ceturtdiena, 2015. gada 26. novembris

Daži jautājumi Vilhelmīnei Ozoliņai

Ir nopubliskota Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājaslapā intervija ar Vilhelmīni Ozoliņu. No četriem jautājumiem viņa ir atbildējusi uz diviem. Bet tas nekas. Atbildes uz dotajiem jautājumiem ir būtiskas. 
Es Vilhelmīni atceros vēl no tiem laikiem, kad viņa dejoja TDK Teiksmiņa un bija garāka par daudziem gadu vecākiem puišiem. Tagad tas ir izlīdzinājies. Meitene ir pabeigusi modeļu skolu, vēl tagad skolā pavadītais laiks jūtams viņas gaitā un stāvā.
Aktīva meitene ar daudzām labām idejām. Tikai žēl, ka daudzas idejas paliek pusratā, nepabeigtas līdz galam. Pietrūkst prasmes novest iesākto līdz veiksmīgam iznākumam. Bet tas ar laiku labosies, potenciāls ir.

sestdiena, 2015. gada 21. novembris

Iecava

Šodien devos uz Iecavu, tās tuvāku lauku teritoriju skatīt vietu, kur gatavi mani pieņemt dzīvošanai par palīdzību mājsaimniecībā. Biju ievietojusi internetā sludinājumu, saimnieki man atsaucās.
No pašas mazpilsētas maz ko redzēju - autoostu un autobusa maršrutā esošo pilsētu. Tomēr tas mazums atstāja pozitīvu iespaidu. Tīra pilsētele un kārtīga. Ir Maxima veikals autoostā. Daudz privātā sektora celtņu, bet ir arī daudzstāvenes. Ieskaitot 9-stāvu celtnes. Tomēr šīs daudzstāvenes netraucē globālajam pilsēteles dizainam, drīzāk harmonē un papildina privāto sektoru. Roka roku utt. Satiksme ar Rīgu - ideāla. Autobusi kursē ļoti bieži un pēdējie ir pavēlu un nav trijos dienā. Tā ka var aizkavēties galvaspilsētā pailgi un ir garantija, ka nokļūs mājās.
Pati vieta, kur man piedāvā dzīvesvietu, - viensēta, no kuras lieliski redzamas Iecavas daudzstāvenes un līdz autoostai 15 - 30 minūšu gājiens kājām. Viss atkarīgs no tā, kādu iešanas maršrutu izvēlas. Paši saimnieki - pāris ap 50 un cool cilvēki un vispār man patika. Un ir sirsnīgs suns un trušu pāris. Pūkaini un mīlīgi. Es kopumā esmu sajūsmā par vietu un cilvēkiem. Nezinu, kā viņi uzņēma mani, bet man viss kopumā patika. Vienīgā nelaime - tualete, kura atrodas patālu no ēkas, kurā piedāvājums man mītēties. Bet to visu var atrisināt. 
Nezinu, vai izlemšu turp doties dzīvot. Vaina nav vietā - tā ir ideāla. Vaina ir manī - nezinu, kā spēšu sadzīvot un saprasties ar apkārtni. Bet ir vērts padomāt un varbūt riskēt. Mani uzņēma sirsnīgi un laipni. Rādās, cilvēki ir ieinteresēti manā būšanā tur. Viņi vispār ir ļoti pretimnākoši. Ceru, ka mans pārdomu laiks nevilksies ilgi. Neesmu ieinteresēta ne es ne viņi.

trešdiena, 2015. gada 18. novembris

18.novembris

Es laikam esmu slikta patriote, ja man šis datums un citi nozīmīgi datumi valsts vēsturē ir tikai datumi. Tiesa, datumi, kurus vajag zināt. Un tikai. Bet nekāda emocionāla pacēluma un tamlīdzīgu būšanu. Tikai papildus brīvdiena, bezmaksas transports Rīgā un papildus transporta maršruti, tā ka vieglāk aizkavēties pilsētā un garantijas lielākas, ka nebūs jānīkst gaidot vakara transportu reizi stundā vakara stundās.
Mani vispār ir kaitinājis vienmēr (arī padomju laikos) ar valsts dibināšanu, dibināšanas datumu saistītais patoss masu mēdijos un uz patosu orientētās koncertu un pasākumu programmas. Vara ir mainījusies, bet patoss pamatbūtībā ir saglabājies. Tāda sajūta, ka kādas cilvēku aprindas bez patosa dzīvot nemāk. Jaunā paaudze jāaudzina kaut kādā tur garā un dzimtenes mīlestībā? Ar pliku patosu un svētkiem nekas nesanāks. Tā mīlestība jāieaudzina ikdienā un smagā audzināšanas darbā. Mācot jaunai paaudzei visas pamatvērtības un dzimtenes vēstures zināšanas. Tiesa, reizēm ir tāda sajūta, ka sveštautieši mūsu vēsturi zina labāk, nekā mēs paši.
Te es domāju tos, kas nolikuši naturalizācijas eksāmenu un kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Tiem cilvēkiem zināšanu par mūsu valsts vēsturi reizēm ir vairāk, nekā mums pašiem. Izglītības sistēma vai arī vecāku neieinteresētība? Kas pie vainas?
Vispār, kopā ņemot man nepatīk, ka man uzspiež patosu un emocionālo pacēlumu. Savu zemi mīlu tāpat un netaisos doties svešumā pēc biezāka maizes gabala. Ko dod tas biezākais maizes gabals, ja esi svešumā prom no radiem un draugiem? Prom no visa, kas mīļš un pazīstams? Vispār, neizplūdīšu par došanos svešumā laimi meklēt. Katram pašam sava izvēle, un tas, ka tā nav manējā, nenozīmē, ka man būtu dotas kādas tiesības nosodīt.
Un nenosodiet mani, ka es šodien nejūtos pacilāta ar emocionālu pacēlumu. Man šodiena ir tikai datums kalendārā, brīvdiena un bezmaksas transports Rīgā. Kādam varbūt vajadzīgs šis emocionālais pacēlums, man ne. Es bez visa tā esmu šī mazā piejūras pleķīša patriote un vēlos te dzīvot arī turpmāk.

svētdiena, 2015. gada 15. novembris

Dažādi

1. Joprojām meklēju, kur pārvākties, jo 9-ais stāvs nav priekš manis. Ir fobija, ar kuru cīnos. Un ērta saskarsme ar pilsētu ir būtiska. Maksāt vairāk par 40 - 50 eiro neesmu spējīga. 
2. Skatoties Herkulesu sajūsminos par autoru fantāziju. Par pamatu ņemot grieķu mitoloģiju, tik daudz kas piefantazēts klāt, ka raibi metas. Un ar katru sezonu tas piefantazējums ar vien lielāks. Bet vienalga labs atpūtas gabals. Neliek daudz domāt. Manas iepriekšējos postos gadu atpakaļ ieliktās domas nemainās pa lielo. Meklējiet tās caur birku Herkuless.
3. Drīz būs mēnesis, kā vairs nestrādāju pastā. Nemaz nejūtos slikti. Tiesa, žēl kolektīva. Bija labs un pretīmnākošs. Un pacieta manu ilgo slimošanu pusgada garumā. Savā ziņā pat žēl bija projām iet, bet ko lai dara. Nevelku to darbu.
4. Filmēšanās somu filmā arī beigusies un žēl. Savā ziņā interesants laiks bija. Aizrāva. Tas nekas, ka iepriekš rakstīju arī par grūtībām un nepatīkamiem momentiem. Kopumā bija labi.

trešdiena, 2015. gada 11. novembris

Pēdējā uzņemšanas diena

Par filmas Tacit Wisdom uzņemšanas laukumu jau rakstīju iepriekš.  Tie bija mani pirmie iespaidi no filmēšanas laukuma. Vakar bija pēdējā uzņemšanas diena un iespaidi ir krietni bagātinājušies.
Jutos nenogurusi, kā visas četras iepriekšējās reizes. Varbūt tāpēc, ka lielāko laika daļu vairums no masu skatu dalībniekiem pavadīja gaidot uz īsajiem filmēšanas momentiem. Bija iespaids, ka viss lielums jau safilmēts un skati Krimuldas vecajā baznīcā ir filmēšanas aste. 
Bet kopumā esmu sajūsmā par filmas uzņemšanas procesu. Man pagaidām tas viss šķiet interesanti. Arī cilvēki kopumā lieliski apkārt bija. Par grupas pamatsastāvu nezinu, bet masu skatos noteikti. Un pārsteidza dažādais vecuma gājums masu skatos. Bija pat ļoti mazi bērni. Veselas ģimenes piedalījās. Un bija arī kundzes un kungi gados. Visu vecuma grupu izturība bija pamācoša un aizraujoša. Jo vismaz pēdējās trīs reizes bija ilgi jāstāv kājās praktiski bez kustībām. 
Par sevi zinu droši - mēģināšu vēlreizīti piedalīties kādā uzņemšanā, ja būs tāda izdevība.

svētdiena, 2015. gada 8. novembris

Atkal Herkuless

Pēc ilgiem laikiem atkal skatos Herkulesa brīnumainos piedzīvojumus. Pie visa iepriekš teiktā šī seriāla sakarībā fascinē tērpi. Nu riktīgs stilu un laikmetu sajaukums. Pie kam ļoti bieži sievietēm ir korsetes un vīrieši ir garajās biksēs. Nu nemaz Senās Grieķijas variantā.

sestdiena, 2015. gada 7. novembris

Kārtējā skārdene pēc ilgiem laikiem

1. Ir nedaudz ieslēgusies fobija un man ir neomulīgi 9-jā stāvā un liftā. Sauriešos 8-jā stāvā fobijas nebija. Ko lai dara, viss dzīvē ir pirmo reizi. Tagad, tiesa, esmu nedaudz pieradusi. Bet vienalga, fobija ir. Visu apzināto mūžu 4-jā stāvā mājas galā tā nebija, tagad uzradusies. Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders.
2. Joprojām meklēju, kur pārvākties. Ir iespēja uz Iecavas pagastu. Bet baidos, jo neesmu vēl apguvusi transporta sistēmu tajā virzienā, bet komunikācija ar Rīgu man ir būtiska.
3. Lādētāju savam telefonam esmu sadabūjusi, bet pēc laika vienalga būs jāmaina telefons. Tas modelis, kas ir man, jau ir novecojis. Bet negribu nekādus fonus un padus. Vienkārši telefonu saziņai.

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Mežciems

Tagad gultasvietu īrēju Mežciemā, netālu no Gaiļezera slimnīcas, praktiski pretī pansionātam Gaiļezers. 9-stāvu mājas 9.stāvā. Un esmu pieķērusi sevi pie fobijas - man ir samērā bailīgi šajā stāvā. Un braucot ar liftu bailes iesprūst. Vasarā Sauriešu slimnīcā 8.stāvā nebija bail. Tagad diemžēl nedaudz raustos. Bet izvēles jau nav, nebija citas izejas.
Rajona plusi - "sava republika", gabaliņš no centra un nav visas lielpilsētas burzmas. Labs transports ar centru. Ir pārstāvēti praktiski visi lielveikali. Ir pat divas pasta nodaļas - viena slimnīcā, otra mikrorajonā. Daudz zaļumu, ir pat mežs no divām pusēm - svaigs gaiss garantēts.
Rajona mīnusi - gabaliņš no centra, līdz ar ko piesaiste sabiedriskajam transportam. Visur nevar izstaigāt ar kājām. Pilns ar padomjlaika daudzstāvenēm, privātais sektors maz pārstāvēts, kā arī praktiski nav piecstāveņu - tās ir nedaudz tuvāk Šmerlim. 
Jaunībā daudz "ganījos" pa šo mikrorajonu - šeit dzīvoja draudzene. Gadus 25 neesmu te "ganījusies". Tagad jāapgūst no jauna, jo daudz kas mainījies, paaugušies apstādījumi, kas noteikti maina ainavu.