Veltījums kompleksainajiem

Šo tēmu esmu cilājusi laikam ka padaudz un dažādās toņkārtās. Bet - tēma laikam ir mūžīga, jo tik pat mūžīgi ir personāži, kuri iesprūduši savu kompleksu krātiņos. Runa būs par LGBT un attieksmi pret šo kopienu.

Sākšu ar to, ka šī kopiena "vārās savā sulā, nevienu netraucē un vispār prīmusu labo" (tas, ka reizi gadā iziet savos gājienos - nu nav spiesta kārta kādam tos vērot un neētiski komentēt. Tā pat, kā Dziesmu svētku gājieni pirmām kārtām attiecas uz tiem, kurus šī tēma aizrauj). Ko, kā un cik reizes kādu mīlēt guļamistabā aiz aizvērtām durvīm ir katra paša brīva un intīma izvēle. Privātās dzīves neaizskaramās tiesības.

Visādi it kā uz toleranci vērsti eksperimenti izglītības programmās šīs kopienas sakarībā ar uzspiedienu uz lojalitāti un toleranci pret šo kopienu? Īsti neesmu iedziļinājusies to programmu saturā, jo pašas bērns jau ļoti sen kā izaudzis no skolas vecuma, līdz mazbērniem, un it īpaši skolas vecuma, vēl neesmu tikusi. Kad būšu tikusi, pilnīgi iespējams, ka tad jau būs kārtējie jaunievedumi izglītības sistēmā. 

Tik tā, dažiem turbopatriotiem

Joprojām fascinē Sintas Ezeras aktivitātes vietnē Facebook. 8.septembrī jau veltīju viņai sava bloga ierakstu. Tomēr joprojām viņa un viņas sekotāji piesaista manu uzmanību.

Nekādi nesaku, la Latvijā viss ir labi un skaisti, no noteikti nav viss balts un pūkains. Ir pietiekami daudz visādu risināmu problēmu. Un diezin vai tās problēmas kaut kad tuvā nākotnē izsīks pavisam un iestāsies Laimes zeme. Vienas problēmas atrisināsies, no pagaldes izlīdīs nākamās. Mēs esam dzīva valsts. Jo tikai dzīvā valstī kaut kas notiek. Mironim viss ir labi un nekas nenotiek, pie viena viņš guļ kur norakts un ne par ko vairs neinteresējas.

Veltījums Sintai Ezerai

Šis tiešām ir veltījums Sintai Ezerai, kura aktīvi publicējas vietnē Facebook. Un, spriežot pēc publikācijām, ir nu ļoti aktīva Krievijas atbalstītāja.

Vispirms par to, ka Ukraina un NATO it kā esot vainojama pie Krievijas izraisītās karadarbības Ukrainas teritorijā. Te nu jautājumi:

1. Kā Ukraina, risinot savas iekšējās problēmas un būdama aizņemta ar tām, pamudināja 2014.gadā Krieviju iebrukt Donbasā un anektēt Krimu? Tajā gadā Ukraina zināmā mērā norija to faktu, jo priekšplānā bija tomēr valsts iekšējās problēmas. Kā un ar ko 2022.gada februārī piespieda Krieviju iebrukt Ukrainā jau ar aktīvu darbību un tanku bariem? Tajā laikā ukraiņiem pat armija bija visai pabēdīgā stāvoklī. Un kāds NATO  sakars ar visu to? Tās organizācijas darboņi ar automātu stobriem piespieda Putinu, kurs pirms tam bija publiski paudis, ka nav plānots uzbrukt Ukrainai, uzsākt tomēr karadarbību? 

Veltījums Orklandes atbalstītājiem

Šis un šoreiz tapis pateicoties Sintas Ezeras aktivitātēm vietnē Facebook. Būtne aktīvi meklē un publicē visādus nepatīkamus faktus Ukrainā. Laikam jau ar nodomu liekot uzsvaru kādām negācijām tajā valstī. Viņas publikācijās izspīdinās ne tikai norādes uz ko negatīvu tās valsts dzīvē, bet arī zināms atbalsts Krievijas aktivitātēm Ukrainā. Vismaz t.ds iespaids radies. Kā arī tas, ka viņa īsti nekādi nespēj saprast ar Krievijas-Ukrainas notikumiem īsti nesaistītus procesus.

Vispirms, tas, ka Ukrainā, papildus karadarbībai kā "uzkritušam" forstmažoram, ir arī citas risināmas, iekšējās problēmas - tas ir tikai dabiski. Dzīva valsts ar dzīvām norisēm tajā. Nu nav tur viss balti, pūkaini un ideāli. Bet tajā pat laikā - tā ir ukraiņu pašu darīšana, nav zīdaiņi, tiks galā.

Tajā pat laikā - Ukrainas iekšējās problēmas un to risinājumi nekādi neattaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā. tikai parāda to, ka Krievijas līderi par katru cenu, ar jebkuriem līdzekļiem gatavi pakļaut sev Ukrainu, nories tajā. Pat ar savu pilsoņu nāvēm.

Atkal laikam par to pašu

Zinu, ka laikam pārmalšu runāto. Bet nekas, ceru, taps piedots.

Sākšu ar (redzēs, kā aizies; varbūt būs, varbūt nebūs vēl kaut kas) ar it kā pārapdzīvoto planētu.

Aljo, garaž! Nu nav mūsu planēta pārapdzīvota. Protams, ir megapilsētas, kurās iedzīvotāji skaita ziņā ir vairāk, nekā Baltijas un Skandināvijas valstīs kopā ņemtās. Bet tās megapilsētas ir tikai atsevišķi, ne pārāk daudzskaitlīgi punkti pasaules kartē. Pārējā teritorija? Ir daudz brīvas, neapdzīvotas telpas abās Amerikās, Āfrikā, Āzijā. Pat relatīvi blīvi apdzīvotajā Eiropā ir padaudz brīvas telpas dzīvošanai un darbībai. Pat mūsu mazajā Latvijā ir daudz brīvas telpas saimniekošanai. Kaut vai Dieva un cilvēku pamestajās viensētās, kuras veras pasaulē ar tukšajām logu ailēm.

Tie, kuri pukst par Zelta miljardu un pasaules valdības it kā vēlmi mākslīgi samazināt cilvēku skaitu, lai pārējie dzīvotu pārticīgi un labi? Kārtējais kukū no cikla par sava egoiima apmierināšanu un lētu populisma.

Nedēļas nogales vētras rezultāts Ludzā

Kad tā vētras iespējamība pagājušajā nedēļā tika izsludināta, kaut kādas intereses vadīta "Kas nu būs? Interesanti kaut kā".

Visu sestdienas dienu tā kā vēroju to, kas notiek aiz loga, internetā komunicēju ar draugiem, kuri dzīvo citās valsts pilsētās. Sapratu, ka, vismaz Rīgā, bija lietus lietīgais ar pamatīgu nokrišņu devu. Ludza - parasta lietaina diena, nekas īpašs. Pēcpusdienā pat mākoņi sāka pluskoties, brīžiem saule parādījās. Tikai pret vakaru sākās kārtīgas vēja brāzmas, tā, ka koki "dejoja". 

Tomēr ap sešiem vakarā vienu reizi uz mirkli pazuda elektrība, bet ātri atjaunojās. Tāda kā noraustīšanās. Toties jau ap septiņiem vakarā pazuda pavisam. Tā elektrība. Un šī "būtne" svētdienā neatgriezās. Pa apvedceļiem noskaidroju, ka elektrība pazudusi diezgan plašā teritorijā ap Ludzu. Pildā, kas ir 17 kilometrus aiz Ludzas, konkrēti pazudusi bija.

Saules daļējs aptumsums 12.082026. vakarā, skatoties no Ludzas pilskalna

 Ieliku šorīt, vakar kaut kā sagurums bija pārņēmis. No mana telefona - pats aptumšošanās fakts kaut kā nu tā, izplūdis. Vairāk no  no kalna redzamā saulrieta ainava. Tomam fotoaparātā labāk sanāca.

Tas suņuks bija burvīgs. Visu laiku diedelēja, lai viņam punci pakasa.

Bildes no mana telefona.

Sāpīga tēma. Attieksme pret onkoloģijas slimniekiem

Šo tēmu esmu "malusi" vairākkārt. Tomēr tā ir un ir aktuāla. Runa ir par palīdzību onkoloģijas slimniekiem un viņu tuviniekiem.

Es necilāšu to nostūri, tos gadījumus, kad, uzstādot šo nejauko diagnozi,  ir zināmas cerības, ka ir iespēja slimnieku glābt ar medicīnai iespējamām metodēm.  Necilāšu to, ka mediķiem un tuviniekiem jādara viss, lai ārstēšanas un apkopes darbību rezultāts būtu veiksmīgs.

Es drīzāk par to, ko droši var nosaukt par humāno sadismu. Situācijās, kurās ir skaidrs - medicīna ir bezspēcīga, ar pacienta un viņa tuvinieku labo gribu arī nepietiek. Rezultāts vienalga būs priekšlaicīga atvadīšanās.

Var paskatīties arī tā

Šis raksts tapis pamatojoties uz Sintas Ezeras vietnē Facebook paustajiem nosodošajiem rakstiem ukraiņu darbošanās sakarībā pašu ukraiņu valstī. 

Te nu man radies pasmags viedoklis visu šo dažādo izteikumu sakarībā.

Protams, nav īsti jauki (tā, maigi sakot) gan Krievijā, gan Ukrainā uz ielām tvert karotspējīgus vīriešus un sūtīt viņus uz fronti tur darboties. Bet šai darbībai var atrast/saskatīt arī vēl vienu motivāciju. Vispirms par ukraiņu šīs darbības norisi.

Situācijā, kad Ukraina jau ceturto gadu ar astīti pretstāv Krievijas agresijai un mēģina noturēt savas valsts neatkarību, ir neglīti sēdēt malā - vienalga, vai it kā bēgļu gaitās kaut kur citzemēs, vai arī Ukrainā pašā - un neko nedarīt. Gaidīt, kad kāds cits malā sēdētāja vietā izdarīs darbu.

Par dažām tēmām, var jau būt, ka kādās atkārtošos

Vispirms gribu pateikt paldies Ludzas iedzīvotājiem. Proti, pagājušajā trešdienā publiski lietojamo grāmatu skapītī Ludzas parkā ieliku savu grāmatu Trīskrāsu karuselis ar domu - varbūt kāds lasītājs atradīsies. Un ir atradies/atradušies. Šodien, piektdienā, nogāju gar to skapīti - grāmatu jau kāds lasa (Un, pēc pārbaudītām ziņām - grāmata jau bija paņemta lasīšanai pagājušajā ceturtdienā, dienu pēc tās ielikšanas skapītī). It kā sīkums, bet patīkami. Paldies tam/tiem, kur to grāmatu lasa. Būtu ļoti jauki, ja vietnes Facebook grupās Ludza un Ludzas forums kādā brīdī grāmatu lasījušie izteiktu savu viedokli. Mani interesē jebkurš vērtējums - vienalga vai pozitīvs, vai negatīvs. Vērtējums ir vērtējums.

Tālāk par ko citu. Par o, ka nu ļoti bieži sastopams viedoklis "Mūsdienu jaunā paaudze nekam neder. Neko nemāk, neko nezina. Galvā tukšums, saprāta nemaz nav, tik patērētāji un vispār nekādi. Zudusī paaudze". Tad nu man jautājums - kāpēc tā jaunā paaudze neko nemāk, nekam neder? Visnotaļ loģiska atbilde - nekam nav mācīti, nav audzināti prast un varēt.  Un te nu akmens vecāku dārziņā. Tāds paliels, apmērā kā akmens bluķis ceļmalā.

Vēl Romas impērijas laikos bijusī prakse "Izklaides un maize tautai, lai tā nedumpotos".

Šo teicienu var droši ierakstīt sērijā "vecs kā pasaule". Un jau kopš Romas impērijas laikiem tiek realizēts ar mainīgiem panākumiem un visos laikos. aktualitāti nekādi nav zaudējis. 

Un visos laikos izklaidētāju lomā bijuši aktieri, zināmā mērā profesionālie sportisti un citas personas, kuru darbošanos var droši pielīdzināt aktieru, profesionālo sportistu darbībai kā publikas izklaidētājiem. 

Un publika maksā šīm personām kaut ar ieejas biļetēm uz kādu izklaides pasākumu. Vadoties no iepriekšminētā - jebkurš cilvēks, kurš uz skatuves/arēnā: šis cilvēks "bez pīkstēšanas" un tamlīdzīgām būšanām sniedz publikai to izklaidi, par kuru publika samaksājusi.

Plānošana un ekspromts

Es par dzīves ikdienas plānošanu un ekspromta vietu tajā. Un neapgalvoju, ka tikai viens vai otrs ir pareizs un vajadzīgs. Vajadzīgs ir līdzsvars starp ikdienas ritma plānošanu un spraugu plānā ekspromtam. Un nesakiet, ka savu ikdienas ritmu neplānojiet, viss esot ekspromts.

Iknedēļas piecu dienu iešana uz darbu jau ir sava dienas ritma plānošana, kurai piekārtojas plāns tam, kurā iet uz tirgu pēc dienišķās desas, vēl pievienojas bērna vešana uz kādiem pulciņiem, bērna skolasdarbu kontrolēšana, veas mazgāšana (pat veļas mazgājamajā mašīnā), vakariņu gatavošana un simts un viens cits darāmais sīkums. Pat teātra apmeklējuma kādā no brīvajām dienām ir plānveida darbība, kurai gatavojaties visas nedēļas, kaut vai garumā. Pat brauciens uz tambu-lamdu kukū valsti kaut kur dziļos džungļos atvaļinājuma laikā top plānos, notiek gatavošanās tam braucienam. Un viss, kas reizēm sagrauj plānus un liek ko darīt savādāk - vairumā gadījumu tas ir forstmažors, no kura nav pasargāts neviens no mums.

Cieņa

Var jau būt, ka par šo esmu jau paudusies. Ceru, taps piedots.

Man kā sarunu biedri vai kā tamlīdzīgi pārstājuši interesēt tie cilvēki, jebkuras etniskās piederības, kuri "Kāpēc mani neciena? Mani ir jāciena!" nespējot atbildēt uz elementāro "Par ko jāciena?". Laipnība sarunas laikā un cieņa pret to, ar kuru sarunājies - divi dažādi jēdzieni. Būt laipniem pret līdzcilvēkiem ir elementāra lieta, kas balstās uz pašcieņu. Sevi cienošs cilvēks nekad nebūs nelaipns un ne pretimnākošs pret apkārtējiem. 

Toties cieņa ir jānopelna. Ar darbiem, attieksmi un tamlīdzīgām būšanām.

Cieņu pelna vientuļais tētis, kurš "velk" bērnu bariņu un cenšas tiem iedot pamatu zem kājām; cieņu pelna arājs, kurš iegulda visu sevi labības graudā; cieņu pelna celtnieks, kurā uzceltie objekti stāv un stāvēs gadu simtiem un priecēs cilvēkus. 

Par Krieviju aizdomājos

Tiešām, aizdomājos. Un - laikam ka esmu šo jau kur citur cilājusi. Īsti neatceros vai šeit kādos savos ierakstos, vai arī tikai vietnē Facebook jautājumu uzdevusi. Nekas, laikam dubults neplīst vai kā nu tur.

Tikai jautājums. Vai ir vēsturiski bijis tā, ka krievi paši regulē notikumus savā zemē? Vai spēj to izdarīt kvalitatīvi un pozitīvi?

Sākšu ar, un ja tāds personāžs vēsturē tiešām ir eksistējis, Rjuriku un viņa karadraudzi, kas tapa uzaicināti valdīt it kā krievu zemēs, jo paši neesot tikuši galā. Tad nu no šiem sveštautiešiem cēlušās daudzas, ieskaitot galveno, it kā krievu kņazu dzimtas.

Tālāk seko tatāru-mongoļu virskundzība šo kņazu zemēs. ar tai sekojošo Zelta Ordas stabilo ietekmi uz norisēm šajās, it kā krievu, zemēs.  Pie kam arvien vairāk publiskā telpā izspīdinās versijas, ka tā paša Ivana Bargā galmā runas un dokumentu valoda esot bijusi tatāru valoda. Tiesa, neņemos droši apgalvot; nezinu, kur to īsti pārbaudīt.

Vēlreiz par to pašu

Vēlreiz par to pašu - par Latvijas izpārdošanu.

Šodien vietnē Facebook ieraudzīju norādi uz šo - uz to, ka "Latvijas valsts meži" (valsts uzņēmums) atpērk no zviedru īpašniekiem Latvijas mežus kopumā par 26 miljoniem eiro. Latvijas meži atgriežas Latvijas īpašumā.

Un te nu metīšu ar ķisenu katram, kurš "Milzu nauda! Aiziet garām citām akūtām vajadzībām!". Nebūtu mudaki urrā patrioti aizpārdevuši, nevajadzētu par milzu naudiņām atpakaļ atgūt. Tajā Latvijai atgriežamo zemes īpašumu sarakstā vēl vajadzētu apskatīties pēc par "sīknaudu" citzemiešiem aizpārdotiem lielajiem lauku īpašumiem, kurus tad varētu ja ne pēc nozīmes tautsaimniecībā izmantot, tad vismaz apmežot palielinot lāču, zaķu, vilku un citu meža iemītnieku apdzīvojamo platību.

Svētkiem izskanot

Nu visi palēnām ierodas vai jau ieradušies mājās šodien, 24.jūnijā. Ar zināmu gurdmi pēc svētku svinēšanas un slikti gulētas nakts. Un sākuši briest rītdienas iešanai uz darbu.

Tomer. Vai kāds ir aizdomājies par tiem, kuriem ir liegta svētku svinēšana? Jau gadiem ilgi. Par mediķiem, ierindas policistiem, ceļu policistiem, ugunsdzēsējiem, visa veida glābšanas dienestu darbiniekiem? Par masu pasākumu organizētājiem, māksliniekiem, kuri uzstājas šajos pasākumos? Par pārdevējām lielveikalos, kuras strādā līdz 21.00 - 22.00 vakarā bez iespējas izbraukt zaļumos izbaudīt svētkus, pie kam pārrodas mājās pārāk nogurušas,  lai kaut ko sagrabinātu svētku mielastam mājās apziņā, ka nākamajā dienā, kaut arī drusku vēlāk, nekā parastās dienās, jādodas uz darbu? Vai kāds ir iedomājies par tiem cilvēkiem, kuri pilsētās un citās vietās pēcsvētku rītā sakopj vidi pēc "ļoti kulturāliem un inteliģentiem" svinētajiem?

Vai kāds ir aizdomājies par to cilvēku, attiecībā pret kuriem "labticīgie" pilsoņi rauc nicīgus viepļus, milzīgo darbu, lai šie "labticīgie" pilsoņi varētu atpūsties?

Tikai jautājums. Vai kāds zin risinājumu tam, lai visi jebkuri svētki, būtu visiem? Arī tiem, kuri nodoršina šo svētku svinēšanu patērētājiem parastajiem?

Viela pārdomām ar uzņurdiena elementiem

Mani sakaitināja periodiski publiskā telpā internetvietnēs parādījusies informācija, ka kādi personāži varas gaiteņos ierosinājuši slēgt/likvidēt Rīgā krievu A.Čehova vārdā nosaukto teātri. Upsā. Teātrim būs BŪT! Tam ir vieta Latvijas kultūrtelpā. Izrādes tajā noskatīties dodas ne tikai krieviski runājoši cilvēki. Un tā teātra aktieri uzskatāmi piedalās latviešu kultūrprojektos. Kā tāds piemērs - Jakovs Rafalsons, kurs reiz tik ļoti populārajā un mīlētajā latviešu seriālā Ugunsgrēks atainoja Zanes Daudziņas atainotās jaunkundzes tēvu. Ja kādam nepatīk kādas tendences teātra darbībā, risiniet problēmas ar teātra vadību. 

Jebkura kaut kā vadība pirmāmkārtām atbildīga par viņiem pakļautās institūcijas darbību. Paturpinot šo domu tālāk - vai tad tiešām jālikvidē Latvija, ja kādam/kādiem/vienalga kam nepatīk Latvijas politiķu darbība? Teiksiet, teātris un valsts ir kas nesalīdzināms? Zināmā mērā ir. Gan teātris, gan valsts ir zināmā mērā uzņēmums, par kura darbošanos atbildīgi tie, kuri šo uzņēmumu vada.

Atkal par attiecībām, zināmu devu toksiskuma tajās un tamlīdzīgi

Nedaudz toksiskumam attiecībās kā tādam pieskāros savā 2022.gada 13.janvāra ierakstā. Toreiz runāju par toksiskumu skarot izjukušu attiecību fāzi, kurā attiecības fiziski beigušās, bet morāli, "galvā" vēl īsti nav beigušās. Pavisam drusku skāru zināmu toksiskumu esošajās attiecībās. Šoreiz par toksiskumu nedaudz citā skatījumā.

Ļoti bieži sanāk tā, ka esošās attiecības kādā punktā, rakursa sāk kaitināt un nogurdināt. Kaut kā pāris kopā nonācis līdz šim punktam. Un nav svarīgi šajā gadījumā, vai tas ir viens vai tomēr abi, kuri sāk just smagumu, nogurumu attiecībās.

Vai krāpniecība?

Drusku paplašināti par to, ko vakar vakarā "iebļāvu" vietnē Facebook.

Vakar no Rīgas atgriezos Ludzā kopā ar šo priekšmetu:

Sava auguma īpatnību dēļ - mazs augums un gadi jau arī tālu aiz... - neuzcēlu to uz plaukta vilciena vagonā. Toties, jau laicīgi iekāpjot padotajā vilcienā maršrutā Rīga-Ludza, vagonā to pie sienas nostutēju tā, ka tas priekšmets īsti netraucē ne man, ne arī kādam citam.

Veltījums tiem, kuri stīvējas par krievu un krievu valodas tiesībām Latvijā

Vispirms tas, ka krievvalodīgs ne vienmēr ir krievs. Padomju laikos Latvijā sabrauca strādāt un kā citādi darboties daudzu Padomju Savienības tautu pārstāvji, kuri še runāja minētās valsts kopvalodā - krievu valodā: krievi, baltkrievi, ukraiņi, moldāvi, Moldāvijas tauta gucuļi, Kaukāza kalnus apdzīvojošo tautu pārstāvji, pat čigāni (kurus jaunllaikos pieņemts dēvēt par romiem), Un daudzu citu tautu un tautiņu pārstāvji. Un pat šajos Krievijas-Ukrainas četru gadu ilgā kara rezultātā no kara pabēgušie ukraiņi izmanto krievu valodu kā saziņas valodu ar  Latvijas vietējiem. Vispār - postpadomju telpā krievu valoda kaut kā uzspiesti brīvprātīgā veida daudzviet publiskā telpā kļuvusi par starpnāciju saziņas valodu.

Tālāk.