Man tas bija pavisam piedzīvojums un ekstrīms. Ar visādām plānu nemitīgām maiņām. Vietā teiciens "Ne pa dienām, bet pa stundām". Vispirms - bija jau dažas dienas iepriekš sarunāts, ka pie dēla aizbraukšu uz praktiski visu dienu šorīt ar vienu no "agrajiem" autobusiem. Tas ir, 7.50 no Ludzas ar piebraukšanu vajadzīgajā pieturā 8.20. Labi, ka autobusā izvilku telefonu, lai piezvanītu, ka braucu. Un tikai tad pamanīju izsūtīto īsziņu (nesaprotu, kā nebiju pamanījusi agrāk, kad vaktēju pulksteņlaiku, lai izejot no mājas nenokavētu uz to autobusu), kurā "Mammu, nebrauc, mēs uz Ludzu brauksim paši, sagaidi autoostā". Labi, kāpu no autobusa ārā un gāju mājās. Labi, ka man biļete "pa nullēm", nebija naudiņas tērētas.
Mājās sazinājos, sapratu, ka man dēlu & kompāniju jāsagaida autoostā 10.03, kad ienāca viņu autobuss. Un te sapratu, ka man tā kā būtu pēc visas pastaigas pa Ludzu un Ludzas novadpētniecības muzeja pamatekspozīcijas apskates tā kā uz to galu jāaizbrauc būs ar secīgo nakšņošanu. Jau iestājās iekšējs sapīkums. No rīta puika plānus pamaina, tagad vēl Toms ievieš korekciju. Un - mugurenē līdzi tikai tabaka, cigarešu taisāmais aparātiņš un čaulītes. Kompis - mājās palicis, jo nebija man nolūka nakšņošanai. Piktojos uz iekšu un nekašķojos.
