Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Bildes no dažādām vietām un pasākumiem. Mēģināšu atminēties lokācijas, uzrakstot pirms katras bildes vai bilžu bloka.
Kaut kad pirms dažiem gadiem, kad biju mollīgāka nekā tagad, vieta - parks Ziemeļblāzma Vecmīlgrāvī. Fonā parka skatu tornis.
Tāds kā pārdomu nopūtas mirklis. Laikam.
Fiziskais nogurums, fizisko spēku izsīkums ir daudz vieglāk atjaunojams resurss, nekā morālais izsīkums. Nav tukšs apgalvojums. Gan jau ka paši esat saskārušies. Pēc nogurdinošas fiziskas slodzes n-laika garumā pietiek dienu, divas, reizēm divas ar pusi dienas laiski pavārtīties dīvāna savas darbības mājās nominimaizēt līdz nepieciešamajam pietiekumam darbību - tualetes telpa periodiski, varbūt duša/vanna, darbības kāapēdama sagatavošanai (ja var atļauties monetāri, virtuves darbības top minimaizētas līdz fastfūda pasūtīšanai caur Bolt vai Wolt), vēl kādiem sīkumiem paša labsajūtai un spēku atjaunošanai. Tad tie spēki tā lēnītēm un pamazām atnāk atpakaļ nākamajam fiziskajam uzrāvienam.
Manī tādu kā smaidu izraisa tie cilvēki, kuri ar uztraukumu un pat zināmu niknumu pilnā nopietnībā "Valdības visā pasaulē sarunājušas, taisās ko sliktu izdarīt ar daudziem cilvēkiem, jo Māte Zeme varot pabarot/uzturēt vien apmēram miljardu cilvēku! Jo cilvēku esot par daudz un resursu nepietiekot! Nejaukās valdības visā pasaulē! Kā tā drīkst!".
Kaut kāda periodiska paniska atrauga. Pie kam jau gadiem ilgi periodiski tādas runas parādās publiskā telpā. Varu nomierināt, šī panika nav jaunlaiku izdomājums. Tādus pukstus dzirdēju jau skolas gados padomju laikos. Tāda kā mūžīgā panikas lēkme tukšā vietā. Kaut kā tā to var nosaukt.
Sākšu ar to, ka visā pasaulē, visos kontinentos ir lielas zemes platības, kuras nevienam nafig nav vajadzīgas. Ne tikai tādas, kurās saimnieciskā darbība ir diezgan apgrūtināta. Piemēram, Sahāras tuksnesī. Bet pat caur to klejo tuaregi, berberi un kas tik nu vēl savās visādās gaitās. Un, ja kas - pat mūszemītē daudzas lauku sētas ir ļoti bēdīgā pamestības stāvoklī. Zeminieku sētas, kuras varbūt lielo naudu īpašniekam nenesīs, bet kaut kartupeļu maisus vairākus ziemai nodrošinās. Tik strādāšanas vaina. Naturālā saimniecība nav tas sliktākais variants, ja ir vēlme nodrošināt jumtu virs galvas un maizīti ar sviestu pusdienās.
Kur tad sakoncentrējusies lielais vairums cilvēku? Pilsētās, piepilsētās un tamlīdzīgās vietās, kurās pat dienišķā maizīte un kartupelis par naudiņām jāpērk. Un pilsētas vispār ir ļoti atkarīgas no tiem pašiem zemnieku cilvēkiem, kuri pilsētniekus apgādā ar pārtiku. Esot dārgs prieks pat piena krūze? Bet nu protams. Tas lauku cilvēks, kuru iedomīgie pilsētnieki reizēm par pāķi dēvē, no lēkta līdz rietam lauku darbos aizņemts maizīti gādājot sev, sievai un bērniņiem četriem, pie viena vēl arī par iedomīgajiem pilsētniekiem padomā darbus sadarot.
Man būtu ļoti interesanti popkornu graužot pavērot pilsētnieku reakciju, kad tas pākis izdomās "Pie velna tos pilsētniekus! Kartupeļu lauku apsēju, lai ģimenei ziemā būtu ko ēst. Pietiek uz pilsētas tirgu iet, lai tie pilsētnieki paši tiek galā. Galvenais, ka man un manai ģimenei pietiek; šie lai paši tiek galā ar saviem kartupeļiem un čipsiem". Un šajā gadījumā ir vienalga, vai tas sabuntojies zemnieks Latvijā, ASV vai tambu-lambu karalistē dzīvo un darbojas. Jo viņš ir tas, kurš ar savu produkciju apgādā pilsētniekus.
Ha, virsraksts kā vienam no Roberta Šeklija stāstiem fantastikas žanrā. Ha.
Es šoreiz ne par tā stāsta notikumiem, es par apkārtējo pasauli.
Uz pasaules nekas nav par velti. Ja nu vienīgi siers peļu slazdā, un arī tad tikai otrajai pelei.
Kaut vai tā pati iemīlēšanās, puķu/konfekšu periods. Tās puķes, konfektes, smaidi un nopūtas - vai tad tas viss no zila gaisa krīt un neko nemaksā? Puisim nav jāizdod ne centa par tām puķēm un konfektēm, lai saņemtu no iepatikušās meitenes randiņus, smaidus, bučiņas? Un aplidojamā meitene - vai tad viņa ne no šā, ne no tā ar puisi tiksies? Gan jau ka dēļ tā puiša uzmanības visādas.
Bildes un pavadteksti būs divos blokos.
Kopš ceturtdienas vakara esmu Rīgā. Piektdiena bija sarunāta ar māsu padarboties. Bet sestdienas vakarpuse aizrunāta muzejam Dauderi brīvprātīgos palīgos.
Tagad pēc kārtas.
Dienas viducī, ap kādiem pusvieniem jau biju aizdevusies pie Toma. Lietas izrunāt, tad no turienes jau uz Dauderiem doties. Šodien kolosāli jauka, saulaina un silta diena, tādēļ visas runāšanas dienas viducī pārcēlās uz Ķīšezera krastu paralēli Toma mīļjai badapātagas vicināšanai. Tad nu pirmā bilžu porcija ir no turienes.
Latvija, Latvijā, latvieši
Kosmoss
Pasaulē, interesanti
