Rakstnieki: Anna Sakse

Arī viena no rakstnieku plejādes, kuru manā laikā skolas literatūras stundās "pičkāja iekšā pa visiem kaktiem". Atmiņas atsvaidzināšanai vispirms ieskatījos Vikipēdijā tu, kur par Annu Saksi sarakstīts. Pēc vēl "pieķēru" klāt arī šo atsauksmi.

Jā, nu bija kundze padomijas aktīviste nenoliedzami. Tomēr par viņas literārajām dotībām kaut kā nešaubos. Tiesa, noteikti atceros, ka lasījusi esmu divus no viņas bibliogrāfijā uzskaitītajiem darbiem (tiešām, neatceros, vai esmu tomēr lasījusi vairāk, nekā divus).

Kā pirmo pieminēšu Annas Sakses romānu "Pret kalnu". To var droši uzskatīt par zināmā mērā pasūtījuma darbu. Romāna sižets - kolhoza dibināšanas laiks kādā pēckara Latvijas lauku apvidū. Viss tik idealizēti salkans kaut kur. Bet nenoliedzami meistarīgi uzrakstīts, jo, par spīti ideoloģiskajai devai daiļdarbā, lasās viegli un raiti. Un par to ideoloģisko - manā tuvajā lokā, it kā padomjlaika jaunatnē, bija nu izteikta smīniņa piegarša: "Nu ko nu lej!" Drīzāk interesantākas bija cilvēcisko attiecību peripetijas, kur tās to ideoloģisko kaut nedaudz pabīdīja malā.

Toties pasaku krājums "Pasakas par ziediem" - varētu laikam tomēr turpināt iet cauri laikiem. Tajās nekādi neatceros ideoloģisko piegaršu, drīzāk skaistas teikas par dažādu ziedu izcelsmi. Nu, kaut kā tā.

Ja kādam ir ko pieminēt, uz priekšu.

Trešais ieraksts šodien, bet pirmais Dusmīgo Patriotu Kluba raidījums

 Un šī ir reklāma, jā. Un pievērsiet uzmanību dalībniekiem

PMLP kantoris ir jautrīši

2019.gada septembra pašās pēdējās dienās vai oktobra pirmajās dienās (precīzi neatceros) man Rīgas Centrāltirgū nozaga pasi un maku ar invaliditātes apliecību. Un loģiski, ka par faktu ziņoju policijai. Pēc nokārtoju sev ID karti, jo tā ir lētāka par pases "bukletu". Ar domu - man ir vismaz viens no diviem personu apliecinošiem dokumentiem un pasi nokārtošu vēlāk.

Protams, pirmajā mirklī dažādu iemeslu dēļ pases kārtošanas procedūra atlikās laikā un telpā objektivitātes  dēļ, pēc tam piemirsās. Nebija reālas vajadzības pēc pases, jo tas apliecinošais dokuments taču bija. (Un ir vēl tagad derīgs).

Martā izdomāju, ka man tomēr arī pasi tā kā vajadzētu. 13.martā aizkūlos līdz tuvākajai PMLP nodaļai Čiekurkalnā. Pavisam nedaudz pasēdēju rindā, lai tiktu pie darbinieces, kura ar to procedūru nodarbojas. Uzrādīju ID karti un izteicu vajadzību. No manis tika prasīts iesniegums par to, kur pase palikusi un kāpēc man vajadzīga jauna. Situācijā, kad PMLP datu bāzē uzrādās iemesls, kāpēc man tās pases nav. Bet nu labi - uzrakstīju viņai to papirkinu, kamēr kundze kaut kam zvanījās; laikam konsultējās. Pēc jau viss notika, mājupceļā ieskrēju pastā vēl nodevu par pasi samaksāt, lai neievelkas tā maksāšana garumā. Man bija tikai skaidra nauda uz to mirkli, bet PMLP'ā ar skaidru naudu to nodevu maksāt nevarot.

Šodien braucu pakaļ tam dokumentam. Tas, ka nedaudz rindā jāpasēž - nu tiešām, nebija ilgi. Mazāk par pusstundu noteikti. Kad tiku klāt darbiniecei izsniegšanas sektorā, atkal sakās brīnums. Pase bija gatava, mans maksājuma dokuments arī viņai šaubas neradīja. Bet.

Kundze, veroties monitorā,: "Kas notika ar jūsu pasi 2019.gadā?"

Es; "Nozaga Centrāltirgū".

Kundze: "Jūs iesniegumu rakstījāt?"

Es ar telēķiem acu vietā: "Protams!"

Kundze: "Būs jāraksta vēlreiz" un aiziet kaut kur konsultēties.

Palieku sēžot domās apsverot variantu, ka man par to pases "bukletiņu" laikam nāksies rakstīt daudzsējumu biezus romānus nez' cik variantos. Tomēr ar nopūtu "ufff!" atmetu šo variantu. Vienkārši dzirdēju, kā manai "tantei" kolēģe skaidro, ka viss taču kārtībā, ka Datu bāzē viss ir skaidri saprotami un es pēc dokumentu nozagšanas pases vietā esmu to ID paņēmusi un tas, ka tagad beidzot pasi kārtoju, arī ir normāli, tik izsniegšanas vaina.

Tā nu ar papildu jautrību esmu tikusi pie pases.

Vēsture nekad nebeidzas, vai ne?

 Un kā vienmēr, katrs punkts - links uz konkrētu tēmu.

1. Latvietis emigrācijā esot Floridā uzbūvēja no koraļiem brīnumu, kurš ir vietējā kultūrvērtība tagad, tur ekskursanti daudzi dodas. (Lapa angļu valodā)
2. Par latviešu komunistiem latviešu pārkrievošanas procesā
3. Literatūras vortāls. Pati pamazītēm rokos cauri informācijai. Vismaz man ir interesanti...
4. Mūszemītes vecticībnieki
5. Padures pagasta vēsturei
6. Kā jau iepriekš esmu skandinājusi, tautai priekš pilnvērtīgas būšanas un attīstības jāzina Visi savi varoņi, neatkarīgi no Varoņdarba būtības. Arī par šādu "keksu" jāzina... (Tiesa, lasot komentārus rakstam, saskatīju arī citu šī cilvēka izcelsmes versiju, bet - versijas visas ir dzīvas tik ilgi, kamēr nav galīgi apstiprināta viena no tām)

Valdnieku jautājums, tikai mans pieļāvums

Visiem zināms un netiek slēpts tas, ka jebkura karaļu/valdnieku dinastija tiek vispirms jau troņa pārmantojamībā virzīta pa vienu, galveno līniju. Bet caur laulībām jebkurai dinastijai veidojas sānu dinastiskās līnijas, kurām ir visas teorētiskās iespējas pretendēt uz troni situācijā "ja nu kas?'. T.i. tiešā radnieciskā līnija izbeidzas, tad nu nāk pretendents no tuvākās sānu līnijas. Nu, kaut kā tā. Tuvākā vēsturē par tādu gadījumu var uzskatīt tagadējā Anglijas karaļa Čārlza III vectēva nākšanu pie varas pērnā gadsimta sākumā. Toreiz no troņa attiecās tiešās dinastiskās līnijas pārstāvis - Čārlza vectēva brālis, kuram nebija vēl bērnu. Tādējādi tronis tika sānu līnijai.

Par otru man zināmo gadījumu, kad sānu līnija tika pie varas, var dēvēt Romānovu dinastijas nākšanu pie varas. Sīkāk neizplūdīšu, dotajā linkā uz Vikipēdijas lapu smalkāk apstāstīts.

Tagad tuvāk pie tā, ko vēlējos izteikt.

Apmēram sākot no Pētera I Krievijas tronī valdīja Eiropas karaļnamu pārstāvji krustu šķērsu tur saprecoties, troņa pārmantojamību vedot pa vienu dinastisko līniju. Šajā tēmā reiz biju atradusi YouTubē sižetiņu, ar kuru padalījos laiku iepriekš savā blogā citu sižetu starpā. Nav grūti ar to padalīties vēlreiz - šis teikums ir links uz sižetiņu.

Rakstnieki: Vilis Lācis

Tā pārskrienot pāri saviem vecākajiem ierakstiem uzdūros savam 27.08.2011. gada ierakstam par izlasīto Ingrīdas Sokolovas grāmatu Par un ap Vili Lāci. Visai pieticīgs ieraksts, no laikiem kad laikam tik sāku apgūt bloga rakstīšanas iespējas. Ieraksts izraisīja vēlmi pēc nelielas rakstu sērijas par rakstniekiem, kurus mums, manai paaudzei "borēja" skolas literatūras stundās. Motivācija? Nu, jāzina mums mūsu varoņi ar viņu pienesumu mūsu kultūrvidei. Kā arī - mūs "pičkāja" ar informāciju par vienu rakstnieku grupu, tagadējo jaunatni jau laikam par citu rakstnieku grupu. Tos, no iepriekšējās grupas visai relatīvi pieminot. (Sīkāk nezinu, sen neesmu redzējusi skolas literatūras mācību grāmatas).

Sākšu ar Vili Lāci. 

Jau tajos, padomjgados, mēs skolā mācoties par šo rakstnieku, kura darbība tika traktēta no pastāvošās ideoloģijas skatupunkta, diezgan daudz 'šķaudījām" rakstnieka "virzienā". Kuluāros "klīda" runas, ka viņš pēc padomju varas iestāšanās Latvijā daudzus savus darbus pārrakstīja atbilstoši jaunās varas ideoloģiskajām prasībām. Kā arī - mācību grāmatās sarakstītā viņa darbošanās Latvijas iekļaušanas padomijā pasākumos neviesa īstenu uzticību. Drīzāk attieksmi pret šo rakstnieku varētu jau tolaik nodēvēt par samērā nicinošu. (Uz "āru" šādu attieksmi, protams, neviens neizrādīja, atbildot stundās uzdoto tika "liets" tas, ko no mums gribēja dzirdēt)

Jau padomju gados pēc šī rakstnieka darbu motīviem tika uzņemtas trīs filmas (citu ziņu - par vairāk filmām - man nav, ja kādam ir, padalieties):

1. Animācijas filma "Dullais Dauka" 1968.gadā;

2. Mākslas filma "Nāves ēnā" 1971.gadā; 

3. Filma-epopeja "Zītaru dzimta" pēc romāna "Vecā jūrnieku ligzda" motīviem 1989.gadā.

Šīs trīs filmas var droši ierakstīt mūsu kultūras mantojumā.

Ja kur esmu kļūdījusies vai ko nepietiekamu uzrakstījusi, droši labojiet. Būšu tik pateicīga.

Par pieminekļiem īsumā

Es tik tiešām īsumā par pieminekļu būšanām. Domiņa izprovocēta par, vismaz līdz manīm nonākušajai informācijai par "jampadraci" ap Rīgā esošo pieminekli Krievijas dzejniekam Puškinam (kaut kur, es, rīdziniece, pat kurā Rīgas nostūrī tas atrodas, nezinu - nezinu, vai tas ir kauns vai bonuss).

Vispirms par to, kāpēc Puškinu saucu par Krievijas, nevis krievu dzejnieku. Vairums noteikti redzējuši dzejnieka portretu, lasījuši viņa biogrāfiju. Dzejnieka sejā un biogrāfijā ir īpaši akliem neredzama norāde, ka dzejnieku par krievu var saukt visai nosacīti, zināmā mērā "aiz matiem pievelkot". Nepārstāstīšu, tie, kuri nav īsti informēti - kaut tajā pat Māsā Vikipēdijā ir informācija pieejama. Tālāk - Puškinam nu galīgi nebija nekāda saistība nekādos apstākļos ar Latviju un Rīgu piedevām. Tad - kāda kaktusa pēc?

Pēterim I un Ļeņinam bija nenoliedzama saistība ar mūszemīti, bet pieminekļi viņiem - "delitēti". Pētera I piemineklis no Rīgas ainavas pazuda kaut kur ap 1915.gadu, Ļeņina pieminekļa demontāžu (vismaz demontāžas sākumu) vēroju savām acīm 1991. gadā (laikam, katrā gadījumā - dēls vēl bija krietns čāpulis tobrīd). Jo šiem pieminekļiem bez domas - viņi te bijuši, savu artavu mūsvidē pienesuši, bija vēl izteikti ideoloģiskais vēstījums. Un tieši ideoloģiskā vēstījuma dēļ pazuda no pilsētas ainavvides.

Varbūt - kaut mazdrusciņ cieņas?

Zinu, zemāk minēto var jau būt, ka esmu kur iepriekš visādi apvāvuļojusi. Vienkārši pamēģināšu koncentrētākā veidā izdalīt.

1. Vispirms jau - Afganistāna. Jā, tur ne viss ir kārtībā un mūsu, lielā mērā eiropiešu, skatījumā pareizi un gludi. Bet tai pat laikā šī relatīvi nelielā, pārējās pasaules acīs atpalikusī valstiņa ir spējusi izturēt un atvairīt trīs impēriju spiedienu tik ļoti, ka tās, Afganistānā ievedušas karaspēku katra savā laikā un secīgi, ir "aplauzušās" un "aizgājušas mājās" ne ar ko. Es nerunāju par niansēm sīkāk; es runāju virspusēji pārskrienot visiem redzamo. Lai vai kādas iekšējas problēmas ir tai valstij, viņa ir spējusi pārējai pasaulei pateikt: "Ejiet ka jūs krusteniski, paši tiksim galā!". 

2. Gausties, ka ASV tāda un šitāda, mēģina tur visur savu interesi bīdīt... Bet. Vai ka ne līdz Perlharboras notikumiem ASV kā nopietns spēlētājs pasaules šahā netika uztverts? Starp abiem pasaules kariem valstī bija izteiktas iekšējās problēmas, smaga krīze daudzās jomās. Tā ka, pat nebija īsti kad par pasauli, tās politikām interesēties - "mājās bardaks bija jāsakārto". (Esmu dzirdējusi daudzas un diktas slavas dziesmas ASV valsts nozīmes ceļiem, to kvalitātei. Bet tie lielā mērā sakārtojās tieši starpkaru krīzes laikā, kad ceļu sakārtošanā tika iesaistīti bezdarbnieki ļaujot tiem kaut ko nopelnīt pie viena sakārtojot ceļu infrastruktūru).

3. Vācija Otrā pasaules kara rezultātā tika smagi "nonesta", gandrīz vai pa tīro. Pie viena sadalīta Rietumvācijā un Austrumvācijā. 1945.gadā valsts kā tāda pelnos un iznīcībā, dziļās nulles punktā. Un cik ilgs laiks Vācijai bija nepieciešams, lai paceltos tur, kur viņa pašreiz ir par spīti grūtībām, kuras saistītas ar Austrumvācijas "vilkšanu" uz augšu, uz Rietumvācijas līmeni un grūtībām saistībā ar Vācijā sabraukušajiem cittautiešiem?

4. Attiecībā uz relatīvi nelielo salu valsti Japānu man līdzīgs viedoklis, kā par Vāciju. Arī Japāna Otrā pasaules kara sekās tika sagrauta. Ja ne fiziski, tad morāli noteikti. Un arī tā pēc Otrā pasaules kara ir spējusi iekšēji samobilizēties tik tālu, ka ir nopietns pasaules šaha spēlētājs.

5. Un vēl viens fenomens - Ķīna. Pēc būtības komunistiska valsts, kurā vēl pērnā gadsimta sākumā bija ļoti daudz visvisādu "viļnošanos". Un arī tagad ir visādu, dažādu iekšēju problēmu daudz, kā arī striktas problēmas ar Tibetu un Taivānu. Pie viena ir armija un atombumba/bumbas. Starp citu. 

Ķīna ir spējusi sakārtoties ekonomiski jau vispirms tā, ka ir ļoti vērā ņemams pasaules šaha spēlētājs. Pie kam neesmu pamanījusi informāciju, ka Ķīna ko būtu sasniegusi ar kara un atombumbas draudiem. Zināmā mērā lēnām un pamazām ar austrumtautu spīti un smaidu uz lūpām - "uz priekšu ar dziesmu". Un Ķīnai principā nevajag ne to armiju, ne atombumbu iedarbināt, daudz kas tāpat, uz "paplātes" pienesas.

Ņemiet par labu, es tiešām "pārskrējos" minot tik galvenos vilcienos laikam jau acīmredzamo. Nianses gatava apspriest, ja kādam ir vēlēšanās.

Nu saskrien man tie demotivatori.... Viņi ir tik lipīgi....

Vācu par vēsturi. Atkal.

Mani interesē vēsture un, kā vienmēr, dalos ar to, kas no jauna atradies. Ņemiet par labu, ir tomēr vērts zināt savu vēsturi, savas saknes. Un arī to, kas riņķī notiek. 

Došu atkal kādus linkus un laikam jau bez kāda īpaša sava komentāra. Pa punktiem, kur katra punkta nosaukums ir links uz kādu rakstu par vēstures tēmu. Ņemiet par labu un zināšanas vienmēr nāk par labu.

1. Šo grāmatu bibliotēkās vai kur citur tamlīdzīgi jāsameklē, še ir tikai kas recenzijai līdzīgs.

2. Raksts plus ieraksts par notikumiem Latvijā 1918.gada pirmajā pusē.

3. Mazliet no Šveices vēstures.

4. Un te mazs atgādinājums mūsu lībiešu/līvu sakarībā.

Ingūna Pranka: Klusuma kliedziens. Mistisks detektīvromāns

Izdevniecība Jumava, 2019.gads, 190 lappuses

Detektīvromāns, kurš lasās viegli un grūti vienlaicīgi par spīti relatīvi nelielajam lappušu skaitam. Sižets vispārīgos vilcienos - mazpilsētā relatīvi neilgā laikā notikušas trīs slepkavības, kuru "rokraksts" liek domāt par vienu personu-slepkavu. Slepkavību izmeklētājs darbojas paralēli mēģinot atrisināt attiecību krīzi ģimenē. 

Tik tālu, cik romāna darbība risinās kā izmeklēšanas darbība, lasīšana risinās raiti un "ievelk", praktiski neiespējami atrauties, lai lasītājs līdz ar izmeklētāju kopīgi nonāktu līdz vainīgās personas aizturēšanai. Bet ar pārējo jau rodas problēmas.

Romāns nosacīti sastāv no trim daļām - detktīvdarbības, filozofiskām pārdomām, grūti izprotamām (man lasot iztrūka vajadzības motivācijas) mistiskām atkāpēm.

It kā nav slikti savīt vienā darbā detektīvismu, filozofiju un mistiku. Tomēr lasītais iespaids - materiāls ļoti jēls, prasītos pēc pilnīgākas izstrādes. Nē, protams, autorei varētu būt potenciāls, bet prasmes drusku ieklibo. Visas nosacītās daļas, liekas, mehāniski "saklēbētas" kopā kādā nebūt secībā, trūkst organiskas pārejas, sasaistes. Tieši šis "klēbējums" traucēja, kavēja lasīšanas raitumu, domas uztveri.

Nezinu, kā Jumavā sokas redaktoru darbos, bet mani ir kāda aizdoma, ka Zvaigzne ABC šo darbu "neizlaistu cauri", atgrieztu autorei turpmākam darbam ar materiālu, lai novestu to līdz optimālam rezultātam.

Mana attieksme: ne iesaku, ne neiesaku. Vismaz mani šī grāmata galarezultātā atstājusi vienaldzīgu. Ar domu - vienreiz izlasīju, nelasīšu gan vairāk. Pietiek ar vienu reizi.

Drusku par Kadafi uzraku

Ko lai dara, ka mani interesē tas, kas pasaulē notiek. Tas, kas un kāpēc.

1. Vikipēdijas atvērums

2. YouTube "rullītis" krievu valodā (ja ir arī kas citās valodās, padalieties)

Var jau būt, ka šo visu infu var saukt par tendenciozu, neņemos spriest. Un citās valodās man diemžēl nesanāk saprast. Par citām valodām runājot - padalieties kaut tāpēc, lai pašiem būtu informācijas "lādīte". Ja interesē arī tas, kas notiek aiz pašmāju robežām un ne Eiropas viducī.

Skats uz notiekošo

Vispirms par to, ko mani lasītāji "uzrakuši" manos vecos ierakstos. Par vienu - praktiski 12 gadus vecu ierakstu. Runa ir par rakstu Latviešu valoda, kurš tapis 2011.gada 19.maijā. Pārlasīju, raksts emocionāls ar manām tābrīža emocijām. Lasīju un domāju - vai kas daudz mainījies pa šiem apmēram 12 gadiem? Un jautājums ne par valodas praktisko pielietojumu. Cik un ko mūsu jaunā paaudze zina par mūsu vēsturi? Vai zina vairāk par tiem sveštautiešiem, kuri pamatojoties uz viņu iegūtām vēstures zināšanām un valodas zināšanām kārto naturalizācijas eksāmenu? Tik jautājums, kurš laikam paliks bez atbildes kaut vai tāpēc, ka - cik liela ir reālā iespēja pārbaudīt Katra jaunuļa zināšanu līmeni?

Drusku par pagājību. Vismaz manā lokā dikti iesmaidījām par zem dažādiem virsrakstiem pabāzto marksisma-ļeņinisma mācību. Dēvējām to par sava laika moderno ticības mācību. Vadoties no tā, ka Bībeles, reliģijas mācību aizvietoja ar komunisma mācību pat īsti nepapūloties paskaidrot to, kāpēc mācība par šķiru cīņu ir labāka par mīlestības mācību. Es runāju par mācības būtību, nevis par to, ko piesedzoties ar mācību sastrādājuši abu mācību fanātiķi, bet par mācības pamatpostulātiem. Un atkal - tas mirklis, kurā jāņem rokā kaut arkls, lai aizstāvētu savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, ir kas cits; tas ir "nepārvarāmās varas" izraisīts ekstrīms. Pa manam, kas pozitīvs uz priekšu notiek, ja tās šķiras atrod sadarbības punktus, ar kuru starpniecību kas pozitīvs rodas. Toties cīņa ir haoss un bremze. Labi, tas nu tā, domājiet paši.

Hm, arī tā var...

Es tik tā, atkal kas Graudiem līdzīgs.

1. Ne tas ir drosmīgs, kurš ar stroķi rokās šauj uz otru tādu pašu, ar stroķi bruņotu. Drosmīgs ir tas, kurš  dosies iekšā degošā mājā, lai izglābtu kaut mazu, nobijušos kaķēnu.

2. Militārajiem stratēģiem derētu pamācīties no stratēģa pa dzīvei - no sievietes ar mazu/maziem bērniem mājās. Iedomājieties, cik daudz tai sievietei vajag paspēt un cik viņa paspēj izdarīt pa to laiku, kamēr bērns/bērni ir ar kaut ko "hloroformēti" - guļ, zīmē, cepumiņu grauž. Un paspēj taču, un teicami rezultatīvi.

3. Ne jau tas ir labs karavadonis, kura karaspēks iet bojā veicot (pat ar sekojošu veiksmi) kaujas uzdevumu. Labs karavadonis ir tas, kura karaspēks paliek vesels (labi, ar minimalizētiem zaudējumiem) pēc kaujas uzdevuma. Pirra uzvara = faktisks zaudējums, pat ja juridiski ir iegūta uzvara. Un ja kāds man teiks, ka Žukovs bija teicams PSRS karavadonis, tad - pameklējiet kaut jūtūbē visu, ko vien var sasadabūt informējošu par šo vīru. Cik pa manam, tad akurāt miesnieks, kurš "ņēma" pirmkārt jau ar masu un tik pēc tam ar stratēģiju.

Var jau būt, ka...?

Var jau būt, ka par daudz cepjos un iespringstu. Var jau būt, ka vēlos ko par daudz. Šis ir tas gadījums, kad varbūt no malas redzams. Katrā gadījumā es, kā vienmēr, esmu gatava arī sastapt citu viedokli.

Ar anonimitāti komentāros pēc apmēram gadu ilgām peripetijām laikam tomēr būšu tikusi galā (ceru....). Šorīt, praktiski tikko, atkal "ravēju" viskautko reklamējošus komentārus ar grūti saprotamu tekstu un piedāvājumu. Pie viena pārlasīju arī daļu citu komentāru. Nē, ne jau "ravējamos", bet tā saucamos normālos. Un ieslēdzās neziņas "lampiņa". Mans "kvieciens" pret anonimitāti ievērots, bet paša komentāra saturs - nopūta vienā, divās frāzēs. Nopūta, kuras autora pilnīgākai sapratnei prasītos vēl - nu, kaut ko vairāk par uzrakstīto, aprauto frāzi. Nē, ir tikai relatīvi dažas nopūtas komentāros, bet ar tām laikam pietiek, lai rastos tā neziņas lampiņas gaisma. Pat anonīmie, lai vai kā es pret viņiem stīvējos, savos izteikumos bija saturīgāki... Laikam atstāšu šīs nopūtas kā ir un cerēšu, ka "pūtēji" pamazītēm pārstās pūst un sāks pamatotāk izteikt savu viedokli.

* Kā p.s. pie manām vāvuļošanam par kara, karavīru tēmu. Jebkurš kaut kā darītājs (pat valstsvīri, pat Brekte, ja kas) ir vērtīgāks par to, kurš gaida un varbūt pat sava mūža garumā tā arī nesagaida to brīdi, kad nu viņam beidzot jāņem rokā plinte un jāsāk aizstāvēt to vietu, kuru nu apņēmies aizstāvēt. Darītāju darbošanās, darbošanās rezultāts jau ir nākošais, diskutējamais jautājums. Bet tas, ka darītājs ko no jauna radījis - fakts, kuru nevar noliegt.

** p.s. Esmu laikam jau agrāk teikusi, bet. Krievijas atbildīgo vai kā nu tur vēl teiktais attaisnojumam savam iebrukumam Ukrainā, ka tur esot naciķi un kas nu tur vēl nejauks, ir tikai kārtējā vīģes lapa. Zemi ar visu tās bagāto Mendeļejeva tabulu dzīlēs un ietekmi reģionā viņiem vajag. Un tikai. Jau skolā, vēl padomjlaikos, man mācīja par to, ka Urālu kalni un Sibīrija esot pārbagāti ar derīgiem un visādi citādi noderīgiem izrakteņiem. Bet vēl līdz pat šim laikam tās bagātības tur arī guļ zemes dzīlēs, atrodas visādi iemesli, lai tos izrakteņus slikti apgūtu pašu spēkiem. Juridiski korekti no ķīniešu puses Sibīrijā ir ielaisti ķīnieši... Tad nu par savu un ukraiņu puišu dzīvību cenu tā Ukraina ir jādabū. Jo kontroli pār Sibīriju atgūt jau sāk kļūt problemātiski nesastrādājot vēl lielākus sū**** par pašreizējiem. 

Labi, ņemiet par labu šodien sarakstīto. Tik kārtējās domiņas bez pretenzijas un 100%.

Tāds nedaudz pārdomu brīdis

Zinu jau zinu, ka šīs tēmas varbūt esmu malusi visādi uz riņķi. Bet tomēr...

Ziniet, es kaujas laukā tiešām vairāk paļaušos uz tiem, kuriem aiz muguras ir sieva/vīrs, bērniņi četri, kuri māmiņu mīl, un ziedošs ābeļdārzs aiz loga, nekā uz tiem, kuriem par dalību kaujā kabatā dālderi šķind. Un - veca, pussabrukusi, pa pusei pamesta koka baznīciņa mūžameža vidū ir daudz vērtīgāka un dārgāka par veselu tanku armiju....

Nezinu, kā citās pasaules armijās, bet - zaldātiņa svinīgais zvērests aizsargāt Dzimteni un kaut ko vēl - cik vērtīgs tas ir, ja zaldātiņam aiz muguras nav uzarts kviešu lauks? Vai tēvs, kurš metīsies cīņā par savu ģimeni un tikko uzliktu jaunu dievnama jumtu, kādam dos kaut kādus zvērestus pirms mesties cīņā? Cik man jaunības gados ir sanācis no saviem vienaudžiem, puikām, dzirdēt - obligātajā iesaukumā PSRS karaspēkā daudz laika tika veltīs ierindas soļošanai, "kreiso - labo" principam. Vai kāds ir redzējis, ka karaspēks kaujas apstākļos, kaut tās pašas pārgrupēšanās laikā, jebkāda karaspēka daļa pārvietojas izteikti ierindas solī, līdzinoties pēc kāda tur "malējā"? 

Un kas ir spēcīgāks par mātēm, kuras metas aizstāvēt savus bērnus, kad tie tiek apdraudēti? Es runāju par Mātēm, nevis "staigājošajiem inkubatoriem", kuras "štancē" bērnus un pēc tos pamet vai ar vieglu roku sūta ar ieroci rokā uzbrukt kaimiņam. Un nav jau no svara, cik tam bērnam gadu un arī tas, ka tas bērns ir izaudzis un aizgājis savā dzīvē, nav no svara. Vismaz es "sadošu pa ausīm" katram, kurš mēģinās apdraudēt mana dēla dzīvi. Kad viņš bija eņģelītis uz mākoņa maliņas un meklēja sev mammu - viņš izvēlējās mani. Un vai var būt savādāk, kā vien būt šai izvēlē? Viņa izvēle jau ir dogma, kura ir nemainīga mūža, pie kājas - mana vai viņa, garumā.

Šodien mīļums Skonto hallē

Māsa šodien izvilināja mani uz Skonto halli. Tur kaķu kluba pasākums. Sugas kāķi ar ciltsrakstiem "mērījās" par medāļiem un to piedevām. Nu un, ka ar ciltsrakstiem? Vai mazāk mīlēti par no pagraba uz kaimiņdzīvokli pārcēlies strīpainis? Šie, ciltsrakstotie, varbūt nedaudz nogurušāki par Muri uz krāsns mūrīša, jo top "vazāti un mērīti", pa ceļam būros ceļojoši... Bet mīļi, mieru dvesoši. Ņemiet par labu to, kas sanācis....

Un atkal drusku par vēsturi

 Un atkal došu linkus uz tekstiem. Šoreiz laikam bez sava komentāra. Pa punktiem, kur katra punkta "apsaukums" būs links uz pašu tekstu par vēsturi.

1. Skats uz Livoniju
2. Viena no versijām par Rasputinu
3. Par bruņinieku laiku beigām. Tiesa, te pārsvarā par vienu no viņiem
4. Fakts Latvijas vēsturē, ko mums ir jāzina.
5. Garkalnes munīcijas noliktavas
6. Versija par Hitlera "dzīvi pēc nāves".

Nu, tā....

Zinu, ka esmu savos vāvuļojumos ārā lecoša no vispārīgā un reižu reizēm paatkārtojos kādā tēmā pa kādam sīkumam varbūt.

Par armijas būšanām. Šo tēmu esmu tiešām te daudz un dikti visādos locījumos apskatījusi. Laikam tomēr neesmu ko līdz galam izvāvuļojusi. Pa manam, armijas jēdziens un struktūra kā tāda ļoti dikti zaudē savu pielietojuma aktualitāti. Tās pielietojums pasaules mērogā strauji samazinās virzienā uz nulli. Nē, nesaku ka tuvākā pārskatāmā periodā tā "atmirs pati no sevis". Kamēr pastāv Mordora savā neprognozējamā ļaunumā, armijas kā tādas pastāvēšana ir neizbēgama. Un šai ziņā, kaut vienā mazā stūrītī, tā Mordora kavē attīstību.

Īsi, p.s. variantā - bizness un nauda pakāpeniski, bet mērķtiecīgi daudzus jautājumus atrisina ātrāk un efektīvāk par bruņotu konfliktu.

Rakājoties neta āru informācijā, neesmu atradusi informāciju par to, ka kur nebūt armijas esamība būtu efektīvāk sakārtota nekā Šveicē. Un arī Zemessardzes struktūras ārpus trim Baltijas valstīm - neatminos. Ja kādam ir plašāka informācija, priecāšos, ja padalīsieties.

Ir vērts noklausīties

Raidījums krievu valodā. Jo tajā valodā, viņiem kopīgi saprotamā valodā, sarunājas ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons un latviešu estrādes dziedātāja Laima Vaikule. Protams, šolaiku jaunatne īsti nezina Vaikuli, bet tie, kuriem ir vairāk par 40, noteikti zina šo dziedātāju. Ceru, ka "savējie sapratīs", pārējie lai "iet kaktiņā". Bet ir vērts dzirdēt un pie viena saprast arī.

Atkal demotivatoru čiepiens. Nesodiet bargi - nu pavasaris tomēr iedarbojas.....

Raibā rindā

Nosaukums tāds nu tāds. Savādāk laikam nemācēšu izdomāt precīzāk.

Bet, nu, aiziet. Un atkal - uzsveru, ka viedoklis, nevis "pasaules  beigas".

Krievija jau 100 gadus ar relatīvi nelielu astīti krīt bezdibenī un, apvainojusies par kritienu, gatava tai kritienā līdzi paraut visus pārējos uz pasaules. Kaut arī pati vien pie sava kritiena vainīga.

Manai paaudzei skolā mācīja, ka revolūcija Krievijā par piemēru ņēma Franču revolūciju 18.gadsimta pašās beigās. Drusku "parakājos" atmiņā par to, kas mācīts Franču revolūcijas sakarībā, atradu Vikipēdijā ierakstu par šo pasākumu. Pie viena, garāmejot "paķēru" šo ierakstu neta ārēs un arī šo par Franču revolūcijas tēmu. Ja jums vēlēšanās, varat vēl ko parakāt, atradīsies. Man kopumā - kopsaucējā tēmā - vispārējs secinājums.

Tajā mirklī Francijā bija radušies objektīvi priekšnoteikumi Lieliem Nemieriem par esošo situāciju. Tas, kas notika, - zināmā mērā likumsakarīgi. Ja reiz varas ešalons pārlieku kā līdz galam neizcepta bulciņa un bezgribīgs ko risināt. Nemieri notika ar tiem sekojošo "bardaku" un visko citu tamlīdzīgi. Tomēr nemieru sekas relatīvi ātri "sagludinājās", varas ešalonā atradās prāti, kuri relatīvi ātri pārkārtoja Franciju pa jaunam ņemot vērā nemieru izraisītās sekas. Francijai kā vienībai nevajadzēja gadsimtiem ilgu laiku, lai "atjēgtos" no notikušā, atrastu risinājumu seku likvidācijai, dzīves sakārtošanai jaunos apstākļos. Un tagad Francija ir tur, kur ir - ne mazsvarīgs spēlētājs pasaules norisēs. Uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Jo - Francijas garīgais, ražojošais un citādi progresīvais potenciāls netika iznīcināts, kaut arī pēcnemieru akūtākajā periodā tapa "paplucināts". 

Tempiens metinās

Zinu, zinu, zinu, ka atkal neērta skatījumā. Un nepatikā pret saukļiem izteikumos. Šoreiz tēmā bez iedziļināšanās niansēs un tamlīdzīgās būšanās.

Vēsturiskā attīstība rit pa spirāli. Jebkura attīstība virzās pa spirāli.

Pa virsu ejot, bez niansēm: reiz Latvijas republika bija Padomju Savienības sastāvā, tagad Latvijas republika ir Eiropas Savienības sastāvā. Reiz mums Maskava diktēja noteikumus, tagad mums Brisele diktē noteikumus. Reiz pie mums uz vadošajiem amatiem brauca no Austrumiem, tagad - brauc no Rietumiem. Pamainījies vēja virziens, ja tā var izteikties.

Viens no Ulmaņa apvērsuma priekšnoteikumiem bija bardaks daudzpartiju sistēmā Latvijas parlamentā. Šobrīd atkal ir zināms "bardaks" Latvijas daudzpartiju sistēmā parlamentā. Par šo jau kur iepriekš esmu izteikusies. Tāpat, kā par Latvijas izpārdošanu uz ārvalstīm. Proti, valsts ar savu rīcību jel kā mēģināja pašmāju brenda uzņēmumus noturēt uz ūdens 90-jos, privātais sektors laikam par ko citu domāja.

Un tiešām - šoreiz es pa virspusi pārskrējos. Viss pārējais: niansēs - toreiz bija tā, tagad ir šitā.

Mēs neesam Šveice, kura ir daudz neatkarīgāka savos viedokļos un nostādnēs. Mēs neesam Norvēģija, kuras piekrastes zonā ir padaudz naftas. Mēs neesam Somija ar tās Manerheima līniju. Mēs esam krustcelēs, kontroli pār kurām grib daudzi. Mēs tikai izvēlamies izdevīgāko kontrolētāju tām krustcelēm.

Un šis tiešām ir tikai pa virspusi pārskrējiens realitātē. Un joprojām zinu, ka esmu neērta.

Tikai skatījums...

 Piedodiet, ja kur varbūt atkārtošos un kārtējo reizi kaut kur būšu neērta kādā viedoklī.

Vispirms gribu drusku par Afganistānu. Un tikai no vispārīgās informācijas, bez "ielīšanas" zemtekstos. Jā, var teikt - kaut kādā mērā atpalikusi valsts vai ko nu no šī cikla. Bet ir viens BET. Trīs impērijas tur ir "aplauzušās" un aizgājušas ne ar ko. Briti, PSRS un ASV. Tas, kā tur viss veidosies un nokārtosies uz priekšu ejošā ceļā - nu, laiks un dzīve rādīs. Tomēr tas nemazina to faktu, ka šī, no rietumnieciskā un kura tur vēl skatu punkta, atpalikusī un vājā valsts ir spējusi nostāvēt un piespiest "varenos" atkāpties, aizvākties - tas ir Cieņas vērts. Kas valsts iekšienē notiek, kādas tur peripetijas - to var saukt arī par "ģimenes darīšana". Nu, kaut kā tā.

Latgali pieminot. Der aizdomāties par to, ka šis reģions, valstiskie veidojumi kā tādi, vēsturiski bija relatīvi mazāk neatkarīgs nekā pārējā mūsdienu Latvijas teritorija. Daudz vairāk "gāja no rokas rokā". Un tomēr latgaļiem ir izdevies saglabāt savu identitāti, savu kultūru, savu valodu. Par spīti visam. Viņu piemērs - nu, aizdomāsimies, tas ir Cieņas vērts.

Daugavpils. Otra lielākā Latvijas pilsēta. Zināmā mērā krieviska un prokremliska. Tajā dzīvo nu ļoti daudz Latvijas krievu. Tā vismaz tiek intensīvi runāts.  Nenostāšos nevienā pusē šoreiz. No malas raugoties - varbūt kādam ir izdevīga šāda slava pilsētai? Nezinu, neņemos apgalvot. Un te nu, no mana metrs ar kapuci skatu punkta, - ir taču "ķīlis ar ķīli izdzenams". Daugavpils ir viens punkts republikas kartē. Un ir ļoti miermīlīgi, likumpaklausīgi, nevienu īsti neaizvainojoši procesi, kā šo pilsētu pakāpeniski padarīt latviskāku. Nesākšu te bārstīt visādas idejas, tās būs tikai idejas. Bet ir visas iespējas to izdarīt pat bez īpaša uzspiediena no valstisko struktūru puses. Un arī vīzdegunīgo Rīgu padarīt daudz latviskāku, starp citu. Darīšanas vaina, ar bļaustīšanos nekas nebūs līdzēts.

Ņemiet par labu, nesodiet bargi. Tik dažas domas uzplaiksnīja.