pirmdiena, 2026. gada 15. jūnijs

Drusku pastaiga ar makšķeri

Mūszemītes bāleliņiem veltīts ciklā - domājiet kaut ar muguras smadzenēm

Tagad tikai pieķeros sarakstīt. Kaut gan doma pa galvu maisījās jau visas dienas garumā. 

No rīta vietnes Facebook kopīgajā laika joslā pamanīju ierakstu, kurš, lasot un saprotot, bija dvēseles kliedziens un kārtējais akmentiņš mūszemītes ūber patriotisko latviešu lauciņā. Tiesa, kaut kas kompī nogļukoja, to ierakstu pazaudēju. Isumā pastāstīšu to, ko izlasīju.

Rakstīja latgalietis, etniskais krievs, kura raduraksti Latvijā bija aizsākušies laikam ka vēl ilgi pirms 1918.gada novembra. Par 1940.gadu nemaz nerunājot. Latvijas, Latgales patriots. Un - es viņa vietā arī justos sāpināta. Viņa sāpe, to, kuru tajās rindās izlasīju, - daudzi t kā latvieši, izdzirdot viņu runājam krieviski sākot kļūt agresīvi un "uzbrauc", jo visi krievi esot vainīgi pie deportācijām un citām negācijām, kuras notika padomijas laikā. Un viņa aizrādījums, ka latviesi paši vēstures gaitā ne vienmēr bijuši balti un pūkaini - arī vietā.

Tad nu pa kārtai pamatojot savu viedokli kunga atbalstam.

svētdiena, 2026. gada 14. jūnijs

Ludza ar savu ziedēšanu fascinē

Atkal par attiecībām, zināmu devu toksiskuma tajās un tamlīdzīgi

Nedaudz toksiskumam attiecībās kā tādam pieskāros savā 2022.gada 13.janvāra ierakstā. Toreiz runāju par toksiskumu skarot izjukušu attiecību fāzi, kurā attiecības fiziski beigušās, bet morāli, "galvā" vēl īsti nav beigušās. Pavisam drusku skāru zināmu toksiskumu esošajās attiecībās. Šoreiz par toksiskumu nedaudz citā skatījumā.

Ļoti bieži sanāk tā, ka esošās attiecības kādā punktā, rakursa sāk kaitināt un nogurdināt. Kaut kā pāris kopā nonācis līdz šim punktam. Un nav svarīgi šajā gadījumā, vai tas ir viens vai tomēr abi, kuri sāk just smagumu, nogurumu attiecībās.