Es cienu

Nezinu, var jau būt, ka atkārtojos tēmā, bet vienalga.

Es cienu ebrejus un čigānus, kurus pēdējos gados toleranti sākuši saukt par romiem. Es šīs abas tautas cienu par to, ka tās, par spīti visām vajāšanām un citām negatīvām izpausmēm viņu virzienā ir spējušas saglabāt sevi, pastāvēt par spīti visam un ar paceltu galvu un pašlepnumu.

Par čigāniem (romiem) vispirms atradu šķirkli Māsā Vikipēdijā, lai izpaustos plašāk. Jā, tā ir tauta bez savas valsts ar visu no tā izrietošo atribūtiku un citām detaļām. Ieskaitot starptautiski atzītu likumdošanu. Un kas no tā? Viņi bija, ir un būs. Kā zināmā mērā vienots veselums ar savām tradīcijām, valodas īpatnībām, apbrīnojamu kultūru. Un zināmu nomadu dzīvesveidu, kurš laikam tikai pēdējās desmitgadēs, pēc Otrā pasaules kara sācis palēnām mainīties. Bet tā ir viņu darīšana. Viņi komunicēs ar tām tautām, kuru vidū attiecīgā laika posmā dzīvo, respektēs to kultūru un tamlīdzīgas lietas. 

Acīmredzamais. Tas, kas pašā virspusē

Laikam atkal par to pašu. Par Krieviju un ap to.

Krievija šobrīd laikam ir vienīgā esošā impērija. Un tāda, kura par varītēm grib noturēt impērijas statusu, statusu, kurš jau ir izsmēlis savas pastāvēšanas resursu un lietderību. Krievija negrib atzīt, ka impērija kā valstisks veidojums jau pieder vēsturei un ir kļuvis nelietderīgs.

PSRS izveidojās uz Krievijas impērijas bāzes, ar dažām modifikācijām. Piemēram, bariņu satelītvalstu, kuru satelītiskums izveidojās Otrā pasaules kara rezultātā. Kad 90-jos bariņš republiku pa Savienības malām atšķēlās no padomijas un satelītvalstis pārstāja būt satelīti, Krievija tomēr vēl saglabāja ļoti lielu daļu savas milzīgās teritorijas. Un tomēr Krievijai nepatika tas, ka tika zaudēta kontrole pār divām jūrām un lielu teritorijas daļu. Tādēļ jau "zem sitiena" trāpījās Ukraina ar visu tās kontroli Melnajā jūrā un ļoti lielu kaudzi derīgo izrakteņu (par plašajiem labības laukiem pat nerunājot). Mēģinājums iekarot Ukrainu ir mēģinājums dabūt atpakaļ Melno jūru un Ukrainas dzīles. Krievijas publiski paustā informācija par sava iebrukuma Ukrainā iemesliem ir tikai aiz matiem pievilkta, dumja motivācija, kura iedarbojas tikai uz tiem, kuriem slinkums domāt.

Nu, jā. Atkal viens nedaudz tāds kā ziņkārības jautājumlūgums

Kaut kā pēdējā laikā man tā ziņkārība nu ļoti sākusi pieklauvēt. 

Reiz, šajā rakstā izpaudos par mūsu pašu dzimto valodu, laikam ka par attieksmi pret to. Pēc kāda laika izpaudos par dzimto valodu kā tādu. Var jau būt, ka vēl kādos rakstos esmu par šo tēmu paudusies. Tad nu šajā sakarā, - un tikai ceru uz viedokli -, Kāds varētu man ko kritisku pateikt šajās tēmās? Vai kādu ieteikumu? Vai ko citu tēmā?

Tāpat jau dikti gribētos zināt, kas kaut kā nebūt greizi aizgājis manos 2011., 2012., 2013., 2014.gadu ierakstos... Lasījusies esmu krustu šķērsu, bet skats no malas vienmēr ir būtisks.

Un vēl - droši zinu, ka man te, bloga ārēs, noteikti ir vismaz divi raksti ar dažādiem virsrakstiem, bet saturiski viens un tas pats. Var jau būt, ka šādi pāru raksti saskrējuši vairāki. Un te nu lūgums/jautājums. Jo zinu, ka mani lasāt ļoti. It sevišķi pēdējā gada laikā lasījumu skaits pieaudzis. Tad nu - tas, kurš atradīs vismaz divus pārus, saņems no manis dāvanā uz gada beigu svētkiem manu pērnajā gadā iznākušo grāmatu Trīskrāsu karuselis (piegādes tehniskās nianses izrunāsim privāti).

Tikai jautājums

Jautājums par bērna, zīdaiņa kopšanu.

Pirmkārt par pamperu lietošanu. Saprotu jau, ka tie priekšmeti ir ērti - bērniņš pielieto pēc nozīmes, mamma noņem, izmet ārā =, uzliek bērniņam nākamo. Maz "čakara", nav jākrāmējas ar autiņu (un bieži arī ar rāpulīšu) mazgāšanu. Bet tie pamperi kaut ko maksā, kad sarēķina to, cik to pamperu vajag bērnam, kurš tos lieto, mēnesī, pusgadā, gadā.... Ne maza naudas summa sakrājas pamperu pirkšanai vien. Jo nemaksā taču viņi "melno" sīknaudu.

Un te nu jautājums - vai nesanāk lētāk tos pamperus lietot tik tad, kad ejat ar bērnu staigāt uz parku, pie ārsta plānveida vizītē, kur citus ārpus mājas? Mājās tik uz nakti uzvilkt? Pārējā laikā - aizmirsto laiku vecmāmiņas mazgājamos autiņus? Rēķinot, kurā brīdī pampers glābs situāciju, kurā mierīgi var ar vienkāršiem autiņiem iztikt? Jā, tos autiņus jāmazgā, jāžāvē... Bet viņi ir daudzreiz lietojamie, viņus nevajag mest laukā tad, kad bērniņš savu darbu tajā "ierakstījis". Protams, tad ir bikuci jāparēķina ūdens patēriņa izmaksas to autiņu mazgājot. Bet to autiņu taču nemazgā vienu pašu lielā veļas mazgājamajā mašīnā, tos var mazgāt kādu sakrājušos daudzumu, kopā ar kādu daudzumu rāpulīšu... Cik nu no mana pundurkrūma, vienalga sanāks lētāk, nekā pirkt lielu kvantumu pamperu un pēc domāt, kur tos uzkrājumus glabāt. 

Atkal atradu. Linki. Šo mēnesi sāku ar tiem

Reliģija

1. Kad Dievs kļūst par vēstures jautājumu: trīs grāmatas, kas liek palūkoties uz Bībeli citām acīm.
2. Uguns pavedieni. 1.daļa. Patības meklējumi, dievišķās klāt būtnes atklāšana un cilvēka iekšējā pārveidošanās.
3. Buda un dumpinieks - vai iespējams saglabāt mieru pasaulē, kuru vēlies mainīt?

Pasaulē

1. Pilsēta, kuru ķīnieši uzcēla 24 stundu laikā. Klips krievu valodā.

Latvija

Audupes krastā un zirgi (un bildes noteikti ir juku jukām; neesmu vēl atkodusi sistēmu, lai saprastu jucekļa iemeslus)

Vieta, kurā šoreiz zirgus barojām - kartē raugoties, Vecdaugavas upes otrā krastā skatoties no pļavas pie Skanstnieku mājām. Vēl viena vieta Rīgā, kurā uzturas zirgi. Šajā vietā - pat dažiem zirgiem steliņģi un citas uzpariktes. Aprunājoties ar meitenēm šajā vietā - zirgi "migrē" starp abām vietām. Šajā - zirgi vizina cilvēkus, kuri vēlas izjādes; palīdz skolasbērniem apgūt jāšanas sportu. Pļava pie Skanstnieku mājām zirgiem ir kaut kas līdzīgs vasarnīcai, kurā atpūsties. Visu laiku kādi zirgi pūšas, kādi strādā. Un ne visu laiku vieni un tie paši, maiņu režīmā.

Izdalījām līdzpaņemtos ābolus un drusku vēl pavazājāmies pa rajonu.

Gabaliņš Pārdaugavas (bildes atkal ir savā elementā un vietām salikušās pēc sev vien zināmām fāzēm)

Kopā ar māsu aizbraucām uz Pārdaugavā esošo Latvijas Bankas jauno ēku, kura atrodas praktiski Vanšu tilta viņā pusē braucot prom neo centra. Iemēģināt iespēju tur esošajā agregātā ieberot "melno" sīceni tā, lai ar tur piedāvāto manipulāciju palīdzību tā sīcebes kopsumma ieskaitītos viņas kontā. Padevīgi ziņoju, nekā sarežģīta. Droši mēģiniet, ja kas, taps sīkāk paskaidrotas darbības.

Pēc aizgājām līdz Nometņu ielai, papriecājamies par murālī iemūžināto kaķi Persiku un tad pa to pašu Nometņu ielu devāmies Āgenskalna tirgus virzienā un pa ceļam, Nometņu ielas 44 numurā, atklājām mazu, mājīgu, sirsnīgu veikaliņu. Saucas "Rembates šokolāde". Ne rūpnieciska šokolāde, roku darbs un garšīgs. Nenožēlosiet, saņemsiet kulināru garšas kārpiņu baudījumu.