Manī tādu kā smaidu izraisa tie cilvēki, kuri ar uztraukumu un pat zināmu niknumu pilnā nopietnībā "Valdības visā pasaulē sarunājušas, taisās ko sliktu izdarīt ar daudziem cilvēkiem, jo Māte Zeme varot pabarot/uzturēt vien apmēram miljardu cilvēku! Jo cilvēku esot par daudz un resursu nepietiekot! Nejaukās valdības visā pasaulē! Kā tā drīkst!".
Kaut kāda periodiska paniska atrauga. Pie kam jau gadiem ilgi periodiski tādas runas parādās publiskā telpā. Varu nomierināt, šī panika nav jaunlaiku izdomājums. Tādus pukstus dzirdēju jau skolas gados padomju laikos. Tāda kā mūžīgā panikas lēkme tukšā vietā. Kaut kā tā to var nosaukt.
Sākšu ar to, ka visā pasaulē, visos kontinentos ir lielas zemes platības, kuras nevienam nafig nav vajadzīgas. Ne tikai tādas, kurās saimnieciskā darbība ir diezgan apgrūtināta. Piemēram, Sahāras tuksnesī. Bet pat caur to klejo tuaregi, berberi un kas tik nu vēl savās visādās gaitās. Un, ja kas - pat mūszemītē daudzas lauku sētas ir ļoti bēdīgā pamestības stāvoklī. Zeminieku sētas, kuras varbūt lielo naudu īpašniekam nenesīs, bet kaut kartupeļu maisus vairākus ziemai nodrošinās. Tik strādāšanas vaina. Naturālā saimniecība nav tas sliktākais variants, ja ir vēlme nodrošināt jumtu virs galvas un maizīti ar sviestu pusdienās.
Kur tad sakoncentrējusies lielais vairums cilvēku? Pilsētās, piepilsētās un tamlīdzīgās vietās, kurās pat dienišķā maizīte un kartupelis par naudiņām jāpērk. Un pilsētas vispār ir ļoti atkarīgas no tiem pašiem zemnieku cilvēkiem, kuri pilsētniekus apgādā ar pārtiku. Esot dārgs prieks pat piena krūze? Bet nu protams. Tas lauku cilvēks, kuru iedomīgie pilsētnieki reizēm par pāķi dēvē, no lēkta līdz rietam lauku darbos aizņemts maizīti gādājot sev, sievai un bērniņiem četriem, pie viena vēl arī par iedomīgajiem pilsētniekiem padomā darbus sadarot.
Man būtu ļoti interesanti popkornu graužot pavērot pilsētnieku reakciju, kad tas pākis izdomās "Pie velna tos pilsētniekus! Kartupeļu lauku apsēju, lai ģimenei ziemā būtu ko ēst. Pietiek uz pilsētas tirgu iet, lai tie pilsētnieki paši tiek galā. Galvenais, ka man un manai ģimenei pietiek; šie lai paši tiek galā ar saviem kartupeļiem un čipsiem". Un šajā gadījumā ir vienalga, vai tas sabuntojies zemnieks Latvijā, ASV vai tambu-lambu karalistē dzīvo un darbojas. Jo viņš ir tas, kurš ar savu produkciju apgādā pilsētniekus.
