Atkal. Ludza.

Man pašreiz čemodānu noskaņojums un darbošanās. Pa druskai vedu mantas uz Ludzas dzīvokli. Cik nu varu panest. Un esmu tajā punktā, kurā tomēr tie kravāšanās tempi jāpalielina. Laiks min uz papēžiem. Un pagaidām sanāk diezgan bieži braukāt turp atpakaļ. Labi, ka man tā braukāšana Latvijas teritorijā ir par brīvu. Iemesla negatīvismam tomēr ir pozitīvas blaknes arīdzan.

Braucu uz Ludzu ar savu tašiņu 17.janvārī. Ar vilcienu pusdienlaikā. Un, par cik nedēļas sākumā biju dēlam iedevusi tā dzīvokļa atslēgu – viņam bija vajadzība pārnakšņot pa vidu starp vilcienu uz Ludzu un tālāk uz autobusu ceļā uz viņa īpašumu, sarunājām tikšanos Ludzā tā, lai var paspēt man atslēgas atdot, patusēties mums abiem un pēc viņam atpakaļ un savu īpašumu.

Satikāmies ar nelielu viņa aizķeršanos Ludzas autoostā. Izrādījās, autoostā autobusu saraksts bija bēdīgi sestdienīgs. Autobuss, ar kuru vakarpusē varētu mājās tikt – sestdienās nekursē. Vispār uz viņa galu sestdienā pēdējais autobuss aizejot trijos dienā. Ups un “Ak, vai!”. Tad nu tiešām tā viņa nakšņošana pie manis, Ludzā. Ar turpmāku braukšanu uz Rīgu mums abiem.

Tāds kā kārtējais pārdomu mirklis

***

Relatīvi nesen, laikam pat šajā mēnesī, vietnē Facebook ar lielu devu ironijas parādījās ieraksts par nu ļoti veciem valstu vadītājiem. Minēti bija Tramps, Putins, Ķīnas līderis, Indijas līderis un vēl daži (īsti neatminos, kuri vēl). Minēti tapa ar mājienu, ka šie kungi savās pārvaldītajās valstīs visādus ne pārāk jaukus pigorus taisa valstiskā līmenī. Nestrīdos, neņemos analizēt un tamlīdzīgi. Tur ir visa kā daudz un dikti. Tomēr, manā skatījumā, ASV ar visu Trampu galvenajā krēslā ir paliela priekšrocība. Tramps visā tajā sarakstā laikam ka ir vienīgais “mirstīgais” savā amatā.

Ja nemaldos, ASV dzelžainajā likumdošanā nu nesanāks Trampam tajā amatā “jokoties” ilgāk par prezidentūrai noteikto šo termiņu. Nu, labi. Pastāv iespēja, ka viņš varētu tapt ievēlēts uz vēl vienu termiņu pēc esošā termiņa beigām. Kas, manuprāt, ir visai šaubīgi. Neesmu manījusi pašu ASV pilsoņu sajūsmu par Trampa klaunādēm. Un pasaulē arīdzan nav nekādas dižās sajūsmas par tā kunga darbībām.

Linku vākumi turpinās

Latvijā, latvieši

1. Iepazīstam Žaņa Lipkes  dzīvesstāstu un viņa veikumu ebreju glābšanu Otrā pasaules kara laikā.
2. Dzejnieks Osvalds Sukurs.
3. Dzimtas stāsti: Juris (Georgijs) Riekstiņš. Šis ir tas gadījums - dzimtas vēsture tāda, kāda tā bija laiku lokos pa īstam tad tn toreiz. Bez oficiālās vēsture "gludekļa". Stūrītis mūsu vēstures. Tas, ka pastāsts ir par bloga autora konkrētiem dzimtas cilvēkiem - mēs te, Latvijā, tomēr kādā mērā esam cits ar citu saistīti, nav īsti zināms, kuram/kuriem mūsu priekštečiem kādās ikdienišķās situācijās ir sanācis kaut uz mirkli sastapties, kādā mirklī padzīvot kaimiņos. Ja mēs (vai vismaz daļa no mums) parakāsies dzimtas vēsturēs, interesantas lietas un saskarsmes varbūt atradīsim...

Hm, tik drusku pārdomas

Tiešām, drusku pārdomas; tādi mirkļu krikumi.

Ha, visu laiku domāju, ka man to mantu ir maz. Tik, cik nu satilpst 18 kvadrātmetru istabā nepārkraujot sevi ar lietām. Ar domu - satilps taču vienā vieglajā mašīnā pie vajadzības pārkravāties. Tagad, kravājoties pārbraukšanai uz Ludzu, konstatēju, ka nekā. Pēdējo, drusku vairāk par 4,5 gadiem, atkal esmu drusku apaugusi ar lietām. Nu nekādi ne vienai vieglajai mašīnai. Varbūt pārītim. Un no kurienes visi tie krami, kas ne visi ir krāmi, saradušies? Atkal nāksies šo to bez žēlastības mest laukā.

No kurienes tās visādās lietas sarodas? Mīkla.

Toms pie visa mana "čemodānu drudža" izteikti saaktivizējies mani vilkt laukā no mājas visādos pārgājienos. Ar domu - kaut arī no Ludzas tāpat braukāšu uz Rīgu lietas kārtot, nav pārliecības, ka man būs laiks un vēlme vēl pa Vecdaugavas, Jaunciema un vispār šī Rīgas nostūra takām staigāt tā, kā esam to darījuši līdz šim.

Stūrītis vakarīgās Rīgas

Bija sarunāta tikšanās Rīgā vakarpusē. Tad nu drusku pabildēju pa ceļam uz tikšanās vietu un gaidot pašu tikšanos.

Mēs taču esam dulli

Mēs taču tiešām esam dulli. Pa ledu pārgājām Ķīšezeram vienam stūrim pāri. Šoreiz ne visā platumā, tiešām vienam kaktam. Ledus normāls, pat sniedziņš gurkstēja zem kājām. Redzējām pa krietnu gabalu arī divas lapsas, kuras pa ledu klaiņoja. Viņas bija pārāk tālu, lai bildētu, bet pēc rūsganajiem kažokiem un figūras nekas cits, kā lapsas nu nevarēja būt...

Pasaule mainās?

Tādas dīvainas sajūtas kravājot "čemodānus" pārbraukšanai uz Ludzu kārtējo reizi.

Tos gadus atpakaļ kad no Ludzas atgriezāmies ar puiku Rīgā, kurā tad nu sakārtojām savu dzīvošanu, bija ilgas atgriezties Ludzā. Apstākļi iegriezās tā, ka tas atgriešanās punkts ievilkās uz gadiem. Pa šo laiku samierinājos, pieradu, ieradu atkal būt rīdziniece. Apguvu savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī daudz pamatīgāk, nekā tajos laikos, kad strādāju šajā mikrorajonā. Pat citas vietas Rīgā izlodāju ar plānu lodāt pa Rīgu vēl un vēl.

Uz Ludzu pārkravājoties sajūta - es atgriežos mājās. Bet... Kaut kas ir mainījies manī. Zinu, ka tagad daudz un dikti mētāšos starp abām pilsētām, pa ceļam iemētāšos vēl Pļaviņās un mantotajā Vīnakalnā. 

Pasaule manī un pasaule ap mani ir mainījušās. Uz Ludzu dodos ar jau savādāku bagāžu, nekā bija tā, ar kuru no Ludzas aizbraucu...