Tik tā, starp citu var arī kādu "novest" tālu un dikti

Drusku praksē pārbaudīts tas, ka kaut kā bezsmadzeņu fanātiķus "apštopēt", jo viņiem pazūd, vismaz uz kādu brīdi, argumentācija tieši nedomāšanas rezultātā.

1. Sanāca maziņa saruna ar kaimiņu, kurš joprojām uzskata, ka Krievijas iebrukums Ukrainā pamatots ar to, ka Ukraina taisījusies Krievijai uzbrukt un tas bardaks, kas tagad notiek tur ir bijis preventīvs pasākums. Es tikai tā naivi pajautāju - vai viņš noticēs kaķim, kurš savu uzbrukumu pelei attaisnos ar to, ka tā pelīte taisījusies uzbrukt kaķim. Kungs aizrijās un apklusa, jo nespēja atrast atbildi.....

2. Kā papildinājums manam 14.06.2024. ierakstam LGBT sakarībā.

Par "saulēdājiem"

Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) mājas lapā ievietoju šorīt rakstu par tā dēvētajiem saulēdājiem jeb prāna ēdājiem. 

Rakstā, principā jau pašā raksta virsrakstā, izteikta doma, ka viss tas varētu būt kāda afēra vai kas tamlīdzīgs. Man personīgi ir neviennozīmīgs viedoklis šajā sakarībā. Proti, katram organismam ir savas, unikālās, īpatnības. Arī ēšanas paradumi. Vienam vajag govi pusdienās un ziloni vakariņās, citam atkal pietiek ar vienu rozīni trijās dienās. Es pati arī esmu no tiem cilvēkiem, kuriem gadās paēst tad, kad atceros, ka jāēd. Jau kopš zīdaiņa vecuma ņergājos ar ēšanu un ēdu reizēm nu ļoti maz un mazās devās. Reizēm ar vienu, brokastīs apēstu, biezpiena sieriņu pietiek līdz vakarā apēstai sviestmaizei. Tāda nu ir organisma īpatnība. Pie situācijas, kad man ir diezgan aktīvs dzīvesveids. Bet tāpēc jau netaisos "aicināt citus savā ticībā".

Mani šajos maz vai vispār neēdājos nedaudz kaitina tas, ka viņi cenšas uzspiest savu organisma īpatnību kā vienīgo un īsteni pareizo. Neņemot vērā to, ka - kas vienam varbūt ir normāli, otram var būt katastrofa. Nē, absolūti nesaku, ka ir jāēd 29 stundas diennaktī vai jāēd reizi trijās dienās un tikai cepumiņu. Katram cilvēkam, katram organismam ir "savs limits" tam, ko un kādās devās nepieciešams, lai normāli funkcionētu. Un - kas vienam noder, citam var nederēt. 

Es, protams, neesmu mediķe, bet gan jau ka mediķi man neiebildīs.

Ūdens procedūras

Kaut kā agrāk, kad klausījos, lasīju par ūdens procedūru lietderību organisma uzturēšanai kādā nebūt formā, tā nedaudz skeptiski iesmīkņāju. No cikla - var jau būt, un vispār ko gan visu neizdomā. Labi, reizēm, pēc nosalšanas ārpus mājas kur klīstot neklimatā, kājas silta, gandrīz karsta ūdens piepildītā bļodā izkarsēju, bet citādi...

Nu, citādi sanāca kā sanāca un reizēm (nu labi, vairumā gadījumu) ar tām ūdens procedūrām bija kā bija. Nē, runa nav par higiēnas vajadzības mudinājumu aiziet nomazgāties. Runa ir par "ārpusplāna" ūdens procedūru. Kājas karstā ūdenī izkarsēt, dušā vai vannā visu ķermeni "pasildīt". It sevišķi tad, kad kāda saaukstēšanās saslimšana "klauvē pie durvīm".

Lietmīlība

Tikai manas domas, mana neizpratne. Gribu izteikties par lietām, kuras manuprāt liekas sava veida bezjēdzība un varbūt arī sava veida "zīmēšanās".  Par lietām, kuras manā dzīvē ir pasvešas, un nav īsti loģiski saprotamas citu dzīvēs.

1. Par to, ka nesaprotu tās dāmas, jaunkundzes, kurām ar drēbēm ļoti pārpildīts skapis, bet vienalga "man nav ko vilkt mugurā", laikam jau kur agrāk esmu izteikusies. Pārlādēt skapi ar apģērbu, kurš labi ja vienu reizi - veikala uzlaikošanas kabīnē - uzvilkts mugurā? WTF, kaut kūciņu nopirkt vasarā āra kafejnīcā - lielāka jēga laikam.

Par seksualitāti, seksuālajām tieksmēm

Arī šo tēmu, liekas, esmu apvāvuļojusi kur iepriekš kādos rakstus. Šoreizīti laikam jaunā skatupunkta pagriezienā un saistībā ar pēdējiem notikumiem. Saistībā ar to, ka jaunievēlētais prezidents reiz gadus iepriekš sevi pozicionēja par geju; šīs informācijas atsaucošais paziņojums nav bijis.

Un kopumā - par LGBT situāciju kā tādu. Uzreiz atzīšos, ka mana attieksme pret šiem cilvēkiem laika ritumā ir mainījusies no negatīvas attieksmes pret viņiem līdz sapratnes tolerancei. Mainījusies bez "uzspiediena" no ārpasaules, vienkārši laikam ritot "kādas durvis pavērušās" uz apskaidrību (ja tā varētu izteikties).

Vispirms nedaudz ievadam.

Ieteikums turpmākajam, zināmā mērā pašaizsardzībai

Šoreiz par kredītsaistību atmaksu.

Jau otro reizi manā mūžā sanāk sadurties ar kreditoru ne pārāk godīgumu. Tas ir kā? Tūlīt paskaidrošu.

Man, aizbraucot no Ludzas, palika nenokārtotas saistības ar kabeļtelevīzijas piegādātājfirmu Livas KTV. Viņiem nebija paredzēts tas, ka pa telefonu piezvanu un lūdzu pārtraukt pakalpojuma sniegšanu konkrētā adresē pamatojoties uz to, ka pametu to adresi un pārvācos uz citu adresi. Tai pat laikā interneta piegādātājfirmai ar šādu zvanu pilnīgi pietika tam, lai pārtrauktu pakalpojuma piegādi, vienīgi tika sarunāta maksāšanas kārtība par laiku no iepriekšējā rēķina nomaksas līdz atsaukuma zvanam. 

Firmai Livas ar telefona zvanu nepietika, vajagot viņiem iesniegumu, vēlams ofisā, Labi, nomuļājos ar to iesniegumu uz viņu ofisu aizbraukt. Toties viņi visu laiku sūtīja rēķinu par nelietota pakalpojuma izmantošanu. Mēneša maksa it kā ne liela - kaut kut ap 8 eiriki, uz līgumu - nu, iesaldējiet to visu, kā aizčammāšos, nokārtošu formalitātes. Nu viņu puses - nea. Kad nu aizčammājos līdz tam kantorim ar iesnieguma rakstīšanu, bija jau 2021.gada septembris (Būsiet te pamanījuši, ka es tajā gadā martā pārkuģoju dzīvot citur, ieraksti iraid), naudiņa bija "saskrējusi" ap 60 eirikiem. Zināju, ka uz sitiena nomaksāt nevarēšu, bet nu naudiņas kāpinājumu biju apturējusi. 

Piedodiet, ka laikam padrūmi gada nogalē, bet kā vienmēr - neērta

Tiešām, laikam jau padrūmas tēmas šajā baltajā, skaistajā ziemīgajā ziemā un gada nogales dienās un svētku gaidās. Varat droši mani ierindot izlēcējos, neapvainošos.

1. Vispirms par dzīvniekiem, kuri uzbrūk cilvēkiem, lai paēstu. Šoreiz gribu pieminēt grāmatu, kuru izlasīju vēl skolas gados - 1970.gadā sērijā "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi." iznākušo grāmatu "Kumaonas cilvēkēdji". Šo grāmatu, jau laikam mūslaiku "izpildījumā" var "sastapt"  interneta bibliotēkā Atlants.lv.

Grāmatā stāstīts par cilvēkus ēdošu tīģeru mednieka medību gaitām Indijā. Un tīģeru nogalināšanu šo gaitu laikā. Piedzīvojumi raiti, tīģeri tiek "novākti", lai izbeigtos apēšanas drauds cilvēkiem. Bet.

Bet jau tad lasot manī radās zināms žēlums pret strīpainajiem kaķiem. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka jebkurš plēsējs cilvēkiem ne no šā ne no tā neuzbrūk. Tas, kāpēc šie tīģeri sāka pārtikā izmantot cilvēkus, varēja pamatoties daudzos objektīvos iemeslos. Piemēram, cilvēku saimnieciskā darbība ir ļoti stipri samazinājusi tīģeru dabisko dzīves areālu, samazinājusies iespēja ko citu nomedīt pusdienām. Vai arī zvēram ir kādas nopietnas veselības vai vecuma problēmas tik ļoti, ka cilvēks nu ir tā pēdējā instance, kuru viņš spēj notvert. Starp citu, ja pareizi atceros, autors grāmatā jau minēja, ka kādiem no viņa nomedītajiem tīģeriem bija pacienīhjams vecums, arī kāds zobu problēmas.

Šai ziņā - zināmā mērā cilvēks kā būtne pats "uzprasījies" uz nepatikšanām, Cilvēks laikam ir vienīgā suga, kura savu eksistenci nenolīdzsvaro ar apkārtējo pasauli un tādējādi laikam jau ar garantiju bieži vien iekuļas nepatikšanās.

Nu, kaut kā tā.

2. Cilvēku ēšana jau drusku citādā rakursā. Šoreiz par kanibālismu. Kā jau Vikipēdijas rakstā, uz kuru iedevu linku, teikts - kanibālisms kā tāds ir kāda īpaša situācija, kuras laikā tiek apēsts sev līdzīgais. Normālformā nu nav tā "jātaisa pusdienas, eju nokaut kaimiņu, lai apēstu - slinkums no saldētavas cūča fileju izņemt". 

Psihiska novirze, pasmaga saslimšana ir tad, kad cilvēka gaļu sāk uzturā lietot bez jebkāda tam objektīva pamatojuma. Arī tā saukto primitīvo tautu kaut kādi rituāli, saistīti ar sev līdzīgo apēšanu ir objektīvs pamatojums. Tās tautas taču pirms katras ēdienreizes neskrien uz kaimiņu ciemu kā uz ledusskapi pēc svaigas gaļas.

Kaut kā esmu palaidusi garam - mediju telpā ir izskanējušas kādas ziņas par to, ka kāds maniaks/maniaki kur uzdarbojas u n pārtiek tikai un vienīgi no cilvēku gaļas. Un maniaka/maniaku notveršanai secīgi - augstākais soda mērs. Atzīšos - drusku "vlom" meklēties piemēra uzrādīšanai, nesodiet bargi. Ja nu kādam vēlme ko piekomentēt, uz priekšu. Dusmīga nebūšu.

3. Pēc brāļu Vaineru romāna Tikšanās vietu nedrīkst mainīt (Место встречи изменить нельзя)  1979. gadā uz ekrāniem iznākusī Odesas kinostudijas vairaksēriju televīzijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis teikums ir links uz filmas pirmo sēriju YouTube vietnē.

Relatīvi nesen, laikam jau pērnajā vasarā, internetvietnē lasīju, ka brāļu Vaineru uzrakstītais Žiglovs bijis krietni vien ar negatīvāku traktējumu, nekā Visocka atveidotais un ekrāna varonis bijis publikai mīļāks tieši pateicoties Visocka traktējumam. Kad atradīšu to rakstu, padalīšos komentārā. 

To rakstu lasot, manī tomēr nemainījās attieksme pret šo tēlu. Jā, varonis visai agresīvs savās darbībās vietumis. Agresiju neattaisnoju, bet arī izmeklētāja darbu veicot nu nevar visu laiku baltos cimdos staigāt un čubināties ar "klientiem".

Manuprāt, atbalstīgi ir "zaglim jāsēž cietumā!", "ja laikus būtu ticis galā ar savām sievietēm, nekas tāds nebūtu ar viņu noticis"... Ar pēdējo teikumu gribu pieminēt to gadījumu, kad viens no tēliem tika aizturēts uz aizdomu pamata par bijušās sievietes slepkavību. Tēls man nu ļoti nepatika, kaut arī bija padzīvojis kungs, kurš risināja situāciju ar bijušo un esošo sievieti. Bet nu tik izteikts labulis un savā ziņā muļļa. Un šīs muļļības dēļ negribot iekūlās nepatikšanās.

Vēl gadījums praktiski filmas beigās. Kad tiek arestēta nejauceņu banda. Viens no varoņiem metas bēgt un bēgšanas mēģinājuma laikā tika nogalināts. Kaut kā netieši tiek likts uzsvars uz to, ka nejaukais Žiglovs, jo nošāva bēgli. Bet ir viens bet.

Tas bēglis apzināti metās bēgt, sava veida pašnāvība. Zināja taču, ka šaus. Cilvēks pārnācis no kara, kaut kur salūzis iekšēji, bet pats sev rokas uzlikt - grūti pateikt, kas par motivāciju. Bet tā - zināja taču, ka šaus jebkurš no aizturētājiem. Un pārējie nejauceņi? Tiem bija skaidra sava vieta pēckara apstākļos, esošā notikuma motivācija utt. 

Bet tas, bēglis, nejuta savu vietu nekur un uzprasījās uz nošaušanu.

Nu, kaut kā tā viss. Ceru, ne pārāk pabojaju pirmssvētku noskaņojumu? Ja kas, nedusmošos par aizrādījumiem.

Kultūra ar mīnus zīmi

Nedaudz izplūdīšu par to, par ko laikam tā īsti neviens vēl nav izteicies. Vismaz neatceros ko par zemāk teikto lasījusi. Gribu izteikties par novērotām uzvedības "īpatnībām" sabiedriskās vietās. Šoreiz nerunāšu par visādas drazas mētāšanu drazām neparedzētās vietās - par šo tomēr pati esmu izteikusies nedaudz, arī lasīts publiskā telpā tomēr ir. Šoreiz par ko citu.

Nespēju saprast (un pat laikam īsti negribu) cilvēku vienaldzību, nevēlēšanos iejaukties situācijā, kad tai pašā sabiedriskajā transportā kāds/kāda uzvedas neglīti. Un man ir vienalga - neglīti uzvedas krietni iereibis pilsonis, vai vecs tantuks, kurš brēc, ka viņai nedod vietu apsēsties gandrīz tukšā transportā ar nu ļoti daudz brīvām sēdvietām. Parasti ar šiem īpatņiem stīvējas tas, kurš "pakļuvis zem sitiena" šai neadekvātai personai. Pārējie skatās pa logu, lasa grāmatas vai guļ - tik ilgi, kamēr tas burkšķis nesāk skart pašus. 

Principā jau ne tikai iereibuši pilsoņi vai vecas, prātu mājās aizmirsušas tantukas sabiedriskajā transportā mēdz uzvesties nejauki. Ir arī mammītes, kuras savu atvasi apsēdina gandrīz vai vienīgajā brīvajā sēdvietā un pēc tam pašas bļauj pa visu transportu paģērot, lai viņām dod vietu apsēsties tā vietā, lai apsēstos pati un paņemtu savu atvasi klēpī. 

Un vēl, un vēl, un vēl kādi tipiski neadekvāti pa transportu "ganās". 

Un ir sabiedrība transportā, kurai par to ir dziļi vienalga. Lai ārdās, lai neuzvedas pieklājīgi, lai rausta kādu, ka tik ne pašu. Tā vietā, lai kolektīvi to nejauceni pie vietas noliktu, pat palūdzot transportu apstādināt, nemiernieku izsēdināt vai policiju izsaukt. Labi, poliči tam nemierniekam pakratīs pirkstu varbūt un varbūt pie pirmās reizes ātri vaļā palaidīs - bet ja kekss regulāri "uzrausies" un viņa dēļ poličus raustīs - arī tie šo ātri "atsēdinās", jo būs apnicis, ka viņa dēļ tiks raustīti.

Tāpat tie, kuri jebkurā citā publiskā telpā uzvedas nekādi un aizskaroši. Nu, velns parāvis, cik ilgi apkārtējie izliksies neredzam nejaucības uzvedībā? Un tik brīnīsies, ka ir daudz nejauceņu sabiedriskā telpā? 

Galu galā, ar nejaucības it kā ignorēšanu tai nejaucībai tiek dota zaļā gaisma izpausties. 

Par saliedētu sabiedrību var sākt runāt tad, kad kolektīvi pārstāj ignorēt nepiedienīgu, aizskarošu uzvedību publiskā telpā. Tad, kad nekauņa tiek kolektīvi "atsēdināts" vēl pirms jel kā no malas iejaukšanās.

Drusku atskati

Jau dažas dienas pagājušas, kā esmu atpakaļ Rīgā. Kaut kā jocīgi, bet atpakaļaklimatizēšanās kaut kā lēni notiek. Ķermenis vel iesprindzis un meklē kalnainu kustības trajektoriju. Glābj nedaudz tas, ka dzīvoju otrajā stāvā, arī pirmais stāvs pēc būtības ir beletāža. Ceļš uz lielveikalu arī ved augšup-lejup pa reiz bijušu kāpu.

Sen tā nav bijis, gadus septiņus. Kad pabiju larpā Lietuvā. Bet toreiz braucām uz dienām četrām. Kaut arī tur bija kalnaina lokācija.

Īsti nav skaidrs, kā klimatizēšanās notiek dēlam. Viņš jau šogad paspējis daudz pabraukāt un pabraukās vel, pirms gads būs noslēdzies.

Drusku jau minēju, ka Musaka salā drusku dīvaini likās, ka dažas būtnes klimta pa ielām visai nosacīti piesegtos peldkostīmos, pamanīju arī tādas dāmas, kurām kleitas vai garās bikses it kā bija uzvilktas, bet nu no tik plāna auduma, ka caurspīdēja apakšveļa. Dīvaini jau likās, bet varbūt esmu iepalikusi aizmugurē jaunākām tendencēm. 

Nedaudz Musaka sala man radīja atsauces uz Ukrainu. Ukrainā biju nu ļoti sen - 1978.gada augustā caurbraucot. Draudzenes ģimene paņēma mani līdzi, kad draudzenes tēvs vēlējās atvaļinājuma laikā apciemot dienesta biedru no Moldāvijas. Daudz jau neko no Ukrainas neatceros, bet tuvāk uz dienvidiem bija brauciens pa ceļu apartā stepē. Zilumzilas debesis. Visapkārt līdz apvārsnim nobriedušas labības lauki, ceļa malā ik pa gabaliņam papeļu alejas, lauku malā, gandrīz ceļmalā šur tur viensēta - baltin balta mājiņa ar salmu jumtu. Sapņa vieta.

Pagaidām nezinu, ar ko man asociēsies šī gada ceļojums. Pagaidām viss ir svaigā atmiņā.

Valodas pielietojums

Drusku gribu vērsties pie tiem, kuri "ieklemmē" dzirdot kādas svešvalodas pielietojumu.

Ja jūs sastopat cilvēku, kurš ar jums mēģina runāt krieviski vai angliski - tie ne vienmēr būs krievi vai angļi. Vienkārši, cilvēks vēršas pie jums tajā svešvalodā, kuru pārvalda un cer, ka jūs arī to pārvaldāt. Es, piemēram, pie savas paaudzes igauņiem vai lietuviešiem vērsīšos krievu valodā, jo šo valodu mums izteikti skolā mācīja kā reģiona padomjlaika kopvalodu. Un to, kaut elementārā līmenī, zinām visi neatkarīgi no etniskās piederības. Šolaiku trīsdesmitgadnieki un jaunāki ļoti labi pārvalda angļu valodu, kuru arī izmanto starpnacionālajā saskarsmē.

Nu nevajag vērtēt cilvēka etnisko piederību tikai pēc tā, kā viņš mēģina ar jums sarunāties. Etnisko piederību noskaidrosiet sarunas gaitā (ja būs tāda vēlme). 

ASV amīši, Pensilvānijas štatā

Piedodiet, ka daudz ko lieku krievu valodā. Tā nu sanācis, ka man angļu valoda klibo uz 165,14 kājām. Iztieku ar latviešu un krievu valodām.

Laikam jau nesens klipiņš YouTubē. Pēc komentāriem spriežu, samērā svaigi. Krievu puisis viesojas štatā, pie šī reliģijas novirziena piekritējiem. Visai interesanti.

Atvainojos....Nācās klipiņu izmest, jo to "nograuza" ar motivāciju "ir privāts" (Vai kāds var painformēt - kā ar YouTobē sastopamajiem klipiem ir? Ja reiz izlikti publiski, kā tos ielinkot citviet tā, lai netaptu "nograizts"?)

Daudzsievība

Meklējot atsauces šim rakstam atkal "parakājos" vikipēdijā. No tur esošā rakstu piedāvājuma izvēlējos trīs rakstus: Poligāmija, Poligiija un Sieva un mīļākā - vai vajag legalizēt arī šādas attiecības? Ja pirmie divi raksti deva tikai jēdzienu kā tādu definējumu, tad trešajā rakstā jau plašāks šī jautājuma apskats. Pie tā tad laikam pieturēšos kā pie pamata savam domu izklāstam.

Esmu dzimusi un augusi vidē, kurā monogāmiskās attiecības ir norma. Ja rodas situācija, kuras rezultātā veidojas jauna ģimene, iepriekšējā tiek šķirta juridiski. Taču ne par to gribēju rakstīt.

Rakstā izsmeļoši apskatīti nosacījumi, pie kuriem vīrietim ir atļauts precēt otro, trešo, nākamo sievu. Tas ir - primāri jau tas, vai vīrietis spēj uzturēt apprecētās sievietes. Vai viņš sievietēm, kopīgajiem bērniem spēj nodrošināt vienādu, ne zemu dzīves līmeni. 

Pie visa - valstīs, kurās atļauta daudzsievība, ir noteikts, reizēm nerakstīts, sievu skaits, kuras viņš ir tiesīgs precēt vadoties no paša materiālā stāvokļa.

Tomēr rakstā praktiski nav skarts vēl viens daudzsievības institūcijas praktiskais aspekts. To ļoti labi raksturoja viena frāze pavecā padomju laika filmā "Karstā tuksneša saule" ("Горячее солнце пустини") - (neesmu pārliecināta, vai līdz galam pareizi atceros filmas nosaukumu krieviski, ja nav slinkums, pameklējiet jūtūībē). Tur pēc sižeta filmas galvenā varoņa gūstā nonāk viņa pretinieka harēms - sievu pulciņš dažādās vecuma grupās.

Varonim vienā no vakariem sanāk saruna ar jaunāko no harēma sievietēm. Viņš pastāsta, kādus darbus mājas solī veic monogāmo attiecību sieviete. Uz ko pirmajā mirklī diezgan naivs izskan jaunākās harēma iemītnieces jautājums : "Un tas viss viņai vienai?!"

Bet ja tā padomā - katrai sievietei taču ir katrai savi talanti - viena lieliski glezno, cita mājā katru puteklīti izķer un izsūta, vēl cita virtuvē tāda karaliene, ka visiem kaimiņiem skauž garšīgās ēdienreizes.... Tā varēt turpināt ļoti ilgi.

Nav brīnums, ka sieviete, atgriezusies mājās no naudas darba jau tā jūtas  pārgurusi, bet te vēl veikals, bērnam skolasdsrbi jāpārbauda, vakariņas jāuztaisa, jāizskatās super puper vīram pārnākot un reizēm viņam čības pienesot. Un tam visam pēc oficiālā maizes darba - reizēm labi, ja 15 minūtes visa paspēšanai. Nav brīnums, ja skaistais tauriņš pārvēršas par nodzītu bezdzimuma jūga lopu, kurš nevienam (pat sev) nepatīk.

Šajā ziņā daudzsievība ir zināms pluss pašām sievietēm. Mājas solī veicamie darbi kā nebūt sadalīti, par gultas prieki sadalīti (nu, godīgi - ir brīži, kad vīrietim ir noskaņojums, bet sievai "galva sāp, iestājies aizcietējums un vispār gulēt gribas". Tad nu - ja vienai nav garastāvokļa, būs otra.... Nu nav tā, ka visām sievām vienlaicīgi iestājas galvassāpes, kritiskās dienas, citi "nē" iemesli).

Daudzsievībā sievietes mazāk nogurušas, ikdienas darbi paveikti (pat ja kādai ir maizes darbs ārpus mājas). Sievietēm bez stresa atrodas laiks sev, savest sevi kārtībā, kaut kur kaut pašām vienā kompānijā tēju padzert un smaidīgi un sirsnīgi sagaidīt vīrieti mājās no viņa darbiem. Galarezultātā visi apmierināti un jauks vakars visiem garantēts. 

Vīrieši, sakiet vēl, ka jums nepatīk atgriezties mājās no darba uz turieni, kur esat gaidīti, kur skaistas sievietes acis priecē, vide sakopta, bērni paspējuši gan darbus gan nedarbus sastrādāt un tagad ir mierīgi kā pūklācīši.

Kolektīvais labums, ja to tā var nosaukt. 

Var vēl pieminēt, ka iestājas laika bridis, kurā vīriešu kļūst mazāk par sievietēm. Un ir tikai jautājums - kāpēc mainīt jau ierastu sievieti ar visiem viņas plusiem un mīnusiem pret jaunāku, kuras "tarakānus" īsti nesaproti un nezini. Varbūt ērtāk un mierīgāk pieturēt abas - ar vecajiem "tarakāniem" un arī to, ar citiem "tarakāniem"?

Tas uz šo brīdi laikam būtu viss. Ar laiku vēl piemeklēšu ko par daudzvīrību. Arī interesants, praktisks skatījums. Bet to - citreiz.