piektdiena, 2022. gada 1. jūlijs

Vairāksēriju mākslas filma "Meistars un Margarita" pēc tāda pat nosaukuma Bulgakova romāna motīviem

Ievadam nedaudz par pašu grāmatu. Cik nu man izdevās saklausīt 80-to gadu beigās, Gorbačova prezidentūras laikā, grāmata jau no uzrakstīšanas brīža un tās parādīšanas oficiālajām izdevniecībām skaitījās nevēlama un nepublicējama. Tautai ko tādu nevajagot lasīt. Manī šī 1988.gada ažiotāža ap grāmatu, tās izdošanu PSRS valsts valodā un savienoto republiku valodās radīja tikai izbrīnu. Biju to izlasījusi jau 1978.gadā cietos vākos iesietu, Latvijas republikas oficiālajā izdevniecībā izdotu. Toreiz lasot - nu, grāmata kā grāmata. Lasīt var, notikumi interesanti. Un tikai. Bet kādu gan attieksmi var gaidīt no 15-gadīga pusaudža, kuram hormoni sākuši dīdīties, un vispār - intereses nu nepavisam politiskas. Un vispār nekādu politiku tur nesaskatīju. Tikai interesantu notikumu secību.

Grāmatas saturu līdz filmas - seriāla iznākšanai atcerējos visai nosacīti. Laikam nebija tik ļoti aizrāvusi.

Darba pamatlīnija - Sātana viņa svītas ierašanās Maskavā un darbošanās tur. Palīglīnija - Poncija Pilāta attieksme pret Ješua (ko vēlākos laikos nodēvējuši par Jēzu).

Par pašu filmu-seriālu runājot. 

Aktieru ansamblis lielisks, daudzi atpazīstami aktieri, kuri savu Vārdu un vietu kinematogrāfā nostiprinājuši vēl PSRS laikos. Līdz ar to viņu atainotie tēli lieliski un harmoniski. Ticami, Scenārijs, ja nekļūdos, ļoti pēc pirmavota - grāmatas. Filma-seriāls, ja nemaldos, uzņemts trakajos 90-jos. Līdz ar to jūtama budžeta nepietiekamiba un visai vājie specefekti, kuri mazināja filmas notikumu ticamību.

Tomēr ir vērts filmu noskatīties. Var nevilkt torentos, atrodama YouTub'ē.

pirmdiena, 2022. gada 27. jūnijs

Mazliet noguruma

Rakstu to, kas izklausīsies pēc žēlošanās. Bet varbūt arī ir žēlošanās.

Kaut kas manī aizlūza februārī, kad sākās karš kaut kur, tepat blakus, aiz stūra. Pēc tam pamazām palika arvien trūvīgāk un trūvīgāk. Kaut kādas neapzinātas zemapziņas bailes no notiekošā un apziņa, ka pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs kā senāk. 

Dēla braucieni u Ukrainu bailes un nedrošību nemazināja, drīzāk pastiprināja. Redzēju, redzu cik ļoti viņš ir mainījies tieši redzot visu to bardaku un nelaimi, kura ir Ukrainā. Viņš ir kļuvis pieaugušāks, tik pamazām pazūd nervozitāte. Biedēja šī nervozitāte, kad viņš reizēm pacēla balsi par kādu sīkumu, tad man "širmis aizvērās" un asaras pašas no sevis straumītēm tecēja. Tagad pamazām viss ieiet sliedēs.

Tik pašai veselība krietni sašūpojusies. Varbūt uz nervu pamata, varbūt tāpēc, ka sen vairs nav un nekad vairs nebūs 18. Jaunībā daudz vairāk kas tiek laists pār galvu, jo vairāk gadu sakrājas, jo vairāk daudz kas tiek laists caur sirdi un zemapziņu.

Skumīgi.

Rīt sāku "pastaigu" pie ārstiem. Lai nu papēta, lai līdz, ja var ko līdzēt.

Bet kaut kur pazudis tas prieks, kas dzimst pats no sevis. Tikai ikrītēja nopūta "uff, pamodos tomēr". Kaimiņiem, radiem, draugiem, paziņām - "priecājieties, ka esat pamodušies, aiz loga klimats ko bīda, ir rīta kafija - nav taču maz priekš maza prieciņa". Tam arī ticēju pati un bija labi. Bet tagad kaut kas ir aizlūzis un salūzis. Nezinu. cik daudz salūzis, bet ir skumji. Un nav prieka, tikai ikdienas stundu skaitīšana. Laikā starp pamošanos un aizmigšanu.

Piedodiet man manas skumjas. Piedodiet, ka izliku vispārējai apskatei. Kaut kā grūti noturēt sevī. Tuvākajiem kādiem pastāstīt? Nezinu, kuram būtu laika mani uzklausīt. Pat neceru, ka šim rakstam būs daudz lasītāju.... 

Vienkārši man ir skumīgi un tukšuma sajūta.

sestdiena, 2022. gada 25. jūnijs

Jāņi/Līgo vakars

Jau kuro gadu sagadās tā, ka Līgo vakaru, tāpat kā Vecgada vakaru, un sekojošo nakti pavadu mājās. Ja nepagadās kāds tiešām objektīvs iemesls, tad vienalga ir kaut kāds vēlēšanās iztrūkums.

Šogad gadījās objektīvisms - dažas veselības problēmas, kuras neļāva aiziet daudz prom no mājām. Pie visa vainīgs viens, precīzāk - viena pinte - aliņš. Arī tiem tomēr jāskatās derīguma termiņš par spīti preces lielajai popularitātei.

Ir tāda dīvaina nianse. Man ļoti patika un aizrāva Jāņu svinēšana, Ziemassvētku gājiens uz baznīcu dziļā jaunībā, kad tie bija oficiāli aizliegti. Vecgada vakars ir izturējis laika pārbaudi, bet arī tad, tagad jau sen pieaugušā posmā, ja man neuzrodas ciemiņi vai kāds neatsakāms uzaicinājums, labāk sēžu mājās un eju gulēt ilgi pirms pusnakts. 

Tiesa, Jāņus vēl mazlietiņ svinēju, kad dēls bija vēl tikai pirmsskolas čāpulis, viņa agrīnajos skolas gados bija arī Ziemassvētki ar visām tradicionālajām darbībām. Tiesa, toreiz, 90-jos gados, ar to svinēšanos bija pagrūti gada beigās. Jo puikam svinama vārdadiena, nepilnu nedēļu pēc kuras - Ziemassvētki, vēl pēc nedēļas - Vecgada vakars. Lieki teikt laikam, ka galds "lūza" bērna vārdadienā, pēc Ziemassvētkos. Un Vecgada vakarā uz galda likās tas, kas atlicies no divām iepriekšējām svinēšanām. Jo 90-jos, it īpaši desmitgades sākums bija visai saspringts gan naudas, gan dabonamo produktu ziņā.

Bet arī tas ar laiku noreducējās līdz minimumam. Dēls ir pieaudzis un ar savu dzīvi, māsa praktiski VISU laiku (ar retiem atvaļinājumiem) ir Nīderlandē, tagadējiem draugiem savi plāni,,,,

Atceroties padomjlaika līgošanu... vismaz to, kurā piedalījos visu 80-to gadu lielāko daļu. Oficiāli 23. un 24. jūnijs bija pilna laika darba dienas (ja iekrita nedēļas vidū). Bet vienalga tapa svinēts. 23-ais datums neoficiāli kļuva par īso darba dienu, kuras noslēgumā vismaz tajā darba vietā, kurā strādāju tapa nedaudz ietusēts svētkiem. Pēc tam kur nu kurais. Nākošajā dienā bija jābūt darbā un it kā jāstrādā. Pirmā daļa tapa ievērota. Darbā mēs ieradāmies. Pēc maiņu principa - kāds pa taisno no līgošanas vietas un darbā bija līdz pusdienas laikam, u pusdienas laiku saradās tie, kuri tomēr izlēma drusku pagulēt pēc līgošanas. 

Dienu mēs "atsēdējām" un "ārstējāmies" ar šķaidītu spirtu un dažām uzkodām. Priekšniecība šito joku zināja, bet neiebilda.

Pieļauju, ka daudzās darba vietās bija tapat.

ceturtdiena, 2022. gada 16. jūnijs

Kaut kā tā - citādi nesanāk virsrakstot

Beidzot feisbukā ir pieklusušas kaislības ap koronas vīrusa pandēmiju, arī par Krievijas-Ukrainas karu vairs tik ļoti nerunā. Kaut ari abas lietas nekur nav pazudušas, notiek joprojām. Un uz šī pieklusuma fona par geju un lezbiešu pasākumam nebija ažiotāžas, tikai garāmejoši pieteikumi.

Pēdējo sakarā manī ir neliela, maigi sakot, neizpratne. Priekš kam viņiem vajadzīgs viss tas jampadracis? Ko viņi cer panākt izejot ielās savu seksuālo orientāciju visinot kā sarkanu lupatu vērša deguna priekšā? Un, cik nu izdevies redzēt klipiņus tajā pašā feisbukā, ir pat agresīvāki par tradicionāli orientētiem cilvēkiem. Īpaši netradicionālās orientācijas jaunatne.

Galu galā - ko kurš dara guļamistabā, tā ir dziļi individuāla lieta. Vienam patīk māte, citam meita, vēl kādam kleita vai raibā kaziņa. Kas kam par daļu, ja tas nesāk kļūt krimināli sodāms?

Visiem LGBT ir garantētas cilvēktiesības uz darbu, dzīvesvietu, piedalīšanos kādos pasākumos utt.u.tml. Labi, ne visās valstīs ir atļauta viendzimuma pāru laulība. Bet to taču var nokārtot dodoties uz to valsti, kur tad viņus salaulās. Bet arī bez laulības kā tādas ir daudz un dažādas juridiskas būšanas, ar kuru palīdzību var sakārtot pāra juridiskās attiecības - mantošana, aizbildnība pār kaut ko u.c.tml.

Bērni viendzimuma pāriem? Pirmais, kas nāk prātā - paņemiet audzināšanai ģimenē bērnu no bāriņu patversmes. Bet tai pat laikā - nekur neesmu manījusi informāciju par to, ka geji vai lezbietes nevarētu radīt savu bērnu dabiskā ceļā kopā ar pretējā dzimuma partneri. Tas, ka ir iekārtojies tā, ka viņiem nu simpātijas izraisa pašu dzimuma cilvēki, vēl nenozīmē, ka viņiem ir traumēta reproduktīvā sistēma.

Pie viena pēdējās desmitgadēs populārs kļuvis surogātmātes institūts. Ir zināmas krievu estrādes slavenības, kuras izmantojušas surogātmātes pakalpojumus. Un nekāda nosodījuma.

Tad jau invalīdiem, vispār cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir vajadzīga daudz lielāka sabiedrības uzmanība un atbalsts. Lai šie cilvēki spētu iekļauties apkārtējās sabiedriskās norisēs, pat strādāt. Ļoti cienu paralimpiešus - porto taču un pat ļoti veiksmīgi par spīti savām veselības problēmām. 

Cienu arī tos darba devējus, kuri atraduši iespējas dot darbu kādam invalīdam. Tiesa, ir nācies pielāgot darba vietu darba darītāja veselības īpatnībām. Un tomēr. Vinnē gan uzņēmējs, gan darītājs.

Tā ka būšu pateicīga, ja kāds man izskaidros iemeslus, kāpēc LGBT rīko savus praidus un ažiotāžu ap savu seksuālo orientāciju. Jo, pirmkārt jau darbā cilvēku pieņem atbilstoši viņa spējai šo darbu veikt, nevis seksuālai orientācijai.

svētdiena, 2022. gada 12. jūnijs

Seriāls "Kapteiņa Granta meklējumos" (В поисках капитана Гранта) pēc Žila Verna "Kapteiņa Granta bērni" motīviem

Par pašu Žila Verna  grāmatu biju jau rakstījusi iepriekš, pērnā gada maijā. Tagad sasparojos YouTube noskatīties veco, 1985.gada, pēc grāmatas motīviem uzņemto seriālu.

Aktieri labi, galvenā sižeta līnija - kapteiņa Granta meklējumi - saglabāta. Taču ir daudz mīnusu.

Daudzi grāmatā aprakstītie notikumi vispār ignorēti, nav iekļauti filmā. Izpalika Paganela garie stāsti par katras kapteiņa Granta meklētāju apmeklētās vietas grāmatas tapšanas laikā zināmo vēsturi. Galīgi lieks, nevietā un netēmā bija, liekas, otrās sērijas notikums Andu kalnos.

Ceļotājiem notiek starpgadījums ar vietējā miesta kovbojiem un  netālu no miesta dzīvojošiem indiāņiem. Pirmkārt jau šāds sižetisks notikums grāmatā netika minēts vispār; otrkārt - Ziemeļamerikas indiāņu kultūrvides indiāņi Dienvidamerikā, Andu kalnu pakājē. Nonsenss. 

Tāpat bija pārstrādāta, izkļaujot grāmatā aprakstītos notikumus, ceļotāju nokļūšana no Austrālijas Jaunzēlandē.

Nedaudz aizvainoja arī filmas noslēgums. Grāmatas versijā uz vientuļās salas bija izdzīvojuši visi trīs kuģa katastrofā izglābušies jūrasbraucēji. Filmā - viens matrozis nomirst, otrs - sajūk prātā. Veselību un saprātu bija saglabājis tikai pats kapteinis Grants.

Katrā gadījumā - seriāls tiešām pēc motīviem. Pastāsta daudzus notikumus, bet daudz ko arī noklusē. Un šī noklusēšana nedaudz traucē. 

Tomēr, ja nu gluži nav ko skatīties, var arī šo gabalu paskatīties. YouTubē var atrast ar krievisko nosaukumu, kuru ierakstīju virsrakstā.

sestdiena, 2022. gada 11. jūnijs

Politkorektums

Sen nav sanācis otrs raksts dienā, bet nu nekas, Šī tēma man jau ilgi pa galvu maisās un prasās izteikties.

Politkorektums vispār ir viena dīvaina būšana. Tā saprotu, radies ASV pēc verdzības atcelšanas un visām būšanām, kuras saistītas ar nēģeru, bijušo vergu, līdztiesīgu iekļaušanos valsts sabiedriskajās norisēs uz līdztiesiskiem pamatiem. No turienes pa pasauli izklīdis nēģera apzīmējums kā afroamerikānis.

It kā no tā, ka nēģeri nosauc par afroamerikāni viņš pārstātu būt nēģeris. Vai mulats. Cita lieta, ja melnādaino personu nosauc par nigeru ar nicīguma pieskaņu. Bet tad tā jau ir kāda konkrēta cilvēka aizvainošana, nevis visas rases aizvainošana.

Tad kā lai politkorekti pēc šī principa vadoties sauc nēģerus, kuri dzimuši, auguši, mūžu nodzīvojuši Āfrikā. Par afrikāņiem? Bet - Lielāko daļu Ziemeļāfrikas, Arābijas pussalas apdzīvo ne jau negroīdās rases pārstāvji; tāpat Dienvidāfrikas Republikā mītošajiem nēģeriem un baltajiem cilvēkiem manuprāt joprojām ir neviennozīmīgas attiecības.

Viens politkorektuma "joks" un manuprāt pārspīlējums bija UK filma par Annu Boleinu. Filmā galveno varoni atainot uzaicināja melnādainu aktrisi. Zināmā mērā reālā vēsture izkropļota par labu politkorektumam. Ar tādiem pat panākumiem filmā (ja tāda tiks uzņemta) par Mārtiņu Luteru Kingu galveno varoni vajadzētu atainot baltādainam aktierim. Būtu politkorektums abos virzienos. Bet vai rezultāts būtu labs? Attiecībā u Annu Boleinu - pati redzējusi filmu neesmu, bet dzirdētās negatīvās atsauksmes šoreiz "atsit" vēlmi sameklēt torentos un noskatīties.

Tāpat par sava veida politkorektuma gļuku varu pastāstīt gadījumu iz dzīves. Tas ir pietiekami sens, bet tomēr atmiņā saglabājies ne pārāk pozitīvā gaisotnē. Ja šo rakstu ielinkošu lasīšanai fesbukā, gan jau būs cilvēki, kas to atceras. Un tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka cilāju tik vecas lietas bez vēlmes kādu īpašīgi aizvainot.

Bija 2005.gada vasaras beigas. Laikam jau augusts. Vismaz bija jau tā situācija, kad LFFB biedri un līdzjutēji savas iknedēļas tikšanās bija pārcēluši no kafejnīcas Savanna, jo tā beidza pastāvēt un pārtapa par kurpju veikalu, uz kafejnīcu Runcis Jāņa sētā.

Savu ceļu internetā bija nesen kā uzsākusi vietne www.kurbijkukrne.lv. Dēls tur iereģistrējās un aktīvi darbojās laiciņu pirms es tur iereģistrējos. Mums mājās šī fakta dēļ ar dēlu bija ilgstošas pārrunas, kuras beidzās ar to, ka viņš piekrita manai esībai šajā forumā ja netiks afišēta mūsu radniecība. Tad nu darbojāmies tur katrs par sevi nevicinot kā karogu visur pa priekšu savu radniecību. Tiesa, šaurs loks ātri mūs "atkoda", bet afišēšana arī nenotika.

Kur mana pastāsta sāls? Vienā pavedienā man un Aivv izvērtās diskusija, kura ātri pārgāja oftopikā (sarunā ne par doto tēmu). Jāpiezīmē, saruna bija korekta, no savas puses varu teikt - nekādas nepieklājības un nekorektus uzbraucienus nemanīju. Vienkārši bija ieinteresēta saruna.

Kad nākošā dienā, kas bija  ceturtdiena, iegāju saitā, vairs nevarēju atrast manu un Aivv sarunas gabalu. Toreiz nodomāju, ka moderstori izdzēsuši, jo saruna "aizgājusi netēmā". Lielāks pārsteigums mani sagaidīja vakarā Runcī. Aivv pienāca pie mana galdiņa un atvainojās par to, ko esot sarunājis, jo tikai vēlāk uzzinājis, ka esmu mamma puisim, ar kuru viņš todien ari sarunājās. Aivv bija samulsis un jutās neveikli. Es arī biju samulsusi un jutos neveikli. Sarunā nebija, cik nu atceros, nekā tāda, kas varētu savstarpēji aizvainot, drīzāk dalīšanās ar viedokļiem ļoti abpusēji korektā formā. 

Tā arī neuzzināju, kurš bija tas gudrais, kas Aivv nokaunināja nevietā. Un interese nebija ne tad ne ir tagad. Vienkārši kāds politkorekti "sabojāja avenes". Tas, ka ar laiku visa kompānija pamazām saprata, ka mēs esam "ģimenes pasākums", kurš tomēr uztverams kā divi dažādi cilvēki un nu nekādi nav viens otra turpinājums, jau ir cita lieta. Tālākejoši notikumi.

Bet politkorektums šoreiz bija pārspīlēts, būtu toreiz pieticis ar dialoga dzēšanas no pavediena. Un izpaliktu divu cilvēku mulsums, kurš uz ilgu laiku radīja, vismaz man, spriedzi saskarsmē ar Aivv.

Vēl nedaudz par zināmo un nezināmo

 Nezināju, kā īsti nosaukt šo rakstu. Tāpēc nosaucu kā nosaucu. 

Daļēji par savām šībrīža emocijām jau rakstīju iepriekš divos rakstos - par garu redzēšanu un par to, ka nedrīkstu raudāt. Šis laikam sanāks kā turpinājums abiem iepriekšējiem.

Var jau būt, ka vecums pienācis tāds, ka uzmanību pievērš vairāk tam, kas agrāk likās maznozīmīgs. Nu, ja nepatīk, nelasiet. tomēr būšu pateicīga tiem, kuri tiks līdz galam un varbūt pat kādu komentāru ierakstīs (kaut arī uz komentāriem īsti neceru - lasīt mani lasa, tik viedokli par uzrakstīto izsaka labi ja reizi 100 gados).Daudz ko pārskatu ka cilvēks uz nāves gultas, kaut ari šodien nu noteikti nemiršu un rīt ari netaisos mirt.

Tomēr - par notikumiem, kuri aizņem manu dzīvi pašlaik, varbūt daudz un sīki neizplūdīšu, ļaušu tiem notikt līdz galam.

Jā, bija laiki, kad dzīvoju un darbojos "ejot pāri galvām" sāpinot savus īpaši tuvos cilvēkus. Vecākiem vairs nepagūšu pa īstam atvainoties un izlīgt - abi jau kapu kalniņā. Varbūt izdosies ar māsu, dēlu, dažiem attāliem, bet pietiekami tuviem radiem? Nezinu, cenšos,

Vēl tagad spēju paredzēt kaut nedaudz sev būtiskus notikumus. No cikla - uzradusies problēma, uzreiz, uz sitiena nav iespējams atrisināt. Tad pieklauvē "Neuztraucies tuvākā laikā, varbūt tuvākā pusgadā sāks risināties". Un notiekās taču, velns parāvis.

Lietas risinās gluži ne tā, kā iecerēts konkrēti, bet risinās.

Ja konkrēti, risinās parādu atdošanas lietas. Tiesa, dēls piepalīdz, bet tas tā. Cik pati, cik ar dēla starpniecību. Vēl nu jau izbijušajā pagājušajā rudenī "nokāru ausis" ar domu - kā atrisināšu šo parādu būšanu? Negribas taču pēc sevis parādus atstāt mantojumā. Bet tad "nokārtās ausis" pastūma malā doma - pavasarī viss sāks risināties, radīsies situācija risinājumam, radīsies cilvēks, kurš kaut bikstīs lietu risināšanas jautājumu. Un. Ir pavasaris, lietas risinās, zināmā mērā pietika ar dēla līdzatbalstu un reizēm piebikstīšanu vajadzīgā brīdī.

Kā es rudenī ko tādu varēju iedomāties - lietu risinājuma sākumu pavasarī? Nezinu. Nekādu priekšnoteikumu un priekšinformācijas nebija. Bija tikai pārliecība, ka viss sāks notikties pavasarī.

Vēl dažas pārliecības "iekabinājušās" zemapziņas līmeņa prātā. Tomēr laikam skaļi neko pagaidām neteikšu; ļaušu notikumiem iet savu gaitu. Ir bijušas reizes, kad es šo zemapziņas it kā pareģojumu, it kā piriekšsajūtu izsaku vēl tikai idejas līmenī esošu - un tad ir cauri, nenotiekās, nepiepildās. 

Vienu gan nespēju saprast - kāpēc man ir visai nosacīta skaidrība par apmēram to, ka pašai sagaidāms, bet citu dzīves gājumus īpaši nejūtu. Varbūt neesmu "ielaidusi sevī" tik pietiekami, lai varētu ko pateikt, kaut pabrīdināt caur puķītēm? Laikam esmu sūklis, kurš uzsūc no apkārtējās pasaules ar nu ļoti minimālu atdevi pasaulei.

Kaut arī ir bijušas situācijas, kad, pat nezinot pamatojumu, esmu mēģinājusi ieteikt idejas kādam cita cilvēka problēmu risinājumam. Tas ir - tiek izteikta problēma, iesaku likt to problēmu uz doto brīdi mierā un nedomāt par to kādu laiciņu. Jo risinājums pienāks it kā pats no sevis visai drīzā laikā. Visai drīzā, neizsakot skaļi termiņu, termiņu, kuru nezinu; zinu, tik, ka termiņš nebūs ilgs.

Nezinu, ko ar šīm savām spējām darīt. Nedēvēju sevi par ekstrasensu un nemēģinu ar to naudu pelnīt. Vienkārši reizēm sajūtu kādus notikumus uz priekšu, kaut kad nākotnē. Galvenokārt par savu dzīvi domājot. Svešās dzīvēs pat nemēģinu līst iekšā - ka nesabojāju kaut ko. Katram tomēr jāizdzīvo sava dzīve, nevis "jāvārās" citu cilvēku dzīvēs.

Par to, ka raudāt laikam nedrīkstu. Ar dažām savām rīcībām esmu nopelnījusi cilvēku attieksmi pret sevi tādu, kāda nu viņa ir. 

Arī šeit esmu visāda. Reizēm pieņemamas domas, reizēm nē. Tomēr mani lasa un esmu pateicīga par to. Paldies, mani lasītāji, ka jūs esat un manis teiktais reizēm aizķer.

pirmdiena, 2022. gada 6. jūnijs

Tas, ko un kā mēs redzam (šoreiz laikam jau nedaudz pārdabiskā jomā)

Krietnus gadus iepriekš - 2013.gada 4.septembrī - še ierakstīju īsu rakstiņu par garu redzēšanu. Rakstiņš saturēja (un joprojām satur) atsauci uz garāku rakstu par šo tēmu Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājalapā. Toreiz, tajā īsajā rakstiņā, biju visai skeptiski noskaņota pamattekstā dotajiem uzstādījumiem.

Mana attieksme pret pamattekstā pausto nav īpaši mainījusies. Garus redzošie, tie, kuri kontaktējas ar uz zemes mirušajiem, kuri nu dzīvo citā pasaulē - tie par sevi nekādas reklāmas nekur neliks, nepulcēsies jel kādās domubiedru grupiņās "dancināt šķīvīti" vai darīt ko jebko citu tamlīdzīgu. Vienkārši darbs u publiku, nevis kas reāls ar astrālo pasauli saistīts.

Tāpat vērtēju Krievijas TV (neatceros, kurā kanālā, un tagad jau tas ari vais nav būtiski, jo Krievijas TV pie mums ir "nogriezta") raidījumu, kurš saucas "Ekstrasensu cīņas" un jau gadiem, vairākās sezonās, skatāms TV. Pie kam uz katru sezonu notiek dalībnieku atlase, konkurss. ES vienkārši neticu, ka var būt nu tik ļoti daudz cilvēku ar ekstrassensorām spējām, ka nepieciešams konkurss dalībai raidījumā. Un arī pats raidījums - katrā piedalās vairāki cilvēki. Raidījums gadu garumā..... Šovs un pašreklāma, nekas vairāk. Bez reāla seguma. Vangai, Džūnai, Zilākalna Martai speciālas reklāmas nebija vajadzīgas. Cilvēki tāpat zināja par šo dāmu spējām un rindām vien pie viņām "plēsās" ar savām problēmām.

Labi, drusku novērsos no tēmas. 

Katram cilvēkam (nav svarīgi, cik gadu vecumā) pienāk brīdis, kad tiek vērtēta paša dzīve un svērta dažnedažādos svaru kausos.

Man tas "gadu vētīšanas" vecums pienācis praktiski nesenā laikā.

Par saviem viedajiem sapņiem un iluzoro pasauli izteicos samērā nesen - šī gada 25. maijā. 

Tam, iepriekš teiktajam, varu vēl piemetināt divus citus gadījumus. 

Man bija 15, pēc dažām nedēļām vajadzēja būr 16 dzimšanas dienai. Līgo/Jāņu dienas rīta slimnīcā nomira mana vecmāmiņa, tēva māte. (Skaidrībai piemetināšu, ka mēs tolaik dzīvojām 3-istabu komunālā dzīvoklī kur vienā istabā dzīvoja valsts pieliktie kaimiņi, vienā istabā vecmāmiņā, trešajā mēs - 4 cilvēku ģimene, kurā bija 2-vas nepilngadīgas meitas). Šajā morāli smagajā tēvam situācijā tās loģisks turpinājums bija - mēs ar māsu pēc nelieliem divu istabu kosmētiskajiem remontiem tikām "iemitinātas" mirušās vecmammas istabā. Vecākiem tomēr atbrīvojās vieta privātajai dzīvei, mums, pusaugu meitenēm, arī tai par privātajai dzīvei, kura sāka "uzņemt apgriezienus".

Nedēļu pēc tam, kad bijām abas stabilāk iekārtojušās vecmammas istabā "uzradās" sapnis. Vecmamma pārnākusi mājās, koridorī sarunājas ar kaimiņieni, dzīvokļa trešās istabas iemītnieci. Bet es stāvu vecāku istabas durvīs neziņā par to, kā vecmammai pateikt, ka viņai vairs nav kur atgriezties, jo viņas istabu esam aizņēmušas mēs ar māsu. Neveiklības sajūta palikusi visam atlikušajam mūžam, kaut arī no sapņa redzēšanas pagājuši gadu desmiti.

Vel viena man zīmīga situācija. Nezinu, nosaukt to par sapni nomodā vai kā citādi - nezinu.

Tolaik kopā ar ģimeni (jāpiezīmē, ka laulība jau bija otra: pirmā tapa šķirta laiku iepriekš) dzīvojām pie māsas dzīvoklī Stabu ielā posmā starp Aleksandra Čaka ielu un Avotu ielu. Vīrs (nu, tas, kurš otrais pēc skaita) jau bija miris kā mēnešus divarpus. (Vēzis pēdējā stadijā). Atgriezos no kaut kurienes mājās, no Aleksandra Čaka ielas puses tuvojoties mājai, pamanīju, ka kādas mājas tālāk  uz Avotu ielas pusi pamanīju, ka dodas prom cilvēks gan cilvēciski vizuāli, gan redzamajās virsdrēbēs, gan frizūrā - mans vīrs, kurš nesen nomiris, krematorijā atstāts kremēšanai. 

Kļūda? Ilūzija? Nezinu. Vārdā nepasaucu, pakaļ neaizskrēju. Bet redzēju, ko redzēju - vīrieti, kurš nu ļoti stipri izskatījās pēc mana praktiski tikko mirušā vīra. 

Līdz pat šim laikam nezinu, vai urnā, kuru izsniedza man un mirušā vīra brālim ir tiešām mana vīra pelni vai arī tur atrodas kāds cits; un neziņa, vai vīrs šādu savu aiziešanu nebija kaut kā iepriekš sarunājis kaut ar ārstējošo ārstu. 

Daudzas muhļīšanās ir iespējamas.

Ja pirmo gadījumu - vecomammu sapnī, - var droši nosaukt par īpatnēju sapni, tad kā nosaukt otru gadījumu? 

Manī joprojām nav īstas pārliecības, ka cilvēks, no kura atvadījāmies Krematorija atvadu zālē, tiešām ir kremēts, miris. Nepamet sajūta, ka kaut kas ir saorganizēts tā, lai es tā domātu un dzīvotu tālāk. Nezinu. 

Šajā jautājumā man ir ļoti daudz nezināmo. Nezinu, kā būtu izvērtusies mana un mana dēla dzīve, ja viņš tiešām būtu vēl dzīvs un kopā ar mani, manu dēlu. Vai mēs ar dēlu piedzīvotu tik daudz interesantu un dažādu notikumu, vai mēs sastaptu tos interesantos cilvēkus, kurus esam sastapuši....

Katrā gadījumā tiešām nezinu. Vērtējot nodzīvotos gadus, tieši tie, ar otro vīru kopā nodzīvotie, bijuši līgani, mierīgi, bez jebkādām prātā paliekošām darbībām, notikumiem. Lēni, līgani, mierīgi, varētu pat teikt - garlaicīgi. Protams, bija miers un stabilitāte. Bet iztrūka jel kāda piedzīvojuma. Kaut kas lēnīgs un paredzams.

Vai man tas bija vajadzīgs? Varbūt tajā dzīves posmā jā. Un pēc tam? Nezinu. Tiešām nezinu. jautājumu ir vairāk par atbildēm.

piektdiena, 2022. gada 3. jūnijs

Viss vienā jūklī

1. Pirmais, kas nāk prātā ir Krievijas-Ukrainas karš. Cik nu no mana mazā, metrs ar cepurīti, auguma un kakta Vecmīlgrāvī saprotās, tas karš tik viegli un ātri nebeigsies. Ukraiņi karo savā zemē un būs kā mūris pat par pēdējo savas zemes ķieģelīti. Ja Krievija iekaros Ukrainu, viņa iegūs iznīcinātas pilsētas, iznīcinātu infrastruktūru, neapartus un neapsētus labības laukus. Un problēmu - kur lai rauj līdzekļus to visu atjaunot. Cik noprotams no informācijas, kura iesprūk internetā, Krievijai nepietiek līdzekļu savu esošo vidi sakārtot. Naudas mazums ir ne tikai pašu naudas lādītē, bet arī pārējā pasaule daudz kam "piegriezusi krānu". 

2. Ukrainas karam beidzoties nav izslēgts karš ar Poliju, Lietuvu. Tām abām valstīm apvienojoties, var visādas oficiālas dokumentācijas ieskaitot kartes sadabūt un uz to pamata izteikt savas pretenzijas Krievijai. Somi arī var izteikt savas pretenzijas par 1939./1940.gadu kara rezultātiem un Krievijas (kura sevi pozicionējusi kā PSRS mantiniece) "iesūkusi" daļu Somijas teritorijas. Tāpat arī japāņi var pieklauvēt ar savu "hallo, mums lūdzu tās divas Kuriļu salas" un pie viena "Mums taču Otrais pasaules karš vēl nav beidzies - miera līguma ta nav".

3. Pasaulē ir padaudz karadarbības vietu. Tikai tās visas, atšķirībā no Krievijas-Ukrainas kara var uzskatīt par lokālām padarīšanām. Pie kam Krievija ir vienīgā, kura pasaulei piedraudējusi ar sarkano kodolbumbas pogu. Bet ja tā padomā - Krievija nav vienīgā valsts, kurai ir tas kodolierocis. Gan jau ka ir bariņš citu valstu, kurām tās atombumbas arī ir. Un laikam sakoriģētas Krievijas virzienā. Kas notiktu, ja tās valstis sarunātu un visas vienlaicīgi tās savas sarkanās pogas nospiestu? Šaubos, vai Krievijai pietiek arsenāla tās visas pārtvert un neitralizēt.

Saprotu, ka situācija taptu nosaukta par Trešo pasaules karu. Tik dikti interesētu, ar ko tas viss beigtos un kā kura valsts tiktu ar šīs nelaimes sekām galā.

4. Eiforija par esību Rīgā ir kaut kur izplēnējusi. Sāku pat fiziski sliktāk justies. Kovida nav, pārbaudījos. Arī tās modīgās mutācijas nav. Vienkārši slikta pašsajūta un nedaudz depresīvs noskaņojums. Gribas atpakaļ uz Ludzu. Bija kaut kāda stabilitātes sajūta iekšēji, kaut arī ārsts un draugi vēl relatīvi nesen teica, ka esot pastāvīgā dzīvesvietā Rīgā esmu kļuvusi mierīgāka un neizskatos nervoza. Grūti pateikt, kā tas no malas izskatās, bet iekšēji mana labsajūta un iekšējais miers pēdējos mēnešos ir stipri sašūpojies un pasliktinājies. Ir laikam lietas, kuras pie gadījuma ar dēlu būs jāizrunā.

ceturtdiena, 2022. gada 2. jūnijs

Lūgums

 Lūgums kungam, kurš man uz telefonu rudenī atsūtīja ziņu ar parakstu Ķipa Gundars, lūdzu sazināties ar mani. Ir variants reiz aizdoto atgriezt caur pastu, bet tur vajadzīga vēl papildinformācija tai, kuru man uzrāda e-pasta saraksts internetbankā. Caur internetbanku pagaidām neko nevaru izdarīt, jāizmanto pasta pakalpojums.

svētdiena, 2022. gada 29. maijs

Daudzsievība

Meklējot atsauces šim rakstam atkal "parakājos" vikipēdijā. No tur esošā rakstu piedāvājuma izvēlējos trīs rakstus: Poligāmija, Poligiija un Sieva un mīļākā - vai vajag legalizēt arī šādas attiecības? Ja pirmie divi raksti deva tikai jēdzienu kā tādu definējumu, tad trešajā rakstā jau plašāks šī jautājuma apskats. Pie tā tad laikam pieturēšos kā pie pamata savam domu izklāstam.

Esmu dzimusi un augusi vidē, kurā monogāmiskās attiecības ir norma. Ja rodas situācija, kuras rezultātā veidojas jauna ģimene, iepriekšējā tiek šķirta juridiski. Taču ne par to gribēju rakstīt.

Rakstā izsmeļoši apskatīti nosacījumi, pie kuriem vīrietim ir atļauts precēt otro, trešo, nākamo sievu. Tas ir - primāri jau tas, vai vīrietis spēj uzturēt apprecētās sievietes. Vai viņš sievietēm, kopīgajiem bērniem spēj nodrošināt vienādu, ne zemu dzīves līmeni. 

Pie visa - valstīs, kurās atļauta daudzsievība, ir noteikts, reizēm nerakstīts, sievu skaits, kuras viņš ir tiesīgs precēt vadoties no paša materiālā stāvokļa.

Tomēr rakstā praktiski nav skarts vēl viens daudzsievības institūcijas praktiskais aspekts. To ļoti labi raksturoja viena frāze pavecā padomju laika filmā "Karstā tuksneša saule" ("Горячее солнце пустини") - (neesmu pārliecināta, vai līdz galam pareizi atceros filmas nosaukumu krieviski, ja nav slinkums, pameklējiet jūtūībē). Tur pēc sižeta filmas galvenā varoņa gūstā nonāk viņa pretinieka harēms - sievu pulciņš dažādās vecuma grupās.

Varonim vienā no vakariem sanāk saruna ar jaunāko no harēma sievietēm. Viņš pastāsta, kādus darbus mājas solī veic monogāmo attiecību sieviete. Uz ko pirmajā mirklī diezgan naivs izskan jaunākās harēma iemītnieces jautājums : "Un tas viss viņai vienai?!"

Bet ja tā padomā - katrai sievietei taču ir katrai savi talanti - viena lieliski glezno, cita mājā katru puteklīti izķer un izsūta, vēl cita virtuvē tāda karaliene, ka visiem kaimiņiem skauž garšīgās ēdienreizes.... Tā varēt turpināt ļoti ilgi.

Nav brīnums, ka sieviete, atgriezusies mājās no naudas darba jau tā jūtas  pārgurusi, bet te vēl veikals, bērnam skolasdsrbi jāpārbauda, vakariņas jāuztaisa, jāizskatās super puper vīram pārnākot un reizēm viņam čības pienesot. Un tam visam pēc oficiālā maizes darba - reizēm labi, ja 15 minūtes visa paspēšanai. Nav brīnums, ja skaistais tauriņš pārvēršas par nodzītu bezdzimuma jūga lopu, kurš nevienam (pat sev) nepatīk.

Šajā ziņā daudzsievība ir zināms pluss pašām sievietēm. Mājas solī veicamie darbi kā nebūt sadalīti, par gultas prieki sadalīti (nu, godīgi - ir brīži, kad vīrietim ir noskaņojums, bet sievai "galva sāp, iestājies aizcietējums un vispār gulēt gribas". Tad nu - ja vienai nav garastāvokļa, būs otra.... Nu nav tā, ka visām sievām vienlaicīgi iestājas galvassāpes, kritiskās dienas, citi "nē" iemesli).

Daudzsievībā sievietes mazāk nogurušas, ikdienas darbi paveikti (pat ja kādai ir maizes darbs ārpus mājas). Sievietēm bez stresa atrodas laiks sev, savest sevi kārtībā, kaut kur kaut pašām vienā kompānijā tēju padzert un smaidīgi un sirsnīgi sagaidīt vīrieti mājās no viņa darbiem. Galarezultātā visi apmierināti un jauks vakars visiem garantēts. 

Vīrieši, sakiet vēl, ka jums nepatīk atgriezties mājās no darba uz turieni, kur esat gaidīti, kur skaistas sievietes acis priecē, vide sakopta, bērni paspējuši gan darbus gan nedarbus sastrādāt un tagad ir mierīgi kā pūklācīši.

Kolektīvais labums, ja to tā var nosaukt. 

Var vēl pieminēt, ka iestājas laika bridis, kurā vīriešu kļūst mazāk par sievietēm. Un ir tikai jautājums - kāpēc mainīt jau ierastu sievieti ar visiem viņas plusiem un mīnusiem pret jaunāku, kuras "tarakānus" īsti nesaproti un nezini. Varbūt ērtāk un mierīgāk pieturēt abas - ar vecajiem "tarakāniem" un arī to, ar citiem "tarakāniem"?

Tas uz šo brīdi laikam būtu viss. Ar laiku vēl piemeklēšu ko par daudzvīrību. Arī interesants, praktisks skatījums. Bet to - citreiz. 

ceturtdiena, 2022. gada 26. maijs

Tomēr laikam nāksies atgādināties

1. Rakstīju par taromāru  sistēmu un nedaudz pakavējos atmiņās. Nav tā sliktākā sistēma atkritumu šķirošanā. Pie viena - vai būtu pareizi skatīties šķībi uz tiem, kuri dažādos diennakts laikos vismaz šo tukšo taru savāc un nodod? Cilvēki zināmā mērā strādā, kaut kādu naudiņu sapelna un pie viena savāc tos atkritumus, kurus "pieklājīgie un labi audzinātie" pilsoņi nomētā kur pagadās un pēc tam niknojas, ka apkārtējā vide piecackāta.

2. Vēl nesen, 16. maijā izplūdu par ilūzijas tēmu. Laikam ko nepateicu līdz galam un skaidri. Varbūt tādēļ dažas dienas iepriekš, 24. maijā tapa jau nākošais raksts. (Tiesa, jau vairāk lasīts). 

3. Šis raksts arī palicis kaut kur nomalē. Kaut arī nākamajam rakstam no šī "izaugušā", bija piekrišana. 

6. Par šo, sekojošo divu rakstu kasīšanas mazumu laikam jau esmu iepriekš sūkstījusies. 1 un 2

******

Centīšos laikam tomēr nesūkstīties. Galvenais jau laikam, ka vispār top lasīts. Ceru, mani lasītāji nedusmosies uz mani par šiem dažiem atgādinājumiem. Vispār jau laikam ļoti ceru u jel kādiem komentāriem. Tad veidojas sapratne par to, kur "trāpīts" vai netrāpīts" tēmā.

Laikam jau mēs visi kas še rakstām, gaidām uz mūsu rakstīšanas jel kādu novērtējumu. Kaut sīkā komentārā.

otrdiena, 2022. gada 24. maijs

Es nedrīkstu raudāt

Par daudz ko rakstīju jau iepriekš, vēl vakar.  Tomēr laikam sanācis tāds garāks runājamais un par liekības tēmu.

Dziļā jaunībā, pirms ļoti daudziem gadiem savārīju muļķības (un kurš no mums nav "vārījis ziepes", kuras pēc nākas nožēlot un labot - ideālu cilvēku laikam jau nemēdz būt).Un sāpinājusi vispirms jau tuvākos cilvēkus. Tikai.... Tikai tas viss bija, notikās ļoti sen. Laiki ir mainījusies, es esmu mainījusies, daudumdaudz ko sapratusi. Varbūt tāpēc, ka vecāka palikusi, varbūt tāpēc, ka to pavisam tuvo cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk. Daudziem pat piedošanu klusu nevar pateikt.... Nē, nu pateikt, palūgt jau var, tikai tad jāaiziet uz kapiem, jānoliek ziedi, kāda cigarete jāizsmēķē kā miera pīpe. Un tas ir viss. Un ko tālāk?

Tālāk ir tie asinsradinieki, kuri palikuši. Jo gadu pašai nav maz, daudziem to gadu vēl vairāk. Bet aiziet ar klusu "piedod, es toreiz ziepes savārīju un mēģinu ko labot; vai drīkst atkal tavā padusē mājās būt?" Nenostrādās. Nav tapis piedots. Ir dzīve apstājusies tajos laikos, kad biju jauna un ļoti dumja. Vienkārši izraidīs, aizraidīs, neuzklausīs. Paliks tiks sapratne, ka tu viņus mīli tādus, kādi nu viņi katrs ir, viņi tev ir vajadzīgi ļoti, gribas, lai viņiem labi klājas, bet pašai.... Pašai nolīst kur kaktiņā, izraudāt asaru - tu viņus mīli, viņi tevi nē. Kādreizējās jaunības stulbuma kļūdas nav ļauts mainīt.

Un tu paliec viena ar savu asariņu. Un naivu iluzoru rīcību, prieciņu, ka aiz loga zvirbuļu pāris čirkstika saullēktam par prieku,

Piezvanīt kādam tālākam paziņam...

 Vai drīksti ar savu asariņu lauzties cita laimīgā dzīvē? Pie viena sadzirdēt - "Andra, tevis ir par daudz. Esi mazāk". 

Vai dvēseles sāpe var būt maza? Gadu man ir padaudz, stipri pāri pusgadsimtam. Dies' dod, ka paspēju fiziskos parādus nokārto. Lai pēcnākamajiem ar to nav ar to jākrāmējas, lai viņiem pietiek mani norakt kapu kalniņā un aizmirst. 

Ko darīt ar morālajiem parādiem, kuri kā gara sliede velkas vēl no jaunības? Labot nav ļauts, kaut arī sen izdarīts un mēģinu ko salāpīt, klusi palūgt piedošanu, izrunāt nodarījumu....

Laika man nav daudz palicis. Iluzori ceru kaut reizi dzīvai esot visus savus esošos mīļos pie klāta galda satikt, kopā tautasdziesmas padziedāt. Vispār - būt kopā. Nekas taču laikam nav svarīgāks par ģimeni.....

Es pat suņuku, kaķabērnu no ielas mājās paņemt nevaru. Ne jau tāpēc, ka nerūpētos. Tāpēc, ka nezinu, kas ar viņiem notiks tad, kad es beigšos. Vai viņus kāds paņems un mīlēs?

Mīlie, varat man ticēt, varat neticēt - es jūs mīlu. Mīlu saullēkta sārtumā, saulrieta sarkanumā, zvirbuļu čalās un kastaņsvecēs, ceriņu reibinošajā smeržā....

Laikam jau viss. Ja gribat, padalieties Facebook, draugiem.lv. Varbūt tur kāds sadzirdēs....

Un asara tomēr prasās par ilūzijā nodzīvotu dzīvi..... Kam esmu vajadzīga tā līdz galam un pa īstam? Māsai, dēlam< "draugam"? Kādam citam?

Labus vārdus kādam citam palīdzot ir pateikt vieglāk, palīdzēt citam ir vieglāk.  Kā palīdzēt sev?

pirmdiena, 2022. gada 23. maijs

Tomēr ir vēlme atgriezties pie jau reiz cilātām tēmām - viediem sapņiem un liekuma sajūtas

Par Viedajiem sapņiem, tiesa, nedaudz citā rakursā, rakstīju vēl pērnziem; 2021.gada 28.februārī. Gatavojot šim materiālam atradu daudz drukas kļūdu. Salaboju. Ja nu kas.

Par dzīvi ilūzijas pasaulē rakstīju vēl nesen iekopējot še tekstu no feisbuka. Šī gada 14.maijā. Drukas kļūdu nebija.

Vispirms par viedajiem sapņiem (krieviski - вещуе сны, īsti nezinu kā pareizi būtu iztulkot latviski). Dīvaini teikt, bet tādus redzu diezgan bieži. Un attiecināmus uz kādiem tālākiem notikumiem pašas dzīvē. Ko tādu attiecībā u saviem tuvākajiem neesmu piefiksējusi. 

Divus piemērus varu dot.

Viens gadījums bija skolas gados, pionieru laikos. Vakarā, gulētejot, atcerējos, ka skolā kāds svinīgs pasākums un kaklauts jāizgludina. Tomēr aizgāju gulēt ar domu - ko tur censties, tāpat no rīta atsūtīs mājās gludināt. Un tā arī bija. Toreiz tik sevī pasmaidīju - sak' es jau tā domāju.

Otrs piemērs smagāks un vēl tagad "grūti gremojas". 

Bija relatīvi nesen palikuši 19 gadi (kāds mēnesis, pusotra pēc dzimšanas dienas). Sapnī redzēju, ka ilgu laiku neesmu mājās bijusi (slimojusi vai kāds cits iemesls bija - neatceros). Pēc šī ilgākā laika ierados uz tēva bērēm, sēdēju un skumu, ka šo ilgo laiku neesmu bijusi kopā ar viņu.

Pamodos ar dīvainu, smagu sajūtu; garāku laiku domas par šo sapni mieru nelika. Tomēr laiks darīja savu, "saskrēja" citas lietas pārdzīvojamas, darāmas. Par sapni piemirsu.

Toties sevi viņš atgādināja dīvainā veidā septiņus gadus vēlāk, kad man jau bija 26 gadi palikuši un biju bērna gaidībās. Un biju pirms tam piecus mēnešus slimnīcā nogulējusi uz saglabāšanu. Tai laikā tēvs jau bija smagi slims - vēzis pēdējā stadijā. Zārkam klāt, protams, mani nelaida, sameklēja krēslu apsēsties.... Bērnu gaidošā nedrīkstot redzēt aizgājēja seju....

Tad tas sapnis izlauzās no zemapziņas krājumiem un tagad ik pa brīdim mieru neliek. Notika ne gluži kā redzētajā sapnī, ber princips bija saglabājies.

Par dzīvi ilūzijas pasaulē.

Te varētu izplūst daudz un dikti. Mēs zinām to, kāpēc mums daži cilvēki ir ļoti vajadzīgi. Vispirms jau mīļi, tuvāki par tuvākiem, sava veida radniecība. Bet cik ļoti mēs esam vajadzīgi citiem? Vai neradām sev ilūziju par ro, ka kādam/kādai esam vajadzīgi tāpat vien - no sirds un bez zemtekstiem? Vai neradām ap sevi iluzoru pasauliti, kurā grozās cilvēki, kuriem mēs it kā esam vajadzīgi, bet vienā mirklī tas pasaulīti kopā saturošais baloniņš plīst un cilvēkiem, kuriem it kā esam bijuši vajadzīgi, izrādās tādi, kuriem par mums ir pilnīgi vienalga, esam bijis tikai ilgstošas izmantošanas objekts.

Laikam tagad beigšu rakstīt. vielu pārdomām esmu uzrakstījusi. Ja man kas vēl ienāks prātā ko rakstīt, laikam veidošu atsevišķu pavedienu.

piektdiena, 2022. gada 20. maijs

Arī es par taromātu sistēmu

Uldis Roenbergs jau reiz rakstīja savā blogā par taromāta izmantošanu. Gribētos tik piebilst viņa teiktajam.

Tagad jau veikalā pērkot to pašu dienišķo limonādi, vari apskatīt limonādes iepakojumu - ir uz tā vai nav atzīmīte par to, vai taromāts to taru ņems pretī vai nee. Protams, pie kases par šo atzīmīti jāpiemaksā 10 centus kā drošības/depozīta naudiņu. Toties aizejot uz taromātu ar savas taras uzkrājumu, tos centus par katru iepakojumu dabūsi atpakaļ. Izsniegtais čeks derot lietojumā apmēram gadu.

Līdz ar to var piekrāt vairākus, par lielāku kopsummu un doties iepirkties. Čeki nosedz pirkuma vērtību, ja no kaut kā noiet greizi aprēķinos, var kaut ko piemaksāt klāt. Katrā gadījumā šis tukšās taras utiliēšanas variants ir izdevīgs. Vismaz pircējam noteikti. Kaut vai tāpēc, ka - ja pērk kaut ko, kura vērtība iz mazāka par čeku kopsummā uzrādīto, kasē vēl naudiņu izdod. Cik tas ir izdevīgi veiklam, noteikti nezinu. Neesmu painteresējusies.

Visa šī taromātu sistēma man atgādināja reiz piedzīvoto tukšās taras pieņemšanas punktu sistēmu. Par to laikam jau esmu kur agrāk rakstījusi, tik sapinos un vairs neatceros, kurā rakstā kā apakšpunktu. bet katrā gadījumā tie bija šīs simtgades padsmitie gadi. Tukšo taru nācās lasīt agros rītos parkos, šur tur uz ielām. Un arī tad nebija pārliecības, ka šo vākumu pieņems. Plastmasenes neņēma vispār kā šķiru. Pie viena tukšās taras punktus bija izteikti jāmeklē. Savas toreizējās dzīvesvietas rajonā zināju tikai divus. Un par kasījumu - atkarībā no pudeles veida 3 līdz 5 centi naudiņās varēja saņemt. 

Tad vēl šur tur pilsētā parādījās konteineri ar domu atkritumu šķirošanai - stiklam, plastmasai un kartonam, sadzīves atkritumiem. Un atkal - ne visur pilsētā šādi konteineri bija, tur, kur bija - iedzīvotāji tomēr tos atkritumus visai nosacīti šķiroja. Pat atkritumu savācēkmašīnas ne visai šķiroja tos atkritumu konteinerus. Iedzīvotāji varēja censties un šķirot tos atkritumus, bet tā mašīna vienalga savāca visus vienā vezumā. 

Kautrs secinājums - taromātu sistēma pagaidām sevi attaisno. No taras nodevēju viedokļa. Nezinu tiešām, kā tas veikalu tīklos atrunāts un sarunāts, bet laikam jau viņiem tas nav neizdevīgi. Savādāk ar to neķēpātos.

pirmdiena, 2022. gada 16. maijs

Cik un kam mēs esam vajadzīgi dzīvojot šo dzīvi?

Vakar padalījos še ar nedaudz pagaudīgu ierakstu, kuru biju pārkopējusi no feisbuka, kur tas tapa vispirms. Pārlasīju abus rakstus, kuri ir viens pret vienu gan feisbukā, gan šeit. Radās plašākas domas. Varat tās uzskatīt par kārtējo tukšpadsmit izplūšanu tekstā, varat iedziļināties un kādi nebūt izteikties. 

Dzīve ilūziju pasaulē nemaz tik neiespējama nav. Nē, es neesmu pārskatījusies Matriksu, kaut arī tur stiprā mērā skarta tēma par dzīvi ilūzijas pasaulē.

Laikam jau sākšu ar to, ko par ilūziju īsti nosaukt ir pagrūti. Īstenu mātes mīlestību pret bērnu par ilūziju tiešām nosaukt pagrūti. Māte mīlēs bērnu jebkurā tā sasniegtajā vecumā. Par 50-gadīgs onkulis būs savai mātei mīļš pa īstam. Un vienalga, vai tas onka būs cienījams profesors cienītā universitātē vau nodzēries kurkulis cietuma robā. Viņš būs viņas bērns, kuram reizēm pat nebūs nekā cita, uz ko paļauties grūtā brīdī.

Bet ārpus mātes un bērna attiecībām?

Tur, manuprāt, spēkā ir kolektīvā ilūzija. Ilūzija par to, ka darbā esi neaizstājams darbinieks, ka bez tevis viss apstāsies. Ne vella. Darbā tu esi tāda pat mēbele, kā visas citas. Algu maksā? Bet algu maksā arī tam krēslam, uz kura sēdi - tik to algu sauc par kārtējo tehnisko apskati. Pienāks brīdis, kad darba devējs izlems nomainīt tevi pret jaunāku darbinieku, to krēslu - pret modernāku. Pat darba devēju pašu var nomainīt kāds augstākstāvošs darbinieks, vai arī tu pats izvēloties aiziet strādāt citā darba vietā.

Iemīlēšanās? Viena no ilūzijām. Uz sitiena iemīlas meitenē/puisī, kuri sastapti teātrī, kafejnīcā, kādā masu pasākumā. Mīlestības ilūzija rodas vēlāk, kad divi cilvēki ir pieņēmuši viens otra arī negatīvās puses un tomēr turpina būt kopā. Šķiršanās šajā tandēmā? Kad tavas ilūzijas par otra cilvēka nu ļoti lielajiem plusiem sašķīst kā trauslā stikla glāze. Kad iestājas sapratne par to, ka tas otrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, nevis tāds, kādu esi iedomājies.

 Mīlestība un cieņa kā tāda? Arī ilūzija. Ilūzija, kuru radām paši. Jo gribam tapt mīlēti un cienīti. Izdarām ko labu kādam. Nav svarīgi kam - cilvēkam, pamestam sunītim, ķepiņu salauzušam kāmītim. Mēs jau principā to darām darāmo tāpēc, ka tas, kuram taps palīdzēts - būs mums draugs un pateicīgs par palīdzību vajadzīgajā brīdī. 

Antuāns de Sent-Ekziperī reiz savā Mazajā Princī ierakstīja frāzi: "Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām". Runājot par atbildību. Bet arī pati atbildība ir sava veida ilūzija. 

2000.gadsu sākumā bija tapis lielisks krievu seriāls Likvidācija (Ликвидация). Seriāls par cīņu ar organizēto noziedzību pēckara Odesā. Seriāls labs. Ja interesē, var novilkt torentos, jūtūbē noskatīties. Var jau būt, ka ir kādas citas vietas, kurā tam seriālam tikt klāt. Man no tā seriāla atmiņā stipri iesēdusies frāze: "A tev to vajag"? (А тебе это надо?)

It kā nekaitīga frāze, iederas filmas-seriāla kontekstā. Bet. Katra mūsu vajadzība vispirms ir vajadzība pēc ilūzijas par kaut ko. Pēc ilūzijas, ka darām kādam vajadzīgu lietu, ka mūsu uzmanība un līdzdalība iekš kaut kā ir vajadzīga...

Bet vai nav kāds apgriezts variants - mums ir vajadzīgi tie cilvēki, tās lietas, tās darbības? 

Ne jau vienmēr mēs paši ar krūti pa priekšu "esmu te, tur, un vispār" vajadzīgs. Tiešām, ilūzija car savu neaizstājamību. 

Bet - kamēr ilūzija ir un darbojas vismaz divos virzienos, viss ir kārtībā. Puslīdz. Bet kad tā ilūzija beidzas vismaz vienā virzienā? Tad kāds paliek pavisam viens četrās sienās un kaktā, kurā klusu īdēt.

Vai ir atbilde jautājumam - cik mēs esam vajadzīgi paši sev un cik vajadzīgi citiem? Kur beidzas mūsu pašu ilūzija un sākas kāda cita ilūzija? Mūsu ego ilūzijas vajadzība un  kāda cita ego iluzorā vajadzība pēc mums?

sestdiena, 2022. gada 14. maijs

Varbūt nedaudz pagaudošanas feisbukā?

Šis raksts ir pārkopēts no mana ieraksta feisbukā 

https://www.facebook.com/andra.gustavsone/posts/5126079217431336?comment_id=278707631127536&reply_comment_id=291815703161421

Tur ir  arī komentāri. Tādus ceru ieraudzīt ari šeit

 Piedodiet manu dzīvi ilūzijas pasaulē. Pasaulē, kurā likos kādam vajadzīga.

Reiz, skolas gados, man izzīlēja divus vīrus un vienu bērnu kā arī mūža beigas 64 gados. Līdz šim ir piepildījušies divi vīri un viens bērns. Līdz 64 gadiem kāds ceļš ejams, jo man pagaidām 59, vasaras viducī būs 59.
Pacentīšos līdz tam atdot gan materiālos, gan morālos parādus,.
Jo nezinu, kādam ūbber brīnumam jānotiek, lai es izietu pie vira trešo reizi, sagādātu vēl kādu bērnu, māsu vai brāli jau esošajam, un nodzīvotu ilgāk par 64 gadiem.
Esmu pateicīga par tiem smagajiem vārdiem šodienas autobusā uz centru. Smagāku nevar būt un patiesi bija arī.
Esmu daudziem nodarījusi pāri negribot, ne ļauna nolūka. Nezinu kā kļūdas labot. Vien pasakot - piedodiet, mīlu jūs, tuvāku cilvēku man nav....Bet vai tapts piedots?
Gribētos ar visiem mīļajiem kaut pēdējo reizi mūžā satikties zaļā pļavā un visus apmīļot, pateikt, ka ne no ļauna prātā. Un mīlēt visus, visus.....
Noticiet taču beidzot, ka mīlu jūs visus pa īstam, ne ilūziju pasaulē. Pa īstam, jo ilūzija ir māņi, bet manas sirds ilgas pēc jums ir īstas.....
Man maz atlicis dzīvot, gribētos vismaz atlikušo nodzīvot mīlestībā...
Un vēlreiz paldies par tiem smagajiem vārdiem autobusā no lidostas braucot....Varbūt tik smagi sajutu, ka negaidīju un asaras bija īstas....

trešdiena, 2022. gada 11. maijs

Atgriežoties pie dzimtbūšanas un verdzības tēmas

 Šī gada 29.aprīlī ar atsaucēm uz diviem Wikipdia rakstiem izteicos par dzimtbūšanu un verdzību kā tādu. Laikam nepateicu visu līdz galam, varbūt ne līdz galam pamatoju savu domu. Tādēl laikam tas raksts palicis nu tik ļoti maz lasīts.

Mēģināšu šoreiz vairāk pamatot domu. Un laikam vairāk sanāks par verdzību. 

Teorētiski un likumdošanā tas ierakstīts, ka cilvēki ir brīvi, vienlīdzīgi u.tt. Tomēr, ja tā papēta situāciju, tā brīvība un vienlīdzība ir kaut kas pupu mizām līdzīgs. Kaut vai tajā - viens piedzimst pilī, cits meža būdiņā. Kur te vienlīdzība?

Cilvēkam kā indivīdam ir brīvības, tiesības uz viskautko. Bet - viena cilvēka brīvības beidzas, kad iestājas kolektīvās tiesības un brīvības.

Darbs rūpnīcās par ar darba devēju atrunātu algu. Darbs, jā. Tik kāpēc to bieži sauc par vergošanu darba devēja labā. Noslēgts darba līgums, kurā ir kaut kādi neizdevīgi punkti ieslēgti? Trula vēlme strādāt tieši tajā vietā, kurā darba spējas un iemaņas netiek pilnībā novērtētas? Kas tad ir tas, kas liek cilvēkam visu apzināto darba mūžu nostrādāt vienā darba vietā un pie viena vēl būt ar to neapmierinātam? Kaut kāda šķība brīvības izpratne un verdzības atklāta izpausme.

Kas traucē uzņēmumos veidot arodbiedrības un, ja tas reāli nepieciešams, cīkstēties par strādnieku vajadzībām? Esmu no tā visa nedaudz atpalikusi, tāpēc tāds jautājums.

Pie viena par verdzību kā tādu.

Jebkurš mēs esam vergs. Kaut savām iegribām, ja ne kādam citam.

Mēs neteiksim laikam jau nekad - nedarīšu to, šito, vēl kaut ko, jo man nepatīk, esmu brīvs pilsonis. Pat multimiljonāri ir ar kaut ko aizņemti, lai viņiem kas būtu. Lai kas būtu viņu pakļautībā esošiem cilvēkiem.

Jēdziens "verdzība" laikam jau ir nu ļoti izplūdis jēdziens.

piektdiena, 2022. gada 6. maijs

Mēs atkal pulcējamies. Pandēmijas lielos aizliegumus skapī noliekot.

Viss bija kafejnīcā ĻAEŅINGRADA, kas bijušais Preses bārs uz Valdemāra un Raiņa bulvāra stūra. Pagaidām ir "ienākušās" tikai Ilmāra Bites bildes, kaut bildēts tika no vairākiem mobilajiem aparātiem. Ja pienāks kas vēl klāt, likšu šim postam klāt, neizdalīšu atsevišķos licienos.

piektdiena, 2022. gada 29. aprīlis

Dzimtbūšana un verdzība

Es šoreiz ne par to dzimtbūšanu, kura aizsākās Senajā Romā kopā ar tur pastāvošo verdzību. Tās abas dažādos laikposmos ar dažādu motivāciju pamazām izzuda gan Romā, gan citur Eiropā. Es nerunāšu par Verdzību ASV, kurai bija savas īpatnības. Un arī ne par verdzību pārējā Amerikas daļā, kur tā arī izzuda, ja pareizi atceros, ekonomisku pārkārtojumu rezultātā.

Tāpat runa nebūs par vēl citām legālām verdzības formām, kuras juridiski pastāvēja vēl pagājušajā gadsimtā. Kā arī ne par tām verdzības formām, kuras joprojām pasaulē šur tur tiek atklātas un juridiski novērstas.

Runāšu par to dzimtbūšanas, verdzības formu, kura ir un pastāv joprojām un legāli tās abas nebūšanas saucas savādāk. (Nenāk prātā adekvāts jēdziens).

Vispirms gribu pieminēt laulības institūtu kā tādu. Mūsdienās daudzi pāri savas attiecības juridiski noformē šaurā draugu lokā kā nopietnu soli uz priekšu jau esošajām attiecībām. Tomēr nekur nav pazudusi tradīcija daudzām tautām, dažādu sociālo slāņu pilsoņiem - tradīcija dot jaunuvei pūru, jaunais vīrs ar kaut ko "izpērk" tiesības apprecēt šo meiteni. Pirkšana-pārdošana slēptā formā, zināmā mērā verdzības iestāšanās.

Daudzi rūpnieki kādu objektīvu iemeslu dēļ pārdod daļu vai visu savu uzņēmumu. Pārdod ne jau četras sienas nez jel kāda inventāra un inventāru apkalpojošā personāla. Slēpts dzimtbūšanas akts. Protams, strādnieki var aiziet no šī uzņēmuma, diskutēt ar jauno saimnieku par darba apstākļiem, ražošanas procesu. Bet tas jau nemazina slēptās dzimtbūšanas pazīmi.

Tāpat ir arī tad, ja tiek pārdots kāds daudzdzīvokļu nams, kurā dzīvo cilvēki. Protams, vairumā gadījumu esošajiem īrniekiem tiek piedāvāts pārvākties dzīvot kur citur pat piemeklējot variantus. Tad no tā ēka tiešajā nozīmē tiek pārdota tukša jaunā saimnieka jaunajām idejām. Bet ir nu tiešām varianti, kad ēkas saimnieki nomainās īrniekus nostādot fakta priekšā. Kas tas ir, ja ne dzimtbūšanas slēptā forma?

Vēl drusku par verdzības slēpto formu ieminoties. Šoreiz par darbiniekiem palielos rūpniecības uzņēmumos. Un runājot ne jau par jomas speciālistiem dažādas pakāpes vadošos amatos. Tie uzņēmējam ļoti vajadzīgi uzņēmuma veiksmīgai funkcionēšanai. Tad nu šos speciālistus visādi stimulē. Bet kā ir ar strādniekiem parastajiem? Nekļūdīšos, ja teikšu, ka šajā līmenī kadru mainība paliela. No cikla - "Varu maksāt šitik, ja nepatīk, ej citur. Tik neesmu pārliecināts, ka par tādu pat darbu saņemsi vairāk" .It kā cilvēka brīva izvēle kur un kā strādāt, bet tai pat laikā slēptā verdzības būtība.

Pie viena. Darba drošība. Visi stājoties darbā paraksta papīrus par darba drošības prasībām un šo prasību neievērošanas sekām. Tikai - vai kāds ir manījis reālu darba drošības speciālistu skraidām pa uzņēmumu un visu pārbaudot?

ceturtdiena, 2022. gada 28. aprīlis

Mazs mēģinājums analizēt kara kā darbības jautājumu

Dažas dienas iepriekš biju nolēmusi bez īpašas vajadzības neveidot linkus uz iepriekšējiem rakstiem. tik, ja nu sanāktu nepieciešamība. Laikam jau tā nepieciešamība sanākusi, ja reiz taisos kara tēmai pievērsties nedaudz plašāk.

Pirmo reizi par karu rakstīju šeit. Pēc tam kara tēmai pieskāros šeit. Arī šeit vienā no apakšpunktiem pieskāros kara tēmai. Vēl kur citur laikam kādā apakšpunktā esmu pieminējusi savu viedokli par karu.

Cik nu lasīts vēstures grāmatās, cik nu skolas gados par kariem mācīts, tie radās, norisinājās kāda teritoriāla lieluma dēļ, kara laupījuma dēļ. Izņēmums no sistēmas varētu būt Krusta kari, kuru galvenais sauklis "palīdziet kristiešiem", bet būtība bija un palika - teritoriju un laupījuma ieguvums.

Kaut kur tam visam zināmā mērā un varbūt arī visai nosacīti šādai kara izcelšanās reālijai punktu pielika Napoleona kari, Pirmais un Otrais pasaules karš.  Nu, mans vērtējums, kas nepretendē uz ko "vienīgo un pareizo".

Pēc tam jau radās jautājums - kāda krokodila dēļ  PSRS uz 10 gadiem iegāzās Afganistānā, kad pašu valstī nu nebija viss gludi un plaukstoši. Kāda tā paša krokodila dēl tur ilgus gadus bija NATO, ASV un kas nu tur vēl? Pirms tam jau ilgus gadus Britu impērija mēģināja ko panākt. Trīs impērijas lauzās iekšā tai valstiņā un aplauzās, aizgāja mājās ne ar ko. Afgāņi noskurinājās, sakārtoja spalviņas un dzīvo tālāk pēc savām mērauklām. Pasaulei var patikt, var nepatikt tur notiekošais. Bet tā jau ir pašu afgāņu daļa - ko tālāk. Pienāks laiks un viss notiksies. Paši lieli cilvēki ar lielu cilvēku lēmumiem; gan jau ka zina, ko dara.

Sīrija, Lībija, Balkāni kad Dienvidslāvija "dalījās reizinātājos"? Un vēl kādi "karstie" kara skartie punkti. Karadarbība nav laba, nav labākais risinājums problēmai. Un pie viena šie jau savā ziņā idejiskie kari. Jo kaut kāda ideja kā karogs pa priekšu vicinās. Un tomēr šie "pasākumi" uzskatāmi par lokāliem "pasākumiem". Kaut vai tāpēc, ka viss burkšķis noteiktās perimetriskās robežās.

Krievijas karš Ukrainā? Nespēju uztvert nopietni kara uzsākšanas motivāciju. Par šo tēmu nedaudz "izplūdu" jau agrāk, bet nu drusku paturpināšu. 

Nu ne jau krievvalodīgo aizstāvībai, cīņai pret banderoviešiem un vēl kaut kādu muļķību pēc viņi Ukrainā metās iekšā. Ukrainai zeme bagāta ar izrakteņiem. Vikipēdijā papētīju. To zemes dzīļu spēku Krievijai vajag, nevis kaut kādu abstraktu ideju. Pie viena - Krievija liela, lielākā valsts pasaulē, pašai visa kā pietiek. Bet nav, kas saimnieko un attīsta. Tautai gēnos ieaudzināts karot un ņemt ar varu.

Laikam jābeidz, aizrunāšos bezjēgā. Ja ko vēl piedomāšu, varbūt komentārā ko pierakstīšu.

trešdiena, 2022. gada 27. aprīlis

Žurnālistu atskaite par Ukrainā redzēto. ŠOVAKAR.

ŠODIEN PLKST. 18:00

Karš. Reportāža no Ukrainas

Krogs / Zobens un Lemess / Tavern


 Publisks pasākums

 Ikviens Facebook tīklā vai ārpus tā
Trešdien, 27. aprīlī žurnālisti Kristaps Andrejsons un Kalvis Krastiņš stāstīs par pieredzēto UkrainĀ rādīs bildes un video, kā arī atbildēs uz interesentu jautājumiem.
Sākums 18.00, ieeja brīva.