Es varbūt par daudz ņemos?

Es tiešām par daudz laikam ņemos un par daudz ko iepukstu? Sakiet, ja nu kas.

Labi, sāku un kā un par ko aizies.

• Mani tā maigi sakot pārsteidz tās mammas un tēti, kuri internetā bieži publicē tādus jautājumus par bērnu audzināšanu, kurus droši varētu pajautāt savai mammai, savai vecmammai, kaut bērnudārza/skolas psihologam. Vai arī paši "dadomāties" jel kādu diplomātiju sarunās ar bērnu. Nu katrs taču pats zina, kā tam kriksim labāk pateikt to, ko vajag pateikt. Pat pusaudzim ko iestāstīt vecāki var. Ja piedomā pie tā, ko saka un kā saka. Vadoties no tā, kādā formā pasniegtu tekstu attiecīgā vecumā paši labāk uztvēra. Protams, mūsu bērns nav mēs paši, autonoms cilvēks. Bet visādi psiholoģijas knifiņi ir vispārīgi un variējami pēc apstākļiem un rakstura. Mūsdienu jaunie vecāki ir infantili, vai? Mūsu vecāki kaut kā "izbakstījās" un mūs izaudzināja, mēs kaut kā "izbakstījāmies" un savus bērnus izaudzinājām. (Labi, man bija viens mirklis, kad nācās skolas sistēmas psihologu aicināt talkā sarunai ar dēlu. Jo zināju, ka viņa vecmammas ir galīgi "garām", jo viņu padomi bija izsmelti, bet es jutos bezspēcīga puikas pusaudzībā). 

Man atsūtīja bildes

Šis ir bilžu papildinājums. T.i. bildes ne no mana vai Toma fotografēšanas  ierīces. No citām ierīcēm.

Vispirms bildes no pasākuma šī gada 13.oktobrī: 

Bildes no vakardienas pasākuma:

Muzejā "Dauderi" (Un bildes tiešām daudz)

Bijām ar Tomu uz pasākumu Dauderu muzejā.  

 Vismaz es neatceros bijusi ne Dauderu parkā, ne pašā muzejā. Mani tajā vietā aizrāva viss - krāšņais parks, pati celtne, tās vēsture un vispār.... Paldies ekskursijas vadītājai par ekskursiju. Bija uzzinātas man nezināmas lietas - ēkas īpašnieku maiņas laiku lokos, Aldara kā tāda, kā alus darītavas rašanās. Izrādās, Dauderu pirmais īpašnieks un Aldara (tik ar citu nosaukumu) dibinātājs - kalpa puisis, latvietis no Siguldas, tik savu vārdu un uzvārdu pa vācu modei pārrakstījis. Un dažus gadus tur Ulmanis (tas, kurš bija pirms Otrā pasaules kara) lielu daļu sava laika pavadījis. Un parkā viņam ganījies alnis (?), stirniņa un vēl daži zvēriņi. 

Ēkas kā tādas vēsture laiku lokos - interesanti, romāna cienīga. Te laikam īsti nesatilps. Bet... Es ēkā iemīlējos uz ilgiem laikiem...

Un bildēs drusku redzams gabaliņš no stikla izstrādājumu izstādītes.

Tagad bildes, un tiešām būs daudz.

Atkal vāvulis atnācis un man nu ir jāizsakās

 Laikam atkal pavāvuļošu par dažādām tēmām. Kā aizies.

1. Esmu laikam nejauka, bet manī izraisa smaidu tie, kuri "Es negribu nomirt! Dzīvot rīt gribu!". Nomierinu - visi mēs mirsim kaut kad un dzīvot vajag šodien, rītdiena vienmēr ir rītdiena. Kurš tad ir pamodies ar domu "nu ir rītdiena"? Vienmēr taču ir šodiena. "Es negribu pirms laika nomirt!" - kurš zina to laiku, kad būs pienācis laiks nomirt? Atbildes nav, vai ne? Kurš no mums zina, cik ir nomērīts dzīvošanai no ieņemšanas mirkļa? Labs jautājums. Tā ka nav ko iespringt, jādzīvo, kamēr dzīvs. 

Sandra Kalniete: Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza

 Izdevniecība Jumava, 2000.gads, 479 lpp.

Paņēmu bibliotēkā izlasīšanai un pateicoties Kārļa Streipa ieteikumam vietnē Facebook. Jo bija sakrājušies neatbildēti jautājumi pēdējas Atmodas un Latvijas valstiskās neatkarības laiku notikumu sakarībā. Caur Facebook vietni meklēju cilvēkus, kuri man palīdzētu rast atbildes uz sasāpējušiem, un līdz ar to traucējošiem jautājumiem. Tad nu saņēmu ieteikumu izlasīt šo grāmatu.

Vispār, dīvaini - man parasti pietika ar bibliotēkā dotajām divām nedēļām grāmatas lasīšanai. Šoreiz nē, devos uz bibliotēku cerībā saņemt nedēļas pagarinājumu lasīšanai. un, paldies dievam, to pagarinājumu saņēmu. 

Pasākums grāmatnīcā Globuss

Šodien grāmatnīcā Globuss notika Spoku stāstu vakars, Ideju aiziet piesvieda Ilmārs Bite. Tad nu bijām trijatā - es, Toms, Ilmārs. No mūsu kompānijas. Vakara pirmajā daļā jauna rakstniece iepazīstināja ar savu jauno grāmatu, otrajā - tapa pastāstīti daži spoku stāsti. Interesants, atraktīvs vakars.

Pēc vēl uz mirkli abi ar Tomu aizskrējām Vecrīgā sastapt pārīti draugu uz neilgu mirkli, tā ka še pasākuma bildes un bikuci no Vecrīgas.

Laika un domu driskas

Laikam jau zināmā mērā atkārtošos. Bet ir jau ka tēmas, par kurām vajadzētu runāt atkal un atkal. Nezinu, īsti neesmu aizdomājusies, kādi redzējumi par lietām, vietām un notikumiem ir maniem lasītājiem (Nu, vismaz "piekasīšanās" ne tēmā ir beigusies un bezpersoniskie anonīmie komentētāji arī mani ir pametuši).

1. Tāds dīvains, dilemmisks jautājums attiecībā uz to, ko dēvē par Dzimto Valodu. Ir taču gadījumi, kad pasē tautība ierakstīta viena, bet pēc fakta cilvēks tās tautības valodu nemaz nezina, jo kopš runāt sākšanas brīža top lietota pavisam cita etnosa valoda. Tas nu tā, zinu tādus gadījumus. Bet ir vēl cits variants, pašai ir šāda situācija. Mamma teica, un šajā ziņā viņai bija droša taisnība. Es runāt mācījos un iemācījos divās valodās vienlaicīgi. Latviešu un krievu. Tāpēc, ka augu