svētdiena, 2026. gada 22. novembris

Nāve, dzīve

Ziniet, un pa manam, cik nu to redzu - miris nav tikai tas cilvēks, kuru aiznesuši uz kapu kalniņu un apglabājuši. Miris, kaut teorētiski, ir arī tas, kuram dzīvē nenotiek nekas. Absolūti nekas. Tikai mājas, darbs, dīvāns televizora priekšā. Nu, varbūt vēl dažiem vīna glāze vai aliņš piektdienās. Un nekas vairāk.

Esat ievērojuši to, cik garlaicīgi un neinteresanti kompānijās ir tie cilvēki, kuriem nav ko pastāstīt apkārtējiem? Neviena piedzīvojuma, jautra mirkļa? Absolūti nekā? Ar tādiem, ja arī kāda saruna ir uzsākta, tā drīz vien apraujas. Nav par ko parunāt. Ne par sēņošanu, kuras laikā sanācis apmaldīties mežā, ne par nokavēto pēdējo vilcienu un to, kā top atrisināts jautājums nokļūšanai vajadzīgajā punktā? Pat ne par bērnu nebēdnībām... Vienā mirklī tādi cilvēki kompānijā kļūst lieki, viņiem neviens nepievērš uzmanību, zināmā mērā atgrūž...

sestdiena, 2026. gada 21. novembris

Tumšo vakaru noskaņa

Man personīgi rudens tumšais laiks, līdz pirmajiem sniegiem - nu smagi. Ļoti velk uz "nekas nav mīļš, viss ir šķērsām". Nu nepatīk man tas, ka ātri tumšs paliek. Un arī tas, ka iepriekšējais laika periods uzkrājis kaut kādu iekšēju nogurumu. Kaut kāds "galops" bijis ar gariem pārgājieniem ārpus mājas, braukāšanu uz/no Rīgas. Toms jau reizēm pukst, ka sēdēšana vilcienā neesot nogurdinoša, jo nav taču jāstaigā un tamlīdzīgi. Bet arī vilcienā braucot var nogurt. Jo vilciens nav mājas dīvāns, kad "gribu - sēžu, gribu - guļu, un vispār atslābstu". Protams, pa šo laiku sanāca tāds kā ekspromts pēdējās nedēļās. Nebiju plānojusi uz svētkiem uz Rīgu braukt, bet tomēr lecu vilcienā un aizbraucu uz pāris naktīm. Šoreiz pat nenoguru īsti, jo bija pašas lēmums un pašas "bzik". Bez obligātoriskā "tev vajag, kādam citam vajag, un vispār - ir jākustas vairāk".

Grāmatas par skolu rakstīšana drusku bremzīga sanākusi. Biju sacerējusies vēl šī gada sākumā pabeigt. "Par velti mīlēts". Ar iekšēju "vajag, par to ir jārunā" sajūtu pirmo variantu sevi spiežot uzrakstīju, uz redakciju aizsūtīju. Protams, "atmeta" atpakaļ. Jo pavisam nesaprotami, klibi un jēli. Martā vēl. Līdz vasaras viducim apmēram stāvēja man manuskripts izdrukātā veidā un skuma. Tad - pienāca doma ar pavisam intriģējošu sākumu; uzrakstīju, pierakstīju un "aizgāja". Aizsūtīju uz redakciju otrreizējai lasīšanai. Un, bums. Protams, nu jau materiāls, ar kuru var strādāt un ideja saprotama, bet vienalga ļoti jēls.  Tā nu es atkal labojos, rakstos un ceru jau decembrī iesniegt redakcijai jau uzvarētu pasākumu ar mērķi izdošanai. Jātur vismaz kāju pirkstu īkšķi.

trešdiena, 2026. gada 18. novembris

Staro Rīga 18.novembrī

Šodien kopā ar māsu to starošanu izgājām apskatīties. Citus stūrus, nekā vakar kopā ar Tomu.

Aizbraucām ar 2.autobusu līdz pieturai Pētersala un savu sarojošā pasākuma apskati sākām ar Dziesmu svētku parku (Viesturdārzu). No tā aizdevāmies uz Kronvalda parku. Te nu pa ceļam sanāca pajandelēt kārtējo telefonkrāpnieku. Zvanīja no Dānijas numura, runāja krievu valodā, lai runātu latviešu valodā - neesot valsts iestāde. Dziesma parastā - esot uzlauzts mans Goggle konts, kurš esot piekabināts pie mana telefona numura (situācijā, kurā es uzsāku jebkuru savu kontu laikos, kad man bija pavisam citi telefona numuri, bet dies' ar to, nav svarīgi). Sanāca ņemtne par to, ka mēģināju noskaidrot, kā tad sauc to kontu, kurš it kā esot uzlauzts un vispār kurš no maniem viena konta it kā esot uzlauzts. Dāma pukstēja, ka tā esot konfidenciāla neizpaužama informācija (Vai ne? Es nedrīkstu zināt kā sauc manu kontu, kurš esot uzlauzts,,,) un vispār, kāpēc neļaujot viņai izteikt savu sakāmo. Viņai neizdevās mani pārliecināt nejautāt it kā uzlauztā konta nosaukumu un viņa  dusmīgi pati nometa klausuli. Tā viņai vajag.

Drusku no Toma aparāta 17.novembra starojošā Rīga

otrdiena, 2026. gada 17. novembris

Staro Rīga, 17.novembris

Nezinu, uz ko, bet sadusmojos un ar vakara vilcienu atbraucu uz Rīgu. Jau iekāpjot vilcienā aizrakstīju sms Tomam, ka braucu. 

Rīgā nokrāmēju mantas māsas dzīvoklī, sastapu Tomu un braucām. Skatīties starojošo Rīgu. nelielu stūrīti. Vispirms devāmies uz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu aplūkot gaismas pie Nacionālās bibliotēkas. Sanāca jautri - vispirms pieturā pienāca 11.tramvajs, kurš mums nekādi nebija vajadzīga. Nākošais - izrādījās, ka brauc tikai līdz Radiolokam (nu, pietura saucas Aspazijas bulvāris, pēc kuras tramvajs apmet apli au LU Ekonomikas fakultāti un brauc atpakaļ). Nopūtāmies un  devāmies uz 13.janvāra ielas pieturu, no kuras uz Nacionālo bibliotēku var tikt gan ar tramvaju, gan autobusu. Prieks, kur tu rodies. Līdz ar mums pieturā pienāca vajadzīgais 1.tramvajs. Un, ups. Pieturā Grēcinieku iela, kas ir Daugavas šajā krastā, tramvajs "iesprūda". Jo no Ostas puse gar Daugavmalu nāca tanki, cita militārā tehnika, militārās un parastās policijas ekipāžas, Neatliekamās palīdzības mašīnas, Ugunsdzēsēju tehnika.... Tas viss kaut kur dzelzceļa tuvumā meta apli un vienu brīdi tramvajs stāvēja militārās tehnikas aplenkumā.... Man  tāda dīvaina asociācija uznāca par 1991.gada augustu un tankiem Rīgā. Laikam grūti aizmirst toreizējo situāciju, kurā Rīgā bija tanki, es, māsa, dēla tēvs un daudzi citi radi draugi, paziņas bijām Rīgā, bet mana mamma ar manu divgadīgo dēlu bija mūsu lauku fazendā meža vidū....Uztraukums par viņiem aizēnoja tankus....

pirmdiena, 2026. gada 16. novembris

Šodienas Ludza

Izgāju no mājas ar konkrētu mērķi aiziet uz konkrētu veikalu iegādāties konkrētu preci, ko arī veiksmīgi izdarīju. Pa ceļam un nesteidzīgi ko drusku pabildēju. It kā tās vietas jau ir vairākkārt bildētas, neko jaunu īpaši nepabildēju. Galvenā jau bija rudenīgā noskaņa un mākoņainās debesis.