Vakar padalījos še ar nedaudz pagaudīgu ierakstu, kuru biju pārkopējusi no feisbuka, kur tas tapa vispirms. Pārlasīju abus rakstus, kuri ir viens pret vienu gan feisbukā, gan šeit. Radās plašākas domas. Varat tās uzskatīt par kārtējo tukšpadsmit izplūšanu tekstā, varat iedziļināties un kādi nebūt izteikties.
Dzīve ilūziju pasaulē nemaz tik neiespējama nav. Nē, es neesmu pārskatījusies Matriksu, kaut arī tur stiprā mērā skarta tēma par dzīvi ilūzijas pasaulē.
Laikam jau sākšu ar to, ko par ilūziju īsti nosaukt ir pagrūti. Īstenu mātes mīlestību pret bērnu par ilūziju tiešām nosaukt pagrūti. Māte mīlēs bērnu jebkurā tā sasniegtajā vecumā. Par 50-gadīgs onkulis būs savai mātei mīļš pa īstam. Un vienalga, vai tas onka būs cienījams profesors cienītā universitātē vau nodzēries kurkulis cietuma robā. Viņš būs viņas bērns, kuram reizēm pat nebūs nekā cita, uz ko paļauties grūtā brīdī.
Bet ārpus mātes un bērna attiecībām?
Tur, manuprāt, spēkā ir kolektīvā ilūzija. Ilūzija par to, ka darbā esi neaizstājams darbinieks, ka bez tevis viss apstāsies. Ne vella. Darbā tu esi tāda pat mēbele, kā visas citas. Algu maksā? Bet algu maksā arī tam krēslam, uz kura sēdi - tik to algu sauc par kārtējo tehnisko apskati. Pienāks brīdis, kad darba devējs izlems nomainīt tevi pret jaunāku darbinieku, to krēslu - pret modernāku. Pat darba devēju pašu var nomainīt kāds augstākstāvošs darbinieks, vai arī tu pats izvēloties aiziet strādāt citā darba vietā.
Iemīlēšanās? Viena no ilūzijām. Uz sitiena iemīlas meitenē/puisī, kuri sastapti teātrī, kafejnīcā, kādā masu pasākumā. Mīlestības ilūzija rodas vēlāk, kad divi cilvēki ir pieņēmuši viens otra arī negatīvās puses un tomēr turpina būt kopā. Šķiršanās šajā tandēmā? Kad tavas ilūzijas par otra cilvēka nu ļoti lielajiem plusiem sašķīst kā trauslā stikla glāze. Kad iestājas sapratne par to, ka tas otrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, nevis tāds, kādu esi iedomājies.
Mīlestība un cieņa kā tāda? Arī ilūzija. Ilūzija, kuru radām paši. Jo gribam tapt mīlēti un cienīti. Izdarām ko labu kādam. Nav svarīgi kam - cilvēkam, pamestam sunītim, ķepiņu salauzušam kāmītim. Mēs jau principā to darām darāmo tāpēc, ka tas, kuram taps palīdzēts - būs mums draugs un pateicīgs par palīdzību vajadzīgajā brīdī.
Antuāns de Sent-Ekziperī reiz savā Mazajā Princī ierakstīja frāzi: "Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām". Runājot par atbildību. Bet arī pati atbildība ir sava veida ilūzija.
2000.gadsu sākumā bija tapis lielisks krievu seriāls Likvidācija (Ликвидация). Seriāls par cīņu ar organizēto noziedzību pēckara Odesā. Seriāls labs. Ja interesē, var novilkt torentos, jūtūbē noskatīties. Var jau būt, ka ir kādas citas vietas, kurā tam seriālam tikt klāt. Man no tā seriāla atmiņā stipri iesēdusies frāze: "A tev to vajag"? (А тебе это надо?)
It kā nekaitīga frāze, iederas filmas-seriāla kontekstā. Bet. Katra mūsu vajadzība vispirms ir vajadzība pēc ilūzijas par kaut ko. Pēc ilūzijas, ka darām kādam vajadzīgu lietu, ka mūsu uzmanība un līdzdalība iekš kaut kā ir vajadzīga...
Bet vai nav kāds apgriezts variants - mums ir vajadzīgi tie cilvēki, tās lietas, tās darbības?
Ne jau vienmēr mēs paši ar krūti pa priekšu "esmu te, tur, un vispār" vajadzīgs. Tiešām, ilūzija car savu neaizstājamību.
Bet - kamēr ilūzija ir un darbojas vismaz divos virzienos, viss ir kārtībā. Puslīdz. Bet kad tā ilūzija beidzas vismaz vienā virzienā? Tad kāds paliek pavisam viens četrās sienās un kaktā, kurā klusu īdēt.
Vai ir atbilde jautājumam - cik mēs esam vajadzīgi paši sev un cik vajadzīgi citiem? Kur beidzas mūsu pašu ilūzija un sākas kāda cita ilūzija? Mūsu ego ilūzijas vajadzība un kāda cita ego iluzorā vajadzība pēc mums?
