Par politiķiem tādā kā citā aspektā, laikam neierastā griezumā

Vispirms laikam ka būs neliela atkāpe priekš tēmas, kuru pacēlu savā 2024.gada 27.augusta rakstā, kurā minēju latviešu tautas personāžus, kuri ar savu reizēm neviennozīmīgo darbošanos atstājuši pēdas mūsu vēsturē.

Gribu vēl te pieminēt tādus cilvēkus, kā Jēkabs Peterss un Jānis Rudzutaks, kuri dzīvoja un darbojās PSRS ārēs starp abiem pasaules kariem. Un vēl atradu vienu paplašāku rakstu par latviešu darbošanos PSRS čekas rindās starpkaru periodā. Tiesa, nepārbaudīju to, vai tieši šo rakstu esmu piedāvājusi lasīšanai iepriekšējā informācijas apkopojumā par tēmu.

Vērtējiet viņu darbošanos kā nu vēlaties, bet bez viņu esības mūsu pašu vēsture būtu pliekana un vienveidīga.

Tagad par tuvākiem laikiem.

Laikam par lozungiem, saukļiem un ko nu tur vēl

Jau vairāk kā gadu noteikti uz kādiem valsts svētkiem vēroju pilsētvidē parādāmies saukli (vai arī lozungu - nezinu, kā būtu to pareizāk nodēvēt)  Mana Latvija - mana atbildība. Laiciņš pagāja, kamēr sapratu, kādēļ tas mani uzrunā. Mani, kura uzaugusi pie visādiem šķībiem komunisma saukļiem, lozungiem, kuri tik smīnu, ne vairāk, izraisīja.

Izlaidu caur sevi un sapratu.

Tas saturs, no četriem vārdiem sastāvošs, ļoti sasaucas ar to, ko te, savā blogā, esmu klidzinājusi visādos veidos. 

Parka "Ziemeļblāzma" skatu tornī, pļavā pie Skanstnieku mājām un vēl mazdrusciņ

Kārtējais nedaudz joki

Vakar vakarā mēģināju sabildēt gulbju pāri no dēla mājas pavisam netālajā purva ezerā un kas no tā sanāca. Ņemiet par labu

Tāds neliels "Hm?"

Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt... 

Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.

Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.

Tāds kā uzņurdiens

Par šo tēmu esmu jau plūdusies daudz un dikti. Par latviešu kā tautas pašapziņu. Par to, ka nu ļoti daudzi izsakās ciklā "Ko nu mēs, mēs jau maza tautiņa" un vēl daudz ko tamlīdzīgu. 

Un vēlreiz atkārtoju - latvieši ir skaitliski neliela tauta, bet ir spējusi visos iepriekšējos laikos (un ceru, ka arī šajos laikos) ietekmēt norises pasaulē. Un Krievijā tajā skaitā. Manuprāt, pat diezgan būtiski. Daļu domu šajā sakarībā izteicu savā 2024.gada 27.augusta rakstā kā piesitienu latviešu tautas pašlepnuma celšanai. Vēl kādas domas šajā sakarībā varat atrast mana bloga Iezīmē ar nosaukumu vēsture (zem tās iezīmes ir ne tikai interesantu un vērā ņemamu linku apkopojumi, ir arī plašākas pārdomas vai kas nu tur šajā ciklā). Vēl varu pieminēt to faktu, ka Kurzemes-Zemgales hercogistei reiz bija kolonijas. Āfrikā un Centrālamerikā, precīzāk - Karību jūras salās. Un Kurzemes-Zemgales hercogiste kā teritoriāla vienība ne aizlaikos, ne mūsdienās nu nekādi nav punkts uz Mēness vai Marsa kartes. Latvijas teritorija bija un ir.