Dzīves līmenis, attīstība un tamlīdzīgas lietas

Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.

Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.

Tik tā, par daudz ko laikam

Ir rīta cēliens. Aiz loga saulīte spīd. Vai iešu kur laukā pastaigāties? Nezinu, pagaidām nekur negribas iet. Visu iepriekšējo nedēļu ir kur iets. kas darīts. Jaunnedēļ arī būs iziešanas visādas un darīšanas. Varbūt pat divi braucieni uz Rīgu - vienā dienā turp, nākamajā atpakaļ.

Par braukšanu vilcienā uz/no Rīgas virzienā Rīga - Zilupe. Tie jau sen vairs nav braucieni četru stundu ar kaut ko garumā. Šajā maršrutā sen vairs kā visi vilcieni nepietur visās pieturās. Ar relatīviem "citātiem" maršrutu izbrauc gan elektriskie, gan dīzeļa vilcieni. Praktiski katram sastāvam ir savs pieturu skaits. Un "mazo" pieturvietu izmantotājiem ir jāiespringst, lai vilcienu kustības sarakstā saprastu, kuri sastāvi piestāj konkrētajā viņu pieturā, un kuri nē.  

Pa logu raugoties

Aiz loga slinki, retām, mazām pārsliņām periodiski pavisam drusku snieg. Un manī ir tāda kā neliela piesardzība no cikla "Kas notiks pilsētā, kad tas viss zem kājām gurkstošais labums un smukums sāks intensīvi kust?". Jo sniega Ludzā nu notikti ir vairāk, nekā Rīgā. Tik ļoti vairāk, ka pat pilsētiņas centrā zem atbrīvotās ejam/braucamtakas tomēr to ietvi/braucamo joslu klāj sniega kārta. Rīgā tie ceļi vairumā tomēr attīrīti līdz ielas bruģim.

Zināmas pārvietošanās grūtības rada tas, ka Ludza ir kalnaina pilsēta (talsinieki sapratīs) un ielu krustojumos tos šķērsojot "Ka tik nebūtu slidens ejot pāri krustojumam, jo negribas pakrist un pie viena vēl slīdēt lejupejošā virzienā pa braucamo daļu".

Mazlietiņ Ludzas saulainā dienā

No rīta, ap astoņiem no rīta, izdomāju iemēģināt veļas mazgājamās mašīnas darbošanos. Ne tikai intereses pēc, bet arī tādēļ, ka bija nedaudz iekrājies mazgājamais. Izvēlētā programma "griezās" apmēram četras stundas! Noteikti vairs nelikšu uz to programmu veļu mazgāt. Vismaz ne tuvākajā laikā. Bet ir arī pluss - skalošanas un veļas izgriešanas programma laikam pieder pie izvēlētās mazgāšanas programmas bonusa. Izžaujamā veļa no mašīnas "laukā nāca" daudz sausāka un ātrāk izžūstoša, nekā no tām veļas mazgājamām mašīnām, kurās mana veļa mazgājās Rīgā, Vecmīlgrāvja mītnes vietā.

Aiz loga saulīte, bija vēlme līdz veikalam aiziet, kaut anketu veikalu tīkla Maxima tirdzniecības punktā. Ludzā šī tīkla tirdzniecības punkti ir divi. Gāju uz tālāko no mājas, lai lielāks pastaigas līkums. Rīt rīta pusē iešu atkal uz to tālāko. Ne tikai tās Paldies kartes dēļ, bet arī pastaigas nolūkos.

Bildes mazlietiņ pa ceļam uzņemtas.

Filma: Nauris

Filmu uzņēma: Rīgas Mākslas un Chronikāli dokumentālo filmu studija

Izlaišanas gads: 1957

Filmas apraksts īsumā, pārkopēts no filmas anotācijas vietnē filmas.lv:

"Ar šo paša rakstīto scenāriju kinomākslā debitē viens no spilgtākajiem Latvijas kinorežisoriem – Leonīds Leimanis (1910-1974).

Nu, jā laikam kritika

Vakar dienas viducī aizbraucu uz Rīgu ar aprēķinu, ka Toms pie sevis drusku izdarīs izdarāmo, es atkal no viņa šķūnīša savākšu vācāmo un ar rīta vilcienu no māsas mājas došos atpakaļ uz Ludzu. Ar rīta vilcienu 8.01, kurš uz Zilupi brauca.

Tik tagad piesēžos rakstīt, jo bija daži citi prioritārāki darāmdarbiņi mājās padarāmi.

Un kārtējo reizi "fui" vilciena, dīzeļvilciena, sastāvam.

Šajos, Zilupiešos, jāsēž kādā no vidējiem vagoniem un, vēlams, neapmeklēt tualeti. Paskaidrošu. 

Filma: Vienradža nāve (Смерть единорога/Death of a Unicorne / Death of a Unicorn (2025))

 Rašotājvalsts: laikam ASV

Ilgums: 1:47:22

Sižets pavisam īsi. Tēvs ar meitu-pusaudzi dodas uz kaut kādu lauku īpašumu privāta dabas parka teritorijā. Tēvam tur, ar tās lauku mājas, precīzāk - bagātas muižas, īpašnieku kaut kādas darba darīšanas.  Pa ceļam vīrietim nogļučī kaut kas ar vadīšanu, pie viena uz ceļa izlien vienradzis, kurš top notriekts. Kamēr meitene pūlās ko saprast, vīrs ar kaut kādu mašīnas detaļu to kustoni it kā piebeidz. Galarezultātā tas kustonis bagāžniekā top aizvests līdzi uz to it kā muižu.