svētdiena, 2022. gada 31. jūlijs

Varbūtējs kopsavilkums dažām tēmām, kuras esmu apskatījusi iepriekš

Nu nevaru es laikam rimties, kamēr kādu tēmu neesmu tā kārtīgi "apmuļļājusi". Ceru, pārāk neesmu nogurdinājusi ar savu "vāvuļošanu".

Par cilvēku izcelšanos esmu šajā mēnesī spriedelējusi vairākkārt - 16.jūlijā, 17. jūlijā un 20.jūlijā. Tur esmu izteikusies daudz un dikti. Varbūt pat pietiekoši.

Vēl bija 18. jūlija rakstiņš par tiem, kuri valda pār pasauli, kā arī nedaudz paskaidrojoši par to, kā uztveru cilvēces izcelšanos un tās saistību ar pasaules varenajiem. Un nedaudz paplašināts raksts par liekumu.

Šajā rakstiņā - neliels visa iepriekšējā kopsavilkums. Liekas, ka uz doto mirkli pēdējais šajās tēmās.

Diemžēl nav atrasti Darvina teorijas apstiprinājumi par cilvēka evolucionēšanu no pērtiķa, toties oficiālajā kristietismā (visos tā novirzienos), citās reliģijās un tautu mutvārdu daiļradē ir sastopami stāsti par cilvēku mehānisko izcelšanos. Mehāniskai izcelsmei netieši par labu runā arī zinātne. Kaut vai izrakumos atklātie neandertālieši, Kromaņonas cilvēki, homo sapiens.... Trīs atzari, kuri uz Zemes kādu laika periodu dzīvoja vienlaicīgi. Homo sapiens izrādījās dzīvelīgāks.  Šeit vēl "jāiemet kopējā katlā" viss tas, kas pagaidām zināms par jetijiem, sniega cilvēkiem - zinātne vēl īsti nav pierādījusi viņu eksistenci, bet nostāsti, nedaudzie it kā aculiecinieki ir. Tukšā vietā jau nostāsti nerodas, kaut kāds pirmsākuma pamatojums tam ir.

Kā to saistīt ar nu ļoti bagātajām ģimenēm, kuras spēj ietekmēt norises mums zināmajā jaunlaiku vēsturē? Grūti pateikt tā saprotami. Varbūt reiz atradīšu pareizos vārdus lai to "savilktu" kopā.

Tomēr nedaudz gribu papildināt domu gājienu par tiem, kuri valda pār pasauli un liekajiem cilvēkiem.

Ir saprotama lieta, ka naudas maisi, visa veida pasaules ietekmīgie ir viena "kasta" un cilvēki parastie - pavisam cita. Toties cilvēku parasto "kasta" arī ir daudzslāņaina. Slāņa apakšā ir tiešām tie, kurus vēsture, dzīve var vienkārši aizslaucīt un nepamanīt - bomži, narkomāni u.tml. pilsoņi. Pēc tam jau citi "plauktiņi" uz augšu ejošā kārtībā. Līdz tiem, kuri kā darbojas, ko rada (un nav svarīgi, ko. Literatūru, filmas, arhitektūriskus veidojumus.... vispār viskautko paliekošu citām paaudzēm). Un arī tad - no plašā radītāju slāņa vēsturē paliek zināmi, pieminami tikai paši talantīgākie, spējīgākie. Piemēram? Kopš cilvēks iemācījās rakstīt, ar visāda veida literatūras radīšanu ir nodarbojušies un nodarbojas nu ļoti daudzi, bet laika pārbaudi garu, daudzu gadu gājumā paliek tikai tā literatūra, kura prasmīgi uzrakstīta, tāpat glezniecībā, arhitektūrā.... Goija, Rastrelli nebija pavisam vienīgie sava aroda darītāji, bet bija tik talantīgi un spējīgi, ka viņu darba rezultātus novērtē joprojām, cauri gadsimtiem.

Drusku savādāk ir ar skatuves māksliniekiem - aktieriem, dziedātājiem u.c.u.tml. Katrā valstī ir daudz teātru, daudz aktieru. Bet plaša atpazīstamība dzīves laikā ir vien nedaudziem. Un arī tad tikai dzīves laikā. Viņus pēc nāves vēl atceras tie, kuri šos skatuves darboņus ir redzējuši darbībā. Tālākās paaudzes - diezin vai. Ja pajautātu jaunai paaudzei - diezin vai viņi zinātu kas bija Čaplins, Alens Deloms, Mireja Matjē, Lilita Bērziņa, Mirdza Martinsone.... Zināmā mērā zvaigznes uz īsu brīdi. Tos, kuri strādāja, strādā teātros, kinostudijās "aiz kadra" - teātru, kinostudiju administrācija, dekorāciju montāžnieki, garderobistes, apkopējas.... Tie vispār ir nezināmas ēnas (ja nu vienīgi kāds personiski pazīstams). Pelēkā ikdienas "masa".

Tur pat, pie pelēcības, jāpieskaita arī tos, kuru dzīve - māja, darbs, televizors mājās, nu, vēl veikali un cenas tajos. Nekā vairāk. Ja nu vienīgi caur televizoru "iebarotie" lozungi un urrā līdzdalība kaut kur. Kur? Nu, tos jau jebkurā publiskā pasākumā var sastapt - tie, kuri fano par skatuves mākslinieku nevis vadoties pēc viņa priekšnesuma, bet pēc tā, ka viņš/viņa vispār ir. Nu, kaut kā tā. Vai arī no cikla par masveida "lēksim bedrē, lēksim bedrē, jo tā izteicies tas tur runātājs" nemaz nepadomājot, ka runātājs tikai izsaka savu viedokli un ir prasmīgs vadīt pūli.

Urrā bļāvēji, kuri nedomā līdzi norisēm - pirmie, kurus vēsture aizslaucīs mēslainē bez sirdsapziņas pārmetumiem, visliekākie cilvēki, kurus nav žēl "atstāt aiz borta" un iet tālāk. 

Piedodiet par šādiem vārdiem. Skan visai skarbi, bet.... Bet uz procesiem var paskatīties arī šādi. Pat cilvēkam parastajam ir visas iespējas izdzīvot, ja viņš nav gluži savas "kastas" apakšpusē. Apakšpusi vienmēr aizslauka vispirms. Pēc jau sākas šķirošana.

Vienkārši laikam jau jāiemācās pielietot smadzenes, nevis dzīvot pēc principa "man pavēlēja, es darīšu tā, jo tas tur onkulis/tante tā domā". Nedomāt līdzi un peldēt pa straumei jau ir visvieglāk, bet tam ir garantija, ka nedomājošie "dabūs pa ausīm" daudz ātrāk par domājošajiem. Nedomājošie ir primārais "sadales, maiņas, saslauku" materiāls.

Juceklīgi sanācis, vietām paskarbi. Ceru, taps piedots, saprasts. Vienkārši skats uz lietām, vietām, notikumiem var būt arī šādā rakursā.

otrdiena, 2022. gada 26. jūlijs

Kāpa: abas filmas - 1984. un 2021./2022. gadi

Noskatījos abas filmas. Salīdzināšanai. Kaut vai tāpēc, ka mani draugi kritizēja jaunāko romāna ekranizāciju. Kritizēja tāpēc, ka jaunākā filma lielā mērā kopēja iepriekšējo filmu.

Man tomēr neprasījās kritizēt otro filmu. Kaut vai tāpēc, ka abas filmas uzņemtas pēc viena un tā paša romāna. Ja pamats abām filmām ir viens un tas pats, vai ir iespējams ko savādāk izteikt situācijā, kur ir vieni un tie paši notikumi?

Uzreiz pasaku, ka grāmatu neesmu lasījusi. Varbūt tāpēc man skatoties abus ekranizācijas variantus radās jautājumi.

1. Kā radās frīmenu tauta uz tuksneša planētas? Pieļauju, ka tautu varētu veidot pamazītēm tie cilvēki, kuri "aizvācās" prom no tās vielas ieguves vietām un pamazām piemērojās dzīvei uz tuksneša planētas.

2. No kurienes uz tuksneša planētas elpošanai derīgs gaiss? Balstoties uz to, kā uz mūsu planētas veidojas elpošanai derīgs gaiss, uz tās planētas nav no kā veidoties kam derīgam elpošanai. Tiesa, otrajā filmā ir garāmejot pieminēts, ka gan vietvalža miteklī, gan frīmenu apdzīvotajos rajonos ir mēģinājumi radīt ko nebūt augošu.

3. No kā pārtiek uz planētas dzīvojošie? Ja vietvalžiem iespējams pievest pārtiku no citām planētām, tad no kā pārtiek frīmeni, milzu tārpi un tās sīkās pelītes, kuras garāmejot tiek pieminētas abās filmās. Filmās nepamanīju pat mājienu uz vietējās pārtikas ieguves avotiem.

4. No kāda materiāla frīmeni ražoja tos kombinezonus un kā bija iespējams tos ražot tādā apmērā, lai pietiktu gan pašiem, gan iebraukošajiem vietvalžiem, viņu komandām? Nepamanīju nekādus mājienus par šo kombinezonu materiāla izcelsmi.

5. Pirmās filmas praktiski beigās pār to vietu uz planētas, kurā risinās beigu notikumi, nolīst lietus. Lietus daļiņu izcelsme no kurienes? Protams, iespējams, klausoties kombinezonu raksturojuma sīkumus otrajā filmā - cilvēks galarezultātā zaudē 5% no ķermeņa šķidruma, iespējams, ka šie 5% pamazām uzkrājās gaisā un galarezultātā veidojās lietus. Bet - tad šiem 5% jākrājas ilgi un dikti. Jo tas cipariņš ir nu ļoti mazs priekš tam, lai veidotos lietus mākonis.

Varbūt kādam ir atbildes uz šiem jautājumiem?

piektdiena, 2022. gada 22. jūlijs

Vēl par liekumu, drusku paplašināti

Par savu "lieko" cilvēku redzējumu jau esmu rakstījusi iepriekš šeit un šeit. Tomēr jūtu, ka neesmu visu līdz galam izteikusi, jāpieraksta vēl kāds "palags". Uzreiz pasaku - tikai viedoklis bez pretenzijām uz domas pareizību. Ļoti ceru, ka mani palabos.

Uz planētas ir nu ļoti daudz cilvēku, kuri nestrādā ražošanas sfērā, bet gan apkalpojošā sfērā. Un tie ir ne tikai sētnieki, istabenes, veikalu pārdevējas/pārdevēji. Tie ir rakstnieki, dažādu jomu mākslinieki, kinoindutrijas darboņi... Varētu uzskaitīt daudz profesiju, kuras pēc būtības pieder apkalpojošam slānim. To tiešām ir nu ļoti daudz.

Jau vienā rakstā paudu informāciju par tiem, kuri valda pār pasauli. Viņiem zināmā mērā varētu pieskaitīt tos, kuri piedalās šī slāņa izloloto materiālo vērtību radīšanā, uzturēšanā. Dažādi strādnieki, uzņēmumu "ofisa planktons". Rakstnieki raksta, lai šis, ražojošais, slānis lasītu atpūtas brīdī, skatuves mākslinieki strādā, lai ražotāji atpūstos un tad, kad tie atpūšas.

Labi, ir bariņš gleznotāju, kuru prasmes izturējušas laika pārbaudi gadsimtos. Tomēr tie ir reizīgie savu ģimeņu pārstāvji. Radījuši kādas vērtības savas dzīves laikā un tagad ar šiem darbiem iedzīvojas ne jau viņu pēcnākamās paaudzes. Gleznotāju dzimtai nepiederoši cilvēki. Ar ko nodarbojas šo gleznotāju pēcnākamie? Varbūt kādam ir kāda informācija.

Par aktieriem runājot - arī tas pamatā ir vienas paaudzes uzrāviens. Ir ļoti retas aktieru dinastijas. Vairumā gadījumu tie tomēr ir vienā paaudzē vērtējami darboņi. Un viņu ir daudz vairāk par tiem, kuru vārdi ieguvuši pasaules novērtējumu un atzinību. Tomēr - slaveni kļuvušie aktieri principā zināmi tai paaudzei, kura viņus skatās. Nu, varbūt vēl nedaudz nākamajai, bet vienalga nogrimst aizmirstībā. Vai daudziem šolaiku jauniešiem, vidējai paaudzei zināmi Čaplins, Marē, Depardjē, Otss....? Laikam jau ne visai. Savulaik slavenie "uztaisījuši" vārdu principā uz neilgu laiku.

Bet Rotšildi, Rokfelleri u.c. zināmi jau vairāk par 100 gadiem. Jo rosās daudzās viņu rosībai pieejamās sfērās. Un neapstājas. 

Nu, kaut kā tā. Ceru, ka tomēr radīsies diskusija kāda nebūt. Pēc diskusijām kaut kā noilgojusies esmu. Tās bija samērā esošas mana bloga sākumgados, vēlāk kaut kur izplēnējušas, kaut arī mani lasa vairāk, nekā pirmsākumgados.

trešdiena, 2022. gada 20. jūlijs

Vēl drusku par to, kā es to visu uztveru

1. Vēl nevaru rimties domājot par cilvēku izcelšanos. Šim tematam jau pieskāros šeit un šeit. Tomēr ir iekšēja vajadzība vēl par to parunāt. Vēl par šo runāju jau kādu laiciņu iepriekš šeit. Liekas, ka šajos rakstos esmu visu pateikusi un izteikusies pietiekami par cilvēces rašanās tēmu. Tomēr laikam kāds kopsavilkums vajadzīgs.

Ir ļoti iespējams tas, ka cilvēks ir mākslīgi radīts, nevis cēlies no pērtiķa, kā to mēģina izskaidrot Darvins savā teorijā no it kā zinātniskā viedokļa. Visu tautu teiksmas, kas dažām tautām pāraugušas reliģiskajos uzskatos, šis fakts pastāv. Tukšā vietā jau šāds uzskats neradīsies, ir tam kāds racionāls pamats. Nerakstītā vēsture, kur gadu gaitā apaugusi ar papildstāstiem. Tikai jautājums - kur palika dievi, dieva dēli un meitas, eņģeļi galu galā? Varbūt savas darba uzpariktes novietoja vienuviet - Kailas kalna pazemes, kuras tās pariktes apsargāt palikuši kādi atbildīgie personāži? Un nostiprināta šīs vietas praktiskā nesasniedzamība cilvēkiem? Cik nu zināms, šis kalns ir vizuāli aprakstīts, bet nav cilvēku apgūts. Kaut kas nelaiž cilvēkus tam kalnam klāt izpētei un tam, lai cilvēki 'rakātos" šajā kalnā. Varbūt es ko esmu palaidusi garām, bet man nav informācijas par šī kalna izpēti visā pilnībā. 

Jautājumu vairāk neka atbilžu.

2. Iepriekšējā rakstā pieskāros tiem, kuri ar savu naudu un ietekmi valda pār pasauli. Viņu varenība un ietekme jau neradās tukšā vietā. Šo klanu pārstāvji rosījās un joprojām rosās, lai šī vara un ietekme viņiem būtu. Ticu, ka ar laiku Geitss, viņa ģimene, Masks, viņa ģimene sasniegs to pašu ietekmes līmeni. Kungi rosās un darbojas.

otrdiena, 2022. gada 19. jūlijs

Valda pār pasauli

Teikt, ka nauda valda pār pasauli - sen ir dogma un nav noslēpums. Tomēr - ne jau kura katra nauda. Tā nauda, kura ir dažu ietekmīgu klanu, dzimtu rokās.

Parakājos internetā, tur var atrast daudz, ļoti daudz interesanta par šo tēmu.

Vispirms jau dažas superbagātas dzimtas, kuras balstās ne tikai uz naudu, bet arī uz sakariem ar citiem cilvēkiem. Visas pārējās bagātās ģimenes - lejupejošā eskalācijā pakāpēs, kuras mērāmas maka biezumā. No ļoti lielas naudas līdz ļoti mazai naudai.

Te iedošu linkus uz rakstiem:

1. Vietnē bazovo.ru

2. Vietnē arhub.ru 

3. Vietnē peskiadmin.ru

Es tos rakstus lasīju latviešu valodā. Mašīnas tulkojums ar vietām stipri ieklibojošu latviešu valodu. Bet informāciju nodod. 

Tā ka, ja aizdomājas - mēs, cilvēki parastie, esam eskalācijas kaut kur apakšējos plauktiņos. Jāpieņem kā dogma. 

Ja tā padomā, arī pasaules notikumus, politiku visā pasaulē, visās valstīs ir kā pelēkie kardināli bīdījuši tieši šie nedaudzie naudas supermaisi. Un par viņu darbošanās sekām jebkurā planētas nostūrī ir atbildējuši citi, pat tiesas priekšā stājušies.... 

Un sazvērestības teorijām, pat muļķīgām, ir vietiņas, nu kurām "kājas aug". Protams, tās ir zināmā mērā varbūt pārspīlētas, bet kaut kāds grauds tajās ir. Nerodas taču tukšā vietā.

Diemžēl neredzu patlaban reālu spēku, kurš spētu tam visam pretnostāties un ko izmanīt.

Es te iedevu tik četrus linkus aprakstiem par pasaules varenajiem. Ja kādam ir interese, var Māsā Gūūglē pameklēt vēl rakstus. Ir diezgan daudz.

Un - ja meitenes sapņo par princi baltā zirgā, lai sapņo par britu princi. Vai arī lai lolo cerības uz kāda ielas stūra sastapt Rotšildu, Rokfelleru vai kāda viņiem līdzīga klana atvasi....

svētdiena, 2022. gada 17. jūlijs

Vēl drusku par dieviem, reliģiju un varbūt vēl par kaut ko. Kā aizies.

Iepriekšējā rakstā pieskāros reliģijai, nedaudz apskatīju to, kas man no Bībeles stāstiem nelikās pietiekami ticams. Tāpat relatīvi nesen, kādā no šī gada rakstiem izteicu savas domas par Dieva esamību. Nelinkošu šos abus rakstus šajā rakstā, gan jau lasot un pārskatot manis sarakstīto atradīsiet. Ceru.

Tikai vēl pie iepriekšējā raksta. Drusku par to, par ko daudzi smīkņā. Par Mozu, kurš izveda izraēļus no Ēģiptes.

Vispirms jau jautājums, jo tiešām neatceros šo vēstures faktu, kur Mozus laikā atradās Ēģiptes galvaspilsēta? Tas izskaidrotu to, kāpēc no Ēģiptes izejošajai tautai nācās šķērsot jūru, nevis iet pa to vietu, kurš šobrīd atrodas Suecas kanāls (Mozus laikā tā kanāla tur nebija - nav dabas veidojums, cilvēku radīts ērtākai kuģošanai). 

Otrkārt, kāpēc bija nepieciešama 40 gadus ilga klaiņošana pa Arābijas pussalas ziemeļu daļu, lai pēcāk atrastu Apsolīto zemi vietā, kura ir nosacīti pa ceļam no Ēģiptes un tām Vidusjūras piekrastes valstīm, ar kurām ēģiptieši ik pa brīdim karoja? Mierīgāku vietu atrast nevarēja? Tā reģiona karti apskatiet, skaidrāks kļūs. 

Tagad par pārējo.

Ja visām tautām reliģiskie uzskati, ticējumi, paradumi un kas nu tur vēl veidojās laika ritumā vēsturiskās atmiņas, novērojumu un tamlīdzīgu lietu rezultātā, tad par kristietismu kaut kā gribas teikt - tā ir kompilācija no kaut kā, kas aizgūts no tā iedibinātāju zināmās apkārtējās lietu kārtības, zināmo tautu pasaules un vēstures uztveres. Kaut kā neticas, ka kristietisms ir dabiski izveidojusies reliģija. Viens no argumentiem - Evaņģēliju periodiskā pārrakstīšana, dažu nolikšana plaukta tumšākajā nostūrī, citu izvilkšana priekšplānā. Utt.

Toties lielākai tautu daļai, neatkarīgi no vietējās reliģijas veida, ir nostāsti par to, ka cilvēks tika dievu vai kā tamlīdzīga radīts. Pamats aizdomāties par cilvēces mēģenisko izcelsmi. Protams, pierādījumu, konkrētu un neapgāžamu, nav, bet viela pārdomām ir. Pat Darvina teorija nepalīdz, kaut arī tajā ir interesantas domas, kuras pelna uzmanību.

Citplanētiešu ietekme uz Zemes attīstību? Tasili kalnu masīva Ziemeļāfrikā alu zīmējumi, alu zīmējumi citās vietās vedina uz šādām domām. Indiešu eposi Rāmajana un Mahabharata arī uz tādām domām vedina. Un kur nu vēl indiešu vēdās sīki aprakstītie lidaparāti - vimanas? No kurienes šīs zināšanas?

A varbūt cilvēce savā attīstībā iet kuru tur ciklu? Varbūt viss jau bijis un atkārtojas vēlreiz? Kaut vai balstoties uz tiem arheoloģijas atradumiem, kuriem nav pagaidām izskaidrojuma. Nu, Mohedžo Daro, pilsēta uz Titikakas ezera salas, šur tur atrastas vecas pilsētas, Sodomas un Gomoras iznīcināšana, Lata sievas pārvēršanās par sālsstabu.... Nu, te varētu skaitīt daudz un dikti, pat ufoloģiju pieminēt.... Ir jautājumi, atbilžu pagaidām nav. Vismaz tādu, kuras neradītu papildjautājumus.

Vēl tas, ko Bībelē dēvē par Grēku plūdiem. Daudzām tautām viņu teikās, teiksmās, pasakas u.tml. ir pastāsti par plūdiem. Pat Atlantīdas bojāeju var šim ciklam pieskaitīt. Nostāsts par šo teiksmaino zemi joprojām ir aktuāls, to joprojām meklē...

Bet ja tā padomā, cik mēs, cilvēki parastie, zinām to mūsu pasaules vēsturi? Cik daudz mums nesasniedzamas informācijas glabājas Vatikāna bibliotēkā, citās megalielajās bibliotēkas, lielo muzeju krātuvēs? Realitāti laikam jau zina nedaudzie, informācijai pielaistie cilvēki. Pārējie - tik to, ko nedaudzie uzskata par vajadzīgu "palaist tautās".

sestdiena, 2022. gada 16. jūlijs

Cilvēku izcelšanās - Dieva radīta?

No sākuma gribēju tikai faktoloģiski izsekot cilvēces attīstību klātpievelkot Kailasa kalnu. Bet par Kailasa kalnu Māsa Gūgle izdod tik daudz materiāla, ka tam kalnam vajadzētu atsevišķu rakstu ar n-tām atsaucēm. Cilvēces attīstību visi tāpat puslīdz zina. Būtu muļķīgi domāt, ka neviens neko nezina par cilvēces attīstību kā tādu un neko nav dzirdējis par kādiem jaunatklājumiem savas dzīves laikā. Tāpēc pieskaršos tik tiem punktiem, kuri man liekas interesanti apspriešanai.

Par cilvēku izcelšanos. 

Ja nemaldos, visām pasaules tautām ir pastāsts par to, ka dievi (vai arī kāds cits, kas nu kuram) izdomāja un radīja cilvēku un pēc tam viņu kādu laiku mācīja darīt pamatlietas. Pat Bībele šo pastāstu "savākusi". (Un ja nu tiešām pirmcilveki ir mēģenēs radīti iz kāda augstāka saprāta idejas?). Tiesa, Bībelē tas tautās esošais pastāsts ir "savākts", bet.... Ja principā - pastāstā dievi radīja un iemācīja, tad Bībelē šluss. Bībeles Dievs radīja vīrieti un sievieti, iemitināja tos praktiski siltumnīcā pie visa gatava. Tik Labā un Ļaunā ābolu aizliedza ēst (Kur motivācija? Interesanti, kāpēc Ādams un Ieva nedrīkstētu zināt tās lietas?). Un tā nu  Ādams un Ieva līdz grēkā krišanai dzīvoja siltumā, pie visa gatava. Vispār dīkdieņoja neko nedarot. Un tad dusmīgais Dievs šos padzina no Paradīzes par to grēku. Plikus, neko nemākošus. Cik nu nopratu, aizsūtīja vidē, kurā primāri praktiski nekā nav. Un pats aizgāja pagulēt, ja tā var izteikties.

Jābrīnās, ka tie abi neko nemākot tomēr izdzīvoja un laikam vēl bērnus radīja. Te nu atkal - plašajā pasaulē ir izdzīti divi reāli pliki un nabagi. Labi, rada jel kādus bērnus, kuri atkal rada bērnus. Ja pēc kristiešu viedokļa cilvēki radušies no Ādama un Ievas, tad šis Bībeles pastāsts jau droši norāda uz sākotnējo, kristiešu tik ļoti nepieļaujamo incestu. Kur tēvs ar iespējamām meitā, māsas ar brāļiem.... Jo reāli savādāk nav iespējams savairoties iesākuma cilvēkiem (a ja nu bērni šiem bija tikai dēli vai tikai meitas? Tad incests vēl jo vairāk). Un, godīgi sakot, jau no aizlaikiem zināms, kas notiek precoties pārāk tuvā radniecībā. Nevis attīstība, bet pamazēja izmiršana iedzimtu īpatnību rezultātā.

Dažas paaudzes vēlāk - cilvēku daudz, viņi mak zemi apstrādāt, lopus audzēt, darināt visas dzīvei nepieciešamās primārās lietas. Ups, kas viņus iemācīja? Dievs izdzina Ādamu un Ievu no siltumnīcas un aizgāja pagulēt. Kā pa dažām paaudzēm var iemācīties nu pārāk daudzas nepieciešamās lietas? Pagānu tautas cilvēkus radījušie dievi tos cilvēciņus arī mācīja; pieļauju, ka ne jau vienu vien paaudzi, lai iemācītu nepieciešamo minimumu dzīvošanai. Palēnīga attīstība. Arī oficiālā zinātne visu laiku, ik pa brīdim atklāj pierādījumus šai palēnīgai cilvēces attīstībai. (Es nerunāju par tiem atklājumiem, kuri uzdod jautājumus, uz kuriem pagaidām nav atbildes)

Pat Darvina teorija ir sava laika zinātnisks pieļāvums. Tiesa, šis pieļāvums pamazām tiek apgāzts, kaut arī daudzi viņa teorijas punkti joprojām aktuāli.

Tad punkts par Noasu un viņa šķirstu, kurā bija 4 pāri cilvēku - Noass ar sievu un viņa trīs dēli ar savām sievām. Pārējā dzīvā radība - no katras sugas pa pārim. Ticama augsne tam, lai cilvēki pēc plūdiem spētu ļoti savairoties. Bet tā dzīvā radība? No sugas pāris - pat ezītim skaidrs, ka praktiski tas ir patrekns punkts sugas beigām. Kaut vai tāpēc, tiem pieļauta iespējamība kustoņu reproduktivitātei, bet praksē? Un pie viena - tas šķirsts kādu laiciņu pa viļņiem plivinājās. No kā pārtika visi tie, kas uz tā atradās? No svaiga gaisa un idejas, vai?

Vispār, tēma ir nu ļoti plaša. Laikam sāku pīties. Varbūt kāda diskusija varētu tomēr "aiziet"? Gribētos arī citus palasīt, varbūt pašai kāda doma diskusijas laikā vēl parādītos....

piektdiena, 2022. gada 15. jūlijs

Sešu sēriju televīzijas mākslas filma: Divi kapteiņi (Два капитана) (1976). Pēc tāda pat nosaukuma Venjamina Kaverina romāna

Es laikam esmu ieskrējusies uz Krievijas, PSRS laiku filmām pedējā laikā. Ceru, lasītāji man piedos.

Šo filmu skatījos ar zināmu nostaļģiju. Galu galā pirmo reizi to skatījos laikā, kad tikko sāku ieiet pusaudža vecumā un notikumi aizrāva. Jāpiezīmē, ka vispirms noskatījos šo filmu-seriālu un tikai pēc tam izlasīju pašu romānu. Un nebiju vīlusies, jo filma-seriāls bija loti pēc grāmatas. Galu galā pats romāna autors bija piedalījies šīs televīzijas filmas-seriāla scenārija uzrakstīšanā.

Filmas-seriāla darbības laiks: cariskās Krievijas laiku beigu posms -> Otrā pasaules kara pēdējais gads (vai arī tuvākais pēckara gads - no filmas notikumiem, beigām bija grūti saprast). Vieni no varoņiem -  darba sākumā vēl pusaudži, beigās - jau pieauguši, nobrieduši cilvēki vecumā ap plus mīnus 40 gadiem (vismaz tā uztvēru). 

Filmas-seriāla saturu laikam jau nepārstāstīšu. Tomēr pateikt varu, ka darbs tiešām ir vairāk orientēts pusaudžiem. Nē, neteikšu, ka slikts. Tomēr nedaudz plakans. Ir izteikti iezīmēti pozitīvie un negatīvie tēli, kuru pozitīvisms un negatīvisms gadu gaitā nemainās. Nejutu nekādu slāņainību, bija tikai darbības ritums.

Praktiski nejutās ideoloģiskais uzspiediens. Tikai PSRS tapšanas dažādo attīstības laikposmu atainojums varoņu darbībās. Te uzreiz varu vēl piemetināt kā atkāpi - nu ļoti izteikti ideoloģija bija klātesoša Staļina valdīšanas laiku filmās. Pēc viņa nāves ideoloģija filmās bija nelielā daudzuma sajūtama vai arī tās nebija vispār. Filmas atainoja esošo realitāti ikdienas skatījumā un tikai tik daudz, cik tā parādījās publiskā telpā. (var jau būt, ka es tagad skatos, un arī atmiņā palikušas tās filmas, kuras izturēja laika pārbaudi un ir palikušas atmiņā pozitīvā nozīmē).

Filma-seriāls ir krievu valodā, to var atrast YouTub'ē. Nezinu, vai vajag dot linku uz filmas-seriāla pirmo sēriju? Pasakiet komentāros. 

Filmu ir vērts noskatīties, un noteikti kopā ar saviem pusaudžiem. Tajā ir daudz cilvēcisko attiecību, klātir piedzīvojumi, pusaudža apņemšanās, kura iztur laika pārbaudi. 

svētdiena, 2022. gada 10. jūlijs

Drusku par Ukrainas bēgļiem un manu dzivesvietu

Neatceros, vai rakstīju - teicu, ka dzīvoju (ar visu pierakstu) ēkā, kura juridiski skaitās kā Dienesta viesnīca. Un, izejot no šīs specifikas, iedzīvotāju kontingents ir mainīgs lielums. Protams, ir te daļa iedzīvotāju, kas ir nemainīgs lielums - pastāvīgie iedzīvotāji, kuriem vairs uz doto bridi nav kur citur dzīvot objektīvu iemeslu dēl. Daži še dzīvo jau ilgāk par mani (un es te jau esmu gadu nodzīvojusi ar visu pierakstu) - gadus trīs, četrus. 

Ēka ir piecstāvu, kur ceturtais stāvs un puse trešā stāva vēl ir remonta stadijā.

Lielākā daļa piektā stāva un daļa no izremontētā trešā stāva - Vidusāzijas viesstrādnieki, kuri ļoti bieži mainās. Knapi paspēj pierast pie vienām sejām, vietā jau citas. Pārējā apdzīvotā daļa - tepat, no Latvijas, ar savām problēmām un atrastu samērā lētu dzīvesvietu. Protams, ir divi maskavieši, krievi, bet tie abi še uz dzīvi ieradās vēl pērnvasar', kad Ukrainas notikumi vēl sapņos nerādījās.

Protams, ka esošajos apstākļos un notikumu gaitā pie mums mitinās ari Ukrainas bēgļi. Daļa pirmā stāva istabās, daži trešajā stāvā.

Pirmā ģimene - mamma, viņas mamma un apmēram 4-gadīgs puika - tiešām bija stresaini notikumu un šurpnokļūšanas ceļa rezultātā. Izbēguši no apšaudītas Harkivas. Ar to, ko paspēja paķert līdzi, pat bez personas apliecinošajiem dokumentiem. Ieradās šeit kaut kur aprīļa sākumā. Viņiem palīdzēju ar sava dēla starpniecību - viņš man pārsūtīja naudiņu, ko viņiem iedot, atdevu pat nedaudz no savas visai pieticīgās iedzīves. Viņu mazulis, ja kas, raustījās no jebkura sadzīviska trokšņa ēkā vai aiz loga, lidmašīnas viņam asociējās ar krītošām bumbām.

Tagad šī ģimene vairs nedzīvo manā mājā - atrada dzīvokli centrā, bērnam bērnudārzu un jaunā māte darbu. Toties pašlaik pie mums dzīvo citi ukraiņu bēgļi. Par tiem tad arī izteikšos nedaudz sīkāk.

Ukraiņu bēgļi pie mums dzīvo pirmajā un trešajā stāva. Divas vidēja vecuma sievietes un vīrietis trešajā, vientuļa meitene vienā istabā un paliela ģimene trīs istabās kopa ņemot. Tās vidējā vecuma sievietes čabinās ar uzturēšanās dokumentu kārtošanu, darba meklējumiem un sanitārās grāmatiņas kārtošanu (lai lielāka izvēle darba meklējumos), vientuļā meitene arī kut ko čubinās, pat latviešu valodas apmācības kursos iet. Bet tā ģimene trijās istabās.... pēc sastāva liekas, divas māsas vai divi brāļi ar savām otrajām pusītēm un bērniem. Vīrieši spēka gados, visu laiku gribas viņiem pajautāt - kāpēc viņi ir šeit, nevis Ukrainā par savu zemi karo.  Viens no viņiem esot tālbraucējšoferis (tik neesmu manījusi, ka viņš kā nebūt darbotos savā specialitātē), otrs - sācis strādāt pie manas ēkas saimnieka veicot remontdarbus tajās telpās, kuras vēl nav palaistas lietošanā.

Abas sievietes.... Labi, vienai ir krietni pamazs čāpulis kaut kur ap divi gadi vecumā.  Bet otrai - divi skolas vecuma bērni. Nav sajūtas, ka tiktu meklēts kaut kāds darbs. Toties abas ir spējīgas uz pusi dienas aizņemt koplietošanas virtuvi kaut ko ekstrā šmorējot. Kaut kā neierasti, jo visi še dzīvojošie virtuvē ilgu laiku nepavada pat ja jāgatavo sev un dzīvesbiedram (ir pie mums arī daži precēti pāri).

Apkopēja sūdzas tieši par šo ģimeni. Dušas kabīnē noteces caurums ļoti bieži aizsists ar gariem matiem, pēc grīdas mazgāšanas istabās netīrais ūdens netiek izliets tualetes podā, bet gan duškabīnē. Un tad tā kabīne pilna ar smiltīm. Un tad jebkuram, kurš grib šo koplietošanas vietu lietot pēc nozīmes, vispirms jākrāmējas ar vietas sakopšanu. Apkopēja taču 26/7 ar slotu nevazājas pa visām koplietošanas telpām - ja nu kāds ir slinks aiz sevis savākt.

Tas pats, nesavākšana aiz sevis, ir tajos stāvos, kur viesstrādnieki dzīvo. Tur esot klusās šausmas vispirms jau virtuvēs. Apkopēja ne reizi vien ir saimniekam sūdzējusies, bet saimnieka sarunas ar viesstrādniekiem - nu, rezultāts tuvu nullei. Vidusāzijas puiši laikam līdz galam pieraduši, ka visu aiz viņiem savāc ģimenes sievietes....

Vienkārši apkopēja dzīvo tepat, uz vietas. Un sanāk saruna ar viņu ne tikai viņas darba laikā.

Tas pagaidām viss, ja kas vēl ienāks prāta - došu kādu aprakstu....

otrdiena, 2022. gada 5. jūlijs

Grīvas krogs Vecmīlgrāvī

Svētdien manai jubilejai par godu dēls mani aizveda uz Grīvas krogu Vecmīlgrāvī. Kā jau vasarā, sēdējām kroga vasaras terasē.

Jāpiezīmē, ka uz šo krogu kopa devāmies jau otro reizi.

Nedaudz par pašu krogu.

Cenas - nu, kā jau cenas. Īsti neorientējos pilsētas centra krogu cenās. Viens gan ir skaidrs - ir lētāk, nekā Vecrīgas krogos un porcija tāda, ka jādomā, vai varēs ar to tikt galā. Cenas pamatēdienam robežas no 7,00 līdz 12.00 eirikiem. Nepamanīju cenas piedevām. Par maltīti tur dēls atstāja apmēram 31 eiriku. Bet tas bija par teim pamatēdiena porcijām un alus kausu katram. Bet nebija žēl, jo kvalitāte un kvantitāte vienā līmenī - kvalitatīvi. 

Jāpiezīmē, ka zivju ēdieniem laikam jau tomēr svaigas zivis. Kaut vai tāpēc, ka ielas otra pusē atrodas zivjapstrādes rūpnīca Kaija, No kuras tad laikam krogs iegādājas zivju produktus.

Kā nokļūt. No centra ar 2. vai 24. autobusu lidz pieturai Atlantijas iela. Un tad nedaudz jāpaiet vēl uz priekšu līdz dzeltenai divstāvu ēkai.

Daži foto no turienes:

pirmdiena, 2022. gada 4. jūlijs

svētdiena, 2022. gada 3. jūlijs

Mazliet atmiņu - nedaudz veikaliskās ikdienas un laikam vēl kas cits. Kā sanāks.

 Ar veikaliem bija interesanti manas jaunības gados. Un daudz kas bija savādāk.

Ierindas veikali PSRS laikos strādāja no 8.00 rītā līdz 19.00 vakarā ar obligāto pusdienas laiku no 13.00 līdz 14.00. Universālveikalos bija nedaudz savādāks darba laiks un pusdienlaiku izmantoja pa nodaļai aizveroties uz stundu. Precīzu tā laika universālveikalu darba laiku īsti neatceros.

Kantori un dažādās sīkiestādes strādāja no 8.00 rīta līdz apmēram puspieciem, pussešiem vakarā. Un atkal - rūpniecības lieluzņēmumiem bija (un arī tagad laikam jau vēl ir) cits darba princips, lai nodrošinātu ražošanas nepārtrauktību.

Es\savus darba gadus pēc skolas sola līdz pat 1992.gadam (iekļauts bērna kopšanas atvaļinājums 3 gadu garumā - īsais mirklis šim atvaļinājuma garumam, tolaik eksperimenta vadīts laikam.) strādāju Centrālajā ģeoloģijas laboratorijā, kura jaunas varas apstākļos likvidējās kā iestāde (jo kaut vai tāpēc, ka bija Maskavas ģeologu pakļautībā) - kā reizīti uz mana dekrēta atvaļinājuma beigšanos. Lai oficiāli izbeigtu darba attiecības, nācās papūlēties, lai mani atlaistu sakarā ar štatu samazināšanu un es varētu stāties uzskaitē Darba biržā. 

Darba birža tolaik tikai spēra pirmos soļus savas darbības noregulēšanai, tai laikā atradās nevis tur, kur pašlaik Rīgā, bet pavisam nepiemērotās telpās Avotu ielā, kuras bija par šauru gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem. To ēku vēl joprojām "sastopu" Avotu ielā un tā joprojām tur stāv bez pielietojuma.

Bet atgriežoties pie veikaliem. 

Iestāde, kurā  strādāju, atradās Indrānu ielā 19. Tagad tur atrodas 3 dzīvokļu privātmāja. Iela sākas saskarsmē ar Brīvības ielu un beidzas saskarsmē ar Lielajiem kapiem. Tolaik (un arī tagad) uz Brīvības ielas pretī Indrānu ielas sākumam atradās (atrodas) pārtikas veikals. \

Veikalam darba laiks sākās 8.00, mums ari. Lieki teikt, ka mūsu iestādē uz apmēram 60 darbiniekiem tikai kādi pieci bija vīrieši, kuri visos laikos visai maz orientējas pārtikas produktu iegādes peripetijās.

Tas nozīmēja, ka oficiāli darbs sākās 8.00, bet reāli uz darba fronti dāmas saradās līdz plkst. 9.00, strādāt sākām kaut kur drusku pēc 9.00 - atkarībā no ierašanās brīža un obligātās rīta kafijas darba vietā izdzeršanas. Pusdienās savas sviestmaizes apēdām jau 11.00, ap 12.00 devāmies veikalu "apskatē" un oficiālajā darba pusdienlaikā, kas sakrita ar veikalu pusdienlaiku, jau bijām atpakaļ savas darba vietās. 

Pēc darba, protams, reti kura pa taisno devās mājās. Darbs beidzās puspiecos un veselas divarpus stundas veikalu "ķemmei". Kad 80-to gadu vidū apprecējos pirmo reizi, ar vīru dzīvojām Jūrmalā. Tad gan iztiku bez skriešanas pa veikaliem Rīgā. Atstāju iepirkšanās epopeju Jūrmalai. Tur, kad nebija vasarnieku sezona, jebkurā veikalā pēc tā paša nekā nevajadzēja stāvēt "kilometrīgās" rindās. Rudens - ziemas sezonā Jūrmalā iedzīvotāju bija (un arī tagad laikam ir tāpat) krietni mazāk, nekā pavasara - vasaras sezonā, kad uz turieni "gāžas" vasarnieki.

Sestdienas, svētdienas - nu tā bija problēma. Daži pārtikas veikali strādāja sestdienās līdz pusdienlaikam, svētdienās veikali bija ciet. Atlika, ja nu ļoti vajadzēja, tirgus. Bet tirgū cenas "kodīgākas", lielākas, nekā veikalos. 

Ja ar pārtiku kaut kā varēja kaut ko izkombinēt; nu, kaut uz kafejnīcu vai restorānu paēst aiziet (tiesa, ne tad, kad iestājās pirmsalgas sindroms), tad ar cigaretēm pīpmaņiem bija nu dikti jārēķina. Tā, lai pietiek arī brīvdienās. Un - arī lai tai pašā darbdienā pēc 19.00 neiestājas iztukšitis paciņā. Tad - vai nu "streļīt" uz ielas no kāda pīpētāja, vai ciesties dikti.

Ar alkoholu tā slāpstošajiem arī bija.... Nu, pēc 19.00 vai nu "točkas" (zinātājiem) ar ne pārāk zināmas izcelsmes alkoholu vai arī restorānu sētas durvis. Restorāni piepelnījās iztirgojot ar uzcenojumu alkoholu pa sētas durvīm, nelegāli, tā sakot. Cik šķaidīts vai nešķaidīts alkohols nokļuva pie oficiālajiem restorāna apmeklētajiem, vēsture klusē.

Drusku vieglāk veikalu jautājumā palika, kad Gorbačova valdīšanas beigu gados parādījās tā saucamie komercveikali ar darba laiku 24/7. Lieki teikt, ka Jūrmalā mēs šos veikalus nemanījām. Laikam nebija izdevīgi pilsētas iedzīvotāju blīvuma svārstību dēļ. Bet arī Rīgā komercveikalu nebija pārāk daudz. Brīvdienā, ja nu ļoti vajadzēja, nācās pakājot gabaliņu līdz veikalam. Starp citu, viens tāds komercveikals bija uz Merķeļa un Čaka ielu stūra. Tagad, ja nemaldos tur ir naudas maiņas punkts un vēl kaut kas.

Cenas komercveikalos arī bija paaugstinātas. Bet, ja nu ļoti vajadzēja un naudiņa puslīdz pietika.....

Mēs reizēm no Jūrmalas triecamies kādā no brīvdienām uz Rīgu, uz to komercveikalu, kuru jau pieminēju, lai kaut vienu paciņu cigarešu uz diviem nopirktu. Labi, ka bija mēnešbiļetes. Galu galā dzīvojām Jūrmalā bet strādājām Rīgā.

Tas pagaidām viss. Varbūt, ja nu ko vēl atcerēšos, rakstīšu.

piektdiena, 2022. gada 1. jūlijs

Vairāksēriju mākslas filma "Meistars un Margarita" pēc tāda pat nosaukuma Bulgakova romāna motīviem

Ievadam nedaudz par pašu grāmatu. Cik nu man izdevās saklausīt 80-to gadu beigās, Gorbačova prezidentūras laikā, grāmata jau no uzrakstīšanas brīža un tās parādīšanas oficiālajām izdevniecībām skaitījās nevēlama un nepublicējama. Tautai ko tādu nevajagot lasīt. Manī šī 1988.gada ažiotāža ap grāmatu, tās izdošanu PSRS valsts valodā un savienoto republiku valodās radīja tikai izbrīnu. Biju to izlasījusi jau 1978.gadā cietos vākos iesietu, Latvijas republikas oficiālajā izdevniecībā izdotu. Toreiz lasot - nu, grāmata kā grāmata. Lasīt var, notikumi interesanti. Un tikai. Bet kādu gan attieksmi var gaidīt no 15-gadīga pusaudža, kuram hormoni sākuši dīdīties, un vispār - intereses nu nepavisam politiskas. Un vispār nekādu politiku tur nesaskatīju. Tikai interesantu notikumu secību.

Grāmatas saturu līdz filmas - seriāla iznākšanai atcerējos visai nosacīti. Laikam nebija tik ļoti aizrāvusi.

Darba pamatlīnija - Sātana viņa svītas ierašanās Maskavā un darbošanās tur. Palīglīnija - Poncija Pilāta attieksme pret Ješua (ko vēlākos laikos nodēvējuši par Jēzu).

Par pašu filmu-seriālu runājot. 

Aktieru ansamblis lielisks, daudzi atpazīstami aktieri, kuri savu Vārdu un vietu kinematogrāfā nostiprinājuši vēl PSRS laikos. Līdz ar to viņu atainotie tēli lieliski un harmoniski. Ticami, Scenārijs, ja nekļūdos, ļoti pēc pirmavota - grāmatas. Filma-seriāls, ja nemaldos, uzņemts trakajos 90-jos. Līdz ar to jūtama budžeta nepietiekamiba un visai vājie specefekti, kuri mazināja filmas notikumu ticamību.

Tomēr ir vērts filmu noskatīties. Var nevilkt torentos, atrodama YouTub'ē.