pirmdiena, 2021. gada 19. aprīlis

Vārtoties pa gultu

 Vārtoties pa gultu ar savu pussalauzto potīti (lūzums neliels, par to jau rakstīju iepriekšējā rakstā) prātā nāk dažādas domas.

  1. Nedrīkst iesīkstēt un guļot izvēlēties tikai vienu pozu. Kaut vai pa gultu jādīdās, pat japasēž reizēm. Lai nerodas izgulējumi, kas saasinās esošo situāciju. Pie viena jāmēģina pa druskai pārvietoties uz veselās kājas. Ja ne ar kruķiem, tad turoties gar sienām un pie mēbelem. Var pat mēgināt parapot, Pārējā muskulatūra tomēr jāuztur formā, lai vēlāk būtu vieglāk "iedresēt" slimo kāju pēc ģipša noņemšanas.
  2. Dusmas uz torentiem. Reiz biju lejupladējusi seriālus Ansromēda un Herkulesa dīvainie piedzīvojumi pilnā apjomā - 20 sezonas ar apmeram 20 sērijām katrā sezonā. Par šiem seriāliem esmu rakstījusi iepriekš kaut ar īsām frāzēm raksturojot atainotos notikumus. Tie komplekti palika vecajos, noplīsušajos datoros un tos neizdevās pārdabūt uz cita kompja. Tagad mēģināju atrast šos pilnos komplektus torentos, bet vairs nevaru atrast. Ir tikai atsevišķas, nepilnas sezonas. LostFilm'ā mēģināju atrast kaut Andromēdu, bet tur arī nekomplekts. Gribētos zināt, kur dabūt pilno komplektu abiem seriāliem.
  3. Abi ar puiku turam īkšķus, lai ātrāk tiktu prom no šejienes savā dzīvoklī. Ir cerības tikt atpakal uz Ludzu.

pirmdiena, 2021. gada 12. aprīlis

Vidzemes (Valmieras) slimnīca

Pēc arhitektūras skaidri redzams, ka ēka celta vēl padomju laikos. Slimnīcas ēka ie liela, vairākiem korpusien, no kuriem viens atvēlēts poliklīnikai. Ja pilsētā ir tik liela slimnīca, tad ir skaidra, ka tā apkalpo ne tikai pašu pilsētu, bet arī visu tuvāko lauku reģionu.

Man no pašas slimnīcas neko vairāk par uzņemšanas nodaļas traumpunktu un divus rentgena kabinetus gan nesanāca redzēt. Galu galā biju nokritusi un potīte čupā. Izrādījās, ka ir neliels lūdzums pēdas augšpusē un sastieptas dzīslas. Uzlika ģipsi un ieteica pārvietoties ar kruķiem. Šodien pamēģināju, sanāca tūdigi, visu laiku vilka uz kreiso pusi - lauztās kājas pusi. ceru, ka ietrennēšos. Jo kāju pie zemes likt nevar, par ne atspiestires, savādāk sabeigšot Ahileja cīpslu un tad ar staigāšanu būs vēl sūdīgāk.

Par uzņemšanas nodaļu runājot. Telpas relatīvi nesen atremontētas, jaunākā tehnika rentgenam. Pat izdevās savus rentgenus redzēt traumpunkta dakteres kompī. Tādi dīvaini plūstoši. Savādāki, nekā ierasts redzēt rentgena uznēmumus Rīgā. 

Personāls jauks un pretimnākošs. Pēc ģipša uzlikšanas mani sūtīja uz mājām, bet man pretī nebija kam atbraikt. Nācās saukt taksi, Taksis uz šo lauku vietu izmaksāja vien 7,50 eiro. Rīgā taksis reizēm ir dārgāks. Takša šoferīte arī bija ļoti laipna, aizveda līdz durvjupriekšai un palīdzēja tikt līdz lievenim, uz kura sēžot varēju gaidīt puikas pārnākšanu. Pat apvaicājās, vai nevar vēl ko palīdzēt. Bet man jau ar to pašu pietika.

Katrā gadījumā es ar šo vizīti esmu apmierināta, kaut arī kājas trauma bija un paliek. Tagad mums ar puiku pašiem jācīnās talak.

ceturtdiena, 2021. gada 8. aprīlis

Kārtējais rīts ar kafiju un citas lietas

 Es laikam jūtos drusku laimīga. Esmu redzējusi daudzas vietas Latvijā, nedaudz pabijusi Krievijā vēl padomju gadus grupu ceļojumos, kurus rīkoja arodbiedrība. Un man drusku žēl tos cilvēkus, kuri izbraukājuši Turciju, Ēģipti un citas valstis, nemaz nezina, cik mūsu mazā zemīte skaista un interesanta.

Neaprakstīšu tās vietas, kuras esmu redzējusi savas dzīves laikā jo par daudzām no tām esmu jau rakstījusi šeit vai arī ievietojusi bildes no šīm ekskursijām. 

Bet pa lielo gribu teikt - mīļie mani, pirms brauciet uz kaut kurieni uz ārzemēm, iepazīstiet savu dzimto valsti, lai ir par ko pastāstīt ārzrmniekiem. Tad nebūs neziņā jāplāta mute kā zivij. Un, pat uz vietas dzīvojot, nebūs tādu kāzusu, kā mēģinājums pasludināt Jūrmalu par Vidzemes lielāko pilsētu - skaidra vietējās ģeogrāfijas nezināšana.

Un arī aizspriedumu. Rīgā dzīvojot par Latgali bija radies priekšstats kā par masveida nodzērušos rajonu, kurā nav darba. Padzīvojot Ludzā, redzēju, ka tā nav vis. Uzpūsta mediju melīga informācija. Latgalē dzīvo jauki un darbu mīloši cilvēki kuri nebūt nav nodzērušies līdz rozā pelītēm. Rīgā esmu redzējusi daudz vairāk zilīšu nekā Ludzā. Tas, ka dzīve Ludzā ir daudz lētāka, nekā Rīgā un tās piepilsētās, tikai liecina par to, ka turienes ļaudis nav tik augstprātīgi un sevi mīloši kā tie, kas dzīvo tuvāk liepilsētai.

Pabraukājot, padzīvojot Latvijas reģionos sāku labāk izprast tās problēmas, kuras patlaban ir mūsu valstī un domas, kā to visu varētu labot.  Tomēr politikā nelidīšu - nav priekš manis. Tik ceru, ka kāds sadzirdēs, sapratīs un kaut daļēji izmantos savā praksē.

Ar visu šito penteri gribu pateikt - pirms brauciet uz ārzemēm atvaļinājumā, pabraukājiet tepat, pa Latviju. Un pacentieties iemīlēt savu zemi un tautu.

trešdiena, 2021. gada 7. aprīlis

Es cepjos

 Par to, ko rakstīšu tagad, jau esmu iepriekš cepusies un runajusi. Iespējams, ka rakstot atkārtošos par dažām tēmām.

  1. Viss jampadracis ap kovida vīrusu ir nedaudz pārspīlēts. Ja jau tiek runāts par iespējamo trešo vilni, tad varbūt pietiks rīkot ažiotāžu ar pārspilētām karantīnām? Potes pret šo slimību jau ir izgudrotas un ir iespēja vakcinēties. Kāpēc tad ap gripu netaisa ažiotāžu? Tā jau arī atkārtojas katru ziemas sezonu un iztiekam bez visādiem pārspīlētiem aizsardzības mēriem, tik dažuviet tiek ieviesta karantīna. Piemēram, slimnīcās un pansionātos.
  2. Pēc katrām vēlēšanām, neatkarigi no tā, vai tās ir pašvaldību vai Saeimas vēlēšanas, politikā arvien vairāk ienāk jaunas personības, daudzi iepriekšējo gadu politiķi noiet no politiskās skatuves. Daudzi no viņiem ir apguvuši poltikas teorētiskās zināšanas studējot LU politoloģiju. Šai gadijumā teorija ir laba lieta, bet daudziem pietrūkst praktisko zināšanu, jo diezgan bieži teorija un prakse ir dažādi jēdzieni. Ļoti pietrūkst saimnieciskās domāšanas, ir tikai skats uz ES un reizēm nedomāšana par to, vai tas, kas der citām Eiropas valstim der arī Latvijai. Pie gadījuma nedaudz izteikšos par Ušakovu. Neesmu iedziļinājusies visos viņa darbības plusos un mīnusos, bet esmu pamanījusi tās labās lietas, kas viņa darbības laikā tika ieviestas Rīgā. Ir piedomāts par skolēnu braukāšanu no/uz skolu un mājām. Rīgas robežās skolēni var braukāt sabiedriskajā transportā par brīvu. Ir daudz piedomāts pie pilsētas sakopšanas un labiekārtošanas, šo darbu turpina viņa pēctecis (ārprāts, es taču nezinu, kas tagad ir Rīgas mērs!). Ņemsim vērā, ka Ušakovs ir gados jauns cilvēks, kuram zināmā mērā tomēr piemīt saimnieciskā domāšana.
  3. Es ļoti ceru, ka daudzi uz ārzemēm strādāt aizbraukušie atgriežas Latvijā lai strādātu šeit. Nav taču tā, ka nemaz nevar atrast darbu šeit. Protams, viss piedāvājums jāskata caur cilvēka spēju prizmu. Tomēr - pie mums ir paliels darba piedāvājums gan pilsētās gan laukos. Gan uzņēmumos gan lauksaimniecibas lielsaimniecībās. Protams, ne jau vienmēr piedāvātais darbs ir viegls. Tomēr, manuprāt, visu un vienmēr var sarunāt ar darba devēju, ja abas puses ir ieinteresētas sadarbībai. Pati pēdējos gados esmu pstrādājusi dažādās jomās savu fizisko iespēju robežās. Un turpinu meklēt to darbu, kuru spētu paveikt. Ceru, ka atradīšu. 
  4. Dzīvokļu izīrētājiem daudzviet jāpiedomā par īres cenu samazināšanu. Daudzviet tās ir nesamērīgi augstas. Ne visi, pat strādajošie, spēj samaksāt īres cenas. Protams, cilvēki var meklēt dzīvokļus mazpilsētās un laukos, bet ne visur ir atrisināts transporta jautājums nokļūšanai no/uz darba vietu. Un pie viena mazpilsētās atrast darbu ir grūtāk. Bieži ir jāskatās uz iespējām strādāt pilsētai tuvākajās lauksaimniecībās vai jāizlāpās ar cita veida gadījuma darbiem.

svētdiena, 2021. gada 4. aprīlis

Drusku no visa

  1.  Joprojām meklējam divistabu dzīvokli, vēlams, Ludzā. Var būt ar malkas apkuri. Bet izskatīsim visus variantus.
  2. Esmu atpalikusi no dzīves. Kad tuvākajā laikā sagaidāmas jel kādas vēlēšanas?
  3. Esmu priecīga, ka manu blogu vispār lasa. Lielākais lasītāju skaits saradās pirmajā karantīnas reizē, tagad laikam visi jau apraduši ar ikgadējām ziemas karantīnām un nu lasītāju skaits palicis apmēram tāds pats, kad nebija karantīnas. Tomēr ikdienas statistiku skatoties redzu, ka ik pa brīdim lasītāko rakstu vidū uzpeld kāds no vecākajiem rakstiem. Arī patīkami. Tas, ka lasa ne tikai svaigākos rakstus, bet arī parakājas lapā un palasa ko no iepriekš liktā.
  4. Joprojām nesaprotu bļaušanu par lauksaimniecības pagrimumu un to, ka nav darba ne pilsētā ne laukos. Laukos, īpaši lielsaimniecībās, darbu var atrast vienmēr. Darbs gan ir smags, bet pietiekami normāli apmaksāts un pie normāliem saimniekiem strādājot arī visas tās pašas sociālās garantijas, kas pilsētas uzņēmumā strādājot. Ir radies iespaids, ka uz ārzemēm bēgošie ar savu bļaušanu meklē attaisnojumu tam, ka nevēlas strādāt laukos. Vienkārši cilvēkiem bailes no smaga darba un viss. Mans dēls tagad, nu jau kādu mēnesi strādājot lielfermas kūtī, beidzot ir sapratis piena produktu īsteno cenu. Jo redz pašu piena produktu ražošanas pirmsākumu. Tās govis ir jāapkopj katru dienu un jāslauc katru dienu vismaz divas reizes. Un viņām jānodrošina labi sadzīves un komunikācijas apstākļi, lai tas piens būtu un daudz.  Par saimnieku, pie kura puika strādā, var spriest kaut vai no tā, ka viņš katru dienu spēj aizvest uz Smiltenes pienotavu ap 30 tonnām piena. Un labticīgā rūpe ir ne tikai par govīm, bet arī par personālu. Jau iepriekš rakstīju par to.
  5. Darbā iekārtošanas uzņēmumiem vajadzētu pilsētniekiem piedāvāt darba iespējas ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Un tiem uzņēmumiem, kas iedzīvotājiem piedāvā darbus kādā no ES valstīm, vajadzētu strikti paprasīt no cilvēka darba biržas zīmi vai ko tamlīdzīgu, ka cilvēks tiešām nav spējīgs atrast sev piemērotu darbu Latvijā. Savādāk var sanākt kā citur Eiropā - iebraucēju masas strādā to darbu, ko pašmāju ļautiņi ir par slinku padarīt.
  6. Varbūt iepriekš minēto apstākļu dēļ nespēju ņemt par pilnu Eiropā izplatīto uzskatu, ka viesstrādnieki atņem darbu vietējiem, Viesstrādnieki vienkārši dara tos darbus, kurus vietejie ir par slinku darit. Vietējie paši sev rada problēmas. Kur problēma iet un strādāt arī tādu darbu, kas ārēji šķiet nepievilcīgs atstājot mazāk iespēju šo darba vietu aizņemt viesstrādniekam?

otrdiena, 2021. gada 30. marts

Daži lūgumi un daži jautājumi

  1.  Vai kāds, kas dzīvo Rīgā, būtu gatavs man palīdzēt ar ubagotāju un bomžu (ja akurāt redzams, ka viņš ir bomzis, bet nav bezsmadzeņu alkāns) aptauju par viņu darba trūkumu un piekrišanu pārcelties uz lauku lielsaimniecībām dzīvot un strādāt tur ar visu dzīvošanu, līgumu utt. likumīgām formalitātēm. Gan jau lielsaimniekus atradīsim izmantojot kaut vai rajonu centru avīzes un tamlīdzīgas lietas.
  2. Varbūt ir vērts dibināt kādu bezpeļņas organizāciju bomžu problēmas risināšanai, Pašvaldības acīmredzami netiek galā. Pat bagātā Rīga. Tiesa, bomži dzer, praktiski visi. Katrā gadījumā daudzi no viņiem. Bet ne jau katrs ir nodzēries līdz bezjēgai un daudzi ķeras pie zaļā pūķa no bezcerības un neziņas, ko darīt tālāk.
  3. 90to gadu sākumā bija vērojama tendence, ka mūsu bērnunamu bērnus atļauj adoptēt ārzemniekiem tadējādi atraujot viņus no mūsu zemes un kultūras. Interesanti, kā ir tagad? Cik no bernunamu bērniem nonāk ģimenēs šeit? Īsti pat nezinu statistiku. Zinu, ka pastāv adopcijas noslēpums, regulēts ar likumu. Bet nevajag jau saukt vārdos, tik ciparos visu izteikt.
  4. Man nav iebildumu pret homoseksuāļiem un viņu veidotajiem pāriem. Man ir iebildumi pret praidiem. Par šo savu attieksmi jau laikam esmu agrāk rakstījusi, gribu tik piebilst, ka ar skaļiem un uzbāzīgiem ikgadējiem praidiem nekas nav līdzēts, tikai saasinās attiecības ar heteroseksuāļiem.