trešdiena, 2022. gada 30. novembris

Laikam pavisam drusku par klišejām domāšanā sanāks

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Nedaudz zemāk rakstītajam esmu pieskārusies cita starpā savos iepriekšējos rakstos, tagad mēģināšu vienuviet koncentrētāk.

Klišejas domāšanā jau, manuprāt, ir konstants lielums, no kura reizēm ļoti grūti tikt vaļā. bet vajadzētu ātri un dikti.

Pirmā klišeja, kas nāk prātā - negatīvā attieksme pret Psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem. Nedaudz par šo klīniku izteicos pērnā gada maijā. Tiesa, vairāk toreiz runāju par apstākļiem slimnīcā, nevis par ko citu. Tad nu šoreiz par to citu.

Tur ārstu uzraudzībai var nokļūt pat vienkārša, situēta mājsaimniece vai fabrikas ierindas  inženieris. Ja cilvēkam kādu apstākļu rezultātā "uznāk" neapturama histērijas lēkme kaut vai. Nu, vai kas cits apstākļu sakritības rezultātā noticis ar nerviem. Maz, kas var notikt - pārpūles sekas, ģimenes apstākļu liels pārdzīvojums, nu, kaut kas no šī cikla. Kad cilvēks pats vairs netiek galā ar saviem nerviem un tuvākie arī nespēj palīdzēt... Un ne vienmēr jau pie vainas tur nokļūšanai ir kādas no bērna kājas esošas nervu saslimšanas.

Vispār, slimnīca kā slimnīca. Specializēta. Bet ir jau arī citas specializētas slimnīcas. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, piemēram. 

Un slimnīcā medicīnisko palīdzību saņem, katrs tās pacients savu spēju robežās mēģina "ierakstīties" apkārtējā realitātē ārpus tās sienām. Tik jāievēro reizēm medikamentu lietošanas grafiks, jāseko sadarbībā ar ārstu veselibas norisēm. Tikai elementāri dabīgi. Galu galā, arī astmatiķis vai diabētiķis seko savai veselībai, atkarīgi ir no medikamentu lietošanas regularitātes.

Vēl viena klišeja, kura laikam jau ļoti pakāpeniski 'iet mazumā". Seksuālās minoritātes. 

Par šo jau laikam esmu daudzkārt izteikusies dažādos rakstos. Kaut kā nemeklēšu rakstu gūzmā, jo...  Vienīgais, ko gribētos pateiks šajā sakarībā - varbūt tomēr šo dažādību nevajag nu tik ļoti agresīvi uzspiest? Ar to uzspiedienu domāju tos viņu gājienus vasarā, vismaz sākumskolas, pamatskolas klasēs necilāt šo dažādību? Lai bērni vismaz pamazām apgūst, izprot standartību, interesēties par dažādību jau tad, kad prāts izpratis standartu un sāk piedomāt par to, ka paša uztvere ir drusku savādāka. Tad jau konsultācijas ar specialistiem utt.u.tml.

Jo ārpus guļamistabas ir cita dzīve, darba vietā un citās vietās šiem netradicionāļiem nu nevajag taču nekādus papildbonusus darbam un kaut to pašu izstāžu apmeklēšanai. Cita lieta - cilvēki ratiņkrēslos. Tur tiešām vajag kaut iekļūšanu ēkā speciāli iekārtot vai darbavietu. 

Esmu kaut kā laikam visai veiksmīgi tikusi vaļā no klišejas, ka Latgale ir nekāds reģions, ka tur nodzērušies un nekādi cilvēki. Dzīve Ludzā pozitīvā nozīmē manu Latgales uztveri apgāza otrādi. Jā, mani Ludzas perioda ieraksti īdēja, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, tur pagarlaicīgi man... Tik tagad saprotu, cik bija labi.

Starp citu, neatceros, vai esmu teikusi, bet - Ludzā vismaz redzēju ielu nosaukumus latgaļu valodā, vismaz vienā bankomātā papildus standarta piedāvātajām angļu, latviešu un krievu valodām tapa piedāvāta arī latgaļu valodas opcija. Pīrādziņš latgaļiem, un neesmu dzirdējusi, lasījusi, ka par to kāds ludzēniešiem piesietos.

svētdiena, 2022. gada 27. novembris

No šīs tēmas izvairījās visi

Šī raksta tēma - "vācu laika" koncentrācijas nometnes Latvijā.

Raksta, uz kuru linku došu savu domu nobeigumā, galvenais akcents ir uz koncentrācijas nometni "Riga-Kaizerwald" Rīgā, Mežaparkā.

Manai paaudzei noteikti par to vēstures stundās nestāstīja. Padomji nestāstīja. Un arī mūsu vecāki, vecvecāki nestāstīja. Labi, garāmejot, netīšām vismaz es dzirdēju Rumbulas vietvārda pieminējumu Otrā pasaules kara sakarībā. Maniem vecākiem - tas varētu būt piedodams, jo Otrā pasaules kara gados viņi bija nu ļoti mazi (mamma skolas gaitas 7 gadu vecumā uzsāka 1943.gadā, tēvs - 1944.gadā), varēja arī praktiski nezināt. Viss stāstītā akcents tika likts uz koncentrācijas nometni Salaspils teritorijā (Tur joprojām atrodas koncentrācijas nometnei veltītais piemiņas memoriāls. Kā piezīme - mūsdienās šis memoriāls jau ir Rīgas pilsētas teritorija, kaut kur starp Rumbulu un Dārziņiem.), kā arī iz masu kapiem Biķernieku meža teritorijā.

Un varbūt šajā sakarībā redzot Sarkandaugavā ebreju piemiņai veltīto pieminekli, jau praktiski uzreiz pēc tā atklāšanas, mana attieksme bija "Nu labi, Otrā pasaules kara upuru piemiņai. Nu labi, uzstādīja šeit, varbūt citur nebija piemērotas vietas. Ebrejiem piemineklis ir svarīgs."

Sagatavojot rakstu par Kaizervaldi likšanai Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājas lapā sapratu, ka ir vietā apgalvojums, ka Latvijas teritorija Otrā pasaules kara gados ir bijusi nu paliela koncentrācijas nometne. Un arī sapratu, kāpēc ebreju bojāgājušo piemiņai piemineklis uzstādīts tur, kur uzstādīts.

Raksta tēmas sakarībā - reiz feisbukā, kādas sarunas gaitā, paspīdēja informācija, ka kāda koncentrācijas nometne bijusi arī Latgales pusē. Diemžēl šo sarunas pavedienu atrast feisbuka laika joslā tagad ir visai problemātiski - neatceros, kāda pamatteksta kontekstā, kurš varētu būt pamatteksta autors (pēc autorības ir nedaudz vieglāk atrast kaut ko laika ritumā vēsturē ieslīdējušu). Bet to, ka toreiz koncentrācijas nometnes pieminējums izraisīja nelielu izbrīnu, jo prātā "bija iekalta" Salaspils. Kaut kā nesāku sīkāk toreiz jautājumu cilāt, jo saruna pamatā bija par ko citu. Tagad tik nožēlā kožu pirkstos.

Ja šis vēstures notikums mums ir noklusēts (pie kam laikam ne tikai padomji noklusēja, bet arī šolaiku cilvēki noklusē laikam), tad vietā ir jautājums - kas un cik daudz vēl mums tiek noklusēts? 

Šis teikums ir links uz rakstu.

piektdiena, 2022. gada 25. novembris

Elizabete Lima: Savijot saullēktu. (Элизабет Лим: Сплетая Рассвет)

Fantāzijas romāns. Tulkots no angļu uz krievu valodu. Man uzdāvināja, tāpēc īsti nemāku pateikt, kādā veikalā pirkts.

Romāna darbība norisinās fantastiskā pasaulē, kādā kontinentā, kura lielāko daļu aizņem Alandijas valsts. Visi vietvārdi, varoņu personvārdi ļoti "velk" uz asociāciju ar Ķīnu un Japānu. Tāpat arī vietējo paradumu, tērpu apraksts.

Romāns - stāsts par meiteni, kura cītīgi strādā pie tā, lai atrastu savu vietu ārpus ierastā - meitenēm nedrīkst nodarboties ar kaut to pašu šuvēja profesiju vairāk, nekā kādu apģērbu lāpīšana. Romāns - stāsts par pārbaudījumiem, kuri jāpārvar meitenei.

Ir maģijas klātbūtne, taču maģija nav notikumu balsts, maģija tikai reizēm piedalās notikumu ritā. Un ar jautājumu par maģijas gaismas un tumsas pusēm tās pielietojumā.

Romānā ir viss - mērķtiecīga tiekšanās uz mērķi, mīlestība, pienākums, uzticēšanās. Un tas, uz ko ir gatavs cilvēks mīlestības vadīts. Un te ir vienalga - kāda tā mīlestība ir: uz savu profesiju, uz tēvu, brāli, iespējamo mūža draugu... Galvenais ir mīlestības motivēta rīcība.

Ir arī pieteikums, ka romāna turpinājums sekos. Un pat labi, jo šis beidzas ar noti "Un kas notika tālāk?" Jo romāns aizrauj, iesūc. Lasot grūti apstāties. Mani no vienā ritmā izlasīšanas atturēja tikai mana ar gadiem iegūtā redzes īpatnība - viegli lasās pie dienasgaismas; mākslīgajā (lampas) apgaismojumā jau grūti sokas un prasās pēc ūberlieliem burtiem, kuri iespiestā tekstā ir atkarīgi nevis no ekrāna palielināšanas iespējām, bet no tipogrāfijas uzskata grāmatu iespiežot.

Iesaku. Pie kam manā uztverē romānu visai grūti nosaukt par "sieviešu romānu", kaut arī darbība norisinās no sievietes redzesviedokļa.

svētdiena, 2022. gada 20. novembris

Tulkojums: Zaļie bērni no Vulpitas

Zināmā mērā esmu atsākusi tulkošanu. Pagaidām visai minimāli klientiem, pagaidām "iesitu roku" tulkojot rakstus Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) mājas lapai.

Padalos ar linku uz vienu tulkojumu. Nesaku, ka tas ir pirmais tulkojums pēc ilgāka laika, bet dažas raksta frāzes mani ieintriģēja.

Raksts - Oļega Ņečajannija raksts "Zaļie bērni no Vulpitas" Neteikšu, ka pati raksta tēma mani ieinteresēja, nu ļoti velk uz fantastisko fantāziju, un kaut kā pārbaudīt faktus rakājoties internetā kaut kā ne pārāk aizrauj. Ieintriģēja kas cits - pieminējums, ka 12.gadsimta Britānijā pat zemnieki-parastie orientējās vairākās svešvalodās. Izglītības līmenis, tā teikt.

sestdiena, 2022. gada 19. novembris

Tikai idejas

Zinu, ka "cepjos" un reizēm ģenerēju kaut ko nesaprotamu varbūt.  Bet nu, laikam jau ir jāizrunā tas, kas burbuļo iekšienē.

1.  Par šo jau feisbukā kautri izteicos, bet dubults laikam neplīst. Runa ir par sankcijām Krievijas virzienā. Esmu laikam jau tajās sankcijās nedaudz sapinusies un jau sāk pagrūti izsekot līdzi. Man tik idejā ienāca prātā (viena no idejām, precīzāk):

  • Tikai kā sankciju kaut neliels pastiprinājums - vispasaulīgi nacionalizēt visā pasaulē esošos Krievijas pilsoņu īpašumus, kuri neatrodas Krievijas teritorijā (iesākumā laikam jau dzīvojamo fondu, par uzņēmumiem - tā laikam jau nākamā kura tur tēma);
  • Visām valstīm, kuras ar to saskārušās - izraidīt no savas valsts uz Krieviju prom visus Krievijas oligarhu un valstsvīru bērneļus un bez variantiem:
  • To pašu bezvariantu izraidīšanu uz Krieviju prom arī citus to pašu oligarhu un valstsvīru dažādu pakāpju radiniekus.
Šāds lietu pavērsiens gan jau ka atsauktos uz Krieviju ne pārāk "pūkaini".

2. Var jau būt, ka esmu pārāk agresīva zināmā mērā, pie viena ne pārāk orientējos vispasaules politiskajās niansēs. Un ideja varbūt panaiva...

Man reizēm nu ļoti gribas pasaules varenos "iebikstīt" uz vienu varbūt ne pārāk jauku darbību. Tas ir - kas traucē visām pasaules valstīm sarunāt un pa visām kopā diezgan nopietni pavērst lielgabalu stobrus uz Krieviju? Ar domu - ja Krievija steidzamības kārtībā neaizvāksies no Ukrainas, tad visa pasaule marša solī ieies Krievijā pa visu robežas perimetru... Un tad nu "sakārtos" tur visu nu izteikti ne Krievijai par labu.

Vispār, nebūtu jau slikti (varbūt) panākt to, ka etniskie krievi, kaut no Krievijas ārēm, aizvāktos dzīvot uz tautas etnisko dzimteni - vietu, kur dažādas slāvu ciltis saplūstot, savstarpēji asimilējoties izveidoja to tautu, ko mūsdienās pazīstam kā krievus. Pārējo šobrīdējo Krievijas teritoriju - lai tā kļūst par pašnoteikšanās teritoriju tām tautām, kuru etniskā dzimtene ir katrs no Krievijas pakļautībā esošajiem reģioniem. 

Pie viena izteikta krievu demilitarizācija, pat bez atlaidēm un uz mūžīgiem laikiem

otrdiena, 2022. gada 15. novembris

Bagātība, nabadzība, brīvība, nebrīvība - kaut kas no šī cikla

Pa druskai jau virsrakstā minētajiem jautājumiem esmu nedaudzos variantos pieskārusies kādos iepriekšējos tekstos. Tiesa, kā "īslaicīgos" pieminējumos katra pamatteksta kontekstā. Tagad pamēģināšu koncentrētāk izteikties šīs domas apvienojot vienā tekstā.

Mēs esam tik bagāti, cik bagāti jūtamies. Un naudai šajā gadījumā nav nozīmes. Naudai ir raksturīgi arī izbeigties pie neapdomātas lietošanas. Mums pieder mūsu nodzīvotie gadi, mūsu atmiņas, ikbrīdēja saskarsme ar dažādiem cilvēkiem un daudz kas cits netverams. Arī spēja domāt, risināt jel kādas problēmas. Ieskaitot esošo apstākļu radīto naudas iztrūkumu. Iekšēji bagāts cilvēks rosīsies, lai izrisinātu jel kādu jautājumu, nabagais - sēdēs kaktā un žēli īdēs gaidot, ka viņam visu pienesīs klāt par kaut kādiem iluzoriem nopelniem. 

Protams, žēli īdēt un neko nedarīt jau ir tik viegli. Bet tad ir jāapzinās, ka nekā nedarīšana ir personiskais slinkums, neviens cits mūsu vietā mūsu problēmas nerisinās. Man kāds varētu aizrādīt, ka bija laikposms, kad es visādi atrunājos meklējot kaut kādus iemeslus kādu problēmu nerisināšanai. Nenoliedzu, bija arī manā dzīvē tāds posms. Bet tas nu ir zināmā mērā pagājis, "nogrimis" vēsturē.

Un vēl - mums katru dienu visa pasaule ir pie kājām. Kurp, uz kuru pusi un cik tālu aiziesim - tas jau pašu izvēlē. Vai tad tas ir maz - visa pasaule pie kājām?

Par "viss ir slikti" attieksmi.

Nu, viss, paavisam viss ir slikti tiem, kuri tik tiešām tikai čīkstēt vien ir spējīgi. Apzināti norobežojoties no kaut kripatiņas labā. Kaut tā mazumiņa, ka no rīta pamostamies, mums ir uzdāvināta jauna diena visam kam. Un tas nu nemaz nav maz, pat ļoti daudz. Tāpat - nu nemaz nav slikta apziņa, ka tuvie, mazāk tuvie cilvēki IR, rosās, dzīvo.

Brīvība, nebrīvība? Verdzība, neverdzība?

Kā jau relatīvi nesen vienā no rakstiem izteicos - nebrīve, verdzība ne vienmēr ir juridiskais statuss. Bieži nebrīve, verdzība ir juridiski brīva cilvēka apziņā, paša pasaules uztverē.

Te gribas pieminēt Bīčeres-Stovas romānu "Krusttēva Toma būda". Romāns latviešu valodā iznācis pagājušā gadsimta 70-to gadu beigās vai 80-to gadu sākumā. Precīzu izdošanas gadu tiešām neatceros. Romāns vēsta par verdzību ASV 19.gadsimta sākumā un nedaudz citā rakursā, nekā Margaritas Mičelas "Vējiem līdzi" akcentu liekot uz verdzības  ēnas pusēm.

Šajā romānā stāstīts par melnādaino vergu likteņu līkločiem. Galvenā romāna līnija vēsta par melnādaino vergu Tomu, kurš tiek pārdots vergu uzpircējam, lai par iegūto naudu verga pārdevējs varētu segt kādas kredītsaistības. 

Un tomēr. Toms ir vergs juridiski, bet faktiski brīvs cilvēks. Tas caurvijas visā notikumu gaitā. Toma iekšējo, faktisko brīvību nekas nespēj salauzt, nekādas viņa saimnieku darbības. Un šī nesalaužamā faktiskā brīvība reizēm ir pat vērtīgāka par juridisko brīvību.

Šeit gribu pieminēt tik nelielu vielu pārdomām. Pasaules civilizētajā sabiedrībā ir atcelta verdzība tās juridiskajā aspektā. Bet. Ja nu kāds rūpnieks nonācis kādās grūtībās un ir spiests kādas savas rūpnīcas pārdot, viņš taču nepārdot no cilvēkiem brīvu telpu, kurā ir tikai sienas un rūpnieciskās iekārtas. Zināmā mērā kopā ar rūpnīcas sienām, iekārtām tiek pārdots arī rūpnīcā strādājošais personāls. Nu nav tā, ka pie vajadzības pārdot uzņēmumu, vispirms no darba tiek atlaisti absolūti visi uzņēmumā strādājošie, un jaunajam saimniekam sākot no nulles jāpieņem darbā atkal jauni darbinieki. Šī tiešām ir viela pārdomām, bez manas interpretācijas.

Nu, kaut kā tā. Ceru, ka izdevies domu noformulēt sakarīgi.

trešdiena, 2022. gada 9. novembris

Apmātība, apsēstība

Apmēram pirms gada rakstīju par toksiskumu attiecībās. Šoreiz gribētos uzrakstīt par citu aspektu attiecībās. Tiesa, tā arī priekš sevis netiku gudra - to labāk nosaukt par apsēstību vai par apmātību. Laikam abi termini derēs.

Tas, ka pēc kādu attiecību izjukšanas (pie nosacījuma, ka attiecības bijušas pa īstam, nevis formalitāte) ir nepieciešams laiks, lai psiholoģiski atbrīvotos no faktiski izjukušām attiecībām, - to pieminēju jau pērnā gada rakstā. Tagad drusku no cita skatījuma leņķa.

Tas, ja cilvēki pašķiras relatīvi mierīgi, bez jūtamiem strīdiem, ir samērā normāli. Tiesa, viņiem pēc pašķiršanās jāpārkārto sava sadzīve un citi aspekti, lai pēc jau nobriestu kādām citām attiecībām (ja tādas "parādās pie apvāršņa"). Pie viena, ja "izjukusi" ģimene, kurā aug bērni - jāsakārto mehānisms, kādā bērni tiekas ar no ģimenes aizgājušo cilvēku. Galu galā - bērni nav vainīgi, ka vecākiem nav izdevusies kopdzīve, pilnvērtīgai attīstībai ir vajadzīgi abi vecāki. Un, kā jau laikam teicu kādā no iepriekšējiem rakstiem, ja vīrs un sieva izšķiras situācijā, kad viņiem ir kopīgi bērni - šķiršanās pārtrauc tandēmu "sieva-vīrs", bet saglabā radniecību caur bērniem. Un tas jau ir cits attiecību līmenis.

Bet šoreiz ir vēlme izteikties par ko nedaudz citu. Par apsēstību, apmātību, it sevišķi tad, ja ar šiem terminiem apzīmē sajūtas, kuras kādam no ģimeni veidojušajiem partneriem rodas ģimenes jukšanas beigu stadijā, pēc ģimenes izjukšanas.

Ar šiem terminiem gribas apzīmēt to situāciju, kad kāds no partneriem, sajutis iekšēju nesamierināšanos ar radušos situāciju, uzmācīgi attiecas pret no ģimenes aizgājušo cilvēku. Neatlaidīgi "aplido", seko kur vien var, savā ziņā ir pārņemts ar ideju ar gandrīz vai agresīvām metodēm "atgūt" aizgājušo. Šāds cilvēks "neizkāps" no izjukušām attiecībām pat, liekas, pēc gada. Viņam saprāts, apkārtējās, jaunās realitātes pieņemšana, pagātnes notikumu skaidra analīze ir atkāpusies kaut kur pēdējos apziņas plānos.

Šādi cilvēki ļoti bieži cieš paši un ir apgrūtinājums ne tikai viņa "aplidojamajam" objektam, bet arī tiem, kuri ir diezgan ciešā sadzīviskā kontaktā ar viņu. Cilvēkam pašam ir grūti no šī stāvokļa "izkāpt", jo, kā jau teicu, veselais saprāts "kaut kur aizbēdzis un tālo plauktiņu", tuvākajam cilvēku lokam arī ir ļoti grūti šo apmāto, apsēsto "izsist" no šī stāvokļa. Līdzcilvēkiem ir jābūt nu ļoti stiprām personībām, lai izdotos panākt, ka apsēstais, apmātais cilvēks izkļūtu no šī stāvokļa. Klikšķi ar klikšķi jāizsit, tik jāatrod tas pareizākais klikšķis. Ja tā padomā, kuram no mums ir nu tik ļoti laiks un varēšana, lai savu dzīvi, kaut uz kādu relatīvi neilgu laiku, pavisam pakārtotu kādam, kuram tas nepareizais klikšķis ieslēdzies?

Reizēm vienkāršākais ir pagaidīt, kamēr tā apsēstība, apmātība pamazītēm pati no sevis pāriet. Kaut arī tam reizēm nepieciešams laika posms ilgāks par gadu. Ko lai saka, jāapbruņojas ar pacietību, un tikai. Diemžēl. Zinu, ko saku. Pašai reiz sen bija tāds periods.

Viens gan, un zinu, ka atkārtojos, - jebkurā ģimenes izjukšanas modelī, ja jau ir kopīgs bērns, nedrīkst "sacelt spuras" ar domu "tas otrais ir slikts, aizbraukšu kur tālēs zilajās". Ir jārēķinās, ka vecāku attiecību peripetijas nekādi nedrīkst atsaukties uz bērnu. Un šoreiz tiešām uz bērna tiesībām kontaktiem ar abiem vecākiem, visiem viņa radiniekiem no abu vecāku puses. Izaugs, pats spēs izvērtēt situācijas un pieņemt lēmumus.

sestdiena, 2022. gada 5. novembris

Skats uz prostitūciju

Par šo arī laikam jau kur iepriekš esmu izteikusies. Ja tas ir tā, tad man kaut teorētiski vajadzētu pārlasīt visu, ko esmu sarakstījusi iepriekš, lai atrastu tos tekstus, kuros esmu kaut drusku izteikusies par šo tēmu. Laikam jau to nedarīšu, ja kāds manus tekstus lasot uzdursies uz ko tēmā teikto, lūdzu padodiet ziņu ar linku.

Pa manam, vajadzētu visā pasaulē legalizēt šo profesiju. Un bez "mīlas priesterieņu" nosodījuma. Galu galā viņas, kā jebkurš citas sfēras pakalpojuma sniedzējs, par noteiktu samaksu sniedz noteiktu pakalpojumu. 

Mani ļoti kaitina vīrieši, kuri izmantojuši prostitūtas pakalpojumus, pēc procesa sāk visādi negatīvi izteikties par šīm sievietēm. Nu - ja jau reiz izmantoji prostitūtas pakalpojumu, tad paklusē lupatiņā. Nebūtu vīriešu, kuriem savajagās šos pakalpojumus, nebūtu arī šī pakalpojuma sniedzēju. Elementāri. Un pie viena, ja tā padomā, reizīgs prostitūtas pakalpojums ir lētāks prieks, nekā sievas esamība. Prostitūtu noalgoji konkrētam laika posmam un pēc dari savas lietas bez saistībām varbūt līdz nākamajam mēnesim, bet sieva mājās ir katru dienu, sievai katru dienu no vīra kaut ko vajag - kaut plauktiņu piesist. Bet prostitūta atnāca, izdarīja savu darbu, par kuru saņēma samaksu, un aizgāja. Ne tev plauktiņi, ne naudiņa pārtikas iegādei, ne kažoks un atpūta Bahamu salās... Pat ne bērnu pulciņš ar savu ikdienas ņezgu. Tad ko ārdīties? Tik priecāties vajadzētu, ka šāds pakalpojums ir pieejams.

Runāt par prostitūtām kā par pērkamām sievietēm? Paga, kaut kas neklapē. Pēc būtības jebkuru sievieti vīrietis pērk. Prostitūtu, meiteni-draudzeni, sievu. Un prostitūta šajā ķēdītē ir lētākais variants. Jo - vīrietis vienmēr ar kaut ko pērk viņam veltīto sievietes laiku. Cena atkarīga no tā, uz cik ilgu laiku tā sieviete vīrietim vajadzīga.

Skarbi teikts? Bet dzīve jau pēc būtības nav nepārtraukta rožu leja, ir arī tulpes un narcises.

Un pie viena, tik pielikumam. Arī vīrietis pēc būtības ir pērkams savā ziņā. Ar kaut ko taču meitene-zeltene viņu uzpirkusi tik ļoti, ka vīrietis gatavs kalnus gāzt, mamutus veseliem bariem mājās nest... 

piektdiena, 2022. gada 4. novembris

Laikam jau elementārisms

Laikam jau raksts sanāks kaut kur paplūdis. Kaut arī centīšos teikto kā nebūt sagrupēt.

1. Manuprāt, ģeogrāfiju un vēsturi kaut vispārīgos vilcienos ir jāzina katram. Nu, kaut lai "neizgāztos" sarunā ar kādu cittautieti. Un arī kaut ar kaimiņu runājot. Un šajās jomās neder "iekalšana" skolā vai augstskolā bez jebkādas izpratnes. Piemērs? Man reiz bija pajauna kolēģe, kura vidusskolas ģeogrāfijas eksāmenu bija nokārtojusi uz teicami. Normāli, vai ne? Bet, kad sarunā ar viņu iespruka tas, ka Anglijai ir jūras robeža ar Franciju, acis bija lielas un gandrīz vai sašutums - kā tā var būt, ja Anglija atrodas pie Amerikas kontinenta un tur nu nekādi nevar būt Francija. Aizmirstot to, ka Anglija nekādi nevar atrasties Amerikas tuvumā. Par kaut ko no vēstures pat nesāku ar viņu runāt - sapratu, ka viņai, par spīti ļoti sekmīgai skolas gadu atzīmei, būs tik pat liela putra galvā.

Un laikam jau normāli, ka man še iesprūk ik pa laikam kaut kas par vēstures tēmām. Nu, ir lietas, kuras jāzina. Neatkarīgi no tā - rakstītā vēsture vai nerakstītā. 

2. Par Krieviju runājot. Esmu še izteikusies daudz, dikti un dažādos rakstos. Tik laikam jau atgādināšanai. 

Krievijas krievi nu laikam jau nemāk paši nu neko, izņemot karu un "uzbraukšanu" tiem, kuri bez kara arī ko citu māk. 

Par dzīvi Krievijā? Pirms mums noslēdza pieeju Krievijas TV kanāliem samērā regulāri skatījos viņu Pirmā kanāla (valsts kanāls, starp citu) raidījumus "sieviešu/vīriešu (мужское/женское)" un "pašpuicenes (пацанки)". Un pārsteidza (bet varbūt saprotot viņu domāšanu - nav ko brīnīties) tas, sižetos parādās nu ļoti zemais ne tikai dzīves, bet arī pasaules uztveres līmenis. 

Nē, nu gadījās raidījumā "sieviešu/vīriešu (мужское/женское)" arī kādi jauki momenti, ar tiem esmu dalījusies (kaut kā laikam nemeklēšu - vai tie sižeti ir patlaban pieejami vai nē, no tā jau fakts nemainīsies). Tomēr sižetu pamatmasa - par to, kā ģimenes dzīvo ar negatīvu savstarpējo attiecību kravu, par to, kā pat jauni un spēkpilni cilvēki apzināti turpina dzīvot avārijas situācijā esošās mājās ar dzīvošanai nederīgiem apstākļiem, turpina gaidīt, kad nu valsts institūcijas viņiem šos apstākļus uzlabos. Man tik vienmēr radies jautājums - un paši ko? Grūti parosīties, lai paši sev uzlabotu dzīves apstākļus? Kas par mazohismu - dzīvot nepieņemamos apstākļos un īdēt? 

Mums, protams, arī visādi gadās ar tiem dzīves apstākļiem. Tomēr mums tie kādā nebūt veidā relatīvi ātri atrisinās kā nebūt uz pozitīvo pusi. Bet, tos Krievijas sižetus skatoties, reizēm rodas iespaids, ka pat mūsu Rīgas bomži dzīvo labākos apstākļos par Krievijas mazpilsētās dzīvojošajiem darbarūķiem.

Par otru raidījumu - "pašpuicenes (пацанки)". Šovs vairāku sezonu garumā. Katrā sezonā raidījumā piedalās citas meitenes. Šovs ar mērķi palīdzēt pašpuicenēm - meitenēm ar galīgi neadekvātu sliktā nozīmē uzvedību - kļūt atkal par meitenēm uzvedībā, pasaules uztverē. Palīdzot viņām pārstāt lietot alkoholu pārmērīgās devās, necenzēti lamāties, kauties pie jebkuras izdevības un citādi atbrīvoties no bezgala daudziem mīnusiem.

Mums arī sastomas šādas meitenes, bet... Cik nu no tiem raidījumiem sapratu, - viņiem ir "stīviņš", kaut kas konkursam līdzīgs pirms katras sezonas par iespēju piedalīties šajā šovā, uz šovu piesakās nu ļoti daudzas meitenes no dažādiem valsts reģioniem... Jēziņ, mīļo! Ko lai domā par valsti, kurā vesela paaudze meiteņu, kuras par meitenēm var nosaukt tikai tāpēc, ka fizioloģiski tādas piedzimušas?

Vienu mirkli domāju - arī pie mums kas tāds derētu, bet pēc brīža ieslēdzās "stop". Mums ilglaicīgam šovam nepietiktu "resursu" - nu neatrastos tik daudz nemeiteņu. Pašmāju šovi ar Magoni, Agritu, Olgu Kambalu un tamlīdzīgām būtnēm? Mēs par viņām pasmīkņājam, bet nevar noliegt to, ka viņas ir sievietes ar sievišķīgu uzvedību.

Pagaidām laikam viss. 

trešdiena, 2022. gada 2. novembris

Grīvas kroga iekšējais noformējums

Jūlijā jau bija publikācija par Grīvas krogu. Toreiz mēs ar dēlu tur vasaras terasē sēdējām, šoreiz jau klimats bija paredzēts sēdēšanai telpās. Tad nu dažas bildes no kroga iekšējā dizaina.