Pa ceļam uz, Salaspils botāniskajā dārzā, pareizāk - tā oranžērijā

Iemesls izlekšanai uz turieni - uzdāvināt vedeklas mammai manu grāmatu. Tad nu piekabinājām tikšanās mirklim paklimšanu pa botānisko dārzu. Laiks jau arī tāds patīkams, saulīte spīdēja, sniegs balti saklājies. Ziema laikam atjēgusies, ka viņai baltai jābūt un pēdējā savā mēnesī iedzen iedzenamo. Iesākuma bildes - tiešām pa ceļam, caur vilciena logu uzņemtas. Ja kas, oranžērijā bija viena gleznu izstāde, ko arīdzan pabildēju. Un pašā botāniskajā dārzā - viņiem tur ir sniega tīrāmais robotiņš, kurš izskatās kā maza puikas rotaļu mašīnīte. Tik tā arī nesapratu - tam tā kustēšanās ieprogarmēta vai arī tas top vadīts ar tālvadības pulti.

Rudens Salaspils Botāniskajā dārzā. Bildes padaudz

Salaspils Botāniskajā dārzā. Bildes padaudz

Būts kopā ar māsu un vedeklas vecākiem. Parkā - stādu tirdziņš. Acis žilba un bija "Ak, kaut dārziņš man būtu!". Tik daudz jaukuma un vispār.... Un pie viena saulīte jauka, diena silta...

Dažas Ilmāra Bites bildes no Salaspils Botāniskā dārza

Šodienas raibumi

1. Ludzā ir divas skolas - latviešu un krievu. Abas atrodas blakus, tām ir kopīgs sporta laukums. Skolas atrodas vienā no pilsētas nomalēm. Bērnus uz skolu no visas Ludzas vadā skolas autobuss.

2. Man patika Salaspils botāniska dārza perfekta sakoptība un tas, ka tur drīkst staigāt pa zālājiem. Tas ir ļoti ērti, jo var apskatīt zīmes pie kokiem ar to nosaukumiem.

3. Kaitina tas, ka pašlaik ir ažiotāža ap zviedru meiteni Grētu. Meitenei vajadzētu sēdēt skolas solā un mācīties, nevis braukāt pa pasauli un paust ne vienmēr zinātniski pamatotas domas. Pie atbildības jāsauc meitenes vecāki, kuri taisa PR no savas meitas tā vietā lai nodrošinātu viņai izglītību un normālu bērnību.

Salaspils botāniskais dārzs 11.janvārī

Salaspils

Šodien ar vilcienu aizbraucu līdz Salaspilij satikt vienu meiteni un dabūt viņas parakstus uz dažiem dokumentiem. Atpakaļ braucu ar autobusu un noņurdēju sevī, ka ap Dārziņiem nepārlecu uz 15.autobusu, kurš mani atvestu praktiski līdz mājām. Tiesa, izlīkumojot caur Rīgu, Pļavniekiem un visu to galu.

Bet iesāku runu par Salaspili.

Jo vairāk es redzu Salaspili, jo vairāk viņa man nepatīk. Pilsēta ir redzēta tai braucot garām pa divām šosejām, katra no tām savā pusē pilsētai, un cauri braucot ar vilcienu. Šodien vēl pilsētu apskatīju pa autobusa logu, kad tas līkumoja laukā no pilsētas un apstājās daudzās sīkās pieturās.

Pilsētā varēja redzēt labi, ja pāris noplukušas pirmskara celtnes. Viss pārējais - privātmājas, padomjlaiku blokhauzes un modernie celtniecības monstri. Nu galīgā garlaicība. Nevienai ēkai nav kas dziļi individuāls un fascinējoši aizraujošs dizainā.