Neliels līkums pa Ludzu un Ludzas pilskalnu

Laiks jauks, tādēļ pusdienlaika beigās tuvāk pēcpusdienai izgāju kārtējo loku pa pilsētu un pie viena uzrāpos pilskalnā. Var jau būt, ka kādās bildēs atkārtošos.

Tik tā, pa virsu pārskrienot

****

Janvārī, kad bija skaidrs, ka dodos prom no Vecmīlgrāvja dzīvesvietas, bija zināma "Kā būs, kas būs un es te jau gadus esmu nodzīvojusi..." un nedaudz piesardzības. Tomēr, tagad, Ludzā jau oficiāli mēnesis nodzīvots (ar visām manām lēkāšanām uz Rīgu), bet nav nožēlas par Rīgas pamešanu un ilgu pēc tās dzīvesvietas Rīgas Vecmīlgrāvī. Nav to ilgu un skumju, kādas bija toreiz, kad nācās Ludzu pamest un atgriezties Rīgā. Un es taču Rīgā esmu nodzīvojusi krietni vairāk, ilgāk nekā Ludzā kopumā (šī ir trešā reize, kad uz Ludzu top pārbraukts). Hm. Arī tā notiek. 

****

Vakar. Ludza -> Rēzekne -> Rīga aplauziens pie Geto muzeja -> ieskrējiens Vecrīgas stūrītī

Lieku šodien, jo vakar, braucot uz Rīgu, kompi līdzi nepaņēmu, mājās atstāju. Un, atkal - būs trīs bilžu bloki, bildes vairāk nedaudz, nekā iepriekšējo reizi braukājot.

Ludzas skatus nebildēju, tos jau Ludzā dzīvojot un staigājot vēl sabildēšu. 

Braucu atkal ar autobusu caur Rēzekni. Autobuss atkal iekavējās pienākt manā pieturā, toties pa ceļam kur iedzina to laiku un Rēzeknē pienāca pēc saraksta. Gaidot autobusu uz Rīgu apmetu kārtējo nelielo līkumiņu un sabildēju drusku.

Pavisam drusku pavasarīgās Ludzas

Pavisam drusku izgāju. Līdz pastam bija jāaiziet pāris aploksnes nopirkt un atpakaļceļā drusku veikalā iepirkties. Vairāk nekam dukas nepietika. 

Ludza -> Rēzekne -> Rīga, un pēc atpakaļ uz Ludzu jau ar vilcienu pa taisno

Vispirms - Ludzā šoreiz nefotografēju, maršruts jau zināmā mērā sabildēts. Un vēl - tekstā būs trīs bilžu bloki.

Šoreiz un vakar ar autobusu caur Rēzekni braucu uz Rīgu. Ar aprēķinu, ka Rīgā iebraukšu apmēram 16.10. Jau Ludzā iesākās - tas starppilsētu autobuss aizkavējās un līdz ar to Rēzeknē iebrauca 11.20, nevis pēc saraksta 11.13. Bet tas nekas - vienalga bija neliela spraudziņa Rīgas autobusa sagaidīšanai. atiešanai. Tad nu nedaudz pabildēju.

Bailes

 Es jau laikam noteikti esmu "vārījusies" šajā tēmā daudz un dikti. Piedodiet, ja zināmā mērā atkārtošos.

Man zināmā mērā izraisa tādu kā smaidu daudzu cilvēku "Es negribu mirt! Es gribu dzīvot!". Mīlīt! Tu tāpat reiz mirsi. Ja ne šodien, tad kādu citu dienu. Kaulainā ar savu izkapti pēc tevis atnāks tad, kad tavs laiks būs pienācis, un aizvedīs sev līdzi neatkarīgi no tavas gribēšanas vai negribēšanas.

Man tie brēcieni "Es negribu mirt! Man ir tiesības dzīvot!" liekas tādi drusciņ smieklīgi. Arī tas cūcis, kura cepeti pusdienās ēd, vai tas koks, kura pagales krāsnī nokurini, gribēja dzīvot, nevis mirt. Tu izlēmi viņu likteni savā labā. Tad ko uztraucies, ka brālis Liktenis ko izlemj tavā vietā un laikam ka sev par labu?

Nu nebeigsies tā linku vākšana...

Latvijā

1. No tuvākās krājkases uz pārkreditāciju.
2. Interesantas pārdomas par to, ko mes slēpjam aiz vārdiem "man nav laika".
3. Videomateriāls ciklā "Pie sliekšņa Daugava" par Sēlpils salu.
4. Aramzemes cena Latvijā un Eiropā.
5. Diždāmes pilskalns.