piektdiena, 2022. gada 1. jūlijs

Vairāksēriju mākslas filma "Meistars un Margarita" pēc tāda pat nosaukuma Bulgakova romāna motīviem

Ievadam nedaudz par pašu grāmatu. Cik nu man izdevās saklausīt 80-to gadu beigās, Gorbačova prezidentūras laikā, grāmata jau no uzrakstīšanas brīža un tās parādīšanas oficiālajām izdevniecībām skaitījās nevēlama un nepublicējama. Tautai ko tādu nevajagot lasīt. Manī šī 1988.gada ažiotāža ap grāmatu, tās izdošanu PSRS valsts valodā un savienoto republiku valodās radīja tikai izbrīnu. Biju to izlasījusi jau 1978.gadā cietos vākos iesietu, Latvijas republikas oficiālajā izdevniecībā izdotu. Toreiz lasot - nu, grāmata kā grāmata. Lasīt var, notikumi interesanti. Un tikai. Bet kādu gan attieksmi var gaidīt no 15-gadīga pusaudža, kuram hormoni sākuši dīdīties, un vispār - intereses nu nepavisam politiskas. Un vispār nekādu politiku tur nesaskatīju. Tikai interesantu notikumu secību.

Grāmatas saturu līdz filmas - seriāla iznākšanai atcerējos visai nosacīti. Laikam nebija tik ļoti aizrāvusi.

Darba pamatlīnija - Sātana viņa svītas ierašanās Maskavā un darbošanās tur. Palīglīnija - Poncija Pilāta attieksme pret Ješua (ko vēlākos laikos nodēvējuši par Jēzu).

Par pašu filmu-seriālu runājot. 

Aktieru ansamblis lielisks, daudzi atpazīstami aktieri, kuri savu Vārdu un vietu kinematogrāfā nostiprinājuši vēl PSRS laikos. Līdz ar to viņu atainotie tēli lieliski un harmoniski. Ticami, Scenārijs, ja nekļūdos, ļoti pēc pirmavota - grāmatas. Filma-seriāls, ja nemaldos, uzņemts trakajos 90-jos. Līdz ar to jūtama budžeta nepietiekamiba un visai vājie specefekti, kuri mazināja filmas notikumu ticamību.

Tomēr ir vērts filmu noskatīties. Var nevilkt torentos, atrodama YouTub'ē.

pirmdiena, 2022. gada 27. jūnijs

Mazliet noguruma

Rakstu to, kas izklausīsies pēc žēlošanās. Bet varbūt arī ir žēlošanās.

Kaut kas manī aizlūza februārī, kad sākās karš kaut kur, tepat blakus, aiz stūra. Pēc tam pamazām palika arvien trūvīgāk un trūvīgāk. Kaut kādas neapzinātas zemapziņas bailes no notiekošā un apziņa, ka pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs kā senāk. 

Dēla braucieni u Ukrainu bailes un nedrošību nemazināja, drīzāk pastiprināja. Redzēju, redzu cik ļoti viņš ir mainījies tieši redzot visu to bardaku un nelaimi, kura ir Ukrainā. Viņš ir kļuvis pieaugušāks, tik pamazām pazūd nervozitāte. Biedēja šī nervozitāte, kad viņš reizēm pacēla balsi par kādu sīkumu, tad man "širmis aizvērās" un asaras pašas no sevis straumītēm tecēja. Tagad pamazām viss ieiet sliedēs.

Tik pašai veselība krietni sašūpojusies. Varbūt uz nervu pamata, varbūt tāpēc, ka sen vairs nav un nekad vairs nebūs 18. Jaunībā daudz vairāk kas tiek laists pār galvu, jo vairāk gadu sakrājas, jo vairāk daudz kas tiek laists caur sirdi un zemapziņu.

Skumīgi.

Rīt sāku "pastaigu" pie ārstiem. Lai nu papēta, lai līdz, ja var ko līdzēt.

Bet kaut kur pazudis tas prieks, kas dzimst pats no sevis. Tikai ikrītēja nopūta "uff, pamodos tomēr". Kaimiņiem, radiem, draugiem, paziņām - "priecājieties, ka esat pamodušies, aiz loga klimats ko bīda, ir rīta kafija - nav taču maz priekš maza prieciņa". Tam arī ticēju pati un bija labi. Bet tagad kaut kas ir aizlūzis un salūzis. Nezinu. cik daudz salūzis, bet ir skumji. Un nav prieka, tikai ikdienas stundu skaitīšana. Laikā starp pamošanos un aizmigšanu.

Piedodiet man manas skumjas. Piedodiet, ka izliku vispārējai apskatei. Kaut kā grūti noturēt sevī. Tuvākajiem kādiem pastāstīt? Nezinu, kuram būtu laika mani uzklausīt. Pat neceru, ka šim rakstam būs daudz lasītāju.... 

Vienkārši man ir skumīgi un tukšuma sajūta.

sestdiena, 2022. gada 25. jūnijs

Jāņi/Līgo vakars

Jau kuro gadu sagadās tā, ka Līgo vakaru, tāpat kā Vecgada vakaru, un sekojošo nakti pavadu mājās. Ja nepagadās kāds tiešām objektīvs iemesls, tad vienalga ir kaut kāds vēlēšanās iztrūkums.

Šogad gadījās objektīvisms - dažas veselības problēmas, kuras neļāva aiziet daudz prom no mājām. Pie visa vainīgs viens, precīzāk - viena pinte - aliņš. Arī tiem tomēr jāskatās derīguma termiņš par spīti preces lielajai popularitātei.

Ir tāda dīvaina nianse. Man ļoti patika un aizrāva Jāņu svinēšana, Ziemassvētku gājiens uz baznīcu dziļā jaunībā, kad tie bija oficiāli aizliegti. Vecgada vakars ir izturējis laika pārbaudi, bet arī tad, tagad jau sen pieaugušā posmā, ja man neuzrodas ciemiņi vai kāds neatsakāms uzaicinājums, labāk sēžu mājās un eju gulēt ilgi pirms pusnakts. 

Tiesa, Jāņus vēl mazlietiņ svinēju, kad dēls bija vēl tikai pirmsskolas čāpulis, viņa agrīnajos skolas gados bija arī Ziemassvētki ar visām tradicionālajām darbībām. Tiesa, toreiz, 90-jos gados, ar to svinēšanos bija pagrūti gada beigās. Jo puikam svinama vārdadiena, nepilnu nedēļu pēc kuras - Ziemassvētki, vēl pēc nedēļas - Vecgada vakars. Lieki teikt laikam, ka galds "lūza" bērna vārdadienā, pēc Ziemassvētkos. Un Vecgada vakarā uz galda likās tas, kas atlicies no divām iepriekšējām svinēšanām. Jo 90-jos, it īpaši desmitgades sākums bija visai saspringts gan naudas, gan dabonamo produktu ziņā.

Bet arī tas ar laiku noreducējās līdz minimumam. Dēls ir pieaudzis un ar savu dzīvi, māsa praktiski VISU laiku (ar retiem atvaļinājumiem) ir Nīderlandē, tagadējiem draugiem savi plāni,,,,

Atceroties padomjlaika līgošanu... vismaz to, kurā piedalījos visu 80-to gadu lielāko daļu. Oficiāli 23. un 24. jūnijs bija pilna laika darba dienas (ja iekrita nedēļas vidū). Bet vienalga tapa svinēts. 23-ais datums neoficiāli kļuva par īso darba dienu, kuras noslēgumā vismaz tajā darba vietā, kurā strādāju tapa nedaudz ietusēts svētkiem. Pēc tam kur nu kurais. Nākošajā dienā bija jābūt darbā un it kā jāstrādā. Pirmā daļa tapa ievērota. Darbā mēs ieradāmies. Pēc maiņu principa - kāds pa taisno no līgošanas vietas un darbā bija līdz pusdienas laikam, u pusdienas laiku saradās tie, kuri tomēr izlēma drusku pagulēt pēc līgošanas. 

Dienu mēs "atsēdējām" un "ārstējāmies" ar šķaidītu spirtu un dažām uzkodām. Priekšniecība šito joku zināja, bet neiebilda.

Pieļauju, ka daudzās darba vietās bija tapat.

ceturtdiena, 2022. gada 16. jūnijs

Kaut kā tā - citādi nesanāk virsrakstot

Beidzot feisbukā ir pieklusušas kaislības ap koronas vīrusa pandēmiju, arī par Krievijas-Ukrainas karu vairs tik ļoti nerunā. Kaut ari abas lietas nekur nav pazudušas, notiek joprojām. Un uz šī pieklusuma fona par geju un lezbiešu pasākumam nebija ažiotāžas, tikai garāmejoši pieteikumi.

Pēdējo sakarā manī ir neliela, maigi sakot, neizpratne. Priekš kam viņiem vajadzīgs viss tas jampadracis? Ko viņi cer panākt izejot ielās savu seksuālo orientāciju visinot kā sarkanu lupatu vērša deguna priekšā? Un, cik nu izdevies redzēt klipiņus tajā pašā feisbukā, ir pat agresīvāki par tradicionāli orientētiem cilvēkiem. Īpaši netradicionālās orientācijas jaunatne.

Galu galā - ko kurš dara guļamistabā, tā ir dziļi individuāla lieta. Vienam patīk māte, citam meita, vēl kādam kleita vai raibā kaziņa. Kas kam par daļu, ja tas nesāk kļūt krimināli sodāms?

Visiem LGBT ir garantētas cilvēktiesības uz darbu, dzīvesvietu, piedalīšanos kādos pasākumos utt.u.tml. Labi, ne visās valstīs ir atļauta viendzimuma pāru laulība. Bet to taču var nokārtot dodoties uz to valsti, kur tad viņus salaulās. Bet arī bez laulības kā tādas ir daudz un dažādas juridiskas būšanas, ar kuru palīdzību var sakārtot pāra juridiskās attiecības - mantošana, aizbildnība pār kaut ko u.c.tml.

Bērni viendzimuma pāriem? Pirmais, kas nāk prātā - paņemiet audzināšanai ģimenē bērnu no bāriņu patversmes. Bet tai pat laikā - nekur neesmu manījusi informāciju par to, ka geji vai lezbietes nevarētu radīt savu bērnu dabiskā ceļā kopā ar pretējā dzimuma partneri. Tas, ka ir iekārtojies tā, ka viņiem nu simpātijas izraisa pašu dzimuma cilvēki, vēl nenozīmē, ka viņiem ir traumēta reproduktīvā sistēma.

Pie viena pēdējās desmitgadēs populārs kļuvis surogātmātes institūts. Ir zināmas krievu estrādes slavenības, kuras izmantojušas surogātmātes pakalpojumus. Un nekāda nosodījuma.

Tad jau invalīdiem, vispār cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir vajadzīga daudz lielāka sabiedrības uzmanība un atbalsts. Lai šie cilvēki spētu iekļauties apkārtējās sabiedriskās norisēs, pat strādāt. Ļoti cienu paralimpiešus - porto taču un pat ļoti veiksmīgi par spīti savām veselības problēmām. 

Cienu arī tos darba devējus, kuri atraduši iespējas dot darbu kādam invalīdam. Tiesa, ir nācies pielāgot darba vietu darba darītāja veselības īpatnībām. Un tomēr. Vinnē gan uzņēmējs, gan darītājs.

Tā ka būšu pateicīga, ja kāds man izskaidros iemeslus, kāpēc LGBT rīko savus praidus un ažiotāžu ap savu seksuālo orientāciju. Jo, pirmkārt jau darbā cilvēku pieņem atbilstoši viņa spējai šo darbu veikt, nevis seksuālai orientācijai.