ceturtdiena, 2024. gada 29. februāris

Patriotisms

Šo laikam ka noteikti esmu apvāvuļojusi kādos iepriekšējos rakstos kādu citu tēmu ietvaros. Bet laikam ka runājamais kādā tēmā apstājas tad, kad, kad izsīkst sakāmais tai tēmā. Pie viena kaut kā prasījās šo, patriotisma ideju, izteikt kaut kā atsevišķi, koncentrētāk varbūt.

Un atkal - nu mana mazpudura skatu punkta. Ja kādam kas būs sakāms pretī, sakiet droši.

Kaut kā ar skepsi un zināmu smīnu noraugos uz tiem, kuri pie katra izdevīgā momenta vicina karogus un izsauc patriotiskus saukļus. Ar to pasvītrojot to, ka esot patrioti. Un uz jautājumu "Ko ietver tavs patriotisms?" atbild tikai ar "Es karogu nesu un saku, ka esmu patriots. Vai tad neredzi?".

Cik nu pa manam, ar karogiem un saukļiem patriotismam nepietiek. Vajag tomēr daudzus "Tāpēc, ka..." tiem karogiem un saukļiem "apakšā". 

otrdiena, 2024. gada 27. februāris

Seriāls: Troņu spēles (Игра престолов/Game of Trones)

Tiem, kas neatceras:

Seriālā ir 8 sezonas, izlaišanas periods: 2011 - 2019

Senāk skatījos, vēl Imantas dzīvoklī. Laikam tiku līdz kaut kādai 6 sezonai, pēc viss apsīkās. Tagad, laiks pagājis, no redzētā fragmentāra atmiņa. Tāpēc nolēmu beidzot un nesatricināmi noskatīties no jauna un visu. Atradu websaitu, kurā var visas sezonas, visas sērijas noskatīties. (Un varbūt ielikšu lasāmrindā sameklēt izdotās grāmatas un izlasīt...)

Ja nu kas, viedokli par skatāmo rakstu sezonu skatīšanās secībā, tā ka publicēšu šo pēc tam, kad būšu noskatījusies pašu pašu pēdējo sēriju. Un, kārtējo reizi, līdzams - savu komentāru ar kaut ko vēlams būtu ierakstīt pēc tam, kad pamatteksts tiešām izlasīts līdz beigām.

Pirmā sezona - 10 sērijas, katra ar savu nosaukumu. Kā grāmatas nodaļas. Jau otrā filma, kurā Šona Bīna varonis (šajā seriālā - lords Starks) iet bojā (1.sezonas 9-ās sērijas beigās). Pirmā bija laikam ka Gredzenu pavēlnieks, kurā aktieris spēlēja Boromiru.

Otrā sezona - 10 sērijas. Arī katrai savs nosaukums. Skatoties otro sezonu pamanās tas, kuram pie pirmreizējās sezonas skatīšanās laikam pat īsti nepievērsu uzmanību. Arvien vairāk un vairāk pamanās piezimi tam, ko savos vāvuļojumos cita sakarībā tapu paudusi. Tās zemes teritorijā bagātie nami plūcas par varu, bet vairumā cieš tauta parastā, kura top atrauta no aršanas, zvejošanas un kādas citas saimnieciskas darbības. Tauta, kura ļoti iet bojā karadarbības laikā... Armijas - tās ir bandinieku apkopojums. Pamanījāt?

Ķēru šī rīta miglu...

 Te nu tiešām uzsvars uz miglu. Ķēru mirkļus ar cerību notvert aiz astes to netveramo, gaistošo, pūkainu un tai pat laikā saskatāmo lielumu...

pirmdiena, 2024. gada 26. februāris

Tie paši - vērtību kritēriji un varbūt vēl kas...

Izlasīju neseno Ulda Rozenberga ierakstu viņa blogā Baltais runcisPar viņa sajūtām otrajā Krievijas-Ukrainas kara gadadienā. Tā, jocīgi, palika ap sirdi. Ne jau tāpēc, ka rakstītais par karu. Drīzāk tās sajūtas, par kurām biju aizmirsusi piedomāt. Un pamazītēm nāca "bet es jau otro reizi šīm sajūtam eju cauri!". Mana paaudze izdzīvoja PSRS laiku karu Afganistānā 10 gadu garumā. Jo tiešām - izdzīvoja. Padomājiet paši, cik bija kravu 200, fiziski un morāli sakropļotu puišu šo 10 gadu garumā... Ne tikai no Baltijas republikām, no visas plašās PSRS teritorijas.... Toreiz karš beidzās pie nekā, kā kopsavilkumu atstājot tikai šīs kravas un lauztas dvēseles, lauztas fiziski un morāli.

Tiesa, tas karš bija no mums daudz tālāk, nekā Ukrainas karš. Bet sajūtu un "Tas vajadzīgs tikai Maskavas kremlēniem" ziņā varētu "bāzt vienā maisā".

Un tad, pie viena, atcerējos neta ārēs reiz redzētu nelielu klipiņu, kurš reiz uzplaiksnīja redzeslokā un pazuda atpakaļ neta ārēs. Klipiņā puisis runāja par sakritībām austrumpuses vēsturē. Vispirms par 1939./1940. gada neilgo Ziemas (Somijas) karu, kurā PSRS, kaut arī laikam ka formāli uzvarēja, bet pēc būtības smagi izgāzās. Relatīvi drīz pēc tam hitleriskā Vācija ar savu iebrukumu PSRS ierāva to valsti uz pailgu laiku Otrajā pasaules karā, kura rezultātā PSRS iekšpolitiku nācās stipri piekoriģēt, lai noturētu valsti kaut kur esošajās reālijās.

svētdiena, 2024. gada 25. februāris

Šodien. Aplis. Pa ceļam.

Nu jā, izgāju no mājas, kad ārā bija apmācies. Un, pēc sviestmaizes principa, - kā uz mājām, mājās, tā aiz loga saulīte un nekādas pat idejas par apmākušos laiku....

Ceru, ka kaut daļa no vietām kādam būs atpazīstama...