Autors nezināms: Intervija ar Dievu (atradu internetā un mani uzrunāja)

 Reiz es sapņoju, ka intervēju Dievu.

"Tātad tu gribi mani intervēt?" - Dievs man jautāja.
"Vai Tev ir laiks?" - es teicu.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība.
Kādus jautājumus tu gribi man uzdot?"
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?"
Un Dievs atbildēja: "Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,
viņi cenšas ātri kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni.
Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu.
Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni.
Tik ļoti, ka nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē.

Gatis Krūmiņš: Skārda blūzs

 Izdevniecība:  Pētergailis, 92 lpp., 2000

Dzejoļu krājums

Atkal neatceros, no kurienes "kājas aug" - t.i. kā šis dzejoļu krājums nonāca manā grāmatplauktā. Kāds noteikti man atdeva, tik kurš?

Sāku lasīt, bet ar to lasīšanu tālu netiku. Pārstāju jau pēc dažiem dzejoļiem. Nu nespēju uztvert vārdu plūdumu bez pieturzīmēm, lielajiem sākumburtiem kaut vai rindiņu sākumos nemaz nerunājot par teikuma sākumu. Nē, šur tur tie lielie sākumburti sastopami, laikam kā mēģinājums izcelt domu Bet tas šajā gadījumā nav pluss, jo teksts vienalga ir un paliek vārdu plūdums. Plūdums, kurā ir praktiski neiespējami uztvert domu. Vismaz man tā doma aiziet garam bez pieturām.

Dažus tā dēvētos dzejoļus izlasīju; sapratu, ka nesaprotu un neuztveru; noliku atpakaļ plauktā.

Bērniem, atvadoties.

Pievērsiet uzmanību šī dzejoļa tapšanas gadam, tad es biju dziļā depredijā objektīvu iemeslu fēļ. Tagad viss ir mainījies, bet dzejolis pelnījis publikāciju.

Piesieta šai vietai, šai stundai, šai telpai...

Bet kaut kur ir jābūt mājai manai –

Ceļa malā, egļu silā.

Vakarā tur maigā miglā

Smaržo pīrāgi un smejas vijoles,

Cūcis čurkst uz liesmas smailes.

Katram viesim durvis vērtas,

Prieks, ka katram pietiek vietas.

Te sākas garas sniega takas –

Tālos ceļos aiztrauc pasta pakas.

Vasarās no sila eglēm

Vāveres māj sveikas pīlēm.

Katru dienu, cauru gadu,

Dienu, nakti jautras čalas;

Darbi, prieki, draugi...

Asarām ir vietas maz,

* * *

Ir tikai ceļš zem kājām, -

Ceļš uz priekšu, ceļš uz augšu,

Ceļš ar līkumiem un prieku,

Saullēktiem un rīta rasu,

Neizteikto vārdu kluso mirgu,

Cerību un domu plūsmu.

Ir tikai ceļš zem kājām, -

Ceļš uz priekšu, ceļš uz augšu –

Ar visiem smiekliem, rikšiem, dančiem ...

                                                            1998

* * *

Man vasarā ir jābūt ceļā.

Tad ziemai prieka garša

Un nesalst kājas kupenās.

Man vasarā ir jābūt ceļā –

Lai ziemas krāsnī uguns dej

Un pīrāgam ir sapņa smarža.

Man vasarā ir jābūt ceļā –

Jo ceļa galā mājas,

Ko ziema nespēj nosaldēt.

                                    1999

* * *

Vienaldzības smagā nasta,

Klusuma tukšā aka....

Es negribu par tevi domāt,

Es negribu tevi vēl redzēt.

Man pietiek ar tavu tuvumu,

Man pietiek ar tavu pieskārienu,

Man pietiek ar tavu elpu dienā

Un neizteikto „kāpēc” naktī.

Es negribu no tevis ņemt,

Es negribu no tevis prasīt,

Tik klusi dot un dot un dot.

Tik nerunā ar mani,

Jo vārdi izskan dzelzī cirsti,

Jo vārdi lieki tuvumā

Un nespējīgi tālumā.

Es negribu par tevi domāt,

Es negribu tevi vēl redzēt.

Es negribu tevī izkust visa,

Kaut arī tevī pasaule mana.

                                    1995

* * *

Apklususi elpa,

Norimušas zvaigznes...

Ir rīts.

Aizgāji,

Atpakaļ neskatījies.

Cik viegli tas bija....

Aizgāji,

Atpakaļ neskatījies...

Sen tas bija –

Vai šorīt?

Aizgāji,

Atpakaļ neskatījies....

Soļus uz kāpnēm

Skaitu,

Sen jau gaidu.

Aizgāji,

Atpakaļ neskatījies....

Vai atnāksi?

Aizgāji,

Atpakaļ neskatījies....

Tai baltumā,

Kur uz mūžu paliek.

                                    1991

* * *

Mana dziesma vēl nedziedāta –

Tā aizsākusies tepat –

                        kur ozoli šalc,

kur mana bērnība basām kājām

brien pa nenopļautām pļavām,

pa Rīgas putekļaino bruģi

pa zilo sapņu ieleju ...

Mana dziesma vēl neizdziedāta,

Tā vēl tik jauna

kā zāles pirmais zaļums,

kā mīlas pirmais skats,

kā maza bērna pirmais šļupsts.

Mana dziesma vēl neizdziedāta,

Tai vārdu vēl trūkst.

Bet iešu to meklēt tepat –

savas pilsētas uguņos raugoties,

savu sapņu ielejā maldoties,

savu draugu sirdīs raugoties...

Manai dziesmai būs sapņu ceļi,

Manai dziesmai būs jaunības ilgas un nemiers,

Manai dziesmai būs....

                                    Mana dziesma vēl neizdziedāta....

                                                                                                1983