Atpakaļ Ludzā

Trīs pilnas dienas Rīgā likās kā vesela mūžība. Un salšana. Pārāk plāni biju saģērbusies uz Rīgu braucot. Ludzā piektdienas vakarā bija pietiekami silti, bet tad Rīgā iestājās piesolītais vējainais laiks. Vispār, bija piesolīta vētra Rīgā. Tiesa, vētru tā arī nepamanīju, toties vēju nepamanīt nebija iespējams. Pie viena māsa savā dzīvoklī jau 1.martā bija atslēgusi apkuri naudas ekonomijas dēļ. Ziniet, maksāšana par gāzi arī nav visai maza. Tad nu - "brrr... jāietinas segā, lai būtu puslīdz ciešami silti". Brīžiem bija pēcpusdienā jāiet laukā pasildīties saulītē. Jo saules iespaidā āra gaiss pat iesilis bija.

Vakar, kad sapratu, ka braukšu uz Ludzu ar agro vilcienu - 8.01 atiešana no Rīgas - kļuva vieglāk un cerīgāk. Ludzas dzīvoklī noteikti ir siltāk. Ne tikai apkures dēļ, bet arī tādēļ, ka dzīvoklītī ir siltumnīcas efekts: pēcpusdienas saule ir tieši logos līdz par rietam.

Vai mēs esam kādas spēles personāži?

Iespējams, ka rakstu "uz emocijām", kuras zināmā mērā traucē sakoncentrēties un draudzēties ar realitāti. Protams, man pēdējā laikā grūti sevi savākt un rīkoties zināmā mērā pragmatiski, neieslēdzoties kaktā žēli īdot. Bet tas nu tā, par maijvabolēm. Jo situācija/situācijas ir ieintriģējušas.

Virsrakstā minētais - šāda doma man šobrīd "klauvē" diezgan uzstājīgi. Proti, dzīve piespēlējusi situāciju, kurā koncentrētā veidā "Hm, tas taču jau bijis, tikai drusku citādā griezumā". Tobiš - situācija ir viena, bet iespaids, ka tajā savācies tas, ko es un man ļoti zināmi cilvēki jau izdzīvojuši citādās versijās. Šobrīdējā situācijas versija ir viena, bet tajā savākušās situācijas, kuras es un citi izdzīvojuši drusku citādos rakursos. Nu, tāds ir iespaids. Mans subjektīvais esošā vērtējums.

Tāds kā pavāvulis laikam. Par svara problēmu

Vispirms "Murrr" aizvakar uz svariem uzkāpjot. Redzot patīkamu rādītāju. 

Paskaidroju. Pandēmijas visādu aizliegumu dēļ un pie mazkustīga dzīvesveida tajā laikā Ludzā (pandēmijas pasākumu "astīte" jau attiecināma uz to laiku, kad ar dēlu bijām atgriezušies Rīgā un es praktiski tikko biju ievākusies Vecmīlgrāvja kojās) biju uzkrājusi taukus un svēru 60+ (te vēl iespaidu atstāja idiotiskais potītes ielauzums, pēc kura kāju "iestaigāju" pārāk ilgu laiku). Tie 60+ manam augumam nu dikti par daudz un par grūtu bija. Ja es būtu varbūt nedaudz garāka, tad vēl kā nebūt, bet pie mana "metra ar kepku" - telpā pa priekšu iegāja vēders un tikai pēc mirkļa viss pārējais ķermenis.

Pārdzīvoju, kunkstēju. Stāvot pie skapja un saprotot, ka nu ir iestājusies situācija, kad no visa, kas tur karājas vai plauktos stāv, man der tikai šallīte.... Nācās izdalīt praktiski visu garderobi un pamazām, pa druskai ko jaunu iegādāties tādu, kas ne tikai ap kaklu liekams.

Uz Rīgu un atpakaļ. Kārtējo reizi. Un Epšteina (Epstīna) faili. Un bildes šoreiz nebūs

Šorīt bija obligātais, sen nolemtais gājiens pie ārsta. Nu sanāk man tās plānveida vizītes reizi divos, trijos mēnešos. Esmu pie tā jau pieradusi. Tā nu sanāk ar manu veselību un tās uzturēšanu kaut cik formātā.

Tās vizītes dēļ vakar ar vakara vilcienu aizbraucu uz Rīgu, šodien pusdienas laikā braucu atpakaļ. Padevīgi ziņoju, Rīga ir vietā, tajā viss notiek. Un atkal sajūtās "hm, drusku par daudz cilvēku, it īpaši indusu". 

Tāds kā atslābuma mirklis

Pēdējās divas nedēļas tāds kā uz Rīgu nelēkāšanas laiks. Kopš pirms divām nedēļām pie manis Toms atbrauca, šīs, nu jau pagājušās nedēļas ceturtdienā ļoti agri no rīta aizbrauca.

Jā, bija pastaigas ar Tomu pa Ludzu, bija aizbrauciens pie dēla un komunikācija ar viņu pa burzmu.

Toties, kad Toms ceturtdienas rītā aizbrauca, sāku atslābināties ne pa jokam. Ceturtdienas atlikušo daļu nedarīju galīgi neko īpašu, piektdien pirmajā dienas pusē parosījos un tad pēc - atslābinājos pēc pilnas programmas. Iestājās tas, no kā biju atradusi. Galva tukša, darīšanās galīgi nekādas, tikai vārtīšanās uz dīvāna un trulas spēlītes bakstīšana. Šodien atkal sākas manas lēkāšanas uz Rīgu un atpakaļ. Iekšēji grūti no atvaļinājuma neko nedarīšanas ritma pārslēgties uz atkal darīšanu. Gan jau pāries, ieiesies tas darīšanas ritms.

Kaut kas no cikla "Kāpēc man to vajag?"

Šoreiz ne par to, ka "augšā" izdomā/uzstāda kādus noteikumus, kurus "apakšai" ievērot liekas ne pārāk loģiski un vajadzīgi. Par ko tamlīdzīgu esmu "izplūdusies" daudz un dikti. Es šoreiz par to, ko piedāvā tehnoloģiju attīstība vai modes industrija.

Un tiešām - saņemot informāciju par kaut ko jaunu tehnoloģijās, to jaunumu piedāvātajām iespējam, man vienmēr vispirms "ieslēdzas" jautājums "Vai man to vajag? Priekš manis tas ir lietderīgi un noderīgi?".

Sākšu ar to, ko piedāvā visādu transportu gadījumos. Un - noteikti atkārtojos - man braukšana sabiedriskajā transportā pa visu Latviju ir par brīvu. tad nu kādēļ man jātērē naudiņas un jāpērk biļete internetā braucienam ar vilcienu? Man pietiek uzrādīt biļešu kasierei stacijā vai biļešu kontrolierei vilcienā savu invaliditātes apliecību un saņemt biļeti "pa nullēm". Bez naudas tēriņa. Tāpat - priekš kam man aplikāciju mobilajā telefonā, lai Rīgas pilsētas sabiedriskajā transportā noskanētu brauciena biļetes svītru kodu? 100% atlaidi pamatojošais dokuments arī tur "strādā". Tālāk. Priekš kam man automašīna, pēc kuras vajadzība man uzrodas labi, ja reizi, divas gadā (ja ne vēl retāk)? Kādēļ man tērēt laiku un naudu, lai tiktu pie transportlīdzekļa, kurš lielāko mūža daļu nīks kaut kur garāžā?

Par noteikumu un tiesību būšanām

****

Zinu, ka par noteikumu tēmu esmu daudzkārt runājusi. Šis teikums ir uz turieni, kur parādās daudzi raksti, kuros esmu paudusi savu nostāju par noteikumiem. Bet laikam atkal atradies kas tāds, ko gribas pateikt tēmā.

Mūsu dzīvi visu laiku regulē kaut kādi noteikumi. Piemēram, Ielu satiksmes noteikumi, Darba līguma nosacījumi, uzvedības noteikumi kādās sabiedriskās vietās un vēl daudz citu visdažādāko noteikumu. Mēs tos visus pieņemam, daudz nedomājam par to, ka šie noteikumi ar kaut ko iegrožo mūsu brīvību, mūsu tiesības uz kaut ko. Tie ir un ir. Mūsu ikdienas norma. No noteikumiem nekādi un nekur nu nesanāks izvairīties. Pat uz vientuļas klints kaut kur okeāna plašumos vientuļam cilvēkam ar laiku atradīsies kādi nebūt noteikumi, kurus ievērojot viņš uz tās klints spēs noturēties un izdzīvot.

Drusku par saprātu un ne saprātu tehnoloģijas izmantošanā

Sākšu ar to, ka laikos, kad mana paaudze bija nu ļoti jauna, tapa visos un visur bazūnēts, ka televizors esot ļaunums. Pie tā jaunatne pavadot pārāk daudz laika. Un  tas bija ņemot vērā to apstākli, ka tajos laikos televīzija visādas programmas sāka raidīt apmēram no 14.00 dienā, rīta cēlienos vairumā gadījumu tika translēti kaut kādi skolām adresēti pārbaudes darbi (analogs mūsdienu centralizēto pārbaudes darbu papīra formātam) vai ekstra gadījumos PSRS ūber augsto amatpersonu (piemēram, Brežņeva) bēru ceremoniju. Mana dēla ūber jaunības gados - "ļaunums" bija dators, pie kura jaunā paaudze pavadot pārāk daudz laika. Tagadējai jaunatnei - "ļaunums" esot mobilais telefons.

Šajā gadījumā - ir viena būtiska nianse. Ar televizoru vai datoru (pat klēpjdatoru) rokās neviens pa pilsētu nevazājās. Pārāk neērta būšana. Toties tos mobilos telefonus var mierīgi iebāzt kabatā, turēt plaukstā.

Tik tā, pa virsu pārskrienot

****

Janvārī, kad bija skaidrs, ka dodos prom no Vecmīlgrāvja dzīvesvietas, bija zināma "Kā būs, kas būs un es te jau gadus esmu nodzīvojusi..." un nedaudz piesardzības. Tomēr, tagad, Ludzā jau oficiāli mēnesis nodzīvots (ar visām manām lēkāšanām uz Rīgu), bet nav nožēlas par Rīgas pamešanu un ilgu pēc tās dzīvesvietas Rīgas Vecmīlgrāvī. Nav to ilgu un skumju, kādas bija toreiz, kad nācās Ludzu pamest un atgriezties Rīgā. Un es taču Rīgā esmu nodzīvojusi krietni vairāk, ilgāk nekā Ludzā kopumā (šī ir trešā reize, kad uz Ludzu top pārbraukts). Hm. Arī tā notiek. 

****

Bailes

 Es jau laikam noteikti esmu "vārījusies" šajā tēmā daudz un dikti. Piedodiet, ja zināmā mērā atkārtošos.

Man zināmā mērā izraisa tādu kā smaidu daudzu cilvēku "Es negribu mirt! Es gribu dzīvot!". Mīlīt! Tu tāpat reiz mirsi. Ja ne šodien, tad kādu citu dienu. Kaulainā ar savu izkapti pēc tevis atnāks tad, kad tavs laiks būs pienācis, un aizvedīs sev līdzi neatkarīgi no tavas gribēšanas vai negribēšanas.

Man tie brēcieni "Es negribu mirt! Man ir tiesības dzīvot!" liekas tādi drusciņ smieklīgi. Arī tas cūcis, kura cepeti pusdienās ēd, vai tas koks, kura pagales krāsnī nokurini, gribēja dzīvot, nevis mirt. Tu izlēmi viņu likteni savā labā. Tad ko uztraucies, ka brālis Liktenis ko izlemj tavā vietā un laikam ka sev par labu?

Tā, garāmejot par smēķēšanu un alkohola lietošanu

Hm, vispirms par mūsu attieksmi pret smēķētājiem un alkohola lietotājiem. Tā, manuprāt, ir drusku tāda pašķība. Proti, nevienam nebūs slinkums aizrādīt kādam, kurš to cigareti aizkūpina smēķēšanai neparedzētā vietā. Kaut arī vairumā gadījumu tie smēķētāji cenšas ievērot "spēles noteikumus" un dodas smēķēt uz tādām vietām, kurās tas dūmkociņš nevienam netraucēs. Tajā pat laikā kāds/kāda var mierīgi kaut tajā pašā autobusā sēžot lietot to dziru un neviens neaizrādīs. Visur kur publiskās telpās nevienam nav iebildumu, ja kāds/kāda savus kaut 50 gramus ielieto. Traucēt sāk tikai galīgi nodzērušies alkonauti, un arī tad tikai savu kaut kādu nejauko fizisko izpausmju (netīrs, smakojošs apģērbs, uzbāzīgums attiecībā pret apkārtējiem vai kas tamlīdzīgs) dēļ, nevis tās dziras lietošanas dēļ.

Un visiem "pie kājas", ka smēķētājs vairumā gadījumu ir nekaitīgs, kaut kur savā nodabā "nevienu netraucē, prīmusu labo" un pēc smēķēšanas piecminūtes turpina strādāt kaut tajā pašā ofisā kādas lietas kārtojot, pie kam produktīvi. Bet cik produktīvi ir spējīgs strādāt cilvēks, kurš kaut vīna glāzi izdzēris? Pēc pašas senākās pieredzes - pat viena vīna glāze organismu ietekmē tā, ka tā darbošanās produktivitāte kaut nedaudz, bet tomēr pazeminās.

Tāds kā visa kā plūdums

Jau februārī rakstīju kritiku, veltītu vilcieniem uz Zilupi. Nedaudz papildināšu. Tajos vagonos reāli nedaudz pūš. Uzsākot braucienu, vismaz pirmajā vagonā noteikti, ir izteikti dzirdama grabēšana. Labi, ka tikai dzirdama, nevis papildus sajūtama. Tajos vilcienos nav tablo, kas informētu par pieturām; audio, kas piesaka pieturvietas - skaidri sadzirdams tikai "uzmanību, durvis aizveras". Lai sadzirdētu pieturvietu esošos un gaidāmos nosaukumus - krietnāk jāiespringst un jāpriecājas, ka vagonā nav kādi tantuki, kuru privātās sarunas dzirdamas gandrīz vai pusvagonā.

***

Atkal vāvulis ar domu plūdumu

Sēžu mājās un gaidu, kamēr veļas mašīna "izgriezīsies". Šoreiz neliku uz to programmu, kura "griežas" četras stundas. Diena rādās būt saulaina, varbūt vēlāk kādu līkumu iziešu pilsētu apskatīt. Redzēs, kā būs.

Pagājusī nedēļa bija braukāšanas piepildīta. Uz Rīgu un atpakaļ. Mantām pakaļ. Tās trīs ar asti/astīti stundas vilcienā it kā nekas nav, sēdi un sēdi. Tomēr kaut kā nogurdina. Zināms tonuss ķermenim. Arī Rīgā nekādus "kalnus" īpaši negāzu, tā pa druskai parosījos. Un tas viss kopā radīja to, ka vakardienu nosēdēju mājās (ja neskaita sīkizlēcienu uz veikalu nopirkt sīkņammiņu). Bija sagurums un fiziskā pārtēriņa sajūta. Kaut kāds nosacīts restarts bija nepieciešams. Katrs jau kādā mērā šo ir pārcietis. 

Viela pārdomām

Man zināma neizpratne. Ir cilvēku kopums, kuri no jauna atklāj riteni Krievijas iedzīvotāju un visu ar viņiem saistīto sakarībā. Atklāj tās patiesības, kuras vairums manas paaudzes cilvēku zināja jau nu jau pavisam tālajos padomju laikos. Zināja, vīpsnāja par turienes cilvēku lielummāniju tukšā vietā, vīpsnāja par viņu sevis izcelšanu ignorējot pieklājību elementāro (kaut vai) un tā tālāk. Piemērs? Viens no piemēriem, kuru sastapu jau pusaudžu gados esot pionieru nometnē (nu, joprojām ir vasaras nometnes bērniem, kurās bērni dzīvojas noteiktu laiku un piedalās visādās aktivitātēs). Mums grupā bija divas meitenes no Krievijas. Viena no lielpilsētas, otra no sīkākas pilsēteles. Tieši tā, kas no sīkpilsēteles mums krita uz nerviem ar to, ka visu laiku, galvenokārt nevietā un netēmā, "No Krievijas viss labais nāk - izglītība, brīvības, kultūra....". Un viņas kultūras piemērs bija tualetes telpā kāpšana uz tualetes poda vajadzību nokārtot. Un mūsu aizrādījumiem par viņas nepareizo rīkošanos atbildē bija "Jūs esat fašistes!". Nav brīnums, ka tā meitene līdz pat uzturēšanās laika beigām tapa ignorēta, neviena meitene bez nu ļotas nepieciešamības ar viņu nesarunājās. Pat tā otrā krievu meitene, kura nejutās visai ērti tās meitenes uzvedības dēļ.

Dzīves līmenis, attīstība un tamlīdzīgas lietas

Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.

Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.

Tik tā, par daudz ko laikam

Ir rīta cēliens. Aiz loga saulīte spīd. Vai iešu kur laukā pastaigāties? Nezinu, pagaidām nekur negribas iet. Visu iepriekšējo nedēļu ir kur iets. kas darīts. Jaunnedēļ arī būs iziešanas visādas un darīšanas. Varbūt pat divi braucieni uz Rīgu - vienā dienā turp, nākamajā atpakaļ.

Par braukšanu vilcienā uz/no Rīgas virzienā Rīga - Zilupe. Tie jau sen vairs nav braucieni četru stundu ar kaut ko garumā. Šajā maršrutā sen vairs kā visi vilcieni nepietur visās pieturās. Ar relatīviem "citātiem" maršrutu izbrauc gan elektriskie, gan dīzeļa vilcieni. Praktiski katram sastāvam ir savs pieturu skaits. Un "mazo" pieturvietu izmantotājiem ir jāiespringst, lai vilcienu kustības sarakstā saprastu, kuri sastāvi piestāj konkrētajā viņu pieturā, un kuri nē.  

Pa logu raugoties

Aiz loga slinki, retām, mazām pārsliņām periodiski pavisam drusku snieg. Un manī ir tāda kā neliela piesardzība no cikla "Kas notiks pilsētā, kad tas viss zem kājām gurkstošais labums un smukums sāks intensīvi kust?". Jo sniega Ludzā nu notikti ir vairāk, nekā Rīgā. Tik ļoti vairāk, ka pat pilsētiņas centrā zem atbrīvotās ejam/braucamtakas tomēr to ietvi/braucamo joslu klāj sniega kārta. Rīgā tie ceļi vairumā tomēr attīrīti līdz ielas bruģim.

Zināmas pārvietošanās grūtības rada tas, ka Ludza ir kalnaina pilsēta (talsinieki sapratīs) un ielu krustojumos tos šķērsojot "Ka tik nebūtu slidens ejot pāri krustojumam, jo negribas pakrist un pie viena vēl slīdēt lejupejošā virzienā pa braucamo daļu".

Tikai paprātuļošana

Tā, par šo to paprātuļošana skatoties pa logu no savas sēdvietas, kura ir pretī logam. Nevar neredzēt to, kas aiz loga notiek sēžot tam pretī.

Skatos pa logu uz ziemu un prātā nāk Austrija, laikam ka pat Vīne, kurā dzīvo un strādā mana draudzene no studiju laikiem universitātē. Mums sniegs kupenās aiz loga, bet pie viņas tur, Austrijā, plusā vienpadsmit, putniņi čivina un agrā pavasara puķes no zemes laukā lien.... Pavasaris ziemas mēnesī februārī. Man tā ziema apnikusi, gribu pavasari un tam sekojošo vasaru....

Šis rīts

Tad nu ar galiem esmu Ludzā. Uz Rīgu piebraukāšu tikai darīšanās un pakaļ tām mantām, kuras tur aizķērušās, šurp vēl nav atvestas. Rokas tik divas (diemžēl) un mašīnas man nav, lai savestu šurp visu to, kas sadzīvots nepilnos piecos gados.

Sajūta tāda dīvaina. Kā uz jauna sliekšņa stāvot. Neziņas nots.

Toms vakar palīdzēja mantas atvest, divus maisus stiepa. Tagad gultā šņākuļo. Laikam gulēt aizgājis tikai pret rītu, es aizgāju gulēt ap pusnakti, tā ka nezinu...

Dzīvoklītis ar visām ērtībām, pirmais stāvs. Praktiski blakus mājas ieejas durvīm. Pīpēt eju laukā. Kaut arī pati smēķēju, nu nepatīk man piesmēķētas telpas.

Nav tālu no tās mājas, kurā mēs ar dēlu dzīvojām pirms gadiem pieciem; apkaime un pilsēta kopumā pazīstama, nav jāmeklē visādas apvidus komunikācijas.

Labi, tāda šī rīta nopūta ar "Redzēs, kā tālāk ies un kā nu būs. Dzīvoju, redzēšu".

Izskaņas nots

Tā izskaņas nots ir manai dzīvošanai Vecmīlgrāvī. Pēdējā diena še; rīt pamostos, līdz pusdienlaikam apdaru pēdējo darāmo, nododu atslēgas un ar vakara vilcienu aizdodos uz Ludzu. Ar "galiem". Rīgā parādīšos par cik, par tik. nepieciešamības gadījumā. Un rīt īsti nebūs laika rakstīšanai.

Jā, bija laiks, kad skumu pēc Ludzas, ilgojos tur atgriezties. Bet pamazām tās ilgas noklusa, te kūsāja interesanta un piepildīta dzīve. Daudz kas no šiem brīžiem sastopams še, manos ierakstos.

Šajos krietni vairāk nekā četros gados šajā mājā (maijā būtu pieci pilni gadi) esmu iepazinusi cilvēkus, vietas. Kaut kā iekšēji skumji no tā visa atvadīties. Bet tajā pat laikā - viss notiek tad un tā, kā un kad tam jānotiek. Kaut kā tā.