Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Zināmā mērā pat lielos. Izdevniecībā Ezerrozes grāmatas ir iznācis manas grāmatas Trīskrāsu karuselis atkārtots izdevums. Nezinu, kurā mirklī grāmata nonāks līdz bibliotēkām un grāmatnīcām, bet iegādāties jau ir iespējams pašā izdevniecībā.
Ceru kaut kad uz jebkādām atsauksmēm.
Nākas laikam atgādināt vēl un vēl gadu vecu apmēram ierakstu (links uz to ir šis teikums). Lai neteiktu, ka neesmu brīdinājusi. Tie, kuri mani lasa regulāri, domāju, ka sapratuši manu klikš un neļaunojas. Laikam jau tieši anonīmiķu dēļ papildināju sava bloga aprakstu. Piedodiet, bet ne vienmēr esmu jauka.
To, ko tagad teikšu, paudu jau savā 21.03.2022. ierakstā. Tagad atkārtošos, laikam mazāk agresīvi, nekā pērnajā pavasarī.
Tos divus pēdējos anonīmos komentārus atstāšu kur ir un kā ir. Pieļauju, ka abi anonīmie komentētāji manu pērnā pavasara paziņojumu nav lasījuši un nevarētu būt brīnums - ieraksts jaunu iekrakstu sakarībā aizslīdējis arhīviskajās dzīlēs.
Tātad par ko ir runa.
Kungi un dāmas! Nu lūdzu neesat anonīmi komentējot še ierakstus! Kaut 123xl līmenī ierakstiet vārdiņa "anonīms" vietā pirms sava komentāra. Tas palīdzēs izvairīties no nevēlamām mirkļa emocijām un nevajadzīgiem pārpratumiem. Visus anonīmos komentārus neatgriezeniski dzēsīšu neatkarīgi no komentāra satura. Turpmāk un regulāri. Nekā personīga, tikai informēju.
Nedomāju, ka kādreiz nāksies šo rakstīt. Laikam izskatīsies drusku kā taisnošanās, bet laikam jau vajag ierakstīt.
Dzēšu visus anonīmismus. Par to, ka to darīšu bez žēlastības, jau pavasarī visus brīdināju. Kas negrib ņemt vērā, lūdzu ejiet pastaigāties tālu un dikti. Katram blogerim ir tiesības savā blogā ieviest tādu kārtību, kādu nu vēlas, ja vien ar to netiek pārkāptas juridiskās normas.
Un vēlreiz atgādinu - es izsaku domas, kuras ne vienmēr saskan pilnīgi un galīgi ar oficiālo nostādni. Tik paskatos uz problēmu nedaudz no cita rakursa. It īpaši Krievijas - Ukrainas notikumu sakarībā. Un atgādinu - neatbalstu karu jebkurā tā variantā. Karš arī Āfrikā ir karš un nosodāma darbība.
Kas attiecas uz Putinu, šobrīd var pat apgalvot, ka viņš savu pasākumu ir zaudējis pat pirms faktiskās karadarbības beigām. Viņš to kaut morāli jau ir zaudējis. Kaut reitinga līmenī - tik pat daudzās acīs, cikās Zeļenskis šo karu ir vinnējis. Līdz faktiskajai kara izbeigšanai vēl kādu laiciņu jāpagaida, bet nostādnes šobrīd jau ir šādas.
Drusku paskaidrojuma par maniem iepriekšējiem tekstiem.
Virspusēji varētu likties, ka es, daloties ar uzieto Krievijas vēstures alternatīvo skatījumu un kādu ne pārāk smuku pašu vēstures aspektu publiskošanu, kaut neapzināti, bet tomēr atbalstu Krievijas pašreizējo darbošanos Ukrainas teritorijā. Tomēr tas nu droši nav tā. Vienkārši vēsture jāzina, "jāieslēdz" kritiskā domāšana. Jāapzinās, ka neviena tauta līdz galam nav balta, pūkaina un ideālisma kalngals. Katra valsts ir dzīvs organisms kaut vai tāpēc, viena no valsti veidojošām sastāvdaļām ir cilvēki, kuri šajā valstī dzīvo. Dzīvo ar visiem saviem plusiem un mīnusiem.
Mums nav tāds valsts vadītājs, kā Putins ar visu viņa autoritārismu. Jā, mēs lamājam savus valstsvīrus, esam ar kaut ko viņu rīcībā neapmierināti. Bet mūsējie nav nesatricināmi iecementēti savos krēslos, mums ir iespēja kaut nedaudz, bet tomēr vēlēšanu laikā pamainīt valdības sastāvu. Un katra valdība kaut ko pamaina esošajā valsts iekšējā situācijā. Tās izmaiņas patīk vai nepatīk - tālākais pēc skaita jautājums.
Un mums nav Ukrainas šībrīža problēmas - kara. Mums neveidojas straujos tempos valsts parāds, kura iemesls ir kaimiņvalsts iebrukums. Jā, Latvijai ir valsts parāds, bet tas "neskrien kalnā straujos tempos", jo citas valstis kādā nebūt formātā piedalās krīzes situācijas risināšanai. Mums nav karadarbības skarta zona, kuru būs ļoti jāatjauno tam, kuram šī zona paliks pēc karadarbības izbeigšanās (nu nevar būt mūžīgs šis karš). Un šajā griezumā nav būtiski - Ukrainai vai Krievijai. Teritorija ir ļoti stipri izpostīta un prasīsies pēc atjaunošanas. Donbass, Doņeckas apgabals ir viens liels akmeņogļu ieguves rajons. Laikam jau tās ogles ir būtisks derīgais izraktenis.
Kāpēc šobrīdējais "palags"? Vienkārši nedaudz jādomā līdzi notiekošajiem procesiem. Ar urrā saucieniem un tamlīdzīgām būšanām nekas labs nav sagaidāms.
Lūgums kungam, kurš man uz telefonu rudenī atsūtīja ziņu ar parakstu Ķipa Gundars, lūdzu sazināties ar mani. Ir variants reiz aizdoto atgriezt caur pastu, bet tur vajadzīga vēl papildinformācija tai, kuru man uzrāda e-pasta saraksts internetbankā. Caur internetbanku pagaidām neko nevaru izdarīt, jāizmanto pasta pakalpojums.
Diemžēl tā nu ir sanācis, ka esmu krietni pāri pusmūžam. Ar to domāšanu - ko atstāšu pēc sevis un kā tas atstātais darbosies. Ja fiziskās lietas pamazām kārtojas (ieskaitot finansiālo parādu kārtošanu iespēju robežās un pamazām). Vispār - lietu sakārtošana notiek un notiksies arī turpmāk.
Kāpēc zināmā mērā steidzu lietas sakārtot? Man vairs nav un nebūs 18; pases dati rāda.... Nu labi, pirmo simtu gadu vēl neesmu nodzīvojusi. Bet vienalga tas cipars liek iespringt.
Jautājums še mana bloga sakarībā.
Negribas, ka tas iegrimts nebūtībā, kad man tomēr nāksies uz to mākoņa maliņu pārcelties. Pateicoties Ulda Blogāres apskatiem esmu iepazinusi citus blogus ar interesantu saturu. Tomēr tam visam ir - blogs ir viens, blogā rakstošais autors arī ir viens.
Papētot blogspot.com piedāvātās iespējas, sapratu, ka drīkst vēl kādam piešķirt tiesības rakstīt manā blogā.
Tad nu jautājums - ja došu iespēju izpausties kaut reizi mēnesī savam dēlam šajā blogā, mani nenomētās ar akmeņiem? Puisis patlaban veido savu podkāstu The Eastern Border angļu valodā runājošai tautai, reizēm kāds viņa raksts parādās TVNET'a latviski. Reizēm vēl kur citur.
Tātad - ja ļaušu dēlam še, manā vietnē, kaut reizi-divas mēnesī ko ierakstīt par savām tēmām bez manu tekstu kritizēšanas: jūs šādu opciju pieņemsiet? Un - vai ir kāda pieredze šajā lauciņā?
Pie viena - īsti negribas, ka šis blogs aizietu nebūtībā, kad man pienāktu tas mākoņa maliņas mirklis.
Ceru uz atbildēm.
Tikai zināšanai mani lasošajiem.
Gan jau ka pamanījuši esat, ka cītīgi "revidēju" mīnuszīmes virzienā izdzēšot komentārus, kuri pie tekstiem parādās ik pa laikam palielā skaitā nevis izsakoties par tekstā pausto, bet masīvi reklamējot kaut kādus stipri nepārbaudāmus naudas aizdevējkantorus; komentārus, kuri tapuši visai sliktā latviešu valodā acīmredzami ar Google Translite palīdzību.
Turpmāk šādi pat izrēķināšos ar visiem tiem komentāriem, kuru "radītāji" būs vārda "anonīms" jebkura versija, pat ja vairāku variantu salikumā. Un neatkarīgi no tā, vai komentāra teksts saturēs manu atbalstīšanu teiktajā vai arī nē.
Kāpēc?
Reiz, gadus iepriekš, jau par šo tēmu izteicos kādā no saviem pamattekstiem aicinot komentētājus izteikties ja ne ar pasē ierakstīto vārdu, tad vismaz ar niku. Toreiz šī saruna nekur nenoveda. Tik vienu mirkli atzīmēju savā blogā neļaušanu komentēt anonīmiem lietotājiem, kas tomēr arī beidzās tur, kur beidzās - anonimitāte komentāros neapstājās un galarezultātā aizliegumu likvidēju.
Labi, saprotu, ka ne visi grib publiskot savu pasē ierakstīto oficiālo vārdu. Izeja - niks, iesauka vai kā nu ērtāk. Galu galā - mūs dzīvē ne jau vienmēr sauc oficiālajos, vecāku dotajos vārdos. Bet šie "mīļvārdiņi" niku, iesauku veidā ir daļa no mūsu dzīves, personības. Mēs esam tie, kurus tā sauc. Piemērs iz dzīves? Še neslēpjos un runāju ar tādu vārdu, kāds nu man ir. Internetvietnēs kurbijkurne.lv un faces.eu mani atpazīst kā mausnu (t.i. niks - mausns). Es neslēpjos, esmu. Un man ir šis vārds neatkarīgi no tā, vai manis teiktajam kāds piekrīt vai ari nepiekrīt.
Mans "uzburkšķis" šeit par ko? Ir grūti, praktiski neiespējami reizēm sarunāties tēmā, ja kādam atbildi uz kādu komentāru, bet pretī "es neesmu tas anonīmais, tas bija kāds cits, vispār es tikko teicu" pat ja sanāk atbildēt anonīmajam uz konkrētu anonīmu viedokli. Ej nu beigās saproti ar ko runā - ar cilvēku otrpus ekrāna vai garām lidojošu skudru. Un rodas jautājums - ar ko tad es īsti sarunājos? Meklēt komentāros kurš anonīms komentārs uz kuru anonīmo attiecas? Tāpat apjuksi un tāpat neatzīsies, jo negribēs atbildēt par paša vārdiem. Pastiprinu - tas, kurš baidās savu teikto parakstīt kaut ar kādu apgrozībā esošu niku, iesauku - manuprāt baidās pats no sevis teiktā, negrib uzņemties atbildību par pateikto. Grib noslēpties amorfā, pelēkā masā. Bet amorfā, pelēkā masa jau vienmēr visos laikos ir tā, kura "dabon pa mizu" vispirms neatkarīgi no tā, kā jūtas kāds no masas "stūrīšiem" kurā mirklī. Ilgāk noturas tie, kuriem nav bailes būt Jānim ar iesauku Jančuks vai Kārlim - Kažam, Elīzai - Līžukam....
Pie viena, nezinu, kā jūs, bet es cienu tos, kuri nebaidās runāt savā vārdā, kaut nikā ietvertā. Un man ir vienalga, vai še, komentārā, piekrīt manis teiktajam vai nepiekrīt. Gribas cerēt, ka arī jums patīk sarunāties ar cilvēku, kuru sauc tā, kā viņš to ir definējis, nevis ar to, kurš ko pasaka slēpjoties "putras katlā" no cikla "putru ēd kā vienotu veselu nevis katru putras graudiņu atsevišķi".
Nu, salīdzinājumus var piemeklēt diezgan daudz. Nu, piemēram - cilvēka ķermenis sastāv no daudzām definētām "detaļām", nevis no kaut kā bezveidīga. Ģimene - mamma, tētis, pulciņš dažādu bērnu, pilsēta - daudz dažādu celtņu, cilvēku un vēl kaut kā visāda...
Nu, tā kaut kā. Pateicu lai būtu lietas kursā. Un nesāktos "vah, kā tā!".
Tiešām dzēsīšu visus komentārus, kuru autorība - variācija par vārda "anonīms" tēmu. Neatkarīgi no tā, vai teksts saturēs atbalstu manis teiktajam vai nē.
Tik. Tiem, kuri mani lasa.
Šovakar dēls atgriezās Rīgā, Latvijā no Varšavas. Polijas-Ukrainas robežas. Tikko atgriezos no viņa sagaidīšanas.
Nezinu, kurp un kam raidīt lūgumus, lūgumus, lai jūsu bērniem atgriežoties mājās uz lūpām nebūtu smagie vārdi: "Es redzēju karu. Un tas nav kino".
Mans dēls vakar vakarā aizlidoja uz Varšavu, lai šodien dotos uz Polijas-Ukrainas robežu. Tālāk - pēc apstākļiem. Devās kā žurnālists, lai sniegtu pasaulei informāciju papildus tai, kas izskan ēterā. Varat viņa aktivitātēm sekot šajā vietnē uz ieteiktā linka Austrumu robeža, kam ērtāk, links uz viņa podkāsta vietni šeit.
1. Feisbukā jau kādu laiciņu iepriekš izveidoju grupu "Stūrakmeņi. Rakstām vēsturi." Ar domu - rakstām, dalāmies ar informāciju par cilvēkiem, kuri mūsuprāt ir pelnījuši vietu cilvēku atmiņā ar kādu savu rīcību. Var jau būt to grupu tieši feisbukā veidoju tādēļ, ka tur tomēr "apgrozās" lielāks cilvēku kopums nekā privātajos blogos. Nu, noteikti vairāk cilvēku, nekā manu blogu lasa.
Kā par pirmo atmiņā palikttiesīgo cilvēku ierakstīju par Mārtiņu Kotānu. Šorīt veltīju ierakstu Jānim Veselim, par kuru uzzināju gatavojot materiālu LFFB mājas lapai.
Tik ieteikums, vēlējums maniem lasītājiem. Gan jau ka jums ir arī akaunts feisbukā un jūs tur darbojaties. Ja nu kādam ir kāda ideja, velme uzrakstīt par kādu cilvēku, kuru jūsuprāt būtu vērts pieminēt, uz priekšu. Un nav jāgaida, kamēr cilvēks uz mākoņa maliņu aiziet - ja cilvēks "ierakstās" labos (varbūt ne pārāk labos?) darbos ar vērā ņemamu efektu - dariet to zināmu.
2. Salinkoju no jauna rakstus, kur links "ved" uz LFFB lapu. Liekas, visu būšu "sastrādājusi". Ja ko nebūt esmu palaidusi garām, "bļaujiet" komentārā. Pārbaudei - skatiet "caur" tagiem Cilvēki, F&F cilvēki un Tulkojumi. Vismaz laboju šo tagu robežās esošos tekstus. Var jau būt, ka kaut kur vēl kas palicis nesadarīts. Katrā gadījumā - ja nu kas, dodiet ziņu.
Paldies tiem, kuri pagājušajā mēnesī atsaucās uz manu nelielo izmisumu. Esmu piefiksējusi, cik kurš man aizdeva problēmas risinājumam, pavasara pusē sākšu atdot pakāpeniski pēc saraksta.
Tomēr - ir iestājies kaut kas līdzīgs forst mažoram. Lūgums - lai "izlīstu" no esošās situācijas nesatricināmi un galīgi ir nepieciešami jaunatklājušies 300 eiriki. Tiešām, piefiksēšu un atdošu parādu samērīgi pārskatāmā samērā tuvā nākotnē.
😞
Pirms gadiem deviņiem še ierakstīju par savu grāmatu Trīskrāsu karuselis. Pa šiem gadiem daudz nekas nav mainījies. Nav mainījies tai ziņā, ka izdots ir tik cik izdots tajā laikā, vairāk nav sanācis. Tiesa, ir pamainījies telefona numurs, kas uzrādīts dotajā linkā. Esošo telefona numuru var "sastapt" manā šejienes profilā.
Nav pamainījies arī tas apstāklis, ka grāmatnīcās nav pieejams neviens grāmatnīcas izdevums.
Un laikam jau pārskatāmā nākotnē no manas puses ar manu aktivitāti arī laikam nekas nepamainīsies.
Toties varu piedāvāt nelielu risinājumu. Ja kādam ir kāda vēlme to garadarbu izlasīt, varu nosūtīt interesentam uz e-pastu to, kas ir saglabājies manā datorā kā izdošanai paredzētā versija. Tik uzrakstiet man uz profilā norādīto manu e-pastu. Lai zinu, kurp pārsūtīt. Īsais grāmatas apraksta ieskicējums, kurš dots iepriekšējā grāmatas aprakstā, nav mainījies.
Nezinu ko darīt. Kam "pieklauvēt". radiem, draugiem, paziņām jau esmu klauvējusi. Man dažu obligāto maksājumu galīgai nokārtošanai vajadzētu 250 eirikus. Ar laiku segtu parādu...
Domas pa galvu maisās "no visa pa druskai" tēmā. Pie viena, drusku atgādinu - ja lasot kādu no maniem iepriekšējiem tekstiem radies iespaids, ka sevi stādu par gudrāku un labāku par citiem, tad tas ir mirkļa iespaids un manas neveikli uzrakstītās frāzes. Nu, nevienā acī nav pārliecības, ka mans viedoklis ir vienīgais un pareizais. Tik mirkļa viedoklis ar cerību, ka kāds varbūt izteiks savādāku, bet motivētu, viedokli.
1. Tiešām kaitina tie, kas, ko komentējot, izsaka tik apgalvojumu bez seguma. Un pie jebkura precizējoša jautājuma jūtas apvainoti savās labākajās jūtās. Jo īpaši tas lasāms feisbuka kopīgajā laika joslā esošo tekstu komentāros. Atsauci linka veidā manuprāt īsti nav nozīmes likt. Katram manam lasītājam laikam jau noteikti ir savs draugu loks minētājā internetvietnē un tur publicētie raksti ar palielu daudzumu visvisādu komentāru. Vienkārši laikam jau jāpalasās šie komentāri un jāizvērtē katrs komentārs atsevišķi.
2. Joprojām īsti nespēju saprast tos cilvēkus, kuri katru feisbuka listē vērtē tekstu tik izsakoties nevis par teksta tēmu, bet izsakot savu subjektīvo vērtējumu par teksta autora personisko dzīvi. Nu, pavisam nevietā un nekorekti. Toties novērtēju tos, kuru viedoklis ir argumentēts, kaut arī ne vienmēr piekrītu paustajam. Tiešām, - māte, meita un kleita.
3. Patlaban jau kādas dienas cīkstos ar blogu drusku papildinot tekstu tagus/birkas. Ceru, ar šiem nelielajiem jaunajiem tagiem/birkām izdevies kaut nedaudz padarīt vieglāku orientēšanos manos "cepienos". Tiešām ceru uz kādu vērtējošu komentāru. Kā arī uz iespēju saņemt ieteikumu - kā būtu iespējams atbrīvoties no aktualitāti zaudējuša taga/birkas.
4. Darbojoties ap šo blogu - pārtagojot, labojot drukas kļūdas, - daudzi mani ieraksti man izraisa "ak, un es par to rakstīju? Es tur biju?" sajūtu. Kā arī atrodu kādas lietas, vietas, kuras savulaik esmu reklamējusi, bet nu tās atrodas jau pavisam citur, nekā es savā reiz pieminējumā esmu izteikusies, dažas ir beigušas savu pastāvēšanu. Tomēr šajā gadījumā laikam jau neko nemainīšu. Lai paliek vēsturei. Manai un pašas vietas/lietas.
Rosos še ne tikai iepriekšējos rakstos "izķerot blusas" - drukas kļūdas. Arī daudzus rakstus pārtagojot. Tagi še nosaukti par birkām.
Dažas birkas ieviešu no jauna, dažas - atzīmēju, jo iepriekš nebiju atzīmējusi.
Caurskatot birku sarakstu, konstatēju, ka kādas/kāda jāizņem no birku saraksta. Un te nu man ir problēma - nekad iepriekš to neesmu darījusi.
Lūgums mani lasošai tautai - vai ir kāds/kāda, kuram ir blogs, veidots blogspot.com vidē? Ja ir, lūdzu iesakiet, kā šajā vidē var atbrīvoties no nevēlamiem tagiem/birkām?
Caurskatīju iepriekšējo gadu publikācijas. Daudzās esmu pamazām novērsusi drukas kļūdas. Diemžēl ne visās. Jāiet pamazām visam cauri.
Daudzi manis dotie linki nedarbojas. It īpaši tie, kuri doti uz LFFB mājaslapu agrākos gados. Mājaslapa mainījusi savu vizuālo noformējumu un serveri. Tas nozīmē, ka patreiz esošai mājaslapai "jāiziet cauri" un teksti jāsalinko no jauna. To arī pamazām salabošu.
Īsti nav skaidrs, ko darīt ar dažiem linkiem, vedošiem uz dokumentāliem raidījumiem jūtūbē, uz kuriem arī ir linkots veidojot rakstu par tēmu. Nezinu, kā tur izlāpīties. Ja metu laukā no teksta linku uz vajadzīgo vietu jutūbē, vajadzētu mest laukā arī pašu rakstu jo tas balstīts uz konkrētu gabalu jūtībē....
Šoreiz meklēju divistabu dzīvokli par saprātīgu cenu. Nav obligati Rīgā. Ar mani kopā būs pieaudzis dēls un kaķis. Mums tas dzīvoklis akūti un ātri nepieciešams.
Pati ēka celta 18jos gados, no ārpuses atjaunināta - nedaidz restaurēta. Iekšpuse gan pārplānota un ar moderniem materiāliem sadalīta dzīvokļos lielsaimniecības strādniekiem.
Nezinu, kur vēl lauksaimnieks domā par savu strādnieku ērtībām, jo katrā dzīvikli ir tualete, duša un siltais ūdens. Vienīgā neērtība - malkas apkure, kur krāsns ir saistīta ar plīti uz kuras tiek gatavots ēdiens. Liela kopgalda saimniecībā nav, katrs pats rūpējas par savu vēderu. Paikas iegādei arī ie ērtība - Valmiera ar lielveikalu nav tālu un autobusa pietura ir pie mājas.
Vel drusku par pašu ēku. Tā savulaik, pirms padomjlaikiem, ie bijusi pusmuiža ar visām no tā izrietošām sekām.
Pagaidām nav informācijas, kā galvenā ēka ar palīgēkām tikusi izmantota padomjlaikos.
Bildes ieliku arī feisbukā un tur komentāros ir sajūsmas kviecieni par ēkas ārskatu.
Ja kāds pilsētnieks meklē darbu un nebaidās no lauku darba smaguma, dodiet ziņu. Palūgšu lai dēls, kurš strādā fermā, aprunājas ar saimniekiem. Drīz jau sāksies vasaras lauku darbi un strādnieki būs vajadzīgi vairāk.
