Nedaudz Rēzeknes dienas gaismā

Dažas atšķirības

 ****

Bibliotēkas. Rīgā, Rīgas bibliotēkās ir vienota lasītāju karte, kura vienlīdz derīga jebkurā Rīgas mikrorajona bibliotēkā. Tā ir plastikāta kartiņa ar svītru kodu, kurš katrā bibliotēkā tiek nolasīts. Uz mājām ņemošu grāmatu lasītājam izsniedz mazītiņu, izdrukātu papirkiniņu ar datumu, kurā to grāmatu jāatgriež bibliotēkā. Pašā lasītāju kartē nekas netop pierakstīts (Hm, plastikāts tomēr nav paredzēts aprakstīšanai). Savukārt Ludzas pilsētas bibliotēkā joprojām ir papīra formāta lasītāja karte, kurā ar roku un rakstāmrīku top ierakstīts tas paņemtās grāmatas atgriešanas datums.

****

Sociālā daļa. Kopā ar dēlu aizdevāmies uz Ludzas sociālo daļu noformēt šeit man asistenta pakalpojumu. Par cik nomainīju pieraksta vietu no Rīgas, Vecmīlgrāvja pieraksta vietu un Ludzu, precīzāk - uz dēla mājām Pildā. Ne īrētajā dzīvoklī, bet viņa stabilajā dzīvesvietā. Ērtāk, jo īrētās adreses ir mainīgs lielums, bet viņa lauku sēta - stabili nemainīgs lielums. Attieksme daudz siltāka, personiskāka nekā Rīgā. Līgumu konkrēti parakstīsim 2.martā. Jo tur kaut kādas citas birokrātiskas būšanas starp abiem sociālajiem dienestiem.

Viela pārdomām

Man zināma neizpratne. Ir cilvēku kopums, kuri no jauna atklāj riteni Krievijas iedzīvotāju un visu ar viņiem saistīto sakarībā. Atklāj tās patiesības, kuras vairums manas paaudzes cilvēku zināja jau nu jau pavisam tālajos padomju laikos. Zināja, vīpsnāja par turienes cilvēku lielummāniju tukšā vietā, vīpsnāja par viņu sevis izcelšanu ignorējot pieklājību elementāro (kaut vai) un tā tālāk. Piemērs? Viens no piemēriem, kuru sastapu jau pusaudžu gados esot pionieru nometnē (nu, joprojām ir vasaras nometnes bērniem, kurās bērni dzīvojas noteiktu laiku un piedalās visādās aktivitātēs). Mums grupā bija divas meitenes no Krievijas. Viena no lielpilsētas, otra no sīkākas pilsēteles. Tieši tā, kas no sīkpilsēteles mums krita uz nerviem ar to, ka visu laiku, galvenokārt nevietā un netēmā, "No Krievijas viss labais nāk - izglītība, brīvības, kultūra....". Un viņas kultūras piemērs bija tualetes telpā kāpšana uz tualetes poda vajadzību nokārtot. Un mūsu aizrādījumiem par viņas nepareizo rīkošanos atbildē bija "Jūs esat fašistes!". Nav brīnums, ka tā meitene līdz pat uzturēšanās laika beigām tapa ignorēta, neviena meitene bez nu ļotas nepieciešamības ar viņu nesarunājās. Pat tā otrā krievu meitene, kura nejutās visai ērti tās meitenes uzvedības dēļ.

Atkal linku vākums. Šoreiz pavisam nedaudz

Pasaulē, interesanti

1. Vai uz Kubas salas aizvien ir Vācijas teritorija?
2. Atklāj senu sienas gleznojumu ar Jēzu.
3. Dzelzceļa karte.
4. Digitālā mārketinga speciālistu algas 2026.

Dzīves līmenis, attīstība un tamlīdzīgas lietas

Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.

Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.

Tik tā, par daudz ko laikam

Ir rīta cēliens. Aiz loga saulīte spīd. Vai iešu kur laukā pastaigāties? Nezinu, pagaidām nekur negribas iet. Visu iepriekšējo nedēļu ir kur iets. kas darīts. Jaunnedēļ arī būs iziešanas visādas un darīšanas. Varbūt pat divi braucieni uz Rīgu - vienā dienā turp, nākamajā atpakaļ.

Par braukšanu vilcienā uz/no Rīgas virzienā Rīga - Zilupe. Tie jau sen vairs nav braucieni četru stundu ar kaut ko garumā. Šajā maršrutā sen vairs kā visi vilcieni nepietur visās pieturās. Ar relatīviem "citātiem" maršrutu izbrauc gan elektriskie, gan dīzeļa vilcieni. Praktiski katram sastāvam ir savs pieturu skaits. Un "mazo" pieturvietu izmantotājiem ir jāiespringst, lai vilcienu kustības sarakstā saprastu, kuri sastāvi piestāj konkrētajā viņu pieturā, un kuri nē.  

Pa logu raugoties

Aiz loga slinki, retām, mazām pārsliņām periodiski pavisam drusku snieg. Un manī ir tāda kā neliela piesardzība no cikla "Kas notiks pilsētā, kad tas viss zem kājām gurkstošais labums un smukums sāks intensīvi kust?". Jo sniega Ludzā nu notikti ir vairāk, nekā Rīgā. Tik ļoti vairāk, ka pat pilsētiņas centrā zem atbrīvotās ejam/braucamtakas tomēr to ietvi/braucamo joslu klāj sniega kārta. Rīgā tie ceļi vairumā tomēr attīrīti līdz ielas bruģim.

Zināmas pārvietošanās grūtības rada tas, ka Ludza ir kalnaina pilsēta (talsinieki sapratīs) un ielu krustojumos tos šķērsojot "Ka tik nebūtu slidens ejot pāri krustojumam, jo negribas pakrist un pie viena vēl slīdēt lejupejošā virzienā pa braucamo daļu".