Vēl Romas impērijas laikos bijusī prakse "Izklaides un maize tautai, lai tā nedumpotos".

Šo teicienu var droši ierakstīt sērijā "vecs kā pasaule". Un jau kopš Romas impērijas laikiem tiek realizēts ar mainīgiem panākumiem un visos laikos. aktualitāti nekādi nav zaudējis. 

Un visos laikos izklaidētāju lomā bijuši aktieri, zināmā mērā profesionālie sportisti un citas personas, kuru darbošanos var droši pielīdzināt aktieru, profesionālo sportistu darbībai kā publikas izklaidētājiem. 

Un publika maksā šīm personām kaut ar ieejas biļetēm uz kādu izklaides pasākumu. Vadoties no iepriekšminētā - jebkurš cilvēks, kurš uz skatuves/arēnā: šis cilvēks "bez pīkstēšanas" un tamlīdzīgām būšanām sniedz publikai to izklaidi, par kuru publika samaksājusi.

Plānošana un ekspromts

Es par dzīves ikdienas plānošanu un ekspromta vietu tajā. Un neapgalvoju, ka tikai viens vai otrs ir pareizs un vajadzīgs. Vajadzīgs ir līdzsvars starp ikdienas ritma plānošanu un spraugu plānā ekspromtam. Un nesakiet, ka savu ikdienas ritmu neplānojiet, viss esot ekspromts.

Iknedēļas piecu dienu iešana uz darbu jau ir sava dienas ritma plānošana, kurai piekārtojas plāns tam, kurā iet uz tirgu pēc dienišķās desas, vēl pievienojas bērna vešana uz kādiem pulciņiem, bērna skolasdarbu kontrolēšana, veas mazgāšana (pat veļas mazgājamajā mašīnā), vakariņu gatavošana un simts un viens cits darāmais sīkums. Pat teātra apmeklējuma kādā no brīvajām dienām ir plānveida darbība, kurai gatavojaties visas nedēļas, kaut vai garumā. Pat brauciens uz tambu-lamdu kukū valsti kaut kur dziļos džungļos atvaļinājuma laikā top plānos, notiek gatavošanās tam braucienam. Un viss, kas reizēm sagrauj plānus un liek ko darīt savādāk - vairumā gadījumu tas ir forstmažors, no kura nav pasargāts neviens no mums.

Cieņa

Var jau būt, ka par šo esmu jau paudusies. Ceru, taps piedots.

Man kā sarunu biedri vai kā tamlīdzīgi pārstājuši interesēt tie cilvēki, jebkuras etniskās piederības, kuri "Kāpēc mani neciena? Mani ir jāciena!" nespējot atbildēt uz elementāro "Par ko jāciena?". Laipnība sarunas laikā un cieņa pret to, ar kuru sarunājies - divi dažādi jēdzieni. Būt laipniem pret līdzcilvēkiem ir elementāra lieta, kas balstās uz pašcieņu. Sevi cienošs cilvēks nekad nebūs nelaipns un ne pretimnākošs pret apkārtējiem. 

Toties cieņa ir jānopelna. Ar darbiem, attieksmi un tamlīdzīgām būšanām.

Cieņu pelna vientuļais tētis, kurš "velk" bērnu bariņu un cenšas tiem iedot pamatu zem kājām; cieņu pelna arājs, kurš iegulda visu sevi labības graudā; cieņu pelna celtnieks, kurā uzceltie objekti stāv un stāvēs gadu simtiem un priecēs cilvēkus. 

Par Krieviju aizdomājos

Tiešām, aizdomājos. Un - laikam ka esmu šo jau kur citur cilājusi. Īsti neatceros vai šeit kādos savos ierakstos, vai arī tikai vietnē Facebook jautājumu uzdevusi. Nekas, laikam dubults neplīst vai kā nu tur.

Tikai jautājums. Vai ir vēsturiski bijis tā, ka krievi paši regulē notikumus savā zemē? Vai spēj to izdarīt kvalitatīvi un pozitīvi?

Sākšu ar, un ja tāds personāžs vēsturē tiešām ir eksistējis, Rjuriku un viņa karadraudzi, kas tapa uzaicināti valdīt it kā krievu zemēs, jo paši neesot tikuši galā. Tad nu no šiem sveštautiešiem cēlušās daudzas, ieskaitot galveno, it kā krievu kņazu dzimtas.

Tālāk seko tatāru-mongoļu virskundzība šo kņazu zemēs. ar tai sekojošo Zelta Ordas stabilo ietekmi uz norisēm šajās, it kā krievu, zemēs.  Pie kam arvien vairāk publiskā telpā izspīdinās versijas, ka tā paša Ivana Bargā galmā runas un dokumentu valoda esot bijusi tatāru valoda. Tiesa, neņemos droši apgalvot; nezinu, kur to īsti pārbaudīt.

Tāds kā lūgums

 Ja nav grūti, tāds kā lūgums. Esmu dikti ziņkārīga.

Esmu pamanījusi, un to nav grūti pamanīt skatot mana bloga "aizmuguri", mani pēdējos pāris gadus lasa arvien vairāk cilvēku. Tad nu lūgums.

Ja jums tas nerada kādus apgrūtinājumus, lūdzu komentārā ierakstiet no kuras valsts un pilsētas esat manu lasītāju skaitā un cik ilgo laiku (aptuveno gadu izteiksmē) lasāt manu blogu. Kaut kā mēģinu saprast, cik reālo cilvēku ir manu lasītāju vidū un ko norakstīt uz botiem vai vienkārši uz lapas indeksāciju kaut kur.

Un, lūdzu neesat anonīmi, lai man ar nožēlu nav jādzēš laukā komentārs. Esat kaut zaķis, kaķis, peles pīksts. Komentēšanas vietiņā vārda "anonīms" (vai kāda nu tamlīdzīga vārda) vietā sistēma atļauj ierakstīt jebko. Kaut 115.

Svētkiem izskanot

Nu visi palēnām ierodas vai jau ieradušies mājās šodien, 24.jūnijā. Ar zināmu gurdmi pēc svētku svinēšanas un slikti gulētas nakts. Un sākuši briest rītdienas iešanai uz darbu.

Tomer. Vai kāds ir aizdomājies par tiem, kuriem ir liegta svētku svinēšana? Jau gadiem ilgi. Par mediķiem, ierindas policistiem, ceļu policistiem, ugunsdzēsējiem, visa veida glābšanas dienestu darbiniekiem? Par masu pasākumu organizētājiem, māksliniekiem, kuri uzstājas šajos pasākumos? Par pārdevējām lielveikalos, kuras strādā līdz 21.00 - 22.00 vakarā bez iespējas izbraukt zaļumos izbaudīt svētkus, pie kam pārrodas mājās pārāk nogurušas,  lai kaut ko sagrabinātu svētku mielastam mājās apziņā, ka nākamajā dienā, kaut arī drusku vēlāk, nekā parastās dienās, jādodas uz darbu? Vai kāds ir iedomājies par tiem cilvēkiem, kuri pilsētās un citās vietās pēcsvētku rītā sakopj vidi pēc "ļoti kulturāliem un inteliģentiem" svinētajiem?

Vai kāds ir aizdomājies par to cilvēku, attiecībā pret kuriem "labticīgie" pilsoņi rauc nicīgus viepļus, milzīgo darbu, lai šie "labticīgie" pilsoņi varētu atpūsties?

Tikai jautājums. Vai kāds zin risinājumu tam, lai visi jebkuri svētki, būtu visiem? Arī tiem, kuri nodoršina šo svētku svinēšanu patērētājiem parastajiem?

Viela pārdomām ar uzņurdiena elementiem

Mani sakaitināja periodiski publiskā telpā internetvietnēs parādījusies informācija, ka kādi personāži varas gaiteņos ierosinājuši slēgt/likvidēt Rīgā krievu A.Čehova vārdā nosaukto teātri. Upsā. Teātrim būs BŪT! Tam ir vieta Latvijas kultūrtelpā. Izrādes tajā noskatīties dodas ne tikai krieviski runājoši cilvēki. Un tā teātra aktieri uzskatāmi piedalās latviešu kultūrprojektos. Kā tāds piemērs - Jakovs Rafalsons, kurs reiz tik ļoti populārajā un mīlētajā latviešu seriālā Ugunsgrēks atainoja Zanes Daudziņas atainotās jaunkundzes tēvu. Ja kādam nepatīk kādas tendences teātra darbībā, risiniet problēmas ar teātra vadību. 

Jebkura kaut kā vadība pirmāmkārtām atbildīga par viņiem pakļautās institūcijas darbību. Paturpinot šo domu tālāk - vai tad tiešām jālikvidē Latvija, ja kādam/kādiem/vienalga kam nepatīk Latvijas politiķu darbība? Teiksiet, teātris un valsts ir kas nesalīdzināms? Zināmā mērā ir. Gan teātris, gan valsts ir zināmā mērā uzņēmums, par kura darbošanos atbildīgi tie, kuri šo uzņēmumu vada.

Atkal par attiecībām, zināmu devu toksiskuma tajās un tamlīdzīgi

Nedaudz toksiskumam attiecībās kā tādam pieskāros savā 2022.gada 13.janvāra ierakstā. Toreiz runāju par toksiskumu skarot izjukušu attiecību fāzi, kurā attiecības fiziski beigušās, bet morāli, "galvā" vēl īsti nav beigušās. Pavisam drusku skāru zināmu toksiskumu esošajās attiecībās. Šoreiz par toksiskumu nedaudz citā skatījumā.

Ļoti bieži sanāk tā, ka esošās attiecības kādā punktā, rakursa sāk kaitināt un nogurdināt. Kaut kā pāris kopā nonācis līdz šim punktam. Un nav svarīgi šajā gadījumā, vai tas ir viens vai tomēr abi, kuri sāk just smagumu, nogurumu attiecībās.

Nu, tā...

Tāds kā pārdomu nopūtas mirklis. Laikam.

Fiziskais nogurums, fizisko spēku izsīkums ir daudz vieglāk atjaunojams resurss, nekā morālais izsīkums. Nav tukšs apgalvojums. Gan jau ka paši esat saskārušies. Pēc nogurdinošas fiziskas slodzes n-laika garumā pietiek dienu, divas, reizēm divas ar pusi dienas laiski pavārtīties dīvāna savas darbības mājās nominimaizēt līdz nepieciešamajam pietiekumam darbību - tualetes telpa periodiski, varbūt duša/vanna, darbības kāapēdama sagatavošanai (ja var atļauties monetāri, virtuves darbības top minimaizētas līdz fastfūda pasūtīšanai caur Bolt vai Wolt), vēl kādiem sīkumiem paša labsajūtai un spēku atjaunošanai. Tad tie spēki tā lēnītēm un pamazām atnāk atpakaļ nākamajam fiziskajam uzrāvienam.

Zelta miljards

Manī tādu kā smaidu izraisa tie cilvēki, kuri ar uztraukumu un pat zināmu niknumu pilnā nopietnībā "Valdības visā pasaulē sarunājušas, taisās ko sliktu izdarīt ar daudziem cilvēkiem, jo Māte Zeme varot pabarot/uzturēt vien apmēram miljardu cilvēku! Jo cilvēku esot par daudz un resursu nepietiekot! Nejaukās valdības visā pasaulē! Kā tā drīkst!".

Kaut kāda periodiska paniska atrauga. Pie kam jau gadiem ilgi periodiski tādas runas parādās publiskā telpā. Varu nomierināt, šī panika nav jaunlaiku izdomājums. Tādus pukstus dzirdēju jau skolas gados padomju laikos. Tāda kā mūžīgā panikas lēkme tukšā vietā. Kaut kā tā to var nosaukt.

Sākšu ar to, ka visā pasaulē, visos kontinentos ir lielas zemes platības, kuras nevienam nafig nav vajadzīgas. Ne tikai tādas, kurās saimnieciskā darbība ir diezgan apgrūtināta. Piemēram, Sahāras tuksnesī. Bet pat caur to klejo tuaregi, berberi un kas tik nu vēl savās visādās gaitās. Un, ja kas - pat mūszemītē daudzas lauku sētas ir ļoti bēdīgā pamestības stāvoklī. Zeminieku sētas, kuras varbūt lielo naudu īpašniekam nenesīs, bet kaut kartupeļu maisus vairākus ziemai nodrošinās. Tik strādāšanas vaina. Naturālā saimniecība nav tas sliktākais variants, ja ir vēlme nodrošināt jumtu virs galvas un maizīti ar sviestu pusdienās.

Kur tad sakoncentrējusies lielais vairums cilvēku? Pilsētās, piepilsētās un tamlīdzīgās vietās, kurās pat dienišķā maizīte un kartupelis par naudiņām jāpērk. Un pilsētas vispār ir ļoti atkarīgas no tiem pašiem zemnieku cilvēkiem, kuri pilsētniekus apgādā ar pārtiku. Esot dārgs prieks pat piena krūze? Bet nu protams. Tas lauku cilvēks, kuru iedomīgie pilsētnieki reizēm par pāķi dēvē, no lēkta līdz rietam lauku darbos aizņemts maizīti gādājot sev, sievai un bērniņiem četriem, pie viena vēl arī par iedomīgajiem pilsētniekiem padomā darbus sadarot.

Man būtu ļoti interesanti popkornu graužot pavērot pilsētnieku reakciju, kad tas pākis izdomās "Pie velna tos pilsētniekus! Kartupeļu lauku apsēju, lai ģimenei ziemā būtu ko ēst. Pietiek uz pilsētas tirgu iet, lai tie pilsētnieki paši tiek galā. Galvenais, ka man un manai ģimenei pietiek; šie lai paši tiek galā ar saviem kartupeļiem un čipsiem". Un šajā gadījumā ir vienalga, vai tas sabuntojies zemnieks Latvijā, ASV vai tambu-lambu karalistē dzīvo un darbojas. Jo viņš ir tas, kurš ar savu produkciju apgādā pilsētniekus.

Šis tas par velti?

Ha, virsraksts kā vienam no Roberta Šeklija stāstiem fantastikas žanrā. Ha.

Es šoreiz ne par tā stāsta notikumiem, es par apkārtējo pasauli.

Uz pasaules nekas nav par velti. Ja nu vienīgi siers peļu slazdā, un arī tad tikai otrajai pelei. 

Kaut vai tā pati iemīlēšanās, puķu/konfekšu periods. Tās puķes, konfektes, smaidi un nopūtas - vai tad tas viss no zila gaisa krīt un neko nemaksā? Puisim nav jāizdod ne centa par tām puķēm un konfektēm, lai saņemtu no iepatikušās meitenes randiņus, smaidus, bučiņas? Un aplidojamā meitene - vai tad viņa ne no šā, ne no tā ar puisi tiksies? Gan jau ka dēļ tā puiša uzmanības visādas.

Šī rīta Domas

Nenoliedzu, ka var jau būt, ka zināmā mērā un kaut kur atkārtošos. Neņemiet  ļaunā, bet jārunā laikam ka ir.

Vispirms atkal un atkal par prostitūciju.

To var droši dēvēt par sociālu pakalpojumu, kuru galvenokārt izmanto vīrieši. Kamēr vīriešiem būs vēlme izmantot prostitūtu pakalpojumus, tikmēr pastāvēs šis sociālai piedāvājums. Un nav ko te moralizēt un nosodījumā kratīt pirkstus. Šīs meitenes piedāvā savus pakalpojumus tieši un nepārprotami, ieskaitot pakalpojuma cenu. Viņas ir godīgākas par tām meitenēm/jaunkundzēm, vai kā nu viņas nosaukt, kuras kavalierus maina kā cimdus/makijāžu vai ko nu tur vēl; vienu "izslaucot'' līdz bankrotam un tad līgani pārejot nākamā kavaliera apskāvienos un maka iztukšošanā.

Un kā pieklājīgi saukt visus tos intīmos sakarus, kuri ne vienmēr pāraug laulībā? Pārīši veidojas un izjūk, bet viņu saskarsme atstāj sekas viņu dzīvē un fizioloģijā.

Sajūtas

Vienmēr ir bijis tā. Esmu braukājusi pa vietām ārpus Latvijas, bet vienmēr, atgriešanās mirklī izkāpjot no mani atvedušā transporta līdzekļa, ir bijusi "Es atkal esmu mājās!" sajūta. Neatkarīgi no tā, kurā ģeogrāfiskā punktā Latvijā tobrīd ir mana dzīvesvieta. Un nekad nav bijusi sajūta un vēlme ar visiem čemodāniem un "dziesmu grāmatu" pārvākties kaut kur ārpus Latvijas teritorijas. Jo man ir svarīga vieta, kurā mani senči paaudzēs dzīvojuši, ir svarīga saskarsme ar to zemi, kura.... Patētiski sanāk, bet tās laikam ir kādas emocijas.

Dzīvošana Latvijā? Ir tā, ka izejas punkts vienmēr ir bijusi Rīga, kurā mani priekšteči pa asinsradniecību sāka ievākties jau tālo 1800-to gadu sākumā, kad cara laikā Vidzemes guberņā un Kurzemē agrāk nekā citā Krievijas impērijas daļā atcēla dzimtbūšanu. Tik dziļas saknes kādā vietā nav mazsvarīgs faktors.

Atkal vāvulisma uzplūds

Ziniet, karš sākas un turpinās ne jau tad, kad bruņota personāžu grupa uzbrūk otrai bruņotai grupai un tā tad nu villojas tik ilgi, kamēr sasniegts kaut kāds darbības rezultāts. Karš sākas un turpinās tad, kad personāžu grupa/grupas saražo militārām darbībām nepieciešamo produkciju. Jo - jebkura produkcija top ražota ar konkrēta pielietojuma mērķi, nevis lai tā stāvētu pasaules muzeju vitrīnās un krātu putekļus.

Vispirms jau tās militārās tehnikas/tehnoloģijas tiek saražotas un to tiešie un netiešie ražotāji no ražošanas procesa iegūst peļņu. Pēc tā produkcija iegulst noliktavās, no kurām periodiski tiek aizpārdota uz tām vietām un tiem personāžiem, kuri taisās to preci pielietot.

Vēlreiz - militārās produkcijas rūpnīcās sākas karš. Vienalga kur, vienalga kāpēc. Galvenais - tās militārās produkcijas aizceļojums uz to vietu, kur tā tiek pielietota praksē.

Tāds kā "pārskrējiens" dažām domām

Laikam būs tas, ko reizēm sauc par "vecu tēmu pārmalšanu". Gan jau ka sapratīsiet un piedosiet.

* Vispirms un atkal. Ir jāatkārto laikam vēl un vēl. Nav tāda jēdziena "alkoholisms ir neārstējams". Nu, jā, no daktera ar tableti rokās skatupunkta - var būt. Var būt no medicīniskā viedokļa, jo alkoholisms jau nav vīruss, kurš "jāizdzen" laukā no ķermeņa ar medicīnisku manipulāciju palīdzību. Alkoholisms ir cilvēka izvēle. No cikla "Es aizleju sevi un savu dzīvi, vai arī nē". Un katra paša ziņā vispirms jau ir tas, lietot un cik daudz to alkodziru, kurā mirklī no tās atteikties. Ja nu vajadzīga kaut kāda medicīniska palīdzība kādā situācijā, tā ir tikai palīdzība konkrētā brīdī un konkrētās robežas. Ne vairāk. Un katra paša brīva izvēle ir "Man pie kājas visa pasaule, es aizlēju, aizleju un aizliešu acis" vai arī "Man tagad nav vēlmes un laika, jo...." kaut zivju cope notiek upeles krastos.

Laikam par lozungiem, saukļiem un ko nu tur vēl

Jau vairāk kā gadu noteikti uz kādiem valsts svētkiem vēroju pilsētvidē parādāmies saukli (vai arī lozungu - nezinu, kā būtu to pareizāk nodēvēt)  Mana Latvija - mana atbildība. Laiciņš pagāja, kamēr sapratu, kādēļ tas mani uzrunā. Mani, kura uzaugusi pie visādiem šķībiem komunisma saukļiem, lozungiem, kuri tik smīnu, ne vairāk, izraisīja.

Izlaidu caur sevi un sapratu.

Tas saturs, no četriem vārdiem sastāvošs, ļoti sasaucas ar to, ko te, savā blogā, esmu klidzinājusi visādos veidos. 

Tāds neliels "Hm?"

Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt... 

Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.

Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.

Atpakaļ Ludzā

Trīs pilnas dienas Rīgā likās kā vesela mūžība. Un salšana. Pārāk plāni biju saģērbusies uz Rīgu braucot. Ludzā piektdienas vakarā bija pietiekami silti, bet tad Rīgā iestājās piesolītais vējainais laiks. Vispār, bija piesolīta vētra Rīgā. Tiesa, vētru tā arī nepamanīju, toties vēju nepamanīt nebija iespējams. Pie viena māsa savā dzīvoklī jau 1.martā bija atslēgusi apkuri naudas ekonomijas dēļ. Ziniet, maksāšana par gāzi arī nav visai maza. Tad nu - "brrr... jāietinas segā, lai būtu puslīdz ciešami silti". Brīžiem bija pēcpusdienā jāiet laukā pasildīties saulītē. Jo saules iespaidā āra gaiss pat iesilis bija.

Vakar, kad sapratu, ka braukšu uz Ludzu ar agro vilcienu - 8.01 atiešana no Rīgas - kļuva vieglāk un cerīgāk. Ludzas dzīvoklī noteikti ir siltāk. Ne tikai apkures dēļ, bet arī tādēļ, ka dzīvoklītī ir siltumnīcas efekts: pēcpusdienas saule ir tieši logos līdz par rietam.

Vai mēs esam kādas spēles personāži?

Iespējams, ka rakstu "uz emocijām", kuras zināmā mērā traucē sakoncentrēties un draudzēties ar realitāti. Protams, man pēdējā laikā grūti sevi savākt un rīkoties zināmā mērā pragmatiski, neieslēdzoties kaktā žēli īdot. Bet tas nu tā, par maijvabolēm. Jo situācija/situācijas ir ieintriģējušas.

Virsrakstā minētais - šāda doma man šobrīd "klauvē" diezgan uzstājīgi. Proti, dzīve piespēlējusi situāciju, kurā koncentrētā veidā "Hm, tas taču jau bijis, tikai drusku citādā griezumā". Tobiš - situācija ir viena, bet iespaids, ka tajā savācies tas, ko es un man ļoti zināmi cilvēki jau izdzīvojuši citādās versijās. Šobrīdējā situācijas versija ir viena, bet tajā savākušās situācijas, kuras es un citi izdzīvojuši drusku citādos rakursos. Nu, tāds ir iespaids. Mans subjektīvais esošā vērtējums.

Tāds kā pavāvulis laikam. Par svara problēmu

Vispirms "Murrr" aizvakar uz svariem uzkāpjot. Redzot patīkamu rādītāju. 

Paskaidroju. Pandēmijas visādu aizliegumu dēļ un pie mazkustīga dzīvesveida tajā laikā Ludzā (pandēmijas pasākumu "astīte" jau attiecināma uz to laiku, kad ar dēlu bijām atgriezušies Rīgā un es praktiski tikko biju ievākusies Vecmīlgrāvja kojās) biju uzkrājusi taukus un svēru 60+ (te vēl iespaidu atstāja idiotiskais potītes ielauzums, pēc kura kāju "iestaigāju" pārāk ilgu laiku). Tie 60+ manam augumam nu dikti par daudz un par grūtu bija. Ja es būtu varbūt nedaudz garāka, tad vēl kā nebūt, bet pie mana "metra ar kepku" - telpā pa priekšu iegāja vēders un tikai pēc mirkļa viss pārējais ķermenis.

Pārdzīvoju, kunkstēju. Stāvot pie skapja un saprotot, ka nu ir iestājusies situācija, kad no visa, kas tur karājas vai plauktos stāv, man der tikai šallīte.... Nācās izdalīt praktiski visu garderobi un pamazām, pa druskai ko jaunu iegādāties tādu, kas ne tikai ap kaklu liekams.