Patriotisms

Šo laikam ka noteikti esmu apvāvuļojusi kādos iepriekšējos rakstos kādu citu tēmu ietvaros. Bet laikam ka runājamais kādā tēmā apstājas tad, kad, kad izsīkst sakāmais tai tēmā. Pie viena kaut kā prasījās šo, patriotisma ideju, izteikt kaut kā atsevišķi, koncentrētāk varbūt.

Un atkal - nu mana mazpudura skatu punkta. Ja kādam kas būs sakāms pretī, sakiet droši.

Kaut kā ar skepsi un zināmu smīnu noraugos uz tiem, kuri pie katra izdevīgā momenta vicina karogus un izsauc patriotiskus saukļus. Ar to pasvītrojot to, ka esot patrioti. Un uz jautājumu "Ko ietver tavs patriotisms?" atbild tikai ar "Es karogu nesu un saku, ka esmu patriots. Vai tad neredzi?".

Cik nu pa manam, ar karogiem un saukļiem patriotismam nepietiek. Vajag tomēr daudzus "Tāpēc, ka..." tiem karogiem un saukļiem "apakšā". 

Atkal. Ķīšezera maliņā. Neliela izstaiga

 Tikai tiešām neliela izstaiga. Laikposmā starp ziemu un pavasari. Pavisam netālu no manām mājām.

Kur nu es bez demotivatoriem.... Pasmaidiet februāra pēdējā trešdienā.

Seriāls: Troņu spēles (Игра престолов/Game of Trones)

Tiem, kas neatceras:

Seriālā ir 8 sezonas, izlaišanas periods: 2011 - 2019

Senāk skatījos, vēl Imantas dzīvoklī. Laikam tiku līdz kaut kādai 6 sezonai, pēc viss apsīkās. Tagad, laiks pagājis, no redzētā fragmentāra atmiņa. Tāpēc nolēmu beidzot un nesatricināmi noskatīties no jauna un visu. Atradu websaitu, kurā var visas sezonas, visas sērijas noskatīties. (Un varbūt ielikšu lasāmrindā sameklēt izdotās grāmatas un izlasīt...)

Ja nu kas, viedokli par skatāmo rakstu sezonu skatīšanās secībā, tā ka publicēšu šo pēc tam, kad būšu noskatījusies pašu pašu pēdējo sēriju. Un, kārtējo reizi, līdzams - savu komentāru ar kaut ko vēlams būtu ierakstīt pēc tam, kad pamatteksts tiešām izlasīts līdz beigām.

Pirmā sezona - 10 sērijas, katra ar savu nosaukumu. Kā grāmatas nodaļas. Jau otrā filma, kurā Šona Bīna varonis (šajā seriālā - lords Starks) iet bojā (1.sezonas 9-ās sērijas beigās). Pirmā bija laikam ka Gredzenu pavēlnieks, kurā aktieris spēlēja Boromiru.

Otrā sezona - 10 sērijas. Arī katrai savs nosaukums. Skatoties otro sezonu pamanās tas, kuram pie pirmreizējās sezonas skatīšanās laikam pat īsti nepievērsu uzmanību. Arvien vairāk un vairāk pamanās piezimi tam, ko savos vāvuļojumos cita sakarībā tapu paudusi. Tās zemes teritorijā bagātie nami plūcas par varu, bet vairumā cieš tauta parastā, kura top atrauta no aršanas, zvejošanas un kādas citas saimnieciskas darbības. Tauta, kura ļoti iet bojā karadarbības laikā... Armijas - tās ir bandinieku apkopojums. Pamanījāt?

Ķēru šī rīta miglu...

 Te nu tiešām uzsvars uz miglu. Ķēru mirkļus ar cerību notvert aiz astes to netveramo, gaistošo, pūkainu un tai pat laikā saskatāmo lielumu...

Tie paši - vērtību kritēriji un varbūt vēl kas...

Izlasīju neseno Ulda Rozenberga ierakstu viņa blogā Baltais runcis. Par viņa sajūtām otrajā Krievijas-Ukrainas kara gadadienā. Tā, jocīgi, palika ap sirdi. Ne jau tāpēc, ka rakstītais par karu. Drīzāk tās sajūtas, par kurām biju aizmirsusi piedomāt. Un pamazītēm nāca "bet es jau otro reizi šīm sajūtam eju cauri!". Mana paaudze izdzīvoja PSRS laiku karu Afganistānā 10 gadu garumā. Jo tiešām - izdzīvoja. Padomājiet paši, cik bija kravu 200, fiziski un morāli sakropļotu puišu šo 10 gadu garumā... Ne tikai no Baltijas republikām, no visas plašās PSRS teritorijas.... Toreiz karš beidzās pie nekā, kā kopsavilkumu atstājot tikai šīs kravas un lauztas dvēseles, lauztas fiziski un morāli.

Tiesa, tas karš bija no mums daudz tālāk, nekā Ukrainas karš. Bet sajūtu un "Tas vajadzīgs tikai Maskavas kremlēniem" ziņā varētu "bāzt vienā maisā".

Un tad, pie viena, atcerējos neta ārēs reiz redzētu nelielu klipiņu, kurš reiz uzplaiksnīja redzeslokā un pazuda atpakaļ neta ārēs. Klipiņā puisis runāja par sakritībām austrumpuses vēsturē. Vispirms par 1939./1940. gada neilgo Ziemas (Somijas) karu, kurā PSRS, kaut arī laikam ka formāli uzvarēja, bet pēc būtības smagi izgāzās. Relatīvi drīz pēc tam hitleriskā Vācija ar savu iebrukumu PSRS ierāva to valsti uz pailgu laiku Otrajā pasaules karā, kura rezultātā PSRS iekšpolitiku nācās stipri piekoriģēt, lai noturētu valsti kaut kur esošajās reālijās.

Šodien. Aplis. Pa ceļam.

Nu jā, izgāju no mājas, kad ārā bija apmācies. Un, pēc sviestmaizes principa, - kā uz mājām, mājās, tā aiz loga saulīte un nekādas pat idejas par apmākušos laiku....

Ceru, ka kaut daļa no vietām kādam būs atpazīstama...

Par bēgļiem. Skats no malas.

Un atkal būšu neērta, jo nemāku ierakstīties "urrā bļāvienos" no cikla par kolektīvajiem saukļu brēcieniem. Un viss rakstītais balstīts uz personīgajiem, praktiskajiem novērojumiem un sarunām ar pavisam īstiem cilvēkiem.

Mazam ievadam. Vecmīlgrāvis ir etniski ļoti raibs Rīgas mikrorajons. Etniskie latvieši un etniskie krievi kopā ņemot vienalga šajā mikrorajonā ir izteiktā mazākumā uz krieviski runājošo cilvēku fona. te, kopš padomju laikiem noteikti, dzīvo daudz etnisko ukraiņu, baltkrievu, moldāvu, gucuļu (viena no Moldovas mazākumtautībām), ebreju, Kaukāza kalnu mazo etnisko tautiņu pārstāvju, Ziemeļāfrikas arābu valstiņu bērni no jauktām laulībām. Vispār, varētu skaitīt ilgi un dikti.

"Piekasīšanās", kritiska

Jau iepriekš atvainojos un ņemšu vērā aizrādījumus, ja kādam no maniem lasītājiem tālāk rakstītais liksies neētisks vai nevietā. Tik lūgums savu viedokli paust pēc tam, kad raksts būs izlasīts viss, ne tikai pirmās dažas teksta atkāpes. Katrā gadījumā - minētais raksts ir tikai viedoklis, nevis uzstājīga, absolūta patiesība.

Runa ir par blogu Urban unnormal, par šajā blogā lasīšanai "sastapto".

Mani vispirms jau "satracināja" (tā pieklājīgi izsakoties) bloga autora divi "uzbraucieni" Sandrai Veinbergai. Pirmo izlasīju vēl 2022.gada oktobrī, kad bloga autors dalījās ar kāda dokumenta fotogrāfiju apgalvojot, ka fotogrāfijas tekstā minētā persona esot Sandras Veinbergas vīrs. Šai personai - cits uzvārds un pamattekstā nekādi neuzrādījās personas tiešā saistība ar Veinbergas kundzi. Toreiz uz maniem konkrētiem jautājumiem komentārā zem pamatteksta saņēmu nekonkrētu atbildi ar vēl nekonkrētāku virzienu (manā skatījumā(, kurā meklēt atbildes uz maniem jautājumiem. Apskatot manis doto linku, sastapsiet arī komentārus zem pamatposta.

D.Lokvuds: Esmu aborigēns

Izdota: Rīgā, 1975.gads, 228 lpp.

Izdevniecība Zvaigzne sērijā Apvārsnis

Atkal pieķēros pārlasīt reiz jau lasītu grāmatu. Šoreiz stāsts ir par Austrālijas aborigēniem. No paša Austrālijas iedzimtā skatu punktā un tādēļ laikam jau ka pārliecinošāks stāsts. 

Lasās daudz vieglāk, nekā Malorī grāmata par Grenlandes eskimosiem. Šoreiz pamazā druka netraucē, jo lasītais ievelk, pārliecina. Tiešām. Un laikam jau tiešām tādēļ, ka grāmatas varonis stāsta par sevi un savu tautu. Mīl sevi, savu tautu un pie viena ciena cittautiešus. Un savu zemi arīdzan. Tikai normāli.

Lasīt interesanti. Patīk tas, ka ir pa īstam. Jā, aborigēns stāsta savu stāstu angļu pētniekam, kurš šo stāstu pieraksta. Savā ziņā kopdarbs. Tautas biogrāfija, paražas, ticējumi un viss tamlīdzīgais un viena cilvēka biogrāfijas, paražu un ticējumu fona. Divu pasauļu - Austrālijas aborigēnu un Austrālijas kolonistu - mijiedarbība. Pie kam aborigēni transformē un kā nebūt sabalansē svešinieku atvesto pasauli ar savu pasauli. Saglabā sevi jaunajos apstākļos.

Man patika, patīk un iesaku. Lasiet un iepazīstiet Austrālijas aborigēnu pasauli un Austrālijas kontinentu kā tādu.

Paprātuļošana, laikam par vairākām tēmām

Laikam tiešām par vairākām tēmām tā paprātuļošana sanāks. Kā aizies. Un laikam ar piesitienu tam, ko esmu paudusi kā nebūt iepriekš. Neņemiet ļaunā un lūgums izlasīt līdz beigām, ja jau teksta sākumā rodas vēlme ko piekomentēt...  

Vispirms par visādām darba iespējām. Un laikam ka tā primitīvāk, no cikla par to, kā vismaz teorijā vajadzētu būt.

Daudz un ļoti Rīgā pēdējos gadus redzams, ka Wolt un Bolt preču piegādes kurjeri - pēc skata liekas, ka indieši. Hm. laikam viņu dzimtenē par šādu darbu maksā relatīvi mazāk, nekā pie mums. Neņemos spriest. Un šajā sakarībā tik jautājums. Vai mūsu pašu vidusskolēni, studenti ir tik izlepuši, ka nevarētu šo darbiņu paveikt paralēli mācību darbam? Nu nav tā, ka ar uzņēmuma vadītāju nevarētu sarunāt par abpusēji izdevīgu darba grafiku. Un sanāktu naudiņa gan pašam, gan pilsētas iekšējā ģeogrāfija iepazīta labāk... tas tiešām tik jautājums.

Joprojām linkus krāju....

1.  Pētījums par bērnudārziem pagājušā gadsimta sākumā starp abiem pasaules kariem, t.i. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
2. Lauku vidusskolas absolventa pārdomas par lauku skolām, tagadējo jampadraci ap visādām reorganizācijām.
3. Tie, kam ir Santa abonements, gan jau ka izlasīs tajā vietnē interviju ar Juri Kulakovu...
4. Latvijā radīta viena no pirmajām iekārtām lāzerravēšanai.
5. Ne pārāk garš videoklips krievu valodā par to, ko ēda Viduslaikos.
6. Pētījums par Latvijas brunču vēsturi.
7. Tiks pilnībā mainīta satiksme Rīgas centrā. Jau līdz 2025.gadam.
8. Kas bija Poruka stāsta varone? Pie viena par dziedniecību Latvijā.
9. Klips krievu valodā. Vismaz man bija interesanti par tiem faktiem, par kuriem skolā netapa mācīts.
10. Baltijas jūrā atklāts nu ļoti sens veidojums.
11. Par divu mazu Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzīto likteni. Teksts krievu valodā - un vispār, koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem bija raibs etniskais "sastāvs", bet nelaime visiem viena.
12. Interesanti - par vienu kukainīti, kas mājās mīt.
13. Par to, kas var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem.
14. Interesanti. Par to, kas ir klimatiskā norma.
15. Arāla jūras liktenis.
16. Linezers - ezers Biķernieku mežā.
17. Pastaigu taka, bloga autora pastāsts, man likās interesanti...
18. Šo es arī ierakstīju lasāmsaraksta rindiņā. Dokumentāla grāmata par izdzīvošanu Sibīrijas nometnēs.

Demotivatori. Kā vienmēr.

Nedaudz šodienas Rīgas nostūris

Ne aukstais un saulainais jau kopš rīta laiks nu dikti vilināja uz pastaigu. Tiesa, nebūtu "izkasījusies", ja ne plānotais darāmlēciens pirms pastaigas. Zinātāji laikam atpazīs bildēto stūri. Bilžas šoreiz pavairāk - saulītes smaids pavēra vēlmi bildēt tā pavairāk. :)

Vecmīlgrāvis. Šodien. Atkal. Pavisam. Stūrītis.

Zināma liekulība un darbības imitācija?

Zinu, ka šajā tekstā minētās tēmas esmu malusi visādos rakursos. Tik neesmu pārliecināta, vai manis teiktais ir sasniedzis adresātus. (Tiesa, vārds "adresāts" šajā gadījumā ir izplūdis jēdziens).

Savu viedokli sakarā ar alkohola lietošanu un smēķēšanas ieradumu esmu tiešām malusi visādi, par šī mēneša ierakstos. Un laikam ka tiešām atkārtošos - nav vērā ņemami valstiska mēroga pasākumi šo "aizraušanos" ierobežošanā, kamēr pastāv lielie alko un tabakas izstrādājumu ražošanas uzņēmumi. Tajā nozīme, ka ar vienu roku top dots, ar otru - mēģināts atņemt. Jo tiešām - to vielu lietošanas samazinājumā iedzīvotāju vidū var diezgan ātri panākt neražojot tās preces nu ļoti rūpnieciskos apmēros. Paģirās trīcošu alkonautu neinteresē visādas atrunu kampaņas, viņš pat nepievērsīs tām uzmanību - alkonautam primārais ir un paliek viņa ikdienas alko deva; smēķētājam tās šausmu bildītes uz cigarešu vai tabakas paciņas ir tikai krāsains noformējums. 

Drīzāk jautājums, nekā....

Var jau būt, ka es par zemākrakstīto esmu kur izteikusies iepriekšējos kādos tekstos. Nesaku "hop", jo īsti neatceros un pārrakt visu sarakstīto kaut kā nevelk, tad nu izteikšu še tā koncentrētāk.

Es šoreiz par izglītības programmas skolas posma saturu. Tas ir, par to, ko skolā māca sākot no pirmās klases līdz pēdējai, izlaiduma klasei. Un šis "ik?" mani laikam ka patraucē ik pa mirklim visa mūža garumā, jau no savas dzīves pirmsākumiem jau tālu aizmugurē esošajos padomju laikos.

Skolā mūs (un bērnus vispār) māca lasīt, rakstīt, rēķināt un daudz ko citu. Nākamais jautājums jau ir par to, cik dzīvē noderīgs ir tas, ko nu jau 12 gadus skolā mācīja. Piekrītu, ka lasīt, rakstīt, elementāri rēķināt vajadzīgs katram, vēl ģeogrāfija, lai neapmaldītos trijās priedēs un zinātu, ka ķenguri ir Austrālijā, bet baltie lāči - Arktikā, uz Ziemeļpola pusi. Vēl vēsture - lai zinātu atcerētos savu, savas tautas, valsts... vispār. lai saglabātos atmiņā notiekošais (nu, kaut kā tā). Un, protams, kādas svešvalodas...

Viela pārdomām

Mēģināšu izklāstīt tos "ik?", kuri man ieslēdzas domājot par norisēm. (Un atkal - nepacietīgajiem - komentus lūdzu tikai pēc tam, kad teksts tiešām izlasīts līdz beigām).

Vispirms par Krievijas pilsoņiem (un var jau būt, ka arī nepilsoņa statusā esošajiem). Šiem kungiem un dāmām, lai saņemtu dokumentu, kurš ļauj viņiem mūszemītē uzturēties, dzīvot legāli, jākārto eksāmens, kurā izpaužas viņu latviešu valodas zināšanas, himnas vārdu zināšana un vēstures zināšana.  Sveicami, vajadzīgi un tā tālāk. Tomērt man še ieslēdzas viens pasmags bet.

Šis "bet" skar mūsus pašus, Latvijas "iedzimtos" (ja tā ļaujat izteikties). Par latviešu valodu, tās lietojumu ikdienā - ir tā valoda, jautājumu nekādu nav. Toties par pārējo. Kungi un dāmas, cik no jums tiešām zina mūsu himnas vārdus? Visus - no pirmā līdz pēdējam? Tā, bez ieskatīšanās špikerī vai jautāšanas kaimiņu Ješkam. Un cik no jums zina mūszemītes vēsturi tādā līmenī, kādā tā zināšana top prasīta no cittautiešiem? Tiešām, tik jautājums. Ne tikai par zināšanu, bet arī par godīgumu elementāro. Kā var prasīt no cita to, ko pats neievēro (jau laikus atvainojos, ja neesmu piemeklējusi precīzākos vārdus).

Nu jā, linki atkal pieteikušies

1.  Es pat nezināju. Par to, no kurienes "kājas aug" mums tik tuviem un mīļiem Dziesmusvētkiem.
2. Grāmatas pieteikums ieintriģēja. Kārtējais lasāmsaraksta papildinājums nākamībai.
3. Drusku par to, kā sadzīvojam ar zirnekļiem. Un par zirnekļiem.
4. Vietas Rīgā, kuru vairs nav.
5. No bērna - filmu zvaigznes līdz režijai.
6. Neliels ieskats, kuru iztulkoju priekš LFFB mājas lapas, par reiz tik slaveno austrumzemes Lubjankas cietumu.
7. Tuvākā laika ierobežojumi smēķētājiem. Tiesa, man kaut kā skepsi izraisa šis mēģinājums "no ārpuses". Vajadzētu, manuprāt, visupirms (vai noteikti paralēli) strādāt ar smēķējošajām ģimenēm. Es, piemēram, sāku smēķēšanu ne tikai dēļ "Jāpamēģina aizliegtais auglis", bet arī - es taču redzēju, ka mani vecāki smēķē. Un, kaut arī viņi mājās smēķēja noteiktā vietā tikai, es, vēl bērnam esot, "klejoju" pa smēķēšanas telpu ostot tos dūmus neglābjami. Manam dēlam arī bija "pozitīvais" piemēra no viņa vecāku puses. (Tas, ka viņš vienā brīdī pats pēc savas izvēles to būšanu atmeta, nemazina to, ka ģimenes piemērs netikumam bija).
8. Intervijā nedaudz pārdomas par to, kas notiks pēc tam, kad Ukraina iestāsies ES.
9. Par Jāzepu Grosvaldu. Te, pie viena - par kunga dienasgrāmatu satura vērtīgumu.
10. Par robotizēto intelektu. Mani ieinteresēja doma šajā blogā.
11. Par visādu jaunvārdu oficiālo darināšanu. Tiesa, par cik neesmu abonējusi lasīšanu Ir vietnē, varēju izlasīt tik raksta ievaddalu, bet arī tas jau ieintriģēja. Ceru, ka kādam no jums ir abonements tajā vietnē un iespējams izlasīt tekstu pilnībā.

Demotivatori mērķtiecīgi mani nelaiž vaļā

 

Laikam kārtējais ieraksts bez īpaša nopietnības piesitiena

Tik pārdomas.... Par kaut ko un ne par ko laikam. Kā "aizies". Un kārtējais lūgums - ja jau pirmajos teikumos sākas vēlme man ko piekomentēt, lūdzu tomēr izlasiet līdz beigām un parakstieties kā nebūt, ar kaut niku aizstājot vārdiņu Anonīms komentāra iesākumā.

Katram jau gadās reizes, kad "Darīšanas, ejiet ka ejiet garām. Es uz dīvāna pavārtīšos un varbūt vēl kādas mušas paskaitīšu, jo man jūsu negribas". Ar dažādu iemeslu pieskaņu - slinkums, iepriekšējās dienās uzkrājies nogurums, kārtīgi neizgulētas nakts miegainums, utt., utml. Citreiz ar sirdsapziņas "Nu nav labi tā, neko prātīgu nedarīt", citreiz vienkārši nekā, jo "es tā gribu, un nepukstiet".

****

Kā piesitiens atskatam par pašas pastiprināto alko lietojumu kādu laiciņu atpakaļ. Intereses pēc paskaitīju - tāds pabiezs lietošanas periods sanāca nepilnus trīs gadus, kaut arī padaudz tapa lietots arī kādu laiciņu pirms. Tie, kuri mani lasa jau gadiem ilgi, būs gan jau ka pamanījuši. 

Tagad, kad jau pāris gadus vismaz man "aizpeldēšanas" problēmas atkāpušās tālu pagātnē, Varu teikt, ka "nepeldēšana" "rullē". Nav ar šausmām jādomā, ko es dzerot varētu būt sastrādājusi. Jo ne vienmēr pilnībā atcerējos darīto. Tāpat arī apmeklētos pasākumus, kurus visai fragmentāri spēju atcerēties. Pie veina organisms pats "nu nevelos vairs tos "vitamīnus"". Nē, nesaku, ka absolūti nemaz un nekad. Ir mirkļi, kad kādu pinti alus vai vīna glāzi izdzeru, bet to darot rēķinos ar to, ka dienas trīs pēc lietošanas būs "īpatnējas", bet lai organisms pilnībā iztīrītos - kāda nedēļa vismaz paies.

Šodien, ap 10-iem no rīta - baltais baltums

 Bildēts no rīta, kad sniegs krita un krita un krita... Tagad, protams, vairs nekrīt sniegs, bet zemes baltums ar debesu baltumu joprojām saplūdis bez pārejas "svītras"....

Tie ir linki. Par vēsturiskām vai vienkārši interesantām tēmām.

1.  Ne garš videoklips par 1991.gada barikādēm.
2. Par hibrīdkaru un vēl...
3. Par to, kā Krievija savai teritorijai pievienoja Sibīriju. Krievu valodā.
4. Laikam atrasta amerikāņu lidotājas Amēlijas Ērhartas avarējusī lidmašīna. Lidotāja pasaulei pazuda 1937.gadā un joprojām īsti nav zināms, kas ar viņu noticis.
5. Pārdomas par to, vai baletdejotājs ir vīrišķīga profesija.
6. Vispār, šis Vairas Vīķes-Freibergas viedoklis zināmā mērā sasaucas ar manējo...
7. Pārdomas par to, kādus vārdus dod jaundzimušajiem bērniem.
8. Par to, kā sendienās svētīja Sveču dienu, 2.februāri.
9. Kaut kad relatīvi nesen izteicos, ka par kādiem pārkāpumiem cietumā ieslodzītos būtu zināmā mērā lietderīgi izmantot kādu sabiedriski lietderīgo darbu veikšanai. Nu, lai atstrādā cietuma maizīti un citiem nodarīto kaitējumu. Protams, netapu domājusi par to, ka tas attiecināms uz tādu personisko brīvību kā reliģiskā piederība. Šeit pieminējums par to, kā Ķīnā top risināts jautājums par ieslodzīto darbaspēka izmantošanu. Un vēlreiz - manām domām par ieslodzīto šāda veida nodarbināšanu zemtekstā neskar reliģisko pārliecību.
10. Šis ir gadījums manās tēmās par to, kā cilvēki ar īpašām vajadzībām un to palīgi mēģina "ierakstīties pagriezienā". Par to, ka tiem, kuri dara kaut ko par spīti savai īpašajai vajadzībai un viedo savu dzīvi un nākotni dzīves piespēlētajās robežās. Še, rakstā - mamma rosās, lai viņas bērniem būtu puslīdz sakarīga nākotne un pie viena savu dzīvi nenoraksta, mēģina paralēli rūpēm par bērniem dzīvot dzīvi.
11. Visai interesants viedoklis par to, kāpēc dzīvības atrašana uz Marsa būtu mums slikta ziņa. Protams, raksts nav pietiekami garš, lai visu to jautājumu apskatītu ar daudziem Kāpēc? Tāpēc! Bet linki ir doti uz paskaidrojošākiem rakstiem.
12. Pie mums arī tā notiek.
13. Par slavenu mūziklu.
14. Marija Feders.
15. Garā Pupa latviešu folklorā.

Ž. Malorī: Tules pēdējie karaļi

 Latviešu valodā izdota 1977.g., 270 lpp.

Izdevniecība Zvaigzne, sērijā Apvārsnis

Pēc ilgāka laika atsaku lasīšanu. Proti, pērnajā vasarā lasīju marša tempā daudz un dikti. Tomēr, pēc Lindas Nemieras grāmatas Svēto laiks vēl vasarā izlasīju tikai Dzintara Tilaka Zlatas ceļu. Kaut kāds apsīkums bija uznācis.

Nolēmu izlasīt atkārtoti grāmatu, kuru biju lasījusi drīz pēc tās iznākšanas. Un arī vēl dažas reizes pēc tam. Bet vienalga krietni pasen.

Grāmata ir par franču zinātnieka, laikam sauktu par antropologu, ilgstoša dzīve, apmēram gada garumā, Grenlandē, tās pamatiedzīvotāju eskimosu vidū.

Lasīju palēni. Ne tāpēc, ka rakstītais neinteresētu, bet gan - redze sākusi ieklibot, kaut kā lielāku druku laikam prasa... Lēnai kasīšanai pie viena ir zināms plusiņš - var "izgaršot' uzrakstīto...

Protams, Grenlandes dabas apraksti, eskimosu dzīvesveids, paša autora pētnieciskā, kartogrāfijas un ģeoloģijas, darba apraksts, atsauces uz aizgājušo laiku polārpētniekiem, kuru darbībā bija kāda saistība ar Grenlandi... Tas viss kopumā interesanti, arī informatīvi. Tomēr, jo vairāk lasījos, jo biežāk man gribējās grāmatu malā likt, pārtraukt lasīšanu tāpat, kā tas jau aizgājušajā vasarā bija ar Gata Krūmiņa Skārda blūzu. No šāda likteņa grāmatu paglāba tiešām tas informatīvais materiāls. Un arī tas, ka autors centies ļoti uzrakstīt savu pieķeršanos Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Izteiktā prasmes varbūt ka piekliboja, bet labvēlība pret grāmatā atainoto vidi ir nenoliedzama.

Tiesa, pusratā atstāju beigas, beigu nodaļu, kurā pausts par viņa redzējumu par to, ko sastapis Grenlandē atgriežoties tajā vēl dažas reizes pēc grāmatā aprakstītajiem pamatnotikumiem. Man tas viss likās - pasausa spriedelēšana; manai uztverei visai patāla. Bet, un atkal, tikai mans viedoklis.

Ja nu kādam rodas interese, uz priekšu, lasiet.

Joprojām par ticībām, savas vietas dzīvē apzināšanos un vēl ko tamlīdzīgu

Palēnītēm, pa mazam gabaliņam lasu kāda mana paziņas, pēc pārliecības krišnaīta, linkā atsūtītu e-formāta grāmatu par Vēdu mācību. Pa gabaliņam lasu tādēļ, ka man, un domāju, ka tas tiešām ir individuāls jautājums, ir pagrūti lasīt un uztvert tekstus, kuros vārds Dievs vai vārdu salikums Dieva griba "iet pa priekšu" visam un visā. Ja tekstā ir zināms uzspiediens uz Dievu, kaut kas manī instinktīvi atgrūž no teksta jēgas. Nē, neesmu pārliecināta ateiste vai apsēsta ar no mūspuses aizgājušo komunismu, marksismu. Starp citu, skolas gados, kad pēdējos mums "baroja iekšā pa visām spraugām", arī no tiem iekšēji atgrūdos, mācību stundās skolotājiem atbildot mācību vielu tādā rakursā, kādā viņiem bija par pareizu dzirdēt (un vienalga jau, ka abas puses zināja, ka mans pastāsts ir ūdens kā nodeva laikam).

Savu nostāju ticības jautājumā reiz atpakaļ kādus laikus jau izteicu divos rakstus. Viens tapa paīss, tā brīža lietu redzējumā. Otrs - jau pērnā gada novembrī, skatot šo tēmu jau daudz plašāk. Kopš otrā raksta uzrakstīšanas šajā tēmā pagaidām nekas īsti nav mainījies uztverē.

Nīderlandē šodien, 3.februārī

 Māsa šodien mirkļus noķēra... Un ir tikai februāra trešā diena, vai ne?

Skats uz Krieviju no melleņkrūmu pudura raugoties

Gan jau ka atradīsies kāds īpatnis, kurš izlasīs tikai virsrakstu un sāks mani dēvēt par putinisti tikai tāpēc, ka virsrakstā Krievija pieminēta. Pie kam baidoties kaut ar niku, iesauku parakstīt savu komentāru. Ir bijis precedents. 

Un skats - mēģināšu izrunāt laikam jau to, kas liekas acīmredzams. Un kārtējais palūgums - ja nu tiešam ir akūta vēlme ko pateikt, tad visuprims pacietieties līdz galam izlasīt....?

Cik nu sanācis mūža garumā saskarties ar austrumpuses valstisko monstru, tik nekad nav pametusi sajūta, ka tai zemē visi dzīvo ar maza, apvainota bērna sindromu. Tajā ziņā, ka "mūs visi grib apbižot, iekarot un visādi citādi pāri darīt". Turienē cilvēkiem iedzīts galvās, ka visa pārējā pasaule priekšgalā ar ASV par to vien domā, kā iekarot un pakļaut Krievzemes āres. Nemaz neievērojot to, ka - nu kam viņa, tā Krievija, vajadzīga ar visu tās nesakārtotību daudzās jomās? Kaut gan.... kaut gan tieši Ķīnai Krievija pati, pati, pati Sibīrijā ļoti daudzas teritorijas, vismaz tāda informācija ielauzusies neta ārēs, uz nomas līguma pamata atvēlējusi Ķīnai lietošanā. Tieši tās teritorijas, kurās derīgie izrakteņi lielā daudzumā....