Mēģinājums aizdoties uz Mangaļsalas molu Tomam zvejot, man grāmatu palasīt un kas no tā sanāca

Toms internetā bija nopētījis laika prognozi šodienai. Esot solījuši saulainu laiku sākot no kādiem 11-iem rītā un līdz sakarīgam laikam līdz saulrietam pēc 15-iem. Tas nu jāiemēģinot uz mola viņam pazvejot ne ta Daugavā ne ta jūrā (skatoties, kurā pusē molam tās bada pātagas slīcināsies).

Pierunāja mani, es pat grāmatu somā ieliku. Pabiezu. Pie viena no viņa puses tapa nodrošināta tēja termosā un savāktas siltās pusdienas.

Ierāpāmies 24.autobusā un aizbraucām līdz galam. Un jau pa ceļam uz molu konstatējām, ka ar to piesolīto saulaino dienu ir visai čābīgi. "Kaut kur ap vidu" virzienam uz molu uzradās mērķtiecīgs lietus. Nē, negāza kā no spaiņiem, bet līņāja konkrēti. Un vējš, kaut arī ne brāzmās, bet pastaigājās kā nu viņam patika. 

Linki. Ceru, ka kādam ir tik pat interesanti, kā man

Latvija, latvieši

1. Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19.gadsimta vēsturē, 1.daļa

Reliģija

1. Man zināmu "Ko vēl sadomās?" raisīja šis raksts par nelielo atradumu. Atradums vēlreiz apliecina Bībeles vēsturisko precizitāti.

Pasaulē, vispārīgi arīdzan

Gaismas pavisam drusku Vecmīlgrāvī un padaudz parkā Ziemeļblāzma

Nezinu, kurš kuru izvilka, bet aizgājām ar Tomu ievērtēt svētku gaismīgo rotājumu parkā Ziemeļblāzma.

Es no māsas nobildēta šodien muzejā

 

Ar māsu Tautas Frontes muzejā

Beidzot sasparojāmies. Aizgājām, apstaigājām, uzjundījās atmiņas par tiem laikiem. Sirsnīgi, jo bija, ko atcerēties. Un vēl jo sirsnīgāka bija apskates beigās saruna ar muzeja darbinieci, kura mūs abas nofotografēja autobusa-ikarusa durvīs. Tobiš, no tā relikta, kurš reiz tika dēvēts par ceļojošo ledusskapi, bija durvju ailē iestrādāts fragments.

Ja nu kas, tur ekspozīcijas vajadzībām vēl vienā telpā iestrādāta daļa no ļeņinekļa, kurš reiz bija stāvējis uz Brīvības ielas ar muguru pret Brīvības pieminekli.

Un vēl - Daiņa Īvāna, bijušā Tautas Frontes priekšsēdētāja, kabineta iekārtojums saglabāts bez izmaiņām.

Muzejs atrodas Vecrīgā, Vecpilsētas ielā. Tā ka drusciņ Vecrīgas arī ir.

Kārtējais pavāvulis par atbildību

Par šo esmu izrunājusies daudz un dikti dažādos rakursos. 

Laikam tomēr ir jārunā un jārunā. Kaut kāds inertums vērojams apkārt un apkārtējos. Vai gribu ko mainīt? Nezinu, tik izsakos, pārējais jau manu lasītāju ziņā.

Kaut kā ļoti pamanāms kļūst arvien vairāk tas, ka, cilvēki, mīļie!, kaut kur aizmugures plānos paliek atbildības uzņemšanās. Kaut pašam par savu dzīvi. Un, līdz ar to, daudz kas aiziet pavisam greizi.

Ja cilvēks negrib uzņemties atbildību kaut par savu dzīvi, tad viņam nu noteikti nevar uzticēt rūpes kaut par kaktusu puķupodā. Tas adatu bumbulis nonīks ātri un acis nepagriezis. Un, tajā pat laikā, ja cilvēks ir uzņēmies atbildību par savu dzīvi, savu rīcību - viņam jau var sākt uzticēt rūpes sākot kaut ar kartupeļu vagas ravēšanu; kam secīgi "pievelkas klāt|" arī nākamie atbildības līmeņi.

Gada nogales noskaņās

Jau kuru gadu pēc kārtas man visi gada nogales pasākumi sākot jau no Pirmās adventes ir nogurdinoši biedējoši. Daudz biedējošāki par Līgo dienu un valsts svētkiem. Biedējoši laikam tādēļ, ka "ka tikai kāds neizdomā mani brīvprātīgi obligāti ciemos uzaicināt".

Jau vairākkārt esmu teikusi, ka mani vairs nesaista plašas svinēšanas un tamlīdzīgas būšanas. Mani vairs nav svētku sajūtas un svinēt vēlmes. Tā, garāmejot papriecāties par to, kā apkārt kāda svinīga rosība notiek, tas jā. Papriecāties, ka kādam ir svētku sajūta un vēlme svinēt - kāpēc arī nē? Man pietiek ar to prieku, kurš ir citiem. Pašai? Nu, pašai - ieriktēties zem segas gultā ar tējas krūzi blakus, cepumu turzu rokās un internetā sameklētu jauku filmu. Tā, omulīgi midziņā, kad nekur nav jāiet, ne ar vienu nav jātiekas. Brīvbrīdis miesai un dvēselei.