otrdiena, 2026. gada 17. novembris

Staro Rīga, 17.novembris

Nezinu, uz ko, bet sadusmojos un ar vakara vilcienu atbraucu uz Rīgu. Jau iekāpjot vilcienā aizrakstīju sms Tomam, ka braucu. 

Rīgā nokrāmēju mantas māsas dzīvoklī, sastapu Tomu un braucām. Skatīties starojošo Rīgu. nelielu stūrīti. Vispirms devāmies uz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu aplūkot gaismas pie Nacionālās bibliotēkas. Sanāca jautri - vispirms pieturā pienāca 11.tramvajs, kurš mums nekādi nebija vajadzīga. Nākošais - izrādījās, ka brauc tikai līdz Radiolokam (nu, pietura saucas Aspazijas bulvāris, pēc kuras tramvajs apmet apli au LU Ekonomikas fakultāti un brauc atpakaļ). Nopūtāmies un  devāmies uz 13.janvāra ielas pieturu, no kuras uz Nacionālo bibliotēku var tikt gan ar tramvaju, gan autobusu. Prieks, kur tu rodies. Līdz ar mums pieturā pienāca vajadzīgais 1.tramvajs. Un, ups. Pieturā Grēcinieku iela, kas ir Daugavas šajā krastā, tramvajs "iesprūda". Jo no Ostas puse gar Daugavmalu nāca tanki, cita militārā tehnika, militārās un parastās policijas ekipāžas, Neatliekamās palīdzības mašīnas, Ugunsdzēsēju tehnika.... Tas viss kaut kur dzelzceļa tuvumā meta apli un vienu brīdi tramvajs stāvēja militārās tehnikas aplenkumā.... Man  tāda dīvaina asociācija uznāca par 1991.gada augustu un tankiem Rīgā. Laikam grūti aizmirst toreizējo situāciju, kurā Rīgā bija tanki, es, māsa, dēla tēvs un daudzi citi radi draugi, paziņas bijām Rīgā, bet mana mamma ar manu divgadīgo dēlu bija mūsu lauku fazendā meža vidū....Uztraukums par viņiem aizēnoja tankus....

pirmdiena, 2026. gada 16. novembris

Šodienas Ludza

Izgāju no mājas ar konkrētu mērķi aiziet uz konkrētu veikalu iegādāties konkrētu preci, ko arī veiksmīgi izdarīju. Pa ceļam un nesteidzīgi ko drusku pabildēju. It kā tās vietas jau ir vairākkārt bildētas, neko jaunu īpaši nepabildēju. Galvenā jau bija rudenīgā noskaņa un mākoņainās debesis.

ceturtdiena, 2026. gada 12. novembris

Stūrītis Ventspils ielas

Bija rīta cēlienā jāaizbrauc ar dokumentiem uz VDEĀK iesniegšanai Ventspils ielā Rīgā. Pabildēju mazliet pieturā stāvot un gaidot autobusu atpakaļceļam.

otrdiena, 2026. gada 10. novembris

Es cienu

Nezinu, var jau būt, ka atkārtojos tēmā, bet vienalga.

Es cienu ebrejus un čigānus, kurus pēdējos gados toleranti sākuši saukt par romiem. Es šīs abas tautas cienu par to, ka tās, par spīti visām vajāšanām un citām negatīvām izpausmēm viņu virzienā ir spējušas saglabāt sevi, pastāvēt par spīti visam un ar paceltu galvu un pašlepnumu.

Par čigāniem (romiem) vispirms atradu šķirkli Māsā Vikipēdijā, lai izpaustos plašāk. Jā, tā ir tauta bez savas valsts ar visu no tā izrietošo atribūtiku un citām detaļām. Ieskaitot starptautiski atzītu likumdošanu. Un kas no tā? Viņi bija, ir un būs. Kā zināmā mērā vienots veselums ar savām tradīcijām, valodas īpatnībām, apbrīnojamu kultūru. Un zināmu nomadu dzīvesveidu, kurš laikam tikai pēdējās desmitgadēs, pēc Otrā pasaules kara sācis palēnām mainīties. Bet tā ir viņu darīšana. Viņi komunicēs ar tām tautām, kuru vidū attiecīgā laika posmā dzīvo, respektēs to kultūru un tamlīdzīgas lietas. 

svētdiena, 2026. gada 8. novembris

Acīmredzamais. Tas, kas pašā virspusē

Laikam atkal par to pašu. Par Krieviju un ap to.

Krievija šobrīd laikam ir vienīgā esošā impērija. Un tāda, kura par varītēm grib noturēt impērijas statusu, statusu, kurš jau ir izsmēlis savas pastāvēšanas resursu un lietderību. Krievija negrib atzīt, ka impērija kā valstisks veidojums jau pieder vēsturei un ir kļuvis nelietderīgs.

PSRS izveidojās uz Krievijas impērijas bāzes, ar dažām modifikācijām. Piemēram, bariņu satelītvalstu, kuru satelītiskums izveidojās Otrā pasaules kara rezultātā. Kad 90-jos bariņš republiku pa Savienības malām atšķēlās no padomijas un satelītvalstis pārstāja būt satelīti, Krievija tomēr vēl saglabāja ļoti lielu daļu savas milzīgās teritorijas. Un tomēr Krievijai nepatika tas, ka tika zaudēta kontrole pār divām jūrām un lielu teritorijas daļu. Tādēļ jau "zem sitiena" trāpījās Ukraina ar visu tās kontroli Melnajā jūrā un ļoti lielu kaudzi derīgo izrakteņu (par plašajiem labības laukiem pat nerunājot). Mēģinājums iekarot Ukrainu ir mēģinājums dabūt atpakaļ Melno jūru un Ukrainas dzīles. Krievijas publiski paustā informācija par sava iebrukuma Ukrainā iemesliem ir tikai aiz matiem pievilkta, dumja motivācija, kura iedarbojas tikai uz tiem, kuriem slinkums domāt.

piektdiena, 2026. gada 6. novembris

Nu, jā. Atkal viens nedaudz tāds kā ziņkārības jautājumlūgums

Kaut kā pēdējā laikā man tā ziņkārība nu ļoti sākusi pieklauvēt. 

Reiz, šajā rakstā izpaudos par mūsu pašu dzimto valodu, laikam ka par attieksmi pret to. Pēc kāda laika izpaudos par dzimto valodu kā tādu. Var jau būt, ka vēl kādos rakstos esmu par šo tēmu paudusies. Tad nu šajā sakarā, - un tikai ceru uz viedokli -, Kāds varētu man ko kritisku pateikt šajās tēmās? Vai kādu ieteikumu? Vai ko citu tēmā?

Tāpat jau dikti gribētos zināt, kas kaut kā nebūt greizi aizgājis manos 2011., 2012., 2013., 2014.gadu ierakstos... Lasījusies esmu krustu šķērsu, bet skats no malas vienmēr ir būtisks.

Un vēl - droši zinu, ka man te, bloga ārēs, noteikti ir vismaz divi raksti ar dažādiem virsrakstiem, bet saturiski viens un tas pats. Var jau būt, ka šādi pāru raksti saskrējuši vairāki. Un te nu lūgums/jautājums. Jo zinu, ka mani lasāt ļoti. It sevišķi pēdējā gada laikā lasījumu skaits pieaudzis. Tad nu - tas, kurš atradīs vismaz divus pārus, saņems no manis dāvanā uz gada beigu svētkiem manu pērnajā gadā iznākušo grāmatu Trīskrāsu karuselis (piegādes tehniskās nianses izrunāsim privāti).