Es no Toma aparāta sestdienas izstādes laikā

 

Variācijas par tēmu (Toms pabūrās ar tām bildēm)

Iepozējam

Nezinu, kur un kā Toms sadabūja šo aksesuāru, bet fotosesiju ar to atribūtu uztaisījām.

Kopā ar māsu uz Ķīšezera krastu

Bijām pie Ķīšezera ap pieciem drusku. Tik tagad, vakarpusē ieliku. Citas lietas drusku saskrēja vispirms sadarāmas.

Bijām lokālajā peldvietā. Tiem, kuri zina, ka tur tāda ir. Tuvākās privātmājas, mana gala kopmītņu tipa māju iedzīvotāji... Kā jau karstas dienas pievakarē, priekš šīs peldvietas padaudz cilvēku. Tiešām lokāla, tiešām neliela.

Un, paldies dievam, ka lokāla un cilvēki no tālākiem nostūriem par to vietiņu nezina. Jo savādāk nebūtu, kur apgriezties.

Drusku paasistēju makšķerēšanā

Tomam uznāca luste pamakšķerēt Ķīšezera maliņā. Paaicināja mani it kā paasistēt nogāzes zālītē uz dvieļa grāmatu lasot (par grāmatu taps ieraksts pēc grāmatas izlasīšanas).

Mana pacietība (drīzāk tas, ka pamodos četros no rīta bez cerībām piemigt tālāk, un līdz ar to - ja es saulītē, zaļā zālē nogāzītē ilgāk sēdēšu, tad aizmigšu un, secīgi, labdien problēma mani uz mājām un gultiņu aiztransportēt...) pietika nepilnām pāris stundām. Paspēju gan paasistēt, gan grāmatu palasīt. Un arī pabildēt. Pat Toms vienu mirkli aizmirsa par makšķeri un klusi tupēja fotografējot. Un bija iemesls.

Nu ļoti tuvu krastam lauču mamma un tētis baroja savu mazo laucēnu. Reizēm pēc kārtas, reizēm sinhroni nirstot pēc kaut kā ēdama tam mazulim. Tik droši tuvu krastam un mums. Klusītēm bildējām.

Kad lauču famīlijai apnika un viņi kur aizdevās ezera ūdeņos, arī es palēnītēm savācos.

Ja nu kas, pretējā krastā gulbju ģimene dzīvojās. Arī laikam mamma, tētis un gulbēni. Diemžēl ar mobilo telefonu tādā attālumā ne pārāk lielus objektus nevar normāli sabildēt.

Arī pēc vēlēšanām. Un pie tās pašas fotosesijas. Šoreiz es no Toma aparāta viņa sēnēs (gandrīz vai kā spiegu pasākumā)

Pēc vēlēšanu procesa. Sēņu vīrs uz parku aizgājis

Kāds beidzot uzsācis zvejas sezonu

Ap trijiem pēcpusdienā "iestādīju" Tomu Ķīšezera krastā ar visu viņa "bada pātagu" laikam spininga veidolā. Un tālāk jau aizdevos savā riksī uz centru.

Atpakaļbraucot piezvanīju ar naivu domu tikai un vienīgi saprecizēt rītdienas plānus. Par velti mīlēts. Tapu aicināta nobildēt šīsdienas LIELO  guvumu un "izravēt" viņu no ezermalas. Puķes bija kā paldies par stādīšanas un ravēšanas darbiem. Tas garais puķis, starp citu, ir purva (varbūt pļavas?) īriss. Neselekcionētais, ne dārza.

Laikam sanāk reportāža. Pie Toma kārtību (kaut minimālu) ieviešot. Un kā nu bez rozā brīnuma

 

Toms apgūst jauno dzīvokli

Ja nu kas, tas ir par vietu, par kuru rakstīju dažas dienas iepriekš, 23.maijā, ieraksta otrajā daļā. Protams, tur vispirms vajadzīga slota un kaut kas, ar ko virsmas satīrīt. Lai mītne būtu puslīdz, kaut vizuāli derīga, dzīvošanai gada garumā (vadoties no līguma nosacījuma). Bet vismaz ir stabilāks pārejas posma variants. Un turienes krāsns apkure nav mirstama vaina.

Es šodienas izstaigā no Toma fotoaparāta

Ņerkstīgā šodienas Andra

Tik tā, papildinājums manam šodienas pastāstam par pastaigu Vecdaugavas pļavā. Ilustrējums manam ņerkstīguma mirklīgajam uzplūdam.

Drusku atmiņu bildēs

Atradu, ka man "iemētājušās" šādas bildes. Kādus padsmit gadus vecas. Dažus gadus vecākas par manu blogu. Man sanāca "Ups? Es kādreiz biju tik tieva?!"

Ojārs Āboltiņš

LU eminētais profesors, ģeologs, ģeogrāfs... Vēl viens cilvēks ir devies saules takā atpūsties uz mākoņa maliņas.

Drauga - Arta Āboltiņa - tēvs. Pa dzīves burzmu neilgi sanāca sastapt. Laikos, kad dziļā jaunībā bija izdevies iestāties LU Ģeogrāfijas fakultātē, apmeklēju Āboltiņa kunga lekcijas. Jaunības dullumā pametu mācības augstskolā jau pirmā kursa beigās un tā arī nekādā veidā neatsaku mācības ģeogrāfos. Bez īpašas nožēlas. 

Nē, tomēr viena sīka vainīguma oglīte visu mūžu ir gailējusi. Ojāra Āboltiņa lekcijas bija tik... Viņš mācēja "paņemt" ar savu aizrautību un interesi par to, ko mums stāstīja. Viņš mācēja acumirklī iedot interesi un spārnus. Katrā gadījumā, man pietika tikai nedaudz saskarsmes lekcijas klausoties, lai "sliede" dvēselē un pasaulskatījumā paliktu visam mūžam. Bija viņam kaut kāda dzirkstelīte, kas spēja savu gaismu un enerģiju nodot tālāk tā, nebija iespējams nepaņemt..

Visu laiku bijusi kaut kāda zemapziņas vēlme "ja es tā rīkošos, ko viņš par to teiks?". Kaut kā netīšam - atmiņas uztveres īpatnība uztvēra viņu kā manam tēvam līdzstāvošu, vienlīdzīgu viedokļa izpausmēs. Grūti to sajūtu precīzi nodefinēt, emocijas reizēm ir dīvaina būšana. 

Un laikam neesmu vienīgā, kuras dzīvē profesors paliekošu "sliedi" atstājis.

Sēras uz svētkiem

Vakar, jau pēc vakardienas raksta publikācijas, saņēmu ziņu no dēla. Viņa tēvs nomira naktī no 2. un 3. maiju.

Jā, jau pirms 30 gadiem mana laulība ar viņu tika šķirta, katrs dzīvojām savu dzīvi, kaut arī periodiski kontaktējāmies zināmā mērā kopā piedaloties dēla dzīvē un esot dēlam vienlīdz svarīgi.

Rakstu šodien, rakstu tagad, kad kaut nedaudz noplacis šoka moments. Un sajūta - dēlam par vienu tuvu cilvēku palicis mazāk.

Nav taču svarīgi, ka laulība kaut kad sen pārstāja eksistēt. Ne vienmēr divi kuģi brauc vienā maršrutā. Ir svarīga esība, kaut kur. 

Dēls feisbuka informācijā pateica visu savu sāpi.

Drusku par Kadafi uzraku

Ko lai dara, ka mani interesē tas, kas pasaulē notiek. Tas, kas un kāpēc.

1. Vikipēdijas atvērums

2. YouTube "rullītis" krievu valodā (ja ir arī kas citās valodās, padalieties)

Var jau būt, ka šo visu infu var saukt par tendenciozu, neņemos spriest. Un citās valodās man diemžēl nesanāk saprast. Par citām valodām runājot - padalieties kaut tāpēc, lai pašiem būtu informācijas "lādīte". Ja interesē arī tas, kas notiek aiz pašmāju robežām un ne Eiropas viducī.

Un atkal drusku par vēsturi

 Un atkal došu linkus uz tekstiem. Šoreiz laikam bez sava komentāra. Pa punktiem, kur katra punkta "apsaukums" būs links uz pašu tekstu par vēsturi.

1. Skats uz Livoniju
2. Viena no versijām par Rasputinu
3. Par bruņinieku laiku beigām. Tiesa, te pārsvarā par vienu no viņiem
4. Fakts Latvijas vēsturē, ko mums ir jāzina.
5. Garkalnes munīcijas noliktavas
6. Versija par Hitlera "dzīvi pēc nāves".

Nevar nesērot

Viņa jau bija karaliene, kad es ienācu šajā pasaulē. Visu manu apzināto mūžu nu jau krietni pāri pusmūžam viņa bija karaliene. Mans dēls ir pieaudzis viņai esot karalienei. Vesels laikmets. 

Visa pasaule viņu zināja. Daudziem viņa bija ne tikai UK karaliene. Kaut kas netverams. Pasaulei viņa pietrūks. Ilgi pietrūks. Kaut kāds tukšums iestājies.

Vesels laikmets beidzies.

Vairāk velk uz jautājumiem, nevis kādu skaidrību

1.  Mēģināju YouTubē atrast kādus klipiņus arī par Latvijas vēstures skatījumiem paplašinātā griezumā ar faktiem, kuri "izrakti" kur netīšām arhīvos u.tml. Diemžēl uzdūros tikai uz oficiālās vēstures faktu paplašinājumiem. Ne pārāk interesanti, jo zināms. Nu cikla par to, ka nekā jauna. Tiesa, tomēr atradās viens klipiņš par notikumu, kuru laikam jau nezināju. Mājās par to runāts netika. 

Man laikam nepaveicās. Ceru, ka kāds varbūt zinās padalīties ar YouTubes (vismaz) sižetiņiem, kuros būtu kāds reāli plašāk nezināms Latvijas vēstures fakts. 

2. Šajā punktā laikam sanāks apgalvojums. 

Latvieši tomēr laikam ir viena dzīvelīga tauta. Kāpēc tāda doma? Mēs taču esam un būsim šeit, šajā pleķītī pie Baltijas jūras. Par spīti tam, ka ir nu ļoti lieli cilvēkresursu zudumi vēsturiskā griezumā. Vērtējiet paši, uzskaitīšu zināmos, pat oficiālos faktus:

    a. Kad Kurzemes-Zemgales hercogs ieguva savā valdījumā kolonijas Tobago salā un Gambijā, šīs teritorijas kolonizēt devās ne jau viens - divi hercogistes pavalstnieki. Turp devās daudzi, veselas dzimtas.

    b. Vēl cara laikos (ja nemaldos, 19.gadsimtā) uz Sibīriju apgūt jaunas zemes devās nu ļoti daudzi bezzemnieki. Vienkārši cariskā vara dalīja zemes pārbraucējiem. Un kuram gan bezzemniekam negribētos tikt pie sava zemes pleķīša?

    c. Abi pagājušā gadsimta pasaules kari aizveda trimdā nu ļoti daudz bēgļu veselām dzimtām.

    d. Ļoti daudzi devās uz Brazīliju laimi meklēt reliģisku motīvu vadīti.

    e. Kad Pirmais pasaules karš Krievijā pārauga revolūcijā, Krievijas teritorijā palika latviešu strēlnieki (paliels militārs formējums), latviešu boļševiki, komunisti (arī ne jau viens, divi cilvēki).

    f. 1941.gada un 1949.gada deportācijas. Aizveda ne jau pāris cilvēkus. Cik no viņiem vēlākos gados atgriezās Latvijā? Daudzi nomira, kādi palika dzīvot Krievijas ārēs.

    g. Mūslaiku ekonomiskie aizbraucēji. Cik no viņiem dažādos laikposmos atgriežas Latvijā?

Un par spīti šīm daudzskaitlīgajām cilvēku plūsmām, kuras devās prom - Latvijas republika nav "tīra" no latviešiem. Mums ir potenciāls, mēs bijām, esam un būsim.

Tiktāl tas, kas šobrīdēji par Latviju.

3.  Ik pa laikam FB parādās posti ar Krievijas-Ukrainas aktīvās karadarbības kartēm. No tām redzams, ka viss tas militārais "burkšķis" notiek nosacīti vienā, zināmā mērā pierobežas teritorijā. Tas, ka arī citur pašaudās - varētu to nosacīti nosaukt par rikošetu. Un te nu atkal zināma varbūt neizpratne. Kas notur Krievijas karaspēku šajā zonā, kāpēc viņi tik ilgu laiku netiek uz priekšu? Var man teikt, ka ukraiņu patriotisms, citu valstu palīdzība militārā jomā. Bet ar to ir kaut kā par maz.

Uz šo karadarbību lūkojoties, prātā nāk PSRS-Somijas karš 1939./1940. gadu ziemā. (Vēl bez linkā norādītās atsauces uz rakstu Wikipedijā, ir arī raksts šeit.). Somiem bija ne tikai patriotisms, bet arī valsts amatpersonas Manerheima izstrādāta un praksē īstenota aizsardzības līnija, kura bija veidota balstoties ne tikai uz iedzīvotāju patriotismu, bet arī uz Somijas dabas apstākļiem. Šī aizsardzības līnija krietni "papluinīja" iebrukušā PSRS karaspēka rindas un karaspēka vadītāju nervu sistēmu. Pie viena arī gadalaiks, kurā norisinājās šis karš - ziema, kas nu nav tas labvēlīgākais gadalaiks kara operācijām.

Varu tikai minēt, ka Krievijas puse tagad ir "šaurā bezizejā". Bliciebrukums izgāzās, aiziet no Ukrainas teritorijas ar "Atvainojiet, kļūdījos, nesanāca" ir kaut kā nehalo. Tad nu iesprūduši.... Plus pie visa - kara izpostītā teritorija būs kādam vēlāk jāatjauno. Plus pie visa Zeļenskim tagad ļoti daudzi palīdz visādi. Un gan jau ka palīdzēs arī atjaunošanas procesā. labi, palīdzība ta palīdzība. Bet kaut kad pienāks mirklis, kad nāksies maksāt rēķinus par šo palīdzību. Kaut morāli. 

Ticu, ka Ukraina "pavilks".

Nu, tas tā no malas man izskatās. Bet nepretendēju uz autoratīvu viedokli.

Valda pār pasauli

Teikt, ka nauda valda pār pasauli - sen ir dogma un nav noslēpums. Tomēr - ne jau kura katra nauda. Tā nauda, kura ir dažu ietekmīgu klanu, dzimtu rokās.

Parakājos internetā, tur var atrast daudz, ļoti daudz interesanta par šo tēmu.

Vispirms jau dažas superbagātas dzimtas, kuras balstās ne tikai uz naudu, bet arī uz sakariem ar citiem cilvēkiem. Visas pārējās bagātās ģimenes - lejupejošā eskalācijā pakāpēs, kuras mērāmas maka biezumā. No ļoti lielas naudas līdz ļoti mazai naudai.

Te iedošu linkus uz rakstiem:

1. Vietnē bazovo.ru

2. Vietnē arhub.ru 

3. Vietnē peskiadmin.ru

Es tos rakstus lasīju latviešu valodā. Mašīnas tulkojums ar vietām stipri ieklibojošu latviešu valodu. Bet informāciju nodod. 

Tā ka, ja aizdomājas - mēs, cilvēki parastie, esam eskalācijas kaut kur apakšējos plauktiņos. Jāpieņem kā dogma. 

Ja tā padomā, arī pasaules notikumus, politiku visā pasaulē, visās valstīs ir kā pelēkie kardināli bīdījuši tieši šie nedaudzie naudas supermaisi. Un par viņu darbošanās sekām jebkurā planētas nostūrī ir atbildējuši citi, pat tiesas priekšā stājušies.... 

Un sazvērestības teorijām, pat muļķīgām, ir vietiņas, nu kurām "kājas aug". Protams, tās ir zināmā mērā varbūt pārspīlētas, bet kaut kāds grauds tajās ir. Nerodas taču tukšā vietā.

Diemžēl neredzu patlaban reālu spēku, kurš spētu tam visam pretnostāties un ko izmanīt.

Es te iedevu tik četrus linkus aprakstiem par pasaules varenajiem. Ja kādam ir interese, var Māsā Gūūglē pameklēt vēl rakstus. Ir diezgan daudz.

Un - ja meitenes sapņo par princi baltā zirgā, lai sapņo par britu princi. Vai arī lai lolo cerības uz kāda ielas stūra sastapt Rotšildu, Rokfelleru vai kāda viņiem līdzīga klana atvasi....