Manas svecītes svētos

Laikam jau netipiska esmu, kādam likšos nepareiza.

Man svecītes 11.novembrī deg ne tiem, kuri atdeva savas dzīvības Latvijai, man tās deg tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai. Garlību Merķelim, Dainu Tēvam Krišjānim Baronam, jūrskolu tēvam Krišjānim Valdemāram, tiem aktīvistiem, kuru 19.gadsimtā izloloja laikmetiem cauri plūstošos latviešu Dziesmu svētkus, Aleksandram Čakam.... Daudziem tiem, kuru dzīves rosība ir joprojām te un tagad, kaut arī viņi jau sen kā no mākoņa maliņas noraugās mūsos. Atdot dzīvību ir mirkļa uzrāviens. Veltīt dzīvi ir process, kurš turpinās mūsos, ar savām stabilām pēdām un vietu norisēs.

Man svecītes ir piemiņa tiem, kuri darīja un darīja, un darīja to, kas tagad ir ieaudzis mūsos, ir mūsu esamība te un tagad, būs tur un turpat, kurp ies mūsu bērni un mazbērni.

Vakardienas čau

Vakar nerakstīju, jo, atbraucot mājās acis lipa ciet un miegs klauvēja uz nebēdu pat ātrāk, nekā parasti eju gulēt. Ceru, neko neesmu nokavējusi.

Es bez piedzīvojumiem, neatkarīgi no to lieluma, laikam nemāku iztikt. Vakar bija tādi sīkpiedzīvojumiņi, gļuki pa ceļam, tomēr zināmu adrenalīna devu un iemeslu pasmaidam deva.

Interesanti sākās jau no rīta, pēc pusdesmitiem. Iekšējā Juglā pēc jau sen aizrunātas tikšanās kāpu iekšā savā 29.autobusā, lai dotos mājās uz savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī. Kāpjot iekšā bez jel kādas intereses pamanīju biļešu kontrolētājas, ierasti nopīkstināju savu Rīdzinieka karti, apsēdos. Kontrolētājas laikam pavēroja, vai visi, kuri kopā ar mani iekāpa šajā autobusā, arī nopīkstina pīkstināmo un kāpa ārā. Pirmā jau bija izkāpusi, otrā - kāpšanas procesā, kad autobusa vadītājs mēģināja vērt autobusa durvis ciet. Kontrolētāja tomēr paspēja izspraukties ārā. Hm, kāds tam gļukam iemesls, ka kontrolētāja gandrīz iesprūda autobusā? Man tā ir mīkla.

Ha, gadās taču jocīgas dienas

Tas jocīgums sanāca šodien. Gadās visādi. Bijām ar māsu sarunājušas tikties pie Miķeļa kapu ieejas deviņos no rīta. Sapētīju savus autobusus - man autobusa pieturā Meža prospekts jārāpjas laukā no sava, iz Vecmīlgrāvja braucošā, autobusa un tur jāaiziet līdz 48.autobusam, kurš pieved praktiski klāt pie tiem kapiem. Godīgi izeju no mājas uz nopeilēto autobusu no sava kakta. Neesmu vēl pat pusceļā uz pieturu, kad māsa piezvana, ka aizgulējusies un sarunājam tikšanos tur pat, tik stundu vēlāk.

Kad nu līdz kapu vārtiem tikts, sabrīnāmies. Jo lietus šodien netapa solīts, tik mākoņainas debesis, bet no gaisa nāk kaut kas rasai līdzīgs un ir pavēss. Tomēr, kamēr kapos ierosījāmies, laiks krietni salabojās, pat silti kļuva.

Pēc apskatu 48.autobusa sarakstu atpakaļ Vecmīlgrāvja virzienā un teciņus uz autobusa pieturu. Sagaidu, iekāpju. Hops, nebiju paskatījusies sarakstā, ka tā pieturvieta kopīga gan virzienam uz Sarkandaugavu, gan virzienam uz Pļavnieku kapiem. Lecu nākamajā pieturā, Čiekurkalna stacija, kas uz pārvadtilta, kurš aizved uz Brīvības ielu pie VEF kultūras pils. Pie tās pils tad iesēžos 58.autobusā un uz mājām... Pat ātrāk sanāca, nekā ja būtu caur Sarkandaugavu braukusi. Laikam.

Tās dažas bildes no tā pārvadtilta apakšas ņemtas netālu no Brīvības ielas.

Caur laika prizmu

Kārtējais pārdomu mikslis. Un atkal saku - neroku dziļi, pāriešu tam, kas virspusē guļ/gulēja. Jo tas, kas dziļāk - raibāks un daudzlāņaināks par virspuse redzamo. Bet tas, virspusē esošais, tomēr ir aicinājums rakt un vērtēt tos apakšpuses slāņus. Un var beigās izrādīties, ka virspuse ir mānīga.

Katrā gadījumā turpmākteiktais - viela pārdomām un aicinājums uz diskusiju.

Diezgan bieži esmu sastapusi visādās sarunās (privātās un publiskās) viedokli, ka Gorbačovs ar savu darbošanos esot sagrāvis PSRS. Man kaut kā negribas piekrist.

PSRS sagrūšanai tajā laikposmā, kad tas notika, bija divi būtiski strauji pagrūdieni. Vispirms tas, ka Gorbačovs kā valsts vadītājs neuzņēmās atbildību par nejaukajiem notikumiem Tbilisi un Viļņā. Kam sekoja Baltijas valstu paziņojumi publiskajā telpā par izstāšanos no PSRS. Bet, un tas ir mans subjektīvais vērtējums, vēl kaut ko varēja glābt ar visādu diplomātisku paņēmienu virkni, kā rezultātā var jau būt, ka Baltijas valstis iegūtu juridisku, formālu neatkarību, kāda bija tā sauktajām Varšavas sadraudzības valstīm - Polijai, Austrumvācijai, Čehoslovakijai un vēl. Tās bija formāli neatkarīgas, bet ļoti lielā PSRS kontrolē. Mana paaudze un drusku vecākie cilvēki atceras, tolaik, pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, notika visādu pārrunu ar Maskavu periods un jautājumu risināšana. Sīkāk neatceros, laiks pagājis. Bet pārrunu process bija, risinājumu meklēšana notika.

Jampadracis ap Invaliditātes pensijas saņemšanu

Pirms nepilniem desmit gadiem, kad kļuvu par Otrās grupas invalīdi, VSAA informēja mani par to, ka minētā pensijas naudiņa man taps izmaksāta katru mēnesi laika posmā no 9. līdz 13.datumam. Kas praksē izvērtās par to, ka minētās naudiņas katru mēnesi saņēmu laika posmā no 9. līdz 11.datumam. Tā iegājās un visus savus obligātos maksājumus pakārtoju šim laika periodam. Periodam, ar kuru rēķinājos es un tie, kuri no manis saņēma savas obligātās naudiņas.

Maijā sanāca kukū un nervozēšana.

9.maijs šajā mēnesī - piektdienā. Attiecīgi - 10. un 11.maijs - sestdiena un svētdiena. Pēc citu mēnešu prakses (nu, to mēnešu, kuru laikā minētie datumi arī šādi sakārtojušies nedēļas dienās), vispirms izskaitļoju, ka tai pensijas naudiņai jāparādās 9.maijā, piektdienā. Protams, nebija. Bet dienas laikā pieleca, ka nav ko vēl uztraukties - 10.maijs šogad ir oficiāla darba diena - 2.maija darba dienu pārnesa uz 10.maiju, lai uz maija sākuma svētku dienām nesanāktu raustīšanās, brīvdienas sanāktu piecas pēc kārtas.

9.maija sakarībā

Vispirms par to, kas tad vainīgs pie Otrā pasaules kara oficiālo sākšanos. Protams, juridiski Vācija, jo tā 1939.gada 1,septembrī iebruka Polijā un tad nu tas karš aizvilkās tālāk. Bet kā traktēt PSRS iebrukumu Polijā tā paša gada un mēneša 7.datumā ar notiekošā zināmu atsauci uz Molotova-Ribentropa paktu? Tas pakts zināmā mērā taču - abu valstu sadarbības līgums vai kā nu labāk to papirkinu nosaukt.

Ja Otrā pasaules kara ietvaros Vācija ar Hitleru priekšgalā ņēmās Eiropā un mazlietiņ Āfrikā, tad droši var teikt, ka šī paša kara ietvaros PSRS ar visu Staļinu pa priekšu ņēmās Baltijas valstīs un Somijā. (Un varbūt kur vēl, var jau būt ka kāda informācija reiz uzpeldēs).

Un, ja reiz tiesāja Vāciju un vāciešus pēc 1945.gada, tad PSRS no šāda pasākuma kaut kā izpeldēja. Un arī tagad šis jautājums kaut kā tiek "taktiski" apiets. 

Rosīšanās saistībā ar Valsts Zemes dienestu

Pirmo reizi saskāros ar Valsts Zemes dienestu vēl kaut kur decembrī, pirms gadu mijas. Toreiz vajadzēja no minētā dienesta saņemt izziņu par mantojamā īpašumu vērtību, kura norādīta vietnē kadastrs.lv. Izziņu bija nepieciešams iesniegt notāram, lai tas man izsniegtu mantojuma pieteikuma papirkinam (nu, vēl ne pati mantošanas apliecība, bet tas, ka esmu uzsākusi nepieciešamās darbības mantojuma saņemšanai un ir jāveic vēl kādas darbības mantošanas apliecinājuma dokumenta galīgai saņemšanai). Toreiz viss notika bez aizķeršanās - piezvanīju, pierakstījos vizītei, pieteicu izziņas uzrakstīšanu, pēc saņēmu pašu izziņu (arī konkrētā pieraksta laikā).

Pēc, pēc kārtējās vizītes pie notāra un tā dokumenta saņemšanas, pieteicu atkārtotu vizīti minētajā kantorī. Šoreiz nepieciešama īpašuma inventarizācija un tai sekojošs inventarizāciju apliecinošs dokuments, ar kuru jādodas uz Zemesgrāmatu īpašumu ierakstīt Zemesgrāmatā.

Laikam kastings

Nu, jā. To drīzāk var saukt par sīkpiedzīvojumu. Bez nopietnas cerības uz to, ka tiešām nostrādās un būs jel kādas cerības tapt uzaicinātai uz jel kādas filmas masu skatiem. Tiesa, masu skatos esmu reiz kaut kad sen piedalījusies divām filmām, bet nokļūšana tajos masu skatos noteikti nebija ar kādas nebūt kastinga firmas palīdzību.

Bet visu pēc kārtas.

Pagājušā nedēļā man piezvanīja viens izbijis kolēģis, kuru zināju tajos laikos, kad strādāju Norstat Latvija AS. Viņš piedāvāja pieteikties vienā samērā nesen atvērtā kastinga firmā, kura veido datu bāzi priekš filmu ražotājiem, kuri meklē perosnāžus masu skatiem. Tiesa, firmas nosaukumu neminēja. Toties minēja to, ka tai firmai par vienkārši reģistrāciju jāiemaksā vienreizējs maksājums 21na eirika apmērā. Man ieslēdzās tāds "Hm, naudiņu ta iemaksāšu, bet kur garantija, ka tikšu jel kādā masu skatā pārskatāmā nākotnē?". Un, ja nu kas, man (un domāju, ka ne man vienīgai) nav tādas, kaut centos mērāmas, naudiņas, kuru maksāt par negarantiju, "nezinu, par ko". Pie kam, filmētāji paši maksā tām kastinga firmām par to, ka tās firmas viņiem piemeklē personāžus masu skatiem. 

Pastāstīju šo sarunu Tomam. Tam tādas pat domas. Un - "feisbukā ir vismaz viena grupa, kura nodarbojas ar kastingoošanu un par velti". Viņš pie viena atrada feisbukā vienu tur iereģistrējušos firmu, kura akurāt aicināja dažāda vecuma cilvēkus iereģistrēties, iebildēties viņu datu bāzē. Un par velti. Interesentu pieteikumiem veltītas divas dienas. Viena bija vakar, to kaut kā nosēdējām mājās. Otra bija šodien, tad nu aizbraucām. 

Jampadracis ar Dāvanu karti gandrīz vai kabatā

Regulāri piedalos trīs aptaujās inernetvitdē. Divās par katru aptauju uzkrājas saņemti pluspunkti, kurus pie noteikta punktu daudzuma var apmainīt pret reālu Dāvanu karti par notiktu summu tērēšanai izvēlētā veikalā, trešajā pēc aptaujas jāgriež virtuālais laimes rats lai iegūtu iespēju saņemt Dāvanu karti tērēšanai kāda tirdzniecības vietā.

Tad nu nesen izdevās caur to virtuālo laimes ratu vinnēt Dāvanu karti 5,- eiro apmērā. Pie noteikuma, ka man jāizvēlas konkrētu veikalu no divām piedāvātām iespējām. No tām iespējām izvēlējos veikalu tīklu 220.lv. Ko man ar visu Dāvanu kartes konkrēto kodu atsūtīja uz e-pastu. Virtuālā Dāvanu karte ar derīguma termiņu līdz šī gada novembrim.

Par cik printeris man nu jau ir, papīra vaina vien. Manām vajadzībām pēc printēšanas 1 paka ar papīra standartdaudzumu 500 loksnēs pietiks ilgam laikam. Tad nu, kāpēc nē? Dāvanu karte ir, ar to droši var nosegt to vajadzību pēc pakas papīra.

Spoileris

Rīgā pašreiz notiek korejiešu spiegu filmas uzņemšana. Viena no uzņemšanas vajadzībām slēgtajām Rīgas ielām atrodas starp manu māju un Kuģu remonta rūpnīcu Vecmīlgrāvī. Sāka jau vakar tur ko rušināt, bet nebildēju, jo tur bija skaidrs ka kaut kas pa manu istabas logu nesaskatāms notiek rūpnīcas teritorijā. Darbības akšen jau uz ielas vakar nogulēju - notika jau pēc tam, kad biju gulēt aizgājusi, kaimiņiene pastāstīja. Šovakar vakarpusē jau pamanīju to akšen kaut kādu. Izbrīna tas, ka tur ir nu ļoti daudz tehnisko darbinieku, kuru pienākumi man šajā gadījumā diemžēl nav skaidri. Čupojas.

No akšen, kuru izdevās saprast - braukāšana mašīnās. Grūti tomēr izsekot. Bet to tehnisko darbinieku daudzumu uzņemšanas laukumā manam prātam tiešām nesaprast.

Ņemiet par labu bildes, kādas nu sanākušas pa logu.... Mēģināju...Ilgāk pie loga dirnēt un mēģināt vēl ko pabildēt - miegs par traku sāka klauvēt.

Šī gada Ziemassvētkos

Vispirms jau tāds neliels sveiciens svētkos lasītājiem no manis. Lai jauks vakars pie rotātās eglītes un visādiem labumiem uz galda. Un aicinājums tādam klusam piemiņas mirklim. Jo Ziemassvētku kaujas notika gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrajā pasaules karā.

Šodienas rakstu mēģināšu uz drusku cerīgākas nots laikam uzrakstīt, nekā 4.adventes rakstu. Kā aizies.

Gribu novēlēt beidzot katram pašām sevī atrast to spēku, kas palīdzēs apzināties, ka mēs, kaut arī ne visai liela tauta, nu nekādi neesam nevarīga tauta. Mēs esam dzīva un spēcīga tauta, kura spēj ietekmēt norises pasaulē. Par to esmu jau iepriekš daudzos rakstos paudusi dažādos aspektos. Ne tikai par mūsu ietekmi uz norisēm Krievijas ārēs, arī linku krājumos devusi norādes uz rakstiem par latviešu pasaules līmeņa sasniegumiem. Un arī turpmāk došu infu par latviešu sasniegumiem.

Pēc ID kartes lasītāja (bildes arī drusciņ)

Pateicoties PMLP jautrīšiem sanāca papildus tēriņš. Proti, vasarā bija izteikts atgādinājums e-pastā, ka jādodas saņemt ar aploksni, kuras saturs - bezmaksas e-pasta (mana personīgā) saņemšana līdz neatceros kuram tur datumam. Pēcāk tas būšot jādara par maksu. Jo esot pāreja uz e-pasta lietošanu laikam obligātā kārtā, informācija par to parakstu esot jāaktivizē ID kartē. Katrā gadījumā ažiotāža ap to pasākumu bija nu ļoti sacelta.

To, ka tāda opcija kā e-paraksts pastāv, zināju jau ļoti sen. Jau tūkstošgades sākumā, kad tas pasākums sāka tikai ieviesties. Dēls padsmitajos gados bija šo opciju sev ieviesis. Bet man nu nebija reālas nepieciešamības. 

Par to, ka ID kartē ietverto informāciju papildinās ar e-parakstu nedaudz pabrīnījos. Dodoties kur uz kaut kādām iestādēm tā ID karte man vienmēr ir līdzi, bet tajās iestādēs taču pati klāt esmu, varu to savu parakstu uzskricelēt pati, bez tā plastikāta starpniecības. Un tajos ofic saitos, kuros nākas periodiski atķeksēties, logojos iekšā caur Latvija.lv ar internetbankas starpniecību. Nu uzzināju, ka vairs tā nevarēs, nāksies vien pieciest to e-parakstu.

Tikai piesitieni. Laikam ka dažādās tēmās

Jau atkal laikam ka aprunāšu zināmā mērā aprunātas tēmas. Cik nu novērots, ir tēmas, kuras ik pa laikam jāpacilā, jo joprojām sastopu publiskā telpā visādas līkversijas un līkdomāšanas. Un, atkārtoju, nekādā mērā nepretendēju uz absolūtismu izteiktajā viedoklī. Viedoklis var pamainīties sastopot argumentētus pretargumentus manis paustajam. Un kārtējais lūgums - pirms ko iekomentēt (ja ir tāda vēlme), izlasiet līdz galam lūdzu...

Un - laikam ka pagarš tas teksts būs sanācis...

*****

Sākšu ar jau vispārpieņemtu atgādinājumu, ka Valsts IR juridiska persona. Tāpat juridiskas personas ir visas valsts un pašvaldību iestādes. Tas tā, par krokusiem uz palodzes.

Mēs dzīvojam laikos, kad valsts un pašvaldību īpašumā ir relatīvi neliels dzīvojamā fonda apjoms (Uz valsts kopējā dzīvojamā fonda fona), tie ir valsts un pašvaldību dzīvokļi, visādas naktspatversmes un tamlīdzīgas iestādes. Līdz ar to, un pilnīgi normāli, ka cilvēkam parastajam ir dota iespēja izvēlēties to, kur, kādā dzīvoklī dzīvot. Tobiš, gaidīt uz valsts, pašvaldības dzīvokli vai arī to īrēt/iegādāties no kādas citas personas, neatkarīgi no tā, vai tas dzīvoklis pieder juridiskai vai privātai personai.

Zinu, ka veca un stabila patiesība, bet mērķēta laikam uz tiem, kuri, kaut zemapziņas līmenī, čīkst par to, ka valsts vai pašvaldība viņus obligātā kārtā nenodrošina ar dzīves telpu. Jo - ko nu kurš izvēlas, to arī dabū.

*****

Par bērniem un ar viņiem saistītajām norisēm arī esmu daudz un dikti vāvuļojusi. Šoreiz tik kā pieminējums, jautājums.

Un - gan jau ka mani lasa arī tie, kuriem ir "bērniņi četri, kas vecākus mīl". Laikam sapratīs, to ko izteikšu.

Pamazītēm esmu nonākusi pie tā, ka bērns ir "diagnoze visai dzīvei". Arvien biežāk ķeru sevi pie domas, ka - cik tukša savā ziņā bija mana dzīve pirms bērna pieteikšanās, kā es vispār esmu dzīvojusi laikos pirms viņa. Puika ir devis un joprojām dod jēgu manai esībai. 

Bērni ir un paliek mūsu dzīves daļa pat tad, kad aizgājuši pasaulē savas lietas kārtot.

Tas tā, par putniņiem.

*****

Jau Facebook izteicos. Par cilvēkiem, kuri tur liek it kā jokus no cikla "Kādas šausmas, pirmdiena un jāiet uz darbu!" vai "Kāda nejaucība, ka alga maza!". Man tos cilvēkus zināmā mērā ir žēl. Jo viņiem tas darbs nesniedz nu nekādu gandarījumu, bet ko mainīt esošajā situācijā negrib. Vieglāk taču čīkstēt un gaidīt, kad "bagātais Amerikas onkulis" atnāks un atrisinās čīkstuļa problēmas.

Rozes Dabas muzejā. Bildes padaudz

Pie māsas viņas dzimšanas dienā

Vēl dažas bildes no dēla kāzām. No māsas aparāta.

 

Tā nu sanācis, ka atkal par to, kas notiek manā blogā

Pēdējā laika zināmi notikumi rosinājuši man izteikties. (Un tiešām, zinu, ka atkārtojos, bet izlasiet varbūt līdz beigām, pirms ko izsakiet komentārā, ja ir vēlme ko teikt, protams).

1. Mani nu ļoti daudz, neierasti, pēdējā laikā skatās mūsu pašmāju cilvēki. Kaut kā necerēti un neplānoti. Jo - rakstu un rakstu, vāvuļoju. Un reizi pa reizei dalos ar to, kas liekas interesants cituviet, citos saitos. Reizēm ar kādu interesantu filmu vai klipu. Un te rodas nelieli klupšanas akmentiņi. Esmu ar dažām filmām un klipiniem padalījusies ne kā linka norādi, bet pa tiešo. Gan jau, ka pamanīts. Dažas filmas, klipiņus pārbaudītāji (nezinu, kā pareizāk tos cilvēkus saukt) nobloķē satura rādīšanu manā blogā pamatojot to, kā autortiesību pārkāpumu. Nestrīdos, jo tiešām nepajautāju atļauju darīšanai. Aizrādījums vietā, pārkārtoju vietiņas uzrādot linku, kurš aizved uz pamattēmā nosaukto filmu vai klipiņu. Man tāds kautrs lūgums mani lasošajiem pārbaudītājiem, par cik ne vienmēr ir skaidrs, kam un kādi palūgt atļauju kāda darba demonstrēšanai caur manu blogu. Vai nebūtu par grūtu un neiespējamu, pirms nobloķēt tādu gadījumu, vispirms uzrādīt man e-pastā minētā darba autoru, ar kuru tad es saskaņotu katru gadījumu atsevišķi? Ja nesanāktu sarunājums, pati uzreiz pārkārtotu tekstu, salabotu savu pārkāpumu? Kā attaisnojumu varu tik pateikt, ka darīts tas tika bez ļauna nolūka iedzīvoties, tik dalījos ar interesantu materiālu un varbūt sanāca kādi nebūt reklamēt darba autoru...

Drusku atskanīgi par dēla kāzām

Nu jā, piecas dienas pagājušas no dēla kāzām. Man, protams, tajā visā procesā bija ļoti simboliska nozīme, bet satraukuma pietika. Dēls precas ne jau ik pa piecām sekundēm.

Bet, nu, īsumā par pašu notikumu.

Viņi laulājās Rīgas Jēzus baznīcā, kas ir lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā, kā arī viena no lielākajām koka baznīcām Eiropā. Pēc svinīgās ceremonijas baznīcā bija došanās uz Latvijas Universitātes Botānisko dārzu, uz fotosesiju dārza Tauriņu mājā. Tur, lai tiktu tauriņiem atvēlētajā siltumnīcā, jāizdodas cauri acāliju oranžērijai. Man tur sanāca vairāk pašu acāliju mākoņus bildēt, nekā to tauriņu piepildīto telpu. Še, 08.04.2024., ievietotajā bilžu vākumā tas redzams.

Vakardienas krāšņums. Dēla kāzas

 Neizplūdīšu. Vienīgais - paaaavisam skaista diena un viņi ir apskaužami laimīgi....

Terorisms un vienkārši vandālisms

Protams, atkal ielīdu Vikipēdijā,  lai rastu skaidrojumu jēdzieniem. Un atradu. Gan to, kas ir terorisms, gan to, kas ir vandalisms. Principā - abos šķirkļos precīzāk izskaidroja to, kas jau bija skaidrs.

Kas attiecas uz to, ko īsti gribu ar šo pateikt - Latvijas telpā pēdējo piecdesmit gadu laikā ir bijusi divi vandalisma akti un divi terorisma akti:

1. Vēl padomju laikos republikā izskanējušais vilciens Ogre-Rīga vagonu vnndalēšanas pasākums, kad jaunieši pēc grupas Pērkons koncerta Ogres pilsētas estrādē braucot uz Rīgu "iznesa" diezgan daudz no vilciena sastāva. Par to "pasākumu" un tā sekām ir plašāka sižeta līnija Jura Podnieka dokumentālajā filmā Vai viegli būt jaunam. Un šis ir tas gadījums, kad nevajag jaukt pūkainu ar kantainu. Bezjēdzīgai demolēšanai demolēšanas pēc nav nekāda sakara ar politisko sistēmu valstī. Tās demolēšanas rezultātā daudzi vainīgie pelnīti saņēma sodus tiesas ceļā, tika sabojāts un "izsists no ierindas" pārvietošanās līdzeklis - vilciena sastāvs tādējādi radot ievērojamas neērtības dzelzceļam (jo tie sabojātie vagoni bija tomēr jāremontē krietni) un cilvēkiem, kuri ikdienās lietoja šo satiksmes veidu (Kaut uz laiku no "ierindas izsistais" transports kā vienība - Kaut kur taču satiksmes regulētajiem bija jāatrod kaut kas vietā...). Pie viena nepatikšanās iedzīvojās Pērkons, pēc kura uzstāšanās nesmukums uz dzelzceļa notika.

2.Terora akts - spridzināšana universālveikalā Centrs 2000.gadā. Arī plašāku informāciju atradu Vikipēdijā. Jo - atcerējos, ka bija, un arī to, kādu rezonansi tas fakts bija izraisījis.

3. Grautiņš Vecrīgā 2009.gadā. Toreiz tas process ilga vairākas stundas, linkā izlasīsiet sīkāk.

4. Okupācijas muzeja apzināta dedzināšana šī gada 27.februārī. Nu, tur izmeklēšanas un tamlīdzīgas darbības vēl turpinās.

Protams, var jau gadīties, ka kāds zina vēl par kaut ko līdzīgu mūszemītes telpā. Man ir zināmi šie četri gadījumi. Un - kaut arī tie gadījumi pēc formas, pēc izpausmēm un tamlīdzīgām būšanām iedalāmi pa pārim katrā jēdzienā, rezultāts zināmā mērā apvienojas vienā veselā: abos "negadījumu" variantos cieš ne jau "mērķauditorija". Vairumā tomēr "gāju garām un gāju". Kādi sastrādāja nejaucības, bet aiz viņiem tās nejaucības jāsavāc un skāde jānovērš pavisam nesaistītiem ar visu to cilvēkiem.

Pie viena - četri idiotisma pilni gadījumi Latvijas telpā 50 apmēram gadu laikā - manuprāt daudz par daudz. Ar terorismu un vandālismu nekas jauks netiks panākts, tikai sagādātas liekas un nevajadzīgas neērtības līdzpilsoņiem. Tā, maigāk izsakoties.

Tas tā, pagaidām viss. Ceru uz viedokļiem.