Tie paši - vērtību kritēriji un varbūt vēl kas...

Izlasīju neseno Ulda Rozenberga ierakstu viņa blogā Baltais runcis. Par viņa sajūtām otrajā Krievijas-Ukrainas kara gadadienā. Tā, jocīgi, palika ap sirdi. Ne jau tāpēc, ka rakstītais par karu. Drīzāk tās sajūtas, par kurām biju aizmirsusi piedomāt. Un pamazītēm nāca "bet es jau otro reizi šīm sajūtam eju cauri!". Mana paaudze izdzīvoja PSRS laiku karu Afganistānā 10 gadu garumā. Jo tiešām - izdzīvoja. Padomājiet paši, cik bija kravu 200, fiziski un morāli sakropļotu puišu šo 10 gadu garumā... Ne tikai no Baltijas republikām, no visas plašās PSRS teritorijas.... Toreiz karš beidzās pie nekā, kā kopsavilkumu atstājot tikai šīs kravas un lauztas dvēseles, lauztas fiziski un morāli.

Tiesa, tas karš bija no mums daudz tālāk, nekā Ukrainas karš. Bet sajūtu un "Tas vajadzīgs tikai Maskavas kremlēniem" ziņā varētu "bāzt vienā maisā".

Un tad, pie viena, atcerējos neta ārēs reiz redzētu nelielu klipiņu, kurš reiz uzplaiksnīja redzeslokā un pazuda atpakaļ neta ārēs. Klipiņā puisis runāja par sakritībām austrumpuses vēsturē. Vispirms par 1939./1940. gada neilgo Ziemas (Somijas) karu, kurā PSRS, kaut arī laikam ka formāli uzvarēja, bet pēc būtības smagi izgāzās. Relatīvi drīz pēc tam hitleriskā Vācija ar savu iebrukumu PSRS ierāva to valsti uz pailgu laiku Otrajā pasaules karā, kura rezultātā PSRS iekšpolitiku nācās stipri piekoriģēt, lai noturētu valsti kaut kur esošajās reālijās.

"Piekasīšanās", kritiska

Jau iepriekš atvainojos un ņemšu vērā aizrādījumus, ja kādam no maniem lasītājiem tālāk rakstītais liksies neētisks vai nevietā. Tik lūgums savu viedokli paust pēc tam, kad raksts būs izlasīts viss, ne tikai pirmās dažas teksta atkāpes. Katrā gadījumā - minētais raksts ir tikai viedoklis, nevis uzstājīga, absolūta patiesība.

Runa ir par blogu Urban unnormal, par šajā blogā lasīšanai "sastapto".

Mani vispirms jau "satracināja" (tā pieklājīgi izsakoties) bloga autora divi "uzbraucieni" Sandrai Veinbergai. Pirmo izlasīju vēl 2022.gada oktobrī, kad bloga autors dalījās ar kāda dokumenta fotogrāfiju apgalvojot, ka fotogrāfijas tekstā minētā persona esot Sandras Veinbergas vīrs. Šai personai - cits uzvārds un pamattekstā nekādi neuzrādījās personas tiešā saistība ar Veinbergas kundzi. Toreiz uz maniem konkrētiem jautājumiem komentārā zem pamatteksta saņēmu nekonkrētu atbildi ar vēl nekonkrētāku virzienu (manā skatījumā(, kurā meklēt atbildes uz maniem jautājumiem. Apskatot manis doto linku, sastapsiet arī komentārus zem pamatposta.

Laikam to varētu saukt par putru manā galvā

Jau uzreiz pasaku, tas kurš izdomās, ka esmu putiniste, pats no tiem krūmiem izbēdzis un savus grēkus uz mani grib novelt. Mana valsts ir šeit, mana valdība ir Rīgas pilī, Jēkaba ielā. Kāda nu ir, tāda ir. 

1. Kārlim Streipam FB laika joslā parādījies ieraksts, kuram principā piekrītu. (Ja kas, parullējiet paši tajā vietnē, Kārļa profilā). Mēs tos Saeimas kungus un dāmas ievēlam priekš tam, lai viņi tur pieņemtu noteiktus lēmumus. Nevis svārstīgi atturētos kādu nebūt lēmumu pieņemšanā. Un tiešām - atturēties var no pankūciņas, alus bundžiņas, šokolādes.... Nu neder tajā amatā sēdošajiem svārstīties brīdī, kad nepieciešams lēmums. Visus par un pret var izrunāt kuluāros, pirms brīža, kad jāpieņem lēmums. Lēmums var būt iz tautas atbalstīts, neatbalstīts, vai jel kā citādi uztverts. Nu, tas jau cits jautājums. Un vispār, diezin vai jel kāds valdības lēmums 100% visiem ir bijis paticis. Mātes, meitas un kleitas princips zināmā mērā.

Bet valdībā esošajiem neklājas svārstīties. Amats uzliek pienākumu.

Lampiņa pumpā starp ausīm

Virsraksts sanācis apsmaidāms, bet man pēdējā pusgada kopsavilkumā tā lampiņa ar jautājuma zīmi piedevām tiešām tai pumpā ieslēgusies ar papildtekstu "Ups?" 

Paskaidrošu. 

Nu nav mans blogs no īpaši populāriem. Nu, katrā ziņā ne tāds, kura lasītāji n-desmit rindās ap zemeslodi savijušies, lai palasītos to, ko nu kurā mirklī es te savāvuļoju. Tagad pa kārtai. Kad iesāku savu blogu, iesākuma tekstu krājums bija neliels, lasītāju arī pavisam maz. Pamazām "ierakstījos", arī portālā nekur.lv manu blogu sāka indeksēt. Lasītāju skaits drusku vairāk parādījās. Kad Uldis Rozenfelds 2014.gadā apkopoja Latvijā esošos blogus kopējā sarakstā, lasījumu skaits palielinājās. Kad pērn mani bloga ieraksti izpelnījās parādīties Ulda Rozenfelda iknedēļas blogāres apskatos, lasījumu skaits atkal palielinājās. Bet viss tas process - likumsakarīgi samērīgs augošā progresijā. Un tad - 2022.gada 25.augustā pie viena mana ieraksta komentāros uzradās viens nu laikam noteikti trollis bez smadzenēm galvā, mugurā un varbūt pat ne piektajā atbalsta punktā (laikam tikai slimus kaktusus audzē). Un lasījumu statistika "panesās" strauji un uz augšu. Un tā lampiņa tiešām ieslēdzās ar "WTF? Ar ko tad izpelnījos TĀDU uzmanību?". Laikam jau pagaidām tas jautājums paliks neatbildēts. (Tik - tam "keksam ar kaktusiem", ja nu izdomās atkal ko izteikties: nu, komentējot lūdzu ailītē, kurā parādās "anonīms" vai kas nu tur no cikla - ieraksti lūdzu kaut 123, ja neko citu).

Tagad drusciņ par ko citu.

Zinu, ka atkal neērta viedoklī, bet tā nu sanāk

Šoreiz nedaudz par propagandu. Ja sanāks, varbūt vēl par ko citu. Kā aizies.

1. Propaganda ir viss - pat zobu pastas parastās reklāma, jo tā propagandē tās pastas lietderību, īpašības. Tikai ērtības dēļ politisko norišu reklāmas izdala atsevišķā kategorijā, kuru tad arī dēvē izteikti par propagandu. Tiesa, vikipēdijā šķirklī par šo terminu teikts, ka propagandu nevajadzētu jaukt ar pārliecināšanu vai reklāmu. Tai pat laikā - propagandas kā tādas definīcija var tomēr tikt attiecināta ne tikai uz pašu propagandu, bet arī uz pārliecināšanu un reklāmu. Tā ka, manuprāt, nav tomēr tas jēdziens tik viennozīmīgs. (Būšu pateicīga, ja mani palabos, ja es tomēr putrojos zināmā mērā).

Tas, ko mums medijos pēdējos mēnešos stāsta par Krievijas - Ukrainas karu, arī savā ziņā ir propaganda. Ukraina balta, Krievija - melna. Nē, nesaku, ka viss ir otrādi un Krievija būtu balta un pūkaina. Vienkārši tagad daudz atklātāk Krievijas sakarībā sāk runāt to, par ko daudzos aspektos jau izsenis ķiķināja kuluāros. Kaut to pašu Ukrainā prihvatizēto tualetes podu sakarībā. Un te nu atmiņā "uzpeld" paziņas stāstītais par padomju gadu laiku ekskursiju uz socvalsti Bulgāriju. Tur, ekskursijas nedēļas laikā, viņai un grupai, ar kuru kopā viņa tur devusies, reizes trīs bijusi instruktāža par tik elementāru lietu kā tualetes poda lietošana. Motivācija tādai rīcībai - pirms bijušas grupas iz Krievijas ārēm, kuru pārstāvji nevis normāli sēdās uz tā agregāta, bet vispirms esot uzrāpušies virsū ar kājām. Un loģiski, ka agregāts lūzis dēļ nepiemērotības tādām akšen darbībām. (Arī pie mums, vismaz Rīgas robežās dzirdēju, par šādiem Krievijas nomaļu ekskursantu izgājieniem mūsu galā baumu līmenī jau jaunībā dzirdēju).

Arī tagad līdz mums, kaut pa apkārtceļiem dēļ Krievijas mediju blokādes pie mums, nonāk visādas informācijas druskas, ka Krievijā vel joprojām nav tikuši galā ar sadzīvi parasto - nu tajā ziņā, ka tur daudzās vietās sadzīves līmenis ir zemāks pat par mūsu gala visnomaļāko viensētu sadzīves līmeni. Tas ir, pat pilsētelēs ielas briesmīgākā stāvoklī, nekā mūsgala lauku ceļš pēc rudens/pavasara lietiem, pilsētas komunālā sistēma - sistēma tik uz papīra, nevis realitātē... u.tt.u. tādā stilā... Nezinu realitāti, pārbaudījusi neesmu, bet šāda tipa infa kaut tajā pašā feisbukā "uzpeld" ar izteiktām Krievijas "kājām". 

2. Viss tas, ko mums reiz skolā mācīja par to, ka bijušās PSRS teritorijā pēc revolūcijas sākās kaut tā pati "elektrifikācija", kuru realizēja ar uzsvaru uz padomju sasniegumiem, bija viens vienīgs fufelis. Fufelis tajā ziņā, ka gluži padomijiešu ideja tā gluži nebija. Šur tur, pat manos skolas gados, ir paspīdējusi informācija par to, ka elektrifikācijas ideja un tai nepieciešamās izstrādes jau bija cara laika Krievijā, tik Pirmais pasaules karš elektrifikācijas plānus nolika tālākos plauktiņos, jo karadarbība bija aktuāla tēma esošajā situācijā. Un, ja tā padomā - vai pēcrevolūcijas, pēcpilsoņkara padomijā 20-jos, 30-jos gados varēja būt cilvēki, kuri spētu izstrādāt Krievijas elektrifikācijas notikšanu? Tāpat - visas "gadsimta" būves pēcrevolūcijas laikā, laikā pēc Otrā pasaules kara - nu parādās izteikta informācija par to, ka tas viss tika citvalstu būvēts. Citvalstu tajā ziņā, ka piedalījās liels skaits rietumnieku speciālistu, daži uzņēmumi tika sakomplektēti tajās pašā ASV, Krievijas teritorijā "salikti kopā", vispār - visas šīs "gadsimta būves", kuras mums, manai paaudzei pasniedza kā padomju cilvēku zināšanu un darba sasniegumus, būtībā bija rietumnieku jau par ikdienu kļuvušās zināšanas. Linkus uz kādiem manu apgalvojumu pareizību apstiprinājumiem kaut kā pagrūti iedot - vismaz YouTubē ir vairāki, ar dažādām pamattēmām. Būtu jāpārrok internets, lai kau drusku atrastu. Piedosiet, ja nemeklēšos?

Tik garāmejot, pa putniņiem padomājot.

Arī pie mums, Rīgā noteikti, ir palielas pēdējo gadu būves, kuru tehniskās iestrādes jau bijušas krietni pirms tam, kad nu beidzot tās būves tika realizētas. Atceraties paši, cik ilga ņemšanās bija ap to pašu Nacionālās bibliotēkas būvi, kura tagad nu beidzot ir novietojusies Pārdaugavā. Par apvedceļa Viestura prospekta, Sarkandaugavas rajonā ideju dzirdēju jau 1999./2000.ziemā aptuveni. Pirmā šī apvedceļa kārta tika "palaista" kaut kur pēc 2009.gada, pirms 2015.gada. Otrā apvedceļa kārta tuvākajā laikā beidzot tiks pabeigta. 

3. Tik, nobeidzot šo visu penteri, gribu vēlreiz pajautāt to, ko relatīvi nesen kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem jautāju - vai kādam droši zināms kaut kas tāda, ko kreivijieši "sastrādājuši" pozitīvā nozīmē un pašu rokām? Pagaidām, un jau kopš jaunības, "iestrādājusies" pārliecība, ka turienes pilsoņi paši nu neko nemāk, visu laiku viņus uz pozitīvismu jābiksta no malas. Jau sākot no mistiskā Rjurika laikiem. Mistiskā? Nu, par Rjurika esamību vēsture joprojām strīdas, bet joprojām nenoliedz to, ka krievijieši viņu ar visu karadraudzi esot uzaicinājuši pie sevis valdīt, virzīt norises savā teritorijā, jo paši neesot mācējuši ar to visu tikt galā.

Tikai idejas

Zinu, ka "cepjos" un reizēm ģenerēju kaut ko nesaprotamu varbūt.  Bet nu, laikam jau ir jāizrunā tas, kas burbuļo iekšienē.

1.  Par šo jau feisbukā kautri izteicos, bet dubults laikam neplīst. Runa ir par sankcijām Krievijas virzienā. Esmu laikam jau tajās sankcijās nedaudz sapinusies un jau sāk pagrūti izsekot līdzi. Man tik idejā ienāca prātā (viena no idejām, precīzāk):

• Tikai kā sankciju kaut neliels pastiprinājums - vispasaulīgi nacionalizēt visā pasaulē esošos Krievijas pilsoņu īpašumus, kuri neatrodas Krievijas teritorijā (iesākumā laikam jau dzīvojamo fondu, par uzņēmumiem - tā laikam jau nākamā kura tur tēma);

• Visām valstīm, kuras ar to saskārušās - izraidīt no savas valsts uz Krieviju prom visus Krievijas oligarhu un valstsvīru bērneļus un bez variantiem:

• To pašu bezvariantu izraidīšanu uz Krieviju prom arī citus to pašu oligarhu un valstsvīru dažādu pakāpju radiniekus.

Šāds lietu pavērsiens gan jau ka atsauktos uz Krieviju ne pārāk "pūkaini".

2. Var jau būt, ka esmu pārāk agresīva zināmā mērā, pie viena ne pārāk orientējos vispasaules politiskajās niansēs. Un ideja varbūt panaiva...

Man reizēm nu ļoti gribas pasaules varenos "iebikstīt" uz vienu varbūt ne pārāk jauku darbību. Tas ir - kas traucē visām pasaules valstīm sarunāt un pa visām kopā diezgan nopietni pavērst lielgabalu stobrus uz Krieviju? Ar domu - ja Krievija steidzamības kārtībā neaizvāksies no Ukrainas, tad visa pasaule marša solī ieies Krievijā pa visu robežas perimetru... Un tad nu "sakārtos" tur visu nu izteikti ne Krievijai par labu.

Vispār, nebūtu jau slikti (varbūt) panākt to, ka etniskie krievi, kaut no Krievijas ārēm, aizvāktos dzīvot uz tautas etnisko dzimteni - vietu, kur dažādas slāvu ciltis saplūstot, savstarpēji asimilējoties izveidoja to tautu, ko mūsdienās pazīstam kā krievus. Pārējo šobrīdējo Krievijas teritoriju - lai tā kļūst par pašnoteikšanās teritoriju tām tautām, kuru etniskā dzimtene ir katrs no Krievijas pakļautībā esošajiem reģioniem. 

Pie viena izteikta krievu demilitarizācija, pat bez atlaidēm un uz mūžīgiem laikiem

Jautājums vecākiem

Drusku no jauna tēmā, kuru še esmu malusi un pārmalusi diezgan daudz. Jautājums par bērnu audzināšanu.

Diezgan daudz feisbukā lasu sūkstīšanos par to, ka mūsdienu jaunā paaudze izteikti "sēž" telefonos un datoros neko citu apkārt nemanot. Tad nu zemāk teiktais būs jautājums šajā sakarībā. Un atkal sanāks nelieli atskati uz jau par vēsturi kļuvušajiem laikiem.

Manos skolas laikos pieaugušie daudz pukstēja par mūsu "sēdēšanu" televizorā. Pati jau arī grēkoju šajā ziņā. Atnākot no skolas pirmais darbs bija ieslēgt televizoru un tā "pļāpāšanas" laikā iebīdīt tā priekšā lielo galdu, izplāt uz tā mācību grāmatas, pusdienu šķīvi un tad ēst un it kā mācīties ar vienu aci un ausi sekojot televizora ekrānā notiekošajam. Bet tas tomēr netraucēja darboties arī ar ko citu.

Un, atskatoties uz pagājušajiem gadiem, savā ziņā priecājos, ka mums tolaik nebija pat stacionārā telefona, nemaz nerunājot par kaut ko tik eksotisku tiem laikiem kā mobilais telefons. Tas nozīmēja, ka var ar draudzenēm brīvdienās uz visu dienu kaut kur pilsētā "ganīties" bez mammas tribulēšanas ik pēc piecām minūtēm ar "Vai tu esi paēdusi? Cikos būsi mājās? Ko dari?" vai ko citu no tā paša cikla. Reizēm rīta agrumā kā gājām, tā tik pavēlu vakarā atgriezāmies. Pilni visādu piedzīvojumu, notikumu. Tas, ka vecāki mājās jau kādu laiciņu "uz ausīm stāvēja", netraucēja labsajūtu un pieredzes iegūšanu patstāvībā. Mājās atgriežoties, protams, bija laiciņš dienas notikumu atstāstam, "pastāvēšanai kaktā" par tik ilgu klīšanu kaut kur bez jebkāda brīdinājuma. Katru reizi solījums "es tā vairs nedarīšu", kas vienmēr pārvērtās "es aizmirsos, darbošanās bija tik interesanta....".

Arī vēlākos gados, jau strādājot. Bija visādi tusiņi, kuri reizēm ievilkās naktij cauri, reizēm kaut kur uz apmēram pāris dienām tām pāris dienām paiku un tamlīdzīgas lietas pērkot no savas kabatas, nevis iegrābjoties vecāku makos.

Un kur vēl bērnības laiku kokos kāpšana, bikšu plēšana, piedzīvojumu meklēšana pagrabos, līšana uz jumtiem un visādas citādas ēverģēlības pagalmos; citreiz, nu ļoti jaukā rudens vai pavasara dienā, aizbēdziens vismaz no pēdējās stundas, lai kaut uz Jūrmalu aizbrauktu un pie jūras pastaigātos... Vecāki, skolotāji stīvējas, kratīja pirkstus "Tā nedrīkst, tā nav labi!", bet vai tas ko mainīja? Vienkārši iemācījāmies daudz ātrāk to patstāvību, apguvām prasmes izkulties no ķibeles, ja reiz tādā iekūlāmies.

Labi, vecāki bija darbos, viņiem bija maz laika ar mums nodarboties. It sevišķi, kad mēs vairs nebijām autiņos un nebija tik ļota nepieciešamība būt mums blakus 24/7. Būtībā arī tagad tas pats, principā nekas nav mainījies šajā ziņā - arī šolaiku vecāki 24/7 nevar būt tam jaunulim blakus ikdienas darba dēļ. Tik jautājums - vai tiešām kaut tajās pašās brīvdienās mīļā miera labad jāpacieš, ka tas sīcis "sēž" telefonā vai datorā? Vai ir grūti iedot nedaudz naudiņas, lai aizbrauc kaut uz to pašu Zoodārzu un atved mājās tajā modīgajā mobilajā uzņemtu dzīvnieku fotogrāfijas un pastāstu par to, kā tur tagad izskatās? 12, 13, 14 gadus vecs bērnu nevar vēl laist vienu pašu? Ups, bet uz skolu viņš iet viens pats un ne jau vienmēr mājas un skola ir blakus ēkās. Reizēm no mājām uz skolu jādodas ar sabiedrisko transportu, jāšķērso vairākus krustojumus. Ja jau ar ceļu uz/no skolas tiek galā, tad kur problēma tikt galā ar ceļu uz/no Zoodārza?

Pulciņi, sporta nodarbības? Arī manā jaunībā tas bija. Un tomēr tas netraucēja izmantot brīvo laiku arī kam citam.

Tik nesakiet, ka atkal nav labi - manas jaunības laikā taču bija komunistiskā ideoloģija. Nu liekat to šoreiz mierā. Lai rāptos kokā, pastaigātos gar jūras malu. tai pašā Zoodārzā uz dzīvniekiem skatīties - tam visam ideoloģiju nevajag. To nevajag arī upmalā zvejojot vai piknikojot.

Ko grib izaudzināt tie vecāki, kuri "ieskrējušies" kontrolēt savu augošo bērnu 24/7 un "sēdēt" virs tiem, kā perētājvistas? It sevišķi, ja tam bērnam vecumā sen vairs nav 1 - 2 gadiņi? Tik jautājums. Un kārtējo reizi nu ļoti ceru, ka būs kāda diskusija...

Zinu, ka varbūt kā nebūt atkārtojos

Par skolas, izglītības būšanām esmu jau iepriekš krustu šķērsu dažādos tekstos izteikusies. Nelinkošu, to tekstu ir padaudz un ar dažādiem nosaukumiem. 

Vienkārši jau sāk kaitināt tas, ka FB ik pa brīdim parādās vaimanas par to, ka izglītības sistēma nekāda, skolotāju nekādi un vispār viss ir slikti. Nestrīdos, tās prasības izglītības saturam mainās kā vēja brāzmas vējainā dienā. Tie, kuriem ir skolas vecuma bērni mājās, labāk zina. Mans bērns skolā gāja 90-jos, 2000-šo sākumā, līdz ar to man ir novecojusi informācija šajā jautājumā. Tomēr viens ir nemainīgs palicis - arvien vairāk sarodas to vecāku, kuriem attieksme pret skolu, izglītības iestādi irciklejusies "Man vajag! Man pienākas!" līmenī. Un nemitīgie "uzbraucieni" mācību iestādei.

Tāda sajuta, ka modernie vecāki grib izaudzināt neko nespējošus cilvēkus. Nu, iespaids tāds. Ja tas nav tā, palabojiet. 

Atceroties savus skolas gadus padomjlaikā ērā, sanāk salīdzināt. Labi, tolaik tā ideoloģija bija kāda bija un deķis tika vilkts Maskavijas virzienā. Tomēr tai pat laikā nevienam nenāca pat prātā vainot skolu bērna sliktajās atzīmēs. Vispirms jau tas "sīcis" dabūja pa ausim. Ja puikas starpbrīdī vai pēc stundām sakāvās - nu, puiku darīšanas. Kāds skolotājiem ar to sakars?

Indigo bērni? Vairumā gadījumu tādi bērni, kuru nevēlēšanos ko darīt kaut elementārā līmenī noraksta uz kaut ko mistiski nesaprotamu. Klasesbiedriem pāri vairumā gadījumu darba ne jau bērni ar īpašām vajadzībām, bet gan labi situēto vecāku bērni, kuri pieraduši, ka vecāki nevis nodarbojas ar audzināšanu mājās, bet gan atpērkas ar visādiem aksesuāriem.

Taisās pieņemt likumu par to, ka bērnus ar īpašām vajadzībām jāmāca mājās, zināmā mēra izolējot no socializēšanās iespējas? Nu, ja tam bērnam ir ļoti liela veselības problēma, mājmācības jautājums jau tāpat tiek atrisināts bez jel kāda likuma iejaukšanās. Citos gadījumos - akmentiņš vecāku lauciņā. Nu ir uzstājīgi par problēmu jāinformē izglītības iestāde, jāizstrādā darbības mehānisms tā, lai situācija ar bērnu neaiziet pavisam sliktā gultnē, jārunā ar bērna potenciālajiem klasesbiedriem. Vispār šī informētība, darbības īpatnības ir tas, ko var saukt par kolektīvo pašaizsardzību. Vinnēs gan veselie bērni, gan ne pārāk veselais bērns. Drīzāk no skolas jāinformē tie bērni, kuri uz savu vecāku "kabatām mēģina izbraukt" jebkurā mācību procesā ar savu nekorekto uzvedību. 

Šajā ziņā skolas zināmā mērā kļuvušas neaizsargātākas. Nu ļoti grūti laikam jau no skolas "izmest" tos it kā veselos bērnus, kuru nepiedienīgā uzvedība un ļoti zemās sekmes mācībās būtiski ietekmē visu mācību procesu. Bet vajadzētu un bez žēlastības. Tad varbūt tie "stūra karaļi" "pierautos".

Nu, pagaidām viss. Varbūt kas komentāros, ja kādam radīsies vēlme padiskutēt.

Kaut kā tā - citādi nesanāk virsrakstot

Beidzot feisbukā ir pieklusušas kaislības ap koronas vīrusa pandēmiju, arī par Krievijas-Ukrainas karu vairs tik ļoti nerunā. Kaut ari abas lietas nekur nav pazudušas, notiek joprojām. Un uz šī pieklusuma fona par geju un lezbiešu pasākumam nebija ažiotāžas, tikai garāmejoši pieteikumi.

Pēdējo sakarā manī ir neliela, maigi sakot, neizpratne. Priekš kam viņiem vajadzīgs viss tas jampadracis? Ko viņi cer panākt izejot ielās savu seksuālo orientāciju vicinot kā sarkanu lupatu vērša deguna priekšā? Un, cik nu izdevies redzēt klipiņus tajā pašā feisbukā, ir pat agresīvāki par tradicionāli orientētiem cilvēkiem. Īpaši netradicionālās orientācijas jaunatne.

Galu galā - ko kurš dara guļamistabā, tā ir dziļi individuāla lieta. Vienam patīk māte, citam meita, vēl kādam kleita vai raibā kaziņa. Kas kam par daļu, ja tas nesāk kļūt krimināli sodāms?

Visiem LGBT ir garantētas cilvēktiesības uz darbu, dzīvesvietu, piedalīšanos kādos pasākumos utt.u.tml. Labi, ne visās valstīs ir atļauta viendzimuma pāru laulība. Bet to taču var nokārtot dodoties uz to valsti, kur tad viņus salaulās. Bet arī bez laulības kā tādas ir daudz un dažādas juridiskas būšanas, ar kuru palīdzību var sakārtot pāra juridiskās attiecības - mantošana, aizbildnība pār kaut ko u.c.tml.

Bērni viendzimuma pāriem? Pirmais, kas nāk prātā - paņemiet audzināšanai ģimenē bērnu no bāriņu patversmes. Bet tai pat laikā - nekur neesmu manījusi informāciju par to, ka geji vai lezbietes nevarētu radīt savu bērnu dabiskā ceļā kopā ar pretējā dzimuma partneri. Tas, ka ir iekārtojies tā, ka viņiem nu simpātijas izraisa pašu dzimuma cilvēki, vēl nenozīmē, ka viņiem ir traumēta reproduktīvā sistēma.

Pie viena pēdējās desmitgadēs populārs kļuvis surogātmātes institūts. Ir zināmas krievu estrādes slavenības, kuras izmantojušas surogātmātes pakalpojumus. Un nekāda nosodījuma.

Tad jau invalīdiem, vispār cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir vajadzīga daudz lielāka sabiedrības uzmanība un atbalsts. Lai šie cilvēki spētu iekļauties apkārtējās sabiedriskās norisēs, pat strādāt. Ļoti cienu paralimpiešus - sporto taču un pat ļoti veiksmīgi par spīti savām veselības problēmām. 

Cienu arī tos darba devējus, kuri atraduši iespējas dot darbu kādam invalīdam. Tiesa, ir nācies pielāgot darba vietu darba darītāja veselības īpatnībām. Un tomēr. Vinnē gan uzņēmējs, gan darītājs.

Tā ka būšu pateicīga, ja kāds man izskaidros iemeslus, kāpēc LGBT rīko savus praidus un ažiotāžu ap savu seksuālo orientāciju. Jo, pirmkārt jau darbā cilvēku pieņem atbilstoši viņa spējai šo darbu veikt, nevis seksuālai orientācijai.

Joks iz neta

Из сети:

— Путин сказал, что Россия воюет с НАТО — И как идёт война? — Россия уже потеряла 10+ тыс. убитыми и кучу техники — А НАТО? 

— Пока не вступило в войну 

Joks iz privāta čata feisbukā, bet atbilstošs šim laikam. 

Rīts. Kafija. Domas.

 Uzreiz lūgums. Pirms ko teikt, izvērtēt teikto. Kādam tas liksies sviests, kādam - kaut kas, par ko padomāt. Vispirms jau neuzstāju uz to, ka viss ir negrozāmi tā, kā izteicos.

Pamodos, uzvārīju kafiju, sēžu pie loga un priecājos, ka aiz loga saulīte spīd. Tik pēdējā laikā sāku saprast to iepriekšējo paaudzi, kura no saviem gudrajiem augstumiem reiz teica: "Iemācies novērtēt to, ka esi dzīva, to ka pamosties no rīta". Agrākos gados par to reizēm iesmīkņāju no cikla - "Ko veči no dzīves saprot, ir jādomā par rītdienu, ko rīt darīt". Par savu attieksmi pret jēdzienu "rītdiena" izteicos kaut kad iepriekš.

Laikam pamazām sāku saprast, ka vispirms Daba, Planēta vai kas nu tur mums uzdāvinājusi iespēju izdzīvot vēl kaut neilgu laiku. Zinu, pienāks mirklis, kad aizmigšu uz nepamošanos, bet šobrīd man ir uzdāvināts laika ko vēl padarīt. Kaut satikt kādu cilvēku un pateikt viņam kādu labu vārdu. Vai tas ir maz?

Mums ir uzdāvināts šis mirklis, lai mēs kaut uzsmaidītu sev skatoties spogulī... Te varētu izplūst daudz un dikti, bet galvenais laikam ir viens - ja reiz mums ir dāvāts mirklis, tad kāpēc lai to neizmantotu kaut kam? Un nav svarīgi - pasaules glābšanai vai vienkārši kafijas tasei pie kamīna sēžot. Vienkārši - dzīvojam nevis klusi īdam kaktā 'Viss ir slikti, nekas nav labi".

Baidīties no nāves? Es nebaidos. Zinu, ka nodzīvošu tikai tik ilgi, cik nu man tas laiciņš atvēlēts. Nav ko baidīties, aizmigsim kad laiks būs pienācis neatgriezeniski. Neatkarīgi no tā, vai miljonārs vai sētnieks. Par mūsu "aiziešanu uz mākoņa maliņu" raudās tie, kurus mēs atstāsim šeit izdzīvot viņu šodienas. Raudās tie, kuru šodienās mēs esam "sliedi atstājuši". Svarīgi jau ir nevis trīcēt un baidīties no nāves, bet izdzīvot šodienu tā, lai vismaz sāpi kādam nenodarītu.

Vīpsnu izraisa tie, kuri, vismaz feisbukā esmu pamanījusi, aktīvi aģitē par/pret kovida vakcīnām kā vienu no argumentiem izmantojot "jūs nomirsiet". Tiem gribas pateikt - "Beidziet ākstīties, viskaitīgāk uz pasaules ir dzīvot. Jo dzīve vienmēr beidzas ar nāvi". Cits jautājums jau ir tajā, vai mēs izdarīsim vai neizdarīsim muļķības, kuru sekas - kāda nāve relatīvi nelaikā.

Turpat vēl nedaudz par karu kā tādu iedomājoties. Tiesa, par šo tēmu esmu jau "izplūdusi" iepriekš, it sevišķi svaigāko jaunumu rakursā. Tāpēc laikam jau vairs tā īsti neizplūdīšu, tik nedaudz papildināšu.

Kad skolas gados ir pa laikam dzirdēju frāzi "Pret karu, par mieru visā pasaulē" skolā, reizēm vēlākos gados kādā ārzemju filmā, smīkņāju kā par nolietotu lupatu un nodevu ideoloģijai. Tik pamazām, gadiem ejot, sāku pamazām izprast frāzē ietverto jēgu.

Ja tā padomā, vienalga, vai karš notiek paša pagalmā, vai kaimiņa sētā, vai kaut kur Tambulambu Pētersīlijas karalistē - tas sēj iznīcību. Mana paaudze noteikti atceras tēvu, vectēvu stāstus par Otro pasaules karu, mēs atceramies Afganistānas bezjēdzīgo batāliju.... Vai šie zaudējumi ir mazsvarīgi? Ir pazaudētas paaudzes, kurām vajadzētu zemi art un baznīcu celt. Teikt, ka pašreizējie notikumi Ukrainā mūs neskar? Ja tā padomā, mūs skar pat Sīrijas notikumi. Kaut zināmā mērā personiski. Personiskumu varu izskaidrot kaut ar Pasaules kartes palīdzību.

Kartē mēs varam noteikti saspraust karodziņus tajās teritorijās, kurās dzīvo un strādā kāds no radiem, draugiem vai vienkārši paziņām. Un tad jau ir vēlme, lai viņiem tur viss ir kārtībā. Bet mūsu radiem, draugiem, vienkārši paziņām arī ir radi, draugi, vienkārši paziņas, kuriem arī labu vēlam... Un tā var droši turpināt šo ciklu. Tad nu sanāk - kam sliktu vēlam? Tik nejauki, ka novēlām nevajadzīgas kara šausmas?

Galu galā, ja tā padomā - mēs varam ar kaimiņu svētdienās šņabi sadzert, pirmdienās tiesāties par auglīgu ežas gabaliņu.... Bet, cik svarīgs mums būs tas šņabis un ežas gabaliņš, ja kāds apmaldījies šāviņš sagraus kaimiņa māju mūžībā aiznesot pašu kaimiņu viņa bērnus bāreņos atstājot?

Tomēr nevaru rimties.

Šis tiešām ir tikai subjektīvs viedoklis.

Vakar, rakstot postu, biju domājusi, ka tikai piekomentēšu rakstam klāt, ja ko vēl gribēšu izteikt. Tomēr, liekas, tas, ko vēl pie viena domāju - nu, laikam tā pavairāk ir ir visai šaubīgi, ka pietiktu ar komentārā ko pateiktu. Tāpēc laikam atsevišķs raksts kā tēmas turpinājums.

Tikai padomāšanai.

Karš, kā jebkurš kautiņš, ir notikuma izraisītāja nespēja vai negribēšana ko risināt civilizētā veidā. Pie viena - ja vienkāršā kautiņi divi cilvēki "pamētājas ar dūrēm" aci pret aci divatā, tad karu savā ziņā varētu uzskatīt par aicinājumu uz masu slepkavību. Jo karadarbības rezultātā iet bojā ļoooooti daudz cilvēku un ir absolūti vienalga - kara uzsācēju pusē, vai tajā pusē, kura aizstāvas. Cilvēki iet bojā, daba iet bojā, tiek "sačakarēta" jebkura ekonomika. 

Par vakardienu izsakoties.

Pavēroju aktivitātes feisbukā, nedaudz citās internetvietnēs jaunāko politisko notikumu kontekstā. Žēl, ka ļoti daudzi pat mūsu tautieši nesaprot, ka sadzīviskie jautājumi (par ļoti populārā vakcīna pret kovidu) aizbīdās vismaz otrā plānā, kad parādās tiešām reāls drauds tam pašam karam. Ja sadzīviskos jautājumus var risināt un par kādā nebūt termiņā atrisināt bez globāliem zaudējumiem un varbūt pat pārskatāmā laikposmā, tad kara sekas ir neprognozējamas un likvidējamas ne tik ātri, ikdienas sadzīviskās lietas atrisinās daudz ātrāk par kara seku likvidāciju. Vēstures gaita to pierādījusi.

Daudzi internetvietnē izsakās, ka ar protestiem parastajiem, kādām nebūt vienkāršām starptautiskām sankcijām šībrīža situāciju Krievijas - Ukrainas sakarībā neatrisinās. Piekrītu tik tālu cik tiek izteikta doma, ka vajag vēl kādas darbības. Un, vadoties no informācijas, kura pa druskai un pamazām parādās publiskā telpā, šādas darbības sāk notikties.

Kāpēc valstis ne pārāk reaģēja uz protestiem pret vakcināciju un ar to saistītām darbībām? Nu, šāds jautājums bija vakar diezgan aktuāls vismaz man sasniedzamajā feisbuka ikdienas laika slejā un attiecās uz pašmāju notikumiem. Man ir savs, subjektīvais, atbildes variants. Visas šīs protesta akcijas, nu, pret vakcinācijas aktivitātēm, organizēja (izsaku vadoties no tās informācijas, kura parādījās tai pašā feisbukā) kāda/kādas konkrētas personas. Akcijas norisinājās, manā uztverē, saukļu veidā; kaut kā nepamanīju informāciju par to, ko pasākuma organizatori piedāvā vietā tam, ko ar citu cilvēku palīdzību mēģina apturēt. Laikam jau tā nevar - ja gribi ko mainīt, tad tomēr, vismaz teorētiski, vajadzētu būt skaidrībai - ko pret ko maina lai "lietas" kustētos nevis apstātos vispār.

Vakardienas protesta pasākumus varu uztvert - cilvēki grib, lai karadarbība tiktu apturēta, būtu turpinājums mierīgam problēmu risinājumam. 

Var iebilst, ka pasaules valstis lēnām "iešūpojas" Krievijas agresijas apturēšanai. Bet mēs jau zinām tik to, kas parādās masu informācijas līdzekļos, kas tiek darīts vēl - nu, jāgaida infa, kura paradīsies. Un pie viena - kaut tā paša kovida problēma ir aktuāla visā pasaulē, bet pasaule kovidu nolika plauktiņā uz laiku, kamēr netiks galā ar kara draudiem. Šobrīd novērst karu ir daudz būtiskāk par kovidvakcinācijas peripetijām. Kovids "neizslaucīja un neizslaucīs" reģionus un ekonomiku, karš to var izdarīt ļoti īsā laikā.

Juceklīgi sanāca laikam, bet ceru, ka puslīdz saprotami....

Tikai informēju. Bez pretenzijām un Domas lidojumu.

1. Feisbukā jau kādu laiciņu iepriekš izveidoju grupu "Stūrakmeņi. Rakstām vēsturi." Ar domu - rakstām, dalāmies ar informāciju par cilvēkiem, kuri mūsuprāt ir pelnījuši vietu cilvēku atmiņā ar kādu savu rīcību. Var jau būt to grupu tieši feisbukā veidoju tādēļ, ka tur tomēr "apgrozās" lielāks cilvēku kopums nekā privātajos blogos. Nu, noteikti vairāk cilvēku, nekā manu blogu lasa.

Kā par pirmo atmiņā palikttiesīgo cilvēku ierakstīju par Mārtiņu Kotānu. Šorīt veltīju ierakstu Jānim Veselim, par kuru uzzināju gatavojot materiālu LFFB mājas lapai.

Tik ieteikums, vēlējums maniem lasītājiem. Gan jau ka jums ir arī akaunts feisbukā un jūs tur darbojaties. Ja nu kādam ir kāda ideja, velme uzrakstīt par kādu cilvēku, kuru jūsuprāt būtu vērts pieminēt, uz priekšu. Un nav jāgaida, kamēr cilvēks uz mākoņa maliņu aiziet - ja cilvēks "ierakstās" labos (varbūt ne pārāk labos?) darbos ar vērā ņemamu efektu - dariet to zināmu.

2. Salinkoju no jauna rakstus, kur links "ved" uz LFFB lapu. Liekas, visu būšu "sastrādājusi". Ja ko nebūt esmu palaidusi garām, "bļaujiet" komentārā. Pārbaudei - skatiet "caur" tagiem Cilvēki, F&F cilvēki un Tulkojumi. Vismaz laboju šo tagu robežās esošos tekstus. Var jau būt, ka kaut kur vēl kas palicis nesadarīts. Katrā gadījumā - ja nu kas, dodiet ziņu.

Garāk papildinājums par marionešu tēmu, laikam komentārā par garu būtu.

Laikam jau tiešām komentārā sanāktu par garu, izlasīju arī komentāru pašas rakstītajam tekstam un sapratu, ka ne pamattekstā, ne komentārā vēl neizteicu visu, kas uzkrājies par šo tēmu. Līdz ar to nākas rakstīt turpinājumu kā domas paplašinājumu ar realitātē balstītiem piemēriem domas pastiprinājumam.

Sākšu ar piemēru iz Rīgas relatīvi svaigākiem notikumiem.

2021.gada vasarā (apmēram) FB bija daudz diskusiju par tā sauktajiem Staķa stabiņiem. Par to, cik tie ne pārāk (maigi sakot) efektīvi un Staķis esot "uzvārījies" uz stabiņnaudas. Te nu ups. Jautājums - vai kāds zina, cik no tās naudas nonāca pilsētas budžetā, cik - Staķim kabatā, cik ideju izstrādājušās projektorganizācijas "maciņā" un cik "aizgāja" pie tiem, kuri tos stabiņus "sastādīja" un pēc tam apkalpoja ieskaitot daļu no stabiņiem aizvākšanu? To laikam līdz galam zina tikai pilsētas ekonomisti, grāmatveži. Publiskā telpā neesmu "sastapusi" informāciju par šo tēmu. Pie viena te nu atkal pamatojums tam, ka Staķis šajā situācijā ir peramzēna statusā.

Staķim bija nez' no kurienes "atnākusī" ideja. Bet - ja nebūtu Rīgas Domes kolēģu piekrišanas, projekta izstrādātāju un pēc stabiņu "stādītāju un apkalpotāju" ieinteresētības, kungs tos stabiņus varētu pašrocīgi "stādīt ēnas pusē". Stabiņu idejas tiešie realizētāji vispār no šīs idejas zināmā mērā ieguva dubultā - vispirms "iestādot" tos stabiņus, pēc daļu "izravējot". Paralēli veloceliņu iekārtošanai. pēc pārkārtošanai. Tā ka nevar apgalvot, ka Staķim liels ieguvums no šīs epopejas materiāli un morāli (ja vien nesirgst ar mazohismu esot peramzēna statusā šajā gadījumā).

Nedaudz Krieviju pieminot.

Mani varbūt kāds uzskatīs par Krievijas atbalstītāju, bet - vai tad vajag konkrēti ko atbalstīt, ja ir tikai kaut pietuvināts viedoklis tēmā?

Jā, Krievijas politika nepatīk nu ļoti daudziem, Putins, izskatās, ir "iecementējies" valsts līdera krēslā. Bet - atkal, viņš viens pats varētu "stāvēt pie ratiem", ja nebūtu viņa visai plašās komandas, kurai Putina esība amatā ir izdevīga. Un lejupejošā eskalācija labiem un ne pārāk labiem darbiem. Pie viena, ja šī lejupejošajā eskalācija nebūtu izdevīga varā zemākesošiem - kas tad būtu? 

To pašu var teikt par Lukašenko Baltkrievijā. Ja viņa esība varas augšā, sen būtu nomainīts pret citu. Lukašenko ideju realizētāji jau paši kungu notur valsts galvenajā krēslā.

Vēl par Krieviju - vismaz vienu valsts iekšpolitikas ideju būtu vērts ņemt vērā kā nesliktu piemēru. Ne velti samērā bieži esmu te ievietojusi TouTube esošos TV raidījuma Мужское/Женское sižetus. Raidījums tiek rādīts Krievijas valsts sponsorētajā kanālā ar bāriņtiesas, dažāda ranga juristu piesaisti. Raidījums, kura galvenā tēma ir bērnu tiesības, dzīves un sadzīves apstākļi. Un parādās tāda ar likumu nostiprināta sistēma kā Mātes kapitāls. Mātes kapitāls, cik nu sapratu, ir naudas summa, kuru izsniedz ģimenei neatkarīgi no bērnu skaita. Šo kapitālu vecākiem ir tiesības izmantot tikai un vienīgi bērnu dzīves apstākļu uzlabošanai, piemēram, iegādājoties ar Bāriņtiesu kaut formālu piesaisti apdzīvojamo palielinātāku platību, kura kaut nelielās daļās pieder bērnam. Tā es to saprotu. Un šī ideja zināmā mērā stimulē radīt bērnus, audzināt tos dzimtajā zemē. Latvijai arī stipri vien par labu nāktu šāds Mātes kapitāls.

Nedaudz kopsaucēja.

Vai pienāks laiks, kad par notikumiem katrā valstī spēs uzņemties atbildību valstī dzīvojošā balsstiesīgā tauta? Ne jau tas, kurš "sēž" valsts galvenajā krēslā, viens pats nosaka visus valstī notiekošos procesus. Tie ir cilvēki dažādās lejupejošās eskalācijas varas dažādās pakāpēs. Nu jāpārtrauc "ko nu es, es tikai skrūvgriezis sistēmā, ko liek, to daru". Tā ir nedomāšanas izpausme un savas personiskās atbildības noliegšana. Var kaut kolektīvi neievērot kādus "no augšas nolaistus". Par noteikumiem izteicos nedaudz agrāk, tik laikam nedaudz citā rakursā. Domu, tiesa, tas laikam ne pārāk maina.

Galu galā, |valsts "galveno stūri" groza tas/tie, kuriem mēs atļaujam to darīt. Ja kas nepatīk, ir daudzi un dažādi veidi, kā šo "stūrmani" nomainīt - gan legāli, gan ne pārāk legāli.

Laikam beidzot viss dotajā tēmā. Redzēs, kā būs vēlāk.

Skats no malas

Šis skats no malas attiecas uz Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanas ceremoniju šī gada 19.janvārī. Lai izteiktu savu vērtējumu šīs dienas pasekoju visai pieejamai informācijai plašsaziņas līdzekļos internetpublikācijās. Sākot jau ar feisbuku un aizejot tālāk tajās vietnēs, kuras izplata aktualitāšu informāciju par notikumiem gan pašmājās gan ārzemēs. Ja ir vēlme ko uzzināt sīkāk, varat "iesiet" Google meklētājā "Gunārs Astra" un tad atvērsies piedāvājumu logs ar piedāvātiem šķirkļiem tēmā. Pašā feisbukā aktualitāšu laika josla tik ātri mainās, ka ir daudz vairāk "jāmeklējas", nekā atrodot saistītos rakstus ar meklētāja palīdzību.

Tā ka varu teikt, ka esmu papētījusi avotus, atsauces pirms ko rakstu, jo pati diemžēl nepiedalījos pasākumā.

Pasākuma beigu vērtējums visur izskanēja apmēram vienāds: daudzie svilpēji un citu nevajadzīgu trokšņu radītāji pasākuma laikā, Levita kunga cepure galvā himnas skanēšanas laikā, Gunāra Astras brāļa esība aiz drošības līnijas.

Vispirms par pēdējiem diviem notikumiem.

Tas, ka Levita kungs laikam jau aizmirsa to cepuri noņemt valsts galvenā skaņdarba skanēšanas laikā, protams, nav eleganti. Tomēr kungam pietika inteliģences publiski atvainoties publiski par šo pārkāpumu. Kaut arī, ja nemaldos, tikai nākošā dienā. Bet atvainošanās faktu no vēstures neizgriezīsi un tas, šī atvainošanās, ir pozitīvi vērtējams solis.

Par Gunāra Astras brāļa atrašanos nevis atklājamā pieminekļa tuvumā bet gan aiz drošības līnijas. Par to labāk neizteikšos. Nav vienota viedokļa, kaut arī šo situāciju var vērtēt ne pārāk pozitīvi.

Par tiem trokšņotājiem. 

Par viņiem varu teikt tik vienu - cilvēku galvās trūkst ne tikai smadzenes, bet pat Melnā Cauruma tur nav. Tāds nu iespaids radies. Un tikai tāpēc, nav bijusi izpratne par to, ka pasākums nav politisks, bet gan piemiņas pasākums par godu cilvēkam, kurš aizgājušos gados bija darbojies ar domu par Latviju. Tas bija pasākums kā pateicība cilvēkam par viņa padarīto. Un tajā pat laikā primāri attiecās uz Gunāra Astras radiem, draugiem, paziņām, līdzgaitniekiem, cilvēkiem, kuriem Gunārs Astra ko nozīmēja. Pēc jau tiem, kuri viņu atcerējās un novērtēja pienesumu Latvijas vēsturei. Viss pārējais, kas neattiecās uz Gunāru Astru, šajā gadījumā bija nevietā un lieks. Un pat zaimojoši.

Gribētos tik saprast to, kā šie trokšņotāji justos, ja kāda viņiem tuva cilvēka piemiņas pasākumā (varbūt pat bērēs) ierastos kāds bariņš cilvēku, lai nepieļaujami skaļi izrādītu savu nepatiku pret kādu pasākumā esošu cilvēku nemaz nepadomājot par esošās situācijas realitāti. Justos sāpināti, maigi sakot, vai ne?

Un tas trakākais, ka šie trokšņotāji pat nevēlas atvainoties par savu nekorekto uzvedību. Feisbuka komentāros pat lasīju atbalsta komentāros šiem "skaņdariem". Tur, tajās komentāru slejās, ko aizrādīt reizēm ir bezcerīgi - nu negrib saprast aizrādījumus, tālāk par savu degungalu negrib saprast. Kā arī to, ka ar savu trokšņošanu pasākuma laikā sāpināja ne tikai tos valdības vīrus, pret kuriem mēģināja it kā protestēt, bet arī visus pārējos pasākuma dalībniekus. Dalībniekus, kuriem šis pasākums, atklājamais piemineklis, ko nozīmēja.

Manā vērtējumā tika izradīts nevis protests pret konkrētiem valstsvīriem, kuri piedalījās pasākumā, bet gan necieņa pret Gunāru Astru, viņam tuviem cilvēkiem, pret pasākumu kā tādu. Pret mūsu valsts vēsturi kā tādu.

Toksiskums

Atgriežoties pie feisbuka.

Tur, ikdienas jauno rakstu slejā ļoti bieži parādās 1188.lv šovi - paparaci sekojumi kādai sievietei. Magonei, Agritai, Olgai Kambalai. Mani tie kaitina. Jo ir šo sieviešu vēlme tik nopelnīt un iegūt mirklīgu atpazīstamību. Pie tam tas viss parādās ne jau viņām labvēlīgā redzējumā, ne jau velti katram sižetam par viņām seko tik daudz negatīvu komentāru. Jel kāds pozitīvs izteikums viņu virzienā pazūd negatīvisma viļņos. 

Pamēģināšu nedaudz paplašinātāk izteikt savu redzējumu.

Man nepatīk, ka Agrita un Magone noteikti "aplej ar ūdeni" attiecības, kuras tikko beigušās, "aplej" cilvēku, kurš ir bijis viņām blakus kādu laika nogriezni. Nu nav attiecībās tā, ka aizgājušais cilvēks ir bijis tikai melns un ne kā. Vīrieša un sievietes savienību veido divi cilvēki, katrs ar saviem "tarakāniem galvā". Un tandēma izjukums arī ir divu cilvēku sadarbības rezultāts. Ja ir sanācis tā, ka nu nesanāk tā kopdzīve - kaut kur ir vainīgi abi. ja attiecības izjukušas, vajag laiciņu apdomāties, tikt galā ar "saviem tarakāniem" un saprast, kas tai otrā bija tāds, kas viņu aizveda no jums prom. Nevis visu laiku "apliet ar ūdeni". Izvērtējot situāciju ir laiks kaut grīdu uzslaucīt un plauktos esošo mantību sakārtot.

No savas pieredzes zinu. Esmu izgājusi cauri vairākām attiecībām. Ir iestājusies sapratne.

Un šajā griezumā nu nekādi nesanāks vienām attiecībām beidzoties jau nākamajā mirklī ielekt nākošās attiecībās. Kā tās meklē gan Agrita, gan Magone. Tādā veidā tikt pie nākošām attiecībām un sapņu prinča nu nekādi nesanāks. Tik tie paši grābekļi, iepriekšējo attiecību beigu perioda toksiskuma turpinājums kā arī tas, ka izjukušās attiecības nebija nekādas attiecības - tik divu cilvēku "vingrošana" gultā.

Lai veidotu jaunas attiecības, vispirms morāli ir "jāiziet" no iepriekšējām. Tas nav vienas stundas jautājums. Var paiet dienas, mēneši varbūt kāds gads, divi. Līdz tam brīdim, kamēr notiek "atvēršanās" jaunām attiecībām. Neviens cilvēks attiecībās nav mēbele, kuru tirdzniecības vietā izvēlas mājokļa interjeram.

Neredzu ne Agritas, ne Magones pozitīvo potenciālu. To potenciālu, kurš piesaistītu kādu citu cilvēku attiecību veidošanai. Tas, ka abas savus bijušos "aplej ar ūdeni" uz nesakopta, pat nekārtībā aizlaista mājokļa fona, liek virtuāli nostāties aizgājušo vīriešu pusē. Nesākšu ķidāt, gan jau vīrieši sapratīs.

Par Olgu Kambalu man laika gaitā, cik nu redzu tos virsrakstus, kur viņa ir tēmā, ir nedaudz labāks priekšstats. Tas, ka "brauc' uz vīra rēķina - nu galīgi garām. Tomēr ir mazāk negāciju. Vīra virzienā laikam esmu palaidusi garām. Toties uzplaiksnī infa par viņas kādām darbošanās izpausmēm. Ar noslieci - "es mēģinu stāvēt" arī uz savām kājām".

Nu, kaut kā tā. Ja ko atcerēšos pieminēt - ierakstīšu komentārā.

Nezinu, kā nosaukt precīzāk

Feisbukā daudz sarunu par mājdzīvniekiem, to iegādi. Dažas domas uzdzina.

Mājdzīvnieks mājās - gluži vai bērns ar savu raksturu, ikdienas vajadzībām, mīlestību. Pirms mājas mīluļa ielaišanas mūsu komforta zonā bieži domājam par visu, kas saistīts ar tā mīluļa būšanu kopā ar mums. Tiek apsvērti visi plusi, visi mīnusi, savas dzīves pārkārtošanas iespējas.

Arī domājot par bērna ienākšanu mūsu dzīvē taču tiek pārkārtots mūsu dzīves ritms uz ļoti ilgiem laikiem.

Bērnu nepērkam, tas piesakās pats no brīvas gribas divu cilvēku sadarbības rezultātā.

Ja mēs nepērkam to dzīvību, kura saucas "bērns", kas mums devis tiesības pirkt dzīvību, kura saucas "mājdzīvnieks"? Tā, plašākā skatījumā. Labi, to mājdzīvnieku sieviete noteikti nedzemdēs - fizioloģija un tamlīdzīgi. Tomēr - ja nu reiz gribas to mājdzīvnieku, vai nebūtu sirsnīgāk dāvāt mājas kādam uz ielas esošam kaķēnam, suņukam? Vai patversmē nonākušam četrkājainam dzīves grūtībās nonākušam?

Tāpat arī bērnu.... Ja divi cilvēki kādu objektīvu iemeslu dēļ nevar dabiskā ceļā tikt pie bērna, vai vienmēr labāk meklēt surogātmāti - staigājošo inkubatoru, kuram kaut kur pa ceļam pazudis vecāka instinkts? Bērnunamos taču ir bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mammas un tēta.

Ja mīlestībā paņemsi mājās kādu, kuram ir auksti bez mājam, vai tad tas ir slikti? Šajā gadījumā laikam jau vienalga - izlemsi audzināt bērnu, darboties ar suņuku, kaķīti, vēl kādu....

Varat man pārmest, ka metu pār vienu kārti cilvēkbērnu un dzīvnieciņu. Bet tas jau nav tik vienkārši - viss sakas ar to, ko spēšu dot tam, par kuru uzņemšos atbildību. Vai spēšu nodrošināt viņam mājas, mīlestību un visu citu.... Nevar laist pasaulē bērnu, ielaist mājās suni, kaķi, pat ne kāmi, ja nespēsi nodrošināt normālus dzīves apstākļus jebkuram no viņiem ļoti ilglaicīgā periodā.

Mēs ļoti lielā mērā uzņemamies atbildību par tiem, kurus ielaižam savā dzīvē. Arī par tiem, ar kuriem veidojam tandēmu "vīrietis plus sieviete".

Zinu, ka atkārtojos

Tas, ko šodien rakstu, ir jau iepriekš cilāts vairākos manos ierakstos. Nelinkošu, jo kaut kāds iedzimts slinkums pārskatīt visu iepriekš rakstīto, lai atrastu tēmas pieskārienus.

1. Vispirms jau darbiņš bērnu izglītības jomā. Esmu cilājusi, gribu tik atgādināt. 

Skolotājs tas ir tas cilvēks, kurš bērnam māca tās lietas, kuras vecāki objektīvu iemeslu dēļ ļoti vāji spētu savam bērnam iemācīt. Matemātiku, ģeogrāfiju, ķīmiju u.c. lietas padziļināti. Skolotājam dotajā laika nogrieznī - konkrētā konkrētas klases mācību stundā - jāpaspēj pārbaudīt skolēnu iepriekš doto zināšanu apguves līmeni, izskaidrot jaunos mācību vielas uzstādījumus, uzdot pie nepieciešamības uzdevumus izpildei mājas. Ir diezgan problemātiski strādāt stundā ar klasi kopumā, īpaši ņemot vērā katra bērna dažādās spējas uztvert mācību vielas uzstādījumus. Un pie viena ņemties ar tiem, kuriem tā stunda ir "pie kājas", tiem, kuri ieradušies stundā un mācīšanās vietā ņemas ar paskaļām čalām netēmā, uzvedas no cikla "ko nu stāsti, man ir po". Tiem, kuri traucē pārējiem un skolotajam neņemot vērā skolotāja un klasesbiedru aizrādījumus. 

Un šādu "īpatņu" vecāki reizēm arī neņem vērā taktiskos skolotāja, skolas vadības lūgumus pozitīvāk ietekmēt bērnus uzvesties stundā atbilstoši. Viņu bērni taču ir vispozitīvākie, skolotājs vainīgs, ka tas bērns uzvedas nepareizi un tēlo baigo bosu "braucot" uz vecāku "lauriem".

Pie viena - klases audzinātājs vispirms ir tas, kurš palīdz bērniem kā noteiktai kolektīvai vienībai risināt kolektīvus jautājumus, saistītus ar klases sabiedrisko dzīvi skolas ietvaros. Protams, viņam nākas strādāt arī ar katru bērnu individuāli situācijās, kurās tas nepieciešams. Arī ar bērnu vecākiem. 

Tad nu vecākiem tomēr vairāk vajadzētu piestrādāt pie tā, ka ne tikai reizīgi pārbaudot bērna mājas uzdevumu izpildi, bet arī pie tā paša bērna uzvedības klasē, skolā - vispār, publiskā telpā. Un skola ir publiska telpa.

2. Joprojām kaitina cilvēku vēlme interesēties, pārskaitīt jebkuras viņam nepieņemamas publiskas personas, valsts vadītāja maka saturu un tusnīt: "Man ir tik, bet viņam daudz daudz. Kāpēc nedalās?". Tas pabieži manāms sarunās feisbukā. Nu, mīlīt. Ja nepatīk publiskas personas, valsts vadītāja darbība - uz priekšu, karogs rokās. Izsakies, bet ņem vērā, ka varbūt pie viena izsaki domu, kā rīkoties savādāk. Nevis lien makā. Katrs pelna tik un tā, kā prot, spēj. Ja kāds ir mācējis nopelnīt daudz, kas tur slikts? Drīzāk jādomā par to, kāpēc skauģis nav pratis nopelnīt tik pat daudz.

Viskas šodien. Nezinu, kā citādi saukt.

1. Krievu valodā vārdam "brak" ir divas nozīmes - "brāķis" un "laulība", sapratne atkarīga no pārējā, izskaidrojošā teksta. Bet kā šo vārdu saprast, ja rakstīta ir tikai viena frāze "brak po žizņi" bez pavadošā konteksta? "Brāķis pa dzīvei" vai "Laulība uz mūžu"? 😄😄😄

2. Mani tomēr interesētu viedoklis par šo, šo, šo, šo, šo, šo un šo. Vienkārši, un laikam jau vairākas reizes emu teikusi, man interesētu citu cilvēku viedoklis. Savādāk sanāk, ka es te vāvuļoju un pat īsti nezinu par to, vai viedoklis vērā ņemams, vai arī - nu tā, "lai jau pavāvuļo". Kungi un dāmas, nu lūdzu.... Zinu, ka nav feisbuks ar komentēšanu krustu šķērsu. Bet feisbuks savā ziņā ir, maigi sakot,  bezpersonisks sūklis.

3. Drusku par zagļiem iedomājos. Tas, ka zagt ir slikti, jau ir dogma. Tomēr, ja tā padomā, arī zagt ir jāmāk. Un tā, lai neuzrautos. Vismaz kādu pārskatāmu laika periodu. Savā ziņā ari tā ir profesija, kaut ar ļoti negatīvu piegaršu.

Tomēr nesaprotu tos, kabatzagļus, kuri visās iespējamās sabiedriskās vietās tos maciņus, dokumentus no cilvēku kabatām/somām/citām vietām izķeksē. Varbūt sava izdevīguma vārdā atņem kādam citam pēdējos grašus, kuri izrēķināti palielam laika periodam iztikšanai vai kādai nu ļoti nepieciešamai medicīniskai manipulācijai sakrāts. Vai tos, kuri mēģina aplaupīt kādu no tām mājsaimniecībām, kuru ledusskapī pele pakārusies neatrodot neko, ko likt uz zobiņa, ļaunākā gadījumā. Nu, tās, kurās cilvēki dzīvo no rokas mutē, kā teikt.

Kaut kā nedaudz apbrīnoju tos zagļus, kuriem izdevies apzagt tos dzīvokļus/tās mājas, kurās glabājas tiešām kas vērtīgs un daudz, apsardzes cilvēki, visāda veida apsardzes tehnika priekšā un aizmugurē. Nē, zagšanu neatbalstu, bet tā meistarība.... 

4. Vēlreiz pieminot seriālu Mana lieliskā aukle. Novilku to rutrekerī septembra beigās. Bet tikai šodien beidzot noskatījos līdz galam. Visilgāk skatījos pēdējo, septīto sezonu un ne jau tāpēc, ka tajā ir visvairāk sēriju - 40.

Vienkārši, seriāla loģiskās beigas ir sestās sezonas pēdējā sērija, kura beidzas ar galveno varoņu - ģimenes galvas un viņa bērnu aukles kāzām. Un arī tas, ka pēdējās sezonas visu sēriju notikumi, kuri kaut arī  turpina iesākto situāciju komēdijas stilu, tomēr vairs nav tik interesanti nepiespiesti kā visu iepriekšējo sezonu notikumi. Kaut kā aiz matiem pievilkti un ir radies iespaids, ka septītās sezonas notikumu scenārijus rakstījuši ar nu ļoti lielu piespiešanos. Un "caur nevaru".

Tomēr piespiedu sevi noskatīties līdz beigām un visu. Ne tikai ķeksīša pēc. Lai būtu pilnvērtīgs viedoklis.

Vēl viens interneta piedzīvojums ar, liekas, kārtējo internetkrāpnieku

Esmu reģistrējusies un periodiski ieskatos saitā faces.eu. Iepazīšanās saits ar foruma sadaļu un citām papildiespējām. Tiesa, tur foruma sadaļa jau kādu laiku ir pamirusi, daudzi aktīvie foruma pļāpātāji ir attālinājušies no aktivitātēm tajā. Tomēr tas netraucē tur ieskatīties, apskatīt to, kas notiek, pačatot ar iepazīties gribētājiem. 

Pie viena - saits kā saits. Ar sava profila izveidi, profila, kurā uzrāda anketā prasītos datus; ir iespēja arī citām opcijām. Piemēram, var izveidot atsevišķu savu foto galeriju ar savām bildēm. Ar vienu papildniansi - profila bildei jāataino cilvēks.

Tur nu man "piesējās" viens iepazīties gribētājs. Jau praktiski uzreiz tapa skaidrs, ka cilvēks ir kārtējais "garām" un, visticamāk, kārtējais krāpnieks. Tomēr atkal "ieslēdzās" kārtējo reizi vēlme patrallināt, ironizēt un jandalēt (ne pārāk jauks piemērs iz Karlsona dzīves kredo 😁).

Kāpēc doma par kārtējo "biedru" no krāpnieku arteļa? Paskaidrošu.

1. Mani uzrunājušajam cilvēkam profila bildē ir nevis viņa foto, bet gan puķu pušķis. Arī lietotāja galerijā nav bilžu ar viņa atainojumu. Tikai bilde ar puķu pušķi.
2. Lasot lietotāja profilu punktu "Par mani" bija grūti lasīt - uzreiz redzams, ka teksts veidots ar google translite palīdzību, pie viena putrošanās jēdzienos vīrietis un sieviete. Lasot šo sadaļu bija vēlme pajautāt - kas tad īsti ir konkrētais lietotājs: vīrietis vai sieviete. Tiesa, vēlāk teksts šajā sadaļā tapa pārrakstīts, salabots.
3. Pie viena profilā uzrādīts, ka kungs ir no Latvijas, Rīgas. Kaut arī čata sarunā tika apgalvots, ka no ASV. ASV karaspēka virsnieks, kurš atrodas misijā Sīrijā. Šo pretrunu, tiesa, minētais kungs izskaidroja ar to, ka viņa māte esot no Latvijas un viņai par godu tapusi arī tā informācija profilā.
4. Īsti nevar neko pastāstīt par saviem vecākiem, īpaši par māti. Man sniegtā informācija ir vairāk nekā pieticīga. Kaut kā neticās, ka viņam tik maz zināšanu. Bet var jau būt, ka pagaidām īsti negrib neko stāstīt. Es jau arī pagaidām neko daudz neesmu stāstījusi par sevi. Man vismaz kāds attaisnojums - nav pārliecības par to, vai sarunubiedrs ir saprātīgs cilvēks nevis kārtējais krāpnieks. 
5. Cilvēks, kurš tiešām vēlas iepazīties, jau sarunas sākumā aktīvi neprasīs e-pasta adresi un vatsapa numuru. Iepazīšanās sarunai, kuras sākumposms vienmēr ir par "puķītēm, tauriņiem un citu tamlīdzīgu", nav nepieciešama e-pasta adrese, saruna vatsapā. Pietiek ar konkrētā saita čata doto iespēju. Un arī bildes ar savu seju var ievietot saita doto iespēju robežās.
6. Starp citu, pat nespēj paskaidrot savu apgalvojumu par to, kāpēc viņam ir grūti komunicēt dotā saita čatā un ir obligāti nepieciešama e-pasta adrese un vatsapa numurs. Vispār, e-pasta adrese man ir, to jau būsiet pamanījuši manā šejienes profilā, bet vatsaps datorā nav uzinsatalēts (pat nezinu, vai tas vispār ir iespējams), telefonā arī nav - man ir vecā modeļa mobilais ar pietiekami mazu ekrānu, kurā pat īsti nav pat interneta pieslēguma tieši mazā ekrāna dēļ. Man ar to īpatni krietnu laiku sanāca stīviņš tieši par e-pastu un vatsapu. Nu izteikti "ar tanku" prasīja.
7. Apgalvo, ka saprot latviešu valodu. Kaut arī sarunai joprojām lieto google translite (nu labi, ja tiešām saprot tik vispārīgos vilcienos, tad saprotams. Es arī sarunai angliski izmantoju to tulkotāju). Bet ar visu švako saprašanu tomēr vajadzētu saprast un izlabot pamatlietas savā saprašanā/nesaprašanā. Kaut atšķirību vārdu sieviete un vīrietis lietojumā, dzimuma apzīmējumā. Tās tomēr ir pamatlietas.
8. Kunga uzrādītais vecums - 51 gads. Uz jautājumu par to, vai viņu nemulsina tas fakts, ka esmu vecāka par viņu, vispār nekādas reakcijas. Liekas, nav sapratis. Pie viena kungs neprecējies (nu, var jau gadīties dzīvē visādi). Bet pat nav atbildes uz to, vai kaut kur pa pasauli "klejo" viņa bērni, arī nekādas reakcijas. Varbūt negrib atbildēt (katra paša darīšana vispār), bet kaut minimāla norāde no "nezinu, negribu par to runāt" cikla varētu gan kaut pieklājības pēc varētu būt. Nezinu, varbūt par daudz prasu?

Tā nu kaut kā tā. Varbūt ko esmu aizmirsusi pieminēt.