Tāda dīvaina diena

Arī manī pašā laikam ir tās vētras sekas. Svētdien praktiski visu dienu nogulšņāju. Elektrības neesamība un čakars ar telefonu kaut kā uz miegu vilka. Mājas soli nedarīju, jo bija kaut kāds "esmu laikam slimnīcas režīmā" noskaņojums. Pirmdiena arī kaut kāda ne tāda ar savu grūtās pamošanās ņezgu un telefona ne tā saspaidīšanu un braucienu uz Rēzekni simkarti nomainīt.

Šodien pavisam tāds nekāds noskaņojums. Kā auns uz jauniem vārtiem brīnos uz tējkannu un ceru, ka ūdens kafijai pats uzvārīsies un aplies krūzītē kafijas biezumus.

Ar sajūtu "baterijas nosēdušās zemāk par grīdas līstīti" spiežu mājās darīt elementārus sīkumus. Grūti nākas un kaut kāda notikušā nepareizības sajūta. No cikla "Kaut kas nav tā, bet nesaprotu, kas nav tā".

Nedēļas nogales vētras rezultāts Ludzā

Kad tā vētras iespējamība pagājušajā nedēļā tika izsludināta, kaut kādas intereses vadīta "Kas nu būs? Interesanti kaut kā".

Visu sestdienas dienu tā kā vēroju to, kas notiek aiz loga, internetā komunicēju ar draugiem, kuri dzīvo citās valsts pilsētās. Sapratu, ka, vismaz Rīgā, bija lietus lietīgais ar pamatīgu nokrišņu devu. Ludza - parasta lietaina diena, nekas īpašs. Pēcpusdienā pat mākoņi sāka pluskoties, brīžiem saule parādījās. Tikai pret vakaru sākās kārtīgas vēja brāzmas, tā, ka koki "dejoja". 

Tomēr ap sešiem vakarā vienu reizi uz mirkli pazuda elektrība, bet ātri atjaunojās. Tāda kā noraustīšanās. Toties jau ap septiņiem vakarā pazuda pavisam. Tā elektrība. Un šī "būtne" svētdienā neatgriezās. Pa apvedceļiem noskaidroju, ka elektrība pazudusi diezgan plašā teritorijā ap Ludzu. Pildā, kas ir 17 kilometrus aiz Ludzas, konkrēti pazudusi bija.

Tāds kā kārtējā atslābuma pārdomu mirklītis

Jap, atslābinos. Pēdējais apmēram gads visādu notikumu pilns ar visādām kustībām un kopsummā ilgām stundām vilcienā braukājot starp Rīgu un Ludzu, kur nu vēl aizbraucieni uz dēla fazendu. Toma jau vēl kaut kā nesaprot, ka braukāšana kā tāda arī nogurdina. Trīs stundas vilcienā nav trīs stundas uz dīvāna vai klubkrēslā.

Sanāks man te laikam tāds visādu domu apkopojums. Kā aizies.

Ceru, daugavpilieši apvienosies sakarīgumā un nebalsos Saeimas vēlēšanām par linkā uzrādīto personāžu un viņa pārstāvēto partiju. Vēl vietnē Facebook pamirgoja informācija, ka ir ideja Daugavpilij ar visu novadu būtu jāatdalās no Latvijas un jāpievienojas Krievijai. Diemžēl nepiefiksēju tā, lai padalītos šeit. Tomēr ceru, ka tas bija tikai tāds kā joks. Ko viena no senajām baltu cilšu teritorijām pazaudējusi Krievijā? Vai to, ka, tā nu sanācis, tajā pilsētā ir ļoti daudz krievvalodīgo? Un krievvalodīgie nav viens un tas pats jēdzienam "krievi". Tas, ka krievu valoda ir dzimtā krieviem, nekādi neatceļ faktu, ka krievu valodu kā lietošanas valodu izmanto arī citi etnosi.  Analogi kā ar angļu valodu, kuras primārie lietotāji dzīvo britu salās. ASV kā praktiski oficiālā lietošanas valoda - angļu valoda - norāda tikai uz tās lietošanu kā tādu starpetnosu saskarsmē. Briti iekš ASV ir stiprā mazākumā, tajā valstī sačupojušies nu ļoti daudzu pasaules etnosu pārstāvji.

Atkal Vecāķos. Un pie viena Vilkaču priede tur (dažas bildes iespruka ne savās vietās)

Izvizinājāmies atkal uz Vecāķiem. Nu jau trijatā un apskatīt pie viena Vilkaču priedi.

Mazdrusciņ Purvciema

 Padevīgi ziņoju, ka Zemitāna tilts (dzelzceļa pārvadtilts pie Zemitānu stacijas) pēc ilglaicīga (precīzāk - ilggadīga) remonta beidzot pilnā mērā palaists lietošanā. Priecē tas, ka ir paplašināts gājēju josla pār tiltu, tai pievienots velosipēdu celiņš. Auto un sab.transp. paredzētā tilta daļa, manuprāt, bikuci sašaurinājusies. Par tiem auto neiespringstu - grib personāži braukāt, lai brauc, mani vairāk interesē kājāmgājēju iespējas, Katrā gadījumā - salīdzinot ar to iespēju kājām šķērsot to tiltu pirms remonta ar to iespēju, kas ir tagad: plusžetons un pīrādziņš remonta arhitektiem un izpildītajiem.

Rīgas svētku astīte

Sanāca tiešām svētku astītes pasākumā piedalīties. Jo - visi ar Rīgas svētkiem saistītie pasākumi sākās jau piektdien, 14.augustā. Un man sanāca kā sanāca, kaut arī Toms teorētiski varēja kaut vakar pabūt (laikam īsti neieskatījās pasākumu programmā), jo atgriezās Rīgā jau piektdienas vakarā; man tā braukšana uz lielpilsētu bija vakar ar pusdienlaika vilcienu. Un nu nesanāca sadomāt tās pilsētvides aktivitātes. Tas pasākums, kurš varētu būt interesants, sākās 23.30 vakarā un ija paredzēts līdz 2.00 nakti. nu, neparakstījāmies. Ne es, ne māsa, ne Toms.

Toties šodien aizbraucām uz Sarkandaugavu. Uz pasākumu "Kāpēc Daugava sarkana?" Rīgas Sarkandaugavas pamatskolas pagalmā. 

Aktivitātes jau jaukas, jaunatnei vairāk domātas. Tomēr Toms un māsa sev atrada aktivitāti, kas ieinteresēja. Ar speciālāk krāsām varēja uzbakstīt uz audekla zīmējumu, kurš tur ilgāk paglabāsies. Māsai pietika ar bildi uz audekla maisiņa, Tomam savajadzējās baltu t-krekliņu no abam pusēm apķibināt.

Kaut kas viskautkas

* Vieglāk ir ieteikt citiem attiecību un uzvedības modeli, nekā pašam/pašai pieturēties pie tā, ko iesaka citiem. Gudri skan, bet praksē pārbaudīts. Pat bez emocionāliem "uzsprādzieniem".

Dažās attiecībās uzvedos tālu no veselā saprāta un, tomēr, bez rozā brillēm esot.

* Joprojām uzskatu, ka attiecībā pret onkoslimniekiem un viņu radiniekiem Latvijas sabiedrībā norisinās humānais sadisms. Es nerunāju par tiem, kuru saslimšanas stadija pieļauj visnotaļ reālu iespēju cilvēkam tapt izārstētam un kādu laiku vēl nodzīvot. Un nerunāju par tiem, kuriem tā saslimšanas praktiski beigu fāze norit relatīvi mierīgi, bez jūtamām nejaukām blaknēm izteiktu sāpju veidā vai kaut kā tamlīdzīgi. Runāju par tiem, kuru neizturamās sāpes tiek apdullinātas ar narkotiskām vielām slimības mirēju padarot par narkomāna mirēju. Runāju par fāzi, kurā cilvēks un viņu aprūpējošie tuvinieki tiek pakļauti bezcerības maratonam gan fiziski, gan morāli. Par stadiju, kurā abas puses saules taku uztver kā atbrīvošanu, nevis nelaimi. Stadiju, kurā nāve ir nevis zaudējums, bet atbrīvojums.