Var jau būt, ka par šo esmu jau paudusies. Ceru, taps piedots.
Man kā sarunu biedri vai kā tamlīdzīgi pārstājuši interesēt tie cilvēki, jebkuras etniskās piederības, kuri "Kāpēc mani neciena? Mani ir jāciena!" nespējot atbildēt uz elementāro "Par ko jāciena?". Laipnība sarunas laikā un cieņa pret to, ar kuru sarunājies - divi dažādi jēdzieni. Būt laipniem pret līdzcilvēkiem ir elementāra lieta, kas balstās uz pašcieņu. Sevi cienošs cilvēks nekad nebūs nelaipns un ne pretimnākošs pret apkārtējiem.
Toties cieņa ir jānopelna. Ar darbiem, attieksmi un tamlīdzīgām būšanām.
Cieņu pelna vientuļais tētis, kurš "velk" bērnu bariņu un cenšas tiem iedot pamatu zem kājām; cieņu pelna arājs, kurš iegulda visu sevi labības graudā; cieņu pelna celtnieks, kurā uzceltie objekti stāv un stāvēs gadu simtiem un priecēs cilvēkus.




