Kārtējais nedaudz joki

Vakar vakarā mēģināju sabildēt gulbju pāri no dēla mājas pavisam netālajā purva ezerā un kas no tā sanāca. Ņemiet par labu

Tāds neliels "Hm?"

Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt... 

Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.

Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.

Tāds kā uzņurdiens

Par šo tēmu esmu jau plūdusies daudz un dikti. Par latviešu kā tautas pašapziņu. Par to, ka nu ļoti daudzi izsakās ciklā "Ko nu mēs, mēs jau maza tautiņa" un vēl daudz ko tamlīdzīgu. 

Un vēlreiz atkārtoju - latvieši ir skaitliski neliela tauta, bet ir spējusi visos iepriekšējos laikos (un ceru, ka arī šajos laikos) ietekmēt norises pasaulē. Un Krievijā tajā skaitā. Manuprāt, pat diezgan būtiski. Daļu domu šajā sakarībā izteicu savā 2024.gada 27.augusta rakstā kā piesitienu latviešu tautas pašlepnuma celšanai. Vēl kādas domas šajā sakarībā varat atrast mana bloga Iezīmē ar nosaukumu vēsture (zem tās iezīmes ir ne tikai interesantu un vērā ņemamu linku apkopojumi, ir arī plašākas pārdomas vai kas nu tur šajā ciklā). Vēl varu pieminēt to faktu, ka Kurzemes-Zemgales hercogistei reiz bija kolonijas. Āfrikā un Centrālamerikā, precīzāk - Karību jūras salās. Un Kurzemes-Zemgales hercogiste kā teritoriāla vienība ne aizlaikos, ne mūsdienās nu nekādi nav punkts uz Mēness vai Marsa kartes. Latvijas teritorija bija un ir.

Kārtējais linku krājums

Krievija, viss ap un par to

1. Zinātnieku meli: Ar ko patiesībā karoja 1812.gadā. Klips krievu valodā. Kārtējā versija par 1812.gada Krievijas un Francijas karu. Tobiš, par Napoleona karaspēka iebrukumu Krievijā, Maskavas nodedzināšanu un tamlīdzīgām lietām. Vismaz man klausoties bija zināma daļa skepses. Nu pārāk daudz un dažādu variāciju tēmā ir dzirdēts un lasīts. Bet, nu - arī tāds viedoklis var būt.
2. Černobiļas kodolnelaime 1986.gadā un tās iespaids uz procesiem Padomju Savienībā.
3. Krievijā likvidēta represēto piemiņas vieta.
4. Viltotie Krievijas elki. Klips krievu valodā.

Pasaulē. Vienkārši interesanti.

1. Verdzība Romā. Tas, par ko nestāsta skolas mācību grāmatās. Klips krievu valodā.
2. Šie atradumi pārsteidza zinātniekus. 12 fakti, par kuriem maz kurš zina. Klips krievu valodā.
3. Haruki Murakami - Pilsēta un nedrošie mūri. Vietnē Stacija atrasts viedoklis par grāmatu.

Filma: Avatars: liesma un pelni (Аватар: Пламя и пепел Avatar: Fire and Ash). Ja kas, trešais Avatars

Valsts: ASV, Kanāda

Žanrs: fantastika, fantāzija, bojeviks, piedzīvojumi

Izlaišanas gads: 2025

Ilgums: 3:17:08

Protams, abu iepriekšējo Avataru turpinājums. Un laikam triloģijas noslēdzošā sērija. Bet neesmu īsti pārliecināta.

Atpakaļ Ludzā

Trīs pilnas dienas Rīgā likās kā vesela mūžība. Un salšana. Pārāk plāni biju saģērbusies uz Rīgu braucot. Ludzā piektdienas vakarā bija pietiekami silti, bet tad Rīgā iestājās piesolītais vējainais laiks. Vispār, bija piesolīta vētra Rīgā. Tiesa, vētru tā arī nepamanīju, toties vēju nepamanīt nebija iespējams. Pie viena māsa savā dzīvoklī jau 1.martā bija atslēgusi apkuri naudas ekonomijas dēļ. Ziniet, maksāšana par gāzi arī nav visai maza. Tad nu - "brrr... jāietinas segā, lai būtu puslīdz ciešami silti". Brīžiem bija pēcpusdienā jāiet laukā pasildīties saulītē. Jo saules iespaidā āra gaiss pat iesilis bija.

Vakar, kad sapratu, ka braukšu uz Ludzu ar agro vilcienu - 8.01 atiešana no Rīgas - kļuva vieglāk un cerīgāk. Ludzas dzīvoklī noteikti ir siltāk. Ne tikai apkures dēļ, bet arī tādēļ, ka dzīvoklītī ir siltumnīcas efekts: pēcpusdienas saule ir tieši logos līdz par rietam.