Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Trijatā ar 24.autobusu aizbraucām līdz pieturai Ķīļu iela un tad cauri mežam, pāri dzelzceļam devāmies uz Ķīšezera pusi, gar tā krastu ejošo Jaunciema gatvi. Ko arī veiksmīgi nogājām. Tiesa, pastaigas mērķis bija sēņošana un konkrēti gailenes. Pašķidri sanāca. Vai nu novāktas pirms mums, vai arī nav izaudzis. Bet pastaiga pa mežu gan sanāca.
Šis un šoreiz tapis pateicoties Sintas Ezeras aktivitātēm vietnē Facebook. Būtne aktīvi meklē un publicē visādus nepatīkamus faktus Ukrainā. Laikam jau ar nodomu liekot uzsvaru kādām negācijām tajā valstī. Viņas publikācijās izspīdinās ne tikai norādes uz ko negatīvu tās valsts dzīvē, bet arī zināms atbalsts Krievijas aktivitātēm Ukrainā. Vismaz t.ds iespaids radies. Kā arī tas, ka viņa īsti nekādi nespēj saprast ar Krievijas-Ukrainas notikumiem īsti nesaistītus procesus.
Vispirms, tas, ka Ukrainā, papildus karadarbībai kā "uzkritušam" forstmažoram, ir arī citas risināmas, iekšējās problēmas - tas ir tikai dabiski. Dzīva valsts ar dzīvām norisēm tajā. Nu nav tur viss balti, pūkaini un ideāli. Bet tajā pat laikā - tā ir ukraiņu pašu darīšana, nav zīdaiņi, tiks galā.
Tajā pat laikā - Ukrainas iekšējās problēmas un to risinājumi nekādi neattaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā. tikai parāda to, ka Krievijas līderi par katru cenu, ar jebkuriem līdzekļiem gatavi pakļaut sev Ukrainu, nories tajā. Pat ar savu pilsoņu nāvēm.
Zinu, ka laikam pārmalšu runāto. Bet nekas, ceru, taps piedots.
Sākšu ar (redzēs, kā aizies; varbūt būs, varbūt nebūs vēl kaut kas) ar it kā pārapdzīvoto planētu.
Aljo, garaž! Nu nav mūsu planēta pārapdzīvota. Protams, ir megapilsētas, kurās iedzīvotāji skaita ziņā ir vairāk, nekā Baltijas un Skandināvijas valstīs kopā ņemtās. Bet tās megapilsētas ir tikai atsevišķi, ne pārāk daudzskaitlīgi punkti pasaules kartē. Pārējā teritorija? Ir daudz brīvas, neapdzīvotas telpas abās Amerikās, Āfrikā, Āzijā. Pat relatīvi blīvi apdzīvotajā Eiropā ir padaudz brīvas telpas dzīvošanai un darbībai. Pat mūsu mazajā Latvijā ir daudz brīvas telpas saimniekošanai. Kaut vai Dieva un cilvēku pamestajās viensētās, kuras veras pasaulē ar tukšajām logu ailēm.
Tie, kuri pukst par Zelta miljardu un pasaules valdības it kā vēlmi mākslīgi samazināt cilvēku skaitu, lai pārējie dzīvotu pārticīgi un labi? Kārtējais kukū no cikla par sava egoiima apmierināšanu un lētu populisma.
Pasaulē
Reliģija
Kaut kā pamanās joprojām atrasties tie, kuri vietnē Facebook joprojām vaimanā par Pardaugavas monstra, saukta par Uzvaras pieminekli aizvākšanu no pilsētvides ainavas. Un vaimanā laikam ka tie, kuri personiski nekādi nav saistīti kaut attālināti ar tiem notikumiem, kuriem it ka veltīts piemineklis. Tobiš - viņu dzimtā nu nekādi nav bijuši cilvēki, kuri piedalījušies Otrajā pasaules karā un karojuši ar vāciešiem tajos baigajos gados. Un viņus nu nekādā mērā neuztrauc tas fakts, ka to monstru jau no paša tā atklāšanas mirkļa iesauca pilnajā iesaukā (kuras saīsinājums bija atkarīgs no katra sabiedrības "burbuļa" priekšrocībām) "Staigule zem falla ar atplestam rokām sagaida veču bariņu".
Neizplūdīšu par tām katastrofāli nepieklājīgām, neētiskajām sekām, kuras parka ainavā uzradās pēc katra 9.maija, kurā tur pulcējās "sērojošie, godu atdodošie" "veterānu pulciņi" ar ambīcijām, kuras bija tik lielas, ka jebkuru ambīciju mērošu tehnisko iekārtu izsistu no ierindas pārslodzes dēļ. Ieskaitot par Getliņiem (vai citu atkritumu savākšanas punktu) pārvērstu ļoti lielo parku. Man vienmēr bija tiešām žēl tos cilvēkus, kuri bija spiesti 10.naijā strādāt pārslodzes režīmā, lai parkam atgrieztu civilizētu skatu.
Vakar, 29.augustā , pasākums notika. Visu lieku tik tagad, jo atpakaļ no pasākuma - pēc pulksten 23.00 tika pārbraukts.
Pasākumu ievadīja Bolderājas bērnu un jauniešu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu uzstāšanās, to kuplināja Ances Krauzes uzstāšanās, bija aktivitātēm veltīti tenti, kuros katrs varēja ko atrast savai gaumei. Ļoti krāšņi uzstājās kolektīvs, kurš žonglēja (vai kā to darbību sauc) ar rīkiem, kuru galos atklāta uzuguns ir. Uz rietošās saules (kura tomēr atrada spraugu mākoņu segā, lai kaut ar mazu stūrīti parādītos publikai) fona bija ļoti krāšņi un iespaidīgi.
Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.
Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.
Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.
