otrdiena, 2022. gada 6. decembris

TV raidījums: Latvija. Ulmaņlaiki.

Atradu Ērika Niedras autorraidījumu Latvija. Ulmaņlaiki. Raidījumu cikls par Latvijas vēsturi pirms Otrā pasaules kara, pirms PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā 1940.gadā. Cikla sākums - Latvijas kā valsts dibināšanās.

Patīk tas, ka Ēriks "izracis" faktus, kuri mazzināmi. Daži pat pavisam nezināmi. Pie viena, stāstot par laika perioda notikumiem Latvijā, tiek pieminēti svarīgākie notikumu aiz Latvijas robežām.

Nezinu, vai šo raidījumu tagad ik pa brīdim rāda Latvijas TV - es sen neskatos TV, un arī tajā periodā, kad skatījos - diemžēl neskatījos norises pašmāju TV....

Raidījuma ciklā - 14. sērijas. Pirms šī raksta publicēšanas noskatījos visas cikla sērijas.

Še pirmais sižets šim raidījumam, nākošos jau atradīsiet secīgi kanāla laika joslā.

svētdiena, 2022. gada 4. decembris

Kaut kas no krimiķu cikla

Atradu YouTubē. Ukraiņu klipiņi, kuros stāstīts par dažādiem noziegumiem, precīzāk - slepkavībām Ukrainas teritorijā. Cik nu sapratu, laikposms no 1943. gada līdz 90-jiem. It kā nekas sevišķs - noziegums, tā izmeklēšana un vainīgā notveršana. Pamatfabula - rakāšanās arhīvā un katra sižeta pamatā savs noziegums. It kā uz reāliem notikumiem bāzēts. Vismaz tā viss norežisēts.

Sižetiņi gatavoti, ēterā palaisti jau šajā tūkstošgadē.

Patīkami tas, ka daži varoņi - latvieši. Un autori bez Rīgas un Jūrmalas zina vēl Ventspili kā ostas pilsētu. Ir arī sižetiņš, kurā darbojas kādas Kaukāza kalnos dzīvojošas etniskās cilts pārstāvis. Vel vienā sižetiņā darbojas arī PSRS teritorijā dzīvojoši korejieši (kaut kad pērnā gadsimtā bariņš korejiešu pārvācās uz PSRS dzīvot. Reāli esmu sastapusi korejieti no Kazahstānā bāzētas korejiešu diasporas).

Šis laikam kādu laiku būs pēdējais ieteikums par ārpus Latvijas vietu, jo rakājos patlaban neta ārēs, YouTubē, meklējot ko par pašmāju vēstures tēmu.

sestdiena, 2022. gada 3. decembris

Zinu, ka atkal neērta viedoklī, bet tā nu sanāk

Šoreiz nedaudz par propagandu. Ja sanāks, varbūt vēl par ko citu. Kā aizies.

1. Propaganda ir viss - pat zobu pastas parastās reklāma, jo tā propagandē tās pastas lietderību, īpašības. Tikai ērtības dēļ politisko norišu reklāmas izdala atsevišķā kategorijā, kuru tad arī dēvē izteikti par propagandu. Tiesa, vikipēdijā šķirklī par šo terminu teikts, ka propagandu nevajadzētu jaukt ar pārliecināšanu vai reklāmu. Tai pat laikā - propagandas kā tādas definīcija var tomēr tikt attiecināta ne tikai uz pašu propagandu, bet arī uz pārliecināšanu un reklāmu. Tā ka, manuprāt, nav tomēr tas jēdziens tik viennozīmīgs. (Būšu pateicīga, ja mani palabos, ja es tomēr putrojos zināmā mērā).

Tas, ko mums medijos pēdējos mēnešos stāsta par Krievijas - Ukrainas karu, arī savā ziņā ir propaganda. Ukraina balta, Krievija - melna. Nē, nesaku, ka viss ir otrādi un Krievija būtu balta un pūkaina. Vienkārši tagad daudz atklātāk Krievijas sakarībā sāk runāt to, par ko daudzos aspektos jau izsenis ķiķināja kuluāros. Kaut to pašu Ukrainā prihvatizēto tualetes podu sakarībā. Un te nu atmiņā "uzpeld" paziņas stāstītais par padomju gadu laiku ekskursiju uz socvalsti Bulgāriju. Tur, ekskursijas nedēļas laikā, viņai un grupai, ar kuru kopā viņa tur devusies, reizes trīs bijusi instruktāža par tik elementāru lietu kā tualetes poda lietošana. Motivācija tādai rīcībai - pirms bijušas grupas iz Krievijas ārēm, kuru pārstāvji nevis normāli sēdās uz tā agregāta, bet vispirms esot uzrāpušies virsū ar kājām. Un loģiski, ka agregāts lūzis dēļ nepiemērotības tādām akšen darbībām. (Arī pie mums, vismaz Rīgas robežās dzirdēju, par šādiem Krievijas nomaļu ekskursantu izgājieniem mūsu galā baumu līmenī jau jaunībā dzirdēju).

Arī tagad līdz mums, kaut pa apkārtceļiem dēļ Krievijas mediju blokādes pie mums, nonāk visādas informācijas druskas, ka Krievijā vel joprojām nav tikuši galā ar sadzīvi parasto - nu tajā ziņā, ka tur daudzās vietās sadzīves līmenis ir zemāks pat par mūsu gala visnomaļāko viensētu sadzīves līmeni. Tas ir, pat pilsētelēs ielas briesmīgākā stāvoklī, nekā mūsgala lauku ceļš pēc rudens/pavasara lietiem, pilsētas komunālā sistēma - sistēma tik uz papīra, nevis realitātē... u.tt.u. tādā stilā... Nezinu realitāti, pārbaudījusi neesmu, bet šāda tipa infa kaut tajā pašā feisbukā "uzpeld" ar izteiktām Krievijas "kājām". 

2. Viss tas, ko mums reiz skolā mācīja par to, ka bijušās PSRS teritorijā pēc revolūcijas sākās kaut tā pati "elektrifikācija", kuru realizēja ar uzsvaru uz padomju sasniegumiem, bija viens vienīgs fufelis. Fufelis tajā ziņā, ka gluži padomijiešu ideja tā gluži nebija. Šur tur, pat manos skolas gados, ir paspīdējusi informācija par to, ka elektrifikācijas ideja un tai nepieciešamās izstrādes jau bija cara laika Krievijā, tik Pirmais pasaules karš elektrifikācijas plānus nolika tālākos plauktiņos, jo karadarbība bija aktuāla tēma esošajā situācijā. Un, ja tā padomā - vai pēcrevolūcijas, pēcpilsoņkara padomijā 20-jos, 30-jos gados varēja būt cilvēki, kuri spētu izstrādāt Krievijas elektrifikācijas notikšanu? Tāpat - visas "gadsimta" būves pēcrevolūcijas laikā, laikā pēc Otrā pasaules kara - nu parādās izteikta informācija par to, ka tas viss tika citvalstu būvēts. Citvalstu tajā ziņā, ka piedalījās liels skaits rietumnieku speciālistu, daži uzņēmumi tika sakomplektēti tajās pašā ASV, Krievijas teritorijā "salikti kopā", vispār - visas šīs "gadsimta būves", kuras mums, manai paaudzei pasniedza kā padomju cilvēku zināšanu un darba sasniegumus, būtībā bija rietumnieku jau par ikdienu kļuvušās zināšanas. Linkus uz kādiem manu apgalvojumu pareizību apstiprinājumiem kaut kā pagrūti iedot - vismaz YouTubē ir vairāki, ar dažādām pamattēmām. Būtu jāpārrok internets, lai kau drusku atrastu. Piedosiet, ja nemeklēšos?

Tik garāmejot, pa putniņiem padomājot.

Arī pie mums, Rīgā noteikti, ir palielas pēdējo gadu būves, kuru tehniskās iestrādes jau bijušas krietni pirms tam, kad nu beidzot tās būves tika realizētas. Atceraties paši, cik ilga ņemšanās bija ap to pašu Nacionālās bibliotēkas būvi, kura tagad nu beidzot ir novietojusies Pārdaugavā. Par apvedceļa Viestura prospekta, Sarkandaugavas rajonā ideju dzirdēju jau 1999./2000.ziemā aptuveni. Pirmā šī apvedceļa kārta tika "palaista" kaut kur pēc 2009.gada, pirms 2015.gada. Otrā apvedceļa kārta tuvākajā laikā beidzot tiks pabeigta. 

3. Tik, nobeidzot šo visu penteri, gribu vēlreiz pajautāt to, ko relatīvi nesen kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem jautāju - vai kādam droši zināms kaut kas tāda, ko kreivijieši "sastrādājuši" pozitīvā nozīmē un pašu rokām? Pagaidām, un jau kopš jaunības, "iestrādājusies" pārliecība, ka turienes pilsoņi paši nu neko nemāk, visu laiku viņus uz pozitīvismu jābiksta no malas. Jau sākot no mistiskā Rjurika laikiem. Mistiskā? Nu, par Rjurika esamību vēsture joprojām strīdas, bet joprojām nenoliedz to, ka krievijieši viņu ar visu karadraudzi esot uzaicinājuši pie sevis valdīt, virzīt norises savā teritorijā, jo paši neesot mācējuši ar to visu tikt galā.

trešdiena, 2022. gada 30. novembris

Laikam pavisam drusku par klišejām domāšanā sanāks

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Nedaudz zemāk rakstītajam esmu pieskārusies cita starpā savos iepriekšējos rakstos, tagad mēģināšu vienuviet koncentrētāk.

Klišejas domāšanā jau, manuprāt, ir konstants lielums, no kura reizēm ļoti grūti tikt vaļā. bet vajadzētu ātri un dikti.

Pirmā klišeja, kas nāk prātā - negatīvā attieksme pret Psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem. Nedaudz par šo klīniku izteicos pērnā gada maijā. Tiesa, vairāk toreiz runāju par apstākļiem slimnīcā, nevis par ko citu. Tad nu šoreiz par to citu.

Tur ārstu uzraudzībai var nokļūt pat vienkārša, situēta mājsaimniece vai fabrikas ierindas  inženieris. Ja cilvēkam kādu apstākļu rezultātā "uznāk" neapturama histērijas lēkme kaut vai. Nu, vai kas cits apstākļu sakritības rezultātā noticis ar nerviem. Maz, kas var notikt - pārpūles sekas, ģimenes apstākļu liels pārdzīvojums, nu, kaut kas no šī cikla. Kad cilvēks pats vairs netiek galā ar saviem nerviem un tuvākie arī nespēj palīdzēt... Un ne vienmēr jau pie vainas tur nokļūšanai ir kādas no bērna kājas esošas nervu saslimšanas.

Vispār, slimnīca kā slimnīca. Specializēta. Bet ir jau arī citas specializētas slimnīcas. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, piemēram. 

Un slimnīcā medicīnisko palīdzību saņem, katrs tās pacients savu spēju robežās mēģina "ierakstīties" apkārtējā realitātē ārpus tās sienām. Tik jāievēro reizēm medikamentu lietošanas grafiks, jāseko sadarbībā ar ārstu veselibas norisēm. Tikai elementāri dabīgi. Galu galā, arī astmatiķis vai diabētiķis seko savai veselībai, atkarīgi ir no medikamentu lietošanas regularitātes.

Vēl viena klišeja, kura laikam jau ļoti pakāpeniski 'iet mazumā". Seksuālās minoritātes. 

Par šo jau laikam esmu daudzkārt izteikusies dažādos rakstos. Kaut kā nemeklēšu rakstu gūzmā, jo...  Vienīgais, ko gribētos pateiks šajā sakarībā - varbūt tomēr šo dažādību nevajag nu tik ļoti agresīvi uzspiest? Ar to uzspiedienu domāju tos viņu gājienus vasarā, vismaz sākumskolas, pamatskolas klasēs necilāt šo dažādību? Lai bērni vismaz pamazām apgūst, izprot standartību, interesēties par dažādību jau tad, kad prāts izpratis standartu un sāk piedomāt par to, ka paša uztvere ir drusku savādāka. Tad jau konsultācijas ar specialistiem utt.u.tml.

Jo ārpus guļamistabas ir cita dzīve, darba vietā un citās vietās šiem netradicionāļiem nu nevajag taču nekādus papildbonusus darbam un kaut to pašu izstāžu apmeklēšanai. Cita lieta - cilvēki ratiņkrēslos. Tur tiešām vajag kaut iekļūšanu ēkā speciāli iekārtot vai darbavietu. 

Esmu kaut kā laikam visai veiksmīgi tikusi vaļā no klišejas, ka Latgale ir nekāds reģions, ka tur nodzērušies un nekādi cilvēki. Dzīve Ludzā pozitīvā nozīmē manu Latgales uztveri apgāza otrādi. Jā, mani Ludzas perioda ieraksti īdēja, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, tur pagarlaicīgi man... Tik tagad saprotu, cik bija labi.

Starp citu, neatceros, vai esmu teikusi, bet - Ludzā vismaz redzēju ielu nosaukumus latgaļu valodā, vismaz vienā bankomātā papildus standarta piedāvātajām angļu, latviešu un krievu valodām tapa piedāvāta arī latgaļu valodas opcija. Pīrādziņš latgaļiem, un neesmu dzirdējusi, lasījusi, ka par to kāds ludzēniešiem piesietos.

svētdiena, 2022. gada 27. novembris

No šīs tēmas izvairījās visi

Šī raksta tēma - "vācu laika" koncentrācijas nometnes Latvijā.

Raksta, uz kuru linku došu savu domu nobeigumā, galvenais akcents ir uz koncentrācijas nometni "Riga-Kaizerwald" Rīgā, Mežaparkā.

Manai paaudzei noteikti par to vēstures stundās nestāstīja. Padomji nestāstīja. Un arī mūsu vecāki, vecvecāki nestāstīja. Labi, garāmejot, netīšām vismaz es dzirdēju Rumbulas vietvārda pieminējumu Otrā pasaules kara sakarībā. Maniem vecākiem - tas varētu būt piedodams, jo Otrā pasaules kara gados viņi bija nu ļoti mazi (mamma skolas gaitas 7 gadu vecumā uzsāka 1943.gadā, tēvs - 1944.gadā), varēja arī praktiski nezināt. Viss stāstītā akcents tika likts uz koncentrācijas nometni Salaspils teritorijā (Tur joprojām atrodas koncentrācijas nometnei veltītais piemiņas memoriāls. Kā piezīme - mūsdienās šis memoriāls jau ir Rīgas pilsētas teritorija, kaut kur starp Rumbulu un Dārziņiem.), kā arī iz masu kapiem Biķernieku meža teritorijā.

Un varbūt šajā sakarībā redzot Sarkandaugavā ebreju piemiņai veltīto pieminekli, jau praktiski uzreiz pēc tā atklāšanas, mana attieksme bija "Nu labi, Otrā pasaules kara upuru piemiņai. Nu labi, uzstādīja šeit, varbūt citur nebija piemērotas vietas. Ebrejiem piemineklis ir svarīgs."

Sagatavojot rakstu par Kaizervaldi likšanai Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājas lapā sapratu, ka ir vietā apgalvojums, ka Latvijas teritorija Otrā pasaules kara gados ir bijusi nu paliela koncentrācijas nometne. Un arī sapratu, kāpēc ebreju bojāgājušo piemiņai piemineklis uzstādīts tur, kur uzstādīts.

Raksta tēmas sakarībā - reiz feisbukā, kādas sarunas gaitā, paspīdēja informācija, ka kāda koncentrācijas nometne bijusi arī Latgales pusē. Diemžēl šo sarunas pavedienu atrast feisbuka laika joslā tagad ir visai problemātiski - neatceros, kāda pamatteksta kontekstā, kurš varētu būt pamatteksta autors (pēc autorības ir nedaudz vieglāk atrast kaut ko laika ritumā vēsturē ieslīdējušu). Bet to, ka toreiz koncentrācijas nometnes pieminējums izraisīja nelielu izbrīnu, jo prātā "bija iekalta" Salaspils. Kaut kā nesāku sīkāk toreiz jautājumu cilāt, jo saruna pamatā bija par ko citu. Tagad tik nožēlā kožu pirkstos.

Ja šis vēstures notikums mums ir noklusēts (pie kam laikam ne tikai padomji noklusēja, bet arī šolaiku cilvēki noklusē laikam), tad vietā ir jautājums - kas un cik daudz vēl mums tiek noklusēts? 

Šis teikums ir links uz rakstu.

piektdiena, 2022. gada 25. novembris

Elizabete Lima: Savijot saullēktu. (Элизабет Лим: Сплетая Рассвет)

Fantāzijas romāns. Tulkots no angļu uz krievu valodu. Man uzdāvināja, tāpēc īsti nemāku pateikt, kādā veikalā pirkts.

Romāna darbība norisinās fantastiskā pasaulē, kādā kontinentā, kura lielāko daļu aizņem Alandijas valsts. Visi vietvārdi, varoņu personvārdi ļoti "velk" uz asociāciju ar Ķīnu un Japānu. Tāpat arī vietējo paradumu, tērpu apraksts.

Romāns - stāsts par meiteni, kura cītīgi strādā pie tā, lai atrastu savu vietu ārpus ierastā - meitenēm nedrīkst nodarboties ar kaut to pašu šuvēja profesiju vairāk, nekā kādu apģērbu lāpīšana. Romāns - stāsts par pārbaudījumiem, kuri jāpārvar meitenei.

Ir maģijas klātbūtne, taču maģija nav notikumu balsts, maģija tikai reizēm piedalās notikumu ritā. Un ar jautājumu par maģijas gaismas un tumsas pusēm tās pielietojumā.

Romānā ir viss - mērķtiecīga tiekšanās uz mērķi, mīlestība, pienākums, uzticēšanās. Un tas, uz ko ir gatavs cilvēks mīlestības vadīts. Un te ir vienalga - kāda tā mīlestība ir: uz savu profesiju, uz tēvu, brāli, iespējamo mūža draugu... Galvenais ir mīlestības motivēta rīcība.

Ir arī pieteikums, ka romāna turpinājums sekos. Un pat labi, jo šis beidzas ar noti "Un kas notika tālāk?" Jo romāns aizrauj, iesūc. Lasot grūti apstāties. Mani no vienā ritmā izlasīšanas atturēja tikai mana ar gadiem iegūtā redzes īpatnība - viegli lasās pie dienasgaismas; mākslīgajā (lampas) apgaismojumā jau grūti sokas un prasās pēc ūberlieliem burtiem, kuri iespiestā tekstā ir atkarīgi nevis no ekrāna palielināšanas iespējām, bet no tipogrāfijas uzskata grāmatu iespiežot.

Iesaku. Pie kam manā uztverē romānu visai grūti nosaukt par "sieviešu romānu", kaut arī darbība norisinās no sievietes redzesviedokļa.

svētdiena, 2022. gada 20. novembris

Tulkojums: Zaļie bērni no Vulpitas

Zināmā mērā esmu atsākusi tulkošanu. Pagaidām visai minimāli klientiem, pagaidām "iesitu roku" tulkojot rakstus Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) mājas lapai.

Padalos ar linku uz vienu tulkojumu. Nesaku, ka tas ir pirmais tulkojums pēc ilgāka laika, bet dažas raksta frāzes mani ieintriģēja.

Raksts - Oļega Ņečajannija raksts "Zaļie bērni no Vulpitas" Neteikšu, ka pati raksta tēma mani ieinteresēja, nu ļoti velk uz fantastisko fantāziju, un kaut kā pārbaudīt faktus rakājoties internetā kaut kā ne pārāk aizrauj. Ieintriģēja kas cits - pieminējums, ka 12.gadsimta Britānijā pat zemnieki-parastie orientējās vairākās svešvalodās. Izglītības līmenis, tā teikt.

sestdiena, 2022. gada 19. novembris

Tikai idejas

Zinu, ka "cepjos" un reizēm ģenerēju kaut ko nesaprotamu varbūt.  Bet nu, laikam jau ir jāizrunā tas, kas burbuļo iekšienē.

1.  Par šo jau feisbukā kautri izteicos, bet dubults laikam neplīst. Runa ir par sankcijām Krievijas virzienā. Esmu laikam jau tajās sankcijās nedaudz sapinusies un jau sāk pagrūti izsekot līdzi. Man tik idejā ienāca prātā (viena no idejām, precīzāk):

  • Tikai kā sankciju kaut neliels pastiprinājums - vispasaulīgi nacionalizēt visā pasaulē esošos Krievijas pilsoņu īpašumus, kuri neatrodas Krievijas teritorijā (iesākumā laikam jau dzīvojamo fondu, par uzņēmumiem - tā laikam jau nākamā kura tur tēma);
  • Visām valstīm, kuras ar to saskārušās - izraidīt no savas valsts uz Krieviju prom visus Krievijas oligarhu un valstsvīru bērneļus un bez variantiem:
  • To pašu bezvariantu izraidīšanu uz Krieviju prom arī citus to pašu oligarhu un valstsvīru dažādu pakāpju radiniekus.
Šāds lietu pavērsiens gan jau ka atsauktos uz Krieviju ne pārāk "pūkaini".

2. Var jau būt, ka esmu pārāk agresīva zināmā mērā, pie viena ne pārāk orientējos vispasaules politiskajās niansēs. Un ideja varbūt panaiva...

Man reizēm nu ļoti gribas pasaules varenos "iebikstīt" uz vienu varbūt ne pārāk jauku darbību. Tas ir - kas traucē visām pasaules valstīm sarunāt un pa visām kopā diezgan nopietni pavērst lielgabalu stobrus uz Krieviju? Ar domu - ja Krievija steidzamības kārtībā neaizvāksies no Ukrainas, tad visa pasaule marša solī ieies Krievijā pa visu robežas perimetru... Un tad nu "sakārtos" tur visu nu izteikti ne Krievijai par labu.

Vispār, nebūtu jau slikti (varbūt) panākt to, ka etniskie krievi, kaut no Krievijas ārēm, aizvāktos dzīvot uz tautas etnisko dzimteni - vietu, kur dažādas slāvu ciltis saplūstot, savstarpēji asimilējoties izveidoja to tautu, ko mūsdienās pazīstam kā krievus. Pārējo šobrīdējo Krievijas teritoriju - lai tā kļūst par pašnoteikšanās teritoriju tām tautām, kuru etniskā dzimtene ir katrs no Krievijas pakļautībā esošajiem reģioniem. 

Pie viena izteikta krievu demilitarizācija, pat bez atlaidēm un uz mūžīgiem laikiem

otrdiena, 2022. gada 15. novembris

Bagātība, nabadzība, brīvība, nebrīvība - kaut kas no šī cikla

Pa druskai jau virsrakstā minētajiem jautājumiem esmu nedaudzos variantos pieskārusies kādos iepriekšējos tekstos. Tiesa, kā "īslaicīgos" pieminējumos katra pamatteksta kontekstā. Tagad pamēģināšu koncentrētāk izteikties šīs domas apvienojot vienā tekstā.

Mēs esam tik bagāti, cik bagāti jūtamies. Un naudai šajā gadījumā nav nozīmes. Naudai ir raksturīgi arī izbeigties pie neapdomātas lietošanas. Mums pieder mūsu nodzīvotie gadi, mūsu atmiņas, ikbrīdēja saskarsme ar dažādiem cilvēkiem un daudz kas cits netverams. Arī spēja domāt, risināt jel kādas problēmas. Ieskaitot esošo apstākļu radīto naudas iztrūkumu. Iekšēji bagāts cilvēks rosīsies, lai izrisinātu jel kādu jautājumu, nabagais - sēdēs kaktā un žēli īdēs gaidot, ka viņam visu pienesīs klāt par kaut kādiem iluzoriem nopelniem. 

Protams, žēli īdēt un neko nedarīt jau ir tik viegli. Bet tad ir jāapzinās, ka nekā nedarīšana ir personiskais slinkums, neviens cits mūsu vietā mūsu problēmas nerisinās. Man kāds varētu aizrādīt, ka bija laikposms, kad es visādi atrunājos meklējot kaut kādus iemeslus kādu problēmu nerisināšanai. Nenoliedzu, bija arī manā dzīvē tāds posms. Bet tas nu ir zināmā mērā pagājis, "nogrimis" vēsturē.

Un vēl - mums katru dienu visa pasaule ir pie kājām. Kurp, uz kuru pusi un cik tālu aiziesim - tas jau pašu izvēlē. Vai tad tas ir maz - visa pasaule pie kājām?

Par "viss ir slikti" attieksmi.

Nu, viss, paavisam viss ir slikti tiem, kuri tik tiešām tikai čīkstēt vien ir spējīgi. Apzināti norobežojoties no kaut kripatiņas labā. Kaut tā mazumiņa, ka no rīta pamostamies, mums ir uzdāvināta jauna diena visam kam. Un tas nu nemaz nav maz, pat ļoti daudz. Tāpat - nu nemaz nav slikta apziņa, ka tuvie, mazāk tuvie cilvēki IR, rosās, dzīvo.

Brīvība, nebrīvība? Verdzība, neverdzība?

Kā jau relatīvi nesen vienā no rakstiem izteicos - nebrīve, verdzība ne vienmēr ir juridiskais statuss. Bieži nebrīve, verdzība ir juridiski brīva cilvēka apziņā, paša pasaules uztverē.

Te gribas pieminēt Bīčeres-Stovas romānu "Krusttēva Toma būda". Romāns latviešu valodā iznācis pagājušā gadsimta 70-to gadu beigās vai 80-to gadu sākumā. Precīzu izdošanas gadu tiešām neatceros. Romāns vēsta par verdzību ASV 19.gadsimta sākumā un nedaudz citā rakursā, nekā Margaritas Mičelas "Vējiem līdzi" akcentu liekot uz verdzības  ēnas pusēm.

Šajā romānā stāstīts par melnādaino vergu likteņu līkločiem. Galvenā romāna līnija vēsta par melnādaino vergu Tomu, kurš tiek pārdots vergu uzpircējam, lai par iegūto naudu verga pārdevējs varētu segt kādas kredītsaistības. 

Un tomēr. Toms ir vergs juridiski, bet faktiski brīvs cilvēks. Tas caurvijas visā notikumu gaitā. Toma iekšējo, faktisko brīvību nekas nespēj salauzt, nekādas viņa saimnieku darbības. Un šī nesalaužamā faktiskā brīvība reizēm ir pat vērtīgāka par juridisko brīvību.

Šeit gribu pieminēt tik nelielu vielu pārdomām. Pasaules civilizētajā sabiedrībā ir atcelta verdzība tās juridiskajā aspektā. Bet. Ja nu kāds rūpnieks nonācis kādās grūtībās un ir spiests kādas savas rūpnīcas pārdot, viņš taču nepārdot no cilvēkiem brīvu telpu, kurā ir tikai sienas un rūpnieciskās iekārtas. Zināmā mērā kopā ar rūpnīcas sienām, iekārtām tiek pārdots arī rūpnīcā strādājošais personāls. Nu nav tā, ka pie vajadzības pārdot uzņēmumu, vispirms no darba tiek atlaisti absolūti visi uzņēmumā strādājošie, un jaunajam saimniekam sākot no nulles jāpieņem darbā atkal jauni darbinieki. Šī tiešām ir viela pārdomām, bez manas interpretācijas.

Nu, kaut kā tā. Ceru, ka izdevies domu noformulēt sakarīgi.

trešdiena, 2022. gada 9. novembris

Apmātība, apsēstība

Apmēram pirms gada rakstīju par toksiskumu attiecībās. Šoreiz gribētos uzrakstīt par citu aspektu attiecībās. Tiesa, tā arī priekš sevis netiku gudra - to labāk nosaukt par apsēstību vai par apmātību. Laikam abi termini derēs.

Tas, ka pēc kādu attiecību izjukšanas (pie nosacījuma, ka attiecības bijušas pa īstam, nevis formalitāte) ir nepieciešams laiks, lai psiholoģiski atbrīvotos no faktiski izjukušām attiecībām, - to pieminēju jau pērnā gada rakstā. Tagad drusku no cita skatījuma leņķa.

Tas, ja cilvēki pašķiras relatīvi mierīgi, bez jūtamiem strīdiem, ir samērā normāli. Tiesa, viņiem pēc pašķiršanās jāpārkārto sava sadzīve un citi aspekti, lai pēc jau nobriestu kādām citām attiecībām (ja tādas "parādās pie apvāršņa"). Pie viena, ja "izjukusi" ģimene, kurā aug bērni - jāsakārto mehānisms, kādā bērni tiekas ar no ģimenes aizgājušo cilvēku. Galu galā - bērni nav vainīgi, ka vecākiem nav izdevusies kopdzīve, pilnvērtīgai attīstībai ir vajadzīgi abi vecāki. Un, kā jau laikam teicu kādā no iepriekšējiem rakstiem, ja vīrs un sieva izšķiras situācijā, kad viņiem ir kopīgi bērni - šķiršanās pārtrauc tandēmu "sieva-vīrs", bet saglabā radniecību caur bērniem. Un tas jau ir cits attiecību līmenis.

Bet šoreiz ir vēlme izteikties par ko nedaudz citu. Par apsēstību, apmātību, it sevišķi tad, ja ar šiem terminiem apzīmē sajūtas, kuras kādam no ģimeni veidojušajiem partneriem rodas ģimenes jukšanas beigu stadijā, pēc ģimenes izjukšanas.

Ar šiem terminiem gribas apzīmēt to situāciju, kad kāds no partneriem, sajutis iekšēju nesamierināšanos ar radušos situāciju, uzmācīgi attiecas pret no ģimenes aizgājušo cilvēku. Neatlaidīgi "aplido", seko kur vien var, savā ziņā ir pārņemts ar ideju ar gandrīz vai agresīvām metodēm "atgūt" aizgājušo. Šāds cilvēks "neizkāps" no izjukušām attiecībām pat, liekas, pēc gada. Viņam saprāts, apkārtējās, jaunās realitātes pieņemšana, pagātnes notikumu skaidra analīze ir atkāpusies kaut kur pēdējos apziņas plānos.

Šādi cilvēki ļoti bieži cieš paši un ir apgrūtinājums ne tikai viņa "aplidojamajam" objektam, bet arī tiem, kuri ir diezgan ciešā sadzīviskā kontaktā ar viņu. Cilvēkam pašam ir grūti no šī stāvokļa "izkāpt", jo, kā jau teicu, veselais saprāts "kaut kur aizbēdzis un tālo plauktiņu", tuvākajam cilvēku lokam arī ir ļoti grūti šo apmāto, apsēsto "izsist" no šī stāvokļa. Līdzcilvēkiem ir jābūt nu ļoti stiprām personībām, lai izdotos panākt, ka apsēstais, apmātais cilvēks izkļūtu no šī stāvokļa. Klikšķi ar klikšķi jāizsit, tik jāatrod tas pareizākais klikšķis. Ja tā padomā, kuram no mums ir nu tik ļoti laiks un varēšana, lai savu dzīvi, kaut uz kādu relatīvi neilgu laiku, pavisam pakārtotu kādam, kuram tas nepareizais klikšķis ieslēdzies?

Reizēm vienkāršākais ir pagaidīt, kamēr tā apsēstība, apmātība pamazītēm pati no sevis pāriet. Kaut arī tam reizēm nepieciešams laika posms ilgāks par gadu. Ko lai saka, jāapbruņojas ar pacietību, un tikai. Diemžēl. Zinu, ko saku. Pašai reiz sen bija tāds periods.

Viens gan, un zinu, ka atkārtojos, - jebkurā ģimenes izjukšanas modelī, ja jau ir kopīgs bērns, nedrīkst "sacelt spuras" ar domu "tas otrais ir slikts, aizbraukšu kur tālēs zilajās". Ir jārēķinās, ka vecāku attiecību peripetijas nekādi nedrīkst atsaukties uz bērnu. Un šoreiz tiešām uz bērna tiesībām kontaktiem ar abiem vecākiem, visiem viņa radiniekiem no abu vecāku puses. Izaugs, pats spēs izvērtēt situācijas un pieņemt lēmumus.

sestdiena, 2022. gada 5. novembris

Skats uz prostitūciju

Par šo arī laikam jau kur iepriekš esmu izteikusies. Ja tas ir tā, tad man kaut teorētiski vajadzētu pārlasīt visu, ko esmu sarakstījusi iepriekš, lai atrastu tos tekstus, kuros esmu kaut drusku izteikusies par šo tēmu. Laikam jau to nedarīšu, ja kāds manus tekstus lasot uzdursies uz ko tēmā teikto, lūdzu padodiet ziņu ar linku.

Pa manam, vajadzētu visā pasaulē legalizēt šo profesiju. Un bez "mīlas priesterieņu" nosodījuma. Galu galā viņas, kā jebkurš citas sfēras pakalpojuma sniedzējs, par noteiktu samaksu sniedz noteiktu pakalpojumu. 

Mani ļoti kaitina vīrieši, kuri izmantojuši prostitūtas pakalpojumus, pēc procesa sāk visādi negatīvi izteikties par šīm sievietēm. Nu - ja jau reiz izmantoji prostitūtas pakalpojumu, tad paklusē lupatiņā. Nebūtu vīriešu, kuriem savajagās šos pakalpojumus, nebūtu arī šī pakalpojuma sniedzēju. Elementāri. Un pie viena, ja tā padomā, reizīgs prostitūtas pakalpojums ir lētāks prieks, nekā sievas esamība. Prostitūtu noalgoji konkrētam laika posmam un pēc dari savas lietas bez saistībām varbūt līdz nākamajam mēnesim, bet sieva mājās ir katru dienu, sievai katru dienu no vīra kaut ko vajag - kaut plauktiņu piesist. Bet prostitūta atnāca, izdarīja savu darbu, par kuru saņēma samaksu, un aizgāja. Ne tev plauktiņi, ne naudiņa pārtikas iegādei, ne kažoks un atpūta Bahamu salās... Pat ne bērnu pulciņš ar savu ikdienas ņezgu. Tad ko ārdīties? Tik priecāties vajadzētu, ka šāds pakalpojums ir pieejams.

Runāt par prostitūtām kā par pērkamām sievietēm? Paga, kaut kas neklapē. Pēc būtības jebkuru sievieti vīrietis pērk. Prostitūtu, meiteni-draudzeni, sievu. Un prostitūta šajā ķēdītē ir lētākais variants. Jo - vīrietis vienmēr ar kaut ko pērk viņam veltīto sievietes laiku. Cena atkarīga no tā, uz cik ilgu laiku tā sieviete vīrietim vajadzīga.

Skarbi teikts? Bet dzīve jau pēc būtības nav nepārtraukta rožu leja, ir arī tulpes un narcises.

Un pie viena, tik pielikumam. Arī vīrietis pēc būtības ir pērkams savā ziņā. Ar kaut ko taču meitene-zeltene viņu uzpirkusi tik ļoti, ka vīrietis gatavs kalnus gāzt, mamutus veseliem bariem mājās nest... 

piektdiena, 2022. gada 4. novembris

Laikam jau elementārisms

Laikam jau raksts sanāks kaut kur paplūdis. Kaut arī centīšos teikto kā nebūt sagrupēt.

1. Manuprāt, ģeogrāfiju un vēsturi kaut vispārīgos vilcienos ir jāzina katram. Nu, kaut lai "neizgāztos" sarunā ar kādu cittautieti. Un arī kaut ar kaimiņu runājot. Un šajās jomās neder "iekalšana" skolā vai augstskolā bez jebkādas izpratnes. Piemērs? Man reiz bija pajauna kolēģe, kura vidusskolas ģeogrāfijas eksāmenu bija nokārtojusi uz teicami. Normāli, vai ne? Bet, kad sarunā ar viņu iespruka tas, ka Anglijai ir jūras robeža ar Franciju, acis bija lielas un gandrīz vai sašutums - kā tā var būt, ja Anglija atrodas pie Amerikas kontinenta un tur nu nekādi nevar būt Francija. Aizmirstot to, ka Anglija nekādi nevar atrasties Amerikas tuvumā. Par kaut ko no vēstures pat nesāku ar viņu runāt - sapratu, ka viņai, par spīti ļoti sekmīgai skolas gadu atzīmei, būs tik pat liela putra galvā.

Un laikam jau normāli, ka man še iesprūk ik pa laikam kaut kas par vēstures tēmām. Nu, ir lietas, kuras jāzina. Neatkarīgi no tā - rakstītā vēsture vai nerakstītā. 

2. Par Krieviju runājot. Esmu še izteikusies daudz, dikti un dažādos rakstos. Tik laikam jau atgādināšanai. 

Krievijas krievi nu laikam jau nemāk paši nu neko, izņemot karu un "uzbraukšanu" tiem, kuri bez kara arī ko citu māk. 

Par dzīvi Krievijā? Pirms mums noslēdza pieeju Krievijas TV kanāliem samērā regulāri skatījos viņu Pirmā kanāla (valsts kanāls, starp citu) raidījumus "sieviešu/vīriešu (мужское/женское)" un "pašpuicenes (пацанки)". Un pārsteidza (bet varbūt saprotot viņu domāšanu - nav ko brīnīties) tas, sižetos parādās nu ļoti zemais ne tikai dzīves, bet arī pasaules uztveres līmenis. 

Nē, nu gadījās raidījumā "sieviešu/vīriešu (мужское/женское)" arī kādi jauki momenti, ar tiem esmu dalījusies (kaut kā laikam nemeklēšu - vai tie sižeti ir patlaban pieejami vai nē, no tā jau fakts nemainīsies). Tomēr sižetu pamatmasa - par to, kā ģimenes dzīvo ar negatīvu savstarpējo attiecību kravu, par to, kā pat jauni un spēkpilni cilvēki apzināti turpina dzīvot avārijas situācijā esošās mājās ar dzīvošanai nederīgiem apstākļiem, turpina gaidīt, kad nu valsts institūcijas viņiem šos apstākļus uzlabos. Man tik vienmēr radies jautājums - un paši ko? Grūti parosīties, lai paši sev uzlabotu dzīves apstākļus? Kas par mazohismu - dzīvot nepieņemamos apstākļos un īdēt? 

Mums, protams, arī visādi gadās ar tiem dzīves apstākļiem. Tomēr mums tie kādā nebūt veidā relatīvi ātri atrisinās kā nebūt uz pozitīvo pusi. Bet, tos Krievijas sižetus skatoties, reizēm rodas iespaids, ka pat mūsu Rīgas bomži dzīvo labākos apstākļos par Krievijas mazpilsētās dzīvojošajiem darbarūķiem.

Par otru raidījumu - "pašpuicenes (пацанки)". Šovs vairāku sezonu garumā. Katrā sezonā raidījumā piedalās citas meitenes. Šovs ar mērķi palīdzēt pašpuicenēm - meitenēm ar galīgi neadekvātu sliktā nozīmē uzvedību - kļūt atkal par meitenēm uzvedībā, pasaules uztverē. Palīdzot viņām pārstāt lietot alkoholu pārmērīgās devās, necenzēti lamāties, kauties pie jebkuras izdevības un citādi atbrīvoties no bezgala daudziem mīnusiem.

Mums arī sastomas šādas meitenes, bet... Cik nu no tiem raidījumiem sapratu, - viņiem ir "stīviņš", kaut kas konkursam līdzīgs pirms katras sezonas par iespēju piedalīties šajā šovā, uz šovu piesakās nu ļoti daudzas meitenes no dažādiem valsts reģioniem... Jēziņ, mīļo! Ko lai domā par valsti, kurā vesela paaudze meiteņu, kuras par meitenēm var nosaukt tikai tāpēc, ka fizioloģiski tādas piedzimušas?

Vienu mirkli domāju - arī pie mums kas tāds derētu, bet pēc brīža ieslēdzās "stop". Mums ilglaicīgam šovam nepietiktu "resursu" - nu neatrastos tik daudz nemeiteņu. Pašmāju šovi ar Magoni, Agritu, Olgu Kambalu un tamlīdzīgām būtnēm? Mēs par viņām pasmīkņājam, bet nevar noliegt to, ka viņas ir sievietes ar sievišķīgu uzvedību.

Pagaidām laikam viss. 

trešdiena, 2022. gada 2. novembris

Grīvas kroga iekšējais noformējums

Jūlijā jau bija publikācija par Grīvas krogu. Toreiz mēs ar dēlu tur vasaras terasē sēdējām, šoreiz jau klimats bija paredzēts sēdēšanai telpās. Tad nu dažas bildes no kroga iekšējā dizaina.

pirmdiena, 2022. gada 31. oktobris

Kultūra ar mīnus zīmi

Nedaudz izplūdīšu par to, par ko laikam tā īsti neviens vēl nav izteicies. Vismaz neatceros ko par zemāk teikto lasījusi. Gribu izteikties par novērotām uzvedības "īpatnībām" sabiedriskās vietās. Šoreiz nerunāšu par visādas drazas mētāšanu drazām neparedzētās vietās - par šo tomēr pati esmu izteikusies nedaudz, arī lasīts publiskā telpā tomēr ir. Šoreiz par ko citu.

Nespēju saprast (un pat laikam īsti negribu) cilvēku vienaldzību, nevēlēšanos iejaukties situācijā, kad tai pašā sabiedriskajā transportā kāds/kāda uzvedas neglīti. Un man ir vienalga - neglīti uzvedas krietni iereibis pilsonis, vai vecs tantuks, kurš brēc, ka viņai nedod vietu apsēsties gandrīz tukšā transportā ar nu ļoti daudz brīvām sēdvietām. Parasti ar šiem īpatņiem stīvējas tas, kurš "pakļuvis zem sitiena" šai neadekvātai personai. Pārējie skatās pa logu, lasa grāmatas vai guļ - tik ilgi, kamēr tas burkšķis nesāk skart pašus. 

Principā jau ne tikai iereibuši pilsoņi vai vecas, prātu mājās aizmirsušas tantukas sabiedriskajā transportā mēdz uzvesties nejauki. Ir arī mammītes, kuras savu atvasi apsēdina gandrīz vai vienīgajā brīvajā sēdvietā un pēc tam pašas bļauj pa visu transportu paģērot, lai viņām dod vietu apsēsties tā vietā, lai apsēstos pati un paņemtu savu atvasi klēpī. 

Un vēl, un vēl, un vēl kādi tipiski neadekvāti pa transportu "ganās". 

Un ir sabiedrība transportā, kurai par to ir dziļi vienalga. Lai ārdās, lai neuzvedas pieklājīgi, lai rausta kādu, ka tik ne pašu. Tā vietā, lai kolektīvi to nejauceni pie vietas noliktu, pat palūdzot transportu apstādināt, nemiernieku izsēdināt vai policiju izsaukt. Labi, poliči tam nemierniekam pakratīs pirkstu varbūt un varbūt pie pirmās reizes ātri vaļā palaidīs - bet ja kekss regulāri "uzrausies" un viņa dēļ poličus raustīs - arī tie šo ātri "atsēdinās", jo būs apnicis, ka viņa dēļ tiks raustīti.

Tāpat tie, kuri jebkurā citā publiskā telpā uzvedas nekādi un aizskaroši. Nu, velns parāvis, cik ilgi apkārtējie izliksies neredzam nejaucības uzvedībā? Un tik brīnīsies, ka ir daudz nejauceņu sabiedriskā telpā? 

Galu galā, ar nejaucības it kā ignorēšanu tai nejaucībai tiek dota zaļā gaisma izpausties. 

Par saliedētu sabiedrību var sākt runāt tad, kad kolektīvi pārstāj ignorēt nepiedienīgu, aizskarošu uzvedību publiskā telpā. Tad, kad nekauņa tiek kolektīvi "atsēdināts" vēl pirms jel kā no malas iejaukšanās.

svētdiena, 2022. gada 30. oktobris

Hāga. Vēl dažas bildes

Vēl dažas bildes, ko māsa atsūtīja. Nīderlandē kanāli ir tik pat pierasta lieta kā Venēcijā.

Sarunāju, ka viņa kādā brīdī aizkulsies līdz tam uzbērumam, kurš izveidots jau krietni sen, lai atkarotu no jūras zemi Nīderlandes iedzīvotājiem.

piektdiena, 2022. gada 28. oktobris

Izstāde "Ķirbji un citas lielas ogas" Dabas muzejā

Šodien aizgāju pa ilgiem laikiem atkal uz ķirbju un viņu "radinieku" izstādi Dabas muzejā. Izstāde ilgs līdz 30.10.2022. Pēdējā izstādes dienā no plkst.15.00 būs iespēja izlases veidā iegādāties šīs rudens veltes.

Izstādes laikā pārsteigumu radīja tas fakts, ka redzēju Latvijā audzētus arbūzus un melones.

svētdiena, 2022. gada 23. oktobris

Atgriezeniskā saite

Ne savā jaunība spēju pieņemt, ne arī tagad spēju pieņemt tos cilvēkus, kuri "Es visu mūžu vergoju darbā, strādāju daudzās darba vietās, lai bērnam būtu, bet viņš, nepateicīgais, pamet mani un aiziet citā dzīvē!". Šādu nostāju dzirdot man vienmēr "saceļas spuras". Tas bērns nav lūdzis vecākam kaut kur vergot - verdzība reizēm sākas nevis cilvēka statusā, bet gan domāšanā. Ja darbs nepatīk un ir apgrūtinošs, vienmēr ir bijusi, pat tajos pat padomjlaikos, un ir iespēja atrast citu darbu. Ja vecāki strādā n-desmit darbos un mājās ir redzami labi ja uz pusstundu kādā no brīvdienām labākajā gadījumā, reizēm vispār ieklīst mājās nakts melnumā tikai pagulēt - viņi kā tādi tam bērnam ir tikai teorētisks jēdziens.

Ja tas bērns augas dienas pavada kopā ar vecmāmiņu, vectētiņu, kaimiņu tanti vai ko nu tur vēl, kurš aizrunāts to bērnu pieskatīt, un par savu vecāku eksistenci zina tikai pēc nostāstiem, jo viņus praksē tik pat kā neredz, kādas jūtas viņam var veidoties pret to, ko viņš nezina? Bērns mīlēs vecmāmiņu, vectētiņu, kaimiņu tanti - to cilvēku, kurš ir bērnam blakus visādos brīžos. Bērnam būs dabiskā atgriezeniskā saite ar tiem, kuri ar to bērnu nodarbojas. 

Nu nevar paģērēt no bērna mīlestību, ja pats neesi devis viņam neko no savas sirds. Paģērēšana nedarbojas, tikai atgrūž.

Nekādi neapgalvoju, ka vecākiem nevajag strādāt, lai sapelnītu naudiņas dzīvošanai. Bet ir taču visas iespējas savu laiku kā nebūt sadalīt tā, lai būtu "gan makam, gan dvēselei". Tad arī būs tā vēlamā atgriezeniskā saite.

Un tai pat laikā. Nu nevar gaidīt to, lai bērns, izaudzis, pamet novārtā savu dzīvi un visu mūžu pavada tikai un vienīgi kopā ar vecākiem, nosacīti turpinot vecāku dzīves. Ir taču tik dabiski, ka tas bērns kādā mirklī izaug tik liels, ka "izlaižas no ligzdas", aiziet savā dzīvē. Tikai nosacīti reizēm apciemojot vecākus.

Man žēl tos, kuri jūtas pazaudējušies tad, kad bērns ir aizgājis savā dzīvē un vairs nav blakus 25/7. Man nepatīk tie, kuri turpina kontrolēt bērna dzīvi arī tad, kad viņam jau ir pašam sava ģimene, bērni.

Cilvēki, kuri no bērna visu laiku ko paģēr, visu laiku jaucas bērna dzīvē - nav dzīvojuši paši un neļauj dzīvot bērnam.

trešdiena, 2022. gada 19. oktobris

Jautājums vecākiem

Drusku no jauna tēmā, kuru še esmu malusi un pārmalusi diezgan daudz. Jautājums par bērnu audzināšanu.

Diezgan daudz feisbukā lasu sūkstīšanos par to, ka mūsdienu jaunā paaudze izteikti "sēž" telefonos un datoros neko citu apkārt nemanot. Tad nu zemāk teiktais būs jautājums šajā sakarībā. Un atkal sanāks nelieli atskati uz jau par vēsturi kļuvušajiem laikiem.

Manos skolas laikos pieaugušie daudz pukstēja par mūsu "sēdēšanu" televizorā. Pati jau arī grēkoju šajā ziņā. Atnākot no skolas pirmais darbs bija ieslēgt televizoru un tā "pļāpāšanas" laikā iebīdīt tā priekšā lielo galdu, izplāt uz tā mācību grāmatas, pusdienu šķīvi un tad ēst un it kā mācīties ar vienu aci un ausi sekojot televizora ekrānā notiekošajam. Bet tas tomēr netraucēja darboties arī ar ko citu.

Un, atskatoties uz pagājušajiem gadiem, savā ziņā priecājos, ka mums tolaik nebija pat stacionārā telefona, nemaz nerunājot par kaut ko tik eksotisku tiem laikiem kā mobilais telefons. Tas nozīmēja, ka var ar draudzenēm brīvdienās uz visu dienu kaut kur pilsētā "ganīties" bez mammas tribulēšanas ik pēc piecām minūtēm ar "Vai tu esi paēdusi? Cikos būsi mājās? Ko dari?" vai ko citu no tā paša cikla. Reizēm rīta agrumā kā gājām, tā tik pavēlu vakarā atgriezāmies. Pilni visādu piedzīvojumu, notikumu. Tas, ka vecāki mājās jau kādu laiciņu "uz ausīm stāvēja", netraucēja labsajūtu un pieredzes iegūšanu patstāvībā. Mājās atgriežoties, protams, bija laiciņš dienas notikumu atstāstam, "pastāvēšanai kaktā" par tik ilgu klīšanu kaut kur bez jebkāda brīdinājuma. Katru reizi solījums "es tā vairs nedarīšu", kas vienmēr pārvērtās "es aizmirsos, darbošanās bija tik interesanta....".

Arī vēlākos gados, jau strādājot. Bija visādi tusiņi, kuri reizēm ievilkās naktij cauri, reizēm kaut kur uz apmēram pāris dienām tām pāris dienām paiku un tamlīdzīgas lietas pērkot no savas kabatas, nevis iegrābjoties vecāku makos.

Un kur vēl bērnības laiku kokos kāpšana, bikšu plēšana, piedzīvojumu meklēšana pagrabos, līšana uz jumtiem un visādas citādas ēverģēlības pagalmos; citreiz, nu ļoti jaukā rudens vai pavasara dienā, aizbēdziens vismaz no pēdējās stundas, lai kaut uz Jūrmalu aizbrauktu un pie jūras pastaigātos... Vecāki, skolotāji stīvējas, kratīja pirkstus "Tā nedrīkst, tā nav labi!", bet vai tas ko mainīja? Vienkārši iemācījāmies daudz ātrāk to patstāvību, apguvām prasmes izkulties no ķibeles, ja reiz tādā iekūlāmies.

Labi, vecāki bija darbos, viņiem bija maz laika ar mums nodarboties. It sevišķi, kad mēs vairs nebijām autiņos un nebija tik ļota nepieciešamība būt mums blakus 24/7. Būtībā arī tagad tas pats, principā nekas nav mainījies šajā ziņā - arī šolaiku vecāki 24/7 nevar būt tam jaunulim blakus ikdienas darba dēļ. Tik jautājums - vai tiešām kaut tajās pašās brīvdienās mīļā miera labad jāpacieš, ka tas sīcis "sēž" telefonā vai datorā? Vai ir grūti iedot nedaudz naudiņas, lai aizbrauc kaut uz to pašu Zoodārzu un atved mājās tajā modīgajā mobilajā uzņemtu dzīvnieku fotogrāfijas un pastāstu par to, kā tur tagad izskatās? 12, 13, 14 gadus vecs bērnu nevar vēl laist vienu pašu? Ups, bet uz skolu viņš iet viens pats un ne jau vienmēr mājas un skola ir blakus ēkās. Reizēm no mājām uz skolu jādodas ar sabiedrisko transportu, jāšķērso vairākus krustojumus. Ja jau ar ceļu uz/no skolas tiek galā, tad kur problēma tikt galā ar ceļu uz/no Zoodārza?

Pulciņi, sporta nodarbības? Arī manā jaunībā tas bija. Un tomēr tas netraucēja izmantot brīvo laiku arī kam citam.

Tik nesakiet, ka atkal nav labi - manas jaunības laikā taču bija komunistiskā ideoloģija. Nu liekat to šoreiz mierā. Lai rāptos kokā, pastaigātos gar jūras malu. tai pašā Zoodārzā uz dzīvniekiem skatīties - tam visam ideoloģiju nevajag. To nevajag arī upmalā zvejojot vai piknikojot.

Ko grib izaudzināt tie vecāki, kuri "ieskrējušies" kontrolēt savu augošo bērnu 24/7 un "sēdēt" virs tiem, kā perētājvistas? It sevišķi, ja tam bērnam vecumā sen vairs nav 1 - 2 gadiņi? Tik jautājums. Un kārtējo reizi nu ļoti ceru, ka būs kāda diskusija...

pirmdiena, 2022. gada 17. oktobris

Tik ieteikums. Bet tas strādā, esmu pārbaudījusi. Un Vēsture kā tāda piedevām.

Jau 01.10.2022. ierakstā minēju dažus mūsu vēstures faktus, kurus diezin' vai tagadējiem jaunuļiem māca. Tajā rakstā minēju, ka tobrīd nesasparojos savai oponentei tos pieminēt. Pēcāk tomēr izdevās, kaut arī privātā sarunā. Pie viena pieminēju Samsona brigādi, kura partizāņoja Vidzemes pusē kopš 1943. gada PSRS labā. Ziniet, šoreiz nostrādāja, ar mani runājošā kundze "aizrijās" neatrodot argumentus.

Vēl tiem, kuri brēc par to, ka mums pēc 1944.gada kultūru atnesa, var droši pateikt to, ka Latvijas teritorijā visu kārtu cilvēki mācēja lasīt jau 19.gadsimta beigās. Atšķirībā no Krievijas teritorijas, kurā pēc pilsoņu kara tobrīdējā padomju vara zemākajiem iedzīvotāju slāņiem gandrīz vai piespiedu kārtā mācīja lasīt.

Tagad par citu un saistībā ar Vēstures zināšanu pašmājās.

To, ka "mētāju" še savus padomjlaika atmiņas, citus tā laika vēstures faktus - nu, tā ir un paliek manas dzīves, manu līdzcilvēku vēsture. Vēsture nemainās mainoties apkārtējās realitātes jaunumiem. Tikai papildinās mainoties laika plūdumam. Un ir pavisam nepieņemami mest no vēstures laukā faktus, ja tie kādam nepatīk. Kas paliks pāri no vēstures, ja katrs no tās metīs laukā to, kas pašam nepatīk? Jo cilvēki jau dažādi, katram sava nepatika pret kādu nebūt faktu. Un ko vērta tauta, kura atsakās no savas vēstures un maina to sekojot jebkurai vēja pūsmai? Fakta interpretējums ir pavisam kas cits. Interpretācija nemaina fakta esamību. 

Un pie viena jautājums - kas tad skolā tiek mācīts jaunuļiem par relatīvi nesenu pagātni? Par 90-to gadu notikumiem, kuri noveda pie Latvijas neatkarības atgūšanas jaunajos laikos? Tam visai nosacīti pieskaros savā 16.10.2022. ierakstā padaloties ar videoklipu. Reizēm sarunās sanāk dzirdēt paradoksu, ka mūsdienu skolu beigusī jaunatne labāk par mani, maniem vienaudžiem pārzina tos vēsturiskos notikumus, kuros es, mana paaudze ir aktīvi līdzdarbojusies, un mēģinot iestāstīt, ka mēs esam darījuši to, ko neesam darījuši. Nu, kaut kā tā. 

Mīļie mani vienaudži, nedaudz jaunākie - labi, izglītības programmas prasības mainās kā pārmaiņu vējš, bet ko jūs stāstāt saviem bērniem par laiku, kas bija pirms bērnu piedzimšanas? Personiskā dzīve, nodzīvotais laiks jau nav izglītības programma, to nemainīs nekādas prasības kā nodeva laikam.

Nu, pagaidām viss. Ja kas, tad komentāros vai kādā jaunākā ierakstā.

svētdiena, 2022. gada 16. oktobris

Vēl daži kaut kas, ko varētu nosaukt par Domu izvirdumiem

Kā vienmēr, neērta un citāda veida skatījumu uz lietām, vietām, notikumiem.

Vispirms neliela ievada vietā. Paldies visiem, kuri seko manām aktivitātēm šeit. Tiesa, pēdējā mēneša laikā lasījumu skaits dienā samazinājies. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka mazāk rakstu, vai arī tāpēc, ka mana vāvuļošana pamazām apnikusi. Nu, jūs paši labāk zināt iemeslus. 

Tagad pie pārējā.

Jau iepriekšējos dažādos rakstos esmu daudz par kaut ko izteikusies un ņurdējusi. Pretējas domas attiecībā uz ņurdieniem kaut kā diemžēl neesmu sastapusi. Bet tas nu tā.

Par krievu partijām (ar nosacījumu, ka tajās darbojas tiešām etniski krievi) runājot. Labi, viņu paustais var patikt, var nepatikt. Gaumes un pārliecības jautājums. Bet tajā pat laikā nevar noliegt to, ka viņi bakstās par savas tautas esības problēmām šajā rajonā. Un kaut kā to visu mēģina sabalansēt ar esošo mūsu valsts realitāti. Pie viena nevar neatzīmēt pozitīvi to, ka Ušakovs pietiekami jaunos gados darbojās tik ļoti, ka tika par Latvijas mērogiem ļoti lielas pilsētas mēru. Kā viņš tika galā ar amata pienākumiem - jau cits jautājums.

Mani drīzāk kaitina tie, kuri neesot etniskiem krieviem (vēl padomjlaikos šurp atbraukušie baltkrievi, ukraiņi, moldāvi un citu PSRS mazākumtautību pārstāvji) pamet novārtā sava šeit dzīvojošā etnosa vajadzības un pieslienas krieviem. Galu galā - Latvija tomēr ir samērā daudznacionāla, katram Latvijā dzīvojošam etnosam ir kaut kādas vajadzības, kuras jāsabalansē ar šobrīdējo realitāti. Un, ja tā padomā - krievi tomēr nav mazie bērni, paši tiks galā. Kaut vai kā piemēru minot to, ka Krievijas teritorija, kuru var uzskatīt par krievu tautu veidojošo cilšu etnisko dzimteni, atrodas gandrīz vai Krievijas Eiropas daļas centrā, salīdzinoši nelielā teritorijā. Un tomēr viņi ir iemanījušies zem sevis pabāzt nu ļoti lielu cittautu teritoriju un tādā apmērā, ka pēc spēkā esošiem datiem ir lielākā valsts pasaulē.

Pa manam, tie, kuri nebūdami krievi pametot novārtā sava etnosa vajadzības, nav neko vērti. Tik klajai izmantošanai bez jebkādiem pīrādziņiem. Un pār bortu pēc izmantošanas.

sestdiena, 2022. gada 15. oktobris

Esmu "drusku" nikna

Jau atkal nebūšu ērta, bet tā nu sanāk un savādāk laikam nevajag.

Vispirms jau zemāk teiktais būs vēršanās pie tagadējās 30-gadnieku paaudzes, kuras vecāki pēdējās Atmodas laikā nedomāja līdzi notikumiem un iztika tikai ar urrā patriotismu, urrā brēcieniem.

Vispirms šis videoklips, kurā paustā doma ir ļoti līdzīga manējai:

Tagad par pārējo.

Pirms ko mēģināt pārmest kaut tam pašam Kariņam, vērtējiet kunga darbus, nevis piedzimšanas valsti. Un atceraties par gandrīz vai himnu kļuvušās Akurateres izpildījuma dziesmas vārdus "Palīdzi, dievs, palīdzi latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem!". Tas, ka latvieši no ārzemju diasporām sabrauc uz tautas etnisko dzimteni sasaucas ar šiem dziesmas vārdiem.

Beidziet burkškēt, ka tā pati ASV dzīvojošā diaspora ir kaut kas pē un garām. Turienes diaspora ļoti palīdzēja Latvijas neatkarības atgūšanas procesam 90-gadu sākumā. Dzirdēju, ka ASV dzīvojošo latviešu pārstāvji bija vizītē pie ASV varasvīriem, lai tie atbalstītu Latvijas neatkarības atgūšanu, Baltijas ceļš varēja notikt, jo ASV dzīvojošā latviešu diaspora diezgan nopietni ar naudiņām palīdzēja Baltijas ceļa organizēšanas procesam.  Jebkurās pie mums notiekošajās vēlēšanās ne maza nozīme ir ārzemju diasporas vēlēšanu aktivitātēm.

piektdiena, 2022. gada 14. oktobris

Tikai drusku īsumā, atkal būšu nedaudz neērta

Gan jau ka atkal kādam būs viedoklis, ka raksts tukšgaitā un par neko. Tomēr rakstīšu un mēģināšu izteikt Domu. Un zinu, ka atkal būšu neērta.

1. Vai pamanījāt, cik ātri kovids un karš Ukrainā kļuvuši par ikdienu? Pirmā mirkļa "šūmēšanās" par abiem jautājumiem noplakusi, ir tikai faktus konstatējoša informācija publiskajā telpā.

2. Propaganda - tā tomēr ir visā - gan par Krieviju, gan pret to. Visā, kas ir par un ap esošā kara situāciju. Nu, būsim godīgi - tas, ka ir aizliegta pieeja Krievijas medijiem, vēl nebūt nenozīmē, ka visa cita informācija jel kādā daudzuma pakāpē nesaturētu kaut ko propagandai līdzīgu. Lasām un vērtējam paši.

3. Patīk, ka latgaļi pamazām, bet pārliecināti kopj savu latgalību. Bez agresīvas krekla plēšanas uz krūtīm un kliedzieniem "Cieniet mūs!". Un tik pat pārliecināti spēs nostiprināt savu pozitīvo un neatņemamo  vietu Latvijā. Un galu galā - Latgalei tā vieta pienākas. Galu galā kaut teritoriāli - Latgale ir apmēram ceturtā daļa no Latvijas teritorijas. Un nesakiet man, ka Latgale nodzērusies un vispār nekāda. Muļķības. Tai pašā augstprātīgajā Rīgā var sastapt daaaaaudz vairāk pa ielām klīstošus nodzērušos fruktus, Latgales pilsētās, kā jebkurā citās valsts mazpilsētās, ir daaaaudz sakoptāka pilsētvide nekā Rīgā, kuras pārēdušies iedzīvotāji cer, ka sētnieki barā klīdīs viņiem pa ielām pakaļ lai savāktu tos sū****, kurus rīdzinieki nevīžo izmest tiem paredzētajās vietās, ziemas ielas būs tīras un bez sniega kaudzēm ielu malās. Nesakopta pilsētvide Rīgā šajā gadījumā vispirms ir akmens pašu  rīdzinieku lauciņā. Un Rīgas nievīgums vispār pret visu, kas ir ārpus Rīgas - nu, tas var beigties ar to, ka visa pārējā valsts daļa nospriedīs "Pietiek!" un pārstās barot Rīgu. Pati tiešām nu nekādi netiks galā. 

Laikam pietiks šobrīd. Tiešām ceru, ka kādreiz arī paveidosies saruna pamatdomas tēmā....

trešdiena, 2022. gada 12. oktobris

Zinu, ka varbūt kā nebūt atkārtojos

Par skolas, izglītības būšanām esmu jau iepriekš krustu šķērsu dažādos tekstos izteikusies. Nelinkošu, to tekstu ir padaudz un ar dažādiem nosaukumiem. 

Vienkārši jau sāk kaitināt tas, ka FB ik pa brīdim parādās vaimanas par to, ka izglītības sistēma nekāda, skolotāju nekādi un vispār viss ir slikti. Nestrīdos, tās prasības izglītības saturam mainās kā vēja brāzmas vējainā dienā. Tie, kuriem ir skolas vecuma bērni mājās, labāk zina. Mans bērns skolā gāja 90-jos, 2000-šo sākumā, līdz ar to man ir novecojusi informācija šajā jautājumā. Tomēr viens ir nemainīgs palicis - arvien vairāk sarodas to vecāku, kuriem attieksme pret skolu, izglītības iestādi irciklejusies "Man vajag! Man pienākas!" līmenī. Un nemitīgie "uzbraucieni" mācību iestādei.

Tāda sajuta, ka modernie vecāki grib izaudzināt neko nespējošus cilvēkus. Nu, iespaids tāds. Ja tas nav tā, palabojiet. 

Atceroties savus skolas gadus padomjlaikā ērā, sanāk salīdzināt. Labi, tolaik tā ideoloģija bija kāda bija un deķis tika vilkts Maskavijas virzienā. Tomēr tai pat laikā nevienam nenāca pat prātā vainot skolu bērna sliktajās atzīmēs. Vispirms jau tas "sīcis" dabūja pa ausim. Ja puikas starpbrīdī vai pēc stundām sakāvās - nu, puiku darīšanas. Kāds skolotājiem ar to sakars?

Indigo bērni? Vairumā gadījumu tādi bērni, kuru nevēlēšanos ko darīt kaut elementārā līmenī noraksta uz kaut ko mistiski nesaprotamu. Klasesbiedriem pāri vairumā gadījumu darba ne jau bērni ar īpašām vajadzībām, bet gan labi situēto vecāku bērni, kuri pieraduši, ka vecāki nevis nodarbojas ar audzināšanu mājās, bet gan atpērkas ar visādiem aksesuāriem.

Taisās pieņemt likumu par to, ka bērnus ar īpašām vajadzībām jāmāca mājās, zināmā mēra izolējot no socializēšanās iespējas? Nu, ja tam bērnam ir ļoti liela veselības problēma, mājmācības jautājums jau tāpat tiek atrisināts bez jel kāda likuma iejaukšanās. Citos gadījumos - akmentiņš vecāku lauciņā. Nu ir uzstājīgi par problēmu jāinformē izglītības iestāde, jāizstrādā darbības mehānisms tā, lai situācija ar bērnu neaiziet pavisam sliktā gultnē, jārunā ar bērna potenciālajiem klasesbiedriem. Vispār šī informētība, darbības īpatnības ir tas, ko var saukt par kolektīvo pašaizsardzību. Vinnēs gan veselie bērni, gan ne pārāk veselais bērns. Drīzāk no skolas jāinformē tie bērni, kuri uz savu vecāku "kabatām mēģina izbraukt" jebkurā mācību procesā ar savu nekorekto uzvedību. 

Šajā ziņā skolas zināmā mērā kļuvušas neaizsargātākas. Nu ļoti grūti laikam jau no skolas "izmest" tos it kā veselos bērnus, kuru nepiedienīgā uzvedība un ļoti zemās sekmes mācībās būtiski ietekmē visu mācību procesu. Bet vajadzētu un bez žēlastības. Tad varbūt tie "stūra karaļi" "pierautos".

Nu, pagaidām viss. Varbūt kas komentāros, ja kādam radīsies vēlme padiskutēt.

pirmdiena, 2022. gada 10. oktobris

No visa pa druskai

Tikai drusku par šo to notiekošo. Un atkal nebūšu ērta.

1. It kā jau zagt ir slikti. Par zagļiem nosauktos ķer, tiesā un soda. Bet tomēr ne visus. Principā jau zog visi. Arī tie, kuri kaut pildspalvas uzgali no darba mājās aiznes. Kaut ko prihvatizēt darba vietā un aiznest to mājās - tā pati zādzība jau vien ir. Tik sīkos apmēros. Darbavieta kā jebkura persona (šajā gadījumā juridiska) viskautko iegādājas šīs pašas iestādes funkcionēšanai nevis darbinieku mājas vajadzībām.

2. Zinu, ka karš nu nekādi nav nekas labs, bet karš pēc būtības cauri laikiem ir cilvēces ikdienas sastāvdaļa. Par kara esamību sāk uztraukties tik tad, kad tas mājas slieksnim virtuāli pietuvojies. Tas, ka Āfrikā daudzās vietās ik pa brīdim karo, Sīrijā arī militārs konflikts nav beidzies - nu, ir tur tā, šeit nav intereses par to iespringt. Krievijas - Ukrainas karš notiek virtuāli durvjpriekšā, tad nu sarosījāmies. 

3. Tie, kuri plēšot kreklus uz krūtīm bļauj "Man vajag!" bez jelkāda kaut darbībās pamatota kāpēc vajag, nu tie ir visubadzīgākie ubagi. Tie, kuri stundām uz ielas stūra stāv ar izstieptu roku - tie līdz, nevis pieprasa. Viņi tur stundām stāv, lai salūgtu kaut piena glāzei. Tāds "Man vajag!" grib visu uzreiz un ne par ko.

4. Joprojām nepatīk izteikti tie jebkuras internetplatformas komentētāji, kuri spēj "mētāt" frāzes ar negatīvu saturu, bet apklust līdz ko palūdz kaut nelielu pamatojumu.

ceturtdiena, 2022. gada 6. oktobris

Vīne

Dēls 4.10.2022 aizlidoja uz Vīni, lai piedalītos kaut kādā konferencē. Šodien atgriežas. Vīnē, pēc viņa uzstāšanās tajā konferencē, viņu vēl izvadāja ekskursijā pa pilsētu. Te bildes no Vīnes.

pirmdiena, 2022. gada 3. oktobris

Nedaudz kontrastu Ukrainas karā

Uzreiz saku - pārstāstu to, ko man stāstīja dēls, kurš kārtējo reizi atgriezās no Ukrainas. Vakar sagaidīju viņu lidostā pēc nedaudz vairāk kā nedēļu ilgas vizītes tur.

Šoreiz dēls Ukrainā bija kara pierobežā Mikolajevā, kura Hersonas rajonā.

Cik no armijniekiem dzirdējis - ukraiņu "šaudīšanās" tur bijusi kā māņu darbība Krievijas karaspēka uzmanības novēršanai no galvenajām karadarbībām pie Harikivas, vispār tajā pusē. Līdz ar to tur dislocētajām armijas vienībām tika izdalītas mazskaitlīgākas ieroču vienības, nekā armijas vienībām pamatdarbības teritorijā. Un ar visu to puiši tomēr iemanījās Krievijas karaspēku izspiest no to okupētās teritorijas 12 kilometru dziļumā.

Ziniet, cilvēks pierod pie visa. Arī kara radītā ekstremālisma. Dēlam izdevās aprunāties ar puišiem no tur dislocētās tanku vienības. Tie kā ikdienas joku pārstāstīja vienu kaujas gadījumu. Notikusi cīņa ar Krievijas karaspēka tanku vienību par vienu ciematu. Izdevies izspiest Krievijas karaspēka vienību no tā ciema, bet konkrētā tanka ekipāžai aptrūkusies munīcija un bijis nepieciešams atgriezties bāzes vietā pēc papildinājuma. Atgriežoties puiši nav pamanījuši vienu noslēpušos Krievijas tanku un tāpēc "dabūjuši" ar šāviņu pa savu tanku. Pie kam tā, ka tanka iekšpusē izcēlusies ugunsnelaime, arī uz pašiem apģērbs aizdedzies. Nācies steidzami pamest degošo tanku, nodzēst ugunsliesmas uz sevis, sarunāt ar savējiem no kaimiņtanka, lai viņus nogādā pie vietas. 

Piefrontes ciemos dzīve nav apstājusies, tikai piemērojusies karalaika situācijai. Dzirdot tanka braukšanu ciema teritorijā, apskatās - kuras karojošās puses tanks tas ir. Ukraiņu tankus sagaida ar sirsnību un mīlestību. Redzot Krievijas tankus ātri slēpušies. Jo daudzi tās armijas vienību komandieri esot devuši pavēli jebkuru satiktu mierīgo iedzīvotāju uzreiz nogalināt, par cik nu ļoti daudzi, ieraugot savā tuvumā transportlīdzekli ar Krievijas atpazīšanās zīmēm, uzreiz pa mobilo telefonu zvanījuši tiem, kuri neokupētajā Ukrainas teritorijā un brīdinājuši par ieraudzīto "ciemiņu".

Pašā Mikolajevā dienas laikā redzēti bērni, kuri spēlējas pagalmos un vairs nepievērš uzmanību tiem Krievijas lādiņiem, kuri periodiski sprāgst kaut kur netālu. Sprādzienu sagrautās veikalu rindas - pēc sprādziena veikalu logi ar dēļiem aiznagloti, telpas sakoptas un praktiski diennakts laikā veikala darbība atjaunojas.

Pat puika tam visam zemapzinīgi piemērojās. Ja pirmajās dienās, pat tikai braucot Hersonas virzienā, kā negatīvu momentu minēja to, ka ir nakts trauksmes, sprādzieni, tad jau pēdējās dienās "tā, ar gulētiešanu jāpagaida, vienos krievu puse savus lādiņus sprāgt atsūtīs, jānogaida; pēc varēs gulēt iet".

Dēls praktiski katru dienu kādu informāciju "iemeta" feisbukā (pameklējiet tur Kristapu Andrejsonu), laikam jau ko ierunāja savā podkāstā The Eastern Border (par to tik smalki nezinu, diemžēl neklausos - mana angļu valodas sapratne nav tajā līmenī diemžēl), drīzumā vajadzētu būt viņa rakstiem latviešu valodā delfos un tēvēnetā (cik zinu, vakar vakarpusē bija plāns rakstīt).

sestdiena, 2022. gada 1. oktobris

Zinu, ka esmu laikam jau ne visai ērta

Kā jau virsrakstā izteicos, laikam jau esmu ne pārāk ērta ar saviem lietu, vietu, notikumu apskatiem ne no populārākā skatu punkta. Bet nekas jau nav tikai melns, vai tikai balts, vai ne? Dzīve un cilvēki nav rūpnieciski ražots audekla gabals konkrētā un neapstrīdamā krāsā.

Man nesen feisbukā krieviski runājoša dāma pieminēja sarkanos streļķus, kuri karoja par Ļeņinu un viņa ideju par to, ka viņiem tika apsolīta Latvijas neatkarība pēc pilsoņu kara beigām. Bet ja tā padomā, no nestandarta skatu punkta, - viss savā ziņā pareizi. Streļķi tika nolīgti karot par konkrētu samaksu. Algotņi jau bez maksas, par pliku ideju nekaro. Un pie tam ar algotņiem jābūt sasodīti uzmanīgi - šodien viņi par tevi karo, rīt jau var sākt karot par tavu pretinieku. Ja viņš būs piesolījis lielāku samaksu. 

Muižniekam Uljanovam (Ļeņinam) un viņa inteliģences pulciņam, kuri kopā ar Ļeņinu nu dikti bija nepieciešams noturēt varu pēc "strādnieku/zemnieku" revolūcijas ne tikai esošā kara apstākļos, bet arī tāpēc, ka šie strādnieki un zemnieki maigi sakot ne pārāk atbalstīja šo bariņu. Tāpēc jau tas kungs latvju streļkus noalgoja. Pozitīvi savā ziņā jāatzīmē tas, ka abas puses savu solījumu izpildīja.

Šo neieplūdu feisbukā kundzei komentāros. Sapratu jau, ka ozols ir ozolīgs.

Gribu pieskarties vēl Otrajam pasaules karam un latviešu vietu tajā.

Tā vēsturiskā situācija, kura Latvijā izveidojās 1940.gada vasarā laikam jau secīgi sekojot Molotova-Ribentropa paktam, - nu, tā izveidojas. Ar šodienas acīm mēs varam daudz ko minēt no sērijas "kas būtu ja būtu". Šobrīd nākas pieņemt reiz notikušu vēstures faktu, faktu, kuru zināmā mērā mainīja 1991.gada notikumi.

Ne tikai maniem vecākiem, vecvecākiem ar sakostiem zobiem nācās pieņemt uzkritušo realitāti. Divas izsūtīšanas, karu, ļoti daudziem dienestu latviešu divīzijā Padomju armijas sastāvā cīnoties pret iebrukušo vācu karaspēku. Mans vectēvs, mana nelaiķa vīra tēvs tur karoja un kaujā pie Veļikije Luki tika nopietni ievainoti. Un tāpēc varbūt es pat dziļi personiski aizvainojoši, pat zaimojoši uztveru kaimiņtautiešu brēcienus "Mēs karojām! Mēs atbrīvojām!". It īpaši situācijā, kad dzenot prom tos vāciešus, latviešu divīzija bija izteikti pirmajās rindās atbrīvojot Latviju no okupējošā vācu karaspēka. 

Arī tā ir mūsu vēsture.

Uzreiz saku - es nekādi neesmu par 9.maija svinēšanu. Tā datuma svinēšana ir priekš tiem, kurus Radītājs ar smadzenēm apdalījis. Viens no iemesliem - kā var 9.maiju personificēt kā globālu uzvaru tajā karā it sevišķi Krievijā, ja tā kā PSRS mantiniece formāli joprojām nav pabeigusi Otro pasaules karu ar Japānu, kura tajā karā piedalījās kā Vācijas sabiedrotā? Vai kāds ir dzirdējis, kaut lasījis par to, ka beidzot ir noslēgts miera līgums ar Japānu, komplektā atrisinot jautājumu par okupētajām Kuriļu salām? Otrs iemesls - daudzās vietās "sastādītie" it kā Uzvaras pieminekļi. Plika, nevienam tomēr nevajadzīga formalitāte. It sevišķi jau par laimi nojauktais Rīgas piemineklis. It sevišķi - tas piemineklis Rīgā parādījās 38 vai 39 gadus pēc praktiski visas Latvijas atbrīvošanas no vācu karaspēka (bija palicis Kurzemes katls, kura beigas iestājās līdz ar Vācijas sakāvi). Ļeņinekli daaaaudz ātrāk "uzcepa".

Pieminekļus, kuri radušies no sirds uz sirdi - nu, ar to likvidāciju ir problemātiski. Jebkurai varai.

Man tiešām nu nekādā veidā nav žēl uzvarekļus. Arī tāpēc, ka tie jau pašā pamatā ir zaimojoši, liekot uzsvaru zināmā mērā tikai un vienīgi uz krievu tautu un karā bijušajiem vīriešiem. PSRS bija, Krievija joprojām ir daudznacionāla teritorija, tai karā cīnījās arī sievietes un bērni (man ir izdevies dzirdēt, lasīt par tā sauktajiem "pulka dēliem", kad karaspēka vienībai pievienojas kāds pazaudējies bērns). Un man ir pie kājas, ko tā propaganda ar tiem pieminekļiem grib pateikt, ja nav ievērots godīguma princips un piemineklis pēc savas būtības neiet no sirds uz sirdi.

Tā pat, un varat man droši mest ar puķkāpostiem, bet man nu īsti neiet pie sirds Gunāram Astram veltītā pieminekļa formālā un bonusu pirkšanas pieskaņa. Jā, tas ir veltīts vienam cilvēkam un viņa darbībai. Bet kur ir būts agrāk, kāpēc tik ilgi stiepa to pieminekļa radīšanu?

Nu, pagaidām viss. Un vēlreiz saku - nu nekas šai pasaulē nav izteikti melns vai izteikti balts. Un ir negodīgi pret sevi, saviem bērniem, viņu bērniem izmest no vēstures to, kas pašiem ne pārāk patīk. Vēsture jāpieņem tāda, kāda nu sanākusi. Ar visiem plusiem un mīnusiem.

trešdiena, 2022. gada 28. septembris

Tikai pārdomām

 Uznāca tāds kārtējais pārdomu mirklis. Un zinu, ka esmu drusku neērta, jo neiekļaujos vispārējā urrā bļaušanā, bet paskatos uz lietām, vietām, notikumiem arī no kādas nebūt citas puses.

Paskatīšanos uz Simonjanu no cita rakursa izteicu jau iepriekšējā rakstā. Tagad drusku citiem uzvārdiem.

Esat ievērojuši, ka Kadieovs ar saviem čečeniem tā arī laikam jau nav iegājis Ukrainā? Bija viens brīdis, kad stipri "zīmējās" un videofailus ar savu "zīmēšanos" publiskoja internetvietnēs? Bet "zīmēšanās" jau ne vienmēr nozīmē reālu darbību. Par tagadni runājot, vismaz feisbukā nedaudz paklejoja informācija, ka viņš un viņa vienība stāv krievu karaspēka aizmugurē lai tos "bāleliņus" bikstītu visu laiku Ukrainas virzienā un laikam jau atšautu tos, kuri bēg prom no frontes līnijas. Vismaz tā to sapratu. Tad - ja tos karakalpus nenošaus ukraiņi, viņus nošaus čečeni. Pie viena Kadirovs esot paziņojis, ka Čečenijā nevajagot rekrutēt jauniesauktos "daļējās mobilizācijas" ietvarus, jo kontingents jau esot iesaukts. Viela pārdomām, vai ne?

Te vēl uzplaiksnīja neliela pārdoma Staļina virzienā. Jā, viņš virsvadīja masu represijas un daudz ko citu negatīvu PSRS teritorijā, bet vai kāds ir dzirdējis, ka Staļina negatīvisms skāra gruzīnus? Man vismaz nav šādas informācijas. Galu galā Staļins bija gruzīns, pie tam ne tas labākais tautas pārstāvis. Kaut vai tāpēc, ka pirms revolūcijas bija elementārs banku laupītājs, par ko arī, ja nemaldos, tika sēdējis.

Un vēl drusku padomiju atceroties. Nu, sakrājies iespaids, pat no tīri virspusējas paskates, - tas austrumu "brālis" viens pats čiku vien prot. Un nu ļoti ilgu laiku ļāvuši, lai citi pār viņiem valda. Nu, praktiski kopš Pētera I (kurš laikam jau bija pēdējais konkrētais krievs cara tronī, pēc viņa te Eiropas karaļnamu pārstāvji juku jukām precējās no krieviskā paturot vienīgi uzvārdu) līdz pat laikam jau Brežņevam.

Un mīts, ka revolūciju uztaisīja strādnieki un zemnieki un radīja savu valsti? Tos procesus vadīja muižnieks Uljanovs-Ļeņins kopā ar labi izglītotu inteliģenci. Ļeninu nomainīja gruzīns ar "niku" Staļins, kuru, savukārt, ukrainis Hruščovs.

Ja augstāk minēto pilsoņu valdīšanas laikā Krievijas teritorijā notika visāda kustība, (laba, nelaba - jau cits jautājums), tad jau Brezņeva laikā iestājās stagnācija, nekāda kustība nenotika. Ja neskaita uz Afganistānu eksportētu karu 10 gadu garumā. Un Putins atkal ir eksportējis karu.

Krievija eksportē naftu, gāzi? Bet tas nav Made in Russia, tas ir Made in Planet. Vienkārši tai tautai ir palaimējies iekulties tur, kur šie izrakteņi ir atrodami. Nafta ir arī Kuveitā, Sauda Arābijā, ASV, pat mums uz pusēm ar Lietuvu ir naftas atradne kaut kur netālu no Kuršu kāpas. (neatceros, kā beidzās Latvijas un Lietuvas sarunas šis atradnes sakarībā).

Kāds zina, ko vēl bez kara eksportē Krievija? Kas ir tā eksporta prece, ko Krievijā "pašrocīgi" izgatavojuši un piedāvā pārējai pasaulei? Man nenāk prātā. Varbūt kāds zina? Ja zināt, padalieties ar informāciju.