otrdiena, 2022. gada 6. decembris

TV raidījums: Latvija. Ulmaņlaiki.

Atradu Ērika Niedras autorraidījumu Latvija. Ulmaņlaiki. Raidījumu cikls par Latvijas vēsturi pirms Otrā pasaules kara, pirms PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā 1940.gadā. Cikla sākums - Latvijas kā valsts dibināšanās.

Patīk tas, ka Ēriks "izracis" faktus, kuri mazzināmi. Daži pat pavisam nezināmi. Pie viena, stāstot par laika perioda notikumiem Latvijā, tiek pieminēti svarīgākie notikumu aiz Latvijas robežām.

Nezinu, vai šo raidījumu tagad ik pa brīdim rāda Latvijas TV - es sen neskatos TV, un arī tajā periodā, kad skatījos - diemžēl neskatījos norises pašmāju TV....

Raidījuma ciklā - 14. sērijas. Pirms šī raksta publicēšanas noskatījos visas cikla sērijas.

Še pirmais sižets šim raidījumam, nākošos jau atradīsiet secīgi kanāla laika joslā.

svētdiena, 2022. gada 4. decembris

Kaut kas no krimiķu cikla

Atradu YouTubē. Ukraiņu klipiņi, kuros stāstīts par dažādiem noziegumiem, precīzāk - slepkavībām Ukrainas teritorijā. Cik nu sapratu, laikposms no 1943. gada līdz 90-jiem. It kā nekas sevišķs - noziegums, tā izmeklēšana un vainīgā notveršana. Pamatfabula - rakāšanās arhīvā un katra sižeta pamatā savs noziegums. It kā uz reāliem notikumiem bāzēts. Vismaz tā viss norežisēts.

Sižetiņi gatavoti, ēterā palaisti jau šajā tūkstošgadē.

Patīkami tas, ka daži varoņi - latvieši. Un autori bez Rīgas un Jūrmalas zina vēl Ventspili kā ostas pilsētu. Ir arī sižetiņš, kurā darbojas kādas Kaukāza kalnos dzīvojošas etniskās cilts pārstāvis. Vel vienā sižetiņā darbojas arī PSRS teritorijā dzīvojoši korejieši (kaut kad pērnā gadsimtā bariņš korejiešu pārvācās uz PSRS dzīvot. Reāli esmu sastapusi korejieti no Kazahstānā bāzētas korejiešu diasporas).

Šis laikam kādu laiku būs pēdējais ieteikums par ārpus Latvijas vietu, jo rakājos patlaban neta ārēs, YouTubē, meklējot ko par pašmāju vēstures tēmu.

sestdiena, 2022. gada 3. decembris

Zinu, ka atkal neērta viedoklī, bet tā nu sanāk

Šoreiz nedaudz par propagandu. Ja sanāks, varbūt vēl par ko citu. Kā aizies.

1. Propaganda ir viss - pat zobu pastas parastās reklāma, jo tā propagandē tās pastas lietderību, īpašības. Tikai ērtības dēļ politisko norišu reklāmas izdala atsevišķā kategorijā, kuru tad arī dēvē izteikti par propagandu. Tiesa, vikipēdijā šķirklī par šo terminu teikts, ka propagandu nevajadzētu jaukt ar pārliecināšanu vai reklāmu. Tai pat laikā - propagandas kā tādas definīcija var tomēr tikt attiecināta ne tikai uz pašu propagandu, bet arī uz pārliecināšanu un reklāmu. Tā ka, manuprāt, nav tomēr tas jēdziens tik viennozīmīgs. (Būšu pateicīga, ja mani palabos, ja es tomēr putrojos zināmā mērā).

Tas, ko mums medijos pēdējos mēnešos stāsta par Krievijas - Ukrainas karu, arī savā ziņā ir propaganda. Ukraina balta, Krievija - melna. Nē, nesaku, ka viss ir otrādi un Krievija būtu balta un pūkaina. Vienkārši tagad daudz atklātāk Krievijas sakarībā sāk runāt to, par ko daudzos aspektos jau izsenis ķiķināja kuluāros. Kaut to pašu Ukrainā prihvatizēto tualetes podu sakarībā. Un te nu atmiņā "uzpeld" paziņas stāstītais par padomju gadu laiku ekskursiju uz socvalsti Bulgāriju. Tur, ekskursijas nedēļas laikā, viņai un grupai, ar kuru kopā viņa tur devusies, reizes trīs bijusi instruktāža par tik elementāru lietu kā tualetes poda lietošana. Motivācija tādai rīcībai - pirms bijušas grupas iz Krievijas ārēm, kuru pārstāvji nevis normāli sēdās uz tā agregāta, bet vispirms esot uzrāpušies virsū ar kājām. Un loģiski, ka agregāts lūzis dēļ nepiemērotības tādām akšen darbībām. (Arī pie mums, vismaz Rīgas robežās dzirdēju, par šādiem Krievijas nomaļu ekskursantu izgājieniem mūsu galā baumu līmenī jau jaunībā dzirdēju).

Arī tagad līdz mums, kaut pa apkārtceļiem dēļ Krievijas mediju blokādes pie mums, nonāk visādas informācijas druskas, ka Krievijā vel joprojām nav tikuši galā ar sadzīvi parasto - nu tajā ziņā, ka tur daudzās vietās sadzīves līmenis ir zemāks pat par mūsu gala visnomaļāko viensētu sadzīves līmeni. Tas ir, pat pilsētelēs ielas briesmīgākā stāvoklī, nekā mūsgala lauku ceļš pēc rudens/pavasara lietiem, pilsētas komunālā sistēma - sistēma tik uz papīra, nevis realitātē... u.tt.u. tādā stilā... Nezinu realitāti, pārbaudījusi neesmu, bet šāda tipa infa kaut tajā pašā feisbukā "uzpeld" ar izteiktām Krievijas "kājām". 

2. Viss tas, ko mums reiz skolā mācīja par to, ka bijušās PSRS teritorijā pēc revolūcijas sākās kaut tā pati "elektrifikācija", kuru realizēja ar uzsvaru uz padomju sasniegumiem, bija viens vienīgs fufelis. Fufelis tajā ziņā, ka gluži padomijiešu ideja tā gluži nebija. Šur tur, pat manos skolas gados, ir paspīdējusi informācija par to, ka elektrifikācijas ideja un tai nepieciešamās izstrādes jau bija cara laika Krievijā, tik Pirmais pasaules karš elektrifikācijas plānus nolika tālākos plauktiņos, jo karadarbība bija aktuāla tēma esošajā situācijā. Un, ja tā padomā - vai pēcrevolūcijas, pēcpilsoņkara padomijā 20-jos, 30-jos gados varēja būt cilvēki, kuri spētu izstrādāt Krievijas elektrifikācijas notikšanu? Tāpat - visas "gadsimta" būves pēcrevolūcijas laikā, laikā pēc Otrā pasaules kara - nu parādās izteikta informācija par to, ka tas viss tika citvalstu būvēts. Citvalstu tajā ziņā, ka piedalījās liels skaits rietumnieku speciālistu, daži uzņēmumi tika sakomplektēti tajās pašā ASV, Krievijas teritorijā "salikti kopā", vispār - visas šīs "gadsimta būves", kuras mums, manai paaudzei pasniedza kā padomju cilvēku zināšanu un darba sasniegumus, būtībā bija rietumnieku jau par ikdienu kļuvušās zināšanas. Linkus uz kādiem manu apgalvojumu pareizību apstiprinājumiem kaut kā pagrūti iedot - vismaz YouTubē ir vairāki, ar dažādām pamattēmām. Būtu jāpārrok internets, lai kau drusku atrastu. Piedosiet, ja nemeklēšos?

Tik garāmejot, pa putniņiem padomājot.

Arī pie mums, Rīgā noteikti, ir palielas pēdējo gadu būves, kuru tehniskās iestrādes jau bijušas krietni pirms tam, kad nu beidzot tās būves tika realizētas. Atceraties paši, cik ilga ņemšanās bija ap to pašu Nacionālās bibliotēkas būvi, kura tagad nu beidzot ir novietojusies Pārdaugavā. Par apvedceļa Viestura prospekta, Sarkandaugavas rajonā ideju dzirdēju jau 1999./2000.ziemā aptuveni. Pirmā šī apvedceļa kārta tika "palaista" kaut kur pēc 2009.gada, pirms 2015.gada. Otrā apvedceļa kārta tuvākajā laikā beidzot tiks pabeigta. 

3. Tik, nobeidzot šo visu penteri, gribu vēlreiz pajautāt to, ko relatīvi nesen kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem jautāju - vai kādam droši zināms kaut kas tāda, ko kreivijieši "sastrādājuši" pozitīvā nozīmē un pašu rokām? Pagaidām, un jau kopš jaunības, "iestrādājusies" pārliecība, ka turienes pilsoņi paši nu neko nemāk, visu laiku viņus uz pozitīvismu jābiksta no malas. Jau sākot no mistiskā Rjurika laikiem. Mistiskā? Nu, par Rjurika esamību vēsture joprojām strīdas, bet joprojām nenoliedz to, ka krievijieši viņu ar visu karadraudzi esot uzaicinājuši pie sevis valdīt, virzīt norises savā teritorijā, jo paši neesot mācējuši ar to visu tikt galā.

trešdiena, 2022. gada 30. novembris

Laikam pavisam drusku par klišejām domāšanā sanāks

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Nedaudz zemāk rakstītajam esmu pieskārusies cita starpā savos iepriekšējos rakstos, tagad mēģināšu vienuviet koncentrētāk.

Klišejas domāšanā jau, manuprāt, ir konstants lielums, no kura reizēm ļoti grūti tikt vaļā. bet vajadzētu ātri un dikti.

Pirmā klišeja, kas nāk prātā - negatīvā attieksme pret Psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem. Nedaudz par šo klīniku izteicos pērnā gada maijā. Tiesa, vairāk toreiz runāju par apstākļiem slimnīcā, nevis par ko citu. Tad nu šoreiz par to citu.

Tur ārstu uzraudzībai var nokļūt pat vienkārša, situēta mājsaimniece vai fabrikas ierindas  inženieris. Ja cilvēkam kādu apstākļu rezultātā "uznāk" neapturama histērijas lēkme kaut vai. Nu, vai kas cits apstākļu sakritības rezultātā noticis ar nerviem. Maz, kas var notikt - pārpūles sekas, ģimenes apstākļu liels pārdzīvojums, nu, kaut kas no šī cikla. Kad cilvēks pats vairs netiek galā ar saviem nerviem un tuvākie arī nespēj palīdzēt... Un ne vienmēr jau pie vainas tur nokļūšanai ir kādas no bērna kājas esošas nervu saslimšanas.

Vispār, slimnīca kā slimnīca. Specializēta. Bet ir jau arī citas specializētas slimnīcas. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, piemēram. 

Un slimnīcā medicīnisko palīdzību saņem, katrs tās pacients savu spēju robežās mēģina "ierakstīties" apkārtējā realitātē ārpus tās sienām. Tik jāievēro reizēm medikamentu lietošanas grafiks, jāseko sadarbībā ar ārstu veselibas norisēm. Tikai elementāri dabīgi. Galu galā, arī astmatiķis vai diabētiķis seko savai veselībai, atkarīgi ir no medikamentu lietošanas regularitātes.

Vēl viena klišeja, kura laikam jau ļoti pakāpeniski 'iet mazumā". Seksuālās minoritātes. 

Par šo jau laikam esmu daudzkārt izteikusies dažādos rakstos. Kaut kā nemeklēšu rakstu gūzmā, jo...  Vienīgais, ko gribētos pateiks šajā sakarībā - varbūt tomēr šo dažādību nevajag nu tik ļoti agresīvi uzspiest? Ar to uzspiedienu domāju tos viņu gājienus vasarā, vismaz sākumskolas, pamatskolas klasēs necilāt šo dažādību? Lai bērni vismaz pamazām apgūst, izprot standartību, interesēties par dažādību jau tad, kad prāts izpratis standartu un sāk piedomāt par to, ka paša uztvere ir drusku savādāka. Tad jau konsultācijas ar specialistiem utt.u.tml.

Jo ārpus guļamistabas ir cita dzīve, darba vietā un citās vietās šiem netradicionāļiem nu nevajag taču nekādus papildbonusus darbam un kaut to pašu izstāžu apmeklēšanai. Cita lieta - cilvēki ratiņkrēslos. Tur tiešām vajag kaut iekļūšanu ēkā speciāli iekārtot vai darbavietu. 

Esmu kaut kā laikam visai veiksmīgi tikusi vaļā no klišejas, ka Latgale ir nekāds reģions, ka tur nodzērušies un nekādi cilvēki. Dzīve Ludzā pozitīvā nozīmē manu Latgales uztveri apgāza otrādi. Jā, mani Ludzas perioda ieraksti īdēja, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, tur pagarlaicīgi man... Tik tagad saprotu, cik bija labi.

Starp citu, neatceros, vai esmu teikusi, bet - Ludzā vismaz redzēju ielu nosaukumus latgaļu valodā, vismaz vienā bankomātā papildus standarta piedāvātajām angļu, latviešu un krievu valodām tapa piedāvāta arī latgaļu valodas opcija. Pīrādziņš latgaļiem, un neesmu dzirdējusi, lasījusi, ka par to kāds ludzēniešiem piesietos.