Veltījums kompleksainajiem

Šo tēmu esmu cilājusi laikam ka padaudz un dažādās toņkārtās. Bet - tēma laikam ir mūžīga, jo tik pat mūžīgi ir personāži, kuri iesprūduši savu kompleksu krātiņos. Runa būs par LGBT un attieksmi pret šo kopienu.

Sākšu ar to, ka šī kopiena "vārās savā sulā, nevienu netraucē un vispār prīmusu labo" (tas, ka reizi gadā iziet savos gājienos - nu nav spiesta kārta kādam tos vērot un neētiski komentēt. Tā pat, kā Dziesmu svētku gājieni pirmām kārtām attiecas uz tiem, kurus šī tēma aizrauj). Ko, kā un cik reizes kādu mīlēt guļamistabā aiz aizvērtām durvīm ir katra paša brīva un intīma izvēle. Privātās dzīves neaizskaramās tiesības.

Visādi it kā uz toleranci vērsti eksperimenti izglītības programmās šīs kopienas sakarībā ar uzspiedienu uz lojalitāti un toleranci pret šo kopienu? Īsti neesmu iedziļinājusies to programmu saturā, jo pašas bērns jau ļoti sen kā izaudzis no skolas vecuma, līdz mazbērniem, un it īpaši skolas vecuma, vēl neesmu tikusi. Kad būšu tikusi, pilnīgi iespējams, ka tad jau būs kārtējie jaunievedumi izglītības sistēmā. 

Laikam ka tikai jautājumi

Laikam ka tie jautājumi par Krieviju sakrājušies. Un uzreiz saku - man nav nekādu pretenziju pret krieviem kā tādiem. Nicīgais apzīmējums "krievs" vēsturiski pamatojas šīs tautas visai daudzu tās pārstāvju neadekvātā, savu tautu diskreditējošajā uzvedībā. Arī latviešiem ir mūsu tautu diskreditējoši elementi.

Taks. Vairumam pasaules tautu (ja pat ne visām) ir savi stāsti par to, nu kurienes viņi nākuši, kur radušies. Par reālam un varbūt ne pārāk reālam vietām, kuras var saukt par tautas šūpuļa vietu. Tā pat reāli un mazāk reāli stāsti par to, no kā un kādā veidā cēlušās pašas.

Tik tā, dažiem turbopatriotiem

Joprojām fascinē Sintas Ezeras aktivitātes vietnē Facebook. 8.septembrī jau veltīju viņai sava bloga ierakstu. Tomēr joprojām viņa un viņas sekotāji piesaista manu uzmanību.

Nekādi nesaku, la Latvijā viss ir labi un skaisti, no noteikti nav viss balts un pūkains. Ir pietiekami daudz visādu risināmu problēmu. Un diezin vai tās problēmas kaut kad tuvā nākotnē izsīks pavisam un iestāsies Laimes zeme. Vienas problēmas atrisināsies, no pagaldes izlīdīs nākamās. Mēs esam dzīva valsts. Jo tikai dzīvā valstī kaut kas notiek. Mironim viss ir labi un nekas nenotiek, pie viena viņš guļ kur norakts un ne par ko vairs neinteresējas.

Šaurās Vecrīgas ieliņas (bildes brīžiem apjukušā kārtībā)

Un atkal vāvulisms

Vispirms - kaut kā esmu pamanījusi, ka man jebkura mēneša sākumā ir laikam ka mazāk, ko teikt bloga ārēs. Tik, mēnesim ritot, kas sakrājas un ierakstās. Un tas nebūt nenozīmē, ka ar un ap mani nekas nenotiek. Visu laiku kaut kas atrodas. Ha. Gadās arī tā. 

Šis laikam ka būs kaut kas līdzīgs piesitieniem pie jau cilātām tēmām. Kā aizies.

Drusku par brīvību, visādām brīvības izpausmēm.

Veltījums Sintai Ezerai

Šis tiešām ir veltījums Sintai Ezerai, kura aktīvi publicējas vietnē Facebook. Un, spriežot pēc publikācijām, ir nu ļoti aktīva Krievijas atbalstītāja.

Vispirms par to, ka Ukraina un NATO it kā esot vainojama pie Krievijas izraisītās karadarbības Ukrainas teritorijā. Te nu jautājumi:

1. Kā Ukraina, risinot savas iekšējās problēmas un būdama aizņemta ar tām, pamudināja 2014.gadā Krieviju iebrukt Donbasā un anektēt Krimu? Tajā gadā Ukraina zināmā mērā norija to faktu, jo priekšplānā bija tomēr valsts iekšējās problēmas. Kā un ar ko 2022.gada februārī piespieda Krieviju iebrukt Ukrainā jau ar aktīvu darbību un tanku bariem? Tajā laikā ukraiņiem pat armija bija visai pabēdīgā stāvoklī. Un kāds NATO  sakars ar visu to? Tās organizācijas darboņi ar automātu stobriem piespieda Putinu, kurs pirms tam bija publiski paudis, ka nav plānots uzbrukt Ukrainai, uzsākt tomēr karadarbību? 

Amazones džungļi Ķīšezera maliņā

Nu savajadzējās Tomam nopeldēties. Tajā Ķīšezera stūrītī, kurā viņš parasti zvejot dodas. Un tie augi tajā nostūrī TIK gari... 

Bildes atkal apjukušā kārtībā.