var apskatīties Rīgas kartē. Lai līdz Vakarbuļļirm nokļūtu, ir jāizbrauc cauri visai Bolderājai.
Man Vakarbuļļi patīk. Tur ir miers un klusums un dabas krāšņums. Pie jūras ir labiekārtota peldvieta, uz kuru braudz ļoti daudz atpūsties gribētāju. Šodien dzirdēju, ka viena ģimene uz turieni triekusies no Ķengaraga.
Satiksme ar Vakarbuļļiem gan ir ļoti kritiska un slikta. Darba dienās uz turieni dodas 36.autobuss, kura maršruts sākas Imantā, līdz kurai nu arī ir jātiek ar visu iespējamo transportu, kas dodas Imantas virzienā un braukšanai izmanto Kurzemes prospektu. Pie kam šis 36.autobuss ir visai parets radījums. Apmēram divi autobusi stundā caurmērā. 
Vasaras mēnešos, sākot no maija, satiksme nedaudz uzlabojas. 3.autobuss, kurš kursē no Pļavniekiem uz Daugavgrīvu, sestdienās, svētdienas un citās brīvdienās aizkursē līdz Vakarbuļļiem un ir samērā biežs. 3 - 4 autobusi stundā.
Ja ir vēlme baudīt divu upju, jūras un dabas skaistumu, ir vērts uz turieni aizbraukt. Vietējie var pastāstīt labākās pastaigu vietas.

Vēl punktainība

1. Līst. Kaut nu nelītu tad, kad man no mājas būs jāiet laukā. Un jo īpaši tad, kad būs jāatgriežas mājās, jo tad būs 2vi maisi mantu stiepjami.
2. Par tiem mantu maisiem runājot - pāris gadus atpakaļ, kad izvācos no Stabu ielas, pie paziņas Vakarbuļļps atstāju piecus nelielus maisus ar drēbēm un veļu. Biju domājusi to visu nedaudz vēlāk savākt, bet nu nāksies tagad braukt pakaļ un pie viena šķirot. Jāstiepj būs ar rokām. Un tas lustīgākais ir tas, ka pasākums - stiepiens - notiks cauri visai Rīgai. Uz kartes var apskatīt, kur atrodas Vakarbuļļi un kur ir Purvciema gals pie Biķernieku meža. Labi, ka pietiks ar 2vien transporta veidiem, jo 3.autobuss brīvdienās kursē līdz pat Vakarbuļļiem. Kaut kur uz Brīvības ielas varēšu pārsēsties. Vakarā ziņošu par rezultātiem.😁😀
 3. Žēl, ka tagad vairs Vakarbuļļps nenotiks fantastu pikniki. Tur bija savdabīgi lādzīga aura un noskaņojums. Pērn uz fantastu pikniku neaizbraucu, jo nokļūšana uz notikuma vietu bija visai sarežģīta, īpaši ja nav sava transporta. Rādās, šogad fantastu pikniks izpaliks, jo liela daļa pikniktautas tagad atrodas Helsinkos fantastu Eirokonā.
4. Arī fantastu ekskursija laikam nenotiks šī paša iemesla dēļ. Piedalīšanās kādā liela mēroga pasākumā prasa lielus izdevumus. Tiem, kuri aizbrauca, pēčāk būs nedaudz jāsarauj jostas.

piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Sen nav bijis pa punktiem

1. Pēdējo mēnešu laikā, kopš biežāk sāku rakstīt, ir audzis lasītāju skaits. Tas priecē. Varbūt manas domas un pārdomas kādam noder. Tik žēl, ka maza vēlme diskutēt. Kopš atslēgta iespēja anonīmajiem troļļot reizēm beztēmā, kustība apstājusies.
2. Atgriežoties pie jūnijā notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Man, godīgi sakot, nemaz neuztrauc tas, ka mēra posteni atkal vinnēja Ušakovs. Tas, ka viņš sakārto Rīgu un reizēm iekuļas nepatīkamos sīkumos, nav nekas nosodāms. Ušakovam Rūga ir pirmajā vietā. Kā Lembergam Ventspils. Un ja viņi pa ceļam dažos sīkumos neaizmirst sevi - kas tur slikts? Un par Lembergu runājot - ja viņš savā krēslā ir spējis labvēlīgi noturēties vēl no padomjlaikiem, tas tomēr liecina par cilvēka pozitīvo potenciālu. Rubiku žēl. Nevajadzēja viņam pamest Rīgas mēra krēslu un aiziet politikā. Kā pilsētas galva viņš bija vietā. Tagad turam īkšķus par Ušakovu, kaut arī daudz kas viņa darbīnās nepatīk.
3. Bieži klimstu pa Rīgas centru un priecājos par pozitīvajām izmaiņām tajā. Par Otrā Brīvības ielas korķu sezona ir pieciešama, jo tiek sakārtota kanalizācija kas vismaz pusgadsimtu nav kārtota un labota. Ja vajadzēs, piecietīsim arī trešo sezonu. Bet tad atkal ilgi nūs miers kanakizācijas sistēmā un uz pašas ielas.
4.Vai tiešām manis teiktajam nav nekādu iebildumu bez retajām drukas kļūdu norādēm?

Šis laiks

"Pa zaķi" es sabiedriskajā transportā jau nebraukāju vairāk kā pusotru gadu. Ir nokārtota invaliditāte, kas ļauj bez maksas braukāt pa visu Latviju. Toties es pērku un pirkšu (cik ilgi vien tas būs iespējams) kontrabandas cigaretes. Pīpētājam ar vairāk kā 30 gadu stāžu ir grūti atmest smēķēšanu tikai tāpēc, ka veikalos cenas kožas. 
Ja veikalā lētākās cigaretes maksā 3 eiro, tad kontrabandas variantā par šo naudu var dabūt 2as paciņas. Starpība jūtama. Un es neesmu vienīgā, kas pērk šo kontrabandas preci, jo tā sanāk lētāk.
Kamēr netiks sabalansētas algas, pensijas ar Eiropas mēroga preču cenām, cilvēki meklēs un pirks kontrabanda preci, jo tā sanāks lētāk. Eiropas mēroga cenu neatbilstība Latvijas pirktspējai ir milzonīga. 
Mēs te nesen parēķinājām, ka pat ar 500 eiro algu knapi pietiek sakarīgai dzīvošanai. Kā tad lai iztiek tie, kas saņem daudz mazāk? vai mūsu valsts tiešām ir tik nabadzīga banānu republika, ka nevar nodrošināt pienācīgu dzīvošanu šeit esošajiem un spēj tikai vaimanāt par tiem, ka aizbrauc uz citām zemēm normālu algu pelnīt un palīdzēt šeit palikušajiem radiniekiem?
90tajos, kad bruka Padomju Savienība, bija citas cerības un cita pasaules uztvere.

ceturtdiena, 2017. gada 10. augusts

Fotogrāfijas no bērnu rotaļu laukuma


Ceturtdiena tomēr nav tik slikta

Māsa Rīgā ir tikai uz 2vām nedēļām un pirmā ir jau pusē. Viņai līdz nākošās nedēļas beigām daudz kas jāpagūst apskriet un redzēt. Un nokārtot kaut kādas savas lietas.
Šodien mēs abas kopā aizbraucām uz kapiem pie vecākiem un vecāsmammas (mammas mammas). Drusku jau nobira pa asarai, māsai uz āru, man uz iekšu. Cik daudz laba mēs neesam paspējušas pateikt saviem mīļajiem, kuri nu jau aizsaulē, cik daudz pāri nodarījušas. Un neko vairs nevar mainīt. Par šo tēmu varētu rakstīt ilgi un dikti, bet tas ir fakts - mums visvairāk pietrūkst to cilvēku, kurus mēs nekad mūžā nekādos apstākļos vairs nevarēsim sastapt pat ļoti gribēdami.
Aizvedu māsu vēl uz jaunatvērto bērnu rotaļu laukumu uz Krīšjāņa Barona ielas, par kuru rakstīju jau agrāk. Izrādās, tā ir tikai apbūves pirmā kārta. Top vieta skeitbordistiem un citu sporta veidu cienītājiem. Visa kompleksa pilnā atklāšana notiks kaut kad drīz. Datums bija norādīts, bet aizmirsu.
Pilsētas vajadzībām bērnu laukums būs pieejams līdz 15.septembrim. Pēc to savām vajadzībām laikam izmantos Rīgas Humanitārā ģimnāzija (ja pareizi saprotu, tad tā, kas atrodas laukumam pretī un reiz bija skola ar angļu valodas movirzienu).
Sabildējāmies arī šajā laukumā. Tās būs nedaudz vēlāk. Kad māsa pārsūtīs.

Dzimšanas dienas dāvanas

Man jūlijā bija dzimšanas diena. Māsa, kas strādā Nīderlandē, mani jau skaipā todien apsveica. Tagad viņa ir atbraukusi atvaļinājumā uz pāris nedēļām un atveda man dāvanas: nīderlandiešu alu, kūciņas un topiņu. Kūciņas bija garšīgas, bet alus nemaz negaršoja pēc alus. Mūsējais ir garšīgāks. Pa abām knapi tikām galā ar vienu mazu pudelīti.

trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Dienas un nedēļas sākums

Tagad daudzi aizraujas ar novērojumiem, norisēm dabā un dzīvē. Daudzi šie novērojumi ir izturējuši laika pārbaudi un zināmā mērā atbilst norisēm dabā, dzīvē.
Man dzīves gaitā arī ir radušies daudzi novērojumi, kas ir likumsakarīgi un zināmā mērā piepildās.
Viens no šādiem novērojumiem ir dienas un nedēļas sākums. Neatkarīgi no tā, vai tā ir tikai nedēļas diena vai visa nedēļa kopumā - ja tās sākas slikti kādā veidā (slikta pašajūta, kāds negatīvs vai ne pārāk pozitīvs notikums u.c. tml.), tad dienas, nedēļas beigas būs labas. Vai nu būs mierīga labsajūta, vai atgadīsies kas labs. Tas būtūbā ir vienalga. Noslēgums būs labs.
Un otrādi - ja diena vai nedēļa iesāksies uz urrā, dienas, nedēļas beigās gaidi kādu nepatīkamu momentu.
Protams, ne jau katru dienu vai nedēļu tā notiek. Bieži diena, nedēļa līgani pāriet nākošajā dienā vai nedēļā. Un viss ir mierīgi, līgani un neitrāli. Un tomēr dienas, nedēļas sākuma likumsakarība pastāv. Ne reizi vien esmu par to pārliecinājusies.
Varbūt kādam ir kādi citi novērojumi, likumsakarības norisēs? Varbūt padalīsieties pieredzē?

otrdiena, 2017. gada 8. augusts

Skārdenes sen nav bijušas

1. Esmu priecīga, jo anonīmie mani vairs netramda, kaut arī dažs labs viņu aizrādījums bija vietā un laikā. Ja kāds turpmāk vēlēsies ar mani runāt, tad tā būs reāla persona ar reālu vārdu/niku.
2. Tagad rūpīgāk pārlasu savus textus, lai nebūtu vismaz drukas kļūdu.
3. Turiet īkšķus, lai man izveidotos raksti, kuri būtu vērti sarunai ne jau par drukas kļūdām. Pat tagad, malkojot skārdeni, rūpīgi sekoju uzrakstītam vārdam.
4. Ar steigu jāatrod jauns telefons, jo esošam ir tendence atslēgties uz nenoteiktu laiku un tad visi prieki vējā meklējot sakarīgu darbu,. Ne visur pietiek ar CV.
5. Vai kāds var piedāvāt īslaicīgus projekta darbus 2ās grupas invalīdam ar pamazu pensiju, strādāšu godprātīgi. ss.lv vairs nepiedāvā bezmakas sludunājumus pat darba meklētājiem. Darban no zvana līdz zvaam vairs nederu. Ir vesela kaudze neizskaužamu īpatnību. Iesaitot to, ka īsti vesela neesmu.

pirmdiena, 2017. gada 7. augusts

Es laikam

Es laikam būšu uzķērusi tēmas, par kurām rakstīt. Jo manus dzejoļus (var atrast caur birku dzeja) un visai pagaro jaunskatījumu uz Zvaigžņu karu filmām lasa maz un pat nav neviena komentāra, vērtējuma izteiktajai domai. Pat ne aizrādījumu par gramatikas vai stila kļūdām.
Arī manus pastāstus par vietām un notikumiem, kuras esmu redzējusi, lasa palēnām. Bet šos es tomēr turpināšu še ievietot. Pēdējos gados visi tā aizrāvušies ar Kiprām, Grieķijām, Anglijām un Āzijām, ka sākuši aizmirst pašu zemītes krāšņumu un skaistās vietas, arī vēsturiskās. Negribu nevienu aizvainot, bet mēģināšu lasītājus iepazīstināt ar to, kas durvjpriekšā un sasniedzams par lētākām naudām, nekā visi tie ārzemju braucieni. Patīkamus piedzīvojumus var atrast arī tepat, pa Latviju padzīvojoties.
Laikam turpināšu rakstīt arī iestādēm, ar kurām reizēm nākas saskarties. Esmu piedzīvojusi, ka manis šeit izteiktais viedoklis ir pozitīvi noderējis.
Gan jau arī turpināšu rakstīt par neviennozīmīgām situācijām un tēmām. 
Nezinu, vai izdosies iekustināt manu blogu lasošo tautu uz diskusijām, kas nav tikai un vienīgi aizrādījumi par gramatiku un stilu, jā un uzbraucieniem par skārdenēm. Galu galā skārdenēs pilda daudz un dažādus dzērienus. Nez' kāpēc cilvēku domāšana ir ieciklējusies tikai uz vienu skārdenē pildītu dzērienu.
Un tomēr ņemšu vērā arī aizrādījumus, ja tie būs adekvāti un konstruktīvi.
Pagaidām, man liekas, rezonansi ir ieguvušas tēmas, kas ar kaut ko ir aizskārušas lasītāju labākās jūtas un pasaules redzējumu. Jo brīžiem rakstu komentāros (ja netika aizrādīts par gramatiskām kļūdām) bija grūti salasīt autora domu par rakstu, ko viņš komentē. Tagad, kad pateicoties labam ieteikumam, esmu piegriezusi ceļu anonīmiem radījumiem, ceru, ka komentāri, ja tādi būs, būs vairāk par tēmu, nevis ko citu.

Anonimitāte

Jau otro reizi izdalu tēmu dziļākām pārdomām un pārrunām. Uz to mani pamudināja komentārs pie mana raksta Nerandiņš. 
Es neesmu pret cilvēku tiesībām būt vai nebūt anonīmiem, tāpat kā pastāv cilvēku tiesības nebūt anonīmiem. Tomēr savos rakstos esmu vairākkārt lūgusi nebūt anonīmiem komentētājiem un savu lūgumu pat pamatojusi.
Varu pamatot vēlreiz. 
Ja Jēcis man uzrakstīs ko nepieņemamu vai aizskarošu, es zināšu, ka jākrauj pa ausi virtuālā kārtā Jēcim un Jēcis to sapratīs un neapvainosies. Un galarezultātā mēs varbūt pat ar Jēci sāksim saprasties un draudzēties.
Ar anonīmajiem ir sarežģītāk. Kāds no viņiem izteiksies tā, ka vienīgā saprātīgā atbilde uz viņa teikto būs atombumba. Bet - pie tā anonīmo daudzuma, kas te iegriežas, saskries vesels bars ar brēcienu: "Ko bez vainas uzbrūc!" Un tad nu ej un saproti, kurš bija pelnījis atombumbu un kuram atvainoties par uzbraucienu. 
ES nesaku, ka visi anonīmie aizrādījumi ir bijuši nevietā un nepareizi. Par daudziem esmu pateikusies un kļūdas labojusi iespēju robežās. Bet dzīvē mēdz gadīties visādi. Tāpēc tāds lūgums - nu runājiet ar mani neanonīmi, bet esiet kaut Jēči, Pēči vai mazā Anniņa. Vieglāk saprast un saprasties.
Pagaidām rādās, ka mani jūlijā ir apsēduši neta troļļi, kaut arī daudzi aizrādījumi bijuši vietā.

svētdiena, 2017. gada 6. augusts

Jau atkal trešais raksts vienā dienā

Dīvaini, ka sakrājies ko teikt. Šodien laikam gribu izkustināt tautu uz kādām nebūt diskusijām. Un pie viena brīnos - ir jau nopublicēti divi raksti šodien, bet mans Anonīmais sekotājs ir nolīdis pagrīdē un klusē.
Tēma diezgan vienkārša. Pirmais randiņš.
Ja vīritis pirmajā randiņā ierodas paģirains un var izmaksāt tikai lētas ieskrietuves, palīdzēt sievietei nopīpēt cigaretes (kur man paciņa pietiek 2,5 dienām apmēram). Tad nu viņam jāprotas un jānopērk vietā. Es cigaretes varu pati sev nopirkt, bet haļavščikus vīriešus vienkārši neņemu par pilnu. Labi, ka puisim pietika prāta pēc 250 gramiem šņabja, sajaukta ar alu, iesēsties vilcienā un doties mājās izgulēties. 
Un, manuprāt, runas par seksu jau pirmajā randiņā ir neietā. Ik pa brīdim mainīju tēmu prom no šīm runām. 
Kaut kā neizklausījās, ka viņš lasītu jel ko vai skatītos kādas filmas, pat vispārīgi par politiku nesanāca parunāt (nu labi, man arī politika liekas garlaicīga, bet drusku par to parunāt jau var).
Godīgi sakot, ja puisis nevar pienācīgi noorganizēt pirmo randiņu ar sievieti, kura viņam kaut uz mirkli iepatikusies, tad viņš neder nekam. 
Vīrietim ir jāspēj saorganizēt sievai, mīļākai, kaut prostitūtai no lielā ceļa pienācīgu tikšanās reizi. (viņš šajos laikos, kad ir tik daudz visādu aizsarglīdzekļu drošam seksam, joprojām baidās izmantot prostitūtas, lai nesaslimtu).
Nu nespēju es ņemt nopietni cilvēku, kurš uz randiņu iet ar domu, ka varbūt sieviete izmaksās. Nu nesanāks, tā tikai var uzrauties uz dinamo.
P.S. Ceru, ka mans Anonīmais līdzjutējs parādīsies, bez viņa ir kaut kā garlaicīgi kļuvis.

Un atkal Zvaigžņu kari (Star Wars)

Novilku torentos vienā blokā visas septiņas Zvaigžņu karu (Star Wars) filmas. Tā ka komentāri sekos filmu rindas kārtībā. laikam tas tiks nosaukts par piekasīšanos autoram un klasikai. Bet neko darīt. Viedoklis katram savs.
Tātad, sākam.
1.filma.
Divi džedaji un Džar Džar Binkss peld uz gungānu pilsētu dziļi zem ūdens. Pēc loģikas viņiem vajadzētu būt izmirkušiem līdz pat apakšveļai un, ieejot gungānu pilsētā, pilēt kā tādām īpatnām strūklakām. Bet tas nenotiek.  Visi trīs ierodas gungānu pilsētā sausāki par sausu.
Apbrīnoju tos aktierus, kuri spēja ierunāt to dīvaino akcentu, ar kādu starpgalaktiskie tirgoņi runāja starpgalaktiskajā kopvalodā.
Tāpat man vēl līdz šim nav skaidrs, kā ar cilvēku ieročiem var likvidēt, izsist no ierindas metāla droīdus, kas lieto tādus pašus ieročus. Varbūt tādēļ arī skatos atkārtoti šis filmas. Lai pamēģinātu saprast vismaz kaut ko.
Tā arī nav rasts skaidrojums tam, kurš ir Anakina tēvs. Domāt un izdomāt var visu ko un viskautkā. Katrā gadījumā pēc nevainīgās ieņemšanas kristiešu Jaunavas Marijas variantā tas nu nekādi neizskatās un nezīmējas.
Īsti nav izskaidrots, kā sithi uzzināja, ka Nabu karalienes kuģis ir nokļuvis uz Tatuīnas. jebkurai būtnei ar pārcilvēciskām spējām tomēr jābūt arī kādam izziņas avotam. Nevar visu uzminēt.
Patīk rasu dažādība.
Acīmredzot mums, ierindas skatītājiem, nav īpaši jāzina, kā tiek nodrošināts skābeklis uz Republikas galvenās planētas - pilsētas Koruskanta.
Tāpat man ir grūti izprast tās tehniskās nianses, kas ļauj kosmosa kuģim pāriet hipertelpā un no tās atgriezties. Laikam nav manām smadzenēm domāts.

Augusts

Ir tikai augusts, bet rīti vēsi kā rudenī. Biju izgājusi līdz veikalam sev ko ēdamu nopirkt vēlākam laikam, kad sagribēsies ēst. Pagaidām negribas. Piespiedu sevi apēst divas maizes šķēles, lai nebūtu zāles tukšā dūšā jādzer.
Tāds dīvains rīts - pirmo reizi pa ilgiem laikiem pamodos izgulējusies, neaizpampusi un nemiegaina. Pamodos atpūtusies. Un tāds dīvains miers sajūtās.
Vienīgais  vai tiešām vasara šogad neiestāsies un vēlais pavasaris līgani pāries rudenī?
Ar to mieru pat ir tā, ka mani ir pārtraucis uztraukt Anonīmais manu rakstu kometētājs, kurš pēdējā laikā ar saviem komentāriem ir apsēdis praktiski katru manu rakstu. Laikam jutīšos ļoti vīlusies, ja arī šim rakstam nebūs viņa ironiskā komentāra. Tik ļoti gribētos, lai viņš pārstāj baidīties no velns zina kā un beidzot paraksta savu teikto ar kādu konkrētu vārdu. Ir grūti sarunāties ar cilvēku un uztvert viņa teikto, ja viņš ir nesaprotami anonīms. Kā ezītis miglā nesaskatāms.
Nedēļa ir bijusi stresaina, nemiera pilna un varbūt šis svētdienas rīta miers ir loģisks noslēgums kaut kam satraucošam. Kaut gan vēl nav vakars. Līdz vakaram daudz kas var notikt.
Un kāpēc mani nepārsteidz un neaizvaino vakardienas čaļa īsziņa, ka viņam ir proba un šodien randiņš atceļas? Pati biju jau domājusi par to, ka es nemaz īsti nevēlos otru randiņu. Man nepatīk džeki, kas iedzerot 100 gramus jau pirmajā randiņā sāk runāt par seksu un tāpēc ir "jāatdzesē" no cikla, ka man tas nav aktuāli - ar ko pagadās un pirmo reizi vispār redzot. Un pie viena - pēc 300 gramiem "jāsaiņo" vilcienā un jāsūta mājās izgulēties, lai saprastu apkārtējo vidi.
Nezinu, ko cilvēks padomāja, kad visu laiku centos ieturēt distanci sarunās, bet vispār  vai nav vienalga? Viņš mani neieinteresēja. Un pie viena - pirmajā randiņā vest meiteni, sievieti uz lētām ieskrietuvēm... necool.
Jāāāā.... sāku par ļoti vēso augustu, pabeidzu ar vakardienas randiņa analīzi. Ha. Bet kaut vienu siltu nedēļu ļoti gribētos.
Piezīme 12os dienā: diena bojājas, garastāvoklis arī, vismaz rīta labsajūta ir izgaisusi. Bija jau paredzams.

sestdiena, 2017. gada 5. augusts

Nerandiņš

Vietnē  www.faces.eu iepazinos ar puisi, kura niks sastāv no trim burtiem (cenzējamiem) un veselas kaudzes ciparu. 
Sarunas likās saturīgas, kaut arī translitā rakstītas. Jo puisis ir krievs, bet saprot arī latviešu valodu un esot pat nokārtojis pilsonību. Nodarbošanās - tālbraucējšoferis uz fūrēm. Vienu reizi jau sazvanījāmies it kā randiņu sarunāt, bet viņš pazuda. Vakar notika otra saruna ar norunu tikties šodien un pirms tam viņa zvanu ap 7iem no rīta.
Piezvanīja 10os no rīta un milzonīgi atvainojās, jo tikko esot pamodies, jo pārgulējis pie paziņas. Norunājām tikties pēc stundas pie stacijas pulksteņa, kur arī tikāmies, pienākot praktiski vienlaicīgi. 
Pirmais iespaids - šaura piere, kuram rūp sekss un nerūp tas, ka esmu vecāka par viņu. Tiesa, distance tika ievērota un uzmākšanās nenotika. Naudas pietika divām lētām kafejnīcām, biļetei lūdz Jelgavai, kur viņš dzīvo, man kontrabandas cigaretēm un vēl pāris sīkumiem, kurus iegādājos par to naudu, ko viņš man iebēra rokā. 
Labi, ka cilvēkam pietika prāta, ka jārauc mājās un jāliekas gulēt. Vilcienā es viņu iesēdināju. 
Var jau būt, ka šodiena bija negadījums viņa dzīvē ar iedzeršanu iepriekšējā vakarā. Norunājām, ka viņš piezvanīs rīt, kad pamodīsies un mēs aizbrauksim uz Siguldu. Neesmu gan īsti pārliecināta, bet ko var zināt. 
Un, godīgi sakot, man nav nekādas vēlmes dotajā brīdī veidot attiecības ar kādu cilvēku, kurš ik pa mirklim, iedzerot 50 gramus, sāk murgot par seksu. Tomēr - ņem vērā arī manu atturīgo nostāju. 
Redzēsim, kas būs rītu, jo pati, vismaz rīt, viņam nezvanīšu un par sevi ziņas nedošu. Pietiek ar to, ka šodien tikāmies un es pēc viņam aizrakstīju.

piektdiena, 2017. gada 4. augusts

Nevasara un daudz kas cits

Jau augusts. Saucas vasaras mēnesis. Bet visi trīs vasaras mēneši pēc saviem klimatiskajiem apstākļiem drīzāk atgādina vēlu pavasari vai agru rudeni. Un arī lietainu dienu padaudz. Man parasti patīk vasaras, ir silts, ir meitenes gaisīgās kleitās un labi noauguši puiši saulē iedegušām sejām. Kur tas viss ir šovasar?
Pavasaris un jūnija sākums bija skaistāki un krāšņāki ar savu ziedu bagātību un smaržām piesātināto gaisu. Pavasaris solīja cerīgu vasaru, kura pat pēc svaigi pļautas zāles nesmaržo.
Tagad tik jāgaida Rīgas svētki. Varbūt tie uzlabos iespaidu par šo nevasaru un atstās kādu paliekošu iespaidu.
Un tomēr jūlijs man ir bijis ražīgs mēnesis. 31 posts par dažādām tēmām. Tik daudz vienā mēnesī man vēl nekad nav bijis postu. Un, protams, arī tik daudz aizrādījumu un veselīgas kritikas, kura jāņem vērā turpmākajam. Tikai lūdzu, dieva dēļ, neparakstiet savus aizrādījumus un ieteikumus anonīmi. Es jau to reiz lūdzu, tagad tikai lūdzu atkārtoti. Anonīms man vēl arī asociējas ar padomjlaiku, kad daudzi normāli un skaidri domājoši cilvēki dabūja ciest anonīmo rakstītāju dēļ. Laikam jau pa lielo Stūra māja turējās uz anonīmajiem. Cik daudz gadu pagājis, bet anonīms kā visa ļaunā rēgs tomēr palicis, lai arī kā mēs pūlētos šim vārdam iedot citu jēgu. Kaut gan anonimitāte pati par sevi jau norāda uz cilvēka iekšējām bailēm no kaut kā par paša pausto viedokli. Trusīša variants. (Ne Vinnija Pūka Trusīša - ts bija gudrs un pieklājīgs).
Un, lasītājs varbūt pasmīnēs, bet pēc tiek daudzajiem motivētajiem aizrādījumiem par pārdaudzām drukas kļūdām daudzus rakstus esmu iesākusi rakstīt melnraksta režīmā. Varbūt tas man palīdzēs izvairīties no drukas kļūdām un pāesitieniem. Taustiņi man strādā visi, ja kas.
Goda vārds, tomēr, gribētos  zināt - vai man arī agrāk bijuši necool texti gramatikas ziņā, vai arī tas parādījies tikai pēdējā laikā. Kad lasošā tauta sāka izteikties. palīdziet man tikt skaidrībā, ar pārējo gan jau kaut kā pati izrēķināšos.

trešdiena, 2017. gada 2. augusts

Bērniem, atvadoties.

Pievērsiet uzmanību šī dzejoļa tapšanas gadam, tad es biju dziļā depredijā objektīvu iemeslu fēļ. Tagad viss ir mainījies, bet dzejolis pelnījis publikāciju.
Piesieta šai vietai, šai stundai, šai telpai...
Bet kaut kur ir jābūt mājai manai –
Ceļa malā, egļu silā.
Vakarā tur maigā miglā
Smaržo pīrāgi un smejas vijoles,
Cūcis čurkst uz liesmas smailes.
Katram viesim durvis vērtas,
Prieks, ka katram pietiek vietas.
Te sākas garas sniega takas –
Tālos ceļos aiztrauc pasta pakas.
Vasarās no sila eglēm
Vāveres māj sveikas pīlēm.
Katru dienu, cauru gadu,
Dienu, nakti jautras čalas;
Darbi, prieki, draugi...
Asarām ir vietas maz,

otrdiena, 2017. gada 1. augusts

* * *



Ir tikai ceļš zem kājām, -
Ceļš uz priekšu, ceļš uz augšu,
Ceļš ar līkumiem un prieku,
Saullēktiem un rīta rasu,
Neizteikto vārdu kluso mirgu,
Cerību un domu plūsmu.

Ir tikai ceļš zem kājām, -
Ceļš uz priekšu, ceļš uz augšu –
Ar visiem smiekliem, rikšiem, dančiem ...
                                                            1998