Mazliet pastaigājāmies, ar kaķi sasveicinājāmies

Šovakar pa ceļam uz Ludzas staciju

Atkal par kara tēmu

Zinu, ka šo tēmu cilāju bezgala daudz. Cilājot un runājot publiskā telpā - tas ir mans sava veida aicinājums citiem arī aizdomāties.

Man, par karu domājot, visu laiku prātā ir rindiņa no mūsu pašu tautasdziesmas - "Karā kautās dvēselītes". Un tā ir dziļāka, nekā mēs aizdomājamies. Karadarbība ne tikai fiziski iznīcina lietas, vietas, cilvēkus. Tā lauž cilvēka dvēseli kā tādu. Ar pirmo nogalināto pretinieku. Nav svarīga motivācija, svarīgs ir "Es nogalināju", lai dvēsele aizlūstu/salūztu. Dvēseles lūzumam jau "pie kājas" iemesls nogalināšanai, jo ar to lūzumu būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu.

Tāds kā "pārskrējiens" dažām domām

Laikam būs tas, ko reizēm sauc par "vecu tēmu pārmalšanu". Gan jau ka sapratīsiet un piedosiet.

* Vispirms un atkal. Ir jāatkārto laikam vēl un vēl. Nav tāda jēdziena "alkoholisms ir neārstējams". Nu, jā, no daktera ar tableti rokās skatupunkta - var būt. Var būt no medicīniskā viedokļa, jo alkoholisms jau nav vīruss, kurš "jāizdzen" laukā no ķermeņa ar medicīnisku manipulāciju palīdzību. Alkoholisms ir cilvēka izvēle. No cikla "Es aizleju sevi un savu dzīvi, vai arī nē". Un katra paša ziņā vispirms jau ir tas, lietot un cik daudz to alkodziru, kurā mirklī no tās atteikties. Ja nu vajadzīga kaut kāda medicīniska palīdzība kādā situācijā, tā ir tikai palīdzība konkrētā brīdī un konkrētās robežas. Ne vairāk. Un katra paša brīva izvēle ir "Man pie kājas visa pasaule, es aizlēju, aizleju un aizliešu acis" vai arī "Man tagad nav vēlmes un laika, jo...." kaut zivju cope notiek upeles krastos.

Nu patīk man tos linkus vākt

Latvija, par Latviju, Latvijas iedzīvotāji

1. Vietnē Stacija.org izlasīts. Valentīna Freimane - Ardievu, Atlantīda!
2. Vietnē Stacija.org par turpinājumu iepriekšminētajai grāmatai, Valentīna Freimanse - Antigones likums.
3. Kazhes blogā par grāmatu "Straupes pilskungi".
4. Kazhes blogā par grāmatu "Brasas pagalma dainas".
5. Grāfu Plāteru-Zībergu pēcteči atgriežas senču mājās Vabolē.
6. Saeimas vietu sadalījums vēlēšanu apgabaliem - noteikts.

Krievijā, arī PSRS laikos.

Par politiķiem tādā kā citā aspektā, laikam neierastā griezumā

Vispirms laikam ka būs neliela atkāpe priekš tēmas, kuru pacēlu savā 2024.gada 27.augusta rakstā, kurā minēju latviešu tautas personāžus, kuri ar savu reizēm neviennozīmīgo darbošanos atstājuši pēdas mūsu vēsturē.

Gribu vēl te pieminēt tādus cilvēkus, kā Jēkabs Peterss un Jānis Rudzutaks, kuri dzīvoja un darbojās PSRS ārēs starp abiem pasaules kariem. Un vēl atradu vienu paplašāku rakstu par latviešu darbošanos PSRS čekas rindās starpkaru periodā. Tiesa, nepārbaudīju to, vai tieši šo rakstu esmu piedāvājusi lasīšanai iepriekšējā informācijas apkopojumā par tēmu.

Vērtējiet viņu darbošanos kā nu vēlaties, bet bez viņu esības mūsu pašu vēsture būtu pliekana un vienveidīga.

Tagad par tuvākiem laikiem.

Laikam par lozungiem, saukļiem un ko nu tur vēl

Jau vairāk kā gadu noteikti uz kādiem valsts svētkiem vēroju pilsētvidē parādāmies saukli (vai arī lozungu - nezinu, kā būtu to pareizāk nodēvēt)  Mana Latvija - mana atbildība. Laiciņš pagāja, kamēr sapratu, kādēļ tas mani uzrunā. Mani, kura uzaugusi pie visādiem šķībiem komunisma saukļiem, lozungiem, kuri tik smīnu, ne vairāk, izraisīja.

Izlaidu caur sevi un sapratu.

Tas saturs, no četriem vārdiem sastāvošs, ļoti sasaucas ar to, ko te, savā blogā, esmu klidzinājusi visādos veidos.