piektdiena, 2022. gada 23. septembris

Nedaudz īsumā

Dažas dienas atpakaļ feisbukā jau ierakstīju, tagad nedaudz paplūdīšu šeit.

Mani nedaudz, maigi sakot, aizkaitina tie, kuri izsludinot kādu pasākumu, vēsta par to, ka pasākuma valoda būs angļu valoda tikai tāpēc, ka pasākumā piedalīsies "piliens jūrā" sveštautiešu. Tas nu ĻOTI izteikti velk uz padomisko ideoloģiju. Manos jaunības gados, ja telpā, pasākumā piedalījās daži krieviski runājošie un n-daudz nekrieviski runājošo, bieži nācās pāriet uz krievu valodu. Jo tie krieviski runājošie, redziet, nesaprata vairākuma valodu. Ar to angļu valodas uzspiešanu sanāk tas pats vēzītis, tikai nedaudz svaigākā iepakojumā. Un tā pati dzimtās valodas zemapzinīgā noliegšana.

Tagad par ko citu. Tik kā ideja prātā ienāca. Par rašistiem un nerašistiem runājot. Un izraidīšanām no valsts.

Manuprāt, to izraidīšanu no valsts vajadzētu sākt ar tiem īpatņiem, kuri nošņurkušās, vecās un caurās treniņbiksēs vazājas apkārt, spļaudās ar saulespuķu sēkliņām un krievu valodas vietā lieto necenzēto krievu leksiku ik pēc pusvārda. Tāpat arī tās tantuļas, kuras brēc: "Mēs jums kultūru atnesām!" un no kultūras atpazīst tikai pašu vārdu - "kultūra" un nezina, kas bijuši Puškins, Ļermontovs, Bulgakovs, pat labākas PSRS laiku filmas nespēj atcerēties.

Ar rašistu vismaz ir iespējams runāt, kaut arī piekrist viņam negribas. Cilvēks vismaz sevi ciena un nepiesārņos muti ar necenzēto leksiku un par savas tautas kultūru runājot vispirms kaut drusku iepazīsies ar to.

Vēl feisbukā drusku iesmaidīju par Krievijas TV žurnālisti-rupori Simonjanu. Uz viņas darbību taču var paskatīties nedaudz no cita rakursa. Nesaku, ka tā ir patiesība, bet paskatīties jau var. Viņa nav pret savu tautu, viņa ir par Krievijas negatīvismu Ukrainas virzienā. Viņa ir caur un cauri armēniete, kuras valsts un tauta atrodas un dzīvo Kaukāza kalnos. Vai viņa kaut ar zilbi izteikusies, ka Armēnijai, armēņiem ar dūrēm jāskrien kauties uz Ukrainu? Laikam jau nu nē. Vismaz neesmu dzirdējusi.

Tas nu tā, bija vēlme izteikties.

trešdiena, 2022. gada 21. septembris

Drusku pie streikošanas pašmājās atgriežoties

Nesen rakstīju pārdomas lasot informāciju par iespējamo skolotāju streiku. Gribu pie streika tēmas atgriezties un pateikt to, ko laikam jau iepriekš tā līdz galam varbūt nepateicu.

Vispirms kā papildinājums attiecībā uz skolotājiem kā profesiju.

Protams, skolotājiem, tāpat kā daudzviet citu profesiju pārstāvjiem, vajadzētu maksāt vairāk, nekā pašlaik tiek maksāts. Tomēr tam visam ir arī medaļas otra puse - maksātāja esošie līdzekļi. Šim aspektam plašāk pieskāros linkā minētajā tekstā.

Atbildīgās institūcijas atradīs iespējas stimulēt iespējamos veidos tos skolotājus, kuri tiešām ir no Dieva un spēj iemācīt, apmācīt skolēnus tā, lai tie "aizlidotu" un balstoties uz iegūtajām zināšanām ko sasniegtu dzīvē. Bet klausoties tos, kuri vaimanā par zemajām algām un gatavi prasīt un prasīt vēl, rodas jautājums - tie ir skolotāji vai štancētāji? Piedodiet, ka tik skarbi, bet kaut kā nesanāk savādāk. Skolotājs, ja viņš ir Skolotājs, mācīs un iemācīs pat vispēdīgāko slaistu. Skolās strādāt daudzi neiet, jo tur pret viņiem slikta attieksme no sabiedrības puses? Vispirms jāaug pašai sabiedrībai, jāiemāca mājās bērniem klausīt un uzklausīt skolotāju, jāpārtrauc patērētāja attieksme pret skolotājiem (un vispār pret jebkuru citu profesiju pārstāvjiem). Skolotājs mums neko nav parādā, viņš māca bērnam to, ko mēs nemākam iemācīt. Mēs esam parādā skolotājam par to, ko viņš māca mūsu bērnam. Bērns neko nespēj iemācīties, saņem sliktas atzīmes? Kāpēc uzreiz vainīgs skolotājs? Ja nu tam bērnam slinkums mācīties bet ir interese tikai un vienīgi spēlēt kaut tās pašas datorspēles? Pēc sevis zinu - pēc spējām varēju skolu pabeigt praktiski uz labi un teicami (nu, izņemot sportu un mūziku), bet pabeidzu ar stipri viduvējām sekmēm. Nebija interese mācīties, pietiekami likās tās viduvējās atzīmes. Ieguvu vidējo, tolaik obligāto, izglītību un tālāk? Bet ne man, ne maniem vecākiem pat prātā neienāca manās viduvējās sekmēs vainot skolotājus - es taču slaistījos un nemācījos. Un tai pat laikā manai viduvējai atzīmei ir laikam jau lielāks segums nekā dažam labam mūsdienu teicamniekam, kurš "iezubrī" mācību materiālu kā uzrāvienu labas atzīmes saņemšanai pat nesaprotot mācību materiāla būtību un to pat veiksmīgi aizmirst jau neilgi pēc atzīmes saņemšanas. 

Manā skolā bija normāla sistēma, ka tie, kuri gribēja kaut to "kroņa" trijnieku (5 ballu sistēmā) liecībā saņemt, vismaz pārlasīja ceturkšņa laikā mācīto materiālu un paši skraidīja skolotājam pakaļ lai varētu atbildot uz viņa jautājumiem kādi uzlabot savu sekmju rādītāju. Vajadzīgs jau bija mums pašiem, ne skolotājam. Tas tā, atkāpei.

Vēl kas, normāls skolotājs par viduvēju atbildi "grūtgalvim" ieliks labāku atzīmi nekā spējīgam skolēnam. Jo "grūtgalvis" būs mācījies, lai spēju robežās paustu savas zināšanas par tēmu, tajā pat laikā spējīgais skolēns nebūs pūlējies atbildei tēmā un sekli atbildējis.

Tagad drusku par mediķiem.

Atkal klīst runas par mediķu streiku un jautājumu par algām.

Nē, es nesaku, ka mediķiem pie viņu darbatbildības būtu jāstrādā par grašiem. Bet cik ētiski ir cilvēkam, kurš devis zvērestu glābt cilvēku reālās dzīves, atteikties veikt jebkādu medicīnisku manipulāciju tikai tāpēc, ka viņam par to neadekvāti maksā? Jautājums ir problēmas otra puse, noklusētā puse. Pie viena te atkal sanāk atgriešanās pie "kopmaciņa" - valsts kases - satura un neatliekamajām vajadzībām visās valsti veidojošajās sfērās.

Nedaudz izplūdu, vietām laikam saraustīti sanācis. Ceru, ka tikšu saprasta. Katram jautājumam taču ir vairākas apskatāmās puses. Es tikai aicinu izskatīt jautājumu kompleksi, ne vienpusēji. Tikai no kompleksas izpratnes radīsies kaut kas progresīvāks. Manuprat.

svētdiena, 2022. gada 18. septembris

Fantastu lekciju pasākums Centrālajā bibliotēkā, otrā diena

Tiešām sanāk ar dienas nobīdi.

Pasākuma otrā diena - 17.septembris. Sākās pasākums plkst. 11.00 ar Kristapa Andrejsona lekciju par Mordoru un isekai, Pēc tam Artis Āboltiņš stāstīja par ideoloģijas un propagandas atspoguļojumu Deivida Vēbera un Džona Hemrija darbos. Arturs Balts (Vaišļa) prezentēja savu grāmatu "Austris" un dalījās pārdomās par baltu cilšu saskarsmi ar "krievu pasaules" pēctečiem. Pēc lekcijām notika fantastikas miniviktorīna, kurai sekoja paneļdiskusija par aktuālām tēmām.

Jāpiezīmē, ka bija ieplānotas piecas lekcijas, diemžēl divi lektori "izkrita" objektīvu iemeslu dēļ.

Pēc pasākuma devāmies uz krodziņu Šveiks Stabu ielā brīvākā atmosfērā. Krodziņam mīlīgs noformējums, iekārtojumā pat jau paredzēts galdiņš lielākai cilvēku grupai, tā ka pat nebija pašrocīgi jāsabīda galdiņi, lai visi varētu sabiedriskoties vienotā kompānijā. Drusku nepatika kas cits. Krodziņā pasūtījumus veicām individuāli rēķinoties ar to, cik un ko nu katrs var atļauties un ar domu, ka katrs maksā par sevi. Kā jau pieraduši rīkoties visur citur, kur nu sanācis sabiedriskoties. Kad nu devāmies periodiski maksāt pasekojot tam, cik nu var vai nevar vēl atļauties, un pirms došanās mājās, izrādījās, ka meitene nofiksējusi rēķinu visam galdiņam kopā un ar lielu piespiešanos izdalīja nu tos rēķinus, kurus kāds nu vēlējās apmaksāt. Izdalot sistēma uzkaroties un esot vajadzējis iepriekš brīdināt, ka maksāsim katrs atsevišķi. Kaut kā neziņa palika - vai tā ir norma nepaprasot iepriekš summēt rēķinu vai arī tikai Šveika īpatnība? Būšu pateicīga, ja kāds padalīsies ar pieredzi.

Tagad bildes.

sestdiena, 2022. gada 17. septembris

Fantastu lekciju pasākums Centrālajā bibliotēkā, pirmā diena

 Atkal sanāk rakstīt ar praktiski dienas nobīdi, bet ceru, ka taps piedots.

Vakar, 16.septembrī sākās Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības divu dienu lekciju pasākums LatCon 2022 Centrālajā bibliotēkā Rīgā. Pasākums sākās 17.30 un beidzās slēdzoties bibliotēkai 20.00. Tika nolasītas divas lekcijas - Ilmārs Bite stāstīja par padomju fantastiku un tās zelta laikmetu, Aivars Liepa stāstīja par Baltijas limitrofiem, skatu uz Baltiju no Krievijas puses fantastiskajā literatūrā.

Lekcijas bija interesantas, bija rakstnieku uzvārdi, kurus dzirdējusi nebiju, it īpaši runājot par padomju fantastiem. Likās, ka esmu jaunībā izlasījusi visu, bet nekā. Varbūt tāpēc, ka daudzi netika tulkoti latviešu valodā kaut vai tāpēc, ka bija tapuši kā nodeva laikam ar nu ļoti izteiktu padomju ideoloģijas reklamēšanu.

Jāpiezīmē, ka māte Daba mums pirms pasākuma "uzdāvināja" savu "pasākumu" - praktiski visi ieradās uz lekciju pasākumu slapji kā pēc peldes ar visām drēbēm. Seeeen nav sanācis iziet no mājas tik izteiktā lietū.

Bildes no pasākuma. Piebildīšu, par pēdējām divām runājot, nenoturējos un caur logu nofotografēju Centrālajai bibliotēkai pretī, ielas otrajā pusē, esošo ēku. Ilgi nebija sanācis pastaigāt pa Rīgas centra ielām vienkārši tāpat, iepatikās ēkas atjaunotā fasāde.

piektdiena, 2022. gada 16. septembris

Drusku par skolotāju streiku un dažām citām lietām domājot

 Izlasīju paplašu rakstu par to, ka 19.septembrī paredzētais skolotāju streiks netiek atcelts. Viss jau skaisti, skolotājiem vajadzētu lielāku algu par to darbu, kuru viņi dara. Bet tam ir arī medaļas otra puse, par kuru laikam nav aizdomājušies vismaz parastie cilvēki.

Vispirms - jā, deputāti periodiski palielina sev algas. Tai pat laikā - cik ir to deputātu un cik to pašu skolotāju? Starpība ciparā milzīga. Ja to kopsummu, kuru sev "iedala" deputāti, sadalītu uz visiem skolotājiem, tāds grūti pamanāms uz balta papīra cipariņš sanāktu.

Laikam neviens īsti nav aizdomājies par to, ka valsts maciņš, kā jebkurš maciņš, nav bezizmēra. Visi ikgadējie izdevumi tiek saplānoti vadoties no šī maciņa satura pie viena tumšā kaktā noglabājot kaut ko supermelnai reizei. Līdz ar to, ja uz sitiena tiek kaut kur, kaut ar to pašu streiku, pieprasīts līdzekļu palielinājums, tas palielinājums ir "jāatrauj" kam citam. Varbūt tām pašām pensijām vai iedzīvotāju sociālajām vajadzībām. Streikojošie ir gatavi tam? Jo - vai viņi zina valsts šobrīdējo maciņa saturu un vajadzības citās sfērās? Ja zina, tad vai aizdomājušies par savu prasību sabalansētību ar kaut to pašu īpašo vajadzību cilvēku vajadzībām?

Viss ir relatīvs.

Tas, ka skolotājam, un īpaši ja skolotājs ir no Dieva, visai nosacīti paliek laiks privātumam - ģimenei, paša bērniem u.tml. - ir bijis visos laikos. Arī padomjlaikos. Atceros praktiskus gadījumus pašas skolotāju dzīvē, nu noslēpt pagrūti.

Labi, skolotājam reizēm tajās mācību stundas 45 minūtēs jātiek galā ar "Kamčatkā" sēdošajiem "dalbajobiem", kuriem viss mācību process ir pie kājas, jāizskaidro jaunais materiāls tiem, kuri tiešām grib ko iemācīties, jāpārbauda zināšanas par iepriekšējā mācību stundā runāto... Tad vēl mājās tās burtnīcas, sagatavošanās nākošajai mācību dienai.... "Sportistiem" tai ziņā laikam jau stipri vieglāk. 

Vēl kāds jautājums - vai tas bērns, kurš aizlaists skolā apgūt tās zināšanas, kuras pietrūkst vecākiem, ir mājās iemācīts cienīt skolotāju, pieaugušos vispār un savus skolasbiedrus pie viena? 

Ziniet, es ar nepacietību gaidu, kad sāks streikot sētnieki, apkopējas, atkritumu izvešanas darbinieki. To atalgojums arī ir nesamērīgi mazs tam darbam, kuru viņiem jāveic. Un pie tās līdzpilsoņu attieksmes, kuru jāsajūt.

Labi, tas bērns iegūs mazāk zināšanu pa to laiku, kamēr skolotāji streikos. Kamēr tas bērns pa mājām dzīvosies, neies skolā, viņam tomēr būs kādas nodarbes - dators, televizors, grāmatas, rotaļas pagalmā u.tml. Bet kas notiks ar ofisiem, ielām, ja apkopējas, sētnieki, atkritumu izvedēji nobriedīs streikam? Galu galā šo triju amatu pildītāji vāc aiz mums, neapzinīgajiem, tos sū****, kurus "saražojam" - slinkajiem iemest kaut papīriņus, cigarešu izsmēķus tam paredzētajās vietās - atkritumu tvertnēs, negibošajiem atkritumus pašiem izvest uz atkritumu izgāztuvēm...

Kopsavilkumā. Ja skolotāji izies uz streiku apzinoties arī otru jautājuma pusi, tad uz priekšu. Ja neapzināsies - varbūt vērts nevis streikot, bet nomainīt profesiju? Smagi skan, bet es laikam savādāk nevaru, nemāku. Skolotājs tomēr ir SKOLOTĀJS, nevis cērpjama aita.

trešdiena, 2022. gada 14. septembris

Drusku par vērtību kritērijiem un atmiņām

Man te relatīvi nesen viens "kekss" komentāros pārmeta to, ka dalos ar savām atmiņām par jaunību padomjlaikos. Laikam jau neapzinoties to, ka sausie, grāmatās un kur citur ierakstītie vēstures fakti ir tikai viens no skatījumiem un pagātnes notikumiem. Ir arī neformālais atmiņu vēstījums, kurš iziet no cilvēciskām atmiņām papildinot sausos vēstures faktus ar katra indivīda personisko vēsturi laika ritumā. Un šie abi skatījumi tikai un vienīgi papildina viens otru.

Man ir žēl tos manas paaudzes cilvēkus, kuriem vecāki nestāstīja savu pieaugšanas vēsturi, nestāstīja par tiem laikiem, kad paši bija jauni un pasaule bija savādāka. Šie manas paaudzes cilvēki šo "tradīciju" turpina saviem bērniem nestāstot savu pieaugšanas vēsturi. Žēl tāpēc, ka zināmā mērā paši ir nabagi garā un nolemj savus bērnus šai pat nabadzībai. Nauda jau nav īstenā bagātības mēraukla. Nav jau svarīgi, cik naudas kabatā, svarīgi ir tas, cik dvēselē un atmiņās bagāts esi. Protams, nauda ir nozīmīgs palīglīdzeklis dzīvei. Bet - bet nauda šodien ir daudz,  rīt tās var nebūt. Nauda ir mainīgs lielums, nemainīgas ir atmiņas.

Tas tā, ievadam.

Man jaunībā nepatika iet uz tolaik ļoti populārām diskotēkām. Vienreiz aizgāju, lai saprastu, ka nav priekš manis. Ne jau tāpēc, ka biju zilzeķe ar apaļām brillītēm un neko nesapratu no modīgām tendencēm. Vienkārši patika (un arī tagad patīk) iet uz deju vakariem, kuros dejo, nevis stampājas un kratās (labi, ja mūzikas ritmā) vienā vietā. Reiz kopā ar tā brīža draugiem izdevās vienu izlaidumvakara "dejošanu" pārvērst par tiešām dejošanu. Proti, mēs seši cilvēki, kas kopā veidoja trīs pārus, Bulduru tehnikumā, kuru toreiz absolvēja viena mūsu paziņa, laikposmā kamēr svētku vaininieki pēc oficiālās daļas sabiedriskojas pie svētku galda, sporta zālē, kura bija atvēlēta dejām, brīsniņu noskatījāmies uz publiku, kura stampājas un kratās, kamēr ansamblis spēlēja valsi, polku, rokenrolu utml. Sapratām, ka stampāties varam arī mājās un tad nu sākām dejot valsi, lekt polku, izdejot rokenrolu kā nu mācējām. Ziniet, tauta "pavilkās", jo dejot taču ir interesantāk, nekā stampāties un kratīties. Vai ne?

Vēl. Padomjlaikos bija nerakstīta norma, ka bija iedalījums tam, ka tas, ko runāja mājās, ne vienmēr atbilda tam ko runāja ārpus mājas. Arī strādājot un sarunājoties ar darba kolēģiem visai brīvā formā, reizēm skatījāmies pār plecu. Skaidrības labad - nu bija taču stukači darba vietās. Vismaz divi. Vismaz manā toreizējā darba vietā noteikti. Vienu mēs zinājām, neslēpa. Par otru jau tolaik vēsture klusēja. Bet nu par laimi nevienam nesanāca skaidroties Stūra mājā.

Kad vēl kas dalīšanās vērts uzplaiksnīs atmiņā, padalīšos.

Bet nu stāstiet bērniem savu jaunību, laikus, kuros jums zāle bija nu ļoti zaļa un jūra līdz ceļiem. Stāstiet par vietām, lietām, notikumiem kas jums bija apkārt tolaik. Lai paši vērtē un salīdzina ar savu laiku, zaļo zāli un seklo jūru.