Es par dzīves ikdienas plānošanu un ekspromta vietu tajā. Un neapgalvoju, ka tikai viens vai otrs ir pareizs un vajadzīgs. Vajadzīgs ir līdzsvars starp ikdienas ritma plānošanu un spraugu plānā ekspromtam. Un nesakiet, ka savu ikdienas ritmu neplānojiet, viss esot ekspromts.
Iknedēļas piecu dienu iešana uz darbu jau ir sava dienas ritma plānošana, kurai piekārtojas plāns tam, kurā iet uz tirgu pēc dienišķās desas, vēl pievienojas bērna vešana uz kādiem pulciņiem, bērna skolasdarbu kontrolēšana, veas mazgāšana (pat veļas mazgājamajā mašīnā), vakariņu gatavošana un simts un viens cits darāmais sīkums. Pat teātra apmeklējuma kādā no brīvajām dienām ir plānveida darbība, kurai gatavojaties visas nedēļas, kaut vai garumā. Pat brauciens uz tambu-lamdu kukū valsti kaut kur dziļos džungļos atvaļinājuma laikā top plānos, notiek gatavošanās tam braucienam. Un viss, kas reizēm sagrauj plānus un liek ko darīt savādāk - vairumā gadījumu tas ir forstmažors, no kura nav pasargāts neviens no mums.


