Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Latvija, Latvijā
Pamazām izkrāmējos. Nekas īpaši daudz istabā nav palicis; šonedēļ, līdz nākošās nedēļas vidum apmēram tā izvākšanās jāpabeidz. Un tad pavisam, "ar galiem" būšu Ludzā.
Zināms atvieglojums, ka prom no šīs mājas; zināmas skumjas, ka jābrauc prom. Bet tajā pat laikā - iekšēji zināju, ka tāds mirklis pienāks.
Kaimiņi, tie, kuri še dzīvo gadiem ilgi kā "nemainīgais sastāvs", nav slikti, ir sirsnīgi. Esmu pat zināmā mērā sadraudzējusies. Bet tajā pat laikā - ne mana "plauktiņa" cilvēki. Tie ir cilvēki, kuriem vairumā gadījumu strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Ar viņiem nevar par grāmatām parunāt, par redzētām izstādēm un visu ko tamlīdzīgu. Par vienkāršākām tēmām jā, bet ne par to, kas ir ārpus rāmja "darbs, mājas, veikals" vai kādu mājas iemītnieku neadekvātums alkohola iespaidā. Ar viņiem nav slikti uz lievenīša sēžot un pīpējot parunāt ne par ko vai par "Meksikas seriālu modifikāciju" dažu mājas iemītnieku interpretācijā.
Šis mēnesis čemodānu noskaņā. Kravājos, pakoju mantas un ik pa mirklim uz Ludzu braukāju kaut ko no tā vākuma uz turieni aizvest. Janvāris paskrējis nemanot un aktīvi. Ar zināmu skumju pieskaņu. Nepilni pieci gadi Rīgā, precīzāk - Vecmīlgrāvī (nu labi, pieci gadi precīzi būtu šī gada maijā). Nemanot iedzīvojusies esmu, pieradusi.
Ir sarunāts ar saimnieku, ka daļu savas bagāžas te atstāšu līdz pavasarim. Ne pašā istabā, bet viņa norādītā uzglabāšanas vietā. Par cik ne visu varu kā rokas bagāžu aizvest un nav īsti saprotams, vai un kā sarunāšu kādu, kurš šobrīd varētu ar automašīnu to visu labumu aizvest uz Ludzu.
Zināmā mērā iemesls ciemos atbraukt....
Ziniet, jebkuru kravāšanos var pielīdzināt zemestrīcei.
Kaut kā neierasti pēc pēdējā pusgada datiem ir tas, ka mana bloga skatījums janvāra mēnesī ir stipri krities. Nezinu iemeslus, varu tikai minēt. Jo saturiski stils nav mainījies un arī raksti ievietojas samērā regulāri.
Kaut kā apstājies runājamais nopietnākās tēmās, arī kur paklaiņot piedzīvojumos kopā ar Tomu nesanāk īsti. Ir pārkravāšanās process un braukāšana uz Ludzu turp un atpakaļ. Pat vairākas reizes nedēļā. Varu atļauties to darīt pat nedomājot par ceļa izmaksām. Nu, jā. Nejaukā invaliditāte, bet braukšanas maksas neesamība ir zināms bonuss, galvenais iegādāties biļeti "pa nullēm" vai nu biļešu kasē dzelzceļa stacijā, vai pašā vilcienā (reizēm arī autobusā). Biļešu cenas redzu par cik, par tik tās "iesistas" biļetē kā norāde, par kādu summu man ir tā brīvbiļete. Redzot tās cenas, kuras man būtu jāmaksā, ja nebūtu tā 100% atlaide, maigi sakot bēdīgi kļūst. "Kožas".
Uz Ludzu ar vilcienu turp/atpakaļ izbraukāšanai jārēķinās vismaz ar 23 eiro. Ar autobusu turp/atpakaļ ar aptuveni 25 eiro. "Sālīti".
Tāda nedaudz skumīga noskaņa. Mana pasaule atkal mainās. Tādēļ, ka atkal pārkravājos. Jau esmu teikusi, ka uz Ludzu. Un nezinu, uz cik ilgu laiku tur. Visādi darāmā perspektīvie plāni, par kuru realizāciju pagaidām vēl nav skaidras sapratnes.
Par "Es esmu mājās" esmu runājusi vismaz divos rakursos. Laikam tēma ir jāizvāvuļo līdz galam, ja jau atrodas tas, ko gribētos tēmā pateikt.
Nav nozīmes tam, kādā valodā kāds sievai/vīram labrīt pasaka un kādā kopvalodā veikalniekam palūdz maizes klaipu. Nozīme ir tam, kuru nostūri uz planētas kurš sauc par savām mājām, savu pasauli. Valstu uz mūsu planētas ir daudz. Un katram ir sava, kurā atgriezties pēc kādas ilgākas prombūtnes. Tās ir mājas plašākā nozīmē par vienkārši kādu konkrēto jumtu virs galvas. Mājas, kurās cilvēki dzīvo pēc maniem/taviem/kaimiņu Ješkas likumiem un kuras nekādi nav vēlmes un gribas kādam citam atdot. Par spīti visādām problēmām, kuras uzrodas tad, kad tās vismazāk gaida.
