Lipīgie demotivatori garastāvoklim. Šomēnes ļoti ātri ievācas

Prostitūcija, koncentrēti iz iepriekšējām tēmām

Protams, esmu šo tēmu cilājusi citu starpā savos iepriekšējos rakstos. Tagad pamēģināšu koncentrēti, jo tēma joprojām aktuāla, kaut arī nolikta varas gaiteņu tālākajā stūrītī. Nevēloties cilāt un vēloties izlikties, ka tādas nemaz nav. Un pie viena rakstu ar paavisam klusu cerību, ka tomēr "aizies" līdz tiem varas gaiteņos staigājošajiem un taps pieņemts saprātīgs lēmums.

Vispirms - prostitūcija ir ļoti, ļoti sens sociālas dabas pakalpojums pēc kura ir ļoti liels pieprasījums. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī pakalpojuma. Visi tie moralizējošas dabas iebildumi pret šāda tipa pakalpojuma sniegšanu ir tikai un vienīgi liekulība un realitātes noliegšana.

Mani komentāri vīriešiem par šo pakalpojumu:

Vākums pasmaidam. Šomēnes tiešām ātri savācas

Salaspils Botāniskajā dārzā. Bildes padaudz

Būts kopā ar māsu un vedeklas vecākiem. Parkā - stādu tirdziņš. Acis žilba un bija "Ak, kaut dārziņš man būtu!". Tik daudz jaukuma un vispār.... Un pie viena saulīte jauka, diena silta...

Un atkal kārtējais linku vākums. Nedaudz

1.  Ļoti reta alerģija. Ne pie mums konstatēta.
2. Harley dāma. Mūszemītē dzīvojoša.
3. Kad tad Plūdonis izvēlējās savu pseidonīmu?
4. Ilgonis Vilks par 21.gadsimtu.
5. Latvijā dzimstība kritusies diezgan jūtami.
6. PSRS (galvenokārt Maskava) pēc Otrā pasaules kara. Ekonomika. Klips krievu valodā.
7. Par aisbergiem. 
8. Dīvaini artefakti, kas liek padomāt. Klips krievu valodā.
9. Par to, kas ir skandināvi. Klips krievu valodā.

Pa ceļam uz Iļģuciema bibliotēku un tur - Guntas Deģes lekcija

Tiešām. Vispirms bildes no pa ceļam uz virsrakstā minēto bibliotēku, tad neliela izstāde bibliotēkā un Guntas Deģes atraktīvā lekcija par viduslaiku veļu un higiēnu. Nākošo reizi labošos un jau laicīgi informēšu par gaidāmām viņas lekcijām. Ir to vērts klausīties ne tikai faktoloģiskā materiāla dēļ, bet arī dēļ materiāla pasniegšanas veida. :)

Jolantas Tīfenbergas nelielā izstāde un mazliet Ķīpsalas pirms un pēc izstādes apmeklējuma

Jā, nu šoreiz veiksmīgi nokļuvām. Atšķirībā no pagājušās sestdienas. Skatīties izstādi braucām tai pašai meitenei, kuras gleznas pērn braucām uz Lapmežciemu skatīties. Atradīsiet caur Iezīmi Lapmežciems. Ja toreiz izstādē bija tieši glezniecība, tad šoreiz darbs ar metālu. Un bija "Ups! Viņa spēj arī šajā formātā strādāt! Interesanti un jauki!". 

Katrā gadījumā ir noskaņojums sekot meitenes radošumam un pēc iespējas izstādes apmeklēt.

Sanāk man periodiski ko pa ceļam pabildēt

Nu jā, atkal. Par laikam ka runātām tēmam.

Var jau būt, ka noteikti esmu runājusi par šīm tēmām kādos citos rakstos. Tagad vienkārši laikam ka noslēguma akordi. Runātām tēmām. 

* Mums skolā, mācot latviešu literatūru, uzsvēra Raiņa "Ļaunu ņemt un vērst par labu/Tas piedot ir". Nu, tiešā nozīmē ne vella. Piedot ir izrunāt un "nolikt plauktiņā". Ja nesanāk izrunāt, vienalga ķipa saprotoši piedot, bet neaizmirst līdz mirklim, kad atliktā saruna tomēr notiek. Tad, noslēdzot tēmu, arī aizmirst. Un nevajag visu laiku dzīvot ar "tu toreiz to, šito un vēl kaut ko izdarīji tā, ka mani nosāpināji" situācijā, kad nodarījums sen jau izrunāts un palūgta/saņemta piedošana pēc sarunas. Nu nedrīkst sevi dedzināt dzīvojot jau izbeigtā pagātnē. Nekas labs no tā nav sagaidāms, tikai sabojātas attiecības.

Nu jā, tie ir demotivatori. Šoreiz ātri, pavisam ātri sakrājušies

Kaitina un aizvaino

Nē, nav tā, ka skraidu apkārt ar aizvainotu ģīmi. Mani neredz ar drūmu seju. Mājās vismaz visiem uzsmaidu, kaut ko jauku pasaku. Arī radiem, draugiem, paziņām tā īsti piktu ģeimi nerādu. Man vajag tā pavairāk, lai es "uzsprāgtu". Citādi - cenšos savaldīties un savu negāciju par kaut ko neizgāzt apkārt.

 It kā jau nav slikti, nebojājas attiecības ar apkārtējiem. Bet tajā pašā laikā tam visam, kas reizēm uzrūgst, kaut kur ir jāizgāžas, lai pati nepārplīstu. Aiziet izkliegties mežā? Iedzimtais slinkums kaut kur vilkties tikai tāpēc, lai izkliegtos. Man labāk patīk un ir pat luste kur pēc kaut kā pozitīva aizdoties. 

Brīvības, tiesības un tamlīdzīgas lietas. Laikam ka pašvērtējums.

Laikam ka noteikti arī šo tēmu esmu aprunājusi daudz un dikti iepriekšējos tekstos kādas Domas pastiprināšanai, apstiprināšanai. Bet nu dubultais vai kurš tur pēc skaita neplīst.

* Mēs esam tik brīvi, cik nu gribam būt paralēli apzinoties, ka daudzas mūsu brīvības beidzas tur, kur sakas kaut kaimiņu Ješkas brīvības. "Nodrāzta" frāze, bet tajā ir ļoti daudz patiesības. Piemēram, kaut vai tajā pat sabiedriskajā transportā. Tik ierastā, jau par rutīnu kļuvušā ritmā. No transporta taps izsēdināts tas, kurš visai skaļi uzbāzīsies tantukam ar savām dzejas vārsmām. Tam dzejotājam ir brīvība tās dzejas lasīt, bet tantukam ir brīvība klausīties dzeju tad, kad viņa grib, nevis kad viņai uzspiež. Nu, kaut kā tā.

* Šo es laikam esmu tikusi, bet statuss nenosaka cilvēka brīvības esību vai neesību. Juridiski nebrīvs cilvēks reizēm ir brīvāks par juridiski brīvu cilvēku. Viss ir atkarīgs no domāšanas; teiksim, intelekta pakāpes.

Labi, necilāšu savā ziņā cilātas lietas, vispārzināmo.

Ko esmu sadarījusi laika periodā

Nē, nebūs tomērt paīdēšana, kā nesenajā ierakstā. Bet zināms atskats laikam ka būs. Un domāts plašāk, nekā pieminētajā rakstā piezīme par to, ka pagājusī ziema man pasmaga bijusi.

• Nedaudz caurskatīju savus rakstus (nu tā, tiešām virspusēji laikam ka) un konstatēju, ka man tiešām sanākuši divi raksti vienā tēmā, par vienu un to pašu un par vienu un to pašu emociju. Vispirms - 2017.gadā, un arī pērnā gada novembrī. Tomērt ārā nevienu nedzēsīšu. Lai paliek abi ar norādi uz to, ka mana nostāja pret minēto darbību palikusi nemainīga. Cik nu no mana metrs ar kepku, tāda kruķīšana nu sen jau ka lieka kļuvusi...

Kārtējie pasmaidam demotivatori

 

Nedaudz Ķīpsalā

Nu sanāk man kā vienmēr. Pierunāju māsu aizbraukt uz vienu izstādi Ķīpsalā, RTU vienā korpusā izstādīti apskatīt. Atkal meitenei, kuras gleznas pērn triecāmies uz Lapmežciemu skatīties. Un - lika drusku pagaidīt. Tas korpuss vaļā ir tikai darba dienās. Nāksies braukt to izstādi skatīties jaunnedēļ, pa nedēļas vidu. Bet bildes tomēr sataisīju no drusciņas Ķīpsalas. Ņemiet par labu.

Tāda varbūt paīdēšana? Bet varbūt pafilozofēšana?

Un tiešām, var jau būt ka viss kopā iesāksies kā neliela pažēlošanās. Un pafilozofēšana. Kā aizies.

*  Zināms gandarījums, ka, it īpaši pēdējo pāris gadu laikā, manu lasītāju skaits ir krietni audzis. Pa bloga "aizmuguri" redzams. Tomēr tajā pašā laikā iztrūkst zināmas atgriezeniskās saites. Nu nav maniem lasītājiem ko piebilst vai iebilst. Tie komentāri, kas reizēm parādās - reti, ļoti reti. Pat Sviestabeka pazudis (Bet varbūt pazudusi? Neesmu jautājusi genderisko piederību. Un arī - vai tas uz mani attiecas ārpus komunicēšanas kādos komentāros?). Nē, protams, ir komentāri pie kāda bilžu bloka, bet arī tas ir gadījumu raksturā....

*  Kaut kā pagrūti morāli un fiziski esmu pārdzīvojusi šo ziemu. Kaut kāds nehalo noskaņojums visu laiku bijis, kaut arī esmu gājusi un darījusi; cits jau neviens manā vietā manas lietas nekārtos. Pat ne sulu no veikala neatstieps. Un ir milzonīgs paldies tiem, kuri kaut morāli bija ar mani un palīdzēja man savākties.

Adījumi: džemperīša v.i.

Palēnām, pamazītēm atsāku adīšanu. Vērtējumam - džemperīša v.i. (un, ja nu kādam ieinteresē). Noderīgs laikam ka stilīga plecu uzmetņa veidā ar drīzāk dekoratīvu kapuci arī pavasara-vasaras-rudens vēsākā dienā. Par modeli izmantoju māsu.

6,- eiro. Bet viss ir runājams.

Vēl man top šallītes, bet tām tiešām patlaban nav sezonas prece.

Katrā gadījumā, viss ir sarunājams un aptaustāms. Ja uzrodas vēlme.

Nu jā, kā nu bez tā - bez linkiem. Šoreiz nedaudz

1.  Hm, marsiešu gaidās?
2. PSRS biorobotu laboratorijas....
3. Atrasts "nolādēts" kuģis. Lūgums tiem, kuriem ir Apollo abonements - nu lūdzu ierakstiet komentārā, kas tad īsti bija ar to kuģi. Man tik pats sākums pieejams...
4. Par Rīgas vēsturisko bruģi.
5. Zigfrīda Annas Meierovica radinieces spēkrats.
6. Par to, kas ar mums notiek, kad mēs guļam.
7. Demogrāfija, vēsture un....
8. Karte tam, kā Anglija kļuva par Angliju. Tautu ceļošanas gaitā.

Filozofijas uzplūds

 Atkal ka laikam ka noteikti "apmuļļātas" lietas runāšu. Bet, laikam ka sanāks koncentrētāk.

1. Par reliģiju esmu daudz un dikti visādos rakursos runājusi. Noteikti atradīsiet ar Iezīmi Reliģija tos manus izplūdus. Tik piemetinu, ka ticība kaut kam, arī Dievam, ir katra paša izvēle. Un katra paša izvēle ir tas, pie kādiem argumentiem ticēs, un pie kādiem argumentiem neticēs. Protams, mazam bērnam var iemācīt domu par Dievu un vēl daudz ko citu, pat rituālus ar Dievu saistītos. Bet te atkal ir bet. Kad bērns mācās, viņam ir daudz visādu Kāpēc, uz kuriem vajag argumentētas atbildes, lai viņš nonāktu pie kaut kāda sava secinājuma. Un dzīves laikā tajā pat laikā norisinās vērtību, ticēšanas kritēriju pārvērtēšana, izvērtēšana; vispār esošās informācijas sijāšana dažādu iemeslu rezultātā. Un tad sanāk daudz ko mainīt (vai nemainīt - viss atkarīgs no tā "sieta" darbības rezultātiem).

Nedrīkstam atteikties un aizmirst

Šo, ko tagad runāšu, esmu "apmuļļājusi" dikti un daudz dažādos tekstos un dažādos rakursos. Tagad mēģināšu kaut kā koncentrētāk. Neņemiet ļauna, ja kaut kur kaut kādā veidā paatkārtošos.

Tiem, kuri pukst, ka "mēs jau maza tautiņa, ko nu mēs, mēs neko nespējam ietekmēt" un vēl kaut ko no šī cikla, - kungi un dāmas, ielasieties mūsu vēsturē. Tad sasapratīsiet, ka maza tautiņa reizēm spēj daudz un dikti. Jā, mēs cipariski neesam daudzskaitlīgi, bet... Un te nu sākšu "izplūst". 

Un mūsu vēsturi veido labi un ne visai labi (maigāk sakot) notikumi, cilvēki. Bet tie visi ir mūsu. Un veido mūsu vēstures kopainu. Tikai labā un ļaunā kopsaucējs dod pilnu kopainu. Un Vārda Atpazīstamību.

Atkal, atkal, atkal un atkal demotivatori. Ne pārāk daudz šoreiz

Rakstnieks: Kārlis Skalbe

 Vispirms rakstniekam veltītais Vikipēdijas šķirklis.

Atceros, ka skolas gados mācīja. Stundās noteikti bija kādas runas par viņa daiļradi, īpaši atceros runas skolā par viņa pasaku Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties, pēc kuras uzņemta animācijas filma 1980.gadā. Vēl skolas laikā atceros lasījusi pasaku Vērdiņš, drusku vēlāk arī Kaķīša dzirnaviņas. Vai vēl ko - īsti neesmu pārliecināta.

Viens gan mani toreiz pārsteidza. Rakstnieks bija devies emigrācijā 1944.gadā laikam ka. Un emigrācijā arī miris. Bet laikam jau ka sarunas par Kārli Skalbi skolās bija kāda sava veida uzdrīkstēšanās - mācīšana par emigrācijas rakstnieku. Vēl šobaltdien nezinu, kādus argumentus Latvijas PSR varas gaiteņos nācās pastaipīt, lai - "emigrācijā esošs cilvēks, padomju ideoloģija....". Tiešām, nezinu. Bet viss notikās.

Ja nu kas, Kaķīša dzirnaviņas joprojām man ir tuvas, ir tuvas manam dēlam, ceru, ka būs tuvas maniem mazbērniem.

Šodien atkal kārtējais pa ceļam

Pa ceļam uz Imantu darīšanās stūrītis Bastejkalna un mazdrusciņ Imantas.

Par 4.maija tautastērpu gājiena pasākumu

Tas nu rakstu. Negribēju uz emocijām uzreiz rakstīt. Un laikam nav nozīmes rakstīt par tehnisko pusi, ar to var iepazīties linkā, kurš ir daļa no šīs frāzes. Un prasās emocionāla asara. 

Man par lielu pārsteigumu bija tas, ka šāds pasākums 4.maijā notiek jau 9 reizi. Biju palaidusi garām. Un prasās emocionāla asara. 

Emocionāli? Tāda par sajūta, kā Dziesmusvētkos. Man, kā rīdziniecei, kuras saknes senči Rīgā iestādījuši jau samērā sen - vēl tālajā 19.gadsimtā daļa manu senču uz Rīgu atnāca jau brīsniņu pēc dzimtbūšanas atcelšanas lielākajā Latvijas daļā - laikam jau ka ir svarīgi, ka "visi Latvijas ceļi ved uz Rīgu". Tiešām, svarīgi. Un Rīga man asociējas ar dzimteni tās svarīgākajā nozīmē. Un zinu, ka, konsultējoties ar specialistiem, reiz darināšu sev Rīgas 19.gadsimta pirmās puses latviešu iedzīvotāja tērpu. Tā būs taisnīgi. Un prasās emocionāla asara. 

Esmu laimīga, ka Rīga svarīga ne tikai man, bet arī daudziem citiem. Un tās tautastērpu krāsas un stili... Mūsu relatīvi mazajai valstiņai tik daudz dažādības. Un prasās emocionāla asara. 

Esmu laimīga, ka mēs bijām, esam un būsim. Par spīti citiem un par prieku sev. Un prasās emocionāla asara. 

Labi, jūs mani sapratāt.

Tautastērpu gājiens. 4.maijs. Rīgā

Šoreiz no otra gala laikam. Raksts par pasākumu būs vēlāk. Tagad bildes.