piektdiena, 2026. gada 17. jūlijs

Rēzeknē

Ap 9.00 no rīta izgāju no mājas, aizbraucu uz Rēzekni, izstaigāju trīs veikalus un jau ap 12.00 biju mājās ar laupījumu.

Hm. Brauciens no vienas pilsētas uz otru lietišķā noskaņojumā. Rīgas dižpilsētā tas laika nogrieznis nu ļoti retos gadījumos ies cauri. Piemēram, no Vecmīlgrāvja līdz Iļģuciema bibliotēkai vienā virzienā ir apmēram pusotras stundas - brauciens no Vecmīlgrāvja līdz pārsēšanās vietai pie Nacionālā teātra, vajadzīgā trolejbusa sagaidīšana un brauciens ar to. Tad vēl padarbošanās mērķa vietā, pēc kuras seko atkal apmēram pusotra stunda atpakaļ uz Vecmīlgrāvi. Apmēram četras stundas ja ne vairāk tās spindzelēšanas vienas pilsētas robežās bez liekiem "un ja nu iemetam aci šajā pagriezienā intereses pēc?".

Braukšanas mērķis - ieskatīties Rēzeknes autoostai tuvumā esošajā Rimi tīkla veikalā konkrēta pirkuma dēļ. Ieskatījos un neatradu. Devos uz Humana tīkla veikalu arī ar konkrētu pirkuma mērķi, kuru tad nu sasniedzu. Tad, jau pie viena, nolēmu ieskatīties vēl vienā Rimi tīkla veikalā, kurš atrodas netālu no Humana tīkla veikala. Ar domu - "A ja nu šajā tirdzniecības vietā tomēr ir tas, kas man vajadzīgs?'. Bija. 

Tas nu diezgan strauji devos atpakaļ uz autoostu ar cerību paspēt uz tuvāko autobusu uz Ludzu. Paspēju un esmu mājās.

Bildes tapušas pa ceļam uz Humana veikalu.

ceturtdiena, 2026. gada 16. jūlijs

Cieņa

Var jau būt, ka par šo esmu jau paudusies. Ceru, taps piedots.

Man kā sarunu biedri vai kā tamlīdzīgi pārstājuši interesēt tie cilvēki, jebkuras etniskās piederības, kuri "Kāpēc mani neciena? Mani ir jāciena!" nespējot atbildēt uz elementāro "Par ko jāciena?". Laipnība sarunas laikā un cieņa pret to, ar kuru sarunājies - divi dažādi jēdzieni. Būt laipniem pret līdzcilvēkiem ir elementāra lieta, kas balstās uz pašcieņu. Sevi cienošs cilvēks nekad nebūs nelaipns un ne pretimnākošs pret apkārtējiem. 

Toties cieņa ir jānopelna. Ar darbiem, attieksmi un tamlīdzīgām būšanām.

Cieņu pelna vientuļais tētis, kurš "velk" bērnu bariņu un cenšas tiem iedot pamatu zem kājām; cieņu pelna arājs, kurš iegulda visu sevi labības graudā; cieņu pelna celtnieks, kurā uzceltie objekti stāv un stāvēs gadu simtiem un priecēs cilvēkus. 

trešdiena, 2026. gada 15. jūlijs

Par Krieviju aizdomājos

Tiešām, aizdomājos. Un - laikam ka esmu šo jau kur citur cilājusi. Īsti neatceros vai šeit kādos savos ierakstos, vai arī tikai vietnē Facebook jautājumu uzdevusi. Nekas, laikam dubults neplīst vai kā nu tur.

Tikai jautājums. Vai ir vēsturiski bijis tā, ka krievi paši regulē notikumus savā zemē? Vai spēj to izdarīt kvalitatīvi un pozitīvi?

Sākšu ar, un ja tāds personāžs vēsturē tiešām ir eksistējis, Rjuriku un viņa karadraudzi, kas tapa uzaicināti valdīt it kā krievu zemēs, jo paši neesot tikuši galā. Tad nu no šiem sveštautiešiem cēlušās daudzas, ieskaitot galveno, it kā krievu kņazu dzimtas.

Tālāk seko tatāru-mongoļu virskundzība šo kņazu zemēs. ar tai sekojošo Zelta Ordas stabilo ietekmi uz norisēm šajās, it kā krievu, zemēs.  Pie kam arvien vairāk publiskā telpā izspīdinās versijas, ka tā paša Ivana Bargā galmā runas un dokumentu valoda esot bijusi tatāru valoda. Tiesa, neņemos droši apgalvot; nezinu, kur to īsti pārbaudīt.

otrdiena, 2026. gada 14. jūlijs

pirmdiena, 2026. gada 13. jūlijs

Vēlreiz par to pašu

Vēlreiz par to pašu - par Latvijas izpārdošanu.

Šodien vietnē Facebook ieraudzīju norādi uz šo - uz to, ka "Latvijas valsts meži" (valsts uzņēmums) atpērk no zviedru īpašniekiem Latvijas mežus kopumā par 26 miljoniem eiro. Latvijas meži atgriežas Latvijas īpašumā.

Un te nu metīšu ar ķisenu katram, kurš "Milzu nauda! Aiziet garām citām akūtām vajadzībām!". Nebūtu mudaki urrā patrioti aizpārdevuši, nevajadzētu par milzu naudiņām atpakaļ atgūt. Tajā Latvijai atgriežamo zemes īpašumu sarakstā vēl vajadzētu apskatīties pēc par "sīknaudu" citzemiešiem aizpārdotiem lielajiem lauku īpašumiem, kurus tad varētu ja ne pēc nozīmes tautsaimniecībā izmantot, tad vismaz apmežot palielinot lāču, zaķu, vilku un citu meža iemītnieku apdzīvojamo platību.