Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Pasaulē
Reliģija
Kaut kā pamanās joprojām atrasties tie, kuri vietnē Facebook joprojām vaimanā par Pardaugavas monstra, saukta par Uzvaras pieminekli aizvākšanu no pilsētvides ainavas. Un vaimanā laikam ka tie, kuri personiski nekādi nav saistīti kaut attālināti ar tiem notikumiem, kuriem it ka veltīts piemineklis. Tobiš - viņu dzimtā nu nekādi nav bijuši cilvēki, kuri piedalījušies Otrajā pasaules karā un karojuši ar vāciešiem tajos baigajos gados. Un viņus nu nekādā mērā neuztrauc tas fakts, ka to monstru jau no paša tā atklāšanas mirkļa iesauca pilnajā iesaukā (kuras saīsinājums bija atkarīgs no katra sabiedrības "burbuļa" priekšrocībām) "Staigule zem falla ar atplestam rokām sagaida veču bariņu".
Neizplūdīšu par tām katastrofāli nepieklājīgām, neētiskajām sekām, kuras parka ainavā uzradās pēc katra 9.maija, kurā tur pulcējās "sērojošie, godu atdodošie" "veterānu pulciņi" ar ambīcijām, kuras bija tik lielas, ka jebkuru ambīciju mērošu tehnisko iekārtu izsistu no ierindas pārslodzes dēļ. Ieskaitot par Getliņiem (vai citu atkritumu savākšanas punktu) pārvērstu ļoti lielo parku. Man vienmēr bija tiešām žēl tos cilvēkus, kuri bija spiesti 10.naijā strādāt pārslodzes režīmā, lai parkam atgrieztu civilizētu skatu.
Vakar, 29.augustā , pasākums notika. Visu lieku tik tagad, jo atpakaļ no pasākuma - pēc pulksten 23.00 tika pārbraukts.
Pasākumu ievadīja Bolderājas bērnu un jauniešu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu uzstāšanās, to kuplināja Ances Krauzes uzstāšanās, bija aktivitātēm veltīti tenti, kuros katrs varēja ko atrast savai gaumei. Ļoti krāšņi uzstājās kolektīvs, kurš žonglēja (vai kā to darbību sauc) ar rīkiem, kuru galos atklāta uzuguns ir. Uz rietošās saules (kura tomēr atrada spraugu mākoņu segā, lai kaut ar mazu stūrīti parādītos publikai) fona bija ļoti krāšņi un iespaidīgi.
Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.
Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.
Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.
Ludza, tu rullē.
Beidzot tā nopietni izgāju no mājas apmest pilsētā tādu palielu loki (Izlēciens uz Rēzekni pirmdienā īsti neskaitās). Kāpēc agrāk neizgāju? Tā dīvaini - vētras radītais elektrības zudums sestdienas vakarā ar tam sekojošo manā galā elektrības iztrūkumu visas svētdienas garumā manī radīja ko līdzīgu "organisma baterijas nosēdās". Svētdienu praktiski visu nogulšņāju, pirmdienā - piecēlos, bet organisms līdz dienas beigām tā arī nepamodās laikam. Vakardiena - uz dienas beigām tomēr organisms laikam pamodās. Un šodien jau notiek lietas. Tas tā, ievadam.
Bildes būs padaudz, dažas laikam apjukušā kārtībā. Vietām. Un - gan jau ka atpazīsiet izstaigas vietas.
Internetā, galvenokārt vietnē Facebook, smēlos informāciju par to, kas noticis/notiek ārpus mājas sienām. Un bija informācija ne tikai par elektrības zudumu Ludzā un plašā apkārtnē ap pilsētu, bija arī daudz foto un video materiālu par postījumiem pilsēta, konkrētāk par apjoma un plašas teritorijas ziņā lielu daudzumu kritušu koku. Tādu izmēru, kas nekādi nerosināja varbūtību, ka koki varētu neizturēt un nokrist. Bet tomēr nokrituši bija.
Arī manī pašā laikam ir tās vētras sekas. Svētdien praktiski visu dienu nogulšņāju. Elektrības neesamība un čakars ar telefonu kaut kā uz miegu vilka. Mājas soli nedarīju, jo bija kaut kāds "esmu laikam slimnīcas režīmā" noskaņojums. Pirmdiena arī kaut kāda ne tāda ar savu grūtās pamošanās ņezgu un telefona ne tā saspaidīšanu un braucienu uz Rēzekni simkarti nomainīt.
Šodien pavisam tāds nekāds noskaņojums. Kā auns uz jauniem vārtiem brīnos uz tējkannu un ceru, ka ūdens kafijai pats uzvārīsies un aplies krūzītē kafijas biezumus.
Ar sajūtu "baterijas nosēdušās zemāk par grīdas līstīti" spiežu mājās darīt elementārus sīkumus. Grūti nākas un kaut kāda notikušā nepareizības sajūta. No cikla "Kaut kas nav tā, bet nesaprotu, kas nav tā".
Kad tā vētras iespējamība pagājušajā nedēļā tika izsludināta, kaut kādas intereses vadīta "Kas nu būs? Interesanti kaut kā".
Visu sestdienas dienu tā kā vēroju to, kas notiek aiz loga, internetā komunicēju ar draugiem, kuri dzīvo citās valsts pilsētās. Sapratu, ka, vismaz Rīgā, bija lietus lietīgais ar pamatīgu nokrišņu devu. Ludza - parasta lietaina diena, nekas īpašs. Pēcpusdienā pat mākoņi sāka pluskoties, brīžiem saule parādījās. Tikai pret vakaru sākās kārtīgas vēja brāzmas, tā, ka koki "dejoja".
Tomēr ap sešiem vakarā vienu reizi uz mirkli pazuda elektrība, bet ātri atjaunojās. Tāda kā noraustīšanās. Toties jau ap septiņiem vakarā pazuda pavisam. Tā elektrība. Un šī "būtne" svētdienā neatgriezās. Pa apvedceļiem noskaidroju, ka elektrība pazudusi diezgan plašā teritorijā ap Ludzu. Pildā, kas ir 17 kilometrus aiz Ludzas, konkrēti pazudusi bija.
