piektdiena, 2021. gada 30. aprīlis

Pēdējā aprīļa diena

  1.  Vairāk kā mēnesi nodzīvojām deviņus kilometrus aiz Valmieras uz Smiltenes pusi. Satiksme ar pilsetu laba, var normāli izbraukāt. Tomēr tikai divas reizes biju Valmierā iepirkties un Tele2 vietējā klientu apkalpošanas centrā nokārtot sava telefona lietas. Un tad atpakaļ uz autoostu, kur nepilnas pāris stundas bija jāgaida uz autobusu atpakaļ. Baidījos kur tālu aizklīst pilsētu skatoties, lai nenokavētu autobusu. Žēl, ka nesasparojos uz garāku pastaigu pa pilsētu, apmierinajos tikai ar to, ko varēja redzēt autoostas apkārtnē. Kad kāja būs lietojamā kārtībā, būs uz turieni jāaizbrauc. Tur droši ir ko redzēt.
  2. Vispār būs jāatrod laiks pabraukāt pa Latgales un Vidzemea pilsētām kaut nedēļas nogalēs. Tur ir ko redzēt. Tikai jāatrod kompānija.
  3. Drusku dusmas uz puiku - aizgāja it kā uz pāris stundām, bet nu jau astoņiem pāri. Labi, ka puikas draugs skrēja uz veikalu, varēju viņam iedod naudiņu, lai nopērk man cigaretes. Cik stulbi justies vēl trakākai invalīdei, nekā ir ptiesībā, jo tā pēdas locītava,.... Vispār mani tā kreisā kāja laikam aug ne no tās vietas, kur pienāktos. Ar to visadas nebūšanas notiek pēdējo gadu laikā. Bet ko nu čīkstu, varēja būt vēl ļaunāk.
  4. Ar alkoholu man vispār dīvainas lietas notiek. Organisms jau sen bija sācis tīūrīties no tās nelaimes, bet dzīvojot pilsētās organismam grūtāk iztīrīties, jo gaisā un pilsētas pārtikā visādas nejaukas vielas klāt, no tām arī bija jātīrās. padzīvojot pusotru mēnesi laukos tas process norisinajās straujāk. Un tagad no iedomas vien par alkohola plauktu rindu lielveikalā metas nelaba dūša, sāp galva un velk uz diareju. Savā ziņā tas pat ir labi, jo, kad atkal varēšu normali pārvietoties, varēšu tiem plauktiem mierīgi paiet garām bez cīņas ar sevi pēc principa "pirkt/nepirkt".

ceturtdiena, 2021. gada 29. aprīlis

Nu atkal esmu Rīgā

Jau otro dienu esmu Rīgā pie puikas drauga. Plānots, ka paliksim Rīgā līdz apmēram 27, maijam, kad dosimies atpakaļ uz Ludzu, kur mums ir aizrunāts dzīvoklis uz ilgāku laika periodu.
Es joprojām esmu ģipsī un nestādos priekšā, kā tikšu galā kad mani līdz minētajam datumam aizgādās pie puikas klasesbiedra no pamatskolas laikiem, jo šajā dzīvoklī, kur patlaban esam trijatā ir tomēr drusku par šauru un es vēl esmu neērtās pozīcijās.
No tās Valmieras puses braucām caur Ludzu, jo bija jāatbrīvo no mūsu matām istaba vietā, kur mēs pirms tam bijām dzīvojuši. Daļu mantu nācās izmest, daļu atstāt vietējā Tautas namā, jo mašīnā nepietika vietas visām mantām. Tur gan sanāca mazs kāzuss - iespēju nolikties Tautas namā mums bija aizrunājis puikas tēvs un viņš bija pateicis, ka būs tik daži maisiņi ar grāmatām un varbūt drēbēm. Dežūrtante jutās šokēta, mēs arī. Cik nu varējām, tik atstājām tai Tautas namā un pārējo nācās vēl piepakot mašīnā.
Bija doma vēl Ludzā uztaisīt rentgenu manai pleznai (norīkojums uz šo procedūru bija atstāts reģistratūrā pēc telefoniskas sarunas ar manu ārsti). Bet tur - atlika tikai gribēt. Aparāts bija noplīsis un atsākšot darboties tikai pēc nedēļas. 
Ideja veselu nedēļu tupēt mašīnā četratā ar kaķi, kuram nebija ceļojuma kastes kaut kā neizraisīja vispārējus sajūsmas kviecienus un braucām uz Rīgu ar to, kas ir un cerību, ka Rīgā kāda ārstniecības iestāde man uztaisīs to rentgenu ar visu Nerīgas ārsta nosūtījumu uz šo procedūru.
Divās dienās puikam izdevās sarunāt gan medicīnas iestādi, gan vietu man kur piemesties uz šo piespiedu būšanu Rīgā. Bet tas viss notiksies pirmdien, tā ka pagaidām jāiztiek ar to, kas ir. Kā būs turpmāk, to laiks rādīs.

otrdiena, 2021. gada 27. aprīlis

Viss vienā jūklī

  1.  2016. gadā rakstīju par stacionāru Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Tagad šis stacionārs jau kādu laiciņu kā atsevišķa ārstniecības iestāde ir slēgts. Tuberkulozes un plaušu slimību noteikšanai un ārstēšanai atvēlēta nodaļa Austrumu (Gaiļezera) slimnīcā. Tiešām žēl, jo stacionārs bija republikas nozīmes un tajā visās 9stāvu ēkas nodalās ārstējās cilvēki no visas republikas - no vietām, kur šīs slimības ārstēt ir problemātiski. Viena nodaļa šo slimību noteikšanai un ārstēšanai noteikti ir par mazu republikas vajadzībām.
  2. Vārtos pa gultu, reizēm aizrāpoju līdz ledusskapim panašķoties. Ceru, ka drīz tā kāja būs sadzijusi un varēšu pārvietoties puslīdz normāli.
  3. Cīņa ar globālo sasilšanu ir uzpūsts burbulis. Klimata pārmaiņas notiek visu laiku un cikliski. Tas jāpieņem kā dogma un jācenšas piemēroties apstākļiem. Tā ir vienīgā saprātīgā darbība. Mūsu senči taču piedzīvoja ne vienas vien klimata izmaiņas un izdzīvoja taču. Mēs esam vārgāki par saviem senčiem, vai?
  4. Es nevakcinēšos. Neuzskatu par vajadzīgu. Gripa taču atkārtojas katru gadu jaunā versijā un mums ir izstrādājusies sava veida imunitāte pret šo slimību.
  5. Šodien braucam uz Rīgu. puikam piegriezušās govs astes un netīrumu mēšanas darbi katru dienu bez brīvdienām. Kaut arī viņam samaksā par padarīto. Tikai diemžēl tā ir aplokšņu nauda. Neesmu redzējusi oficiālu darba līgumu. Oficiāls darba līgums viņam ir ar Ludzas pašvaldību par asistēšanu man. 

otrdiena, 2021. gada 20. aprīlis

Dažādas lietas

  1.  Skatos pavasarīgas bildes gan feisbukā gan draugiem.lv. Prieks par to, ka cilvēki izbauda pavasari. Pati redzu pavasari tikai pa logu. Izklidzināt laukā no dzīvoklīša pati nevaru. Uz kruķiem nejūtos stabila, jo pagaidām nevaru to kreiso kāju likt pie zemes kā arī mani biedē tie trīs akmens pakāpieni aiz ārdurvīm. Arī tad, kad abas kājas bija veselas, tie mani biedēja, nejutos stabila pa tiem kustoties,  Reizēm nācās rāpus tikt augšā un pie durvju kliņķa pieturoties piecelties un turpināt kustību pa dzīvokli jau uz abām kājām. Tie pakāpieni ir par neērtu manai stabilitātei. Pie kam skaidrā prātā, jo alkohols jau kļuvis par aizvēsturisku lietu.
  2. Pedējā laikā esmu likusi daudzus rakstus, kas varetu būt strīdīgi un tie varētu radīt ko diskusijai līdzīgu. Tik mani lasītāji klusē. Atceros daudzas pārrunas par skārdenem un tā satura lietosanu, kā arī nelielas runas par dažām citām tēmam. Tagad klusums, kaut arī lasīta tieku. Tiesa, dažreiz man piezvana, lai apspriestu kādu no vecākiem rakstiem.Vai tiešām nevienam nav ko teikt par to, ko rakstu? Negribu īdēt, bet reizēm ilgojos pēc sarunām ar lasītājiem. Zinu, ka mani samērā regulāri lasa arī tādi, kas nav atzīmējušies kā mani sekotaji.
  3. Spīd atgriešanās Ludzā. Dēls uz turieni ļoti grib. No vienas puses viņam taisnība - dzīve Ludzā ir lētāka nekā Rīgā. Par to jau apmēram esmu rakstījusi iepriekš. Par 30 eirikiem plus komunālie var dabūt dzīvokli ar divām istabām un krāsns apkuri. Par 70 eirikiem plus komunālie jau ko labaku. Valmierā viss ir ap 200 plus komunālie.
  4. Dēls sāk apgūt krāsns kurināšanas prasmes. Līdz šim šeit to darīju es, jo jau agrāk biju to visu apguvusi, Puikam pamazām sanāk Par to ir prieks. Jo, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, pat mūsu attīstītajā laikmetā pilsētās ir saglabājusies dzīvokļi ar malkas apkuri un labierīcībam kāpņu telpā. Un es nerunāju par privātmājām. Kaut gan daudzi piepilsētas privātmāju īpašnieki atrod iespējas un līdzekļus modernizēt savas mājas ieviešot tur laika garam atbilstošas ērtības.

pirmdiena, 2021. gada 19. aprīlis

Vārtoties pa gultu

 Vārtoties pa gultu ar savu pussalauzto potīti (lūzums neliels, par to jau rakstīju iepriekšējā rakstā) prātā nāk dažādas domas.

  1. Nedrīkst iesīkstēt un guļot izvēlēties tikai vienu pozu. Kaut vai pa gultu jādīdās, pat japasēž reizēm. Lai nerodas izgulējumi, kas saasinās esošo situāciju. Pie viena jāmēģina pa druskai pārvietoties uz veselās kājas. Ja ne ar kruķiem, tad turoties gar sienām un pie mēbelem. Var pat mēgināt parapot, Pārējā muskulatūra tomēr jāuztur formā, lai vēlāk būtu vieglāk "iedresēt" slimo kāju pēc ģipša noņemšanas.
  2. Dusmas uz torentiem. Reiz biju lejupladējusi seriālus Ansromēda un Herkulesa dīvainie piedzīvojumi pilnā apjomā - 20 sezonas ar apmeram 20 sērijām katrā sezonā. Par šiem seriāliem esmu rakstījusi iepriekš kaut ar īsām frāzēm raksturojot atainotos notikumus. Tie komplekti palika vecajos, noplīsušajos datoros un tos neizdevās pārdabūt uz cita kompja. Tagad mēģināju atrast šos pilnos komplektus torentos, bet vairs nevaru atrast. Ir tikai atsevišķas, nepilnas sezonas. LostFilm'ā mēģināju atrast kaut Andromēdu, bet tur arī nekomplekts. Gribētos zināt, kur dabūt pilno komplektu abiem seriāliem.
  3. Abi ar puiku turam īkšķus, lai ātrāk tiktu prom no šejienes savā dzīvoklī. Ir cerības tikt atpakal uz Ludzu.

pirmdiena, 2021. gada 12. aprīlis

Vidzemes (Valmieras) slimnīca

Pēc arhitektūras skaidri redzams, ka ēka celta vēl padomju laikos. Slimnīcas ēka ie liela, vairākiem korpusien, no kuriem viens atvēlēts poliklīnikai. Ja pilsētā ir tik liela slimnīca, tad ir skaidra, ka tā apkalpo ne tikai pašu pilsētu, bet arī visu tuvāko lauku reģionu.

Man no pašas slimnīcas neko vairāk par uzņemšanas nodaļas traumpunktu un divus rentgena kabinetus gan nesanāca redzēt. Galu galā biju nokritusi un potīte čupā. Izrādījās, ka ir neliels lūdzums pēdas augšpusē un sastieptas dzīslas. Uzlika ģipsi un ieteica pārvietoties ar kruķiem. Šodien pamēģināju, sanāca tūdigi, visu laiku vilka uz kreiso pusi - lauztās kājas pusi. ceru, ka ietrennēšos. Jo kāju pie zemes likt nevar, par ne atspiestires, savādāk sabeigšot Ahileja cīpslu un tad ar staigāšanu būs vēl sūdīgāk.

Par uzņemšanas nodaļu runājot. Telpas relatīvi nesen atremontētas, jaunākā tehnika rentgenam. Pat izdevās savus rentgenus redzēt traumpunkta dakteres kompī. Tādi dīvaini plūstoši. Savādāki, nekā ierasts redzēt rentgena uznēmumus Rīgā. 

Personāls jauks un pretimnākošs. Pēc ģipša uzlikšanas mani sūtīja uz mājām, bet man pretī nebija kam atbraikt. Nācās saukt taksi, Taksis uz šo lauku vietu izmaksāja vien 7,50 eiro. Rīgā taksis reizēm ir dārgāks. Takša šoferīte arī bija ļoti laipna, aizveda līdz durvjupriekšai un palīdzēja tikt līdz lievenim, uz kura sēžot varēju gaidīt puikas pārnākšanu. Pat apvaicājās, vai nevar vēl ko palīdzēt. Bet man jau ar to pašu pietika.

Katrā gadījumā es ar šo vizīti esmu apmierināta, kaut arī kājas trauma bija un paliek. Tagad mums ar puiku pašiem jācīnās talak.

ceturtdiena, 2021. gada 8. aprīlis

Kārtējais rīts ar kafiju un citas lietas

 Es laikam jūtos drusku laimīga. Esmu redzējusi daudzas vietas Latvijā, nedaudz pabijusi Krievijā vēl padomju gadus grupu ceļojumos, kurus rīkoja arodbiedrība. Un man drusku žēl tos cilvēkus, kuri izbraukājuši Turciju, Ēģipti un citas valstis, nemaz nezina, cik mūsu mazā zemīte skaista un interesanta.

Neaprakstīšu tās vietas, kuras esmu redzējusi savas dzīves laikā jo par daudzām no tām esmu jau rakstījusi šeit vai arī ievietojusi bildes no šīm ekskursijām. 

Bet pa lielo gribu teikt - mīļie mani, pirms brauciet uz kaut kurieni uz ārzemēm, iepazīstiet savu dzimto valsti, lai ir par ko pastāstīt ārzrmniekiem. Tad nebūs neziņā jāplāta mute kā zivij. Un, pat uz vietas dzīvojot, nebūs tādu kāzusu, kā mēģinājums pasludināt Jūrmalu par Vidzemes lielāko pilsētu - skaidra vietējās ģeogrāfijas nezināšana.

Un arī aizspriedumu. Rīgā dzīvojot par Latgali bija radies priekšstats kā par masveida nodzērušos rajonu, kurā nav darba. Padzīvojot Ludzā, redzēju, ka tā nav vis. Uzpūsta mediju melīga informācija. Latgalē dzīvo jauki un darbu mīloši cilvēki kuri nebūt nav nodzērušies līdz rozā pelītēm. Rīgā esmu redzējusi daudz vairāk zilīšu nekā Ludzā. Tas, ka dzīve Ludzā ir daudz lētāka, nekā Rīgā un tās piepilsētās, tikai liecina par to, ka turienes ļaudis nav tik augstprātīgi un sevi mīloši kā tie, kas dzīvo tuvāk liepilsētai.

Pabraukājot, padzīvojot Latvijas reģionos sāku labāk izprast tās problēmas, kuras patlaban ir mūsu valstī un domas, kā to visu varētu labot.  Tomēr politikā nelidīšu - nav priekš manis. Tik ceru, ka kāds sadzirdēs, sapratīs un kaut daļēji izmantos savā praksē.

Ar visu šito penteri gribu pateikt - pirms brauciet uz ārzemēm atvaļinājumā, pabraukājiet tepat, pa Latviju. Un pacentieties iemīlēt savu zemi un tautu.

trešdiena, 2021. gada 7. aprīlis

Es cepjos

 Par to, ko rakstīšu tagad, jau esmu iepriekš cepusies un runajusi. Iespējams, ka rakstot atkārtošos par dažām tēmām.

  1. Viss jampadracis ap kovida vīrusu ir nedaudz pārspīlēts. Ja jau tiek runāts par iespējamo trešo vilni, tad varbūt pietiks rīkot ažiotāžu ar pārspilētām karantīnām? Potes pret šo slimību jau ir izgudrotas un ir iespēja vakcinēties. Kāpēc tad ap gripu netaisa ažiotāžu? Tā jau arī atkārtojas katru ziemas sezonu un iztiekam bez visādiem pārspīlētiem aizsardzības mēriem, tik dažuviet tiek ieviesta karantīna. Piemēram, slimnīcās un pansionātos.
  2. Pēc katrām vēlēšanām, neatkarigi no tā, vai tās ir pašvaldību vai Saeimas vēlēšanas, politikā arvien vairāk ienāk jaunas personības, daudzi iepriekšējo gadu politiķi noiet no politiskās skatuves. Daudzi no viņiem ir apguvuši poltikas teorētiskās zināšanas studējot LU politoloģiju. Šai gadijumā teorija ir laba lieta, bet daudziem pietrūkst praktisko zināšanu, jo diezgan bieži teorija un prakse ir dažādi jēdzieni. Ļoti pietrūkst saimnieciskās domāšanas, ir tikai skats uz ES un reizēm nedomāšana par to, vai tas, kas der citām Eiropas valstim der arī Latvijai. Pie gadījuma nedaudz izteikšos par Ušakovu. Neesmu iedziļinājusies visos viņa darbības plusos un mīnusos, bet esmu pamanījusi tās labās lietas, kas viņa darbības laikā tika ieviestas Rīgā. Ir piedomāts par skolēnu braukāšanu no/uz skolu un mājām. Rīgas robežās skolēni var braukāt sabiedriskajā transportā par brīvu. Ir daudz piedomāts pie pilsētas sakopšanas un labiekārtošanas, šo darbu turpina viņa pēctecis (ārprāts, es taču nezinu, kas tagad ir Rīgas mērs!). Ņemsim vērā, ka Ušakovs ir gados jauns cilvēks, kuram zināmā mērā tomēr piemīt saimnieciskā domāšana.
  3. Es ļoti ceru, ka daudzi uz ārzemēm strādāt aizbraukušie atgriežas Latvijā lai strādātu šeit. Nav taču tā, ka nemaz nevar atrast darbu šeit. Protams, viss piedāvājums jāskata caur cilvēka spēju prizmu. Tomēr - pie mums ir paliels darba piedāvājums gan pilsētās gan laukos. Gan uzņēmumos gan lauksaimniecibas lielsaimniecībās. Protams, ne jau vienmēr piedāvātais darbs ir viegls. Tomēr, manuprāt, visu un vienmēr var sarunāt ar darba devēju, ja abas puses ir ieinteresētas sadarbībai. Pati pēdējos gados esmu pstrādājusi dažādās jomās savu fizisko iespēju robežās. Un turpinu meklēt to darbu, kuru spētu paveikt. Ceru, ka atradīšu. 
  4. Dzīvokļu izīrētājiem daudzviet jāpiedomā par īres cenu samazināšanu. Daudzviet tās ir nesamērīgi augstas. Ne visi, pat strādajošie, spēj samaksāt īres cenas. Protams, cilvēki var meklēt dzīvokļus mazpilsētās un laukos, bet ne visur ir atrisināts transporta jautājums nokļūšanai no/uz darba vietu. Un pie viena mazpilsētās atrast darbu ir grūtāk. Bieži ir jāskatās uz iespējām strādāt pilsētai tuvākajās lauksaimniecībās vai jāizlāpās ar cita veida gadījuma darbiem.

svētdiena, 2021. gada 4. aprīlis

Drusku no visa

  1.  Joprojām meklējam divistabu dzīvokli, vēlams, Ludzā. Var būt ar malkas apkuri. Bet izskatīsim visus variantus.
  2. Esmu atpalikusi no dzīves. Kad tuvākajā laikā sagaidāmas jel kādas vēlēšanas?
  3. Esmu priecīga, ka manu blogu vispār lasa. Lielākais lasītāju skaits saradās pirmajā karantīnas reizē, tagad laikam visi jau apraduši ar ikgadējām ziemas karantīnām un nu lasītāju skaits palicis apmēram tāds pats, kad nebija karantīnas. Tomēr ikdienas statistiku skatoties redzu, ka ik pa brīdim lasītāko rakstu vidū uzpeld kāds no vecākajiem rakstiem. Arī patīkami. Tas, ka lasa ne tikai svaigākos rakstus, bet arī parakājas lapā un palasa ko no iepriekš liktā.
  4. Joprojām nesaprotu bļaušanu par lauksaimniecības pagrimumu un to, ka nav darba ne pilsētā ne laukos. Laukos, īpaši lielsaimniecībās, darbu var atrast vienmēr. Darbs gan ir smags, bet pietiekami normāli apmaksāts un pie normāliem saimniekiem strādājot arī visas tās pašas sociālās garantijas, kas pilsētas uzņēmumā strādājot. Ir radies iespaids, ka uz ārzemēm bēgošie ar savu bļaušanu meklē attaisnojumu tam, ka nevēlas strādāt laukos. Vienkārši cilvēkiem bailes no smaga darba un viss. Mans dēls tagad, nu jau kādu mēnesi strādājot lielfermas kūtī, beidzot ir sapratis piena produktu īsteno cenu. Jo redz pašu piena produktu ražošanas pirmsākumu. Tās govis ir jāapkopj katru dienu un jāslauc katru dienu vismaz divas reizes. Un viņām jānodrošina labi sadzīves un komunikācijas apstākļi, lai tas piens būtu un daudz.  Par saimnieku, pie kura puika strādā, var spriest kaut vai no tā, ka viņš katru dienu spēj aizvest uz Smiltenes pienotavu ap 30 tonnām piena. Un labticīgā rūpe ir ne tikai par govīm, bet arī par personālu. Jau iepriekš rakstīju par to.
  5. Darbā iekārtošanas uzņēmumiem vajadzētu pilsētniekiem piedāvāt darba iespējas ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Un tiem uzņēmumiem, kas iedzīvotājiem piedāvā darbus kādā no ES valstīm, vajadzētu strikti paprasīt no cilvēka darba biržas zīmi vai ko tamlīdzīgu, ka cilvēks tiešām nav spējīgs atrast sev piemērotu darbu Latvijā. Savādāk var sanākt kā citur Eiropā - iebraucēju masas strādā to darbu, ko pašmāju ļautiņi ir par slinku padarīt.
  6. Varbūt iepriekš minēto apstākļu dēļ nespēju ņemt par pilnu Eiropā izplatīto uzskatu, ka viesstrādnieki atņem darbu vietējiem, Viesstrādnieki vienkārši dara tos darbus, kurus vietejie ir par slinku darit. Vietējie paši sev rada problēmas. Kur problēma iet un strādāt arī tādu darbu, kas ārēji šķiet nepievilcīgs atstājot mazāk iespēju šo darba vietu aizņemt viesstrādniekam?