Vidzemes (Valmieras) slimnīca

Pēc arhitektūras skaidri redzams, ka ēka celta vēl padomju laikos. Slimnīcas ēka ie liela, vairākiem korpusien, no kuriem viens atvēlēts poliklīnikai. Ja pilsētā ir tik liela slimnīca, tad ir skaidra, ka tā apkalpo ne tikai pašu pilsētu, bet arī visu tuvāko lauku reģionu.

Man no pašas slimnīcas neko vairāk par uzņemšanas nodaļas traumpunktu un divus rentgena kabinetus gan nesanāca redzēt. Galu galā biju nokritusi un potīte čupā. Izrādījās, ka ir neliels lūdzums pēdas augšpusē un sastieptas dzīslas. Uzlika ģipsi un ieteica pārvietoties ar kruķiem. Šodien pamēģināju, sanāca tūdigi, visu laiku vilka uz kreiso pusi - lauztās kājas pusi. ceru, ka ietrennēšos. Jo kāju pie zemes likt nevar, par ne atspiestires, savādāk sabeigšot Ahileja cīpslu un tad ar staigāšanu būs vēl sūdīgāk.

Par uzņemšanas nodaļu runājot. Telpas relatīvi nesen atremontētas, jaunākā tehnika rentgenam. Pat izdevās savus rentgenus redzēt traumpunkta dakteres kompī. Tādi dīvaini plūstoši. Savādāki, nekā ierasts redzēt rentgena uznēmumus Rīgā. 

Personāls jauks un pretimnākošs. Pēc ģipša uzlikšanas mani sūtīja uz mājām, bet man pretī nebija kam atbraikt. Nācās saukt taksi, Taksis uz šo lauku vietu izmaksāja vien 7,50 eiro. Rīgā taksis reizēm ir dārgāks. Takša šoferīte arī bija ļoti laipna, aizveda līdz durvjupriekšai un palīdzēja tikt līdz lievenim, uz kura sēžot varēju gaidīt puikas pārnākšanu. Pat apvaicājās, vai nevar vēl ko palīdzēt. Bet man jau ar to pašu pietika.

Katrā gadījumā es ar šo vizīti esmu apmierināta, kaut arī kājas trauma bija un paliek. Tagad mums ar puiku pašiem jācīnās talak.

Netālu no mums ir Mūrmuiža

Par ēku, kas redzama iepriekšējā postā

Pati ēka celta 18jos gados, no ārpuses  atjaunināta - nedaidz restaurēta. Iekšpuse gan pārplānota un ar moderniem materiāliem sadalīta dzīvokļos lielsaimniecības strādniekiem.

Nezinu, kur vēl lauksaimnieks domā par savu strādnieku ērtībām, jo katrā dzīvikli ir tualete, duša un siltais ūdens. Vienīgā neērtība - malkas apkure, kur krāsns ir saistīta ar plīti uz kuras tiek gatavots ēdiens. Liela kopgalda saimniecībā nav, katrs pats rūpējas par savu vēderu. Paikas iegādei arī ie ērtība - Valmiera ar lielveikalu nav tālu un autobusa pietura ir pie mājas.

Vel drusku par pašu ēku. Tā savulaik, pirms padomjlaikiem, ie bijusi pusmuiža ar visām no tā izrietošām sekām. 

Pagaidām nav informācijas, kā galvenā ēka ar palīgēkām tikusi izmantota padomjlaikos.

Bildes ieliku arī feisbukā un tur komentāros ir sajūsmas kviecieni par ēkas ārskatu.

Ja kāds pilsētnieks meklē darbu un nebaidās no lauku darba smaguma, dodiet ziņu. Palūgšu lai dēls, kurš strādā fermā, aprunājas ar saimniekiem. Drīz jau sāksies vasaras lauku darbi un strādnieki būs vajadzīgi vairāk. 

Māja, kurā mēs pašreiz dzivojam

Lielsaimnieks Valmieras pusē

 Dēls katru rītu iet uz saimniekgalu palīdzēt tīrīt kūti. Nezinu, vai maksās. Pieturos pie uzskata, ka tiek atstrādāta dzīvošana šeit.

Ziemas periodā darbs ir tikai kūtī apkopjot 170 govis. Nezinu, kādi darbi te ir vasarā.

Saimniekam ir padaudz strādnieku, visi noformēti likumā noteiktā kārtībā ar darba līgumu un no ta izrietošām sekām. Vasarās Saimnieks, cik noprotu, ar daļu strādnieku un gimeni dodas kādā ceļojumā tepat pa Latviju. Un tas, liekas, notiek divas reizes, jo kad viena daļa dodas atpūtas braucienā, otra daļa paliek strādāt. Lopiņus jau nevar pat uz nedēļu atstāt bez apkopšanas, barošanas un govis taču ir jāslauc divas reizes dienā.Toties palicējiem par viņu darbu samaksā papildus.

No tālienes atbraukušie strādnieki dzīvo mājiņās, kas sadalītas dzīvokļos. Mājiņas atrodas lielsaimniecības teritorijā un ir izremontētas atbilstoši Eiropas standartiem (nu, tuvu tam). Katrā dzīvoklītī ir malkas apkure ar malkas plīti, dušu un tualeti, kas apvienotas vienā telpā. Pie kam koridorītim un tualetei\dušas telpai ir iespēja apsildīt grīdu.

Darāmais darbs ir gabaldarbs. Nav tā, ka jāizdara maz, bet uzdotais darbs ir jāizdara kvalitatīvi un visiem pa lielo ir vienalga, cik ilgu laiku tas tiek darīts. Galvenais - lai viss notiek tajā pašā dienā.

Strādnieki galvenokārt it vecumā līdz 30 gadiem, bet ir arī vecāki.

Ceru, ka arī citiem lielsaimniekiem ir tāda pat attieksme pret saviem strādniekiem.

Aiz Valmieras Smiltenes virzienā

 Meklējām jau pailgi dzīvokli Ludzā, jo esošajā beidzās līgums. Viss beidzās ar to, ka atgriezās saimniece un mums steigā bija jāizvācas. Tas dzīvoklis, kas bija jau uz otrdienu aizrunāts, atkrita uz laiku objektīvu iemeslu dēļ. Mums iestājās maza panika, jo uz hosteli par 8 eiriki dienā vienam cilvēkam uz ilgstošāku laiku sanākti bikuci par dārgu un būtu jāiegrābjas tajā naudā, kas atlikta dzīvokļa pirmajai iemaksai.

Labi, ka bija atbraukuši divi dēla draugi palīgā pārkravāties. Viens no tiem ir Vidzemes lielākās piena ražošanas fermas īpašnieka dēls. Viņš steigšus sazinājās ar vecākiem un tā nu mēs esam šeit vismaz līdz marta beigām. Tiesa, puikam šitais joks ir jāatstrādā govju kūtī mēslus mēžot.

Dzīvojam saimniecībai piederošajā četru dzīvoklīšu mājā fermas strādniekiem. Tā ka iepriekš rakstot esmu drusku alojusies par to, ka laukos neveidojas gaitnieku kārta. Lielsaimniecībām gaitnieki ir ļoti būtiski palīgi darbā.

Ēka, kura mēs dzīvojam, ir apmēram 200 gadus veca, kārtīgi mūrēta no akmeņiem, ķieģeļi ir tikai logu ailēs, Iekšpuse ir kārtīgi izremontēta, tualete ir iekšā, ir ari duša un siltais ūdens. Vispār ūdens ir mājā iekšā. Telpa nav liela, ar skapi sadalīta guļamistabas un virtuves pusē. Vienīgais - siltuma avots ir krāsns un ēst jātaisa uz malkas plīts no kuras sildās arī krāsns.

Man neērtība ir tā, ka steigā aizmirsu paņemt zābakus. atbraucu krosenēs, pieradusi, ka pilsētā ielas ir notīrītas, bet te vismaz vakar sniga visu dienu. Nu, šodien pakusa. 

Pagaidām man te patīk, bet pie izdevības vienalga atgriezīšos Ludzā. Man savulaik ar četriem mēnešiem Iecavas pievārtē pietika, lai aizbēgtu uz Rīgu.

Bildes solās būt drusku vēlāk, kad dēls safotografēs apkārtni.