Tāds kā lūgums

 Ja nav grūti, tāds kā lūgums. Esmu dikti ziņkārīga.

Esmu pamanījusi, un to nav grūti pamanīt skatot mana bloga "aizmuguri", mani pēdējos pāris gadus lasa arvien vairāk cilvēku. Tad nu lūgums.

Ja jums tas nerada kādus apgrūtinājumus, lūdzu komentārā ierakstiet no kuras valsts un pilsētas esat manu lasītāju skaitā un cik ilgo laiku (aptuveno gadu izteiksmē) lasāt manu blogu. Kaut kā mēģinu saprast, cik reālo cilvēku ir manu lasītāju vidū un ko norakstīt uz botiem vai vienkārši uz lapas indeksāciju kaut kur.

Un, lūdzu neesat anonīmi, lai man ar nožēlu nav jādzēš laukā komentārs. Esat kaut zaķis, kaķis, peles pīksts. Komentēšanas vietiņā vārda "anonīms" (vai kāda nu tamlīdzīga vārda) vietā sistēma atļauj ierakstīt jebko. Kaut 115.

Svētkiem izskanot

Nu visi palēnām ierodas vai jau ieradušies mājās šodien, 24.jūnijā. Ar zināmu gurdmi pēc svētku svinēšanas un slikti gulētas nakts. Un sākuši briest rītdienas iešanai uz darbu.

Tomer. Vai kāds ir aizdomājies par tiem, kuriem ir liegta svētku svinēšana? Jau gadiem ilgi. Par mediķiem, ierindas policistiem, ceļu policistiem, ugunsdzēsējiem, visa veida glābšanas dienestu darbiniekiem? Par masu pasākumu organizētājiem, māksliniekiem, kuri uzstājas šajos pasākumos? Par pārdevējām lielveikalos, kuras strādā līdz 21.00 - 22.00 vakarā bez iespējas izbraukt zaļumos izbaudīt svētkus, pie kam pārrodas mājās pārāk nogurušas,  lai kaut ko sagrabinātu svētku mielastam mājās apziņā, ka nākamajā dienā, kaut arī drusku vēlāk, nekā parastās dienās, jādodas uz darbu? Vai kāds ir iedomājies par tiem cilvēkiem, kuri pilsētās un citās vietās pēcsvētku rītā sakopj vidi pēc "ļoti kulturāliem un inteliģentiem" svinētajiem?

Vai kāds ir aizdomājies par to cilvēku, attiecībā pret kuriem "labticīgie" pilsoņi rauc nicīgus viepļus, milzīgo darbu, lai šie "labticīgie" pilsoņi varētu atpūsties?

Tikai jautājums. Vai kāds zin risinājumu tam, lai visi jebkuri svētki, būtu visiem? Arī tiem, kuri nodoršina šo svētku svinēšanu patērētājiem parastajiem?

Kārtējā pasmaidam porcija

Šodiena Vecāķos

Bijām  jau agrāk ar māsu aizrunājušas savu šodienas braucienu uz Vecāķu pludmali. Šodiena, atšķirībā no vakardienas, nomākusies un mūsu pastaigas laikā periodiski no gaisa krita kaut kas lietum līdzīgs, kas atgādināja putekļu aizvākšanu. Nekas nopietns. Bet, atgriežoties centrā, pamanījām ka tur ir bijis nopietnāks lietus. Mistika.

Brauciens sanāca drusku īpatnējs. Visu pēc kārtas. Vispirms no rīta apskatījos autobusu sarakstu īpaši pētot 58.maršruta autobusu, kurš no šī gada 1.jūnija dažbrīd iebrauc Vecāķos. Rīgas Satiksmē skatījos ar domu atrast tieši to, kurš iebrauc Vecāķos atejot no pieturas pie VEF kultūras pils. Noskatīju, aizbraucām un "ups". Rīgas Satiksmē viss vienā putrā, pie pieturas esošajā sarakstā noskatītais autobusa pulsteņlaiks atbilst tam, kurš tikai līdz Vecmīlgrāvim brauc. Nākamais - pēc vairāk nekā pusstundas. 40 minūtes noteikti jāgaida būtu. Iekāpām tuvākā laika 48.autobusā, aizbraucām līdz tā galapunktam Sarkandaugavā, kur pārkāpām 24.autobusā un aizdevāmies līdz pieturai Pagrieziens uz Mangaļsalu. Kas ir viens no tuvākajiem robežpunktiem ar Vecāķiem kā tādiem. Tādēļ arī bildēs vispirms būs redzamas mūsu pārsēšanās vietas. Arī drusku pirms mūsu iekāpšanas tramvajā pie Barona centra, lai ar tā palīdzību mēs nonāktu pie VEF kultūras pils.

Līgošana Grīziņkalnā

Bijām trijatā - es, māsa un Ilmārs Bite. Gājām uz astoņiem vakarā. Tiesa, mūsu tam pasākumam pietika ar nepilnam divām stundām. Laikam gadi piesaka savu. Nezinu. patīkami bija, ka rosība bija ne tikai uz skatuves, uz kuras uzstājās kolektīvi. Bija arī vēl pāris vietās atraktivitāte, no kurām vienā - tapa gatavots Jāņu siers publikas cienāšanai. Tiesa, visiem tā arī nepietika, kaut arī bija divi gatavošanas piegājieni. Māsai izdevās priekš mums bikuci gabaliņa dabūt. Garšīgi bija.

Protams, neiztika arī bez ēdmaņas teltīm. Kā nu bez tām.

Publikas bija daudz par spīti tam, ka nu ļoti liela daļa rīdzinieku aizšmaukuši prom no Rīgas atpūsties pie dabas krūts.

Nu mētājos es starp Rīgu un Ludzu

Tā nu ir sanācis. Braukāšana starp abām pilsētām. Abas mīļas, abas zināmā mērā manējās. Šoreiz bea maniem  pastāstiem. Bildēs tas, ko pa vilciena logu sabildēju.

Viela pārdomām ar uzņurdiena elementiem

Mani sakaitināja periodiski publiskā telpā internetvietnēs parādījusies informācija, ka kādi personāži varas gaiteņos ierosinājuši slēgt/likvidēt Rīgā krievu A.Čehova vārdā nosaukto teātri. Upsā. Teātrim būs BŪT! Tam ir vieta Latvijas kultūrtelpā. Izrādes tajā noskatīties dodas ne tikai krieviski runājoši cilvēki. Un tā teātra aktieri uzskatāmi piedalās latviešu kultūrprojektos. Kā tāds piemērs - Jakovs Rafalsons, kurs reiz tik ļoti populārajā un mīlētajā latviešu seriālā Ugunsgrēks atainoja Zanes Daudziņas atainotās jaunkundzes tēvu. Ja kādam nepatīk kādas tendences teātra darbībā, risiniet problēmas ar teātra vadību. 

Jebkura kaut kā vadība pirmāmkārtām atbildīga par viņiem pakļautās institūcijas darbību. Paturpinot šo domu tālāk - vai tad tiešām jālikvidē Latvija, ja kādam/kādiem/vienalga kam nepatīk Latvijas politiķu darbība? Teiksiet, teātris un valsts ir kas nesalīdzināms? Zināmā mērā ir. Gan teātris, gan valsts ir zināmā mērā uzņēmums, par kura darbošanos atbildīgi tie, kuri šo uzņēmumu vada.