otrdiena, 2021. gada 31. augusts

Pilna sauja ar visu

1. Vēl drusku par izglītību. Daudzi no manas paaudzes noteikti atceras skraidīšanu pakaļ skolotājam, lai "izlabotu" jel kādu sliktu atzīmi, kura saņemta rakstot kontroldarbu, citādi atbildot uzdoto mācību vielu. "Labojām" par trijniekus (pēc tagadējiem standartiem - četriniekus). Lai semestra/gada/atestāta atzīme būtu labāka, vairāk "vērta". Tas lika vēlreiz atkārtot mācību vielu, nostiprināja esošās zināšanas, negribot pat ieguvām zināšanas, kuras nu ir un paliek neatņemamas. 

Nu ļoti stipri šaubos, vai tagadējie skolasbērni uz ko tādu parakstās. Diemžēl valsts politika 90to beigās/2000šo sākumā (precīzi neatceros perioda gadskaitļus) pieļāva to, ka skolas beigšanas atestātus (neatkarīgi no tā, vai tika beigta pamatskola vai arī vidusskola) izsniegt pat tiem skolēniem, kuru vērtējums mācību priekšmetos noslēdzot mācību gadu bija 0,1,2,3..... Ar domu, ka ir taču arī tie, kam mācību process sagādā grūtības, apgrūtināta mācību vielas uztvere. Tomēr šādiem skolēniem skolotāji, saprotot notiekošo, vērtējumu paaugstināja rēķinoties ar mācību vielas apguves īpatnībām. Pārējie skolēni to saprata, neskandalēja. Galu galā tika vērtētas ne tikai zināšanas, bet arī pats zināšanu ieguves process. Toties ar šādu oficiālu atļaušanu atestātā atspoguļot ari negatīvās atzīmes - oficiālā zaļā gaisma tiem, kuri tik "atsēž" skolu, zināšanas kaut pamatizpratnes līmenī ir dziļi vienaldzīgas - labāk taču pagalmā piekaut "sīčus", atņemt maciņu garāmejošai vecmāmiņai u.c.u.tml.

Labi, ka šāda nostāja valstiskā līmenī "neaizsēdējās ilgi". 

Tomēr joprojām ik pa brīdim dzirdu par kaut kādiem eksperimentiem izglītībā un patlaban man nav īstas pārliecības par to, ka visi skolu beidzēji tiešām ir saņēmuši izglītību kaut vai nepieciešamā minimuma līmenī. Nav stabilitātes sajūtas. Diemžēl.

2.  Drusku mans viedoklis par dabu, ekoloģiju. Tie, kuri tagad brēkā par it kā esošo ozona caurumu debesīs un tā negatīvām sekām, nav papūlējušies kārtīgāk izpētīt jautājumu. Ozona cauruma tēma tapa publiski pieejama un apspriesta plašā sabiedrībā vēl tad, kad tagadējie 30mitgadnieki, nemaz nerunājot par viņu bērniem, vēl pat neietilpa viņu vecāku plānos, vēl nebija "pieteikušies" dzimšanai. Tajā pat visai tālās vēstures periodā ozona cauruma tēmu slēdza ozona cauruma neesamības rezultātā. Tapa zinātniski pierādīts. Neatceros argumentus par un tēmu aizverošos argumentus, bet pašu faktu atceros. Gan jau, ka daudzi mani vienaudži arī atceras. Kaut vai līmenī - jā, bija šāda tēma.

3. Vēl viedoklis par oglekļa dioksīda (laikam tā sauc to cē ō divi) negatīvo rādītāju atmosfērā. 

Īsti nezinu, kā un kur ņemts šīs ķīmiskās vielas atmosfērā esamības cipars, pie kam ar negatīvu rādītāju. Tik pat ļoti nezinu, kādai tad vajadzētu būt normai. Bet tik pat ļoti ir skaidrs, ka tā lielāku "izmešanu" gaisā uzrāda ne jau Jaunzēlandē pļavās ganītās gotiņas (vismaz ar šādu argumentu relatīvi nesen klajā nākusi tā pati zviedru Grēta😁). Galvenie cē ō divi ražotāji tomēr ir rūpniecības uzņēmumi, lielpilsētas. Tomēr arī šie objekti nu nav visu planētu globāli aptveroši objekti. Nemaz nevajag daudz zināšanu - vispirms jāaplūko karte, tā karte, kurā attēlots cilvēku apdzīvoto vietu blīvums. 

Karti aplūkojot - jau pamatizpratnes līmenī skaidrs, visas cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā, kā arī dzīvo būtņu ķermeņa funkcionālo darbību rezultātā radies cē ō divi planetārā mērogā vēl nu noteikti nav katastrofāls. Cita lieta ir katras konkrētas apdzīvotas vietas ieelpojamā gaisa kvalitāte. Pie tās tad nu jāpiestrādā. Ticu, ka gan jau šo apdzīvoto vietu pārvaldes struktūras veic pasākumus situācijas sakārtošanai. 

Cita lieta - cilvēku radītais sadzīviskais piesārņojums. Nu kas mūs traucē visu izlietoto savākt vienuviet visāda vieda pārstrādei? Nemest visas izdzetās PET pudeles izmest atkritumu savākšanai paredzētajās vietās, nevis nomet kur pagadās? Un arī citu drazu? Pašu infantilisms un tikai. Vai tiešām kādam aiz mums to visu jāsavāc? Mīļie, cienīsim sevi un citus.

Medības

Vakar pašā vakarā domas virknējās, šodien tās formulēju kompaktāk.

Lai kāds dotos medībās, nepieciešams konkrēts iemesls - ir nepieciešamas pusdienas pašam, ģimenei. Šādā rakursā tīģeris, lauva, citi dzīvnieki, kurus uzskatām par plēsoņām dodas medīt kādu, varbūt uzreiz noskatīti, varbūt "procesā" noskatītu dzīvnieku. Arī cilvēki - tās Āfrikas, Dienvidamerikas, Austrālijas tautas, kuras pārējā pasaulē pieņemts saukt par primitīvām.

Tomēr no šīm tā sauktajām primitīvajām tautām ir daudz ko pamācītes. Pirmkārt jau to, ka šo tautu saimnieciskā darbība nu neiespaido dabā nolikto lietu kārtību, varbūt tik ar mazu stūrīti aizķer. Jo, sakiet, kurš mednieks ir bīstamāks ekoloģijai, dabas videi - tas, kurš uz mežu medībās aiziet tik pēc pusdienām, pie viena praktiski visus pusdienu pārpalikumus lietderīgi izmantojot mājsaimniecībā - pie kam vairumā gadījumu nomedīts viens paliels dzīvnieks, vai tas "mednieks", kurš nogalina n-desmit dzīvniekus, no kuriem dēļ apšaubāmas trofejas praktiski izlieto tik kādu "stūrīti", bet par savām "uzvarām" bļaustās uz katra stūra?

Es saprotu medības izdzīvošanai, medības ar maksimālu praktiskā pielietojuma efektivitāti.

Man grūti pieņemt paēdušās Eiropas, citu paēdušo pasaules valstu meža dzīvnieku medīšanas nepieciešamība. Gaļa maltītei - nu nav vairs jāskrien mežā, lai to sagādātu. Cilvēks jau ļooooooti sen ir domesticējis dzīvniekus, kurus izmanto arī kā pārtikas produktus. Gaļa, gaļas izstrādājumi ir pieejami bez visas tās ņemšanās ar medīšanu mežā. 

Un es še nerunāju par tām ģimenēm, kurām pat mūslaikos, attīstītajā pasaulē tomēr saglabājusies reāla nepieciešamība medīt izdzīvošanai. Šādas situācijas ir īpašas, tām noteikti jādod izvērtējums, jāatrod pārējās sabiedrības atbalsts.

Mūsdienu medīšanas "tradīcijas" - nu, kāda velna pēc? Pazuduši gaļas produkti, vai? Tik, lai esošo meža dzīvnieku populāciju noturētu kaut kādā vidējā aritmētiskā skaitliskumā? Perebors. Bet šī laikam jau ir tēma kādam plašākam apskatam.

pirmdiena, 2021. gada 30. augusts

Kaut kas par kaut ko

 Tiešām, kaut kas par kautko. Un, laikam jau sanāks par dažādām tēmām.

1. Ir nožēlojamas Krievijas pērno gadu noPELNIEM bagātās skatuves zvaigznes, kuras nemāk cieņpilni novecot. Mani aizkaitina, laikam jau tāpat, kā daudzus Krievijas iedzīvotājus, tās estrādes un teātra dīvas, kuras, nesot uz pleciem nu ļoti daudzus mūža gadus, tā vietā, lai ar godu "iznestu" savu vecuma gadskaitli, tērē milzu summas plastikai, kura tās padara krietni jaunākas. Nu, neizskatās labi, ir pat nu ļoti nožēlojami. Tā pati Alla Pugacova, Valērijs Ļeontjevs - nu, tās plastikas uz sejas kaut drusciņ padarīs sejas jaunākas, bet gadus "nenoraks". Ķermenis kā tāds nemelo, tas sen jau apzinās, ka vairs nav un arī nebūs 18padsmit. Man lielāku cieņu un pozitīvu apbrīnu izraisīs sirma māmuļa, kura nebaidīsies uzrāpties augstā kokā lai no tā nonestu lejā nobijušos kaķēnu. 

2. Ja atskaties uz kaimiņu Ješku vai Anniņu ar prieku, viņu vizuālais noformējums atstājis pozitīvas emocijas, vai ir svarīgi, ka kādam no viņiem mugurā tērps ar pērnā gadsimta 30to gadu tendencēm, nevis 90to gadu tendencēm? Pie viena - dažas to garo brunci "aiznes" garām ar tādu skaistu eleganci un pašcieņu, ka prieks atskatīties, kurpretī daža laba minibruncī slāj kā pārēdies begemots uz paģirām.

3. Tērpu modes dizaineru pasaulē nu noteikti ir saradies apmēram kā pārpildītā varžu dīķī. Lai man piedod lasītāji šo nostāju, bet nu iespaids ir tāds. Kopīgiem spēkiem šie cilvēki "cepj" jaunāko modi katram gadam, katrai gadalaika sezonai. Un - vājprāts, cik daudz un ātri viņu uztverē mainās tā mode. Un laikam jau piemirsies tas, ka viņu modeļtērpus lietošanai iegādājas uzreiz un tūlīt tik neliels, ar ekstra modi apsēsts, cilvēku skaits. Vairums cilvēku apģērbu iegādājas ne jau primāri tādēļ, ka ūbermoderns. Tādēļ, ka nepieciešamība. Un seko primāri ne jau modes tendencēm, bet gan praktiskumam - cena, atbilstošs izmērs, kvalitāte un ērtība. Un arī - kopskats spogulī. Viss. Vai moderns? Modernums aiziet kurā tur plānā. 

Savā ziņā - visas modes skates var nu apskatīt, atrast varbūt kādu "praktiskā pielietojuma punktiņu". Tas, par "normālām" modes skatēm, kuras var uztvert kā sava veida ieteikumus vizuālā tēla noformēšanai. Tad ko darīt ar Nepieradināto modi? Tajā nesaskatu nekādu pielietojumu - ne mākslas augsto lidojumu, ne kaut daļēju praktisko pielietojumu. Manuprāt, Nepieradinātā mode vispār ir kaut kas tik ļoti šauram un ļoti specifiskam cilvēku lokam, ka nu nav jēgas to "iznest" publiskā telpā apspriešanai. Manuprāt, daudzi nesapratīs un nepieņems.

svētdiena, 2021. gada 29. augusts

Par diētām un šo to citu

Lasu internetā un nedaudz brīnos par dāmām, kuras popularizē visādas diētas svara samazināšanai. Nu, dažas varētu būt pat interesantas, vērā ņemamas ja nebūtu viens bet - katrai diētai komplektā nu noteikti jānāk arī kādām aktivitātēm. Ja tikai un vienīgi eksperimentēs ar pārtiku papildus nekādas aktivitātes neveicot, bet turpinot vārtīties uz dīvāna TV seriālus skatoties - nu nebūs rezultāta. Un reizēm jau pietiek ar aktivitāti mājas solī - uzkopšana ieskaitot grīdas beršanu, cita veida aktivitātēm mājās, un kur nu bez "pastaigas" pa veikaliem veicot nepieciešamos iepirkumus.... 

Man īpašu smīnu izraisa gavēņa sajaukšana ar badošanos. Nu nav gavēnis tad, ja izdomā pārtikt no svaiga gaisa un ūdens. Gavēnis ir tad, kad kādu laika periodu uzturā nelieto kādus pārtikas produktus. Kādus konkrēti, nu to var uzzināt pie mācītāja, vispār pie cilvēkiem, kuri ievēro šos cikliskos gavēņus. Badošanās jau ir tā, kuras laikā cilvēks pārtiek no svaiga gaisa un ūdens. 

Un pie viena - domāt, ka pazaudēs svaru, ja pārstās ēst gaļu un sāks lietot uzturā tikai un vienīgi augu valsts produktus. Nu nesanāks. No gaļas cilvēki atsakās citu iemeslu dēļ, indiešiem tas jau ir reliģijas sastāvdaļa. Lai būtu lielāka skaidrība šajā jautājumā atliek dabā salīdzināt jebkuru gaļēdājdzīvnieku au zālēdāju. Nu, kaut vai lauvu un begemotu. Starpība redzama? Pie kam, begemotam ir praktiski visu laiku jāēd, lai iegūtu apmēram to pašu daudzumu organismam nepieciešamo vielu, kuras lauva iegūst reizīgos "uzlidojumos" kādam baram...

Vienkārši - nevajag gremot kā govij 25/7, ielīmēties uz dīvāna TV kastes priekšā uz tādu pat laika nogriezni. Vienkārši jāatrod laiks kaut tās pašas grīdas uzmazgāšanai vai stundu ilgai piecminūtei uz ielas stūra sarunā ar gadiem ilgi neredzētu draudzeni (pie kam pilnīgai laimei abām rokās pilns iepirkumu maisiņš). Nu, ir taču tik daudz visa kā, ko var aktīvi padarīt starp ēdienreizēm. Pat "stāvēšana" pie plīts gatavojot ģimenei maltīti. (Ha, un bieži ir pat tā, ka namamāte gatavojot ūber maltīti ir tā nogurusi, ka tad, kad beidzot ir tikts pie galda, īsti pat ēst vairs negribas - ne jau tādēļ, ka par daudz pagaršojusi ēdienu gatavošanas laikā, bet gan tāpēc, ka nu gatavošanas process aizņem laiku un arī slodze ir tomēr).

Nu, kaut kā tā. Ja vēl kas ienāks prātā....

Nu, vēlreiz par klimatu

Jau iepriekš biju izteikusies par klimata mainību. Likās, ka pateikts viss. Tomēr, izrādās, ka nē. Atkal šāda veida pārdomas uzjundīja Grētas Tunbergas pieminēšana feisbukā. 

Nu nesaprot laikam jau tas meitēns, ka viņu kāds/kādi izmanto citu iemeslu dēļ. Un praktiski jau "atmesta" tagad ir kā izlietots papīrs. Skumji, ka neapzinās. Un diezin vai apzināsies. Meitenes izglītības līmenis laikam jau nu noteikti vēl nav sasniedzis veselā saprāta līmeni. Tiesa, še vēl arī akmens viņas vecāku lauciņā par to, ka atļāva izmantot meitenes vājo sapratni par lietām, vietām, notikumiem. Kaut kā ir mana sliekšanās uz to, ka tur nu noteikti grozās naudiņa ne jau minimālās algas līmenī. Bet tas nu tā, par putniņiem.

To meitēnu var ātri "atsēdināt vietā" kaut vai ar dažiem konkrētiem jautājumiem - ko pati jau izdarījusi dabas aizsardzības jomā, kādus konkrētus, detalizētus pasākumus iesaka realizācijai, pasākumiem nepieciešamie līdzekļi - no kurienes, cik lielā apmērā u.tt. Nu, diezin vai būs pietiekami izsmeļošas atbildes.

Par dabas aizsardzību, klimata izmaiņām vēl nedaudz ierunājoties - nu, manuprāt, cilvēciskā darbība klimata maiņas veicināšanai - tik neliels piesitiens. Ja tas zināmā mērā nesaskanēs ar pašas planētas vēlmēm, cilvēks nekur nu tālu netiks par spīti straujā attīstībā esošajiem tehniskajiem palīglīdzkļiem. Pie viena - ne jau no cilvēka atkarīgs kontinentu dreifs, kaut maz jūtams, bet tomēr - kontinenti takš kustās. Ar savām pamatnēm, kuras balstās uz kontinentālā šelfa. Zemes sabalansējums (nu, kā tā, nemāku atrast precīzāku terminu) kosmosā pamazām mainās. Tad nu no šī viedokļa arī pakāpeniskas klimata maiņas - kontinenti "ceļo", Zemes ass nobīdās. Kaut pa milimetra simtdaļu laika nogrieznī, bet nobīdās. Vai ir atrasts līdzeklis nobalansēt kontinentus esošajā eksistencē, "salabot" esošās kļūdas klimatā? 😎

Un pie viena - tas, ka daudzās apdzīvotās, kādu attīstības pakāpi sasniegušajās valstīs nu jau ir problēma sastapt patiesi dabisku vidi - nu, attīstītajā Eiropā tā, manuprāt, jau ir nopietna problēma. Austrumeiropā noteikti dabiskā vide ir vairāk saglabājusies, jo Austrumbloks.... 

Katru reizi, kad kāds/kāda sāk bļaustīties par globālo sasilšanu, klimata maiņām, dabas aizsardzību utt. ir vēlme uzdot tos pašus jautājumus ko formulēju šī raksta sākumā. Pie kam atbildei jāsaturētu norādi uz to, kas tiek papildus piedāvāts jau esošajiem pasākumiem vides nepiesārņošanas, vides aizsardzības jomā. Nav jēgas no bļāviena ja tiek bļauts bļaušanas pēc. 

Vispār, te varētu runāt bezgalīgi. Tomēr - sajūta tāda, ka bļauri īsti nedraudzējas ar paša galvu, tik mētā nu jau par klišejām tapušas frāzes. Un tikai. Ja ņemtu par pilnu visus šos bļāvienus - laikam tad tiešām visiem bez izņēmuma būtu jādzīvo bez visiem esošajiem labumiem (pajumtes, apģērba, pārtikas utt.), jāpārvietojas tikai un vienīgi ar kājām, okeāniem pāri doties katram uz sava baļķīša..... 

piektdiena, 2021. gada 27. augusts

Varbūt atkal cepiens?

Jau kādu laiciņu "staigāju" pa feisbuku lasot tik tās ziņas, komentārus pie ziņām samērā vienaldzīgi. Sarunās iesaistos par cik par tik. Ja jutu, ka saruna būs bez personālijām, savā ziņā konstruktīva. Jo kaitina tas, ka daudzi komentētāji tā vietā, lai ko sakarīgu pateiktu "uzbrauc" personīgi kādam. Un reizēm "uzbrauc" īsti neņemot pamatteksta tēmu. 

1. Nu, kaut vai tas, ka joprojām nevar rimties un "knābā" Streipu. Nu, praids ir beidzies, visas ar to saistītās emocijas var nolikt tālajā plauktiņā. Toreiz, kad tēma bija aktuāla, žurnālistam "trāpīja" par cik par tik. "Gadījās pa rokai". Un savā ziņā nepelnīti, jo savu dzīvi neslēpj, bet arī neuzbāžas ar to. Kaut arī jau tad - nepieklājības, negatīvi epiteti, apsaukāšanas - nu nav tas līdzeklis sava viedokļa aizstāvēšanai. Un, diemžēl, daudzi ir "ieskrējušies" apsaukājoties izteikt kaut ko. Tādiem, kuri par vienīgo argumentu uzskata apsaukāšanos saturošu frāzi, gribas pajautāt - vai Streips ir personīgi tik ļoti "atšuvis" negatīvās frāzes autoru, ka tas nu nevar novaldīt savas emocijas? 

Galu galā, Streips vispirms vērtējams kā žurnālists. Pārējais ir pēc tam, vispār jau privātā dzīve ir katra paša padarīšana. Un viņš jau nu nav vienīgā ļoti atpazīstamā persona ar šādu orientāciju. Ja klūp virsū šī iemesla pēc, tad jāklūp virsū visiem bez izņēmuma - atpazīstamiem mūziķiem, aktieriem u.c. Ja liek mierā, tad visus.

Mēs cilvēkus primāri vērtējam pēc viņa darbiem nevis pieklusinātās privātās dzīves.

2. Tiesa, par privātās dzīves paturēšanu savā pārziņā - tas tiktāl, kamēr tā nesāk negatīvi ietekmēt apkārtējo pasauli. Es še domāju tos, kuru publiskā dzīve ir saulaina, ultra pozitīva, rožaina, visiem pieņemama. Bet privātā dzīve - reizēm izvēršas par kriminālpārkāpumu. Tas ir - cilvēks pa dienu labi strādā, citādi pozitīvi izpaužas saskarsmēs ar līdzcilvēkiem u.tml., bet tumšos vakarbrīžos apzog tos pašus līdzcilvēkus, izvaro, nogalina.... Nu, šajā gadījumā - vispārējs nosodījums un privātās dzīves "pārskalošana" pelnīta. 

Privātās dzīves neaizskaramība zināmā mērā attaisnojama tik šādā griezumā. Zināmā mērā katrs kriminālnoziedznieks jau ir pārkāpis to robežu, kura nodala privātumu no publiskā. Pats ielauzies privātajās dzīvēs, tādēļ nav jābrīnās, ka viņam atdara ar to pašu.

3. Naudas skaitīšana svešā makā. Nu, ne pārāk smuka padarīšana. Katrs mēs saņemam tik, cik nu saņemam. Un veidojam savu dzīvi ar tiem līdzekļiem, kurs nu saņemam. Kā nu kuram sanāk. Ar to, ka pārskaitīsi naudiņu kaimiņu Ješkas maciņā - paša maciņā vairāk naudas neuzbursi. Labāk jāpadomā par to, ka Ješka mācējis sapelnīt, tātad tev pašam arī jāiemācās, kaut no Ješkas piemēra, kā to naudiņu savā makā arī sadabūt.

Un brēciens - deputāti saņem ļoti lielas algas, lai sadala savu naudiņu uz Latvijas iedzīvotājiem, kuri saņem sīkumus. Nu ja - ja visi deputāti samestu savas algas vienā katlā lai izdalītu visas valsts iedzīvotājiem - interesanti, cik tad katrs valsts iedzīvotājs saņemtu bonusā? Tā summa, kuru veido deputātu algas kopā ņemtas, jāizdala uz valsts iedzīvotāju skaitu - skaitu, kurā ietilpst gan bērni gan veci cilvēki. Vai nesanāks skaitlis ar mīnus zīmi vai labākajā gadījumā summa zem eiro?

Drusku haotiski sanācis, bet nu kaut kā tā. Ceru, mani sapratīs.

ceturtdiena, 2021. gada 26. augusts

Drusku domas par ekonomiku

Jau iepriekš saku - tās ir tikai domas, drusku novērojumi. Novērojumi, kur notikumi saprotami tik virspusēji, jo nav plašākas informācijas.

Ik pa brīdim feisbukā, šur tur cituviet sastopami aicinājumi no kādas lielsaimniecības sarasties strādniekiem ražas novākšanas procesam. Jo savādāk saimnieki netiek galā. Kaut kā reizēm gribas iebļauties - mīļie, kur jūs bijāt tad, kad apstādījāt platības, kurām jau pēc noklusējuma būs vajadzīgi palīgi apkopšanā, ražas novākšanā. Darba apjoma plānošanu neviens nekur nav atcēlis, uz to neattiecas valsts, reģiona politiskā sistēma. Jebkurš darba devējs pirms ražošanas procesa uzsākšanas saplāno darba apjomu, ieguldījumus procesam, resursus (arī cilvēkresursus). Un ir vienalga vai tas ir uzņēmējs kapitālists vai komunisma kolhoza priekšsēdētājs. 

Lauku, kurā kas sastādīts ražas gaidīšanai, pirms ražas novākšanas ir jāapstrādā kaut vai nezāļu aizvākšanai, citādi jāapstrādā.

Nu, vajag, labākajā gadījumā jau pirms potenciālās ražas lauka izveides, apsvērt - kā tas tiks apstrādāts ražas veidošanās procesā, kādiem līdzekļiem tas tiks novākts, cik ilgā laikā. Kas un kādā mērā ir jāiegulda lai no katra konkrētā lauka tiktu novākta galarezultātā paredzētā raža. Nu nevar to visu atlikt uz mirkli, kad zeme sāk degt zem kājām un ražai sāk draudēt bojāeja jo nav iespējams to visu pilnībā novākt.

ES jau laikam reiz izteicos par iespējām jau pirms lauku apstrādes un topošo ražu veidojošo augu iestādīšanas, iesēšanas saplānot nepieciešamo. Noteikti jau šajā procesa stadijā nolīgt strādniekus. Kaut sezonai no pavasara līdz rudenim. Un sabalansēt plānotas algas ar plānotiem ienākumiem no ražas. Kā arī piedomāt par tehniskajiem nepieciešamajiem līdzekļiem.

Nezinu, man tas nāk prātā. Pirmskara Latvijā taču nu noteikti plānoja, padomjlaikā arī. Saprātīgākie turējās virspusē un pelnīja. Citur pasaulē lauksaimnieki taču arī, manuprāt, plāno. Ja nepietiek pašmāju strādnieku, meklē viesstrādniekus. Un nav dzirdēts, ka kur pasaulē kāds sūkstītos, ka raža iet bojā, jo nepietiek resursu tās novākšanai.

Nu, nezinu. Padomjlaika sauklis "ekonomikai jābūt ekonomiskai" - mēs par to smaidījām, bet tomēr tajā ir taisnība. 

trešdiena, 2021. gada 25. augusts

Dēls atsūtīja linku

Ja šādu pasākumu organizēšanā tiek tērēts militārām vajadzībām atvēlētais budžets, esmu tikai par. Lai dzīvo sports, nevis reāls karš.



Tas, kas vel palicis pie iepriekšējiem rakstiem neizteikts

Tiešām, rakstīts daudz par visu ko, tomēr palicis neizteikts. Pat piemirsies pateikt. Tagad pamēģināšu nedaudz papildināt nedaudz īsumā.

1. Par potēšanos runājot. Ir daudz un dažādu pošu, kuras mēs saņemam dzīves laikā pret dažādām saslimšanām. Un neviens netrako par to, ka tās saņemam jau no agras bērnības - pat teorētiski netiek trakots par cilvēktiesību aizskaršanu un katra indivīda brīvu izvēli potēties vai nee. Potes vajadzīgas un cauri, ejam un potējamies. Par pašreizējām vakcīnām pret Covid visi sašūmējušies, jo esot neizstrādātas un bīstamas. Informācijas par šo vakcīnu ir daudz un dažādā rakursā, var pat "apmaldīties" un apjukt. Tik rodas jautājums - vai vakcīnas, potes pret tām saslimšanām, kuras bija ļoti bīstamas agrākos gados, bija tik pat gadiem izstrādātas, kā pašreizējie bļauri to vēlētos? 

Kad plosījās buboņu mēris, tīfs, tuberkuloze - slimības, kuras iztukšoja veselus reģionus, - vai kādam bija laiks gadiem strādāt pie medikamenta izstrādāšanas? Vajadzēja steidzīgi atrast līdzekli pret saslimšanu? Tā laika mediķi steidzās, gan jau ka arī kļūdījās. Net tomēr - cenšoties pielietot praksē katru iespēju, katru zāļu izstrādes pakāpi mediķi nonāca pie kā optimāla un rezultātu rosinošu. Un noteikti, varētu tā domāt, nu neizmantoja dzīvniekus, lai noteiktu katra jaunizveidotā medikamenta ietekmi uz cilvēku veselību. Tomēr pārāk atšķirīga fizioloģija un arī tas, ka zāles tika un tiek meklētas cilvēku nevis žurciņu, suņu, pērtiķu vai kādu tur vēl dzīvnieku ārstēšanai. Un tolaik neviens neuztraucās par to, ka zāles tiek dotas cilvēkiem, kaut kā saprata, kaut neapzinātā līmenī, ka tas ir vajadzīgs. Sanāca pat neapzināta mediķu un pārējo cilvēku sadarbošanās optimālu zāļu radīšanai. Ir tāda sajūta, ka cilvēki grib tikai izkliegties, nemaz negrib arī paši lidzdarboties medikamenta izstrādē. Medikamenta, kurš varētu palīdzēt ne tikai tagad un tūlīt, bet arī nākotnē.

2. Par netradicionalitāti runājot. Tas, ka šī netradicionalitāte ir kāds ģenētisks klikšķis, neviens nestrīdās. Un tas ir klikšķis katra individuālā skatījumā uz savu seksuālo dzīvi. Pārējās jomās viss ir vienādi, kā jau cilvēkiem klājas (drusku neveikls teikums, bet - nezinu, kā optimālāk izteikties, tomēr ceru, ka tapšu saprasta pareizi). Uz ielas, transportā, darbā u.c. publiskās, neitrālās vietās uz cilvēku skatoties taču neviens nesāk jau domās dalīt apkārtesošos tradicionālitātē un netradicionalitātē, ja vien paši šo īpatnību nesāk vicināt kā karogu situācijās, kurās tas pat nav vajadzīgs. Jo galu galā - kuram gājējam uz ielas, braucējam sabiedriskajā transportā u.c. sabiedriskās vietās interesē garāmgājēja, līdzbraucēja intīmā dzīve? Katrs aizņemts ar savu ceļa gājumu. 

Un arī - katrs normāls netradicionālis apzinās savu identitāti un uzvedas vadoties no šīs apziņas. Galu galā - geji un lesbietes apzinās savu dabas doto ķermeni kaut arī ir no ierastā atšķirīgs gultas prieku redzējums, trans personas savu ķermeni pārkārtojot reālajām sajūtām, kas ir atšķirīgas no dabas dotā vizuālā noformējuma, arī "nebrauks auzās" un uzvedīsies, ģērbsies atbilstoši savai realitātei. Šie cilvēki tiešām dzīvo dzīvi saskaņā ar sevi un apkārtējo sabiedrību. Savukārt tie, kuri nu izteikti māžojas, nu tie..... Manuprāt tie, kuri kaut tikai ar saģērbjas pēc spoka - nu, kaut vai vīrietis, kurš sevi identificē kā vīrietis, pēkšņi labpatikā sāks vazāties pa ielām minibrunčos uz augstpapēžu kurpēs, jo tā, redziet, ir ērtāk un seksuālāk - lai nu nebrīnās, ka savā virzienā saņems visādus negatīvus epitetus. Tai pat laikā situācijā, kad skotus, arābus no Arābijas pussalas viņu tradicionālajā tērpā uztver normāli - viņi taču ir tie kas ir un tautas tradicionālie tērpi ir tradicionālie tērpi. Bet tos, kurus var droši nosaukt par spokiem un nepiederošiem pie tradicionālās vai netradicionālās jomas - vai tiešām viņi nesaprot savu idiotismu? Jebkura cilvēktiesību brīvība tomēr satur arī kādas robežas.... Un šiem "īpatņiem" - sūtīt ārstēties uz atbilstošu klīniku? Nezinu, vai tas ir ārstējams. Ja kaut teorētiski ārstējam - tad nu savu, atsevišķu nodaļu noteikti. Lai nedarītu pāri tiem, kuri ārstējas no kādas saslimšanas un jau tā cieš šīs slimības dēļ.

3. Vēl nedaudz par attiecību jomu. Nu nebrīnos, ka visos laikos ir bijusi (un laikam jau būs - par cik joprojām ir pieprasījums) prostitūcija. Gultas prieki bez saistībām. Lai nodalītu miesu no gara - laikam jau šāda motivācija. Ja ir mīlas objekts, meitene/sieviete, kuru nu laikam jau neklājas pēc piecām pazīšanās minūtēm/dienām vilkt gultā, tad gultas priekus var saņemt citur. Sevī sadalot - kura dvēselei, ilgstošam laika posmam, un kura tik miesai. Arī lieta, ar kuru jārēķinās, jāsaprot.... 

Tik nesaprotu izvarotājus. Kāpēc izvarot, ja ir iespējas sievieti dabūt gultā arī bez šāda, vardarbīga, paņēmiena. Nolīgt prostitūtu, "sagrozīt galvu" kādai citai....

otrdiena, 2021. gada 24. augusts

Attiecības, neliels novērojumu kokteilītis

Vēlos nedaudz pieskarties attiecībām. Un noteikti no sieviešu skatupunkta. Vīrieši lai savu skatupunktu izsaka komentāros vai kā savādāk. Nebūs nekas nepareizs.

Jebkura meitene augot un augšanas procesa laikā veidojot attiecības ar pretējo dzimumu vēlas tikt pamanīta un saņemt uzmanības pierādījumus no puišiem. Un ne jau kaut kā starp citu. Vispirms jau tas var tikt nosaukts par konfekšu puķu periodu. Nu nav meitenei, sievietei primāri dabūt puisi gultā ar visiem no tā izrietošiem pasākumiem. Vispirms primāri ir uzmanības un ieinteresētības pasākumi. Gultas pasākumi ar laiku var pamazām pienākt klāt ja attiecības organiski attīstās nopietnības virzienā. 

Nu nav meitenei 15, 16, 17 gados jūtu, kuras varētu nosaukt par lielu un dziļu mīlestību, kura puisi un meiteni ieliek gultā kā vienu no mīlestības izpausmēm. Ir iemīlēšanās, aizraušanās, kura nu noteikti nav mīlestība. Līdz īstai un patiesai mīlestībai ir jāizaug. Un jāizaug abiem diviem - puisim un meitenei.

Nosaukt pirmo mīlestību par nelaimīgu? Absurds. Nelaimīga mīlestība nekad nav. Ja cilvēks mīl, viņš nav nelaimīgs. Nesākšu sīkāk runāt par mīlestību, katrs pats lai pārskata savas atmiņas par nodzīvoto laika nogriezni, atceras savas sajūtas, jūtas. Spēj godīgi atbildēt kaut sev uz jautājumu - es mīlu. Šajā dzīves caurskatē ar iepriekš izdzīvoto notikumu jūkli katrs atradīs precīzākus, sev atbilstošākus izteikumus jēdzienam "mīlu". Un tā būs pareizā atbilde, tik katra paša definējumā, kurš var atšķirties no kaimiņu Ješkas definējuma.

Vienu tiešām varu apgalvot droši. Nu nevēlas meitene gultas priekus ejot jau uz pirmo/otro/trešo randiņu. Šī nevēlēšanās var būt arī pēc gadu ilgām puķkonfekšu pastaigām. Meitenei ļoti bieži primārā ir uzmanība, ko viņai velta puisis/vīrietis. Pat ja šī gada laikā ir bijis kāds gultas pasākums. Gultas pasākums vairumā gadījumu ir pakārtots lielums. Primārais, vēlreiz atkārtoju, ir šī uzmanība, cilvēcīga uzticēšanās, paļaušanās un cieņpilna attieksme.

Pat vēlākos gados gulta ir otrā plāna jautājums, kaut arī ir iestājies zināms briedums un savu sajūtu un vēlmju izpratne šajā jautājumā. Tiesa, briedumā var jau savas sajūtas precīzāk nodefinēt - vajadzīga tik gulta, kas dalīta ar konkrētu cilvēku konkrētā gadījumā, vai arī cilvēks kopumā un kopā ar gultas pasākumu.

Un, ja 14, 15, 16 un cik nu vēl mazajos gados meitene uz iepatikušos puisi skatīsies caur ļoti rozā brillēm un pazudušu galvu neatšķirot aizraušanos, sadomātu mīlestību no patiesām jūtām, tad brieduma gados tas jau būs cits redzējums, stabilāks attiecību vērtējums. Un arī atbilde uz jautājumu - ko gribu no sevis un ko no otra cilvēka. 

Vēl nedaudz par izglītību kā tādu

Par izglītību jau esmu izteikusies arī agrāk. Šis būs nedaudz paplašināts skatījums ar dažiem "piesitieniem".

Katru gadu mācībām augstskolās  piesakās daudzi pretendenti, daudziem arī izdodas iestāties un mācīties izvēlēto profesiju. Nu, kaut kā tā varētu nosaukt šo procesu. Tomēr še uzreiz rodas jautājums - cik no augstskolu beidzējiem dodas darba gaitās augstskolā apgūtajā profesijā? Savu radu, draugu, paziņu lokā nav pārāk daudz to, kas augstskolā apgūto, iegūto profesiju pielieto praksē - strādā apgūtajā profesijā.

Pie šādas notikumu gaitas - tad kāda jēga tērēti gadus un līdzekļus (un pilnīgi vienalga - privātos vai valsts) lai apgūtu profesiju, kurā vienalga netiks strādāts? Augstskolas diploms ķeksīša dēļ? Ka tik būtu diploms par augstāko izglītību, jo darba devējs to prasa? Bet darba devējam pēc noklusējuma vajadzīgs augstskolu beidzis speciālists darba devēja piedāvātajā vakancē.

Un pie viena - augstskolās ļoti bieži tiek uzņemti studenti vairāk kā nepieciešams praksē konkrētā profesijā. Viena no profesijām augstākās izglītības apguves jomā ir juristi. Tā ir ļoti populāra izglītība. Un bija populāra gan padomju laikos, ir populāra arī patlaban. Bet - raugoties uz to, cik daudz cilvēku iestājas augstskolās lai apgūtu šo nozari rodas jautājums - vai tiešām gandrīz vai katrs mūsu valsts iedzīvotājs ir jurists? jurisprudences tiešās profesijas nav tik daudz, esošajos, "aizņemtajos" amatos brīvu amata vietu nav nemaz tik daudz. Nu nav tur tik liela kadru mainība, lai rastos katru gadu n-desmit jaunu darba vietu profesijā. Labi, ir vēl arī citas profesijas, kurās var praksē pielietot juridiskās zināšanas nosacīti "pievelkot" amatu augstskolā apgūtajai profesijai. Piemēram, sekretāri, kadru daļas speciālisti, darba devēji (gan valsts iestāžu darbinieki, gan privātie uzņēmēji).  Praksē esmu pārbaudījusi, zinu. Esmu ilgus gadus nostrādājusi par sekretāri - lietvedi. Un zinu, cik darba praksē bija noderīgas augstskolā apgūtās juridiskās zināšanas. Bet - arī "piekārtotās" profesijas, kurās juridiskās zināšanas ir būtiskas, - to arī nav tik daudz, lai katru gadu sagatavotu juristus tik daudzskaitlīgi. Juristu "pārprodukcija" ir acīmredzama.

pirmdiena, 2021. gada 23. augusts

Es neticu

Daudzi tagad internetā, dažādās tā vietnēs, ieskaitot feisbuku, cenšas holokaustam, Baltijas ceļam ieviest jaunu skanējumu aizmirstot to, ka šie apzīmējumi radušies kā apzīmējums kādam konkrētam notikumam pasaules vēsturē. Un tie tieši ar šādu kontekstu ir un paliek vēsturiskā nogrieznī. Patlaban vērojama tendence šo traktējumu izteikt kaut kā savādāk pieskaņojot esošajām realitātēm.

Manuprāt, tas pazemina vēstures retrospekciju, notikumu realitāti. Manuprāt, notiek nevēlēšanās izprast vēsturiskos notikumus, to ietekmi uz cilvēci. Vai arī izaugusi paaudze, kurai par vēsturi nospļauties, vēstures zināšanas aizvirzījušās kaut kur pieliekamā kambara dziļākos, slikti pieejamos nostūros.

Ja kādam ir vēlme ko mainīt esošajā realitātē, nevajag operēt ar vēstures faktiem, jāpiedāvā savs ceļš ar saviem ceļa stabiem. Lai tos uztvertu tā, kā tas ir domāts, nevis lai tauta parastā "mežģītu" smadzenes lai saprastu kurš konteksts ir kuriem notikumiem piemērojams. Pat vidusmēra domājošiem cilvēkiem šī notikumu gaita ir nepieņemama. 

Man nepatīk politiskie darbinieki, kuri savas ambīcijas un cenšanos tikt pie varas diezgan vāji maskē esošajos politiskajos un ekonomiskajos notikumos. Ar ielekšanu meinstrīmā tie ne pārāk ko iegūs. Tauta domājošā par tiem nebalsos, jo cenšanās tikt pie varas par katru cenu - lien laukā pa katru vīli. Šaubos vai kas mainīsies situācijā, kurā šie gludi runājošie tiks pie varas. Pirms vēlēšanām ir un būs bulciņas sološie izteikumi. Pēc vēlēšanām - bulciņas tiks pašiem populistiem, tautai parastai - kā vienmēr drupačas labākajā gadījumā. 

Ja kāds nav mierā ar esošo politisko sistēmu valstī un grib to nomainīt, tad nu ir jāpiedāvā konkrēts, perfekti izstrādāts cits politiskais modelis. Tāds, kuram piekristu domājošie un ne pārāk domājošie. Es te domāju lielā mērā par daudzu politisko partiju sistēmu. Lai ko reāli mainītu, kaut mūsu pašu zemītē, tīri teorētiski vismaz, no valdības ešelona "aizslaucīt" VISAS esošās partijas un savēlētu jaunas, ar jauniem, nezināmiem "spēlētājiem". Nav nozīmes tām partijām, kuru sastāvā parādās iepriekšējo gadu "spēlētāji", kuru darbības politiskajā lauciņā ir zināma un ne pārāk pozitīvā kontekstā.

Manuprāt, ja ir runa par vēlēšanām kā tādām, ir jāizstrādā jauni, varbūt pat stingrāki kritēriji piedāvājumam par ko balsot. Lai valdībā neiekļūtu tie, kas jau zināmā mērā ir "izgāzušies" esot pie varas. Jo nav nozīmes tam, ka vēlēšanas - zināmā mērā jaunas valdības ievēlēšana, kura patiesībā ir tikai to pašu vēžu pārkārtošana katliņā. Nu neticu tam, ka nākošajās vēlēšanās būtiski mainīsies Saeimas deputātu personāliju saraksts. Gan jau ka noteikti būs daudzi, kas jau gadiem sēž deputātu krēslā neatkarīgi no vēlēšanām. Nebalsošana, tukša konverta iemešana vēlēšanu urnā neko nepanāks - pie varas paliks varā esoši un tik ilgi, kamēr nenotiks normāla jaunu deputātu ievēlēšana. Valsts bez valdības ir tikai iespiedums kartē.

Un mani pie viena maigi sakot drusku kaitina tie bļāvēji, kuri spējīgi "nolikt" tos, kas dara (neatkarīgi no ieņemamā amata) vietā īsti nepiedāvājot neko. Kad šādiem bļāvējiem izdodas sakarīgi ieteikt pašiem sasparoties, apvienoties jaunā partijā un pārņemt varu vēlēšanu rezultātā - sākas "es jau neko", "es nemāku", "man nav zināšanu". Tad ko bļaustīties no cikla "kas būtu ja būtu"? Ir jēga ko izteikt, pabļaut tikai tajā gadījumā, ja kabatā ir stingrs redzējums situācijā, kurā "Es iekļūšu varas ešelonā un noteikti darīšu šādi". 

Var jau būt, ka maldos. Man var nepiekrist. Bet - tas ir redzējums uz doto mirkli. 

Par nāvi

Nedaudz gribu padomāt par šo notikumu katra cilvēka dzīvē.

Feisbukā tagad ir diezgan populārs viedoklis, ka tie cilvēki, kas savakcionējušies pret Covid 29 tuvāko divu gadu laikā nomirs. Interesanti, kāds pamatojums ir šim apgalvojumam. Gribas pajautāt - vai tiešām tie, kas šo viedokli atbalsta, ir gaišreģi un zina konkrēti kad kuram cilvēkam jāmirst? 

Mēs visi taču reiz nomirsim. Kad nu kuram tas laiks būs pienācis. Ar tādiem pat panākumiem var apgalvot, ka dzīvot ir bīstami, jo mirsim mēs visi. Dzīve kā tāda ir bīstama - tā vienmēr beidzas ar nāvi. Tad ko - nedzimsim, nedzīvosim jo nomirsim tā kā tā?

Manuprāt, nav jābaidās no tā, ka reiz nomirsim. Kaulainā pie mums atnāks tad, kad nu būs pienācis tas laiks doties mūžībā. Vai vērts uztraukties?

Vienkārši ir jādzīvo dzīve, savas lietas jācenšas sakārtot tā, lai pēcnākamajiem nebūtu papildus liekas klapatas. Un vispār - brīdī, kad nomirstam, mūsu individuālie pārdzīvojumi u.tml. ir beigušies, pēcnākamajiem jāsadzīvo ar mūsu klātneesamību. Ne jau mums jāpārdzīvo, jāsamierinās ar mūsu neesamību šajā laika nogrieznī. Mēs kā tādi esam iztrūkums pēcnākamo dzīvē. Paši dziļi individuāli varam teorētiski nopūsties no cikla "Uff, tas nu ir beidzies, nu var izgulēties un atpūsties".

Skan drusku, maigi sakot, nehalo. Bet, ja par visu to aizdomājas, nemaz tik briesmīgi nav. Dzīve beidzas mums, ceļš ir beidzies, nu var atelsties, atpūsties. Pēctečiem ir jāsamierinās ar mūsu iztrūkumu viņu dzīvē, kura turpinās neatkarīgi no mūsu gribēšanas vai negribēšanas.

svētdiena, 2021. gada 22. augusts

Nedaudz savādāks un aptverošāks skats uz Latvijas neatkarības atgūšanu, nedaudz saskaras ar manu iepriekš teikto

 Otto Ozols. Kā pirms 30 gadiem sabruka PSRS? Neērtas patiesības.

Kā pirms 30 gadiem sabruka PSRS? Neērtas patiesības. Soli pa solim - kā tika atjaunota mūsu neatkarība. Komunisti aizgāja, lai ... paliktu.

1991.gada 19.augustā sākās viens no 20.gadsimta svarīgākajiem un liktenīgākajiem notikumiem, kuru gadu desmitiem bija gaidījuši miljoniem cilvēku, tai skaitā latvieši. 1991.gada augusta pučs Maskavā jeb komunistu apvērsums bija unikāls un joprojām ir līdz galam nesaprasts, mīklains notikums – burtiski trīs dienu laikā, gandrīz bez upuriem sabruka liela un draudīga impērija.
Protams, sabrukšanas process bija sācies jau krietni agrāk, pareizāk sakot, tas bija ieprogrammēts jau nedabīgā monstra PSRS rašanās brīdi, bet tikai retais spēja iedomāties, ka Padomju Savienība un draudīgais komunistu režīms izlaidīs garu tik strauji – burtiski pāris dienu laikā saplokot kā vecs, smirdošs pūpēdis. Nekad agrāk neviena impērija nebija sabrukusi salīdzinoši tik mierīgi un ar tik maz upuriem. Var droši apgalvot, ka Latvijai un pārējām PSRS okupētajām valstīm neticami laimējās izvairīties no milzīgiem upuriem, postošām asinspirtīm un līdzīgām katastrofām. Atliek tikai ielūkoties 20.gs. vēsturē, atcerēties Pirmo un Otro pasaules karu, kad bruka citas impērijas, – toreiz bojā gāja pat simtiem miljoni cilvēku visā pasaulē, zemes, pilsētas nereti tika burtiski izdedzinātas, sagrautas līdz drupām. Tādēļ var droši apgalvot – Latvijai un pārējām valstīm, kas atguva savu brīvību, ārkārtīgi laimējās, ka 1991.gada augustā notika tieši tā.

Tomēr, atceroties to dienu notikumus, ir jāspēj atzīt arī vairākas neērtas patiesības, kļūdas, lai varētu no tām mācīties un izvairīties nākotnē.
Iespējams, ka līdz šim tas ir saudzīgi noklusēts, bet ar nožēlu jāatzīst, ka toreizējais Latvijas ārlietu ministrs, kurš šodien sevi dēvē par labāko ārlietu speciālistu, toreiz rīkojās pārāk lēni un tikai kaimiņvalstu diplomātu pierunāts veica pareizās darbības, kas galu galā noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas un starptautiskās atzīšanas. Var tikai kārtējo reizi apbrīnot Igaunijas politiķus, kas toreiz rīkojās ar rūdītu diplomātisko specvienību efektivitāti, kas apvienota ar ķirurga skalpeļa precizitāti. Viņu politiķu rīcība vairāk atgādināja somu diversantu spējas ar laipnu smaidu ietriekt pretiniekam nazi ribās nanosekundes laikā. Savukārt Rietumu lielvalstu rīcība izšķirīgajās dienas robežojās ar savādu miegainību un vienā gadījumā pat ar nodevību. Analizējot to dienu notikumus pēc divdesmit gadiem, var apgalvot, ka tieši Viļņas janvāra upuri bija tie, kas izglāba Jeļcina dumpiniekus Maskavā augusta liktenīgajās dienās – čekas specvienība atcerējās savu bēdīgo pieredzi un atteicās to atkārtot. Tomēr pats galvenais jautājums, uz kuru mums visiem šodien jāspēj atbildēt, ir – vai mūsu brīvība patiesībā netika nozagta, vai komunistu, čekistu elite vispār atdeva varu tautai? Te nav runa par kaut kādām sazvērestības teorijām, bet gan par skaidriem, acīm redzamiem faktiem, kurus mums vajadzētu beidzot saskatīt tikpat skaidri.

piektdiena, 2021. gada 20. augusts

Drusku pārdomām

Gribu nedaudz aprunāties par valsts politisko stāvokli, varas būtību esošajā vēstures nogrieznī. Nu, kaut kā tā.

Vispirms par laiku, jau 30 gadus vecu.

1991. gadā Latvijas valsts vispārīgos vilcienos bija atdalījusies no PSRS kaut arī vēl situācijas sadalījums Latvijai un Krievijai bija darba procesā. Sākšu ar tautas Manifestāciju Mežaparkā 1988. gadā un Baltijas ceļu 1989. gadā.

Manuprāt, jau 1988.gada notikums bija savā ziņā tāds kā ieteikums no Maskavas. Mežaparka pasākums savāca ļoti lielas tautas masas, pasākumā piedalījās daudzi, kā man liekas, PSRS nomenklatūras darbinieki. Kaut tas pats vēlākos gados visai populārais politiķis Gorbunovs. Šajā situācijā tīri teorētiski PSRS galvenākai vadībai būtu pieticis uz Mežaparku nosūtīt kādas no Rīgā dislocētajām karaspēka vienībām, sarīkot pirti un pat miermīlīgo protesta akciju un tai sekojošos notikumus novedot līdz nullei. Un saglabāt varu reģionā. Tomēr, paldies dievam, tas netika izdarīts, tam daudzi objektīvi iemesli. Un veselais saprāts. 

Par nomenklatūras darbiniekiem šajā pasākumā. 

Ticu, ka Gorbunovs nebija vienīgais šajā pasākumā, gan jau ka pūlī bija vēl kādi. Gorbunovs - redzamākā figūra. Viņa uzstāšanās Mežaparka estrādē daudzus aizkustināja, bija pozitīva uztvere no klausītāju puses. Man, savukārt, tas izraisīja skepsi un zināmu devu piesardzības. Nu nevar cilvēks, kas pa karjeras kāpnēm padomjlaika sistēmā uzkāpis jau krietni augstu, tik pēkšņi nomainīt kažoku diametrāli pretējā virzienā. Domāšana, ieņemamais amats u.c. tamlīdzīgas lietas - nu, padomju nomenklatūra. Manuprāt, bez variantiem. Un meinstrīma noķeršana lai saglabātu vietu varas struktūrās. 

Pēc nepilna gada jau Baltijas ceļš.

Ticu, ka tauta uz šiem pasākumiem ieradās pozitīvu emociju pilni, jutās vienoti vienā veselumā. Šaubos vai tās pašas emocijas bija esošajā varā esošajiem nomenklatūras darbiniekiem. Tiem, manuprāt, meinstrīms, nekas vairāk.

Un - abiem šiem pasākumiem bija jēga, kura nonāca pie 4.maija deklarācijas. Pasākumus dikti atspoguļoja iespējamie mediji, viss notiekošais nu ļoti operatīvi nonāca pie varā esošajiem, kuriem bija lemttiesības. 

ceturtdiena, 2021. gada 19. augusts

Cēloņi un sekas

Gribu nedaudz padomāt par alkoholisma/narkomānijas cēloņiem iedzīvotāju vidū.

Ir pierasts nosodīt narkomānus, alkoholiķus. Katru alkoholiķi, narkomānu bakstīt ar nosodošu pirkstu, iespēju gadījumā sūtīt uz piespiedu brīvprātīgu ārstēšanos pie pirmās izdevības.

Tomēr veicot šo ārstēšanās pasākumu nu ļoti reti kāds aizdomājas par to, kas būs pēc tam, kad ārstēšanās kurss būs iziets. Ko ārstētais cilvēks darīs pēc tam? Kādā vidē atgriezīsies? Ja viņš atgriežas tai pat vidē ar apmēram to pašu nodarbi, kura bija pirms ārstēšanās - vairumā gadījumu ārstēšanas pasākums ir izgāzies, jo cilvēks samērā ātri atgriežas pie "jau izārstētās" nodarbes vides, sadzīves iespaidā.

Reti kurš aizdomājas par alkoholisma, narkomānijas cēloņiem. Tie ir dziļi individuāli. Bet likumsakarīgi notikumi, katram indivīdam sava motivācija, kuru visai nosacīti var uzskatīt par visaptverošu parādību. Lai pilnībā varētu palīdzēt cilvēkam tikt galā ar alkoholismu, narkomāniju, ir jāizanalizē un jāizvērtē faktori, kas izraisījuši šo atkarību. Un jāmēģina palīdzēt cilvēkam neatgriezties vidē, apstākļos, kuri izraisījuši atkarību no alkohola vai narkotikām. Tikai tā ir liela varbūtība, ka cilvēks neatkritīs atpakaļ šajā mīnusā.

Ar sociālo dienestu resursiem še būs par maz. Reizēm jāpiesaista ģimene, draugi - ne alkoholiķi, ne narkomāni (kaut gan šādus draugus alkoholiķa, narkomāna draugu lokā atrast visai pagrūti). Vispār - jāpalīdz cilvēkam piecelties tā, lai nebūtu kārtējais klupiens bezdibenī. Un pie viena strādāt psiholoģiski, lai cilvēks arī pats līdzdarbotos procesā. Jāmēģina palīdzēt attīstīt pašapziņu, pašvērtējumu; rast motivāciju atteikties no alkohola, narkotikām. 

Bez visa šī kompleksa cīņa būs bezjēdzīga, pat lieka.

trešdiena, 2021. gada 18. augusts

Filma: Grūti būt dievam (Трудно быть богом)

1989.gada filma pēc brālu Strugatsku tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Filma uzņemta PSRS laikos, A. Dovženko vārdā nosauktajā kinostudijā sadarbībā ar dažām ārvalstu kinostudijām (tā arī nesapratu, kuru valstu). Filmas žanrs - fantastika, drāma, piedzīvojumi.

Aptuvenais filmas sižets:

Tāla nākotne. Uz Zemes jau ir nostiprinājusies zināma kārtība un attīstība, ir iespējami starpzvaigžņu ceļojumi. Kādā no tālām planētām cilvēku attīstība ir mūsu planētas viduslaiku līmenī. Cilvēki neiejaucas notikumu gaitā, ir nosūtījuši uz šo planētu zinātnieku, kuram jādarbojas tikai novērotāja līmenī bez tiesībām iejaukties notikumu gaitā un pat nav tiesību nogalināt. Tomēr galvenais varonis spiests iejaukties notikumos....

Filma ļoti laba, daudz pārdomas izraisoši notikumi, sarunas. Arī viedoklis par to, kas tad varētu būt Dievs, tā eņģeļi. Katrā gadījumā - tikko noskatījos, parādījās daudz jautājumu un neskaidrību. Jānoskatās vēlreiz. Varbūt tad radīsies kāda skaidrība.

Še pati filma

Dilemma

Gribu nedaudz pieskarties jautājumam par to, ko apmaksājam no saviem nodokļiem. Tas ir jautājums par cietumā ieslodzītajiem un valsts iekšlietu un citiem bruņotajiem spēkiem.

Kopš moratorija par nāves sodiem spēkā stāšanās maksimālais sods, kuru var piespriest visādiem burlakiem par krimināli sodāmiem noziegumiem ir mūža ieslodzījums. Par citiem pārkāpumiem cietumsods ir nu kuram cik nu piespriests tas laiks, kuru jāpavada ieslodzījuma vietā. Un cietumniekus tajās ieslodzījuma vietās uztur valsts. Valsts apgādā cietumniekus ar dzīves telpu, ēdienu, medicīnisko aprūpi u.c. cietumam piemērotām sociālām iespējām. Bet valstij esošā nauda jau sanāk no mūsu samaksātajiem nodokļiem, kā arī citiem sīkiem maksājumiem valsts budžetā. Sanāk, ka tas ieslodzītais, brīvībā dzīvojot, iedzīvojies zināmā mērā uz sabiedrības rēķina un ieslodzījumā esot turpina to darīt. Kaut kā ne pārāk godīgi. Tiesa, man nav īsti skaidrs, kā un ko šajā situācijā ko mainīt. Varbūt šim sodītajam jāiemaksā valsts kasē kaut kāda naudas summa, kuru varētu novirzīt ieslodzījuma iestādes budžetā sodītā uzturēšanai? Nezinu, tik minu.

Otra lieta -  visa veida bruņotie spēki (policija, zemessardze, regulārā armija). Ja policija pielieto ieročus tik nu ļoti ekstremālās situācijās, zemessardze pēc noklusējuma pielietos ieročus arī nu ļoti ekstremālā situācijā kaut kad tālā nākotnē, tad regulārā armija, kura mums ir krietni mazāka, nekā tad, ja būtu obligātais iesaukums. Regulārais karaspēks piedalās karadarbībā ANO, NATO u.c. organizāciju sastāvā dažādos "karstos" punktos. 

Šeit arī ir dilemma.

Visas šīs bruņotās organizācijas pašreizējā pasaules situācijā ir nepieciešamas. Bet - šīs organizācijas pēc noklusējuma ir paredzētas ne tikai kārtības nodrošināšanai. Tās zināmā mērā ir arī valsts dotētas slepkavu organizācijas. To pārstāvjiem ir ATĻAUTS nogalināt nepieciešamības gadījumā. Un reizēm sanāk paradokss - policija, legāli slepkavas (tiesa, ne pārāk biežos gadījumos) ķer un nogādā ieslodzījuma vietās nelegālos slepkavas.

Arī kaut kā ne pārāk godīgi. Pat nenāk prātā kā šo dilemmu varētu risināt.

otrdiena, 2021. gada 17. augusts

Pārdomas par klimatu un jampadraci ap to

Jau kādu laiciņu ik pa laikam medijos parādās ziņas par globālo sasilšanu, tās sekām uz dzīvi uz mūsu planētas. Tās ziņas ir kā bubulis cilvēkiem, tik uzkurina mazāk domājošajos bailes un stresu. Sanāk - globālā sasilšana ir bubulis, no kura jābaidās, jāvaimanā par visu to, kā arī par to, ka nekas netiek darīts, lai mazinātu to sasilšanu. 

Bet tajā pat laikā tiek aizmirsts, ka klimata maiņas ir dabisks attīstības posms. Planēta mainās, pārveidojas. Planēta savā ziņā arī ir organisms, kuram raksturīgas izmaiņas attīstībā. 

Un tie bļauri kaut kā aizmirst pakāpeniskās klimata izmaiņas jau pārskatāmā cilvēces vēsturē. Kaut vai tas, ka vēl vikingu laikos tā saucamajā mērenajā joslā klimats bija krietni augstāks, ziemas bargākas. Tā pati Baltijas jūra - ziemā kurši ragavās, zirgos brauca pāri Baltijas jūrai skandināviem "dzīvi mācīt". Pat pirms Otrā pasaules kara, ari laiciņu pēc tā ziemas bija bargākas, jūra aizsala. Der pārlasīt noveli Nāves ēnā, kurā aprakstīti notikumi uz jūrā atlūzuša ledus gabala. Pati vēl atceros 80to gadu ziemas, kurās jūrā bija ledus krietnu gabalu. 

Un līdz šīs tūkstošgades sākumam neviens īsti neuztraucās par klimata pakāpenisku pasiltināšanos. No cikla - viss plūst, viss mainās. Tik pēc pamazām sākās bļaustīšanās medijos - sak, cilvēki vainīgi, ka klimats mainās. Ozona caurums, rūpnīcu dūmi un kas nu tur vēl izraisa pasiltināšanos. Aizmirstot to, ka klimats, kā jau viss uz Zemes, plūst un mainās.

Apnikuši šie gudreļi, kuriem nav nekā cita prātīgāka ko darīt kā vien periodiski "piesārņot ēteru" ar visādām no pirksta izzīstām "teorijām" un vaimanām šajā sakarībā.

pirmdiena, 2021. gada 16. augusts

Vienkārši pārdomas par ko kaitinošu

FB sāk nopietni kaitināt. Kaitināt ar to, ka kopīgajā laika joslā tik daudz viskautkā negatīva. Un šis negatīvisms reizēm ir tikai negatīvisms un kreisās kājas princips. Kaitina tie cilvēki, kuri "iespļauj" laika joslā apgalvojumu, kuru pat netaisās ar kādiem linkiem vai ko citu pierādīt. Tik uzstāj ka viedoklis ir viennozīmīgi pareizs kaut arī no cikla - "viena tante teica, ka tai teica cita tante". Kaut arī visur ir spēkā princips - apgalvotājam ir pašam jāpierāda sava taisnība, klausītājam/lasītājam nav jātērē laiks lai uzzinātu ka runātājam/rakstītājam ir taisnība. Nu, kaut kā tā, saviņkelēti gan sanāca, ceru, mani sapratīs.

Kaitina arī tie, kuri še komentāros sāk rakstīt ar pamattekstu nesaistītas lietas. Proti - visādus naudas iegūšanas veidus. Ja gadus atpakaļ par to necepos, jo bija tik divi gadījumi, kuri bija maznozīmīgi - ielika tekstu un pazuda. Tagad daži liek un liek pat neņemot galvā to, ka šos komentārus jau metu laukā. Laikam cer, ka man apniks delitēt šos komentārus. Nekā nebija, neapniks. Ja grib ko pareklamēt, lai piesakās un atsūta man uz e-pastu sava piedāvājuma aprakstu. Izvērtēšu pirms publiskošanas. Tiesa, un uzreiz jau pasaku - visādus apšaubāmus naudas aizņemšanās pasākumus nereklamēšu. Ir oficiālas vietas, kurās var aizņemties naudu.

Jau gadiem neņemu galvā laika ziņas. Tas ļoti reti kad pilnībā piepildās. Kaut vai tas - Rīgā būs lietus. Bet Rīga ir liela pilsēta, ne visos tās stūros nolīst apsolītais lietus. Ir vietas, kurās līst un vietas, kurās tas negaisa mākonis tik paplivinās virs mikrorajona, noducina pērkonu un pazūd bez lietus piesaistes. Ja gribas ko piesolīt Rīgai, precīzāk būtu minēt, ka pilsētā vietām līs.

svētdiena, 2021. gada 15. augusts

Kas notiek manā blogā

Caurskatīju iepriekšējo gadu publikācijas. Daudzās esmu pamazām novērsusi drukas kļūdas. Diemžēl ne visās. Jāiet pamazām visam cauri.

Daudzi manis dotie linki nedarbojas. It īpaši tie, kuri doti uz LFFB mājaslapu agrākos gados. Mājaslapa mainījusi savu vizuālo noformējumu un serveri. Tas nozīmē, ka patreiz esošai mājaslapai "jāiziet cauri" un teksti jāsalinko no jauna. To arī pamazām salabošu.

Īsti nav skaidrs, ko darīt ar dažiem linkiem, vedošiem uz dokumentāliem raidījumiem jūtūbē, uz kuriem arī ir linkots veidojot rakstu par tēmu. Nezinu, kā tur izlāpīties. Ja metu laukā no teksta linku uz vajadzīgo vietu jutūbē, vajadzētu mest laukā arī pašu rakstu jo tas balstīts uz konkrētu gabalu jūtībē....

sestdiena, 2021. gada 14. augusts

Tui T. Sazerlend: Drakonu sāga

 Fantāzijas romānu sērija par drakoniem.

Katrs romāns ir zināmā mērā miniromāns, vairākās paplānās grāmatās, katrā no tiem atsevišķs notikums. Sāga krievu valodā. Viegla valoda, lasās raiti, viegli.

Patīk un aizrauj ar savu sirsnību un mīlīgu attieksmi pret darba varoņiem. Iesaku, īpaši tiem, kuri aizraujas ar fantāzijas, fantastikas žanru.

sestdiena, 2021. gada 7. augusts

Dzimtā valoda - viela pārdomām

 Neatceros, vai ir bijis vai ne. Tomēr rakstu.

Mēs katrs piedzimstam un sākam runāt tajā valodā, kurā runā mūsu vecāki. Šo valodu tad arī dēvējam par dzimto valodu citas valodas apgūstot vēlākos gados. Tomēr - dzimtā valoda ne vienmēr sakrīt ar pasē ierakstīto tautību. Paskaidrošu kāpēc.

Pirmkārt jau tas, ka Latvija laiku lokos ir bijusi daudzu tautu "pārklājuma" teritorija. Sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Tā atrodas tirdzniecības ceļiem izdevīgā vietā. Pamatā te ir dzīvojušas baltu tautas, kuras laika gaitā ir kļuvušas par latviešiem baltu tautu apvienošanās ceļā - līvi, sēļi, kurši utt. Tātad - pēc noklusējuma pasē vajadzētu rakstīt kursis, sēlis, līvs u.c. latviešus kopumā veidojošo tautu. Tad vēl te ir ienākušu vācieši, poļi, zviedri, kriviči... un kas nu vēl. Un etniskā sajaukšanās ir normāls stāvoklis. Kurš tad no mums kas sevi identificē kā latvieti var droši teikt ka paaudžu paaudzēs ir tīrasiņu latvietis, baltu tautām viennozīmīgi piederošs? Katram nu noteikti rados ir cittautieši dažādās radniecības pakāpēs.

Tāpat lielā mērā ir arī ar tiem, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda neatkarīgi no tā, kas ierakstīts pasē. Krieviski var ar mums sarunāties krievs, baltkrievs, ukrainis u.c. kaut arī pasē ierakstīta ne krieviska tautība.

Tā pat - latviešu vai krievu valodā kā dzimtajā valodā ar mums var sarunāties mulats vai cilvēks ar izteikti negroidāliem vaibstiem un ādas krāsu. Te arī ir izskaidrojums - māte savulaik augstāko izglītību ieguvusi Maskavā, Patrisa Lumubas starptautiskajā universitātē (ja pareizi atceros šīs mācību iestādes nosaukumu) un tur satikusi un iemīlējusi kādu no Āfrikas valstu iedzīvotājiem vai arī afroamerikāni. Tiesa, mātei un tēvam pēc mācību iestādes absolvēšanas dzīves ceļi izrādījušies dažādi.  Tas - par manas paaudzes cilvēkiem. Tagad, pēc neatkarības atgūšanas, pie mums arvien vairāk ierodas citas tautības, pat rases piederības cilvēki dažādu iemeslu vadīti, reizēm veido romantiskas un ne tikai romantiskas attiecības - attiecības, kuras pāraug ļoti nopietnās attiecībās. Šajās attiecībās dzimst bērni, kuri izglītības jomā reizēm ir ļoti bagāti - tiem ir vismaz divas dzimtās valodas, tie jau no bērnības iepazīst divas valodas, divas kultūrvides (ja vecāki ir savu kultūru mīloši un audzina bērnu divās kultūrās).

Tā ka pasē ierakstītai tautībai ļoti vairumā gadījumu tomēr ir politiskā pārliecība nevis konkrēta tautība. Un arī valodas lietojums vairumā gadījumu ir ērtības, politiskās pārliecības utt. rādītājs.