Trīs dienas Vangažos un vēl šis tas

1. Trīs dienu drasēšana pa Vangažu dzīvokļiem ir beigusies. Urrā! Un ir skaidrs, ka es uz to ūķi negribu braukt vairs ne par kādu sviestmaizi. Pat ne par 4,5 eiro vērtu anketu. Pa guļamrajoniem es varu pavazāties arī Rīgā un tie izskatās skaistāki un sakoptāki par vietu, ko sauc Vangaži. Un vismaz savā galā neesmu manījusi dienas laikā klīstam krietni iereibušus degunus. Vismaz sestdien un svētdien tādu bija daudz. Krieviski runājoša pilsēta, kurā laikam jau latviešu ir mazākumā. Tomēr lielākā daļa spējīga runāt un saprast abas valodas. Un sarunās viegli pāriet no vienas valodas uz otru. Vismaz vidējā un vecākš paaudze.

Un mans svētdienas vakara uztraukums par tikai piecām kopā sestdien un svētdien savāktām anketām un tam sekojošai galvas mazgāšanai, bija vētra ūdensglāzē. Kad jau biju ataisījusies doties pie priekšnieces ar papīriem un skaidrošanos, viņa man pati piezvanīja un aizsūtīja uz Vangažiem anketas vākt. Un šodien aizvedu tikai apgaitas papīrus, līgumu un parakstīju planšetnieka nodošanas - pieņemšanas aktu. Viņa bija ļoti steidzīga, saruna nesanāca, bet saprotams bija, ka šodien vismaz man no Latvijas Faktiem ir brīvdiena.

Ar šo tad pagaisām varam aizmirst to mello caurumu Vangažus. Ceru, ka uz turieni vairs nebūs jābrauc.

2. Nedaudz vēl pieminot Vangažus, man gar degunu aizgāja Rīgas svētki. Gribējās apskatīt amatnieku darbnīcas un Leļļu parādi. Un vēl daudz ko citu. Tagad jāgaida nākošo gadu. Ceru, ka nekas nākamgada Rīgas svētkus man neizpurgās. Protams, es abas brīvdienas biju mājās tādā laikā (vismaz sestdien), ka vēl varētu paspēt līdz Rīgas centram aizšaut un ko redzēt, bet iekšās nebija. Pārākais nogurums.

3. Ir tomēr patīkami pamosties neaizpampušām acīm, kuras knapi var izārstēt divas stipras kafijas krūzes. Is patīkami atturēties no alus bundžām. Tas mans lēmums tomēr bija pareizs.

4. Tomēr neizturēju un atbloķēju anonīmiķus, t.b. punkts savas "pārējie lasītāji, tostarp anonīmie". Tomēr ļoti ceru, ka visi komentāri tiks parakstīti ar jel kādu vārdu. jo Anonīms ir bezsejains nekas. Un ar neko sarunāties ir pagrūti. Tur jābūt garīgi ļoti slimam. Bet savu attieksmi pret anonīmajiem esmu 

paudusi jau agrāk.

P.S. Nebiju domājusi, ka man būs tik daudz ko teikt, kā pēdējos divos mēnešos. Varbūt, ka kādā brīdī iestāsies arī kāds klusuma brīdis. Kas to lai zina. Un īsti pat neesmu pārliecināta, vai maz gribu tikt pieminēta baltā runča blogāres apskatos. To lai izlemj viņš pats. Mani raksti jau pārsvarā ir pārdomas un kāda lietas, vietas apraksts.

Atkal par Vangažiem

Šorīt jau rakstīju, ka pošos uz Vangažiem atkal. Kaut biju tur jau vakar. 

Zinu, ka šo abu braucienu sekas rīt būs "galvas mazgāšana". Tika iedots planšetnieks un bija jāsavāc 2vās dienās 20 anketas. Man pa abām dienām izdevās savākt 5as. Kad pirms tam man tika dotas anketas klaiņošanai pa Purvciemu, tad deva 8 līdz 10 uz trim dienām. Un tas bija reāli ar visu to, ka daudzās vietās netiku iekšā vai mani atraidīja. Katrā gadījumā dotajos uzdevumos es tās 8 - 10 anketas savācu ne jau vienā dienā un ne ar pirmo piegājienu reizēm. Ņemot vērā to, ka Purvciemā un visa Rīgā vispār ir nokodētas vai pieatslēgotas ārdurvis. Vangažos tā nav. Varbūt viņi durvis tikai uz nakti pieslēdz, jo slēdzenes ir. Nezinu, kā rīt beigsies saruna ar manu darba devēju. Paredzu, ka skaidrošanās būs liela. Un pie viena tas lietus, kas sākās Vangažos un sekoja man līdzi līdz pašai Rīgai un mājām. Ja ļautu vēl rīt, parīt uz Vangažiem aizbraukt, gan jau ka savāktu atlikušo. Ceru.

Tas tiktāl par manu ablomingo un slikto garīgo.

Tagad par pašiem Vangažiem. 

Par pašu pilsētu rakstīju jau vakar. Tikai vispārīgi laikam un sūkstījos par autobusu satiksmi. Tagad drusku konkrētāk un vispirms par satiksmi. Darbdienās autobuss, kas iebrauc pašos Vangažos, no Rīgas autoostas un atpakaļ kursē reizi stundā. Plus mīnus 15 minūtes. Bet brīvdienās tas turp kursē reti. 

ir pat divu stundu pārtraukumi. Alternatīva ir iziet uz Pleskavas šoseju un cerēt, ka kāds tālbraucējs autobuss uzņems un aizvedīs vismaz līdz Rīgas Juglai.

Pilsētas centrs - tipisks Rīgas mikrorajons, kas nosaukts par pilsētu. No vietējo sarunām sapratu, ka Vangaži pilsētas statusu ieguvuši samērā nesen - pirms 20 gadiem. Pilsētai pietrūkst savas auras un savdabības. Nesanāca apskatīt privātmāju rajonu, bet neceru, ka tur būtu kas īpaši apskatāms. Pat Ludzā, par kuras slikto vēsturisko auru sūdzējos, bija ko redzēt un par ko papriecāties. 

Izrādās, Ludza ir 30os gados degusi un atjaunota kā nu atjaunota. Bet tur vismaz jūtama vēstures elpa un pilsēta sakoptāka par Vangažiem. 

Par darba trūkumu vietējie nesūdzējās, tikai teica - cilvēki negrib strādāt pie tām algām. 

Labi, ka nebija fotoaparāta, jo Vangažos nav ko redzēt. Nu, vismaz tas, ko es redzēju, nebija apskates vērts.
Un vēl. Aizmirsu pieminēt, ka es atklāju Vangažu publisko tualeti. tā ir tur pat centriņā, noslēpusies krūmos aiz tirgus necila koka celtne ar divām sirsniņšm - divvietīga, Bet iekšā - tas pats padomjlaika caurums grīdām kurā ir jātrāpa lai nesasmērētos un galīgi nav tualetes papīra. Ko tur tarīt cilvēkam, ja viņam tas gribulis sanāk smagāks? Jāstaipa laikam līdzi salvetes.

Ceļa jūtīs

1. Nezinu, kā man šodien veiksies. Vairāk, kā skaidrs, ka visu nepieciešamo interviju kvotu - 20 respondentus nesavākšu, jo ne jau katrā dzīvoklī vienmēr saka: "Okei, lūdzu". Bieži cilvēki vai nu nav mājās vai arī vienkārši negrib runāt savu iemeslu dēļ. Principā man jāsavāc 19, jo vienu dabūju vakar.

Cik ilgi izturēšu, tik mēģināšu turēt, jo jūtos daudz labāk, nekā vakar un ir vēlme darboties. Ja kas pietrūks, aizbraukšu rīt astes pievikt. Un tad jau varēs domāt tālāk. Vismaz tagad zinu, kur ir pietura no šosejas, ja man neizdodas tikt uz to autobusu, kas iebrauc pašos Vangažos un arī nokļūšana no šosejas līdz Vangažiem zināma. Vakar "izpīpēju" un tantuks puķu kioskā izskaidroja.

2. Pie viena - vakar vakarā pieteicās viens cilvis, kuram būs vajadzīga tulkošana no krievu valodas. Ceru, tur izvērtīsies abpusēji izdevīga sadarbība un viņš ar maniem tulkojumiem būs mierā.

3. Visai inteesanti, ka daži mani pēdējā laika raksti atzīmēti ar "jocīgs", kaut arī nebija domāti kā joku fabulas. Acīmredzot pateiktais kādam licies jocīgs, bet es pati nemaz neesmu pamanījusi, ka rakstu ko jocīgu. Tikai savu pasaules uztveri un notikumus tajā. Labi, ka mans izteiksmes veids liekas "jocīgs", nevis zem katras kritikas un ārā metams un lapu slēdzams. Patīkami, ka mani lasa un jel kādā veidā reaģē uz izlasīto.

4. Mīļā tauta, gaidiet vakaru vai rītdienas agru rītu (viss būs atkarīgs no noguruma pakāpes), kad būs atskaite par manu šodienas braucienu uz Vangažiem. Paldies dievam, braukāšana par brīvu. Ja nu nāksies vēl rītu braukt.

Vangaži

Šorīt, bruņojusies ar planšetnieku, dažām instrukcijām, apgaitas lapām un vēl šādu tādu darbam nepieciešamo drazu, devos izbraukumā uz Vangažiem. 

Brauciebs sākās jautri. Man bija izprintēts konkrēta autobusa, kurš iebrauc Vangažos, kustības saraksts. Bruņojusies ar šo sarakstu un invaliditātes apliecību droši piedrasēju autoostā pie kasēm. No kurām mani pasūtīja. Nē, ne jau uz mazmājiņu. Kaut kur uz tilta esot citas firmas, kas saucas Sabiedriskais autobuss, kas tas arī pieņem pasažierus ar šī reisa numuriem. Autobusu kustība - zem katras kritikas. Brauc reizi stundā, citreiz divās.

Izstaigāju vienas mājas kāpņu telpu, dabūju vienu anketu un sapratu, ka vairāk nevaru. Dažādu objektīvu iemeslu dēļ - viens no tiem tualete redzamības zonā. Bet tas nu tā. Garāmejot. Sapratu, ka jākuļas atpakaļ uz Rīgu un jāsaglābj savs organisms. Un bija skaidrs, ka šodien es toč uz Vangažiem vairs nebraukšu, bet darīšu to rīt no paša rīta.

Nākošā jautrība sākās, kad noskaidroju, ka vietējais autobuss uz Rīgu ir aizbraucis 14.08 un nākošais būs tikai 17.00. Bija 14.18. Turpat esošajā puķu kioskā pajautāju pārdevējai, kura aiz garlaicības kaut ko adīja, par iespējām tikt uz Rīgu negaidot tos piecus vakarā. Laipni tiku aizsūtīta uz Pleskavas šoseju (ar visu pastāstu, kā turp nokļūt). 

Labi, ka tur uz autobusu nebija jāgaida ilgāk par desmit minūtēm. Tāpēc tagad nu esmu mājās, nevis vēl pusstundu gaidu autobusu, kas mani vedīs mājās.

Par pašu pilsēteli runājot - pat Ludza ar savu ikdienas miegainību likās aktivitātes kalngals. Daudz blokmāju, dorvīm kodi nepastāv kā šķira. Varbīt viņi durvis uz nakti aizslēdz, jo slēdzenes redzēju.  Privāto sektoru nepiefiksēju īsti, jo ceļā trāpījās ierastās Rīgas guļamrajonu celtnes. Rīt pa Vangažiem pavazāšos vairāk, varēšu pastāstīt ko vairāk.