pirmdiena, 2022. gada 27. jūnijs

Mazliet noguruma

Rakstu to, kas izklausīsies pēc žēlošanās. Bet varbūt arī ir žēlošanās.

Kaut kas manī aizlūza februārī, kad sākās karš kaut kur, tepat blakus, aiz stūra. Pēc tam pamazām palika arvien trūvīgāk un trūvīgāk. Kaut kādas neapzinātas zemapziņas bailes no notiekošā un apziņa, ka pasaule ir mainījusies un nekas vairs nebūs kā senāk. 

Dēla braucieni u Ukrainu bailes un nedrošību nemazināja, drīzāk pastiprināja. Redzēju, redzu cik ļoti viņš ir mainījies tieši redzot visu to bardaku un nelaimi, kura ir Ukrainā. Viņš ir kļuvis pieaugušāks, tik pamazām pazūd nervozitāte. Biedēja šī nervozitāte, kad viņš reizēm pacēla balsi par kādu sīkumu, tad man "širmis aizvērās" un asaras pašas no sevis straumītēm tecēja. Tagad pamazām viss ieiet sliedēs.

Tik pašai veselība krietni sašūpojusies. Varbūt uz nervu pamata, varbūt tāpēc, ka sen vairs nav un nekad vairs nebūs 18. Jaunībā daudz vairāk kas tiek laists pār galvu, jo vairāk gadu sakrājas, jo vairāk daudz kas tiek laists caur sirdi un zemapziņu.

Skumīgi.

Rīt sāku "pastaigu" pie ārstiem. Lai nu papēta, lai līdz, ja var ko līdzēt.

Bet kaut kur pazudis tas prieks, kas dzimst pats no sevis. Tikai ikrītēja nopūta "uff, pamodos tomēr". Kaimiņiem, radiem, draugiem, paziņām - "priecājieties, ka esat pamodušies, aiz loga klimats ko bīda, ir rīta kafija - nav taču maz priekš maza prieciņa". Tam arī ticēju pati un bija labi. Bet tagad kaut kas ir aizlūzis un salūzis. Nezinu. cik daudz salūzis, bet ir skumji. Un nav prieka, tikai ikdienas stundu skaitīšana. Laikā starp pamošanos un aizmigšanu.

Piedodiet man manas skumjas. Piedodiet, ka izliku vispārējai apskatei. Kaut kā grūti noturēt sevī. Tuvākajiem kādiem pastāstīt? Nezinu, kuram būtu laika mani uzklausīt. Pat neceru, ka šim rakstam būs daudz lasītāju.... 

Vienkārši man ir skumīgi un tukšuma sajūta.

sestdiena, 2022. gada 25. jūnijs

Jāņi/Līgo vakars

Jau kuro gadu sagadās tā, ka Līgo vakaru, tāpat kā Vecgada vakaru, un sekojošo nakti pavadu mājās. Ja nepagadās kāds tiešām objektīvs iemesls, tad vienalga ir kaut kāds vēlēšanās iztrūkums.

Šogad gadījās objektīvisms - dažas veselības problēmas, kuras neļāva aiziet daudz prom no mājām. Pie visa vainīgs viens, precīzāk - viena pinte - aliņš. Arī tiem tomēr jāskatās derīguma termiņš par spīti preces lielajai popularitātei.

Ir tāda dīvaina nianse. Man ļoti patika un aizrāva Jāņu svinēšana, Ziemassvētku gājiens uz baznīcu dziļā jaunībā, kad tie bija oficiāli aizliegti. Vecgada vakars ir izturējis laika pārbaudi, bet arī tad, tagad jau sen pieaugušā posmā, ja man neuzrodas ciemiņi vai kāds neatsakāms uzaicinājums, labāk sēžu mājās un eju gulēt ilgi pirms pusnakts. 

Tiesa, Jāņus vēl mazlietiņ svinēju, kad dēls bija vēl tikai pirmsskolas čāpulis, viņa agrīnajos skolas gados bija arī Ziemassvētki ar visām tradicionālajām darbībām. Tiesa, toreiz, 90-jos gados, ar to svinēšanos bija pagrūti gada beigās. Jo puikam svinama vārdadiena, nepilnu nedēļu pēc kuras - Ziemassvētki, vēl pēc nedēļas - Vecgada vakars. Lieki teikt laikam, ka galds "lūza" bērna vārdadienā, pēc Ziemassvētkos. Un Vecgada vakarā uz galda likās tas, kas atlicies no divām iepriekšējām svinēšanām. Jo 90-jos, it īpaši desmitgades sākums bija visai saspringts gan naudas, gan dabonamo produktu ziņā.

Bet arī tas ar laiku noreducējās līdz minimumam. Dēls ir pieaudzis un ar savu dzīvi, māsa praktiski VISU laiku (ar retiem atvaļinājumiem) ir Nīderlandē, tagadējiem draugiem savi plāni,,,,

Atceroties padomjlaika līgošanu... vismaz to, kurā piedalījos visu 80-to gadu lielāko daļu. Oficiāli 23. un 24. jūnijs bija pilna laika darba dienas (ja iekrita nedēļas vidū). Bet vienalga tapa svinēts. 23-ais datums neoficiāli kļuva par īso darba dienu, kuras noslēgumā vismaz tajā darba vietā, kurā strādāju tapa nedaudz ietusēts svētkiem. Pēc tam kur nu kurais. Nākošajā dienā bija jābūt darbā un it kā jāstrādā. Pirmā daļa tapa ievērota. Darbā mēs ieradāmies. Pēc maiņu principa - kāds pa taisno no līgošanas vietas un darbā bija līdz pusdienas laikam, u pusdienas laiku saradās tie, kuri tomēr izlēma drusku pagulēt pēc līgošanas. 

Dienu mēs "atsēdējām" un "ārstējāmies" ar šķaidītu spirtu un dažām uzkodām. Priekšniecība šito joku zināja, bet neiebilda.

Pieļauju, ka daudzās darba vietās bija tapat.

ceturtdiena, 2022. gada 16. jūnijs

Kaut kā tā - citādi nesanāk virsrakstot

Beidzot feisbukā ir pieklusušas kaislības ap koronas vīrusa pandēmiju, arī par Krievijas-Ukrainas karu vairs tik ļoti nerunā. Kaut ari abas lietas nekur nav pazudušas, notiek joprojām. Un uz šī pieklusuma fona par geju un lezbiešu pasākumam nebija ažiotāžas, tikai garāmejoši pieteikumi.

Pēdējo sakarā manī ir neliela, maigi sakot, neizpratne. Priekš kam viņiem vajadzīgs viss tas jampadracis? Ko viņi cer panākt izejot ielās savu seksuālo orientāciju vicinot kā sarkanu lupatu vērša deguna priekšā? Un, cik nu izdevies redzēt klipiņus tajā pašā feisbukā, ir pat agresīvāki par tradicionāli orientētiem cilvēkiem. Īpaši netradicionālās orientācijas jaunatne.

Galu galā - ko kurš dara guļamistabā, tā ir dziļi individuāla lieta. Vienam patīk māte, citam meita, vēl kādam kleita vai raibā kaziņa. Kas kam par daļu, ja tas nesāk kļūt krimināli sodāms?

Visiem LGBT ir garantētas cilvēktiesības uz darbu, dzīvesvietu, piedalīšanos kādos pasākumos utt.u.tml. Labi, ne visās valstīs ir atļauta viendzimuma pāru laulība. Bet to taču var nokārtot dodoties uz to valsti, kur tad viņus salaulās. Bet arī bez laulības kā tādas ir daudz un dažādas juridiskas būšanas, ar kuru palīdzību var sakārtot pāra juridiskās attiecības - mantošana, aizbildnība pār kaut ko u.c.tml.

Bērni viendzimuma pāriem? Pirmais, kas nāk prātā - paņemiet audzināšanai ģimenē bērnu no bāriņu patversmes. Bet tai pat laikā - nekur neesmu manījusi informāciju par to, ka geji vai lezbietes nevarētu radīt savu bērnu dabiskā ceļā kopā ar pretējā dzimuma partneri. Tas, ka ir iekārtojies tā, ka viņiem nu simpātijas izraisa pašu dzimuma cilvēki, vēl nenozīmē, ka viņiem ir traumēta reproduktīvā sistēma.

Pie viena pēdējās desmitgadēs populārs kļuvis surogātmātes institūts. Ir zināmas krievu estrādes slavenības, kuras izmantojušas surogātmātes pakalpojumus. Un nekāda nosodījuma.

Tad jau invalīdiem, vispār cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir vajadzīga daudz lielāka sabiedrības uzmanība un atbalsts. Lai šie cilvēki spētu iekļauties apkārtējās sabiedriskās norisēs, pat strādāt. Ļoti cienu paralimpiešus - sporto taču un pat ļoti veiksmīgi par spīti savām veselības problēmām. 

Cienu arī tos darba devējus, kuri atraduši iespējas dot darbu kādam invalīdam. Tiesa, ir nācies pielāgot darba vietu darba darītāja veselības īpatnībām. Un tomēr. Vinnē gan uzņēmējs, gan darītājs.

Tā ka būšu pateicīga, ja kāds man izskaidros iemeslus, kāpēc LGBT rīko savus praidus un ažiotāžu ap savu seksuālo orientāciju. Jo, pirmkārt jau darbā cilvēku pieņem atbilstoši viņa spējai šo darbu veikt, nevis seksuālai orientācijai.

svētdiena, 2022. gada 12. jūnijs

Seriāls "Kapteiņa Granta meklējumos" (В поисках капитана Гранта) pēc Žila Verna "Kapteiņa Granta bērni" motīviem

Par pašu Žila Verna  grāmatu biju jau rakstījusi iepriekš, pērnā gada maijā. Tagad sasparojos YouTube noskatīties veco, 1985.gada, pēc grāmatas motīviem uzņemto seriālu.

Aktieri labi, galvenā sižeta līnija - kapteiņa Granta meklējumi - saglabāta. Taču ir daudz mīnusu.

Daudzi grāmatā aprakstītie notikumi vispār ignorēti, nav iekļauti filmā. Izpalika Paganela garie stāsti par katras kapteiņa Granta meklētāju apmeklētās vietas grāmatas tapšanas laikā zināmo vēsturi. Galīgi lieks, nevietā un netēmā bija, liekas, otrās sērijas notikums Andu kalnos.

Ceļotājiem notiek starpgadījums ar vietējā miesta kovbojiem un  netālu no miesta dzīvojošiem indiāņiem. Pirmkārt jau šāds sižetisks notikums grāmatā netika minēts vispār; otrkārt - Ziemeļamerikas indiāņu kultūrvides indiāņi Dienvidamerikā, Andu kalnu pakājē. Nonsenss. 

Tāpat bija pārstrādāta, izkļaujot grāmatā aprakstītos notikumus, ceļotāju nokļūšana no Austrālijas Jaunzēlandē.

Nedaudz aizvainoja arī filmas noslēgums. Grāmatas versijā uz vientuļās salas bija izdzīvojuši visi trīs kuģa katastrofā izglābušies jūrasbraucēji. Filmā - viens matrozis nomirst, otrs - sajūk prātā. Veselību un saprātu bija saglabājis tikai pats kapteinis Grants.

Katrā gadījumā - seriāls tiešām pēc motīviem. Pastāsta daudzus notikumus, bet daudz ko arī noklusē. Un šī noklusēšana nedaudz traucē. 

Tomēr, ja nu gluži nav ko skatīties, var arī šo gabalu paskatīties. YouTubē var atrast ar krievisko nosaukumu, kuru ierakstīju virsrakstā.

sestdiena, 2022. gada 11. jūnijs

Politkorektums

Sen nav sanācis otrs raksts dienā, bet nu nekas, Šī tēma man jau ilgi pa galvu maisās un prasās izteikties.

Politkorektums vispār ir viena dīvaina būšana. Tā saprotu, radies ASV pēc verdzības atcelšanas un visām būšanām, kuras saistītas ar nēģeru, bijušo vergu, līdztiesīgu iekļaušanos valsts sabiedriskajās norisēs uz līdztiesiskiem pamatiem. No turienes pa pasauli izklīdis nēģera apzīmējums kā afroamerikānis.

It kā no tā, ka nēģeri nosauc par afroamerikāni viņš pārstātu būt nēģeris. Vai mulats. Cita lieta, ja melnādaino personu nosauc par nigeru ar nicīguma pieskaņu. Bet tad tā jau ir kāda konkrēta cilvēka aizvainošana, nevis visas rases aizvainošana.

Tad kā lai politkorekti pēc šī principa vadoties sauc nēģerus, kuri dzimuši, auguši, mūžu nodzīvojuši Āfrikā. Par afrikāņiem? Bet - Lielāko daļu Ziemeļāfrikas, Arābijas pussalas apdzīvo ne jau negroīdās rases pārstāvji; tāpat Dienvidāfrikas Republikā mītošajiem nēģeriem un baltajiem cilvēkiem manuprāt joprojām ir neviennozīmīgas attiecības.

Viens politkorektuma "joks" un manuprāt pārspīlējums bija UK filma par Annu Boleinu. Filmā galveno varoni atainot uzaicināja melnādainu aktrisi. Zināmā mērā reālā vēsture izkropļota par labu politkorektumam. Ar tādiem pat panākumiem filmā (ja tāda tiks uzņemta) par Mārtiņu Luteru Kingu galveno varoni vajadzētu atainot baltādainam aktierim. Būtu politkorektums abos virzienos. Bet vai rezultāts būtu labs? Attiecībā u Annu Boleinu - pati redzējusi filmu neesmu, bet dzirdētās negatīvās atsauksmes šoreiz "atsit" vēlmi sameklēt torentos un noskatīties.

Tāpat par sava veida politkorektuma gļuku varu pastāstīt gadījumu iz dzīves. Tas ir pietiekami sens, bet tomēr atmiņā saglabājies ne pārāk pozitīvā gaisotnē. Ja šo rakstu ielinkošu lasīšanai fesbukā, gan jau būs cilvēki, kas to atceras. Un tāpēc jau iepriekš atvainojos, ka cilāju tik vecas lietas bez vēlmes kādu īpašīgi aizvainot.

Bija 2005.gada vasaras beigas. Laikam jau augusts. Vismaz bija jau tā situācija, kad LFFB biedri un līdzjutēji savas iknedēļas tikšanās bija pārcēluši no kafejnīcas Savanna, jo tā beidza pastāvēt un pārtapa par kurpju veikalu, uz kafejnīcu Runcis Jāņa sētā.

Savu ceļu internetā bija nesen kā uzsākusi vietne www.kurbijkukrne.lv. Dēls tur iereģistrējās un aktīvi darbojās laiciņu pirms es tur iereģistrējos. Mums mājās šī fakta dēļ ar dēlu bija ilgstošas pārrunas, kuras beidzās ar to, ka viņš piekrita manai esībai šajā forumā ja netiks afišēta mūsu radniecība. Tad nu darbojāmies tur katrs par sevi nevicinot kā karogu visur pa priekšu savu radniecību. Tiesa, šaurs loks ātri mūs "atkoda", bet afišēšana arī nenotika.

Kur mana pastāsta sāls? Vienā pavedienā man un Aivv izvērtās diskusija, kura ātri pārgāja oftopikā (sarunā ne par doto tēmu). Jāpiezīmē, saruna bija korekta, no savas puses varu teikt - nekādas nepieklājības un nekorektus uzbraucienus nemanīju. Vienkārši bija ieinteresēta saruna.

Kad nākošā dienā, kas bija  ceturtdiena, iegāju saitā, vairs nevarēju atrast manu un Aivv sarunas gabalu. Toreiz nodomāju, ka moderstori izdzēsuši, jo saruna "aizgājusi netēmā". Lielāks pārsteigums mani sagaidīja vakarā Runcī. Aivv pienāca pie mana galdiņa un atvainojās par to, ko esot sarunājis, jo tikai vēlāk uzzinājis, ka esmu mamma puisim, ar kuru viņš todien ari sarunājās. Aivv bija samulsis un jutās neveikli. Es arī biju samulsusi un jutos neveikli. Sarunā nebija, cik nu atceros, nekā tāda, kas varētu savstarpēji aizvainot, drīzāk dalīšanās ar viedokļiem ļoti abpusēji korektā formā. 

Tā arī neuzzināju, kurš bija tas gudrais, kas Aivv nokaunināja nevietā. Un interese nebija ne tad ne ir tagad. Vienkārši kāds politkorekti "sabojāja avenes". Tas, ka ar laiku visa kompānija pamazām saprata, ka mēs esam "ģimenes pasākums", kurš tomēr uztverams kā divi dažādi cilvēki un nu nekādi nav viens otra turpinājums, jau ir cita lieta. Tālākejoši notikumi.

Bet politkorektums šoreiz bija pārspīlēts, būtu toreiz pieticis ar dialoga dzēšanas no pavediena. Un izpaliktu divu cilvēku mulsums, kurš uz ilgu laiku radīja, vismaz man, spriedzi saskarsmē ar Aivv.

Vēl nedaudz par zināmo un nezināmo

 Nezināju, kā īsti nosaukt šo rakstu. Tāpēc nosaucu kā nosaucu. 

Daļēji par savām šībrīža emocijām jau rakstīju iepriekš divos rakstos - par garu redzēšanu un par to, ka nedrīkstu raudāt. Šis laikam sanāks kā turpinājums abiem iepriekšējiem.

Var jau būt, ka vecums pienācis tāds, ka uzmanību pievērš vairāk tam, kas agrāk likās maznozīmīgs. Nu, ja nepatīk, nelasiet. tomēr būšu pateicīga tiem, kuri tiks līdz galam un varbūt pat kādu komentāru ierakstīs (kaut arī uz komentāriem īsti neceru - lasīt mani lasa, tik viedokli par uzrakstīto izsaka labi ja reizi 100 gados).Daudz ko pārskatu ka cilvēks uz nāves gultas, kaut ari šodien nu noteikti nemiršu un rīt ari netaisos mirt.

Tomēr - par notikumiem, kuri aizņem manu dzīvi pašlaik, varbūt daudz un sīki neizplūdīšu, ļaušu tiem notikt līdz galam.

Jā, bija laiki, kad dzīvoju un darbojos "ejot pāri galvām" sāpinot savus īpaši tuvos cilvēkus. Vecākiem vairs nepagūšu pa īstam atvainoties un izlīgt - abi jau kapu kalniņā. Varbūt izdosies ar māsu, dēlu, dažiem attāliem, bet pietiekami tuviem radiem? Nezinu, cenšos,

Vēl tagad spēju paredzēt kaut nedaudz sev būtiskus notikumus. No cikla - uzradusies problēma, uzreiz, uz sitiena nav iespējams atrisināt. Tad pieklauvē "Neuztraucies tuvākā laikā, varbūt tuvākā pusgadā sāks risināties". Un notiekās taču, velns parāvis.

Lietas risinās gluži ne tā, kā iecerēts konkrēti, bet risinās.

Ja konkrēti, risinās parādu atdošanas lietas. Tiesa, dēls piepalīdz, bet tas tā. Cik pati, cik ar dēla starpniecību. Vēl nu jau izbijušajā pagājušajā rudenī "nokāru ausis" ar domu - kā atrisināšu šo parādu būšanu? Negribas taču pēc sevis parādus atstāt mantojumā. Bet tad "nokārtās ausis" pastūma malā doma - pavasarī viss sāks risināties, radīsies situācija risinājumam, radīsies cilvēks, kurš kaut bikstīs lietu risināšanas jautājumu. Un. Ir pavasaris, lietas risinās, zināmā mērā pietika ar dēla līdzatbalstu un reizēm piebikstīšanu vajadzīgā brīdī.

Kā es rudenī ko tādu varēju iedomāties - lietu risinājuma sākumu pavasarī? Nezinu. Nekādu priekšnoteikumu un priekšinformācijas nebija. Bija tikai pārliecība, ka viss sāks notikties pavasarī.

Vēl dažas pārliecības "iekabinājušās" zemapziņas līmeņa prātā. Tomēr laikam skaļi neko pagaidām neteikšu; ļaušu notikumiem iet savu gaitu. Ir bijušas reizes, kad es šo zemapziņas it kā pareģojumu, it kā piriekšsajūtu izsaku vēl tikai idejas līmenī esošu - un tad ir cauri, nenotiekās, nepiepildās. 

Vienu gan nespēju saprast - kāpēc man ir visai nosacīta skaidrība par apmēram to, ka pašai sagaidāms, bet citu dzīves gājumus īpaši nejūtu. Varbūt neesmu "ielaidusi sevī" tik pietiekami, lai varētu ko pateikt, kaut pabrīdināt caur puķītēm? Laikam esmu sūklis, kurš uzsūc no apkārtējās pasaules ar nu ļoti minimālu atdevi pasaulei.

Kaut arī ir bijušas situācijas, kad, pat nezinot pamatojumu, esmu mēģinājusi ieteikt idejas kādam cita cilvēka problēmu risinājumam. Tas ir - tiek izteikta problēma, iesaku likt to problēmu uz doto brīdi mierā un nedomāt par to kādu laiciņu. Jo risinājums pienāks it kā pats no sevis visai drīzā laikā. Visai drīzā, neizsakot skaļi termiņu, termiņu, kuru nezinu; zinu, tik, ka termiņš nebūs ilgs.

Nezinu, ko ar šīm savām spējām darīt. Nedēvēju sevi par ekstrasensu un nemēģinu ar to naudu pelnīt. Vienkārši reizēm sajūtu kādus notikumus uz priekšu, kaut kad nākotnē. Galvenokārt par savu dzīvi domājot. Svešās dzīvēs pat nemēģinu līst iekšā - ka nesabojāju kaut ko. Katram tomēr jāizdzīvo sava dzīve, nevis "jāvārās" citu cilvēku dzīvēs.

Par to, ka raudāt laikam nedrīkstu. Ar dažām savām rīcībām esmu nopelnījusi cilvēku attieksmi pret sevi tādu, kāda nu viņa ir. 

Arī šeit esmu visāda. Reizēm pieņemamas domas, reizēm nē. Tomēr mani lasa un esmu pateicīga par to. Paldies, mani lasītāji, ka jūs esat un manis teiktais reizēm aizķer.

pirmdiena, 2022. gada 6. jūnijs

Tas, ko un kā mēs redzam (šoreiz laikam jau nedaudz pārdabiskā jomā)

Krietnus gadus iepriekš - 2013.gada 4.septembrī - še ierakstīju īsu rakstiņu par garu redzēšanu. Rakstiņš saturēja (un joprojām satur) atsauci uz garāku rakstu par šo tēmu Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājalapā. Toreiz, tajā īsajā rakstiņā, biju visai skeptiski noskaņota pamattekstā dotajiem uzstādījumiem.

Mana attieksme pret pamattekstā pausto nav īpaši mainījusies. Garus redzošie, tie, kuri kontaktējas ar uz zemes mirušajiem, kuri nu dzīvo citā pasaulē - tie par sevi nekādas reklāmas nekur neliks, nepulcēsies jel kādās domubiedru grupiņās "dancināt šķīvīti" vai darīt ko jebko citu tamlīdzīgu. Vienkārši darbs uz publiku, nevis kas reāls ar astrālo pasauli saistīts.

Tāpat vērtēju Krievijas TV (neatceros, kurā kanālā, un tagad jau tas ari vairs nav būtiski, jo Krievijas TV pie mums ir "nogriezta") raidījumu, kurš saucas "Ekstrasensu cīņas" un jau gadiem, vairākās sezonās, skatāms TV. Pie kam uz katru sezonu notiek dalībnieku atlase, konkurss. ES vienkārši neticu, ka var būt nu tik ļoti daudz cilvēku ar ekstrasensorām spējām, ka nepieciešams konkurss dalībai raidījumā. Un arī pats raidījums - katrā piedalās vairāki cilvēki. Raidījums gadu garumā..... Šovs un pašreklāma, nekas vairāk. Bez reāla seguma. Vangai, Džūnai, Zilākalna Martai speciālas reklāmas nebija vajadzīgas. Cilvēki tāpat zināja par šo dāmu spējām un rindām vien pie viņām "plēsās" ar savām problēmām.

Labi, drusku novērsos no tēmas. 

Katram cilvēkam (nav svarīgi, cik gadu vecumā) pienāk brīdis, kad tiek vērtēta paša dzīve un svērta dažnedažādos svaru kausos.

Man tas "gadu vētīšanas" vecums pienācis praktiski nesenā laikā.

Par saviem viedajiem sapņiem un iluzoro pasauli izteicos samērā nesen - šī gada 25. maijā. 

Tam, iepriekš teiktajam, varu vēl piemetināt divus citus gadījumus. 

Man bija 15, pēc dažām nedēļām vajadzēja būr 16 dzimšanas dienai. Līgo/Jāņu dienas rīta slimnīcā nomira mana vecmāmiņa, tēva māte. (Skaidrībai piemetināšu, ka mēs tolaik dzīvojām 3-istabu komunālā dzīvoklī kur vienā istabā dzīvoja valsts pieliktie kaimiņi, vienā istabā vecmāmiņa, trešajā mēs - 4 cilvēku ģimene, kurā bija 2-vas nepilngadīgas meitas). Šajā morāli smagajā tēvam situācijā tās loģisks turpinājums bija - mēs ar māsu pēc nelieliem divu istabu kosmētiskajiem remontiem tikām "iemitinātas" mirušās vecmammas istabā. Vecākiem tomēr atbrīvojās vieta privātajai dzīvei, mums, pusaugu meitenēm, arī tai pat privātajai dzīvei, kura sāka "uzņemt apgriezienus".

Nedēļu pēc tam, kad bijām abas stabilāk iekārtojušās vecmammas istabā, "uzradās" sapnis. Vecmamma pārnākusi mājās, koridorā sarunājas ar kaimiņieni, dzīvokļa trešās istabas iemītnieci. Bet es stāvu vecāku istabas durvīs neziņā par to, kā vecmammai pateikt, ka viņai vairs nav kur atgriezties, jo viņas istabu esam aizņēmušas mēs ar māsu. Neveiklības sajūta palikusi visam atlikušajam mūžam, kaut arī no sapņa redzēšanas pagājuši gadu desmiti.

Vel viena man zīmīga situācija. Nezinu, nosaukt to par sapni nomodā vai kā citādi - nezinu.

Tolaik kopā ar ģimeni (jāpiezīmē, ka laulība jau bija otra: pirmā tapa šķirta laiku iepriekš) dzīvojām pie māsas dzīvoklī Stabu ielā posmā starp Aleksandra Čaka ielu un Avotu ielu. Vīrs (nu, tas, kurš otrais pēc skaita) jau bija miris kā mēnešus divarpus. (Vēzis pēdējā stadijā). Atgriezos no kaut kurienes mājās, no Aleksandra Čaka ielas puses tuvojoties mājai, pamanīju, ka kādas mājas tālāk  uz Avotu ielas pusi, ka dodas prom cilvēks gan cilvēciski vizuāli, gan redzamajās virsdrēbēs, gan frizūrā - mans vīrs, kurš nesen nomiris, krematorijā atstāts kremēšanai. 

Kļūda? Ilūzija? Nezinu. Vārdā nepasaucu, pakaļ neaizskrēju. Bet redzēju, ko redzēju - vīrieti, kurš nu ļoti stipri izskatījās pēc mana praktiski tikko mirušā vīra. 

Līdz pat šim laikam nezinu, vai urnā, kuru izsniedza man un mirušā vīra brālim ir tiešām mana vīra pelni vai arī tur atrodas kāds cits; un neziņa, vai vīrs šādu savu aiziešanu nebija kaut kā iepriekš sarunājis kaut ar ārstējošo ārstu. 

Daudzas muhļīšanās ir iespējamas.

Ja pirmo gadījumu - vecomammu sapnī, - var droši nosaukt par īpatnēju sapni, tad kā nosaukt otru gadījumu? 

Manī joprojām nav īstas pārliecības, ka cilvēks, no kura atvadījāmies Krematorija atvadu zālē, tiešām ir kremēts, miris. Nepamet sajūta, ka kaut kas ir saorganizēts tā, lai es tā domātu un dzīvotu tālāk. Nezinu. 

Šajā jautājumā man ir ļoti daudz nezināmo. Nezinu, kā būtu izvērtusies mana un mana dēla dzīve, ja viņš tiešām būtu vēl dzīvs un kopā ar mani, manu dēlu. Vai mēs ar dēlu piedzīvotu tik daudz interesantu un dažādu notikumu, vai mēs sastaptu tos interesantos cilvēkus, kurus esam sastapuši....

Katrā gadījumā tiešām nezinu. Vērtējot nodzīvotos gadus, tieši tie, ar otro vīru kopā nodzīvotie, bijuši līgani, mierīgi, bez jebkādām prātā paliekošām darbībām, notikumiem. Lēni, līgani, mierīgi, varētu pat teikt - garlaicīgi. Protams, bija miers un stabilitāte. Bet iztrūka jel kāda piedzīvojuma. Kaut kas lēnīgs un paredzams.

Vai man tas bija vajadzīgs? Varbūt tajā dzīves posmā jā. Un pēc tam? Nezinu. Tiešām nezinu. jautājumu ir vairāk par atbildēm.

piektdiena, 2022. gada 3. jūnijs

Viss vienā jūklī

1. Pirmais, kas nāk prātā ir Krievijas-Ukrainas karš. Cik nu no mana mazā, metrs ar cepurīti, auguma un kakta Vecmīlgrāvī saprotās, tas karš tik viegli un ātri nebeigsies. Ukraiņi karo savā zemē un būs kā mūris pat par pēdējo savas zemes ķieģelīti. Ja Krievija iekaros Ukrainu, viņa iegūs iznīcinātas pilsētas, iznīcinātu infrastruktūru, neapartus un neapsētus labības laukus. Un problēmu - kur lai rauj līdzekļus to visu atjaunot. Cik noprotams no informācijas, kura iesprūk internetā, Krievijai nepietiek līdzekļu savu esošo vidi sakārtot. Naudas mazums ir ne tikai pašu naudas lādītē, bet arī pārējā pasaule daudz kam "piegriezusi krānu". 

2. Ukrainas karam beidzoties nav izslēgts karš ar Poliju, Lietuvu. Tām abām valstīm apvienojoties, var visādas oficiālas dokumentācijas ieskaitot kartes sadabūt un uz to pamata izteikt savas pretenzijas Krievijai. Somi arī var izteikt savas pretenzijas par 1939./1940.gadu kara rezultātiem un Krievijas (kura sevi pozicionējusi kā PSRS mantiniece) "iesūkusi" daļu Somijas teritorijas. Tāpat arī japāņi var pieklauvēt ar savu "hallo, mums lūdzu tās divas Kuriļu salas" un pie viena "Mums taču Otrais pasaules karš vēl nav beidzies - miera līguma ta nav".

3. Pasaulē ir padaudz karadarbības vietu. Tikai tās visas, atšķirībā no Krievijas-Ukrainas kara var uzskatīt par lokālām padarīšanām. Pie kam Krievija ir vienīgā, kura pasaulei piedraudējusi ar sarkano kodolbumbas pogu. Bet ja tā padomā - Krievija nav vienīgā valsts, kurai ir tas kodolierocis. Gan jau ka ir bariņš citu valstu, kurām tās atombumbas arī ir. Un laikam sakoriģētas Krievijas virzienā. Kas notiktu, ja tās valstis sarunātu un visas vienlaicīgi tās savas sarkanās pogas nospiestu? Šaubos, vai Krievijai pietiek arsenāla tās visas pārtvert un neitralizēt.

Saprotu, ka situācija taptu nosaukta par Trešo pasaules karu. Tik dikti interesētu, ar ko tas viss beigtos un kā kura valsts tiktu ar šīs nelaimes sekām galā.

4. Eiforija par esību Rīgā ir kaut kur izplēnējusi. Sāku pat fiziski sliktāk justies. Kovida nav, pārbaudījos. Arī tās modīgās mutācijas nav. Vienkārši slikta pašsajūta un nedaudz depresīvs noskaņojums. Gribas atpakaļ uz Ludzu. Bija kaut kāda stabilitātes sajūta iekšēji, kaut arī ārsts un draugi vēl relatīvi nesen teica, ka esot pastāvīgā dzīvesvietā Rīgā esmu kļuvusi mierīgāka un neizskatos nervoza. Grūti pateikt, kā tas no malas izskatās, bet iekšēji mana labsajūta un iekšējais miers pēdējos mēnešos ir stipri sašūpojies un pasliktinājies. Ir laikam lietas, kuras pie gadījuma ar dēlu būs jāizrunā.

ceturtdiena, 2022. gada 2. jūnijs

Lūgums

 Lūgums kungam, kurš man uz telefonu rudenī atsūtīja ziņu ar parakstu Ķipa Gundars, lūdzu sazināties ar mani. Ir variants reiz aizdoto atgriezt caur pastu, bet tur vajadzīga vēl papildinformācija tai, kuru man uzrāda e-pasta saraksts internetbankā. Caur internetbanku pagaidām neko nevaru izdarīt, jāizmanto pasta pakalpojums.