Par vēlēšanām padomju laikos, ko atceros

Dēls palūdza atmiņu drisku par vēlēšanām padomju laikos. Uzrakstīju, aizsūtīju. Un pēc tam - un kāpēc arī ne? - ielieku šeit.

****

Atceros, ka bija vairāk laikam to vēlēšanu iecirkņu, nekā tagad. Jo vismaz Rīgā bija daudz vairāk cilvēku nekā tagad.

Bija tikai komunistiskās partijas saraksts; vēlēja nevis par partiju kā tādu, bet gan par kādiem konkrētiem kandidātiem. Galvenais, ka tas vēlēšanu papirkins tapa iemests vēlēšanu urnā. Neatkarīgi no tā, vai par vai pret to kandidātu. Rezultāts vienalga bija 99,99 %.

Valsts

Zinu, ka tagad atkārtošos. Mēģināšu koncentrēti pateikt to, ko jau esmu rakstījusi samērā bieži un daudz. Jo ir personāži, kuriem vajag atkal un atkal runāt visādi un daudz, lai viņu galvās kaut kas aizķertos un iesāktos kaut minimāls domāšanas process.

Jebkura valsts sākas ar cilvēku. Mani, tevi, kaimiņu Ješku. Augošā progresijā tā kļūst lielāka un lielāka tādos tempos, kādos cilvēks komunicē ar citiem cilvēkiem, vietām, lietām, notikumiem. Līdz tam punktam, kurā top pateikts "Pietiek, vairāk nevajag. Ar šo pašu jātiek galā".

Teikt, ka valsts ir slikta, jo man neko nedod? Paga, ko tu pats sev nedod? Valsts iegrožo kaut kādas brīvības? Konkrēti lūdzu, kādas tavas brīvības tu vai kāds cits ierobežo? Un vai tev personīgi ir vajadzīgas tās, iegrožotās, brīvības? Sarakstiņu lūdzu pa punktiem un konkrēti. Pie viena - ar komentāriem, ko par to visu domā kaimiņš Ješka? Vai viņam ir kādas piebildes vai iebildes tavam sarakstiņam? Jautājumu sakrāsies daudz un dažādi.

Tāds kā atkal atslābums

Kaut kā maz šomēnes rakstu. It kā joprojām sanāk "lēkāt" starp Ludzu un Rīgu, it kā kaut kas notiek, it kā gribas par kaut ko parunāt. Bet tā pēdējā gada visādā "lēkāšana", kaut kādu notikumu virkne.... Kāds iekšējs nogurums iestājies. Vakar pārbraucu no Rīgas ar "Urrā! Tagad kādas pāris dienas NEKUR tālāk par soliņu mājas priekšā neiešu (varbūt vēl līdz tuvākam veikalam pēc kādiem "sērkociņiem" aiziešu)!". Vajag kaut kādu iekšēju atpūtu, ko izgulēt. Arī tādēl, ka piems kādas pusotras nedēļas noķēru puņķi, klepu un kārtīgu saaukstēšanos, kuru izgulēt viengabalā tā arī neizdevās - bija uz to dižpilsētu jābrauc, tā ka atteikt nu nekā. Vajadzēja un cauri.

Veltījums kompleksainajiem

Šo tēmu esmu cilājusi laikam ka padaudz un dažādās toņkārtās. Bet - tēma laikam ir mūžīga, jo tik pat mūžīgi ir personāži, kuri iesprūduši savu kompleksu krātiņos. Runa būs par LGBT un attieksmi pret šo kopienu.

Sākšu ar to, ka šī kopiena "vārās savā sulā, nevienu netraucē un vispār prīmusu labo" (tas, ka reizi gadā iziet savos gājienos - nu nav spiesta kārta kādam tos vērot un neētiski komentēt. Tā pat, kā Dziesmu svētku gājieni pirmām kārtām attiecas uz tiem, kurus šī tēma aizrauj). Ko, kā un cik reizes kādu mīlēt guļamistabā aiz aizvērtām durvīm ir katra paša brīva un intīma izvēle. Privātās dzīves neaizskaramās tiesības.

Visādi it kā uz toleranci vērsti eksperimenti izglītības programmās šīs kopienas sakarībā ar uzspiedienu uz lojalitāti un toleranci pret šo kopienu? Īsti neesmu iedziļinājusies to programmu saturā, jo pašas bērns jau ļoti sen kā izaudzis no skolas vecuma, līdz mazbērniem, un it īpaši skolas vecuma, vēl neesmu tikusi. Kad būšu tikusi, pilnīgi iespējams, ka tad jau būs kārtējie jaunievedumi izglītības sistēmā. 

Laikam ka tikai jautājumi

Laikam ka tie jautājumi par Krieviju sakrājušies. Un uzreiz saku - man nav nekādu pretenziju pret krieviem kā tādiem. Nicīgais apzīmējums "krievs" vēsturiski pamatojas šīs tautas visai daudzu tās pārstāvju neadekvātā, savu tautu diskreditējošajā uzvedībā. Arī latviešiem ir mūsu tautu diskreditējoši elementi.

Taks. Vairumam pasaules tautu (ja pat ne visām) ir savi stāsti par to, nu kurienes viņi nākuši, kur radušies. Par reālam un varbūt ne pārāk reālam vietām, kuras var saukt par tautas šūpuļa vietu. Tā pat reāli un mazāk reāli stāsti par to, no kā un kādā veidā cēlušās pašas.

Tik tā, dažiem turbopatriotiem

Joprojām fascinē Sintas Ezeras aktivitātes vietnē Facebook. 8.septembrī jau veltīju viņai sava bloga ierakstu. Tomēr joprojām viņa un viņas sekotāji piesaista manu uzmanību.

Nekādi nesaku, la Latvijā viss ir labi un skaisti, no noteikti nav viss balts un pūkains. Ir pietiekami daudz visādu risināmu problēmu. Un diezin vai tās problēmas kaut kad tuvā nākotnē izsīks pavisam un iestāsies Laimes zeme. Vienas problēmas atrisināsies, no pagaldes izlīdīs nākamās. Mēs esam dzīva valsts. Jo tikai dzīvā valstī kaut kas notiek. Mironim viss ir labi un nekas nenotiek, pie viena viņš guļ kur norakts un ne par ko vairs neinteresējas.

Šaurās Vecrīgas ieliņas (bildes brīžiem apjukušā kārtībā)