pirmdiena, 2016. gada 23. maijs
svētdiena, 2016. gada 22. maijs
Muzeju nakts
Vakar kopā ar Ilmāru Biti Muzeju nakts ietvaros apmeklēju divus muzejus. Medicīnas muzeju un Latvijas nacionālās vēstures muzeju.
Vispirms tika apmeklēts Medicīnas muzejs. Pie tā mēs tikāmies jau 18.30 - pusstundu pirms muzeja atvēršanas pasākumam. Nācās aizņemt rindu. Mēs to aizņēmām vēl laicīgi, jo pēc mums rinda auga garumā. Pat staigājot pa muzeju un, paskatoties laukā pa logu, varēja redzēt, ka rinda nemazinās. Apskatāmi bija divi stāvi - pagrabstāvs un pirmais stāvs. Vēl muzeja pagalmā notika aktivitātes bērniem un varēja vēl apskatīt papildus pagrabstāva ēku, kurā bija demonstrēti dažādi medicīniskās izmeklēšanas rīki.
Muzeju izstaigājām 40 minūtēs. Varējām jau arī ātrāk, bet Ilmārs interesantāko fotografēja.
Pēc Medicīnas muzeja apskates lēnā garā devāmies uz Latvijas Nacionālās vēstures muzeju, kas kādreiz atradās Pilī, bet tagad atrodas uz Brīvības ielas telpās, kurās vēl šīs republikas sākuma gados atradās LU Vēstures un filozofijas fakultāte. Kā par brīnumu tur rindas nebija, kaut arī muzeju apmeklēja daudz cilvēku. Varbūt tas saistīts ar to, ka telpas tur lielas, visiem vietas pietiek un nav nozīmes stāvēt rindā uz iekšā iekļūšanu. Šajā muzejā mēs uzkavējāmies ilgāk par 40 minūtēm, jo bija iespēja apskatīt visu muzeja ekspozīciju, kas ir visai netipiski.
Parasti Muzeju nakts ietvaros muzeji atver apmeklētājiem tikai daļu savas ekspozīcijas.
Pēc šī muzeja apmeklējuma atvadījāmies un devāmies katrs savās gaitās. Es devos uz hosteli. Pa ceļam vēl redzēju, ka pie Dabas muzeja arī izveidojusies apmeklētāju rinda.
Pēc šīs pastaigas jūtos apmierināta un gandarīta. Medicīnas muzejā nebiju ilgi bijusi, Latvijas nacionālās vēstures muzejā atklāju sev daudz jauna.
sestdiena, 2016. gada 21. maijs
trešdiena, 2016. gada 18. maijs
Mazas pārdomas
Pirmo dienu eiforija par atgriešanos Rīgā ir mazinājusies. Tagad varu skaidrāk izvērtēt pagājušo ziemu un notikumus tajā laikā.
Vienlaicūgi nožēloju un nenožēloju savu aizbrukšanu uz Iecavas viensētu. Tāpat vienlaicīgi nožēloju un nenožēloju savu ātro aizbraukšanu no tās.Man tur patika, savā ziņā pat biju tai pieķērusies. Bet nespēju pavilkt noslogojumu lauka darbos. Toties tagad man ir skaidrība par lauku dzīves smagumu, kuru pilsētā dzīvojošie pat nenojauš. Un pilsētnieku nicinošais vieplis ar nosaukumu "pāķis" ir neētisks un nevietā. bez laucinieku smagā ikdienas darba visas vasaras garumā pilsētniekiem nebūtu ko ēst un ko vilkt mugurā. Vienkārši ir neētiski noniecināt lauku cilvēkus.
Man dzīve viensētā bija veselīga pieredze un deva būtisku izpratni par lietu kārtību. Tikai sapratu, ka es tam neesmu gatava un nespēju.
Joprpjām nevaru neko sliktu teikt par saimniekiem, kaut arī daži saimnieka isteikumi man bija nepieņemami un pat aizskaroši. Bet viņš ir tāds cilvēks. Jāpieņem kads ir.
Tagad Rīgš kārtoju un nokārtoju daudzas tādas lietas, kuras būtu pagrūti kārtot esot Iecavas viensētā. Kā jau izteicos kādā no saviem ierakstiem iepriekš, nav jau tā ka nevarēju braukt uz Rīgu kārtot lietas, bet vienalga jutos neomulīgi, ka braucu uz lielpilsētu. Jo viensētā visu laiku ir ko darīt. Jutos nedaudz vainīga, ka uz pusi dienas dodos prom no darbiem darīt ko savu, kas tomēr arī bija būtisks. Būtisks man, nevis viensētai.
Tagad spīd iespēja pēc pāris nedēļām būt jau citā vietā, nevis hostelī. Ceru, ka izdosies.
svētdiena, 2016. gada 15. maijs
Zvaigžņu kari VII
Novilku torentos un noskatījos septītos Zvaigžņu karus.
Kaut kā pietrūka. laikam tā iekšējā uzrāviena un krāšņuma, kas visos iepriekšējos Zvaigžņu karos. kaut kas piezemēts bija visā filmā drusku virs divām stundām garumā. varēja ar neapbruņotām sajūtām saprast, ka filmas tapšanas priekšgalā nu noteikti nav Lukass. Pietrūka viņa vēriena, idejiskuma.
Filmas beigas lika domāt, ka būs vismaz astotie Zvaigžņu kari. Ceru, ka, ja nu būs astotie, tie būs labāki par septītajiem.
trešdiena, 2016. gada 11. maijs
svētdiena, 2016. gada 8. maijs
Nedēļa Rīgā
Praktiski nedēļu jau esmu Rīgā no Iecavas viensētas. Ir bijis laiks atgulēties, padomāt un šo to nokārtot.
Joprojām jūtos neomulīgi par savu pēkšņo aizbraukšanu no turienes. Varbūt tiešām vajadzēja laicīgi brīdināt, ka es tur ilgi neaizkavēšos. Bet es nebiju pārliecināta un arī īsti nezināju kur un kā likšos. Man nebija nekādas informācijas. Un tas, ka draugi tik ātri visu noorganizēja, bija tīrais brīnums.
Tagad, uz visu tur pavadīto laiku skatoties caur laika prizmu, rodas iespaids, ka viņi varbūt mani "pasūtītu" šā vai tā. Es savus darāmos darbus veicu nedaudz lēnīgi (nav jau 18 gadu), bija grūti tikt galā. Un tas bija redzams.
Tagad Rīgā kārtoju tās lietas, kuras nebūtu nokārtojusi dzīvojot viensētā. Nav jau tā, ka mani nelaida uz Rīgu ko nokārtot. Tomēr braucu uz Rīgu maksimāli reti, jo jutos neomulīgi, ka man ir jābrauc un centos ātrāk tikt atpakaļ uz Iecavu.
Tagad esmu argulējusies, atjēgusies un cenšos savu dzīvi sākt atkal no jauna. Ceru, ka izdosies.
ceturtdiena, 2016. gada 5. maijs
Hostelis
Tagad sīkāk pastāštīšu par hosteli, kuru man 29.aprīlī apmaksāja draugi uz mēnesi.
Dzīvoju istabā, kurā bez manis mīt vēl 17 cilvēki. Jaukta kompānija. jaukta tajā ziņā, ka te neskatās vīrietis vai sieviete. ja ir brīva gultas vieta, liek kur nu ir.
Istabiņa ir jumta istabiņa un ir ļoti silti. praktiski cauru nakti jumta logi vaļā, bet tas netraucē un ir normāls gaiss. Tomēr ir viens mīnuss - cilvēki saka, ka būtiskās lietas (naudu, dokumentus u.c.) labāk nēsāt sev līdzi pārvietojoties pa hosteli. Savādāk pieaug kājas. Tāpat neko neatstāt no savām mantām koplietošanas telpā (stāva hallē, virtuvē).
Man šitā sanāca kāzuss ar pasi. Pēc ieteikuma nēsāt būtiskās lietas līdzi, nēsāju to bikšu aizmugures kabatā. Diemžēl man šī kabata ir pasekla un un daļa no pases redzama. Vakar konstatēju, ka pase pazudusi. Un pasē vēl bija invaliditātes apliecība, ar kuru varu lietot sabiedrisko transportu par brīvu visā Latvijas teritorijā. Dažiem cilvēkiem pateicu, ka esmu pazaudējusi pasi un aizgāju uz policiju uzrakstīt iesniegumu. Pēc informācijas, ka esmu uzrakstījusi iesniegumu, man viens no par pazušanu informētajiem cilvēciņiem atdeva man dokumentus atpakaļ. esot atradis jau no paša rīta, bet neesot bijusi iespēja uzreiz man atdot un pēc esot nedaudz aizmirsies.
trešdiena, 2016. gada 4. maijs
Latvijas nacionālās mākslas muzejs
Šodien valsts svētku pasākumu ietvaros biju kopā ar Ilu un Latvijas Nacionālā Mākslas Muzeja izstāžu atklāšanu pēc ilgstošā remonta.
Satikāmies pirms 10.00 no rīta, noklausījāmies pusstundu garās atklāšanas runas, pēc tam izstaigājām muzeju. Muzejā tagad, pēc remonta, ir jaunas iespējas. Izstāžu zāle cokolā un pagrabā. ir pat iespēja pabūt uz jumta un apskatīt muzejam tuvāko Rīgu no augšas. pagraba stāvā bija Polim veltīta izstāde.
Kopumā man šī bezmaksas pastaiga pa visu muzeju patika. Nebiju bijusi muzejā kopš jaunības gadiem. Muzeja naktī jau muzejus var apskatīt tikai daļēji. Tagad bija iespēja izstaigāt visu muzeju.
svētdiena, 2016. gada 1. maijs
Atpakaļ
Esmu atpakaļ Rīgā. Draugi apmaksāja vietu hostelī uz mēnesi, kaut gan laikam tik ilgi te nenodzīvošu. Atradīsies kas cits dzīvošanai. Par hosteli pastāstīšu mzliet vēlāk, tagad pievērsīšos iemesliem, kāpēc esmu atpakaļ Rīgā par spīti tam, ka man tā vieta Iecavas pagastā patika.
Man tur patika vieta, saimnieki, suņi un truši. Patika ērtā satiksme ar Rīgu tajās retajās reizēs, kad vajadzēja aizbraukt uz lielpilsētu un nokārtot lietas. Saimnieki bija pretimnākoši. Patika tas, ka bija dzīve atsevišķā mājiņā.
Visa tā dēļ jūtos vainīga, ka naturāli aizbēgu, kad patrāpījās izdevība to izdarīt.
Gandrīz jau biju samierinājusies ar lauku darbu smagumu un pamazām notrulināšanos, kad nekas vairs neinteresē un katru brīvo brīdi izmantoju, lai vārtītos gultā un savāktu kopā savas nogurušās miesas. pat saimnieka iedoto disku ar filmām vairs neskatījos, jo jutos pārāk nogurusi. Darīju visus darbus, kurus lika darīt.
Protams, pati vainīga, ka nerunāju ar saimniekiem, ka ir drusku par grūtu un varu arī nepavilkt vasaras ravēšanas laiku. Dienas izravējamā norma likās milzīga. Saimnieks vairākas reizes apvaicājās, vai spēšu, vai pavilkšu. lai zinātu, ko darīt tālāk. Es klusēju ar atbildi, jo biju pieķērusies vietai un domāju, ka spēšu, ka pavilkšu. Uz beigām jau darīšana sanāca veiklāka, nekā sākumā.
Un ko tad es īsti varēju pateikt? Man nebija kur citur palikt uz sitiena, nezināju vai izdosies ko sameklēt un nezināju, vai vispār izdosies aizbraukt. Tāpat atstāt jau viņiem nebija nekāda rezona. bija un ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz un dara smagos lauku darbus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)