trešdiena, 2022. gada 28. decembris

Nu nebiju un nebūšu ērta

 1. Par baznīcā iešanu ar jebkuru iemeslu.

Nu, baznīca kā tāda ir tiem, kuriem tā izsenis ir bijusi vajadzīga kā pasaules un sevis izpratnes sastāvdaļa. Pārējie - pārējie tur ir tikai viesi.

Tāpēc man jau 90-jos iestājās "wtf", kad televīzijā drīz pēc 1990.gada 4.maija Gorbunovs un Co (Latvijas republikas pārvaldes deputāti) ar pompu, ar televīzijas kameru klātbūtni sāka apmeklēt dievkalpojumus Rīgas Domā, Pētera baznīcā. Viņi taču izauguši, pārsvarā amatus ieguvuši citas reliģijas - komunisma ideoloģijas - vadīti. Pēkšņi kļuvuši dievticīgi bija? Kaktusam paliels smīns dzelkšņos parādījies.

2. Par Repši piedomājot. 

Vikipēdijā nepamanīju pieminējumu tam, ka Repšem bija saistība ar Gunāra Astras ģimeni. Vēl apmēram ap Latvijas neatkarības atgūšanu klīda baumas (nu, nesanāk laikam pārbaudīt) par Repšes tuvām attiecībām ar Gunāra Astras meitu, kuras esot pajukušas pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas un Repšes kļūšanu par Latvijas Bankas vadītāju.

Un tas viņa "izgājiens", kad nodibinājis partiju Jaunais laiks partijas karogu iesvētīja baznīcā. Pasākums "uz publiku", nekas vairāk. Nu, no mana "metrs ar kapuci" skatu punkta.

3. Par svētkiem, to svinēšanu.

Nu neesmu es svētku pretiniece. Nekādā mērā. Tikai - kāpēc man svētki jāsvēta tāpat, kā visi citi tos svēta? Man nav grūti uz svētkiem pie kāda ciemos aizbraukt, tikai - kāpēc man obligāti līdz rītam jābūt nomodā Jāņu svinēšanā? Kāpēc man obligāti jāpaliek nomodā līdz pusnaktij gadu mijā? Kāpēc es nedrīkstu kaut šajos svētkos "nolūzt" tad, kad "lūziens uznāk"? Vai mana esība nomodā ko mainīs notikumu secībā? It īpaši pēdējos gados, kad "nebrēcošais" gadskaitlis jau pieklauvējis tik lielā mērā, ka jāsāk tam "piestrīķēties"? Nu nav vairs un nebūs nekad vairs 18, kad varēja naktij cauri "notusēt" un pēc tam vēl 8-as stundas darba frontē "nolauzt".

Reizēm gribas pajautāt tiem, pie kuriem uz kādiem svētkiem mēģinu sataisīties ciemos - kas viņiem ir svarīgāk: tas, ka es vispār ciemos esmu aizdevusies, vai tas, ka mokos nomodā nakts stundās?

otrdiena, 2022. gada 27. decembris

Atkal laikam - kaut kas Graudiem līdzīgs

1. Nav labu un sliktu cilvēku. Ir cilvēki un nedacilvēki. Cilvēki dzīvo, sarunājas dažādās valodās, cilvēkiem ir dzimta un cilts. Cilvēki dzīvo, darbojas, kļūdās, labo kļūdas. Cilvēki no laba prāta un bez nu ļoti nopietna iemesla nepametīs savu zemi un senču kapus. Cilvēki nekad neies pie kaimiņa ar dūrēm savu kaušanās kāri motivējot "kaimiņš nedzīvo pēc mana prāta un līdzības". Cilvēki ciena sevi un kaimiņu piedevām.

Nedacilvēkiem nav ne dzimtas, ne cilts. Viņu lietotā valoda - ieleciens meinstrīmā, tā valoda, kura viņuprāt ir uzvarētāju valoda. Nedacilvēki neciena ne savu zemi, ne senčus, ne sevi, ne kaimiņu. Nedacilvēki klaiņo no vienas vietas uz otru, visur lienot ar savu dziesmugrāmatu svešās baznīcās un nekur nedacilvekiem nav labi, jo vienīgais ko viņi grib - pasauli pārkārtot pa savam, pa tukšam.

2. Gaidīt no dzīves, meklēt Lielo Laimi? Vai vajag? Tā var palaist garām un neredzēt ikdienas mazās laimītes. Ikdienas pamošanos, zvirbuļa jestro čiepstu aiz loga, pirmo sniegu, pavasara silto lietu, saulrietu aiz skursteņa. Nav ko dzīties bezjēgā pēc viena "lielgabala" kad blakus, pa rokai, ir daaaaudz mazo laimīšu, kuras kopā ir daudz vairāk par to Lielo, it kā Vienīgo.

3. Pārkārtot, kādi labot savu dzīvi tikai tāpēc, ka apkārtējie domā, ka dzīvo nepareizi un nekā? Vai vajag visu darīt no cikla "Ko cilvēki par mani padomās"? Nav vērts, ja sevis mainīšana nesakņojas paša vēlmē un izjūtās. Reāls izmaiņu rezultāts būs tikai tad, ja "man to vajag". Vajag, lai augtu un pilnveidotos. Dzīvot tikai tādēļ, lai "kaimiņš jau šķībi uz mani skatās" - nu, lai skatās. Es taču nelienu viņa auzās dzīvi mācīt.

4. Ja tā padomā, tad zaglis tas pats ubags vien ir. tikai izteikti agresīvāks. Nemāk, nespēj, negrib pats savām rokām maizi pelnīt. 

Vai ir vērts sēdēt virsū naudas maisam, izdomāt visādus pretzagļu aizsardzības mehānismus? Es taču sastradāšu, sapelnīšu. Man bus vēl, bet tas zaglēns laikam neko citu nemāk, kā vien agresīvi ubagot... 

5. Izmisīgi "turēties" pie lietām? Pat tad, ja tās gadiem ilgi stāv kaut kur pieliekamās telpas tumšākajā kaktā un "audzē" putekļus uz un ap sevi? Varbūt uz lietām paskatīties no ikdienas lietderības viedokļa nevis "varbūt kādreiz kādā mirklī noderēs"? Un vispār - uz mūža mājām jau nu pavisam neko līdzi nepaņemsi. Ne naudas maisu, ne porcelāna statueti ar nolauztu degunu. Varbūt uz lietām paskatīties no "manam bērnam, maniem mazbērniem tas noteikti būs vajadzīgs" viedokļa...

Nu, kaut kā tā tas viss. Ceru, nebūšu ar kaut ko apgrūtinājusi un puslīdz saprotami izteikusi domu...

svētdiena, 2022. gada 25. decembris

Atkal Domas, var jau būt, ka bez Lidojuma

1. Mocīties vainas apziņā, ka visu dienu nekas daudz no prātīgā nav darīts, tik ik pa mirklim kaut kas piečubināts? Un nolemt "rīt gan pa dienu darīšu prātīgas lietas!". Bet, kad pamosties un sāc domāt - kādas tad prātīgās lietas vajadzētu izdarīt un nekas nenāk īsti prātā. Nu kāda kaktusa pēc visu dienu lauzīt galvu - ko tad prātīgu izdarīt - un sagaidot vakaru saprast, ka nekas tāds, ko varētu saukt par prātīgo lietu, nav sadarīts, tikai visa diena pavadīta tās prātīgās lietas meklējumos... Tad nu pie krokodila - vai bija vērts dienu pazaudēt? Nu, var taču filmiņu kādu noskatīties, grāmatu palasīt. Tas darāmais pats uzprasīsies, pieklauvēs, kad laiks būs pienācis. Nu nav ko iespringt, ja patrāpās dienas, kurās var droši "laist luni" un nekur ne pēc kā nav jāskrien un kalnus nav jāgāž.

2. Pārvērst veģetārismu, vegānismu par "pasaules nabu"? Nu, lai tie "pasaules nabas" piekritēji iet tālu un ilgi. (Es nerunāju šoreiz par tiem, kuriem ir kāds objektīvs, organisma īpatnības iemesls vairīties no gaļas ēšanas vai arī kāda cita pārtikas produkta lietošanas uzturā, nē - šoreiz par tiem, kuri "Ne, jo tas ir slikti visiem"). Pret veģetārisma "ticīgajiem pasaules uztverē" reizēm gribas, aizejot nu galīgā pārspīlējumā, vērsties ar "Ak tā, gaļu neēd, jo cūci nokaut ēšanai ir nežēlīgi un nekā. Bet tad kāpēc ņem nost kaziņai zāli, lai paēstu pats? Kaziņu bez tās zālītes atstāt ir labi?". Vismaz pāris striktus, gandrīz vai reliģiski pārliecinātus veģetāriešus izdevies "aizvērt", viņiem aptrūkās argumenti savas agresīvai pārliecības sludināšanai uzdodot tik uz tās pretrunas balstītus jautājumus. Galu galā, katrs ēd to, ko uzskata par lietderīgu ēst. Katrs pēc savām vajadzībām. Manis pēc kaimiņu Ješka kaut rozā tamburīnus brokastīs ēd, ja vien neuzbāžas man uzspiežot man tos tamburīnus ēst. 

3. Arī agresīvajiem bļāvējiem, tiešām tiem, kurus varētu pat dēvēt par "sludinātājiem" bezjēgā par to, nedrīkst nu nemaz nogalināt un vispār neko nogalināt...Nē, es neapgalvoju nevienā acī, ka nogalināt ir pavisam labi, un ka nu tik jāskraida ar cirvi apkārt sacērtot gabalos visu un visus. Tam visam nogalināšanas procesam ir kaut kādas samērīgas robežas. Tīģeris "noliks gar zemi" stirnu, lai paēstu pats un arī tīģerēni paēstu; cūcis tiks nokauts, lai cilvēks pie karbonādes tiktu. Ods, muša arī taps aizraidīti labākos medību laukos...Kaut kur staigājot reizēm nepamanām sabradātu kukainīti... 

Slikti ar to nogalināšanu ir tad,... Nu, kad karš bezjēgā, kad laupīšanas nolūkā "garāmejot" tiek nogalināti cilvēki/

4. Esmu naivi utopiska, jo ļoti ceru, ka Visa Dalītājs beidzot tomēr iedos cilvēkiem Saprātu lai tā Mordora beidzot pārsprāgtu kā ziepju burbulis izbeidzot tuvējo karu, kura izbeigšanās sev uz beigām aizrautu līdzi visus esošos karus pasaulē, un militārās rūpnīcas pārtaptu par arklu rūpnīcām. 

Cilvēkiem beidzot jāsāk "mērīties" ar saprāta sasniegumiem, nevis iznīcināšanas atribūtiku. Olimpieši, paralimpieši jau skaisti mērās ar spējām. Tas, ka ap tām spēlēm ik pa brīsniņam kaut kādi dopinga skandāli un kas nu tur vēl - vai nav vienalga? Pasaule vienota skaistā notikumā. Tāpat visādi dažādu sporta veidu čempionāti, visādi citādi liela mēroga pasākumi...

Cilvēkiem Saprātu noteikti vajag, lai apstātos iznīcinošie pasākumi. Cilvēks uz pasaules ir vienīgā suga, kura savās domstarpībās nemāk vienkārši kaut divi cilvēki viens pret vienu izkauties un saprast, kurš "velk", kurš "nevelk", vienmēr bars pret baru un jāparauj līdzi nejaucības nelabajās sekās arī tos, kam ar to kautiņu nu darīšana praktiski nekāda...

Nu, kaut kā tā šim punktam. Un laikam arī visiem pārējiem, iepriekšējiem. Tiešām, reizēm ceru uz diskusiju kādu nebūt...

ceturtdiena, 2022. gada 22. decembris

Tik mans viedoklis bez pretenzijas uz Lidojumu.

Tiešām, tik mans, subjektīvs, Domas lidojums. Nedaudz zemāk paustai domai pieskāros relatīvi nesen, šī gada 14.oktobrī. Bet tiešām, pieskāros tikai mazuliet, ar dažām frāzēm. Tas, ko gribu ar šobrīd pavēstīt, jau varētu tikt traktēts kā izvērsums. Un - šo var mierīgi uzskatīt kaut ko no cikla "Kas būtu, ja būtu". Viedoklis, domas, versijas par un ap.

1. Nebūtu pārsteigta, pat ar interesi gaidu - notiksies vai nē. Ja patreizējās Krievijas Federācijas aotonomās republikas, autonomie apgabali, mazākumtautību apdzīvotā vide diezgan strikti un nopietni proklamētu savu atdalīšanos no šīs federācijas, visai strikti sāktu uzstāties kā patstāvīgas valstiskas struktūras. Un to visu tik pat strikti akceptētu plašā pasaule ar britiem un Štatu valdību priekšgalā? Kādu dziesmu tad sāktu Maskavas Kremlis dziedāt?

2. Kaut kā - esat pamanījuši, ka visa pasaule jau laikam gadsimtiem ilgi cackājas ar Krieviju kā karstu kartupeli mutē? Varbūt pienācis laiks izspļaut? Papildus jau esošām sankcijām pamazām pārtraukt tās pašas diplomātiskās attiecības ar to valstisko veidojumu? Nu, kaut pamazam, sākot ar kaut nenozīmīgākajām valstīm, kurām ekonomiski izdevīgāk sadarboties ar daudz attīstītākām par KF valstīm?  Visām valstīm pakāpeniski atsaukt savus pilsoņus iz tā monstra?  

3. Diezgan tipiski cilvēku psiholoģijai laikam. Bet kaut kur noplakušas asās sajūtas Krievijas-Ukrainas kara sakarībā. Vismaz sevi esmu noķērusi pie tā, ka man tas negatīvais atgadījums aizvirzījies aizmugures plānos. Priekšplānā jau daudz kas cits, iz cikla "dzīve turpinās". Sāk jau reizēm apgrūtināt par karu pienākošā informācija. Var jau būt, ka esmu nepareiza, bet nevar laikam visu laiku dzīvot negatīvu emociju varā. Nogurdinoši sāk palikt.

4. Plusžetons iz manis tam/tiem, kuriem izdosies likvidēt KF kā valstisku veidojumu. Nē, nevienā mirklī neapgalvoju, ka Krievijas iedzīvotāji jālikvidē kā šķira. Vienkārši radziņi jāaplauž pašā saknē un vēl dziļāk. Pie viena - tos impēristus kaut vai sadzenot krievus veidojošo cilšu etniskajā teritorijā - pašreizējās KF Eiropas daļas apmēram viducī. Lai nu tur kārpās un "saved kārtībā pagalmu". 

Nu tā kaut kā viss. Nesodiet bargi, tik domas lidojums iz, kā jau sākumā teicu, cikla "Kā būtu ja būtu".

otrdiena, 2022. gada 20. decembris

Piedodiet, ka laikam padrūmi gada nogalē, bet kā vienmēr - neērta

Tiešām, laikam jau padrūmas tēmas šajā baltajā, skaistajā ziemīgajā ziemā un gada nogales dienās un svētku gaidās. Varat droši mani ierindot izlēcējos, neapvainošos.

1. Vispirms par dzīvniekiem, kuri uzbrūk cilvēkiem, lai paēstu. Šoreiz gribu pieminēt grāmatu, kuru izlasīju vēl skolas gados - 1970.gadā sērijā "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi." iznākušo grāmatu "Kumaonas cilvēkēdji". Šo grāmatu, jau laikam mūslaiku "izpildījumā" var "sastapt"  interneta bibliotēkā Atlants.lv.

Grāmatā stāstīts par cilvēkus ēdošu tīģeru mednieka medību gaitām Indijā. Un tīģeru nogalināšanu šo gaitu laikā. Piedzīvojumi raiti, tīģeri tiek "novākti", lai izbeigtos apēšanas drauds cilvēkiem. Bet.

Bet jau tad lasot manī radās zināms žēlums pret strīpainajiem kaķiem. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka jebkurš plēsējs cilvēkiem ne no šā ne no tā neuzbrūk. Tas, kāpēc šie tīģeri sāka pārtikā izmantot cilvēkus, varēja pamatoties daudzos objektīvos iemeslos. Piemēram, cilvēku saimnieciskā darbība ir ļoti stipri samazinājusi tīģeru dabisko dzīves areālu, samazinājusies iespēja ko citu nomedīt pusdienām. Vai arī zvēram ir kādas nopietnas veselības vai vecuma problēmas tik ļoti, ka cilvēks nu ir tā pēdējā instance, kuru viņš spēj notvert. Starp citu, ja pareizi atceros, autors grāmatā jau minēja, ka kādiem no viņa nomedītajiem tīģeriem bija pacienīhjams vecums, arī kāds zobu problēmas.

Šai ziņā - zināmā mērā cilvēks kā būtne pats "uzprasījies" uz nepatikšanām, Cilvēks laikam ir vienīgā suga, kura savu eksistenci nenolīdzsvaro ar apkārtējo pasauli un tādējādi laikam jau ar garantiju bieži vien iekuļas nepatikšanās.

Nu, kaut kā tā.

2. Cilvēku ēšana jau drusku citādā rakursā. Šoreiz par kanibālismu. Kā jau Vikipēdijas rakstā, uz kuru iedevu linku, teikts - kanibālisms kā tāds ir kāda īpaša situācija, kuras laikā tiek apēsts sev līdzīgais. Normālformā nu nav tā "jātaisa pusdienas, eju nokaut kaimiņu, lai apēstu - slinkums no saldētavas cūča fileju izņemt". 

Psihiska novirze, pasmaga saslimšana ir tad, kad cilvēka gaļu sāk uzturā lietot bez jebkāda tam objektīva pamatojuma. Arī tā saukto primitīvo tautu kaut kādi rituāli, saistīti ar sev līdzīgo apēšanu ir objektīvs pamatojums. Tās tautas taču pirms katras ēdienreizes neskrien uz kaimiņu ciemu kā uz ledusskapi pēc svaigas gaļas.

Kaut kā esmu palaidusi garam - mediju telpā ir izskanējušas kādas ziņas par to, ka kāds maniaks/maniaki kur uzdarbojas u n pārtiek tikai un vienīgi no cilvēku gaļas. Un maniaka/maniaku notveršanai secīgi - augstākais soda mērs. Atzīšos - drusku "vlom" meklēties piemēra uzrādīšanai, nesodiet bargi. Ja nu kādam vēlme ko piekomentēt, uz priekšu. Dusmīga nebūšu.

3. Pēc brāļu Vaineru romāna Tikšanās vietu nedrīkst mainīt (Место встречи изменить нельзя)  1979. gadā uz ekrāniem iznākusī Odesas kinostudijas vairaksēriju televīzijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis teikums ir links uz filmas pirmo sēriju YouTube vietnē.

Relatīvi nesen, laikam jau pērnajā vasarā, internetvietnē lasīju, ka brāļu Vaineru uzrakstītais Žiglovs bijis krietni vien ar negatīvāku traktējumu, nekā Visocka atveidotais un ekrāna varonis bijis publikai mīļāks tieši pateicoties Visocka traktējumam. Kad atradīšu to rakstu, padalīšos komentārā. 

To rakstu lasot, manī tomēr nemainījās attieksme pret šo tēlu. Jā, varonis visai agresīvs savās darbībās vietumis. Agresiju neattaisnoju, bet arī izmeklētāja darbu veicot nu nevar visu laiku baltos cimdos staigāt un čubināties ar "klientiem".

Manuprāt, atbalstīgi ir "zaglim jāsēž cietumā!", "ja laikus būtu ticis galā ar savām sievietēm, nekas tāds nebūtu ar viņu noticis"... Ar pēdējo teikumu gribu pieminēt to gadījumu, kad viens no tēliem tika aizturēts uz aizdomu pamata par bijušās sievietes slepkavību. Tēls man nu ļoti nepatika, kaut arī bija padzīvojis kungs, kurš risināja situāciju ar bijušo un esošo sievieti. Bet nu tik izteikts labulis un savā ziņā muļļa. Un šīs muļļības dēļ negribot iekūlās nepatikšanās.

Vēl gadījums praktiski filmas beigās. Kad tiek arestēta nejauceņu banda. Viens no varoņiem metas bēgt un bēgšanas mēģinājuma laikā tika nogalināts. Kaut kā netieši tiek likts uzsvars uz to, ka nejaukais Žiglovs, jo nošāva bēgli. Bet ir viens bet.

Tas bēglis apzināti metās bēgt, sava veida pašnāvība. Zināja taču, ka šaus. Cilvēks pārnācis no kara, kaut kur salūzis iekšēji, bet pats sev rokas uzlikt - grūti pateikt, kas par motivāciju. Bet tā - zināja taču, ka šaus jebkurš no aizturētājiem. Un pārējie nejauceņi? Tiem bija skaidra sava vieta pēckara apstākļos, esošā notikuma motivācija utt. 

Bet tas, bēglis, nejuta savu vietu nekur un uzprasījās uz nošaušanu.

Nu, kaut kā tā viss. Ceru, ne pārāk pabojaju pirmssvētku noskaņojumu? Ja kas, nedusmošos par aizrādījumiem.

svētdiena, 2022. gada 18. decembris

Autoru kolektīvs. Baltijas valstu vēsture. Mācību līdzeklis. 2000.

Nebrīnieties, ka paņēmos izlasīt mācību līdzekli. Ieraudzīju dēla grāmatu krājumos un sagribējās uzzināt - ko tad gadsimta sākumā par Baltijas vēsturi mācīja skolās. Nezinu, vai šo mācību līdzekli vēl izmanto skolās vēstures zinību mācīšanai.

Druka sīka, bet pacentīšos tikt galā ar lasīšanu.

Grāmatas autoru vidū Latvijas, Lietuvas un Igaunijas speciālisti, kuri grāmatas tapšanai rakstīja katrs savas valsts teritorijas vēstures faktus.

Pirmais moments jau no cikla "Ups, bija paslīdējis garām!". Grāmatas sākumdaļā, kur runa ir par aizvēsturi, bumeranga kā medību ieroča pieminējums. Bumerangs kā tāds "ieciklējies" sakarībā ar Austrālijas aborigēniem, kuri šo ieroci laikam pat vēl tagad laiku pa laikam izmanto. Būs jāpainteresējas. Cik no grāmatas pieminējuma sapratu, bumerangs nebija dominējošais medību ierocis Baltijas teritorijā, bet viens no.

Interesants liekas pieļāvums, joprojām runājot par aizlaiku periodu, par to, ka Baltijas valstu teritorijā aizlaiku cilvēki, spriežot pēc apbedījumu vietās atrastā, varētu piederēt gan eiropeīdai gan mongoloīdai rasei.

Interesanti bija uzzināt, ka agro metālu periodā Baltijas valstu teritorijā atrastas sējas idras sēklas. Nācās jautāt Māsai Googlei kas šis augs ir, jo par tādu nebiju dzirdējusi. Un atradu vienu šķirkli. Linku jau iedevu. 

Sākot no dažādu pakāpju viduslaikiem parādās fakti, kuri jau "apgremoti" dažādos citos avotos. Jau no maniem skolas gadiem sākot. Pagaidām sanāk atsvaidzināt un atkārtoti sistematizēt zināšanas. Pie viena - interesanti pārlasīt par visu to ņezgu, kura reģionā norisinājās valstu kā tādu veidošanās un nostiprināšanās periodā.

Palēnam lasu, esmu jau tikusi aptuveni grāmatas viducī. Īpašāku interesi raisa notikumi Igaunijā, Lietuvā, Polijā. Man maz zināmi, kaut arī fragmentāri ko jau biju dzirdējusi iepriekš. Jo īpaši par zemnieku izceļošanu uz Sibīriju 10.gadsimtā, 20.gadsimta pašos pirmajos gados, pirms Pirmā pasaules kara un revolūcijas.

Par revolūcijas laiku Krievijā un tai sekojošā pilsoņu kara ietekmi uz Baltiju zināmā mērā arī nekā daudz jauna. Vispārējos vilcienos - jau zināšanu līmenī apgūti vēstures fakti. Vienīgais - īsti neiedziļināšanās jautājumā par Sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Mana paaudze vēl varēja sastapt jau ļoti cienījamā vecumā esošus šos strēlniekus, mans vectēvs, puika 17-18 gadīgs, Deņikina "parauts" karot no kadetu skolas Odesā, zaudētā kaujā pie Perekopa laimīgā kārtā gūstā tika saņemts no latviešu strēlnieka, kurš "puika, es tevi neesmu redzējis, tu mani arī; ej mājās". Un tā nu vectēvs praktiski no Krimas atnāca mājās uz Latviju.

Pēc šīs atkāpes par vectēvu. Situācijā, kad Krievija vēl karoja Pirmajā pasaules karā, Ļeņinam un viņa kompānijai bija jānotur nelikumīgi sagrābtā vara un Krievzemes karaspēks bija stipri demoralizēts, latviešu strēlnieki saglabāja disciplīnu un vienotību. Viņiem tās komunistu idejas zināmā mērā bija pie kājas, komunisti strēlnieku vidū nemaz nebija tik daudz, cik "mālē", kā jau kādā no iepriekšējiem rakstiem (kaut kā šobrīd neizdodas atrast, bet zinu, ka šajā gadā). Vairumam strēlnieku būtiska bija Latvijas valsts atzīšana, kura tad ar laipnu Ļeņina piešprici tika atzīta pēc tam, kad strēlnieku pakalpojumiem zuda nepieciešamība.

Lasot grāmatu, bija lietderīgi vairāk atsvaidzināt, nedaudz sastimatizēt īpaši tās vēstures zināšanas par apmēram diviem pēdējiem gadsimtiem reģiona vēsturē.

Īpašu interesi izraisīja tas, ko māca pēc šīs grāmatas bērniem par to laiku, kuru jau sāku apzināties esībā, manas apzinātās dzīves laiku. Interesantums salīdzināšanā - piedzīvotais un mācību grāmatā ierakstītais. Grāmatā nav pieminēta mūsu pašu Tautas manifestācija 1988.gada 7.novembrī. Par puča laiku runājot - grāmatā teikts, ka tobrīd Gorbačovs esot bijis apslimis. Es atceros informāciju, ka viņš kopā ar ģimeni esot bijis atvaļinājumā tālu no Maskavas. Ne ta kaut kur Kaukāzā, ne ta Krimā. Kur ar pučistu pavēli esot turēts mājas arestā. Un pēc puča izgāšanās ar Jeļcina svētību atvests uz Maskavu, kur viņu diezgan sirsnīgi sagaidījuši.

Nobeigumam.

Mācību grāmata tomēr ir interesanta lasāmviela. Vienmēr var atrast kaut ko jaunu, kas rosina "rakt dziļāk" un vēl kaut kur. Vispār, man savā ziņā radās neizpildāma vēlme - atrast savu skolas gadu mācību grāmatas tēmā un veikt salīdzinošo analīzi. Vispār jau - padomjlaika mācību grāmatas. Bet tā jau ir neiespējamā misija.

piektdiena, 2022. gada 16. decembris

Graudi

1. Pārciest sāpīgu procedūru izraustot uzacu apmatojumu lai pēc tam to uzacu līniju uzzīmētu? Loģika kur?

2. Stipri krāsoties ikdienā bez tiešām pamatojuma "uzliekot" uz sejas "tonnu" kosmētikas ar nolūku "nozvejot" "mūža vīrieti"? Arī - loģika kur? Kopā ar "nozvejoto" vīrieti dzīvojot celties rīta agrumā n-stundas pirms vīrieša pamošanās, lai vīrietis redzētu sievieti tikai un vienīgi "kaujas krāsās"? Tiešām - loģika kur? Vīrietis relatīvi ātri ieraudzīs šo sievieti bez "kaujas krāsām". Kopā dzīvojot neizbēgami rodas situācija.

3. Kungi un dāmas! Viskaitīgākā veselībai uz zemes ir dzīvība. Tā vienmēr neizbēgami beidzas ar nāvi. Viss pārējais pasaulē ir "pārejoša parādība latviešu literatūrā". Vai būsim laimīgi, ja taps atrastas zāles pret dzīvību?

4. "Pagaidām" ir visnemainīgākais lielums.

5. Teicienu "Mērķis attaisno līdzekļus" izdomājuši garā vāji, dvēselē tukši egoisti. Nekas nav tā vērts, lai "ietu pāri līķiem".

Še varbūt nedaudz atkārtošos, bet pacentīšos būt koncentrēta izteikumos.

6. Bezgalīgās, bez objektīva iemesla veiktās plastiskās operācijas tikai vairo naudiņu plastisko ķirurgu kabatās. Skaistums no tām nerodas, bet tikai vairo plastisko ķirurgu ieņēmumus.

7. Mīlestība pret kaut ko sākas no mīlestības pret sevi.

8. Dzīve - dzīvojam te un tagad, rītdiena vienmēr būs rītdiena. Rītdiena nekad nepienāks, eksistē tikai šodiena.

9. Darīt kaut ko tikai tāpēc, ka "visi dara tā" ir muļķība un atteikšanās no paša būtības. Lai kaut ko darītu, motivācijai jābūt skaidrākai par šo abstrakto bezdvēseles teicienu.

10. Jebkura cilvēka darbība balstās uz egoisma. Visas cilvēka darbības viennozīmīgi sākas ar "es gribu". Neatkarīgi no tā, kas tiek vai netiek darīts.

11. Teiciens "Nebija citas izvēles, mani piespieda" ir tikai paša izvēles, izdarītā mēģinājums attaisnot. Ir skumji, ja šī izteiciena lietotājs pats tam tic.

12. Paradīze un Elle reliģijas izpratnē reāli nu nekādā veidā nepastāv. Reāli var pastāvēt tikai Šķīstītava. Un Paradīze un Elle ir uz Zemes, realitātē. Tiekties pēc reliģijas piedāvātās Paradīzes? Ejiet pastaigāties ilgi un dikti. Tajā, piedāvātajā, Paradīzē ir garlaicīgi - visu laiku viens un tas pats, visu laiku pie visa gatava... Apnicīgi un tieša gaita uz degradēšanos. Ādams un Ieva taču, vadoties no leģendas, arī nesamierinājās ar piedāvāto ikdienas ierasto garlaicību, laikam jau intereses pēc, jaunu izjūtu sapratnei, nogaršoja to aizliegto augli... Viņu izraidīšanai bija likumsakarīgs noslēgums, Dievam nepatīk brīva izvēle. 

Piedāvātajā Ellē jau ir jautrāk, kaut kas notiek un dažādi notiek. Bet atkal - apnicīgi. Cik ilgi var jautroties? No jautrības arī var nogurt. Tāpēc labākā vieta it Šķīstītava. No tās var reizēm paviesoties Paradīzē, reizēm Ellē.

Ja kas vēl sanāks galvā un pabīdīs malā tarakānus, saveidošu kādā nebūt postā.

ceturtdiena, 2022. gada 15. decembris

Filma: Dāvana vientuļai sievietei

Filmai jau praktiski 50 gadi - uz ekrāniem tā iznāca 1973.gadā. Var droši teikt, ka krimiķa un komēdijas apvienojums. Daudzi filmā redzamie aktieri jau aizgājuši saules ceļu.

Storijs nu ļoti elementārs, ļoti vienkāršs. Bet filmu unikālu un par pērli padara tās vieglums aktieru saspēlē, pati filmas struktūra. Animācija un reklāmas organiskais ievijums filmas notikumos. Reiz sanāca kādu laika periodu apgrozīties sabiedrībā, kurā grozījās viena no filmas radītājām, multiplikācijas veidotājām filmai. Pēc viņas savulaik stāstītā, filmas nopietnie režisori ar uzņemšanu bija iegājuši kaut kādā strupceļā, un vispār - filma esot apnikusi kā tāda. Tad nu iedevuši režijas studentiem pabeigt, no, lai pie viena papraktizējas. Tad nu studenti esot izvērsušies pēc pilnas programmas un no prasta kriminālgabala sanācis baudījums. Ne pirms šīs filmas, ne vēlākos gabalos vismaz man neko līdzīgu nav izdevies redzēt.

Filmas garums apmēram standarta tiem laikiem padomijas āres - drusku vairāk par stundu. Toties viss norisinās raiti, kad pienāk filmas beigas, iestājas "Kā, un tas viss jau beidzies? Kāpēc tik ātri?" Aktieru saspēle man patika, man patika arī filmas vieglums un neuzspiestība. Labs atpūtas gabals bez jebkādām pretenzijām uz domas lidojumu, nav pat obligātās piedevas tam laikam. Vienkārši neliels notikums iz dzīves. 

Un - runčuk, nemūžam!

Še pati filma, tik nelamājiet mani par attēla izplūdumu filmas pēdējā trešdaļā - tas nelielais brāķis ne manā lauciņā:

trešdiena, 2022. gada 14. decembris

Filma: Grēksūdze (Покаяние)

Novilku torentos.

Gruzīnu filma, uzņemta (kā torentos uzrāda) 1984.gadā, bet es to kopā ar pirmo vīru redzēju aptuveni 1986. vai 1987.gada rudens pusē, kad jau bija iestājusies Gorbačova ēra PSRS telpā. Laikam tik tad filma sāka savu ceļu pa plašo padomiju. Sīki neatceros, bet gruzīnu uzdrīkstēšanās izrunāt vēsturi fascinēja. Tā pat, kā filmas kvalitāte un tajā izteiktā doma. Tai pat laikā interesants liktenis filmai - atceros, ka toreiz filma uzplaiksnīja un pēc pamazām pazuda plauktos. Tā arī netika vairs uz lielajiem rādīta un televīzijā arī nē. Var jau būt, ka esmu ko palaidusi garām. No filmas parādīšanās un "izstaigas" pa PSRS ārēm ilgs laika pagājis. 

Torentos filma "iesviesta" pirms drusku vairāk kā pieciem gadiem.

Filmu var zināmā mērā uzskatīt par filozofisku alegoriju, tomēr filma ir notikuma stāsts. Ar stāsta sākumu un beigām.

Patīkami pārsteidza labā nozīmē gruzīnu kino. Tieši kvalitātes ziņā. Saturiskais dziļums, aktieru spēle. Filma nepelnīti "pazudusi" plauktos. Gribētos lai to ik pa laikam rādītu kino vai TV. (Tāpat, kā gribētos, lai periodiski ekrānos parādās jau iepriekš pieminētais Ērika Niedras autorraidījums) Skatītājiem būtu par ko aizdomāties.

Nesākšu par sižetu izplūst, pārāk daudzšķautnaina tēma, kaut arī pats sižets nav sarežģīts un viegli risinās. Vienīgi - kā veiksmīgs akords ar daudzslāņainu zemtekstu izskan filmas fināla frāze: "Priekš kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz dievnamu?"

Meklējiet torentos, ir to vērts.

otrdiena, 2022. gada 13. decembris

Filma: Upes pasaule (Мир реки / Riverworld)

Novilku torentos. Biju skatījusies arī torentos novilktu kaut kur pēc laika apmēram relatīvi drīz pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem 2010. gadā, jau tulkotu no angļu valodas un kvalitatīvi ierunātu krievu valodā. (Nu nezinu angļu valodu tādā mērā, lai varētu filmas normāli skatīties oriģinālvalodā). Beidzot izlēmu filmu atkal noskatīties.

Fantāzijas filma. Darbojošies personāži - no dažādiem laikposmiem "savākti" "frukti", bet tas netraucē filmas sižeta virzību un visa kā kopainu. Organiski savijušies darbībā.

Drusku par sižetu: Galvenais varonis kopā ar savu mīļoto sievieti, mūslaikos, iet bojā terora akta laikā kādā klubā, kurā tusējas. Varonis atdzimst pasaulē, kura dēvēta par Upes pasauli un meklē līdzīgo, atdzimušo, vidū savu mīļoto. Viņam palīdz zināmā mērā sieviešu kārtas būtne ar zilu ādas krāsu, vēstot, ka galvenajam varonim, lai satiktu, atrastu mīļoto, jāpaveic virsuzdevums. Pie kam varoņa pretiniekam arī palīdz būtne ar zilu ādas krāsu, tikai vīriešu kārtas. Tiecoties izpildīt viņam īsti nesaprotamu uzdevumu varonis sastopas un sadraudzējas ar dažādu laikmetu, ja tā var izteikties, atdzimušajiem personāžiem.

Filma kopumā nav slikta, pat kādā mērā patika. Tāds labs atpūtas fantāzijas gabals. Pie kam beigu daļa - var pat teikt, ka beigu posma notikumu pavērsiens visai negaidīts. Ieintriģēja no cikla "Opā, šo pavērsienu negaidīju!". 

 Toties kaitināja acīmredzamie filmas kombinētie kadri. Tajā ziņā, ka izteikti acīs krita tas, ka priekšplāni uzņemti uz zilās sienas fona. Un filmu montējot ieviņķelēti aizmugures plāni un kadru "salīmētība" bija acīmredzama. Neatceros, vai šo saskatīju filmu pirmo reizi skatoties, bet šoreiz noteikti saskatīju.

Pie kam, varoņu sarunās, kad viņi atceras notikumus īsi pirms savas nāves, tā arī paliek neziņas stāvoklis - kas tad noticis ar mūsu mīļoto Zemi. Un var jau saprast - varoņi dažādos veidos nomiruši vēl tad, kad ar Zemi viss zināmā mērā ir kārtībā.

Interesants fakts, ka filmas darbībā, arī masu skatos, nav bērnu klātbūtnes. Kaut fona nodrošināšanai. 

piektdiena, 2022. gada 9. decembris

Zibšņi

1. Sen neatceros tādu ziemu, kāda šogad pienākusi. Sniegs ap 20.novembri uzkrita, tā arī nav pazudis. Nav pazudis par spīti tam, ka ir dienas, kad pakūst...  Bijuši gadi, kuros sniegs tā arī nepiesakās vai piesakās tik varbūt janvārī vai februārī uz nedēļu, divām.

Priecē ziemas īstums un tas, ka nav salīgi.

2. Krimiķus skatoties diezgan nopietni apšaubu vainīgās personas veselo saprātu. Nogalināt cilvēku, lai viņam atriebtos? Bulšits. Tā nav atriebība nogalinātajam, tā ir ieriebšana pašam sev, nogalinātā tuviniekiem, kuriem jāiemācās sadzīvot ar to, ka tuvais cilvēks nekad vairs nepārnāks. Nogalināt, lai nogalinātais neizpaustu kādu lietu, lai netraucētu kādas nebūt karjeras bīdīšanai? Tas viss taču vienalga atklāsies. Tiesa, atklāts ir jautājums - cik ilgs laiks vajadzīgs atklāšanai. Bet ar nodarījumu vienalga sačakarēta paša mierīgā būšana - visu laiku jāmaskējas. 

3. Reiz kaut kur iepriekš jau izplūdu par tēmu - Dieva piedošana. Nu, par to, kā es to uztveru. Tagad tik nedaudz no cita rakursa pavāvuļošu.

Tam, ko saucam par Dieva piedošanu, kā "balasts" "līdzi nāk" arī tā saucamais Dieva sods. Es šo sodu saprotu kā paša sirdsapziņas neklusēšanu. Un tā neklusēšana ir smaga nasta, ar kuru pašam nu jāsadzīvo. Nodarījumu apkārtējie var aizmirst dienu steigā, tiesnesis var uzlikt mīkstāku vai bargāku sodu, bet ar to jau nodarījums neizbeidzas. Vainīgais pats to notikumu neaizmirst, viņam ar šo nodarījumu jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. No cikla - Dievs un kaimiņš pa abiem piemirsīs, būs piedevuši; pats sev nepiedosi. Un vienalga, kādus attaisnojumus mēģinās vainīgais izdomāt, notikuma fakts no tā nemainīsies. No personiskās vēstures neizmetīsi kā vecu kurpi.

4. Nav bezizejas situāciju, nav "citas izvēles nebija". Izvēle un izeja no kādas situācijas ir vienmēr. Vienmēr ir izvēle - darīt to vai citu vai nedarīt. "Es to izdarīju, jo man nebija izvēles" ir atruna, ar kuru ir cenšanās attaisnot savu rīcību. Pat automāta stobra priekšā ir izvēle - darīt, ko liek vai ļaut sevi nogalināt. Vērtību kritēriji, un tikai.

trešdiena, 2022. gada 7. decembris

Šis varētu tikt nosaukts par atskatu, kuram vēl kas cits "piekabināts"

Tiešām, raksts varbūt sanāks kā tāds atskats un pagājušo. Varbūt vēl kas "piekabināsies" rakstot, redzēšu, kā aizies.

Blogs ir un pastāv jau gandrīz vairāk par 11,5 gadiem. Sarakstīts viskautkas. Par dažiem rakstiem tagad nemanāmi sarkstu, bet dzēst? Nedzēsīšu, jo tā ir mana personiskā vēsture; bez tās nebūšu patiesi tāda, kāda nu šobrīd esmu.

Paldies tiem, kuri mani lasa gadu garumā, kaut arī nav pieķeksējušies sekotājiem. Protams, būtu jau jaukāk, ja patstāvīgie lasītāji piesekotos, bet tā nu viņu pašu izvēle; man atliek vien pieņemt to, kas ir. Patīkami, ka ir ņemts vērā šis pavasarī tapušais raksts un anonimitāte komentāros pazudusi. (Tiesa, bija vasarā viens komentētājs, kura komentārus tomēr nācās izdzēst un ne jau tāpēc, ka man būtu pretenzijas pret viņa pausto, bet gan tāpēc, ka anonīms).

Tik piemetinu - ne visi mani raksti "aiziet gaisā" tikko kā uzrakstīti. Daži "pakarājas" melnrakstos pārlasīšanai, palabošanai, papildināšanai. Laikam jau jūtat. Saturiski.

--------

Apdzīvotas vietas dibināšana un pilsētas statusa iegūšana tikai retos gadījumos apzīmē vienu un to pašu darbību. Reizēm apdzīvotai vietai ir kāda nebūt ekonomiska nozīme, bet līdz pilsētas statusam tā kādu iemeslu dēl "nevelk".

--------

Zaglis, laupītājs, slepkavnieks - tās manuprāt jau ir diagnozes smadzeņu darbībai jau pašas par sevi. Psihiskā nozīmē. Normāls, garīgi vesels cilvēks nekad neslepkavos kaut vai. Tik šīs tendences laikam jau ārstēt nav iespējams. Tāpēc radīti juridiski mehānismi likumu veidā. 

otrdiena, 2022. gada 6. decembris

TV raidījums: Latvija. Ulmaņlaiki.

Atradu Ērika Niedras autorraidījumu Latvija. Ulmaņlaiki. Raidījumu cikls par Latvijas vēsturi pirms Otrā pasaules kara, pirms PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā 1940.gadā. Cikla sākums - Latvijas kā valsts dibināšanās.

Patīk tas, ka Ēriks "izracis" faktus, kuri mazzināmi. Daži pat pavisam nezināmi. Pie viena, stāstot par laika perioda notikumiem Latvijā, tiek pieminēti svarīgākie notikumu aiz Latvijas robežām.

Nezinu, vai šo raidījumu tagad ik pa brīdim rāda Latvijas TV - es sen neskatos TV, un arī tajā periodā, kad skatījos - diemžēl neskatījos norises pašmāju TV....

Raidījuma ciklā - 14. sērijas. Pirms šī raksta publicēšanas noskatījos visas cikla sērijas.

Še pirmais sižets šim raidījumam, nākošos jau atradīsiet secīgi kanāla laika joslā.

svētdiena, 2022. gada 4. decembris

Kaut kas no krimiķu cikla

Atradu YouTubē. Ukraiņu klipiņi, kuros stāstīts par dažādiem noziegumiem, precīzāk - slepkavībām Ukrainas teritorijā. Cik nu sapratu, laikposms no 1943. gada līdz 90-jiem. It kā nekas sevišķs - noziegums, tā izmeklēšana un vainīgā notveršana. Pamatfabula - rakāšanās arhīvā un katra sižeta pamatā savs noziegums. It kā uz reāliem notikumiem bāzēts. Vismaz tā viss norežisēts.

Sižetiņi gatavoti, ēterā palaisti jau šajā tūkstošgadē.

Patīkami tas, ka daži varoņi - latvieši. Un autori bez Rīgas un Jūrmalas zina vēl Ventspili kā ostas pilsētu. Ir arī sižetiņš, kurā darbojas kādas Kaukāza kalnos dzīvojošas etniskās cilts pārstāvis. Vel vienā sižetiņā darbojas arī PSRS teritorijā dzīvojoši korejieši (kaut kad pērnā gadsimtā bariņš korejiešu pārvācās uz PSRS dzīvot. Reāli esmu sastapusi korejieti no Kazahstānā bāzētas korejiešu diasporas).

Šis laikam kādu laiku būs pēdējais ieteikums par ārpus Latvijas vietu, jo rakājos patlaban neta ārēs, YouTubē, meklējot ko par pašmāju vēstures tēmu.

sestdiena, 2022. gada 3. decembris

Zinu, ka atkal neērta viedoklī, bet tā nu sanāk

Šoreiz nedaudz par propagandu. Ja sanāks, varbūt vēl par ko citu. Kā aizies.

1. Propaganda ir viss - pat zobu pastas parastās reklāma, jo tā propagandē tās pastas lietderību, īpašības. Tikai ērtības dēļ politisko norišu reklāmas izdala atsevišķā kategorijā, kuru tad arī dēvē izteikti par propagandu. Tiesa, vikipēdijā šķirklī par šo terminu teikts, ka propagandu nevajadzētu jaukt ar pārliecināšanu vai reklāmu. Tai pat laikā - propagandas kā tādas definīcija var tomēr tikt attiecināta ne tikai uz pašu propagandu, bet arī uz pārliecināšanu un reklāmu. Tā ka, manuprāt, nav tomēr tas jēdziens tik viennozīmīgs. (Būšu pateicīga, ja mani palabos, ja es tomēr putrojos zināmā mērā).

Tas, ko mums medijos pēdējos mēnešos stāsta par Krievijas - Ukrainas karu, arī savā ziņā ir propaganda. Ukraina balta, Krievija - melna. Nē, nesaku, ka viss ir otrādi un Krievija būtu balta un pūkaina. Vienkārši tagad daudz atklātāk Krievijas sakarībā sāk runāt to, par ko daudzos aspektos jau izsenis ķiķināja kuluāros. Kaut to pašu Ukrainā prihvatizēto tualetes podu sakarībā. Un te nu atmiņā "uzpeld" paziņas stāstītais par padomju gadu laiku ekskursiju uz socvalsti Bulgāriju. Tur, ekskursijas nedēļas laikā, viņai un grupai, ar kuru kopā viņa tur devusies, reizes trīs bijusi instruktāža par tik elementāru lietu kā tualetes poda lietošana. Motivācija tādai rīcībai - pirms bijušas grupas iz Krievijas ārēm, kuru pārstāvji nevis normāli sēdās uz tā agregāta, bet vispirms esot uzrāpušies virsū ar kājām. Un loģiski, ka agregāts lūzis dēļ nepiemērotības tādām akšen darbībām. (Arī pie mums, vismaz Rīgas robežās dzirdēju, par šādiem Krievijas nomaļu ekskursantu izgājieniem mūsu galā baumu līmenī jau jaunībā dzirdēju).

Arī tagad līdz mums, kaut pa apkārtceļiem dēļ Krievijas mediju blokādes pie mums, nonāk visādas informācijas druskas, ka Krievijā vel joprojām nav tikuši galā ar sadzīvi parasto - nu tajā ziņā, ka tur daudzās vietās sadzīves līmenis ir zemāks pat par mūsu gala visnomaļāko viensētu sadzīves līmeni. Tas ir, pat pilsētelēs ielas briesmīgākā stāvoklī, nekā mūsgala lauku ceļš pēc rudens/pavasara lietiem, pilsētas komunālā sistēma - sistēma tik uz papīra, nevis realitātē... u.tt.u. tādā stilā... Nezinu realitāti, pārbaudījusi neesmu, bet šāda tipa infa kaut tajā pašā feisbukā "uzpeld" ar izteiktām Krievijas "kājām". 

2. Viss tas, ko mums reiz skolā mācīja par to, ka bijušās PSRS teritorijā pēc revolūcijas sākās kaut tā pati "elektrifikācija", kuru realizēja ar uzsvaru uz padomju sasniegumiem, bija viens vienīgs fufelis. Fufelis tajā ziņā, ka gluži padomijiešu ideja tā gluži nebija. Šur tur, pat manos skolas gados, ir paspīdējusi informācija par to, ka elektrifikācijas ideja un tai nepieciešamās izstrādes jau bija cara laika Krievijā, tik Pirmais pasaules karš elektrifikācijas plānus nolika tālākos plauktiņos, jo karadarbība bija aktuāla tēma esošajā situācijā. Un, ja tā padomā - vai pēcrevolūcijas, pēcpilsoņkara padomijā 20-jos, 30-jos gados varēja būt cilvēki, kuri spētu izstrādāt Krievijas elektrifikācijas notikšanu? Tāpat - visas "gadsimta" būves pēcrevolūcijas laikā, laikā pēc Otrā pasaules kara - nu parādās izteikta informācija par to, ka tas viss tika citvalstu būvēts. Citvalstu tajā ziņā, ka piedalījās liels skaits rietumnieku speciālistu, daži uzņēmumi tika sakomplektēti tajās pašā ASV, Krievijas teritorijā "salikti kopā", vispār - visas šīs "gadsimta būves", kuras mums, manai paaudzei pasniedza kā padomju cilvēku zināšanu un darba sasniegumus, būtībā bija rietumnieku jau par ikdienu kļuvušās zināšanas. Linkus uz kādiem manu apgalvojumu pareizību apstiprinājumiem kaut kā pagrūti iedot - vismaz YouTubē ir vairāki, ar dažādām pamattēmām. Būtu jāpārrok internets, lai kau drusku atrastu. Piedosiet, ja nemeklēšos?

Tik garāmejot, pa putniņiem padomājot.

Arī pie mums, Rīgā noteikti, ir palielas pēdējo gadu būves, kuru tehniskās iestrādes jau bijušas krietni pirms tam, kad nu beidzot tās būves tika realizētas. Atceraties paši, cik ilga ņemšanās bija ap to pašu Nacionālās bibliotēkas būvi, kura tagad nu beidzot ir novietojusies Pārdaugavā. Par apvedceļa Viestura prospekta, Sarkandaugavas rajonā ideju dzirdēju jau 1999./2000.ziemā aptuveni. Pirmā šī apvedceļa kārta tika "palaista" kaut kur pēc 2009.gada, pirms 2015.gada. Otrā apvedceļa kārta tuvākajā laikā beidzot tiks pabeigta. 

3. Tik, nobeidzot šo visu penteri, gribu vēlreiz pajautāt to, ko relatīvi nesen kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem jautāju - vai kādam droši zināms kaut kas tāda, ko kreivijieši "sastrādājuši" pozitīvā nozīmē un pašu rokām? Pagaidām, un jau kopš jaunības, "iestrādājusies" pārliecība, ka turienes pilsoņi paši nu neko nemāk, visu laiku viņus uz pozitīvismu jābiksta no malas. Jau sākot no mistiskā Rjurika laikiem. Mistiskā? Nu, par Rjurika esamību vēsture joprojām strīdas, bet joprojām nenoliedz to, ka krievijieši viņu ar visu karadraudzi esot uzaicinājuši pie sevis valdīt, virzīt norises savā teritorijā, jo paši neesot mācējuši ar to visu tikt galā.

trešdiena, 2022. gada 30. novembris

Laikam pavisam drusku par klišejām domāšanā sanāks

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Nedaudz zemāk rakstītajam esmu pieskārusies cita starpā savos iepriekšējos rakstos, tagad mēģināšu vienuviet koncentrētāk.

Klišejas domāšanā jau, manuprāt, ir konstants lielums, no kura reizēm ļoti grūti tikt vaļā. bet vajadzētu ātri un dikti.

Pirmā klišeja, kas nāk prātā - negatīvā attieksme pret Psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem. Nedaudz par šo klīniku izteicos pērnā gada maijā. Tiesa, vairāk toreiz runāju par apstākļiem slimnīcā, nevis par ko citu. Tad nu šoreiz par to citu.

Tur ārstu uzraudzībai var nokļūt pat vienkārša, situēta mājsaimniece vai fabrikas ierindas  inženieris. Ja cilvēkam kādu apstākļu rezultātā "uznāk" neapturama histērijas lēkme kaut vai. Nu, vai kas cits apstākļu sakritības rezultātā noticis ar nerviem. Maz, kas var notikt - pārpūles sekas, ģimenes apstākļu liels pārdzīvojums, nu, kaut kas no šī cikla. Kad cilvēks pats vairs netiek galā ar saviem nerviem un tuvākie arī nespēj palīdzēt... Un ne vienmēr jau pie vainas tur nokļūšanai ir kādas no bērna kājas esošas nervu saslimšanas.

Vispār, slimnīca kā slimnīca. Specializēta. Bet ir jau arī citas specializētas slimnīcas. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, piemēram. 

Un slimnīcā medicīnisko palīdzību saņem, katrs tās pacients savu spēju robežās mēģina "ierakstīties" apkārtējā realitātē ārpus tās sienām. Tik jāievēro reizēm medikamentu lietošanas grafiks, jāseko sadarbībā ar ārstu veselibas norisēm. Tikai elementāri dabīgi. Galu galā, arī astmatiķis vai diabētiķis seko savai veselībai, atkarīgi ir no medikamentu lietošanas regularitātes.

Vēl viena klišeja, kura laikam jau ļoti pakāpeniski 'iet mazumā". Seksuālās minoritātes. 

Par šo jau laikam esmu daudzkārt izteikusies dažādos rakstos. Kaut kā nemeklēšu rakstu gūzmā, jo...  Vienīgais, ko gribētos pateiks šajā sakarībā - varbūt tomēr šo dažādību nevajag nu tik ļoti agresīvi uzspiest? Ar to uzspiedienu domāju tos viņu gājienus vasarā, vismaz sākumskolas, pamatskolas klasēs necilāt šo dažādību? Lai bērni vismaz pamazām apgūst, izprot standartību, interesēties par dažādību jau tad, kad prāts izpratis standartu un sāk piedomāt par to, ka paša uztvere ir drusku savādāka. Tad jau konsultācijas ar specialistiem utt.u.tml.

Jo ārpus guļamistabas ir cita dzīve, darba vietā un citās vietās šiem netradicionāļiem nu nevajag taču nekādus papildbonusus darbam un kaut to pašu izstāžu apmeklēšanai. Cita lieta - cilvēki ratiņkrēslos. Tur tiešām vajag kaut iekļūšanu ēkā speciāli iekārtot vai darbavietu. 

Esmu kaut kā laikam visai veiksmīgi tikusi vaļā no klišejas, ka Latgale ir nekāds reģions, ka tur nodzērušies un nekādi cilvēki. Dzīve Ludzā pozitīvā nozīmē manu Latgales uztveri apgāza otrādi. Jā, mani Ludzas perioda ieraksti īdēja, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, tur pagarlaicīgi man... Tik tagad saprotu, cik bija labi.

Starp citu, neatceros, vai esmu teikusi, bet - Ludzā vismaz redzēju ielu nosaukumus latgaļu valodā, vismaz vienā bankomātā papildus standarta piedāvātajām angļu, latviešu un krievu valodām tapa piedāvāta arī latgaļu valodas opcija. Pīrādziņš latgaļiem, un neesmu dzirdējusi, lasījusi, ka par to kāds ludzēniešiem piesietos.