otrdiena, 2021. gada 30. marts

Daži lūgumi un daži jautājumi

  1.  Vai kāds, kas dzīvo Rīgā, būtu gatavs man palīdzēt ar ubagotāju un bomžu (ja akurāt redzams, ka viņš ir bomzis, bet nav bezsmadzeņu alkāns) aptauju par viņu darba trūkumu un piekrišanu pārcelties uz lauku lielsaimniecībām dzīvot un strādāt tur ar visu dzīvošanu, līgumu utt. likumīgām formalitātēm. Gan jau lielsaimniekus atradīsim izmantojot kaut vai rajonu centru avīzes un tamlīdzīgas lietas.
  2. Varbūt ir vērts dibināt kādu bezpeļņas organizāciju bomžu problēmas risināšanai, Pašvaldības acīmredzami netiek galā. Pat bagātā Rīga. Tiesa, bomži dzer, praktiski visi. Katrā gadījumā daudzi no viņiem. Bet ne jau katrs ir nodzēries līdz bezjēgai un daudzi ķeras pie zaļā pūķa no bezcerības un neziņas, ko darīt tālāk.
  3. 90to gadu sākumā bija vērojama tendence, ka mūsu bērnunamu bērnus atļauj adoptēt ārzemniekiem tadējādi atraujot viņus no mūsu zemes un kultūras. Interesanti, kā ir tagad? Cik no bernunamu bērniem nonāk ģimenēs šeit? Īsti pat nezinu statistiku. Zinu, ka pastāv adopcijas noslēpums, regulēts ar likumu. Bet nevajag jau saukt vārdos, tik ciparos visu izteikt.
  4. Man nav iebildumu pret homoseksuāļiem un viņu veidotajiem pāriem. Man ir iebildumi pret praidiem. Par šo savu attieksmi jau laikam esmu agrāk rakstījusi, gribu tik piebilst, ka ar skaļiem un uzbāzīgiem ikgadējiem praidiem nekas nav līdzēts, tikai saasinās attiecības ar heteroseksuāļiem. 

pirmdiena, 2021. gada 29. marts

Dažas domas

 Negribas jau neko sliktu teikt par mūsdienu lielveikalu tīkliem, tomēr. Liekas, tā bija Maksima, kas reiz dalīja pa sociālajiem dienestiem pārtiku, kurai derīguma termiņš tuvu beigām ar domu, ka sociālie dienesti šo pārtiku tālāk sadalīs saviem aizbilstamajiem. Pusgadam pietika dukas. Tauta izlepusi un sūdzējās par dažu produktu kvalitāti tai pat laikā aizmirstot, ka pa lēto, ar atlaidi pirktā produkta kvalitāte var būt vēl zemākā līmenī nekā tā, ko izdala par velti. Zinu to, jo māsa 12 gadus nostrādāja Rīgas Domes uzņēmumā Žēlsirdigie samarieši tajā spārnā, kas veica sociālo aprūpi tiem iedzīvotājiem, kam šī aprūpe nepieciešama.

Daudzi sociālie dienesti sadala maznodrošinātajiem un trūcīgajiem Eiropas Savienības pārtikas pakas, kas galvenokārt sastāv no bakalejas precēm un konserviem.

Tomēr, ja paskatās, ko cilvēki pērk lielveikalos.... Tie pārsvarā nav dārgie pirmā svaiguma produkti. Tiek meklēti produkti ar atlaidēm vai zemākām cenām. Pērk to, ko var atļauties, lai izdzīvotu līdz mēneša beigām. Un šiem cilvēkiem nespīd maznodrošinātā vai trūcīgā statuss, jo ienākumi reizēm par dažiem centiem vai kādu eiro pārsniedz to slieksni, kas nepieciešams maznodrošinātā vai trūcīgā statusa iegūšanai.

Vai tiešām lielveikalu tīkli nevar uz savu iniciatīvu dalīt mazmaksājošam iedzīvotāju slānim to pārtikas daļu, kas veikalā paliek pāri, jo pasūtīts drusku par daudz? Jebšu vieglāk to visu izmest un pēcāk brīnīties, ka atkritumu tvertnes izvandītas? Bomži, kuri neiekļaujas aprūpējamo iedzīvotāju slānī, tās izvanda tukšās pudeles vai kādas pārtikas meklējumos.

Par bomžiem runājot. Tie ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez noteiktas dzīvesvietas un nevar atļauties noīrēt pat mazu ūķi ar malkas apkuri. 

Ir jau bomžiem domātas naktspatversmes ar bezmaksas siltas zupas šķīvi piedevām. Bet tās ir naktspatversmes. Pa dienu cilvēkam jāvazājas kur acis rāda. Par vīriešu naktspatversmi Maskavas ielā Rīgā rakstīju jau kādu laiciņu iepriekš.

Tomēr šajās patversmēs gultasvietu skaits ir ierobežots un vispār viņu ir par maz tādai lielpilsētai, kā Rīga. Daudzi spiesti nakti pārlaist kur nu kurais ko atrod. Vasarās vel nekas - var pagulēt parkā uz soliņa, Rīgas pierobežas mežu joslā uzcelt kaut zaru telti. Bet ziemā? Kāpņu telpās tik viegli neiekļūsi - visur ārdurvīm vai nu atslēgas vai durvju kodi priekšā. Iekļūt pārnakšņot var tikai tādās ēkās, kuras uzskatāmas par graustiem bet vēl nav nojauktas vai renovētas kaut arī iedzīvotāji no tām jau ir pārvietoti uz citiem dzīvokļiem. Bet ej nu sameklē šādas ēkas, kuras pārsvarā ir pilsētas nomalēs.

Ar šo cilvēku slāni būtu aktīvāk jāstrādā sociālajiem dienestiem lai viņus integrētu sabiedrībā. Ne jau visi no viņiem ir bezcerīgi alkoholiķi vai narkomāni. Ar zupas virtuvēm, kuras labdarības nolūkos ir atvērušas dažas organizācijas, te nepietiek. Tiek dalīts ēdiens par velti praktiski vienai ēdienreizei. 

Vai mūsu nelielās valstiņas galvaspilsēta nevarētu būt pirmā, kas bomžu jautājumu atrisina cilvēkiem labvēlīgā veidā būtiski samazinot bezpajumtnieku slāni?

svētdiena, 2021. gada 28. marts

Kārtējais kokteilis

  1.  Pēdējā laikā esmu rakstījusi daudz un dikti izsakot to, kas sakrājies runājams. Daudz no visa tā jau tāpat ir acīmredzams bez maniem izplūdiem šeit. Tāpēc nav ko brīnīties, ka nav komentāru. Daudzi par manis skartajām tēmām jau ir izrunājušies feisbukā, kurā par dažiem manis skartajiem jautājumiem ir ļoti aktīvas diskusijas. Ko nu vēl izplūdīs šeit. Nebrīnos, bet paldies, ka top lasīts.
  2. Ir tālas nākotnes plāns atsākt adīšanu, Tieši šalles. Tās man patika adīt vislabāk. Bet tas tiešām ir tālā nākotnē. Vispirms jātiek galā ar dzīvošanu, jāminimizē nemitīgā pārbraukšana no vienas dzīvesvietas uz otru.
  3. Ir smaga aizdoma, ka kroņa vīruss nākošziem atkal aktīvi uzdarbosies, tikai visus no dažādām citām saslimušos beigs pieskaitīt šim vīrusam un no vīrusa mirušo skaits krietni samazināsies un nedaudz pielīdzināsies no gripas mirušo skaitam.Daudzās valstīs izgatavo vakcīnas pret šo vīrusu ar dažādu vakcīnas sastāvu. Bet vai tas ko maina? Daudzi tieši tāpēc saslimst, ka ir vakcinējušies un izslimo šo vīrusu daudz smagākā formā, nekā ja nebūtu vakcinējušies. Kaut kur internetā (neatceros, kurā saitā) lasīju, ka koronas vīruss ir gripas paveids ar savu mutēšanas sistēmu. Nezinu, cik tas ir tiesa. Pārbaudījusi neesmu. Bet visumā mani tas vīruss un gripa arīdzan nav noķērši.
  4. Kaut kad vēlreiz būs jāuzraksta par The Esperanse. Esmu tikusi jau trešajā sezonā. Man novilkas ir piecas sezonas. Sestā, noslēdzošā, tiekot uzņemta vai arī jau top tulkota krievu valodā. Būs jāpavaktē torentos. Tāpat jāapskatās, vai es neesmu palaidusi garām kādu no Midsommeras slepkavību sezonām.

sestdiena, 2021. gada 27. marts

Pēdējā laikā man ir ko teikt

Rakstu gandrīz katru dienu, vai arī ar dažu dienu pauzi un man visu laiku ir ko teikt. Paldies par pacietību lasītājiem, kuri visu to lasa, pat rok augšā pavecākus rakstus. 

Caurskatot uzrakstīto, konstatēju, ka par doktora Dūlitla peldošo salu esmu rakstījusi divas reizes ar palielu laika atstarpi. Katrs teksts nedaudz atšķiras informācijā, tāpēc laikam atstāšu abus.

Klīst baumas, ka ar 6to aprīli beigsies visiem nu jau līdz kaklam apnikusī karantīna. Varbūt kādi piesardzības pasākumi vēl paliks, kamēr cilvēki pierod pie jaunajiem apstākļiem. Ceru, ka nākamziem viss nesāksies no jauna. Ceru, ka tirdzniecībā daudz kas uzlabosies. Kafejnīcas un citas ēdināšanas vietas pagaidām lāpās kā var un gatavo savu produkciju līdzņemšanai. Apģērbu, apavu un citu būtisku saimniecības preču veikali vispār ir ciet ar augstāko instanču rīkojumu. Kas vispār ir diezgan muļķīgi. Jau tāpat šajos veikalos normālformā apgrozās mazāk cilvēku, nekā pārtikas preču veikalos. Ne jau katru dienu taču dodamies uz apavu vai apģērbu veikalu ko jaunu iegādāties. Nezinu, kā šoziem ir izlāpījušies tie, kam noplīsa ziemas apavi vai garās bikses vīriešiem nu ļoti sadila intīmos stūros. Garo bikšu nelaimi vismaz pagaidām var piesegt ar mēteli, bet izjukušus zābakus ar mēteli nepiesegsi. 

Un stulbākais ir tas, ka apavu un apģērbu veikalos preci tirgo atbilstoši sezonai. Pati reiz izbaudīju, kad biju nolēmusi zābakus ziemai nopirkt jau vasarā, lai ir drošība, ka ziemā būs ko vilkt kājās. Pusrīgu apskraidīju, bet tā arī paliku gribot un gaidot rudeni, kad zābaki sāks pamazām parādīties attiecīgajos veikalos.

Drusku uz smiekliņu parāva pagājušās ziemas karantīnas sākums. Tad daudzi cilvēki vispirms iegādājās tualetes papīru lielos kvantumos un tikai pēc tam veikalā pieejamos dārzeņus un bakalejas izstrādājumus. Citus pārtikas produktus piepērkot tik reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās aizejot līdz veikalam. Bet tualetes papīrs lielos kvantumos - vai tad viņi taisās uz puda sēdēt visu karantīnas laiku?

Un vēl. Ja veikalā kaut cik izdodas tos divus metrus ievērot un citādi pieregulēt piecēju kustību veikalā, kā tad ir tirgū? Sen tur neesmu bijusi, tāpēc nezinu.

ceturtdiena, 2021. gada 25. marts

Ar vienu aci Valmierā

 Vakar un šodien ar starppilsētu autobusu Smiltene - Valmiera (un otrādi) devos uz Valmieru iepirkties, kā arī dažas citas lietas sakārtot. Mūsu pagaidu miteklis atrodas 9 kilometrus no Valmieras, Brauciens ar autobusu līdz pilsētas autoostai aizņem vien 11 līdz 12 minūtes.

Daudz laika man abas dienas darīšanas neaizņēma, sanāca pat kādu stundu pasēdēt pie autoostas mājupceļa autobusu gaidot.

Daudz vazāties pa pilsētu nesanāca, jo autobusu sarakstā uzzināju, ka nākošais autobuss māju virzienā dodas tikai sešos vakarā. Diemžēl mums ar puiku ir tikai vienas atslēgas dzīvoklim un viņam būtu kādu laiciņu jāsēž aiz aizvērtām durvīm. Ar taksi braukt mājās negribējās par spīti tam, ka šajā maršrutā taksis izmaksātu 6 eiro, kas ir krietni lētāk, nekā Rīgā apmēram tajos pašos kilometros.

Bet iebraucot un izbraucot no Valmieras redzēju daudzas ēkas, kas, līdzīgi mūsu pagaidu mītnei, bija celtas no akmens bluķiem un ķieģeļi bija kā rotājums logu un durvju ailēm. Daudz bija koka un ķieģeļu celtnes, kurām jau no skata varēja saprast pirmskara celšanu. Vismaz tajā mazajā gabalā no pilsētas robežas līdz autoostai katrai celtnei bija sava seja un kaut kas neatkārtojami tikai tai piemītošs neatkarīgi no tā, vai tā bija valstij, pašvaldibai vai privātpersonai piederoša.

Ap autoostu gan bija padomjlaika un mūslaika (piemēram, Rimi lielveikals) celtnes. Bet tas nemaisīja kopiespaidu.

Tilts pāri Gaujas upei bija iekopts ar laternu stabiem, kas atgādināja koka kuģa sānu daļas. Pie tilta bija karte ar 17to gadu Valmieras skatu un mūri ap to. No kartes sapratu, ka daļa mūra ir restaurēta un pats pilsētas centrs daudzmaz saglabājies ne sliktāk, kā Rīgā. Ja izdotos sarunāt kādu vadātāju, būtu interesanti pilsētu izstaigāt. Valmiera liekas (no tā mazumiņa, ko redzēju) interesantāka par Rēzekni un Ludzu kopā ņemot.

otrdiena, 2021. gada 23. marts

The Expanse

 Patlaban skatos fantastikas seriālu The Espanse. Neesmu vēl dēlam pajautājusi, kā tas skan latviski. Torentos pieejams gan oriģinālvalodā - angļu, gan krieviskā tulkojumā. Tulkojusi tā pati firma, kas Troņu cīņas. Es, protams, skatos krieviski ierunāto, jo angļu valodu nepārzinu. Filmai pagaidām ir iznākušas 5 sezonas, kuras esmu novilkusi. Gaidāma vēl sestā - noslēdzošā. 

Par cik sagadās mājas darbi un visādi citādi sīkumi, esmu tikusi tikai līdz otrās sezonas sākumam. Sakarā ar to, man liekas, visas patlaban pieejamās sezonas būšu veiksmīgi noskatījusies tad, kad pienāks kārta sestajai sezonai.

Seriāla aptuvenais sižets:

Cilvēki ir ne vien attīstījuši tehnologijas, bet arī apdzīvo Zemi, Marsu un asteroīdu joslu. Zemi pārvalda ANO, kas pārvalda Marsu, tā arī vēl neesmu izpratusi. Cik noprotu, asteroīdu joslu abas planētas pārvalda kopīgi, jo šī teritorija ir kā starpposms abam planētām. Abas planētas - Marss un Zeme ir autonomas teritorijas katra ar savu kosmosa kuģu armādu. Cik no tā visa ir karakuģi, cik vienkārši transportnieki un pasažieru kuģi - par to nekas nav teikts.

Cik es pagaidām esmu noskatījusies, ir atklājies kāds trešais spēks, kas cenšas sanaidot Marsu ar Zemi izraisot bruņotu sadursmi, pie viena vēl Asteroīdu josla cenšas iegūt neatkarību gan no Marsa, gan no Zemes.

Tam visam pa vidu ir daži teli, kuri turas kopā, jo izdzīvojuši viena kosmosa kuģa katastrofā. Viņiem negribot sanāk ik pa brīdim nokļūt ne tajā vietā un ne tajā laikā un ik pa brīdim jāglābjas bēgot lai neiekultos vēl lielākās nepatikšanās.

Katrā gadījumā iesaku novilkt torentos un noskatīties. Nav nekā uzspēlēta, viss norisinās ļoti ticami un dabiski.

pirmdiena, 2021. gada 22. marts

No visa pa druskai

  1.  Dēls lamā, ka izsakos par politiku, no kuras maz ko sajēdzu. Pirmkārt tas attiecas uz Baidenu un Putinu, jo ko līdzīgu biju ierakstījusi arī feisbukā. Bet es jau izsaku tikai un vienīgi savas domas vadoties no tā, ko redzu un dzirdu dažādās sarunās - gan klausoties puikam līdzi viņa jutubes ierakstus, gan nedaudz aprunājoties ar apkārtējiem, kuri ne vienmēr ir speci politikas jautājumos.  Vienkārši problēmas mums rodas visiem vienas un tās pašas te dzīvojot un uzzinot par katru kārtējo politisko lēmumu, kuru pieņem valdība.
  2. Svaigākajiem rakstiem praktiski nav komentāru, kaut skaru tēmas, kuras varētu arī apdiskutēt. Žēl, ka daudzos vecos rakstos bija komentāri par alus pudelēm manā tuvumā un drukas kļūdām neskarot pašu teksta tēmu.
  3. Kopš esmu prom no Rīgas, ir radusies sajūta, ka esmu miega badā. Gan Ludzā, gan šite visu dienu nāk miegs. Pamostos ap pieciem no rīta, parosos pa kompi, dažas briketes sametu krāsnī, lai puikam siltāka izlīšana no gultas. Tad mēģinu pagulēt diendusu, pēc kuras parosos pa māju. Daudz jau nav ko darīt, ja netiek ielaists. Galīgi aplūztu ap pieciem, sešiem, reizēm un reti drusku vēlak. Bet tas drusku vēlāk netraucē ap pieciem pamosties. Visa šitā gulēšanas sistēma ļoti apgrūtina. Pat nebrīnos, no kurienes radušies liekie kilogrami, kurus ir ļoti grūti nomest. Ir ļoti jāpiespiež sevi daudz kustēties, ko padarīt par spīti "dīvāns mīļāks".
  4. Vakar puikam ieminējos, ka varētu sarunāt ar saimniekiem un pavisam (nu, kaut vai līguma laiku) palikt šeit. Viņš govju kutī, es visur kur citur pie palīgdarbiem. Puika bija kategoriski pret. Ilgstoši govīm pie astes - viņš vienkārši neizturētu un ari no manis liela labuma nebūtu. Pārāk nespēcīga. Savā ziņā tas viss man atgādina tos četrus mēnešus, kurus dažus gadus atpakaļ nodzīvoju un pastrādāju lauku sētā Iecavas pusē. Es vienkārši noorganizēju aizbēgšanu no turienes. Neizturēju un darāmā apjoms, kas prognozējās uz vasaras mēnešiem bija lielāks par manām fiziskām spējām. Galu galā sen vairs nav 20 ne man ne puikam. Spēki iet mazumā, jādara tas, kas izdodas un tādā apjomā, kas izdodas.
  5. Smejamies par kaķi. Labi, jaunkundzei ir 12 gadu, bet tomēr. Kopā ar puiku un pēc tam arī ar mani sanācis padzīvoties daudzos dzīvokļos. Labprāt labā laikā izlien uz balkona pasauļoties (tajos dzīvokļos, kur tas bija iespējams), ir pat drusku apguvusi kāpņu telpu vienā dzīvoklī. Šeit, laukos, nevar dabūt to jumpravu no mājas laukā. Aiz loga ir vieta, kur izskrieties, izstaigāties, vēja nestās vecās ozollapas padzenāt. Uz tualeti aiziet galu galā. Bet ne vella. Saulinā siltā dienā mēģināju viņu kaut uz lieveņa iznest. Kas tas bija par mjauīgu bļāvienu, aktīvu izlocīšanos man no rokām un tad viena melna strīpa ļoti ātri pazuda dzīvoklītī. Pat paslēpās tālākajā stūrī aiz gultas, nobijušās acis vien spīdēja.

svētdiena, 2021. gada 21. marts

Un atkal mazlietiņ politikas

 Baidens skaļi pasaules līmenī nosaucus Putinu par slepkavu. Precendents pasaules vēstures līmenī. Pat Hitleru un Staļinu par masu slepkavām nosauca pēc viņu nāves, un arī tad visai piesardzīgi. Tāpat daudzu Āfrikas valstu līderus, kuri aizraujas ar kanibālismu un tamlīdzīgām lietam skali nesauc pas masu slepkavām, bet cenšas ar viņiem runāt toleranti.

Brīnos par Krievijas tautu. Cik zinu, viņiem pašiem Putins apnicis un piegriezies kā rūgta nāve. Kas viņiem liedz izvēleties citu prezidentu, nevis jau kuro termiņu pēc kārtas vēlēt nevēlamo? 

Isti nesaprotu, kas Krievijā notiek vispār. Liela, bagāta zeme, bet daudz ko iepērk no ārzrmēm. Pat tādas lietas, ko bez liekas piepūles varētu saražot paši un vēl dalīties ar citiem. Ekonomiskais infantīlisms.

sestdiena, 2021. gada 20. marts

Ap un par politiku Latvijā un pasaulē

 Vāji orientējos tajā, ko sauc par Latvijas politiku. Kad dzīvoju Rīgā, man par Latvijas politiku bija lielākas zināšanas un nosacīta izpratne. Protams, Ludzā, abos dzivokļos, kur dzīvojām, bija televizors un bija iespeja skatīties Latvijas ziņas, ar,i tagad pie labas gribas varu internetā iegūt informāciju par pie muns notiekošo. Bet - kaut kā dīvojot ārpus Rīgas tas kļuvis ne pārārāk aktuāli. Ar ne pārār lielu interesi izlasu Leta's jaunākās ziņas piermās atkāpes. Leta's izformācija man vienmēr pienāk uz e-pastu.

Svaigakais, ko zinu, ka visi saklupuši virsū Kariņam. Iemesls ir kaut kā palaists garām. Man personīgi Kariņš patīk ar savu izturētību, stāju. Arī pret to, ko viņš darījis politikas laukā, man nav iebildumu. Varbūt es maz zinu.

Nezinu, ar ko beidzies tas riņķa dancis Lemberga lietā. Atceros tos laikus, kad viņš bija spiests braukāt uz Rīgu un pa tiesām vazāties ko pierādot, ko apstrīdot. Tā vietā, lai turpinātu darboties Ventspilī, kuras labā viņš jau tā ir daudz izdarījis. Tas - no dzirdētā un mazliet redzētā pašā pilsētā. Tātad - ko tagad dara Lembergs un kas ir Ventspils mērs tagad?

Tāpat nezinu, kas mums tagad ir prezidents un kad ir gaidāms jauns prezidents. Kā pēdējo no prezidentiem atceros Vējoni un medijos uzpūsto janpadraci ap viņā dzīvokli Ogrē (bet varbūt Olainē - neatceros tik sīki).

Domājot par politiku pasaulē zinu, ka pastāv NATO, ANO. Un katrai no šīm organizācijām ir savs karaspēks, vispār katrai valstij ir savs karaspēks, Zinu, ka uz "karstajiem" punktiem pasaulē dodas NATO karaspēks, kur pa vidu vēl ņemas ASV un Krievijas karaspēki. ANO karaspēks kaut kā pavīd un vairāk par viņu nekas nav dzirdams.

Zinu, ka ANO ir visu pasaules tautu kopīga organizācija, kurai pēc statusa būtu jāizlemj aktuālie notikumi pasaulē un visām pasaules valstīm tai būtu japaklausa. Realitātē katrs planētas stūris vārās pats savā sulā reizēm ar NATO, ASV vai Krievijas piepalidzēšanu. Tad kāda ir ANO nozīme uz pasaules skatuves un vai vispār šī organizacija ir vajadziga? Vai nebūtu laiks tās vietā veidot ko jaunu ar spēcīgāku ietekmi uz pasaules notikumiem? 

Pagaidām visspēcīgākā ietekme uz notikumiem pasaulē ir banku sistēmai ar visu viņu naudu.

ceturtdiena, 2021. gada 18. marts

Kopsavilkums no iepriekšējiem tekstiem

  1.  Esmu alojusies, ka Latvijā nav laukstrādnieku - gaitnieku kārtas. Tā ir, bet neliela, Lielajiem lauksaimniekiem bieži trūkst darba roku. Jo daudzi 90gadu sākumā un arī vēl tagad ne tik lielos apmēros brauc prom uz ārzemēm lielākas algas un labākas dzīves meklējumos.
  2. Aizbraucēji liela daļa jau iesakņojušies svešajās zemēs un īsti netaisās atgriezties, Atgriežas retums un tie paši ir viējās paaudzes cilvēki, kuri tur sapelnījuši naudu un tagad mēģina te ko darīt, izdzīvot.
  3. Kaut arī pašai māsa strādā Nīderlandē un Latvijā parādās labi ja divas reizes gadā atvaļinajuma laikā. Nauda tiek ieguldīta dzīvokļa kapitālajā remontā. Nezinu, ko viņa darīs, kad remonts būs beidzies. Bet principā es mūslaiku Latvijas aizbraucējus īsti neatbalstu. Darbu Latvijā atrast var. Kaut vai lauksaimniecībās.
  4. Protams, diezgan daudz pa iedzīvotaju iedzīvotāju un daudzu uzēmumu kabatām sitis nu jau vairāk kā gadu ilgušais koronas vīrusa karantīnas laiks, kad daudz kas ir aizvēries ciet, jo "apdraud" iedzīvitajus ar saslimšanas iespējamibu.
  5. Vel viens stīviņš ir ar ārzemniekiem pārdotiem zemes īpašumiem un ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, kur ir atguvuši savas pilsētu vai lauku īpašumus, bet darīt neko netaisās. Tā nu viss stāv atmatmās\krāsmatās. Tad nu pašvaldībām nākas ar šiem cilvēkiem stīvēties likumā noteiktā kārtībā. Goda vārds, pašvaldības atrastu reālu un labu pielietojumu tam visam.

trešdiena, 2021. gada 17. marts

Par ēku, kas redzama iepriekšējā postā

Pati ēka celta 18jos gados, no ārpuses  atjaunināta - nedaidz restaurēta. Iekšpuse gan pārplānota un ar moderniem materiāliem sadalīta dzīvokļos lielsaimniecības strādniekiem.

Nezinu, kur vēl lauksaimnieks domā par savu strādnieku ērtībām, jo katrā dzīvikli ir tualete, duša un siltais ūdens. Vienīgā neērtība - malkas apkure, kur krāsns ir saistīta ar plīti uz kuras tiek gatavots ēdiens. Liela kopgalda saimniecībā nav, katrs pats rūpējas par savu vēderu. Paikas iegādei arī ie ērtība - Valmiera ar lielveikalu nav tālu un autobusa pietura ir pie mājas.

Vel drusku par pašu ēku. Tā savulaik, pirms padomjlaikiem, ie bijusi pusmuiža ar visām no tā izrietošām sekām. 

Pagaidām nav informācijas, kā galvenā ēka ar palīgēkām tikusi izmantota padomjlaikos.

Bildes ieliku arī feisbukā un tur komentāros ir sajūsmas kviecieni par ēkas ārskatu.

Ja kāds pilsētnieks meklē darbu un nebaidās no lauku darba smaguma, dodiet ziņu. Palūgšu lai dēls, kurš strādā fermā, aprunājas ar saimniekiem. Drīz jau sāksies vasaras lauku darbi un strādnieki būs vajadzīgi vairāk. 

svētdiena, 2021. gada 14. marts

Lielsaimnieks Valmieras pusē

 Dēls katru rītu iet uz saimniekgalu palīdzēt tīrīt kūti. Nezinu, vai maksās. Pieturos pie uzskata, ka tiek atstrādāta dzīvošana šeit.

Ziemas periodā darbs ir tikai kūtī apkopjot 170 govis. Nezinu, kādi darbi te ir vasarā.

Saimniekam ir padaudz strādnieku, visi noformēti likumā noteiktā kārtībā ar darba līgumu un no ta izrietošām sekām. Vasarās Saimnieks, cik noprotu, ar daļu strādnieku un gimeni dodas kādā ceļojumā tepat pa Latviju. Un tas, liekas, notiek divas reizes, jo kad viena daļa dodas atpūtas braucienā, otra daļa paliek strādāt. Lopiņus jau nevar pat uz nedēļu atstāt bez apkopšanas, barošanas un govis taču ir jāslauc divas reizes dienā.Toties palicējiem par viņu darbu samaksā papildus.

No tālienes atbraukušie strādnieki dzīvo mājiņās, kas sadalītas dzīvokļos. Mājiņas atrodas lielsaimniecības teritorijā un ir izremontētas atbilstoši Eiropas standartiem (nu, tuvu tam). Katrā dzīvoklītī ir malkas apkure ar malkas plīti, dušu un tualeti, kas apvienotas vienā telpā. Pie kam koridorītim un tualetei\dušas telpai ir iespēja apsildīt grīdu.

Darāmais darbs ir gabaldarbs. Nav tā, ka jāizdara maz, bet uzdotais darbs ir jāizdara kvalitatīvi un visiem pa lielo ir vienalga, cik ilgu laiku tas tiek darīts. Galvenais - lai viss notiek tajā pašā dienā.

Strādnieki galvenokārt it vecumā līdz 30 gadiem, bet ir arī vecāki.

Ceru, ka arī citiem lielsaimniekiem ir tāda pat attieksme pret saviem strādniekiem.

ceturtdiena, 2021. gada 11. marts

Aiz Valmieras Smiltenes virzienā

 Meklējām jau pailgi dzīvokli Ludzā, jo esošajā beidzās līgums. Viss beidzās ar to, ka atgriezās saimniece un mums steigā bija jāizvācas. Tas dzīvoklis, kas bija jau uz otrdienu aizrunāts, atkrita uz laiku objektīvu iemeslu dēļ. Mums iestājās maza panika, jo uz hosteli par 8 eiriki dienā vienam cilvēkam uz ilgstošāku laiku sanākti bikuci par dārgu un būtu jāiegrābjas tajā naudā, kas atlikta dzīvokļa pirmajai iemaksai.

Labi, ka bija atbraukuši divi dēla draugi palīgā pārkravāties. Viens no tiem ir Vidzemes lielākās piena ražošanas fermas īpašnieka dēls. Viņš steigšus sazinājās ar vecākiem un tā nu mēs esam šeit vismaz līdz marta beigām. Tiesa, puikam šitais joks ir jāatstrādā govju kūtī mēslus mēžot.

Dzīvojam saimniecībai piederošajā četru dzīvoklīšu mājā fermas strādniekiem. Tā ka iepriekš rakstot esmu drusku alojusies par to, ka laukos neveidojas gaitnieku kārta. Lielsaimniecībām gaitnieki ir ļoti būtiski palīgi darbā.

Ēka, kura mēs dzīvojam, ir apmēram 200 gadus veca, kārtīgi mūrēta no akmeņiem, ķieģeļi ir tikai logu ailēs, Iekšpuse ir kārtīgi izremontēta, tualete ir iekšā, ir ari duša un siltais ūdens. Vispār ūdens ir mājā iekšā. Telpa nav liela, ar skapi sadalīta guļamistabas un virtuves pusē. Vienīgais - siltuma avots ir krāsns un ēst jātaisa uz malkas plīts no kuras sildās arī krāsns.

Man neērtība ir tā, ka steigā aizmirsu paņemt zābakus. atbraucu krosenēs, pieradusi, ka pilsētā ielas ir notīrītas, bet te vismaz vakar sniga visu dienu. Nu, šodien pakusa. 

Pagaidām man te patīk, bet pie izdevības vienalga atgriezīšos Ludzā. Man savulaik ar četriem mēnešiem Iecavas pievārtē pietika, lai aizbēgtu uz Rīgu.

Bildes solās būt drusku vēlāk, kad dēls safotografēs apkārtni.

pirmdiena, 2021. gada 8. marts

Kā mēs sadzīvojam ar apkārtējo vidi

Mēs savu ērtību dēļ esam iedrožojuši dzīvnieku dabisko dzīvi ar Nacionāliem parkiem un visāda veida liegumiem, kā savulaik baltie amerikāņi ASV sadzina indiāņus rezervācijās, teritorijās kurās izdzīvot grūti gan cilvēkam, gan zvēriņam. Ir vēl zoodārzi, kuros cenšas saglabāt un pavairot dzīvnieku sugas. Lai tās pavisam nepazustu no zemes virsas. 

Bet pie zoodārziem ir viens BET. Ja par Darela zvērudārzu un tā darbību varējām lasīt viņa brīniškīgajās grāmatās par pašu zoodārzu, par viņa ceļojumiem pa pasauli vācot kolekciju savam zvērudārzam, lai jel kādā veidā paglābtu daudzas dzīvnieku sugas no totālas izmiršanas. Tad tagad ir pilnigs klusums. Pats Darels ir viņā saulē, ko dara viņa pēcnakamie un kas notiek ar viņa radīto zoodārzu - pilnīgs klusums un neziņa. 

To, ko dara Irvinu gimene Austrālijā Irvina radītajā zooloģiskajā dārzā arī pēc paša dārza dibinātāja, var redzēt televīzijā šim zvērudārzam veltītītjā raidījumu ciklā. Nestrīdēšos par jēdziena "masu mediji" traktējumu, bet man patīk šajā zverudārzā notiekošai gan sugu saglabāšanas un pavairošanas ziņā, gan normālu sadzīves apstākļu nodrošināšanā zvērudārza iemītniekiem.

Par Rīgas zoodārzu runājot, varam paši auzbraukt uz to un redzēt kā tas laika gaitā mainās un kas tur notiek. Zverudārza pastāvēšana un daudzu dzīvnieku sugu dzīves apstākļi prasās pēc kaut kā labāka, bet viss iesprūst līdzekļos. Ieejas biļešu cenas knapi sedz nepieciešamo minimumu. Daudz paldiesu jāsaka sponsoriem, kuri ar savu naudu piedalās dārza labiekārtošanā.

Vēl televīzijā esmu redzējusi raidijumus arī par citiem zvērudārziem un viņu neremdināmo darbu dzīvnieku labsajūtai un sugu turpināšanai.

Vēl viens zvērudārzs Latvijā atrodas Daugavpili. No internetā iegūtās informācijas tas nav liels, atrodas praktiski pilsētas centrā bez īpašām iespejām paplašināties. Arī ieejas biļete 1 eiro apmērā liekas par mazu kaut minimālai dārza sadzīves nodrosināšanai. Būs jāaizbrauc uz turieni lai pakskatītos, kas vispar ir tas apstaklis, kas ļauj šai teritorijai nest zoodārza vārdu.

Par pārējo Latvijas teritoriju runājot - dzivnieku dzīves tteritorija ne vienmēr sakrīt pilnibā ar Nacionālo parku un liegumu teritoriju. Tiem ir temdence pārvietoties pa sev ērttākākam takām. Daudzi ir "apsēduši" pilētu nomales, jo cilvēku mazdārziņi vai piepilsētas mežā cilvēku atstātā draza dzīvniekiem bieži šķiet noderīga. 

Par dažiem kurioziem runājot - daudzi noteikti vel atceras, ka vēlā vakara stundā Brīvības pieminekļa tuvumā uz promenādi bija izgājudsi meža rukšu ģimene .Pie viena - Rīgas kanālā tika ielaista bebru ģmene. Tagad laikam noteikti ta ir pavairojusies un bebri mīt vairākās kanālmalas vietas. Bet nu ir cīņa par sadzīvošanu. Lai bebri paliktu, bet kanalmalas koki netiktu apgrauzti un kanālā neveidotis bebru radītie aizsprosti.

svētdiena, 2021. gada 7. marts

Mazliet no vēstures par agrākiem gadiem domājot

Sanāks tāds kā iepriekšējo rakstu apkopojums, jo ir aizdomas, ka šur tur atkārtošos.
  1. Par cenām runājot. Padoju laikos ar 10 koka rubčikiem pilnīgi pietika lai 4ru cilvēku kompānija pasēdētu krogā pie bagātīgi klāta galda un alkohola piedevām. Un alkohols tika pasūtīts pa veselai pudelei, ne glāzēm. Tagad pat vienam cilvēkam ar 10nieku nepietiks šim priekam.
  2. Par lietotām drēbēm un citām mantām domājot. Padomju laikos komisjas veikalu nebija daudz pat Rīgā. Lietotas drēbes un lietas "ceļoja" uz riņķi pa radu, draugu skapjiem un plauktiem kamēr nolietojās līdz luparu līmenim. Ipaši tas attiecās uz bērnu drēbēm. Bērniem ir tendence augt nepaspējot novalkāt esošo apģērbu. Protams, ja ģimenē bija vairāki dažāda vecuma bērno, tad šīs lietas valkājās ģimenē līdz apnikumam, Bet ja bērns bija tikai viens, tad nu drēbītes nonāca pie radiem, draugiem, paziņām, kur bija gaidams vai jau bija sagaidīts gimenes pieaugums. Retajos komisijas veikalos droši varēja nest pārdošanai par lieku kļuvušu apģērbu un bija skaidrs, ka ilgi viņš tur neuzkavēsies un kāda naudiņa pienāks. Tagad ej nu sazini. Lietoto drēbju veikali ir pilna Latvija, bet kurā no tiem pieņems tavas drēbes, kuras ir labā stāvoklī, vienreiz mugurā vilktas. Vienu risinājumu mēs ar māsu 90os gados atradām - daļu savcu un mana augošā dēla drēbes aiznesām uz Pestīšanas armimiju un bērnunamu Iļģuciemā. Patlaban vieglāk ir visu nevajadzīgi lieko maisiņā atstāt pie miskastēm. Gan jau kādam bomzim derēs un noderes.
  3. Patlaban kaitina tas, ka bagatīgi klatu galdu un radu, draugu un paziņu kolektīvā tikšanās notiek vienīgi uz bērēm. Pat tad, kad gadus atpakaļ notika priecīgs notikums - dēls precējās ar nu jau bijušo sievu, uzkodu bija maz, bet alkohola netrūka. Tas kaut kā mazināja prieku par notiekošo. Mēs kaut kā esam atbīdijuši otrā vai pat trešā plānā šo saviesīgumu jubilejās un citās svētku reizēs padarot priecīgo dienu par masveida nodzeršanos.
  4. Ar algu/pensiju 120 rubļi mēnesī varēja ciešami izdzīvot mēnesi. Ja vēl atradās kāds papildus darbiņš, tad bija pavisam okei. Pat minimālā alga/pensija, kura bija zem 100 rubļiem, bija garantēta visiem. Tagad daudzi strādajošie/pensionari saņem naudu, kas ir krietni zemāka par noteikto minimālo algu. Un valsts institūcijas bezkaunīgi apgalvo, ka pie mums viss ir ok. Tad no kurienes radies plašais maznodrošināto personu un bezpajumtnieku slānis?

sestdiena, 2021. gada 6. marts

Visādas domas par dažādām tēmām

  1.  Ludzā jau otro dienu turas plāna sniega kārtiņa, Interesanti, kad tā nokusīs. Pa bezdrāts telefonu dzirdets, ka Rīgā un Kurzemē par sniegu jau aizmirsuši.
  2. Interesanti, kad valdības beidzot apjēgs, ka korona ir līdziga gripai, tai jau tagad ir vairaki paveidi un tas rada potēšanās bezjēdzīgumu - no viena potejoties nav garantijas, ka tevi "nenoķers" kads cits paveids ar visām iespējamām sekām. Un kad beidzot atcels visus pandemijas pretpasākumus? Galu galā ir vēl daudz citu virusu ar kuriem var saslimt un nomirt, ja laikā "nenoķer" pazimes un vīrusa veidu. Varbūt izdalīt cilvēkiem skafandrus, lai tie nesaslimtu ar slimībam, pret kuram pamatmā  ir izstrādājusies kolektīvā imunitate?
  3. Varbūt valdība beigs ākstīties un ļaus darboties arī apšģērbu un citu saimniecibas preču veikaliem, nevis tikai pārtikas veikaliem? Galu galā pārtikas veikalā kādu vīrusu noķert nav nemaz tik grūti par spiti maskām un diviem metriem. Galu galā augļi un dažas citas preces nav iesainotas aizsargmaisiņos, ne katrs pircējs pie ieejas veikalā uzvilks cimdus, dažos veikalos pārdevāji izvieto preci ar cimdien rokas. Ub velns viņu zina, vai ārzemju augli ir novācis vesels cilvēks vai nee. Ta ka ir savā ziņā bezjēdzīgi klapet ciet apģērbu un apavu veikalus. Vīruss taču cilvēku var "noķert" jebkur, par visdīvainākās vietās. Sēdēsim pa ziemu mājās un iztiksim tikai ar to, ko pa vasaru izdevies sakrāt pagrabā? Marazms.
  4. Vēl drusku par abortiem. Es te laikam drusku atkārošos, bet tas nekas. Visi zina, ka mehāniski pārtraukt pirmo grūtniecību jebkura vecumā ir bīstami, jo sekas - siebietei var pec tam nebūt bērnu vispār. Ar to ie jārēķinās pirms pieņemt lēmumu par grūtniecības pārtraukšanu.  Es esmu pret grutniecības partraukšanu, ja vien tā nav medicīniski motiveta. Draudz mātes dzīvbai vai ari pats augkis jau ir negkebjami sliks tā iznēsāšanas periodā. Un atbalstu daidzbērnu ģimenes ar veseliem berniem.

ceturtdiena, 2021. gada 4. marts

Par klimata izmaiņām un pasaules karti domājot

 Cilvēce ir piedzīvojusi un vēl tagad piedzīvo viena ledus laikmeta beigas, tā asti. Par to liecina vēstures fakti un tagad novērotais.

Ne velti vēstures annālēs ir saglabājies fakts, ka kurši un skandināvi ziemā pāri aizsalušai Baltijas jūrai devās viens otram "dzīvi mācīt" - tas ir, sirot. 

Pēdējo salto ziemu atceros 1986/1987. gadu mijā, kad sniegs uzsniga novembra sākumā un turējās līdz marta vidum. Toreiz sals aiz loga sasniedza ap 30 grādiem pēc celsija. Pēc tam ziemas pamazām kļuva arvien siltākas. Kaut atceros tos laikus, kad ar bērna tēvu pastaigājoties Jūrmalā gar jūras malu varējām no pludmales puses krietnu gabalu pa ledu aiziet līdz neaizsalušai jūras ūdens līnijai. 

Pēdējos gadus ziema reizēm mēdz būt sniegaina, bet aukstuma nav, un ne jau katru ziemu uzkrīt sniegs, arī sals Tālāk par 25 grādiem pēc Celsija pavisam reti aizkust.

Latvijas slēpotmīļi brauc vai nu uz Žagarkalnu ar viņa mākslīgo sniegu vai uz Alpiem. Viss atkarīgs no rocības. Pati jau apzinātā vecumā atceros braucienus uz Gaiziņkalnu slēpot. Laikus, kad bija speciāls slēpotāju vilciens, kurš aizveda gribētājus no Rīgas uz Ērgļiem un tad veda atpakaļ.

Skolas gados (un es vidusskolu pabeidzu 1981.gadā) trešajā ceturksnī bija obligātas slēpošanas nodarbības, no kurām daudzi vidusskolnieki nosacīti objektīvu iemeslu dēļ mūsu skolā centās izvairīties _ tās parasti notika sestdienās kā pirmais pāris un mums, centra skolas audzēkņiem bija ar visiem slēpošanas "pribamvasiem" jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot un pēc tam, sasvīdušiem, jāatsēž vēl pāris nodarbības skolā. Nu, paldies. Mēs labāk tajā laikā pagulējām ilgāk un devāmies tikai uz otro stundu pāri. Tad jau labāk pavasarī, pirms atzīmju izlikšanas, apskriet kādus apļus Daugavas stadionā (tur mums arī reizēm notika mācību nodarbības). Vismaz kroņa 3jnieka bija garantēts un vairāk jau arī nevajadzēja.

otrdiena, 2021. gada 2. marts

Apokalipsi gaidot

Mūsu gadsimtā, tas gan iesākās pērnajā gadsimtā pēc Otrā pasaules kara, daudzām valstīm ir spēcīgi masu iznīcināšanas ieroči - atombumbas, ūdeņraža bumbas, iznīcinošas raķetes, kas notēmētas un kādu konkrētu pilsētu u.tml.

Starta pogas šīm bumbām stingri tiek apsargātas. Bet vai tās ir stngri aizsargātas no nejaušības? Apkalpojošais personāls var vienkarši paklupt vai kā citādi nejauši nospiest nāvi nesošo pogu un tad viss iet gaisā. Citi nāvējošo ieroču īpasnieki laidīs gaisā savas bumbas nezinot par nejaušību. Pašrocīgi radītā apokalipse garantēta. 

Kas un cik izdzīvos pēc šāda veida apokalipses? Vai nepietiek ar Černobiļu, pēc kuras paliels rajosns kļuvis dzīvībai bīstams? Mums jau nestāsta, nerāda kādas negatīvas mutācijas notikušas ar tiem, kas palikuši dzīvot minētajā rajonā. Pirmām kārtām cilveki, kuri kategoriski atteicās pamest saindēto rajonu, otrkārt dzīvnieki, par kuriem tajā brīdī neviens nepadomāja. Kā izdzīvo un kādas mutācijas ir piemeklējušas tos, kas tur palikuši? Par to neviens skaļi nerunā. Pat oficiālās iestādes. Kaut vajadzētu. Tas palīdzētu būt gataviem līdzīgām situācijām.

Tas viss izskatās pēc tā, ka valstu vadības pašas baidās no atbildības. Tas viss izskatās pēc valstu cīņas par virskundzību pasaulē notiekošajās lietās. Vai nebūtu lietderigāk, ja visa planēta kļūtu par vienotu valsti ar vienotu pārvalses institūciju vienā konkrētā vieta? Tas atrisinātu daudzas problēmas, kā arī samazinatu pašinīcināšanaa ieroču skaitu uz planētas? Tas iznīcinātu pašradīto apokalipsi un tās sekas.

pirmdiena, 2021. gada 1. marts

Rakstāmais uznācis

  1.  Pas vīrusiem un pandēmijām. Pēdējās divas ziemas sezonas modes pīkstiens vīrusu jomā ir koronas vīruss. Cīņai ar to ir ieviesti daudzi aizsarglīdzekļi, tomēr cilvēki mirst no tā. Tomer man ir sajūta, ka nāks jauns vīruss, šis aizies otrā plānā. Tāpat ka otrā plānā ir aizgājis HIV, gripa, tuberkuloze un citas slimības, kas savā pamatbūtībā ir navi nesošas. Otrā plāna slimībām ir rastas zāles, bet ne katrā saslimšanas gadījumā tās sniedz izveseļošanos. Par spīti zālēm daudzas saslimšanas ir letālas. Pat vēzi var izārstēt, ja tas ir "noķerts" sākuma stadijā. Ja vēlak - tad tik vien kā zāles, kas atvieglo slimnieka ciešanas bez morāla atbalsta tuviniekiem, kuri cīnās un cieš kopā ar slimnieku.
  2. Sociālie dienesti.  Dienesti ir radīti, lai palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pieskatītu ģimenes ar bērniem, kuras ir iekļuvušas "melnajā sarakstā" negatīvā dzīvesveida dēļ - vecāku nepārtrauktās dzeršanas, kas apvienotas ar dzīvošanai nepiemērotiem apstākļiem u.tml. problāmām. Bet cik no viņiem seko tam, ka daudzstāvu māja dzīvojošs invalīds ar kustību traucējumiem tiek laukā no mājas lai savu iespēju robežās piedalītos sabiedriskajā dzīvē, rastu iespēju savu iespēju robežās strādātu? Cik no socdienesta darbiniekiem rūpējas par ģimenēm, kuras ir sociāli pozitīvas ar vienu bet - tās ir daudzbērnu ģimenes, kuras dzīvo visai saspiestos apstākļos. Atruna - sociālajām vajadzībām no valsts budžeta tiek maz līdzekļu. Bet vai tiešām šajās iestādēs strādā cilvēki iar zrmu izdomas limeni un nespēj dotos līdzekļus kaut kā sakarīgi sadalīt?
  3. Bērnunami. Ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc bērns nokļūst bērnunamos. Tos tagad neapskatiīsim. Apskatīsim to brīdi, kad šajā iestādē audzis bērns nokļūst lielajā dzīvē un par visu sadzīvi jādomā pašam. Bērni visu apgūst no jauna, viņi nav sagaravoti patstāvīgai dzīvei, jo līdz šim atguši pie visa gatava. daudzi no viņiem nezina, kā sadalīt savu budžetu, ko nozīmē ikdienas darbs mājas uzkopšanā un darbs ārpus mājas vuspār. Viņi ir kā iemesti upē un tieciet nu laukā paši. Neesmu pārliecināta, ka sociālie darbinieki viniem pirmajā laikā palīdz adaptēties dzīvē ārpus bērnunama. Ģimenē audzs berns tomēr ir pieradis, ka viņam mājās ir kādi pienakumi - rūpes par mājdzīvniekiem, savas dzīves telpas sakopšana, reizēm aiziet līdzi mammai uz veikalu majai nepieciešamo lietu nopirkšanai. Bērnunamā augušam bērnam šādu iemanu nav. Diemžēl valts rūpējas tikai par to, lai iestādes audzēknim nekā netrūktu un negatīvi bļauj par to, ka ģimenē audzis bērns jel kā piedalās ģimenes sadzīvē. Tas sociālajiem dienestiem liekas kā liels parkapums.