Veltījums Sintai Ezerai

Šis tiešām ir veltījums Sintai Ezerai, kura aktīvi publicējas vietnē Facebook. Un, spriežot pēc publikācijām, ir nu ļoti aktīva Krievijas atbalstītāja.

Vispirms par to, ka Ukraina un NATO it kā esot vainojama pie Krievijas izraisītās karadarbības Ukrainas teritorijā. Te nu jautājumi:

1. Kā Ukraina, risinot savas iekšējās problēmas un būdama aizņemta ar tām, pamudināja 2014.gadā Krieviju iebrukt Donbasā un anektēt Krimu? Tajā gadā Ukraina zināmā mērā norija to faktu, jo priekšplānā bija tomēr valsts iekšējās problēmas. Kā un ar ko 2022.gada februārī piespieda Krieviju iebrukt Ukrainā jau ar aktīvu darbību un tanku bariem? Tajā laikā ukraiņiem pat armija bija visai pabēdīgā stāvoklī. Un kāds NATO  sakars ar visu to? Tās organizācijas darboņi ar automātu stobriem piespieda Putinu, kurs pirms tam bija publiski paudis, ka nav plānots uzbrukt Ukrainai, uzsākt tomēr karadarbību? 

Tādas kā atslābuma pārdomas

Par šī gada visai svarīgo notikumu - Saeimas vēlēšanām. 

Šim notikumam gatavojas 14 partijas. Pat Gobzems saaktivizējies, viņa "Gobzema saraksts" ir reģistrēts kā sestais pieteikums partiju sarakstā. Šlesera "Latvija pirmajā vietā" ir reģistrēta kā astotā. Hm, cik vietu Saeimā dabūs klauns un cik vietu - buldozers? Kaut kā šaubos, ka klauns šogad tiks pāri tiem iekļūšanas procentiem? Pagājušā reizē izgāzās un aizlaidās uz Spāniju, kur pat vārdu/uzvārdu esot nomainījis... Kas tad viņu pamudināja balotēties ar uzvārdu, kurš vairs nav viņa pēc dokumentu maiņas? Buldozers - pašvaldību vēlēšanās bulciņu tā arī nedabūja, kaut gan Rīgā ieguva vislielāko balsu un, attiecīgi, vietu skaitu pašvaldībā. Buldozers noteikti laikam ka būs mazākumā pat ar spožiem rādītājiem...

Par politiķiem tādā kā citā aspektā, laikam neierastā griezumā

Vispirms laikam ka būs neliela atkāpe priekš tēmas, kuru pacēlu savā 2024.gada 27.augusta rakstā, kurā minēju latviešu tautas personāžus, kuri ar savu reizēm neviennozīmīgo darbošanos atstājuši pēdas mūsu vēsturē.

Gribu vēl te pieminēt tādus cilvēkus, kā Jēkabs Peterss un Jānis Rudzutaks, kuri dzīvoja un darbojās PSRS ārēs starp abiem pasaules kariem. Un vēl atradu vienu paplašāku rakstu par latviešu darbošanos PSRS čekas rindās starpkaru periodā. Tiesa, nepārbaudīju to, vai tieši šo rakstu esmu piedāvājusi lasīšanai iepriekšējā informācijas apkopojumā par tēmu.

Vērtējiet viņu darbošanos kā nu vēlaties, bet bez viņu esības mūsu pašu vēsture būtu pliekana un vienveidīga.

Tagad par tuvākiem laikiem.

Pats uzprasījās

Tiešām, pats uzprasās. Šlesers. Savu pēcvēlēšanu aktivitāšu dēļ.

Medijos izskan tas, ka viņš neesot apmierināts ar vēlēšanu rezultātiem Rīgā un dikti gribot atkārtotu vēlēšanu norisi. Hm. Viņš kopā ar savu komandiņu dabūjis 13 vietas Rīgas domē, kas ir labākais rezultāts pēc balsu skaitīšanas - citām partijām katrai atsevišķi ir dikti mazāk katrai.

Tas, ka prolatviskās partijas ātri vien "saskalojās' un apvienojās koalīcijā kopskaitā saskaitot iegūtās balsis, un attiecīgi deputātu krēslus, ieguva skaitli 34, kas automātiski ir vairākums, viņam laikam nepatika. Kaut kā šaubos, vai krieviski runājošā elektorāta partijas, kuras palika opozīcijā, aicinās kompānijā Šleseru un viņa komandiņu (protams, realitāte var ieviest korekcijas un daudz kas var notikt). 

Veltījums tiem, kuri noskaņojušies nepiedalīties pašvaldību vēlēšanās (un laikam vēlēšanās kā tādās vispār), "pa ceļam" varbū kādiem vēl

Tēmā esmu rakstījusi daudz un dikti dažādos rakursos. Varat pameklēt sadaļās Politika, Vara, Novērojumi, Vēsture.

Piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanu procesā, protams, ir katra paša brīva izvēle un dzili individuāla motivācija. Tomēr ir jāpatur prātā dažas lietas, par cik jebkura darbība vai bedarbība atstāj kaut kādas sekas. 

* Apzinieties to, ka, nepiedaloties vēlēšanu procesā, jūs neizmantojat savas tiesības veikt pienākumu. Un apzināti ierindojat sevi nepilsoņu, viesstrādnieku un citu personāžu vidū, kuri Latvijā dzīvo, strādā un maksā nodokļus bez tiesībām iesaistīties Latvijas politiskās norisēs.

Pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā

Šis tapis vietnē Facebook sastaptajā diskusijā. Un runa nebūs par gaidāmajiem vēlēšanu rezultātiem un cerībām, ar kādām vēlētājs parastais dodas vēlēt. Runa ir par šo procesu kā tādu.

Mums katram ir sava ilūzija par to, kādai jābūt mūsu valstij. Un šīs ilūzijas nu izteikti ļoti retos gadījumos ir 100% identiskas pat vienā ģimenē dzīvojošajiem. Var, protams, kādi ilūzijas parametri sakrist, bet tomēr atšķirības ir neizbēgams lielums. Līdz ar to - katrs "no augšas nolaistais" noteikums/pasākums/kas nu tur vēl neizbēgami ir vidējais aritmētiskais no visām vēlmēm/ilūzijām. Mums ir apmēram divi miljoni pilsoņu/iedzīvotāju. Sakiet, kas notiks Latvijā, ja tie, "tur, augšā" sāks kādas lietas bīdīt, ievērojot katra konkrētā indivīda vēlmi? Tobiš, veidot mūsu vidi tādi, kādu pasūtījis katrs konkrētais indivīds? Situācijā, kur vienam patīk cepumiņš, otram torte, trešajam alus utt.? Bez indivīdu kopsaucēja meklēšanas, bet konkrēti katra individuālo vēlmi? Cik nu pa manam, izklausās pēc bardaka, kas var beigties bēdīgi. Pat ļoti bēdīgi.

Laimes zeme?

Jau kādu laiciņu pārcilāju prātā to, ko tagad rakstīšu. Īsti nepētīju, cik un kā esmu ko rakstījusi iepriekš, agrākos gados. Zinu vienīgi, ka reliģiskās tēmas noteikti esmu cilājusi nedaudz citos aspektos, kā še izpaudīšos. Tēmā par utopiskām idejām. 

Par noteikti utopisku ideju uzskatu komunisma ideju. Nē, nesaku, ka atbalstu to, ar ko reiz piesedzās komunisti mūsu valstiņā un pašā tagadējās Krievijas teritorijā. Es drusku citā rakursā. Proti, pašas Marksa, Ļeņina - ideoloģijas "ciltstēvu" domas - ir kā no vienas puses nav sliktas. Strādnieku šķiras diezgan liela līdzdalība valsts norisēs un tamlīdzīgās būšanās, līdzekļu sadalījums līdzvērtīgi padarītajam darbam, cita veida līdztiesība. Visādu līdzekļu un kā tamlīdzīga kopīga pārvaldīšana, īpašuma kā tāda kopīgums un tā tālāk. Bez tā, ka ar dzimšanu noteiktā "kasta" ir vadoša valsts iekārtā. Nu, kas šajā "operā". Uzskaitīt varētu daudz, visas tās idejas savā ziņā nav sliktas, it kā atbalsta cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no tā, kādu sociālo nišu katrs indivīds ieņem. Un visi ieņēmumi no kaut kādas darbības sadalās līdzīgi. Tiktāl viss skaisti un rožaini.

Tik viedoklis pasaules politikas sakarībā

Šis tapis nesen izlasītā iespaidā. Runa par ierakstu Sandras Veinbergas blogā par to, kā trīs pensionāri pārdalot pasauli. Nemēģināšu pat teorētiski apstrīdēt tur pausto viedokli. Es tam piekrītu. Manis rakstītais var tapt uztverts tikai un vienīgi kā versija tēmā, kā varbūtējs paplašinājums. Kaut kā tā, spriediet paši. Un - es tomēr neesmu politoloģe vai kāda cita tamlīdzīga darbone, kura orientējas tēmā. Spriedelēju pašai publikai pieejamās informācijas ietvaros īsti nezinot "dziļūdens akmeņus".

Jā, tie trīs kungi - lielu pasaules valstu prezidenti jau ir krietni tālos gados. Jā, tie kungi mēģina sadalīt ietekmi pasaulē. Bet, manuprāt, ķīnietim tas izdodas daudz labāk par abiem pārējiem. Kaut vai tāpēc, ka viņa vārdam nav tās negatīvisma pieskaņas, kas Putinam un Trampam. Tas pirmkārt. Par cilvēku - valsts vadītāju kā tādu runājot.

Kā papildinoša atkāpe - mums, protams, var patikt, var nepatikt procesi, kas notiek katras valsts iekšējās robežās. Tajā pat laikā mums ar savu patiku/nepatiku jāpaliek tur, kur esam - savā buduārā. Procesi valsts iekšienē - katras valsts privāta darīšana. Zināms personas privātās dzīves neaizskaramības likuma paplašinājums. Jo valsts kā juridiska persona arī ir persona, tikai lielāka izmēra par cilvēku parasto vienu pašu. Tas tā, par putniņiem un viedoklis.

Vara, politika un pilsoniskā līdzdalība

Par  šo esmu daudz rakstījusi Latvijas situācijas sakarībā. Laikam pienācis laiks par to pašu parunāt plašākā griezumā.

Tas, ka cilvēki periodiskajās vēlēšanās izvēlas cilvēkus, kuri vadīs valsti kādu laika periodu, ir nu ļoti daudzu demokrātisku valstu politiskā prakse. Normāli un demokrātiski. Un te nu - jebkurā valstī tajās vēlēšanās valsts pilsoņi brīvprātīgi, veicot savu pilsoņa pienākumu, izvēlas tos, kas nu viņus vadīs. Izvēlas varu priekš sevis. Nevis priekš kaimiņa, pilsoņa Ješkas, kurš nevīžo aiziet uz vēlēšanu iecirkni un visai ātri izdarīt savu izvēli.

Tad nu tā - ja neaizeju neobjektīva iemesla dēļ līdz vēlēšanām novēlēt, tad es automātiski kādam, jebkuram, deleģēju tiesības manā vietā veikt izvēli. Un tad nu nav svarīgi vairs - man tas rezultāts patīk vai nē. Es pieļāvu, ka kāds cits manā vietā izdara izvēli un tad nu man ar to jāsadzīvo līdz nākamajām velēšanām nečīkstot.

Varbūt - kaut mazdrusciņ cieņas?

Zinu, zemāk minēto var jau būt, ka esmu kur iepriekš visādi apvāvuļojusi. Vienkārši pamēģināšu koncentrētākā veidā izdalīt.

1. Vispirms jau - Afganistāna. Jā, tur ne viss ir kārtībā un mūsu, lielā mērā eiropiešu, skatījumā pareizi un gludi. Bet tai pat laikā šī relatīvi nelielā, pārējās pasaules acīs atpalikusī valstiņa ir spējusi izturēt un atvairīt trīs impēriju spiedienu tik ļoti, ka tās, Afganistānā ievedušas karaspēku katra savā laikā un secīgi, ir "aplauzušās" un "aizgājušas mājās" ne ar ko. Es nerunāju par niansēm sīkāk; es runāju virspusēji pārskrienot visiem redzamo. Lai vai kādas iekšējas problēmas ir tai valstij, viņa ir spējusi pārējai pasaulei pateikt: "Ejiet ka jūs krusteniski, paši tiksim galā!". 

2. Gausties, ka ASV tāda un šitāda, mēģina tur visur savu interesi bīdīt... Bet. Vai ka ne līdz Perlharboras notikumiem ASV kā nopietns spēlētājs pasaules šahā netika uztverts? Starp abiem pasaules kariem valstī bija izteiktas iekšējās problēmas, smaga krīze daudzās jomās. Tā ka, pat nebija īsti kad par pasauli, tās politikām interesēties - "mājās bardaks bija jāsakārto". (Esmu dzirdējusi daudzas un diktas slavas dziesmas ASV valsts nozīmes ceļiem, to kvalitātei. Bet tie lielā mērā sakārtojās tieši starpkaru krīzes laikā, kad ceļu sakārtošanā tika iesaistīti bezdarbnieki ļaujot tiem kaut ko nopelnīt pie viena sakārtojot ceļu infrastruktūru).

3. Vācija Otrā pasaules kara rezultātā tika smagi "nonesta", gandrīz vai pa tīro. Pie viena sadalīta Rietumvācijā un Austrumvācijā. 1945.gadā valsts kā tāda pelnos un iznīcībā, dziļās nulles punktā. Un cik ilgs laiks Vācijai bija nepieciešams, lai paceltos tur, kur viņa pašreiz ir par spīti grūtībām, kuras saistītas ar Austrumvācijas "vilkšanu" uz augšu, uz Rietumvācijas līmeni un grūtībām saistībā ar Vācijā sabraukušajiem cittautiešiem?

4. Attiecībā uz relatīvi nelielo salu valsti Japānu man līdzīgs viedoklis, kā par Vāciju. Arī Japāna Otrā pasaules kara sekās tika sagrauta. Ja ne fiziski, tad morāli noteikti. Un arī tā pēc Otrā pasaules kara ir spējusi iekšēji samobilizēties tik tālu, ka ir nopietns pasaules šaha spēlētājs.

5. Un vēl viens fenomens - Ķīna. Pēc būtības komunistiska valsts, kurā vēl pērnā gadsimta sākumā bija ļoti daudz visvisādu "viļnošanos". Un arī tagad ir visādu, dažādu iekšēju problēmu daudz, kā arī striktas problēmas ar Tibetu un Taivānu. Pie viena ir armija un atombumba/bumbas. Starp citu. 

Ķīna ir spējusi sakārtoties ekonomiski jau vispirms tā, ka ir ļoti vērā ņemams pasaules šaha spēlētājs. Pie kam neesmu pamanījusi informāciju, ka Ķīna ko būtu sasniegusi ar kara un atombumbas draudiem. Zināmā mērā lēnām un pamazām ar austrumtautu spīti un smaidu uz lūpām - "uz priekšu ar dziesmu". Un Ķīnai principā nevajag ne to armiju, ne atombumbu iedarbināt, daudz kas tāpat, uz "paplātes" pienesas.

Ņemiet par labu, es tiešām "pārskrējos" minot tik galvenos vilcienos laikam jau acīmredzamo. Nianses gatava apspriest, ja kādam ir vēlēšanās.

Skats uz notiekošo

Vispirms par to, ko mani lasītāji "uzrakuši" manos vecos ierakstos. Par vienu - praktiski 12 gadus vecu ierakstu. Runa ir par rakstu Latviešu valoda, kurš tapis 2011.gada 19.maijā. Pārlasīju, raksts emocionāls ar manām tābrīža emocijām. Lasīju un domāju - vai kas daudz mainījies pa šiem apmēram 12 gadiem? Un jautājums ne par valodas praktisko pielietojumu. Cik un ko mūsu jaunā paaudze zina par mūsu vēsturi? Vai zina vairāk par tiem sveštautiešiem, kuri pamatojoties uz viņu iegūtām vēstures zināšanām un valodas zināšanām kārto naturalizācijas eksāmenu? Tik jautājums, kurš laikam paliks bez atbildes kaut vai tāpēc, ka - cik liela ir reālā iespēja pārbaudīt Katra jaunuļa zināšanu līmeni?

Drusku par pagājību. Vismaz manā lokā dikti iesmaidījām par zem dažādiem virsrakstiem pabāzto marksisma-ļeņinisma mācību. Dēvējām to par sava laika moderno ticības mācību. Vadoties no tā, ka Bībeles, reliģijas mācību aizvietoja ar komunisma mācību pat īsti nepapūloties paskaidrot to, kāpēc mācība par šķiru cīņu ir labāka par mīlestības mācību. Es runāju par mācības būtību, nevis par to, ko piesedzoties ar mācību sastrādājuši abu mācību fanātiķi, bet par mācības pamatpostulātiem. Un atkal - tas mirklis, kurā jāņem rokā kaut arkls, lai aizstāvētu savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, ir kas cits; tas ir "nepārvarāmās varas" izraisīts ekstrīms. Pa manam, kas pozitīvs uz priekšu notiek, ja tās šķiras atrod sadarbības punktus, ar kuru starpniecību kas pozitīvs rodas. Toties cīņa ir haoss un bremze. Labi, tas nu tā, domājiet paši.

Nu, tā....

Zinu, ka esmu savos vāvuļojumos ārā lecoša no vispārīgā un reižu reizēm paatkārtojos kādā tēmā pa kādam sīkumam varbūt.

Par armijas būšanām. Šo tēmu esmu tiešām te daudz un dikti visādos locījumos apskatījusi. Laikam tomēr neesmu ko līdz galam izvāvuļojusi. Pa manam, armijas jēdziens un struktūra kā tāda ļoti dikti zaudē savu pielietojuma aktualitāti. Tās pielietojums pasaules mērogā strauji samazinās virzienā uz nulli. Nē, nesaku ka tuvākā pārskatāmā periodā tā "atmirs pati no sevis". Kamēr pastāv Mordora savā neprognozējamā ļaunumā, armijas kā tādas pastāvēšana ir neizbēgama. Un šai ziņā, kaut vienā mazā stūrītī, tā Mordora kavē attīstību.

Īsi, p.s. variantā - bizness un nauda pakāpeniski, bet mērķtiecīgi daudzus jautājumus atrisina ātrāk un efektīvāk par bruņotu konfliktu.

Rakājoties neta āru informācijā, neesmu atradusi informāciju par to, ka kur nebūt armijas esamība būtu efektīvāk sakārtota nekā Šveicē. Un arī Zemessardzes struktūras ārpus trim Baltijas valstīm - neatminos. Ja kādam ir plašāka informācija, priecāšos, ja padalīsieties.

Ir vērts noklausīties

Raidījums krievu valodā. Jo tajā valodā, viņiem kopīgi saprotamā valodā, sarunājas ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons un latviešu estrādes dziedātāja Laima Vaikule. Protams, šolaiku jaunatne īsti nezina Vaikuli, bet tie, kuriem ir vairāk par 40, noteikti zina šo dziedātāju. Ceru, ka "savējie sapratīs", pārējie lai "iet kaktiņā". Bet ir vērts dzirdēt un pie viena saprast arī.

Raibā rindā

Nosaukums tāds nu tāds. Savādāk laikam nemācēšu izdomāt precīzāk.

Bet, nu, aiziet. Un atkal - uzsveru, ka viedoklis, nevis "pasaules  beigas".

Krievija jau 100 gadus ar relatīvi nelielu astīti krīt bezdibenī un, apvainojusies par kritienu, gatava tai kritienā līdzi paraut visus pārējos uz pasaules. Kaut arī pati vien pie sava kritiena vainīga.

Manai paaudzei skolā mācīja, ka revolūcija Krievijā par piemēru ņēma Franču revolūciju 18.gadsimta pašās beigās. Drusku "parakājos" atmiņā par to, kas mācīts Franču revolūcijas sakarībā, atradu Vikipēdijā ierakstu par šo pasākumu. Pie viena, garāmejot "paķēru" šo ierakstu neta ārēs un arī šo par Franču revolūcijas tēmu. Ja jums vēlēšanās, varat vēl ko parakāt, atradīsies. Man kopumā - kopsaucējā tēmā - vispārējs secinājums.

Tajā mirklī Francijā bija radušies objektīvi priekšnoteikumi Lieliem Nemieriem par esošo situāciju. Tas, kas notika, - zināmā mērā likumsakarīgi. Ja reiz varas ešalons pārlieku kā līdz galam neizcepta bulciņa un bezgribīgs ko risināt. Nemieri notika ar tiem sekojošo "bardaku" un visko citu tamlīdzīgi. Tomēr nemieru sekas relatīvi ātri "sagludinājās", varas ešalonā atradās prāti, kuri relatīvi ātri pārkārtoja Franciju pa jaunam ņemot vērā nemieru izraisītās sekas. Francijai kā vienībai nevajadzēja gadsimtiem ilgu laiku, lai "atjēgtos" no notikušā, atrastu risinājumu seku likvidācijai, dzīves sakārtošanai jaunos apstākļos. Un tagad Francija ir tur, kur ir - ne mazsvarīgs spēlētājs pasaules norisēs. Uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Jo - Francijas garīgais, ražojošais un citādi progresīvais potenciāls netika iznīcināts, kaut arī pēcnemieru akūtākajā periodā tapa "paplucināts". 

Tikai skatījums...

 Piedodiet, ja kur varbūt atkārtošos un kārtējo reizi kaut kur būšu neērta kādā viedoklī.

Vispirms gribu drusku par Afganistānu. Un tikai no vispārīgās informācijas, bez "ielīšanas" zemtekstos. Jā, var teikt - kaut kādā mērā atpalikusi valsts vai ko nu no šī cikla. Bet ir viens BET. Trīs impērijas tur ir "aplauzušās" un aizgājušas ne ar ko. Briti, PSRS un ASV. Tas, kā tur viss veidosies un nokārtosies uz priekšu ejošā ceļā - nu, laiks un dzīve rādīs. Tomēr tas nemazina to faktu, ka šī, no rietumnieciskā un kura tur vēl skatu punkta, atpalikusī un vājā valsts ir spējusi nostāvēt un piespiest "varenos" atkāpties, aizvākties - tas ir Cieņas vērts. Kas valsts iekšienē notiek, kādas tur peripetijas - to var saukt arī par "ģimenes darīšana". Nu, kaut kā tā.

Latgali pieminot. Der aizdomāties par to, ka šis reģions, valstiskie veidojumi kā tādi, vēsturiski bija relatīvi mazāk neatkarīgs nekā pārējā mūsdienu Latvijas teritorija. Daudz vairāk "gāja no rokas rokā". Un tomēr latgaļiem ir izdevies saglabāt savu identitāti, savu kultūru, savu valodu. Par spīti visam. Viņu piemērs - nu, aizdomāsimies, tas ir Cieņas vērts.

Daugavpils. Otra lielākā Latvijas pilsēta. Zināmā mērā krieviska un prokremliska. Tajā dzīvo nu ļoti daudz Latvijas krievu. Tā vismaz tiek intensīvi runāts.  Nenostāšos nevienā pusē šoreiz. No malas raugoties - varbūt kādam ir izdevīga šāda slava pilsētai? Nezinu, neņemos apgalvot. Un te nu, no mana metrs ar kapuci skatu punkta, - ir taču "ķīlis ar ķīli izdzenams". Daugavpils ir viens punkts republikas kartē. Un ir ļoti miermīlīgi, likumpaklausīgi, nevienu īsti neaizvainojoši procesi, kā šo pilsētu pakāpeniski padarīt latviskāku. Nesākšu te bārstīt visādas idejas, tās būs tikai idejas. Bet ir visas iespējas to izdarīt pat bez īpaša uzspiediena no valstisko struktūru puses. Un arī vīzdegunīgo Rīgu padarīt daudz latviskāku, starp citu. Darīšanas vaina, ar bļaustīšanos nekas nebūs līdzēts.

Ņemiet par labu, nesodiet bargi. Tik dažas domas uzplaiksnīja.

Nepagrieziens

Šis ir tas gadījums, kad atkal neesmu ērta un īsti neierakstos vispārīgajā pagriezienā.

Šoreiz man ir tikai bariņš nelielu jautājumu.

Vai kāds ar 100% garantiju un ticamību var apgalvot, ka viss šis pasākums Ukrainā no Krievijas puses nav tikai un vienīgi "noliktavas tīrīšana"? Tīrīšana, kurā cilvēkus, abās kaujas pusēs kritušos, ir ciniski norakstījuši uz "attaisnotiem izdevumiem"? 

Vai kāds droši, par visiem 100 un vairāk procentiem, var paust, ka viss šis "pasākums" nav prelūdija kam lielākam un baisākam? Krievijas izraisītam?

Glābiņš un garantija - Krievijas jā juridiskas, teritoriālas vienības izbeigšanās? No "ārpuses" ko izdarīt - tas laikam būtu bezcerīgs pasākums; Krievijai būtu "jāuzsprāgst" no iekšienes, lai būtu rezultāts ar garantiju. Bet manis teiktais - tikai vēlamā izteiksme.

Un šie ir tikai jautājumi...

Laikam to varētu saukt par putru manā galvā

Jau uzreiz pasaku, tas kurš izdomās, ka esmu putiniste, pats no tiem krūmiem izbēdzis un savus grēkus uz mani grib novelt. Mana valsts ir šeit, mana valdība ir Rīgas pilī, Jēkaba ielā. Kāda nu ir, tāda ir. 

1. Kārlim Streipam FB laika joslā parādījies ieraksts, kuram principā piekrītu. (Ja kas, parullējiet paši tajā vietnē, Kārļa profilā). Mēs tos Saeimas kungus un dāmas ievēlam priekš tam, lai viņi tur pieņemtu noteiktus lēmumus. Nevis svārstīgi atturētos kādu nebūt lēmumu pieņemšanā. Un tiešām - atturēties var no pankūciņas, alus bundžiņas, šokolādes.... Nu neder tajā amatā sēdošajiem svārstīties brīdī, kad nepieciešams lēmums. Visus par un pret var izrunāt kuluāros, pirms brīža, kad jāpieņem lēmums. Lēmums var būt iz tautas atbalstīts, neatbalstīts, vai jel kā citādi uztverts. Nu, tas jau cits jautājums. Un vispār, diezin vai jel kāds valdības lēmums 100% visiem ir bijis paticis. Mātes, meitas un kleitas princips zināmā mērā.

Bet valdībā esošajiem neklājas svārstīties. Amats uzliek pienākumu.

Tikai redzējums

Zinu, ka zemākrakstīto tēmu esmu jau iepriekš dažādos rakursos, zem dažādiem virsrakstiem aprunājusi daudz un dikti. Ja kādam nepatīk, "neēdiet" un, ja gribat ko iebilst, tad - lūdzu konstruktīvi argumentējiet. Šis ir tikai un vienīgi redzējums un viedoklis, kurš izrietējis no šī redzējuma.

Reiz, kaut kad 2021.gada vasarā feisbukā (nu, problemātiski tur "izrakt" ko tik pagājušu, tam saitam nedaudz arhivēšanas problēmas) ierakstīju, ka pašlaik Latvijas politikā ir apmēram tāds pat bardaks, kāds bija veicinošs Ulmaņa apvērsumam. Kāpēc tāds salīdzinājums? Toreiz, un šis fakts nu nekādi netiek slēpts, bija izteikti daudzpartejiska sistēma, partijas "nāca un gāja", savstarpēji "kasījās", vispār - savā ziņā "bardaks". Un Ulmanis sev veiksmīgi izmantoja to situāciju. 

Var šo saukt par pavāvuļošanu. Par vairākām tēmām

Zinu, ka varbūt atkal zināmā mērā atkārtošos rakstot par to, ko jau reiz agrāk esmu paudusi. Zem kādiem nebūt citiem virsrakstiem. Iedzimtais slinkums kaut kā neļauj visu praktiski pilnībā pārlasīt, lai sameklētu ko nu kuro reizi esmu zem kāda virsraksta sarakstījusi. Ja lasot atradīsiet ko nebūt, "iemetiet" linku uz to, iepriekšējo, komentārā lūdzu.

1. Vispirms vecum vecā patiesība - nevis valsts veido cilvēkus, bet cilvēki veido valsti. Veido ar savu rīcību, savām domām un visu ko tamlīdzīgu. Ieskaitot naudiņas valsts kasē. Tā naudiņa jau neuzrodas no nekurienes, gan jau ka no cilvēku visādām iemaksām valsts budžetā.

2. "Sajūsmina" klauns Gobzems, kurš pēc izgāšanās relatīvi nesanajās vēlēšanās sakravāja koferus un laikam jau uz neatgriešanos aizdevās uz silto zemi Spāniju ar visu ģimeni. Apvainojās kā konfekti nedabūjis mazpuika. Nu, viņa rosīšanās jau visiem svaigā atmiņā, tik varu piebilst - nu tā tomēr neuzvedas pieaudzis vīrietis ar veselu sapratu. Tik tāds, kurš ne pārāk draudzējas ar galvu un vēlas lai viņu dēvē par Vadoni bez jeb kāda reāla, pamatota rezultāta. Tagad viņš reižu reizēm, sēžot savā Spānijas miteklī, ko "iespļauj" vietnē pietiek.lv. Te links uz vienu no viņa garadarbiem. Ja kādam interese vēl ko "sastapt", "parakājieties" tajā vietnē. Man tik pamatots jautājums - ja reiz "uzmeta lūpu" un aizbrauca iz cikla "Jūs mani apvainojāt, es par jums vairs neko zināt negribu un redzēt jūs arī negribu!", tad kāda kaktusa pēc visa šī "vārīšanās"? Tātad tomēr grib atgriezties, te ko bīdīt, turpināt cirka priekšnesumu? Šlesers un citi, kuriem tas vēlēšanu rezultāts piedāvāja "pastāvēt maliņā", rezultātu pieņēma, vismaz publiski, stoiskā mierā un turpina ko rosīties; varbūt pat cerot uz veiksmi nākamajā loterijā - nākamajās vēlēšanās; no vēlēšanu rezultāta neiztaisot pasaules mēroga nelaimi un traģēdiju.

Zinu, ka reklamēju, bet šo ir vērts noklausīties

 Neizplūdīšu komentāros, klausieties, vērtējiet paši. Raidījums ir palaists straumēšanā 20.07.2022., lūdzu piedodiet, ka tik tagad dalos. Turpmāk centīšos laicīgāk.

Un - lai noskatītos, noklausītos, spiediet "Skatieties pakalpojumā YouTube"