Filma: Rotaļlieta (Игрушка / Le jouet)

Franču filma ar Pjēru Rišāru vienā no galvenajām lomām. 1976.gads, pozicionēta kā komēdija. Skatījos un joprojām pārskatu krievu tulkojumā. Nu, pārvaldu šo svešvalodu tā, ka uztveru visu normāli. Ar citām svešvalodām ir problēmas.

Un, manā uztverē, filmā galvenais nav tēva un dēla attiecības, nav par mazu, izlutinātu puiku, kura ļoti situētajiem vecākiem nav laika priekš bērna, no kura abi atpērkas ar dārgām rotaļlietām, nav par to, kā žurnālists, pašam to īpaši nevēloties, nonāk ģimenē, kurā ir saviņķelējušās savstarpējās attiecības.

Filmā viena sīka epizode pasaka visu filmas būtību. Atcerieties? Uzņēmuma darbinieks ierodas pie uzņēmuma īpašnieka kādu jautājumu noregulēt. Darba jautājumu. Un īpašnieks liek tam darbiniekam bikses novilkt. Darbinieks tā arī izdara pēc neilgas stīvēšanās. Un tad seko:

" - Kāpēc jūs bikses novilkāt?

- Jūs likāt...

- Kurš tad ir briesmonis - tas, kurš deva nejauku norādījumu, vai tas, kurš to nejauko norādījumu realizēja praksē?"

(Neņemos apgalvot, ka citāts ir īpaši precīzs, bet doma tāda tiešām...)

Būtībā filma pasaka to, par ko es te, blogā, daudz un dikti esmu visādos veidos izvāvuļojusies. Daudz lielāka, pat pamata, atbildība par jebkādām norisēm mājās, pilsētā, valstī utt. eskalējoši ir nevis tam, kurš deva rīkojumu, bet tiem, kuri to rīkojumu izpildīja. 

Vajag vēl kādu dzīvu piemēru? Ja es te ierakstīšu ar nolūku "iekustināt tautu", ka maniem lasītājiem obligāti jāsēž bērzu zaros un jākurkst kā vardēm - kurš būs galīgi "čau": es, kura to ideju "pasvieda", vai tie, kuri salīdīs bērzos un kurkstēs?

Iesaku, vērts noskatīties. Gads, kurā tā filma uz ekrāniem parādījās - mazsvarīgs lielums.

Nesodiet bargi, nu savākušies man tie čieptie demotivatori

Sievietes kaujaslaukā

Es šajā gadījumā par sievietēm-karavīrēm. 

Domāju, kungi man piekritīs - nu nav kaujaslauks vieta sievietei. Nē, nesaku, ka sieviete nevar pacelt zobenu. Bet gan jau ka tikai tajā gadījumā, kad izvēle necelt to zobenu rada ko nejaukāku par zobena pacelšanu. Piemēram? Piemēram, pamēģiniet mātes klātbūtnē apdraudēt viņas bērnu. Pamēģināt jau var, bet neiesaku.

Visos laikos karadarbība ir bijusi vīriešu kolektīvais pasākums. Ir bijušas, joprojām ir situācijas, kad vīrieši ir ilglaicīgi prom no mājām, no daudzām dabiskām dzīves norisēm, no kurām sekss elementārais kā fizioloģisks pasākums starp vīrieti un sievieti izpaliek. Labi, kaujas darbības laikā ir kaušanās. Bet kauju starplaikos? Hormoni ir un paliek hormoni it īpaši, ja karavīru pamatmasa - jauni cilvēki, kuriem hormonu darbība šajā jautājumā ir daudz aktīvāka nekā cilvēkam vecumā aiz pusgadsimta. Un mani nu nebūt nepārsteidz nostāsti par to, ka kaut kur atpūtā dislocēto vienību karavīri "meitās uz ciemu piestaigājuši". Daba ir daba, ar ideju dabu neuzveiksi.

Par sievietēm Krievjas impērijas armijas sastāvā 19.gadsimtā kaut ko manīju YouTube kādā klipiņā. Lai ko konkrētu še ielinkotu, bikuci jāpameklējas. Neliels slinkums. Bet atceros noteikti, ka tie bija reizīgi gadījumi, no normas izlecoši un piedevām - iz muižniecības slāņa sievietes bija. Un muižniecības slānim Krievijas armijā bija diezgan daudz visādu privilēģiju. Nesākšu tās "ķidāt", var tālu no tēmas aiziet.

Vēsture kā tāda

Šoreiz par vēsturi tā vispārināti. Nenoliedzu, ka var jau būt, ka šur tur atkārtošos uz notikumiem paskatoties vēl kādā griezumā. Bet tas jau rakstīšanas gaitā izkristalizēsies. Piebildīšu, ka šo rakstīt pamudināja daži komentāri šeit, kā arī FB sastaptie daži komentāri.

Jā, dalos ar savām jaunības gadu atmiņām, šis tas iesprūk no manu priekšteču stāstītā. Un stāstu ne jau tāpēc, ka gribētos īpaši slavināt padomjlaikus (kā te dažiem nu ļoti gribētos saskatīt), bet gan tādēļ, ka nākam šajā dienā no mūsu vakardienas. Tā virtuāli izsakoties. Un šo apmēram jau esmu kā nebūt paudusi tiešām jau kur iepriekš. Bez mūsu vakardienas nebūtu mūsu šodienas.

Drusku par to, ka mums "pičkāja" iekšā padomju ideoloģiju. Jā, skolas gados mums bija tāds mācību priekšmets kā "sabiedrības mācība", kura ietvaros uzspiediens tika likts uz pasaules redzējumu no marksisma-ļeņinisma skatu punkta. Vai mēs mācījāmies to visu "sviestu", kas tajā priekšmetā bija? Dies' pasarg! Mēs to uztvērām kā "lejamgabalu" un atzīme priekšmetā bija atkarīga no tā, cik "skaisti aplējām puķdobīti ar ūdeni". Īsāk sakot - muldampriekšmets. Grāmatas mācību gada sākumā paņēmām, un tikai. Atvērt bija neinteresanti, nemaz nerunājot par to, ka jel kādam būtu bijusi vēlēšanās lasīt visu to marazmu, kas sarakstīts bija. Augstskolas? Ja nebija izteikta vēlme ko speciāli mācīties, bet tomēr "atķeksēties" par augstāko izglītību - (un ja nebija uzsvars uz sportiskumu) tika dikti meklēta tā fakultāte, kurā priekšmets ar marksistiski-komunistisko "stāvētu patālāk". Neko nesaku par Vēstures fakultāti, kurā šī ideoloģija, vismaz teorētiski, tiek apskatīta kā viena no daudzām, bet citās, ar vēsturi nesaistītās fakultātēs priekš kam?

Tik drusku mēģinu aizdomāties

Nezinu kā jūs, bet mani atkal piemeklējis "skatos pār plecu" un "ka tik drošībnieki nav iespieduši galvu ne tajās durvīs" par to, ka uz lietām, vietām, notikumiem skatos ne tā, kā "uzstādīts noteikums". Esiet taču ievērojuši, ka daudzi mani ieraksti še neierakstās ierastajā "Ukraina balta un pūkaina, Krievija melna un červeļaina". Bradāju kaut kur pa vidu; tiesa, ar kādu devu mīnusa zīmes Krievijas virzienā.

Ziniet, man šī sajūta nepatīk. Stipri atgādina padomjlaikus, kuros nu noteikti bija jādala tas, ko runājām un darījām publiskā telpā, no tā, ko runājām un darījām privātā telpā. Es runāju par zināmo ideoloģijas devu.

Ja man kāds saka, ka Ukrainai sava valstiskuma ilgi un dikti nav bijis, ka kā republika šī teritoriālā vienība radusies tik padomju varas laikos, es tādam atgādinu Jaroslavu Gudro, Kijevas kņazu. Kņazu, kurš bīdot politiku ar Eiropas valstīm savas meitas aizprecināja uz Eiropas karaļnamiem; vienu pat uz Franciju. Un daudzviet Kijevas kņazisti sauca par rusu zemi. Un šo nosaukumu valstij piesavinājās Pēteris I (ceru, ka nekļūdos). Un Kijevas kņaziste pastāvēja iiiiiiiiiiiiiiiiiiilgi pirms Maskavijas... Tas, ka laikmetu gaitā Kijevas zemes zaudēja savu neatkarību, "gāja no rokas rokā", nekādi nepadara par nebijušu vēstures faktu.

Vēl par klišejām; var jau būt, ka par vēl ko

Par dažām klišejām jau ierunājos nesenajā, pērnā gada novembrī, var jau būt, ka vēl kādos iepriekšējos rakstos. Un atkal - būtu strikti jāpārlasa viss iepriekš rakstītais, lai sameklētu vairāk par vienu, nule doto, linku. Lūdzu neņemiet ļaunā, ja kur atkārtošos varbūt.

Un nu noteikti atkal neierakstīšos pagriezienā un nebūšu visai ērta savās pārdomās.

Vispirms par nu jau gadu ilgo notikumu Ukrainas - Krievijas robežjoslā, Ukrainas teritorijā. Notikums ir neglābjami mienstrīms, par to runā daudz un dikti visādos locījumos. Un - Krievija sliktā, Ukraina labā. Viena melna, otra balta. Tikai un vienīgi šajā rakursā. It kā šajās valstīs nekas cits bez kara nenotiktu. Nē, Un apnicis man uzsvērt, nu nekādā formā neatbalstu to karu un Krieviju kā tā aizsācēju. 

Nepagrieziens

Šis ir tas gadījums, kad atkal neesmu ērta un īsti neierakstos vispārīgajā pagriezienā.

Šoreiz man ir tikai bariņš nelielu jautājumu.

Vai kāds ar 100% garantiju un ticamību var apgalvot, ka viss šis pasākums Ukrainā no Krievijas puses nav tikai un vienīgi "noliktavas tīrīšana"? Tīrīšana, kurā cilvēkus, abās kaujas pusēs kritušos, ir ciniski norakstījuši uz "attaisnotiem izdevumiem"? 

Vai kāds droši, par visiem 100 un vairāk procentiem, var paust, ka viss šis "pasākums" nav prelūdija kam lielākam un baisākam? Krievijas izraisītam?

Glābiņš un garantija - Krievijas jā juridiskas, teritoriālas vienības izbeigšanās? No "ārpuses" ko izdarīt - tas laikam būtu bezcerīgs pasākums; Krievijai būtu "jāuzsprāgst" no iekšienes, lai būtu rezultāts ar garantiju. Bet manis teiktais - tikai vēlamā izteiksme.

Un šie ir tikai jautājumi...