Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Tiešām neliels līkums. Vispār, attālumi pilsētā nav īpaši lieli. Relatīvi. Izgājām nosacītu apli, no kura bildēju tik pirmo apļa daļu, jo atpakaļceļš jau sanāca pa zināmā mērā bildētam vietām. Un tā bildēšana tomēr nebija tā, ka bildēju uz katra pussoļa apstājoties. Kaut kas bildējams arī citām reizēm jāatstāj.
Tā, par šo to paprātuļošana skatoties pa logu no savas sēdvietas, kura ir pretī logam. Nevar neredzēt to, kas aiz loga notiek sēžot tam pretī.
Skatos pa logu uz ziemu un prātā nāk Austrija, laikam ka pat Vīne, kurā dzīvo un strādā mana draudzene no studiju laikiem universitātē. Mums sniegs kupenās aiz loga, bet pie viņas tur, Austrijā, plusā vienpadsmit, putniņi čivina un agrā pavasara puķes no zemes laukā lien.... Pavasaris ziemas mēnesī februārī. Man tā ziema apnikusi, gribu pavasari un tam sekojošo vasaru....
Nezinu, kurš kuru izvilka no mājas, bet izgājām. Apskatīt Ludzas parku ziemas sniegā.
Par parka dīķīti liecina tikai kupenu vidū esošais baltais un līdzenais klājums. Bet vārnas! To putnu un viņu ligzdu daudzums! Koks, uz kura ir viena divas ligzdas var mierīgi tikt uzskatīts par neapdzīvotu. Gandrīz visi lapu koki nosēti ar vārnu ligzdām un pašiem putniem....
Tad nu ar galiem esmu Ludzā. Uz Rīgu piebraukāšu tikai darīšanās un pakaļ tām mantām, kuras tur aizķērušās, šurp vēl nav atvestas. Rokas tik divas (diemžēl) un mašīnas man nav, lai savestu šurp visu to, kas sadzīvots nepilnos piecos gados.
Sajūta tāda dīvaina. Kā uz jauna sliekšņa stāvot. Neziņas nots.
Toms vakar palīdzēja mantas atvest, divus maisus stiepa. Tagad gultā šņākuļo. Laikam gulēt aizgājis tikai pret rītu, es aizgāju gulēt ap pusnakti, tā ka nezinu...
Dzīvoklītis ar visām ērtībām, pirmais stāvs. Praktiski blakus mājas ieejas durvīm. Pīpēt eju laukā. Kaut arī pati smēķēju, nu nepatīk man piesmēķētas telpas.
Nav tālu no tās mājas, kurā mēs ar dēlu dzīvojām pirms gadiem pieciem; apkaime un pilsēta kopumā pazīstama, nav jāmeklē visādas apvidus komunikācijas.
Labi, tāda šī rīta nopūta ar "Redzēs, kā tālāk ies un kā nu būs. Dzīvoju, redzēšu".
Tā izskaņas nots ir manai dzīvošanai Vecmīlgrāvī. Pēdējā diena še; rīt pamostos, līdz pusdienlaikam apdaru pēdējo darāmo, nododu atslēgas un ar vakara vilcienu aizdodos uz Ludzu. Ar "galiem". Rīgā parādīšos par cik, par tik. nepieciešamības gadījumā. Un rīt īsti nebūs laika rakstīšanai.
Jā, bija laiks, kad skumu pēc Ludzas, ilgojos tur atgriezties. Bet pamazām tās ilgas noklusa, te kūsāja interesanta un piepildīta dzīve. Daudz kas no šiem brīžiem sastopams še, manos ierakstos.
Šajos krietni vairāk nekā četros gados šajā mājā (maijā būtu pieci pilni gadi) esmu iepazinusi cilvēkus, vietas. Kaut kā iekšēji skumji no tā visa atvadīties. Bet tajā pat laikā - viss notiek tad un tā, kā un kad tam jānotiek. Kaut kā tā.
Toms atnāca un atkal izvilka mani no mājas. Nelielā pastaigā pa Ķīšezera ledu apkārt laikam vienīgajai Ķīšezera salai. Precīzāk mazai saliņai, kuru sauc par Sniķera salu. Uz salas aug pulka smilgu un daži pavisam nīkulīgi kociņi. Laikam krietns laiks vajadzīgs, lai uz tās sarastos kas vairāk par to, kas tur aug. Pagaidām tur laikam pārsvarā putni pavasaros ģimenes ligzdas veido.
Latvija, Latvijā
