Tik tā, aizdomājos nu jau pagājušās nedēļas nogales vētras nedarbu sakarībā

Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.

Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.

Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.

Ludza. Trešajā dienā pēc vētras nedarbiem

Ludza, tu rullē.

Beidzot tā nopietni izgāju no mājas apmest pilsētā tādu palielu loki (Izlēciens uz Rēzekni pirmdienā īsti neskaitās). Kāpēc agrāk neizgāju? Tā dīvaini - vētras radītais elektrības zudums sestdienas vakarā ar tam sekojošo  manā galā elektrības iztrūkumu visas svētdienas garumā manī radīja ko līdzīgu "organisma baterijas nosēdās". Svētdienu praktiski visu nogulšņāju, pirmdienā - piecēlos, bet organisms līdz dienas beigām tā arī nepamodās laikam. Vakardiena - uz dienas beigām tomēr organisms laikam pamodās. Un šodien jau notiek lietas. Tas tā, ievadam.

Bildes būs padaudz, dažas laikam apjukušā kārtībā. Vietām. Un - gan jau ka atpazīsiet izstaigas vietas.

Internetā, galvenokārt vietnē Facebook, smēlos informāciju par to, kas noticis/notiek ārpus mājas sienām. Un bija informācija ne tikai par elektrības zudumu Ludzā un plašā apkārtnē ap pilsētu, bija arī daudz foto un video materiālu par postījumiem pilsēta, konkrētāk par apjoma un plašas teritorijas ziņā lielu daudzumu kritušu koku. Tādu izmēru, kas nekādi nerosināja varbūtību, ka koki varētu neizturēt un nokrist. Bet tomēr nokrituši bija. 

Tāda dīvaina diena

Arī manī pašā laikam ir tās vētras sekas. Svētdien praktiski visu dienu nogulšņāju. Elektrības neesamība un čakars ar telefonu kaut kā uz miegu vilka. Mājas soli nedarīju, jo bija kaut kāds "esmu laikam slimnīcas režīmā" noskaņojums. Pirmdiena arī kaut kāda ne tāda ar savu grūtās pamošanās ņezgu un telefona ne tā saspaidīšanu un braucienu uz Rēzekni simkarti nomainīt.

Šodien pavisam tāds nekāds noskaņojums. Kā auns uz jauniem vārtiem brīnos uz tējkannu un ceru, ka ūdens kafijai pats uzvārīsies un aplies krūzītē kafijas biezumus.

Ar sajūtu "baterijas nosēdušās zemāk par grīdas līstīti" spiežu mājās darīt elementārus sīkumus. Grūti nākas un kaut kāda notikušā nepareizības sajūta. No cikla "Kaut kas nav tā, bet nesaprotu, kas nav tā".

Nedēļas nogales vētras rezultāts Ludzā

Kad tā vētras iespējamība pagājušajā nedēļā tika izsludināta, kaut kādas intereses vadīta "Kas nu būs? Interesanti kaut kā".

Visu sestdienas dienu tā kā vēroju to, kas notiek aiz loga, internetā komunicēju ar draugiem, kuri dzīvo citās valsts pilsētās. Sapratu, ka, vismaz Rīgā, bija lietus lietīgais ar pamatīgu nokrišņu devu. Ludza - parasta lietaina diena, nekas īpašs. Pēcpusdienā pat mākoņi sāka pluskoties, brīžiem saule parādījās. Tikai pret vakaru sākās kārtīgas vēja brāzmas, tā, ka koki "dejoja". 

Tomēr ap sešiem vakarā vienu reizi uz mirkli pazuda elektrība, bet ātri atjaunojās. Tāda kā noraustīšanās. Toties jau ap septiņiem vakarā pazuda pavisam. Tā elektrība. Un šī "būtne" svētdienā neatgriezās. Pa apvedceļiem noskaidroju, ka elektrība pazudusi diezgan plašā teritorijā ap Ludzu. Pildā, kas ir 17 kilometrus aiz Ludzas, konkrēti pazudusi bija.

Tāds kā kārtējā atslābuma pārdomu mirklītis

Jap, atslābinos. Pēdējais apmēram gads visādu notikumu pilns ar visādām kustībām un kopsummā ilgām stundām vilcienā braukājot starp Rīgu un Ludzu, kur nu vēl aizbraucieni uz dēla fazendu. Toma jau vēl kaut kā nesaprot, ka braukāšana kā tāda arī nogurdina. Trīs stundas vilcienā nav trīs stundas uz dīvāna vai klubkrēslā.

Sanāks man te laikam tāds visādu domu apkopojums. Kā aizies.

Ceru, daugavpilieši apvienosies sakarīgumā un nebalsos Saeimas vēlēšanām par linkā uzrādīto personāžu un viņa pārstāvēto partiju. Vēl vietnē Facebook pamirgoja informācija, ka ir ideja Daugavpilij ar visu novadu būtu jāatdalās no Latvijas un jāpievienojas Krievijai. Diemžēl nepiefiksēju tā, lai padalītos šeit. Tomēr ceru, ka tas bija tikai tāds kā joks. Ko viena no senajām baltu cilšu teritorijām pazaudējusi Krievijā? Vai to, ka, tā nu sanācis, tajā pilsētā ir ļoti daudz krievvalodīgo? Un krievvalodīgie nav viens un tas pats jēdzienam "krievi". Tas, ka krievu valoda ir dzimtā krieviem, nekādi neatceļ faktu, ka krievu valodu kā lietošanas valodu izmanto arī citi etnosi.  Analogi kā ar angļu valodu, kuras primārie lietotāji dzīvo britu salās. ASV kā praktiski oficiālā lietošanas valoda - angļu valoda - norāda tikai uz tās lietošanu kā tādu starpetnosu saskarsmē. Briti iekš ASV ir stiprā mazākumā, tajā valstī sačupojušies nu ļoti daudzu pasaules etnosu pārstāvji.

Atkal Vecāķos. Un pie viena Vilkaču priede tur (dažas bildes iespruka ne savās vietās)

Izvizinājāmies atkal uz Vecāķiem. Nu jau trijatā un apskatīt pie viena Vilkaču priedi.

Mazdrusciņ Purvciema

 Padevīgi ziņoju, ka Zemitāna tilts (dzelzceļa pārvadtilts pie Zemitānu stacijas) pēc ilglaicīga (precīzāk - ilggadīga) remonta beidzot pilnā mērā palaists lietošanā. Priecē tas, ka ir paplašināts gājēju josla pār tiltu, tai pievienots velosipēdu celiņš. Auto un sab.transp. paredzētā tilta daļa, manuprāt, bikuci sašaurinājusies. Par tiem auto neiespringstu - grib personāži braukāt, lai brauc, mani vairāk interesē kājāmgājēju iespējas, Katrā gadījumā - salīdzinot ar to iespēju kājām šķērsot to tiltu pirms remonta ar to iespēju, kas ir tagad: plusžetons un pīrādziņš remonta arhitektiem un izpildītajiem.