ceturtdiena, 2021. gada 16. septembris

Filma: Ķēniņa Zālamana raktuves. Pēc Hegarda tāda pat nosaukuma romāna motīviem.

Novilku rutrekerī šo ASV uzņemto un 1983. gadā uz ekrāniem izlaisto filmu noskatīties, jo atcerējos ļoti agrā jaunībā, precīzāk, pusaudža gados lasīto Hegarda piedzīvojumu romānu. Un vīlos.

Vīlos tajā ziņā, ka filma tiešām ir ļoti pēc motīviem. Un radīja vēlmi kur atrast grāmatu un pārlasīt to vēlreiz, lai pilnībā atjaunotu atmiņā reiz izlasīto stāstījumu. Bet, cik nu man palicis atmiņā, romāna sižets bija spraigāks, daudziem piedzīvojumiem bagātāks. It īpaši varoņiem esot afrikāņu cilts tvāli apdzīvotajā teritorijā. Un galvenie varoņi bija vīrieši, kuri devās uz karaļa Zālamana raktuvēm pavisam citu motīvu vadīti nekā tas atainots filmā. Un varoņu vidū bija tik viena sieviete, pie kam arī ne tā pozitīvā varone, tvālu cilts burve ar visai nejaukiem nolūkiem attiecībā pret galvenajiem varoņiem. Tas tiktāl, cik es galvenos vilcienos atceros grāmatas sižetu.

Filma savukārt ir visai slikts ceļojuma piedzīvojums, kur lielāko daļu filmas sižeta aizņem vīrieša, sievietes un viņu vajātāju ceļš uz raktuvēm ar mērķi savākt dimantus. Un tikai. Nekādu papildus motīvu, kuri grāmatā tomēr parādās.

Pie viena, ja grāmatas darbība norisinās Dienvidāfrikas republikas teritorijā, kas pat mūsdienu eiropiešiem ir mazāk zināma nekā citas Āfrikas valstis, tad filmas darbība norisinās vienā no Centrālāfrikas valstīm. Pie kam filmā nez' kāpēc vēl parādās vācu karaspēks, tērpts laikam jau Pirmā pasaules kara Vācijas armijas tērpos, kaut arī vācu lidmašīnai manuprāt ir Hitlera laika emblēma uz lidmašīnas astes. Un arī kombinētie kadri nu ļoti bija pamanāmi. Bija ļoti acīmredzama priekšplāna notikumu un otrā plāna notikumu robeža, kas nu nekādi nepalīdzēja filmas uztverei. Filmas citi specefekti arī neviesa ticamības iespaidu.

Diemžēl filmas veidotāji no romāna paņēma tik dažus, visai nosacītus pieturas punktus. Pārējo padarot par lētu ziepju operu. Ar mokām noskatījos filmu līdz galam. Lai redzētu, ar ko tad nu tas v.i. beigsies.

Informācija, jautājums

Rosos še ne tikai iepriekšējos rakstos "izķerot blusas" - drukas kļūdas. Arī daudzus rakstus pārtagojot. Tagi še nosaukti par birkām. 

Dažas birkas ieviešu no jauna, dažas - atzīmēju, jo iepriekš nebiju atzīmējusi.

Caurskatot birku sarakstu, konstatēju, ka kādas/kāda jāizņem no birku saraksta. Un te nu man ir problēma - nekad iepriekš to neesmu darījusi.

Lūgums mani lasošai tautai - vai ir kāds/kāda, kuram ir blogs, veidots blogspot.com vidē? Ja ir, lūdzu iesakiet, kā šajā vidē var atbrīvoties no nevēlamiem tagiem/birkām?

trešdiena, 2021. gada 15. septembris

Noteikumi

Lasu feisbukā un ķiķinu savā nodabā. Kaut kas ir sagājis greizi ar visiem tiem pandēmijas, vakcinācijas pasākumiem un pretpasākumiem.

Labi, ne visi atbalsta pandēmijas sakarā esošos noteikumus, arī vakcinācijas obligātumu, it īpaši tajās grupās, kuras ir ikdienā ciešā saistībā ar citiem cilvēkiem. Ir vēlme ko mainīt esošajā situācijā. Bet, mīļie, ne jau pieprasot noteikumus, kuri atļauj neievērot noteikumus. Sviests kaut kāds. Vai tad zaglis tumšā ielā kādam prasa atļauju apzagt zinot, ka zagt nedrīkst? Zog un viss.

Par pretenzijām pret valdību runājot. Nu, man arī ne visās jomās apmierina valdības darbība. Bet tā ir mana neapmierinātība. Nekad to nepasludināšu par visas tautas neapmierinātību. Mēs taču esam tik dažādi, katram patīk/nepatīk māte, meita, kleita. Līdz ar to nesen feisbukā parādījusies informācija par to, ka kāda organizācija, kuras petīciju parakstījuši nu ļoti daudzi cilvēki, visas tautas vārdā pieprasa valsts vadītājam veikt kādas darbības steidzamā kārtībā. Prasības, kuras saistītas ar pret pandēmijas pasākumiem un vakcināciju pret pandēmiju izraisošo slimību. Nu, pankūka, kā var relatīvi nelieks cilvēku kopums izteikties citu cilvēku vārdā, ja tam nav līdzpilsoņu deleģētas pilnvaras? Ir cilvēki, kuri šim prasībām piekrīt pēc noklusējuma, pat ja nav parakstījuši petīciju, ir cilvēki, kuri nepiekrīt. Un, ja īpaši piesienas - kā mazs bērns var piekrist tam, par ko viņam vēl nav pat izpratnes? Un cilvēks medicīniskā komā? Viņi taču arī ir tautas sastāvdaļa.

Pie viena - man nu ļoti nepatīk tas, ka daudzi, komentējot kādu tēmu, zināmā mērā "aiziet oftopikā". Tas ir, nevis izsaka savu viedokli par pavediena pamattēmu, bet jau publicē savu viedokli par kāda privāto dzīvi, veselibas stāvokli u.tml. Vispār bārsta aizskarošas frāzes nepadomājot par to, ka tas ir nevietā, nepieklājīgi u.tml. Vispār jau pat likuma kārtībā sodāms, ja kas. Ja tiek apspriestas kādas darbības, kuras nepatīk, tad, velns parāvis, šīm darbībām nu nav nekāda sakara ar apspriežamo tēmu. Un, interesanti zināt, kā darbības veicēja privātā dzīve atsaucas uz līdzcilvēkiem, uz kuriem nu noteikti attiecas tik tas, ko kāds ir paveicis publiskā jomā? 

Tagad vēl - nu jau ir galējā galējība. Daži izdomājuši pie valdības ēkas protestēt pret gaļas dzīvnieku audzēšanu un pēc izmantošanu pārtikā. Piekrītu tik tālu, ka tas zvēriņš jātur normālos, dzīvošanai un augšanai piemērotos apstākļos. Rezultāts būs visādā ziņā pozitīvs. Tai pat laikā - cilvēks jau no pašiem, pašiem, pašiem pirmsākumiem ir gaļēdājs, mājdzīvniekus audzē pārtikai lai nebūtu katru reizi jāiet mežā pēc gaļas medījuma (un nekad jau nevar zināt izdosies to zvēru nomedīt vai nee). Ja kādam nu ļoti negribas pārtikā lietot gaļu, kas nu liedz. Brīva izvēle. Bet nu nevajag šo viedokli uzspiest tiem, kuri grib to gaļas kotletīti, karbonādīti. Prasīt visiem bez izņēmuma - nu, tad jau prasīt lai visas stirnas pārstāj ēst zāli un sāk zvejot zivis.

Pasmaidam un labam garastāvoklim




pirmdiena, 2021. gada 13. septembris

Svaigākais vākums





Arī tā var traktēt

Zemāk rakstītais ir viela pārdomām, ne "iecementēts" viedoklis. Vienkārši lietu kārtība no nedaudz cita rakursa.

Cilvēki savā attīstībā aizmirsuši vai arī negrib atzīt, ka ir pasaules, dabas sastāvdaļa. Un nevis kungi pār visu esošo. Uzvedas tā, ka, liekas, "iemūrēts" viedoklis, ka ir pasaules kungi un viss cits tam ir pakārtots.

Pirmkārt jau skarot jautājumu par privātumu, katra tiesībām uz dzīvi atbilstošā vidē, dzīvot savu dzīvi bez citu iejaukšanās. Še gribu pateikt - ja katram, tad katram. Neatkarīgi, vai tas ir cilvēks vai varde pīļu dīķī. Pat sētā augošam kastaņkokam ir tiesības augt tur, kur nu tam ir bijis ērtāk iekārtoties. 

Cilvēki, maigi sakot, dusmojas par to, ka kādā situācijā kāds bez atļaujas ir ienācis kāda cilvēka privātajā teritorijā un to izārdījis, sabojājis. Šāds bojātājs tiek sodīts. Hm, bet kāpēc nesodīts paliek mežcirtējs? Mežcirtējs ar cirvja palīdzību izcērt mežu tādējādi nogalinot koku, izjaucot dabisko dzīves vidi mazajām meža radībiņām - kukaiņiem u.tml. kā arī lielākiem meža dzīvniekiem. Atļauju neprasot. Ja pilsētvidē, citā cilvēku apdzīvotā teritorijā līdzcilvēkiem tiek lūgta atļauja ko būvēt, kādā veidā mainīt esošo - tiek lūgta atļauja darīšanai, tad kādēļ šī atļauja netiek lūgta dzīvniekiem, citai dzīvai radībai, kuras dzīvesvieta tiek izārdīta? 

Dzīvniekus, manuprāt, jāuztver kā līdziedzīvotājus, nevis mums pakārtotu lielumu. 

Vai zoodārzi, Nacionālie parki savā ziņā nav koncentrācijas nometnes paveids? Ierobežota teritorija, kurā dzīvot dzīvniekiem, visai dabai kopumā. Ar domu - tur tam visam nedarīs pāri. Ja tur nevar, tad citur var? Ar kādām tiesībām? Ja nedara pāri, tad nekur nedara. Punkts.

Par medībām jau izteicos, tik piemetināšu mazliet. Savā ziņā medības kā dzīvošanas resurss... Tīģeris, vilks, lauva u.c. plēsēji medī lai paēstu paši, lai paēstu bērni. Un tik daudz, cik nu nepieciešams konkrētai maltītei. Ne vairāk. Nākošai maltītei noķers nākošo zvēru. Arī cilvēks ir gaļēdājs, tik kāpēc tiek nogalināts vairāk nekā jebkurā konkrētā reģionā nepieciešams konkrētai maltītei? Izšķērdība, dzīvības nenovērtēšana. Un pie viena, ja cilvēku kāds nomedī pusdienām - protams, dziļi individuāli tas nav priecīgs notikums, it īpaši tuviniekiem, draugiem, paziņām.... Bet, - ja mēs kādu medījam, tad kāds medī mūs. Aprite vidē. Briesmīgi skan, bet ja uz to paskatās filozofiski?

svētdiena, 2021. gada 12. septembris

Joprojām tas pats Vecmīlgrāvis

Vakar ar draugu nedaudz paklaiņojām pa mazajām ieliņām Vecmīlgrāvja pašā sākumā - ap rajonu, kurš ir starp bijušo Kuģu remonta rūpnīcu un Emmas ielu - ielu pa kuru nokļūst mikrorajonā pēc tam, kad ir nobraukts no Mīlrāvja tilta. Jāpiezīmē,  ka Kuģu remonta rūpnīcas teritorijā notiek darbības ar jūras kravu pārvadājumiem, daudz kas uz turieni tiek atvests vai aizvests pa dzelzceļu, arī pa zemes ceļiem. Lielās fūres ir "pierakstījušās" maršrutā uz šo vietu. Tiesa, pati rūpnīca šajos brīvvalsts laikos ir "saskaldījusies" vairākos sīkuzņēmumos - dažādos SIA.

Par pašu nelielo apdzīvoto teritoriju runājot.

Mēs vakar pastaigājāmies visai nelielā teritorijā, tomēr iespaids bija. Mūsu pastaigas laikā aptvertās ieliņas - sīkas, bez asfalta. Kā mazpilsētu nemaģistrāles. Ļoti pauguraina vietne, apbūve kā jau kāpu zonā. Lai privātmāju dārzos ko audzētu, stipri jāpiepūlās jo drusku parokot parādās baltās jūrmalas smiltis. 

Vietas apbūve - daļa privātmājas, cita vienai ģimenei, cita - divām, trim ģimenēm. Daudz Staļina laiku - nu, 40to beigas 50to sakums - vairākdzīvokļu mājas. Nostūra noskaņa - miegaina mazpilsētas sestdiena. Tas, ka pavisam netālu atrodas viena no mikrorajona galvenajām maģistrālēm - nu nekādi nejūtas. Pat īsti nevar sajust to, ka netālu sākas blokmāju apbūve un šai apbūvei pakārtotā infrastruktūra.

Tiešām ļoti daudz koku, daži sīkstūri saglabājuši savu pirmatnību, kokiem apaugušie nostūri nav pārvērsti nolaizītos skvēros. Saglabājuši savu meža, kaut arī sīka, noskaņu un vidi. Savu pirmatnību. Tas dod bunusu - lai salasītu sēnes vakariņu reizei nav ar visu ekipējumu jādodas kaut kur nezin kur. Pietiek ar to, ka aizstaigā līdz tādam mežiņam.

sestdiena, 2021. gada 11. septembris

Vēl šis tas nočiepts labam garastāvoklim

Visas jokbildes sačiepu feisbukos. Tas reizēm ir prātīgākais, ko tur v ar sastapt. Tā nu veidojas neliels labas omas kokteilis. Ja kādam ir iebildumi pret šo, ņemšu vērā. Pagaidām šodienas deva.








Politika, politiķi, vara kā tāda šī rīta skatījumā

Uzreiz pasaku - varbūt es kaut kur zemāk teiktajā atkārtošu ko no tā, ko jau iepriekš esmu teikusi. Varbūt, bet, ceru, mani pārāk stipri nekritizēs. 

Visās situācijās, visos vēstures pagriezienos tie, kuriem izdodas iekustināt tautas masas kādas darbības veikšanai, primāri uzstādījuši mērķi būt priekšgalā, būt tam karogam, kuru visi vicina. To skaidri pierāda visas darbības, kas saistītas ar agresīvo revolūciju - situācijas, kurās notiek tautas sacelšanās dažu tautas priekšstāvju vadībā. Tas ir - kāds/kādi pārliecinājuši apkārtējos, ka nu pienākusi situācija, kurā tik ar dūrēm, izkaptīm u.c. palīglīdzekļiem var mainīt esošo situāciju ciemā, pagastā, valstī. 

Tie, kas šādi cenšas tikt pie varas - plānveidīgi izdomājuši notikumu secību, pie kuras tad arī pieturās. Pārliecināt masas darbībai? Jebkurš orators, kuram runāšanas dāvanas "iestādītas" pareizi, nu noteikti pārliecinās pūli, kas dzirdot populistiskus saukļus, "pavilksies" līdzi, izdarīs to, ko runātājs - manipulators vēlas pēc noklusējuma.

Sarežģīti izteicos, teikumus nedaudz saviņķelēju. Pamēģināšu "pievilkt" piemērus.

Ir daudz dokumentālu filmu ar Ļeņina uzstāšanās reizēm laukumos, rūpnīcās u.c. vietās strādnieku, zemnieku auditorijās. Lieliski manipulēja ar frāzēm, tēzēm. Pūlis "pavilkās" un.... Tad nu bija padomju valsts...

Patlaban - Gobzems, Šlesers. Tipiski manipulatori, kuru "uzķēruši" cilvēku noskaņojumu pandēmijas situācijā un tagad tik "brauc" uz šī noskaņojuma viļņa. Ja par Šleseru kopumā ņemot viss skaidrs - pēc gadiem cer, ka būs nomirusi tā tautas daļa, kura atceras viņa izgāšanos kā politiķim. Cer, ka tagadējie pieaugušie īsti neiedziļināsies procesā - nu, ceru, ka kungs saņems aplauzni.

Par Gobzemu runājot - man tiešām nav informācijas par viņu kā par politiķi, pa drumstalām vācu informāciju par kunga iepriekšējo darbošanos sabiedrības labā vēl pirms deputāta mandāta ieguves. Pagaidām visai maz un ne plusi Gobzema virzienā. Arī viņa patreizējās aktivitātes.... Ko līdz tas, ka tiek uzklausītas cilvēku iebildumi kādā jautājumā, ja netiek veiktas reālas darbības lai izmainītu situāciju un iebildumu iemeslu likvidētu? Uzklausīt un neko nedarīt māk arī sētas miets (tas vismaz ar savu stāvēšanu sētas mietu ierindā reāli aizstāv pašu iežogoto teritoriju). 

piektdiena, 2021. gada 10. septembris

Rītdiena

Nezinu, vai še esmu rakstījusi par šo tēmu. Feisbukā noteikti ko līdzīgu jau esmu teikusi. Nu, ja kādā brīdī jau tiku rakstījusi, nu - dubults neplīst, nav grūti vēlreiz par šo tēmu parunāt.

Mēs vienmēr dzīvojam šodien. Vakardiena jau ir vēsture, rītdiena vienmēr būs rīt. Un sauklis - darīsim lietas šodien, lai kaut kad rītdien būtu labi - tas ir aicinājums eksistēt, ne dzīvot, veltīt sevi utopijai.

Rītdiena pārnestā nozīmē ir burkāns, kas pakārts ēzelīša degunpriekšā šīsdienas darbību veikšanai. 

Ja kas ir saplānots rītdienas, parītdienas, aiznākamās piektdienas notikumiem, mēs vienalga pamostamies šodienā ar domu "Tā, man šodien ir ieplānots...." un aizejam vārīt šodienas pirmo kafiju. Ja gribam atpūsties, atpūšamies šodien, nevis kaut kad rītdien. Ja cerēt uz rītdienas atpūtu - to nedabūsim nekad. Arī darbus mēs padarām šodien, nevis kaut kādā neprognozējamā rītdienā.

Dzīvot vakardienas notikumu gaisotnē un vel jo vairāk rītdienas pīrāga gaidās - pat sētas mietam ir interesantāka un viskautkā bagātāka stāvēšana žogā kopā ar citiem mietiem. 

Vēl šis tas atradies garastāvokļa uzlabošanai




ceturtdiena, 2021. gada 9. septembris

Vēlreiz revolūcija

Caur google meklētāju pameklēju, kāds ir vārda revolūcija skaidrojums tur atrodamajās internetvietnēs. Atradu šo un šo. Es daudz neesmu kļūdījusies par revolūciju runājot savā iepriekšējā rakstā. Apskatot to no politiskās, valstu pārvaldes statusa vardarbīgas maiņas leņķa.

Tomēr, manuprāt, par tautas darbību iespaidojot katras valsts individuālo kārtības situācijas maiņu kaut kā var runāt, ja tas balstās pirmkārt jau uz neorganizētām pašu iedzīvotāju konkrētām darbībām. Pat ja tās balstās uz masu nekārtībām. Protams, nekārtības radīt nav tas labākais un pareizākais variants. Nekārtības vienmēr ir sodāmas, tomēr sodu par šo "darbošanos" saņem ne jau visi iesaistītie - tik tie, kurus pieķer notikuma vietā, kā citādi nogādā par soda mēru atbildīgajās instancēs. Un diemžēl atbildētāji vienmēr ir mazākumā. No cikla - pūlis izdemolējis lielveikalu, par nedarbu soda tik tos, kurus noķer. Bet pārējie nedarbnieki paliek nesodīti un ar to viņiem jāsadzīvo. Ar to, ka daži ar savu ādu atbild par visiem, kuri nedarbā iesaistīti. Jautājums - vai godīgi, ja par kopēju nedarbu atbild tik "izredzētie"?

Visās pārējās situācijās, kuras tiek sauktas par revolūciju, ir stingri jāpiedomā pie šo revolūciju līderu darbībām. Pirms ko uzsākt vai tik piedalīties šādā pasākumā ir jāapsver, visus par un pret. Pasākuma vadītāja persona, tās paustais, tā darbības, darbības rezultāti. Kā arī tas, kādas sekas iestāsies tad, ja pasākums tomēr izgāžas. Ja pasākums izgāžas - pastāv nu ļoti liela varbūtība, ka par sekām maksās ne jau pasākuma vadītāji, bet tauta parastā, kura akli sekoja šiem vadītājiem. 

Kas attiecas uz šī pasākuma vadītājiem. Manuprāt, nu ļoti daudziem (ja pat ne visiem) pa visām šuvēm laukā lien vēlme tikt tai visaugstākajā krēslā, tikt pie varas. Jebkuriem līdzekļiem un ar jebkuriem lozungiem. Kad tas varas pīrāgs nu top sadabūts - tad nu, tautiņ, pacieties, man pašam un maniem draugiem nu vispirms jādabū. Un mani nepārliecina tas, ka pasākuma vadītāji skandē "Es tik par citiem, man jau neko....". Nu nav neviens tik pūkains un balts. Ja tiešām domātu par citiem, nu nesagrābtos visus tos iepriekšējās varas garšīgos pīrāgus situācijā, ka tai pašai tautai problēmas pabarot bērnus, jo grūti atrast ēdamo. 

Un atkal pasmaidam un omas uzlabošanai

 

trešdiena, 2021. gada 8. septembris

Nedaudz sakrājies

1. Cik daudz tomēr feisbukā tukšu komentāru, rakstītu tik rakstīšanas pēc, ne interesantas diskusijas dēļ! Kaut žurnālistikai, žurnālistiem kā profesijas pārstāvjiem veltītajā tēmā. Tiem, kuri brēc, ka viss ir slikti un tālāk vairs nav kur, žurnālisti ir nopirkti, jo ataino to patiesību, kuru redz žurnālisti, nevis raksta/komentāra autors - ja viens uzraksta ko pagarāku paužot savu viedokli, nu ļoti daudzi viņu atbalsta ar neko neizsakošām, trafaretām frāzēm. Kā papagaiļi, kuri iemācīti runāt cilvēku valodā īsti neizprotot teiktā jēgu. 

Un nevēlas sadzirdēt jautājumus, lietas, kuras liek padomāt, saprast jautājumu pēc būtības, nevis balstoties uz skaļām frāzēm. Cenšos jau uzdot konkrētus jautājumus, pamudināt oponentu sakarīgāk pamatot savu viedokli. Bet tas ir piliens jūrā, ir kas noreaģē, vairākums tomēr ir ieciklējušies un tālāk par savu bļāviena nekonkrētumu, paustā seklumu neredz, pat negrib redzēt.

Šiem bļāvējiem tad gribas piedāvāt - ja reiz ir pārliecība, ka žurnālista patiesību var nopirkt, tad nečīkstiet, nopērciet to žurnālistu, kurš būs ar mieru rakstīt jūsu patiesību, ne savējo. Kur problēma? Naudas par maz? Ja nevarat nopirkt, nebļaujiet. Ēdiet ko dod.

2. Pašmāju televīziju skatīties īsti negribas, daudzus internetmedijus "pārlapot" arī pagrūti jau sāk - par daudz visādu realitātes šovu, kuros tiek piarēti zemas kvalitātes personāži. Tā pati tukšgalve, viendienītis tauriņš Magone, Dānijā laulību noslēgušais geju pāris, cītīgi tiek "bīdīta" Kambalas sieva. 

Par pirmajiem diviem esmu izteikusies jau agrāk, apmēram nu jau pagājušās vasaras sākumposmā. Par Kambalas lauleni runājot - atkal tas pats jautājums: ar ko viņa ir nozīmīga? Rādās, ka tikai ar to, ka uzspiedusi sevi un laulību Latvijā zināmam sportistam. Un tagad ar to cenšas nopelnīt jo citu neko nemāk. Vispār - kam viņa vajadzīga? Ceru, ka puisis drīz apjēgsies un pat viņam tā būtne pārstās būt vajadzīga.

3. Pa internetu klejo visāda veida ieteikumi kā noturēt puisi/meiteni, vīru/sievu. Nu, pankūka, pirmkārt jau tas, ka šie ieteikumi ir pārāk vispārināti un nekādi neder katram konkrētam gadījumam individuāli. Un, otrkārt, nekādi spēki nenoturēs to, kurš negrib tapt noturēts. Cits jautājums, un attiecīgi jau nākošais, ir - vai tas aizgājušais cilvēks tomēr sagribēs atgriezties un vai gribēsi paņemt atpakaļ.

No cilvēka, kurš sevi nepārtraukti pilnveido, māk pat ar kādu sīkumu sagādāt patīkamus mirkļus ne tikai sev bet arī līdzcilvēkam - neviens nebēg prom. Cilvēks, kurš māk ar savu darbošanos saglabāt interesi par sevi, neviens nebēg prom. Nu, sliktākā gadījumā tik nedaudz pamaina attiecību variantu. 

4. Sasmīdina cilvēki, kuri aizstāvot savas bailes no vakcinēšanās pret koronas vīrusu visā nopietnībā prognozē termiņus, kuros vakcinētie nomirs. Nu mīļie, pilnīgs sviests, tik diemžēl ir cilvēki, kuri uzķeras un tic. Tik jautājums - pasaulē ir ļoti daudzi, kuri ir vakcinējušies, kurš ir tik talantīgs, ka īsā laika posmā ir aprēķinājis visiem potētajiem konkrēto nāves laiku? Vai arī ir dievs, gaišreģis vai kas tamlīdzīgs? Un ko šie pareģoņi darīs ar tiem, kuri nebūs tik paklausīgi un neietērpsies baltā palagā un marša solī nesoļos uz kapiem apgulties sagatavotajās vietās? Skries katram nemirstošajam vakcinētajam pakaļ ar šauteni lai tikai piepildītu pareģojumu? Stabils nonsenss. 

Vēl mazlietiņ




pirmdiena, 2021. gada 6. septembris

Revolūcija

Par revolūciju kā tādu domājot. Revolūcija pēc noklusējuma ir neleģitīma varas uzurpēšana kaujinieciskām metodēm, kuras rezultātā uzurpatoriem visiem iespējamiem līdzekļiem jāspēj noturēties pie varas. Savādāk - likumīgs, tiesisks sods.

Vēsturē tālu nav jāmeklē. 

Pirmkārt, jau visiem zināmais vēstures fakts par boļševiku nākšanu pie varas. Situācijā, kad cars jau bija atkāpies no varas, valsti pārvaldīja pagaidu valdība. No visām Krievijas malām uz Pēterburgu pamazām un palēnām, ar visu iespējamo transportu devās Krievijas reģionu deputāti, lai kopīgi izlemtu ko darīt tālāk, kādu valsts pārvaldi izvēlēties. Šajā situācijā esošajā pagaidu pārvaldē boļševiki bija mazākumā, tas neapmierināja šis partijas līderus, kuriem ļoti gribējās tikt pie varas. Tad nu tapa "valsts apvērsums". Pēc kura realizācijas nācās radīt vēl lielākas nekārtības, lai tik noturētos pie varas.

Par mūsu pašu pirmo brīvvalsti runājot. Mums dotajā brīdī vairs ir tik sausie vēstures fakti, cipari. To, kuri tos laikus piedzīvoja un varēja izstāstīt arī to vēsturi, kura netiek rakstīta vēstures grāmatās, vairs nu noteikti nav mūsu vidū. Protams, ir cilvēki, kuri nodzīvo 100 un vairāk gadu, bet nu noteikti nav tādu, kuriem šobrīd ir 130 un vairāk gadu. Ir tik vēsturiski zināms fakts, ka bija Stučkas valdība, Ulmaņa, Čakstes kompānija un vācu karaspēka klātbūtne reģionā, Krievijas teritorijas pilsoņu karš. Tiem, kurus var nosaukt par brīvvalsts dibinātājiem, pa visu to burzmu izdevās nostiprināties varā šajā teritorijā. 

To, cik Latvijas valsts bija leģitīma toreiz, noteikti jāpapēta dokumentos, vēstures arhīvos. Jo līdz tam taču vēsturiski nebija pasātvējis šāds vēsturisks formējums, tā ka še viss sākās no nulles ar visām peripetijām, praktiskās pieredzes apgūšanas. 

Otrreiz - Latvijas neatkarības iegūšana/atgūšana, var teikt, leģitīms pasākums. Formāli PSRS konstitūcijā katras republikas esība Savienības sastāvā bija brīvprātīga ar tiesībām izstāties no tās. Tā ka 4.maija LPSR Augstākas padomes balsojums par izstāšanos un Neatkarības deklarācijas apstiprināšanu bija leģitīms un PSRS pārvaldei - nu, dikti jāpievelk iemesli neatļaut republikai izstāties no republiku savienības. Un pat šis, izstāšanās balsojums, nu nebija vienbalsīgs, kā to tagad mēģina iestāstīt. Izdevās tik ar nelielu balsu pārsvaru. Toties tiem, kuriem bija iebildumi pret šo iznākumu, diemžēl neizdevās rast risinājumu lai panāktu savu.

Pie viena - manuprāt, arī pikets nu nav īsti pareizs problēmas risinājums. Cilvēku sanākšana, visvisādas runas, sarunas par piketa tēmu. Un tālāk? Viss taču principā paliek kur ir. Tik vien kā izrunāties. Manuprāt, lielāka jēga ir "bombardēt" valdību ar vēstulēm, kurās izteikts kāds protests pret kādu jautājumu un pie viena kāds ieteikums risinājumam. Protams, vienas, divu vēstuļu ir par maz, bet ja maisiem vēstuļu ar konkrētām risinājumu idejām? No tā tik viegli nevar atgaiņāties un gan jau ka kādu ideju kopums nostrādās kā labas esam.

Šis un tas

Joprojām dalos ar to, kas patīk, nepatīk, rada neizpratni u.tt.

1. Nepatīk daudzu "iebļāviens" par to, ka varā esošajiem ir tādas algas kādas nu ir. Gribas tik atgādināt - kāda kuram daļa par to, kas otram makā? Jātiek galā ar savu maku. Ja neapmierina tā summa, kuru saņem algā/pabalstā/pensijā - nu, sarosies, ko pamaini situācijā, atrodi citu darbu, vispār darbu, piestrādā pie pensijas savu spēju robežās. Jautājumu par paša maka monetāro piepildījumu vienmēr var atrisināt. Salavecis uz paplātes neko nepienesīs. Vispār, tas onkulis pienes tik bērniem, un arī tad, ja mēs to pienesumu esam jau iepriekš sagādājuši.

2. Feisbukā jau otro dienu cirkulē informācija, ka viens kungs, kustību invalīds, ar tiesas lēmumu par kredīta nenomaksu izlikts no mājām, viņam ierādīts sociālais dzīvoklis, kurā ievākties problemātiski, jo atrodas otrajā stāvā. Par kunga darbību līdz tiesas lēmumam tik vien skaidrs, ka nezinājis, kurai bankai un kā atdot parādu.

Mīļie! Pat mazizglītotam ezītim skaidrs, ka no nekā nekas nerodas. Izlikšana no dzīvesvietas ir galējs lēmums, kad pilsonis atstājis bez ievērības tiesas izpildītāja aicinājumus labprātīgi segt kredītsaistības norādot kurā bankā, kā veikt maksājumu. Un vienmēr atvērts maksājumu kārtības risinājumam. Nu, ja kungam ir bijis po par tiesu izpildītāja aicinājumu, risinājuma piedāvājumu, tad nav jau arī par ko brīnīties. Un pie viena - ja lieta tomēr nonākusi pie tāda risinājuma, kāds nu pienācis, bet institūcijas savu iemeslu dēļ iebremzē ar lēmuma izpildi - nu, ir nerakstīts aicinājums nu pašam arī nedaudz parosīties, kur atrast sev piemērotu mitekli.

Pats sev radīja problēmu, nu tagad visi vainīgi, tautai jānāk palīgā, vai ne?

3. Ja mēs kādu kritizējam, tad jau viennozīmīgi kritizējam par kādu darbību, nevis par to, kurš kur dzimis un audzis. Tādējādi manā uztverē kritizēt esošos valstsvīrus, kaut to pašu Levitu vai Pavļutu, ir ētiski kritizēt par viņu politisko, ekonomisko darbību še, nevis par to, ka dzimuši un auguši ārpus Latvijas robežām. Nav godīgi. Vairu Vīķi-Freibergu - nu, par to, ka viņa izauga un nostabilizējās kā personība ASV, neviens nekritizēja...

Pie viena, labāk vajag priecāties par to, ka ārzemēs dzīvojošie tautieši ir atgriezušies Latvijā un atraduši še savu pielietojumu. Ja kas nesanāk, vai sanāk slikti - tas jau cits jautājums, labojama lieta. Kur problēma pa visiem pamācīt, palīdzēt labot labojamo? Protams, vieglāk izbļauties un pakratīt dūri neuzņemoties nekādas saistības. Bet vai no tā kas mainīsies?

4. Joprojām neuztveru nopietni tos cilvēkus, kuri kādā atvērtā pavedienā bļaustās tik ar vispārinātām frāzēm ar pretenziju, ka viedoklis ir viennozīmīgi pareizais. Nu, nav nopietni. Dažam labam esmu aizrādījusi. Cits pieklusis, cits jūtas aizskarts savās labākajās domās. Žēl tādus cilvēkus. Tie nekad nesapratīs, ka ir un būs izmantojami cilvēciņi un neko dzīvē tā arī nesasniegs. Un pie viena ar tādiem viegli manipulēt. 

Zināmā mērā pat žēl viņus. Pat aitas ir gudrākas.

5. Pie viena - neuztveru nopietni tos, kuri mētājas ar izteikumiem, ka tagad viss ir viennozīmīgi slikti, bet PSRS laikos bija labi. Un otrādi. Nav gluži pareizi. Katram laikam savi plusi un savi mīnusi. Tik vajag to saskatīt un izvērtēt. Un dzīvot tālāk.

Nesākšu izplūst mīnusu un plusu uzskaitē. Gan jau ka katrs pats piedomājot pie esošā daudz ko var apdomāt un izvērtēt. Ar domu - tad bija tā un tagad ir šitā. Un otrādi. Ja kādam rodas vēlme, varam izvērst konkrētāku diskusiju, izvērtējumu. Varētu būt pat ļoti interesanti. 

svētdiena, 2021. gada 5. septembris

Drusku atkal ko izvērtēt

1. Attieksme pret pornofilmām mainījusies gadu gaitā. No jaunības intereses kā pret aizliegto augli, vēlāku gadu nosodījumam, tagadēju attieksmi pret tām.

Par nosodījumu runājot. Vai vajag nosodīt? Ja šīs filmas uztver kā mācību līdzekli jaunuļiem, kuri tik sāk apgūt savu izpratni, rīkošanos šajā lauciņā, vēlāku gadu ideju ģeneratoru savas gultas dzīves kvalitātes atjaunināšanai - tad viss nostājas savās vietās. Galu galā - vecāki savas gultas priekus nu nedemonstrē bērniem kā mācību līdzekli, vēlākos gados - nu neskraidām pa kaimiņiem, draugiem, līdzpilsoņiem meklēt, vērojumā iegūt jaunas idejas šai darbībai. 

Uztvert mācību līdzekli kā nopietnu mākslas darbu? To laikam tik dara kāds ar nu ļoti ierobežotu dzīves skatījumu. Filmas ar seksa skatiem nodefinēt kā mākslas filmu? Scenāristam, režisoram pietrūkušas prasmes radīt pietiekoši garu sižetu savas domas izteikšanai. Seksa ainas piepilda ētera laiku, pastiepj filmu garumā un aizpilda citu prasmju trūkuma robu.

2. Līdzcilvēku apvainošana kā pērkamu subjektu, vaimanāšana, ka viss šajos laikos kļuvis pērkams, pārdodams. Mīlīši - visos laikos viss ir bijis pērkams un pārdodams. Mēs savu laiku, darba rokas un darba prasmes ar darba līgumu pārdodam darba devējam par darba devēja noteikto atalgojumu, ar puķēm, konfektēm, atraktīvismu u.c.u.tml. nopērkam iepatikušos meiteni/puisi. Laulības institūts ir pirkšanas/pārdošanas akts jau pēc noklusējuma.

Vienas nakts tauriņi kopsummā ir lētāks seksuālo vēlmju apmierināšanas variants. Sieva, stabila mīļākā (prioritāri kā seksa partneris) izmaksā dārgāk. Un vīrietis izvēlas prioritātes - vai nu pietiek ar reizīgiem kontaktiem starp pārējām aktivitātēm vai arī kopdzīve ar kādu. Kādā mērā viņš ko var atļauties. Pie viena - kaut no materiālā viedokļa - ja reiz ir stabila sieviete blakus, vai var materiāli atļauties kādus blakussakarus? Tik jautājums tiem, kuriem ir ne tikai sieva mājās, bet arī viena, otra, ceturtā mīļākā - jūs esat tik bagāti, ka varat atļauties vairākas sievietes vienlaicīgi? Ja ir vairākas sievietes vienlaicīgi, nav ko bļaut, ka ir trūkums, nepietiek naudas.

3. Laikam šo jau būšu kur iepriekš izteikusi. Noteikumi, likumi ir aktuāli, ja tos ievēro. Ja noteikumus, likumus ignorē visi bez izņēmuma, tie atmirst paši no sevis. Galu galā mums neviens neskraida pakaļ ar cirvi rokās un nespiež ievērot noteikumus, likumus.

Spilgts piemērs ir sejas masku lietošana pēdējos gados Covid pandēmijas sakarībā. Paši vien valkājam, ievērojam noteikumus. Tad ko bļaut, lai valdība atceļ noteikumus un atļauj tās nevalkāt? Vai valdības pārstāvji skrien katram pakaļ un uzvelk to masku? Ja neviens nevalkās, noteikuma radītāji varēs stāvēt uz ausīm - vienalga, savām vai kaimiņu Ješkas. Vienkārši nāksies padomāt ar galvu, pameklēt ko citu, ko citi noteikti ievēros. Neievērotājus sodīs? Nonsenss - visu sabiedrības kopumu praktiski vienlaicīgi sodīt ir praktiski neiespējami, un kas tad būs sodītāji - tie paši, kas ir kopā ar visiem un neievēro? Mazie zaļie cilvēciņi no kosmosa?

Pasmaidam

Un atkal internetā sperta bērna loģika... 

sestdiena, 2021. gada 4. septembris

Ko par mīlestību domā bērni, kas vēl nav padsmitnieki?

Jau uzreiz pasaku - arī šis ir no neta ārēm. Man bija sirsnīgi lasīt, ceru, ka maniem lasītājiem radis sirsnīgu, jauku noskaņu.

Mīlestība ir pati galvenā pasaulē, taču futbols arī ir ļoti labs.

Iemīlējušies atšķiras no citiem cilvēkiem ar to, ka var vienkārši skatīties viens uz otru, tajā laikā viņu ēdiens atdziest. Citi cilvēki vairāk rūpējas par savu ēdienu.

Kad vecmāmiņai sākās artrīts, viņa vairs nespēja noliekties, lai iztaisītu sev pedikīru. Tad vectētiņš sāk to darīt viņai - visu laiku. Pat tad, kad arī viņa rokas savilka artrīts. Tieši tā arī ir mīlestība.

Mīlestība ir tad, kad tev trūkst zobu, bet tu nebaidies smaidīt. Tavi draugi mīl tevi tik un tā.

Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, tāpēc ka viņa atdod man savas vecās lietas, bet viņai nākas pirkt sev jaunas.

Kad tu kādu mīli, tavas skropstas visu laiku uzlido un nosēžas, augšā-lejā, bet no tām birst zvaigznītes.

Mīlestība ir tad, kad mamma redz tēti tualetē un nedomā, ka tas ir pretīgi.

Jums nekādā gadījumā nevajag skūpstīt meiteni, ja jums nav tik daudz naudas, lai nopirktu viņai lielu gredzenu un personīgo videokameru, tāpēc ka viņa noteikti gribēs uzņemt kāzu video.

Mīlestība ir tad, kad mamma atdod labāko vistas gabalu tētim.

Es zinu, kāpēc ir izdomāti skūpsti. Tie liek sajust visā ķermenī tādu karstumu, ka mājās apkure kļūst nevajadzīga.

Mīlestība ir tad, kad tu smaidi pat tad, kad esi ļoti piekususi.

Kad kāds tevi mīl, viņš tavu vārdu pasaka kaut kā īpaši. Tu vienkārši zini, ka tavs vārds viņa mutē ir drošībā.

Mīlestība ir tad, kad meitene iesmaržojas, bet puisis - ieodekolonējas. Un viņi iet uz satikšanos, lai ostītu viens otru.

Mīlestība ir tad, kad mamma gatavo tētim kafiju un pirms došanas viņam, pagaršo pati, lai pārliecinātos, ka tā ir garšīga.

Mīlestība ir tad, kad jūs visu laiku bučojaties. Bet, kad jūs piekūstat bučoties, jums vēl joprojām gribas būt kopā un jūs sarunājieties viens ar otru vēl un vēl. Tieši tā kā ar manu mammu un tēti. Kad viņi skūpstās, paliek gandrīz pretīgi.

Ja gribi iemācīties mīlēt vēl stiprāk, tad jāsāk ar draugu, kuru tu nevari ciest.

Mīlestība ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un tad viņš to valkā katru dienu.

Mīlestība ir tad, kad jūsu kucēns laiza jūsu seju pat pēc tā, kad jūs viņu uz visu dienu esat atstājusi vienu.

Noteikti iemācieties labi skūpstīties. Tad jūsu sieva bieži aizmirsīs, ka jūs neesat iznesis atkritumus.

Jums nevajag runāt "Es tevi mīlu" tad, ja īstenībā jūs tā nemaz nedomājiet. Taču, ja jūs patiešām mīlat, jums par to ir jārunā bieži. Cilvēki jau aizmirst to darīt.

piektdiena, 2021. gada 3. septembris

Piemiņai

Vakar biju atvadīties no Mārtiņa Kotāna. Pamazām domas sakārtojas kādā nebūt skaidrībā par notikušo. Un to, kas man, Mārtiņa radiem, draugiem, paziņām nozīmē šis zudums. Mārtiņam aiziešana uz mākoņu pasauli ir ceļa beigas, zemes gaitu noslēgums un savā ziņā atpūtas sākums; mums ir jāiemācās dzīvot bez viņa. 

Reiz dzirdēju Marka Tvena izteikumu "Vajag dzīvi nodzīvot tā, lai pat kapracim būtu žēl par tavu nāvi". Pareizi vārdi, Mārtiņa gadījumā - pa īstam vietā. Viņa aiziešana ir šoks un sāpe daudziem, ne tikai viņa dēliem.

Un uzreiz jautājums - ko es, mani tuvākie, tālākie atstāsim aiz sevis? Cik dziļu un svarīgu sliedi atstāsim piemiņai - ne tikai savos bērnos, bet arī citos cilvēkos? 

Manā dzīvē sliedi atstājuši nedaudzi cilvēki. Cilvēki, kuru piemiņu glabāju un loloju. Un ticu, ka šie nedaudzie cilvēki atstājuši sliedi ne tikai manā piemiņā, bet arī daudzu citu cilvēku piemiņā....

Mana vecvecmāmiņa, kura aizgāja saules taku tad, kad bija sagaidījusī visus četrus mazmazbērnus. Man viņas aiziešanas gadā palika tik trīs gadi, ļoti maza biju, tomēr viņu atceros.... Vecvecmamma pārdzīvoja divus carus, divus pasaules karus, starp kariem Krievijas revolūciju, Pirmo Latvijas brīvvalsti, Ulmaņlaikus.... Vispār noteikti notikumiem bagāts mūžs, kura notikumus zinu pateicoties mana tēva, viņas mazdēla, retajiem stāstiem. Stāstiem, kurus klausījos savos jaunības maksimālisma gados, jaunības auru laikos starplaikos starp jaunības dzīves dedzināšanas mirkļiem....

Pirmās sava mūža darba vietas kolēģis vārdā Jānis, kuru visi dēvēja par Jančuku. Uzvārdu diemžēl neatceros.... Jančuks bija pirmspensijas vecumā. Padomjlaikos. Toreiz pensijas vecums vīriešiem bija 60 gadi. Cilveks bagāts ar darba pieredzi, ar to sirsnīgi dalījās, dzīves pieredzi, kura pietika visiem... Jančuks - sirsnīgs un gaišs cilvēks, dzīvesprieka pilns. Dživesprieka, kurš bija tik skaidrs, visu aptverošs un piepildīts tik ļoti, ka spēja visus aizraut patiesā priekā. Un, jau netālās pensijas tuvuma gaidās, sapņoja par to, ko sadarīs tad, kad beidzot aizies pensijā... Tie bija skaisti sapņi, kuriem nebija lemts piepildīties - Jančuks devās pa mūžības taku debesīs mēnesi pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Viņa bērēs sastapu TIK daudz Jančuka pamestu dvēseļu, tik daudz sēru un sāpju... Tik daudz... Tik daudz pavadītāju nesastapu ne pirms, ne pēc Jančuka pavadīšanas.

Pat sava tēva pavadīšanā nesastapu. 

Un tēvs, tēva neredzamo klātbūtni jūtu joprojām. Pat pēc 32 gadiem, kopš viņš devies mūžībā.

Mārtiņš? To, cik daudziem cilvēkiem Mārtiņš joprojām ir te pat, starp mums - to ieraudzīju feisbuka laika joslā, kad daudzi cilvēki - latviski, krieviski - sūtīja viņam atvadu vārdus; cilvēki, kuri no viņa atvadījās bēru ceremonijā... Zuduma sajūtu nevar vārdos izteikt.

Zudums un sāpes ir katra sirdī. Un tajā, kā mēs šo zudumu un atstāto sliedi spēsim nodot tālāk. Tiem, kuri būs pēc mums. Un nav labāka un lielāka pieminekļa par to, kas ir cilvēku atmiņa, piemiņa.

Vai mūs kāds atminēsies paaudzēs? Ko mēs spējam atstāt bērniem, radiem, draugiem, paziņām? Citiem cilvēkiem?

Vēl kas laikam

1. Vēl nedaudz cepiena par Brektes autordarbu uz skolas ugunsmūra. Nu, nevietā tas ir. Ne velti cilvēki ir sašutuši. Skolas siena nu nav īstā vieta šim "gleznojumam". ja ir gribēts atainot bērnu zīmējumu, tad jau labāk ļaut pašiem bērniem apgleznot, apzīmēt. Sanāks daudz kvalitatīvāk, nekā pakaļdarinājums. Un pie viena - autors cenšas attaisnoties ar darbā ieslēpto dziļo jēgu. Nu, iela, ēkas ugunsmūris nav tā vieta, kur izlikt darbus ar kaut kādu, ļoti meklējamu jēgu. Darbu redz cilvēki, kuri dodas kur kādās darīšanās, aizņemti ar savām ikdienas problēmām. Nu nav viņiem laika meklēt dziļi noslēpto jēgu zīmējumā, gleznojumā, kurš uzplaiksnī acupriekšā. Kurš grib meklēt jēgas un zemtekstus autora darbos, dosies uz galerijām, muzejiem un tur pētīs tos darbus lēnām un nesteidzīgi. 

Tam, kas ir uz ielas acupriekšā - tam jābūt viegli, ātri un pareizi uztveramam. Un vēlams - pozitīvas emocijas raisošam. Nu nestaigā pa ielu vieni vien priecīgi cilvēki. Vairums tomēr nopietni, pārņemti ar ikdienas steigu, ikdienas darāmo. Ja kaut kas izraisīs kaut vieglu prieka smaidu - darbs sasniedzis vajadzīgo. Tas Brektes darbs tik radījis negācijas. Liekas un nevienam nevajadzīgas.

Gribas to cilvēciņu nosūtīt uz mājām, mājas arestu. Uz tik ilgu laiku, kamēr neiemācīsies domāt ar galvu, nevis piekto atbalsta punktu.

2. Arvien vairāk un vairāk sliecos uz to, ka jebkura militāra ofensīva ir vājuma izpausme no ofensīvas iniciatora puses. Kāpēc tā domāju? Jebkurš kautiņš rodas tad, kad kautiņa izraisītājs vairs neatrod kaut verbālus argumentus sava viedokļa aizstāvībai, un militāra ofensīva arī ir kautiņš, palielināts kautiņš. 

Vispār, šautene kā tāda var noderēt tik tad, ja citas iespējas aizstāvēties nespīd. Tas ir - mājā, sētā ielauzies kāds, kurš jau uzreiz bliež ar šaujamo. Un nav laika pārrunām vai kam tamlīdzīgam - maksimāli ātri jāaptur tas iebrucējs. 

Tik, goda vārds, attiecībā par valstu armijām varu droši bārstīt visiem jau zināmas, trafaretas frāzes. Nebūs nepareizi, bet tomēr. Tomēr tā īsti nepieņemu. Galu galā, kāda vajadzība pēc armijas jebkurā mērogā, ja patēriņa preces, nauda, cilvēkresursi jau seeeen migrē visriņķī un ar tām robežām ir kā ir? Ekonomiski spēcīgākās valstis jau sen, kaut arī visai nosacīti, pakļāvušas sev vājākās valstis. Bez jel kāda šāviena no jel kāda ieroča. Ekonomiski vājākās valstis "spēlēs" pēc stiprākās valsts noteikumiem. 

3. Mīļie! Iemācīsimies atlaist savus bērnus! Galu galā - viņi ieradušies pasaulē dzīvot savu dzīvi, nevis mūsējo. Nu, cik ilgi tad viņi turēsies pie mūsu "brunčiem"? Nu, neturēsimies arī pie viņu "brunčiem". Pieaugušie bērni noteikti mums palīdzēs ekstremālā situācijā, palīdzēsim viņiem, ja būs ekstra nepieciešamība. Pārējā laikā - nu, katram ir savas problēmas ikdienā risināmas. Katram sava dzīve. 

ceturtdiena, 2021. gada 2. septembris

Pasaka par pasauli.

Uzreiz pasaku - nav manis sacerēts, "nosperts" interneta ārēs. Tomēr ir viela pārdomām par lietu secību...

Riez kādam tēvam bija trīs dēli: viens strādīgs, otrs - ne visai, bet trešais - galīgs sliņķis. Mantojumu tēvs tomēr sadalīja trīs vienādās daļās - visiem dēliem vienādi.

Pēc tēva nāves strādīgais dēls turpināja dzīvot tādā pašā garā un saviem 3 dēliem varēja kopā atstāt divreiz vairāk mantu. Otrais dēls neko vairāk neiekrāja un tikpat daudz arī atstāja saviem 3 dēliem, cik no sava tēva bija dabūjis. Trešais dēls visu izputināja un saviem 3 dēliem neatstāja neko.

Sagadījās, ka pirmā vīra mazdēli līdzinājās viņa dēliem. Strādīgā dēla strādīgais dēls saviem dēliem jau atstāja 4 reizes varāk. Vidējais dēls - apmēram to pašu, bet slinkais dēls  paspēja kaut ko paputināt. Vidējā dēla strādīgais dēls tomēr tēva atstāto dubultoja, vidējais palika pie tā paša, bet slinkais dēls visu izputināja. Slinkā dēla strādīgais dēls spēja kaut ko iekrāt. Vidējais dēls dzīvoja no rokas mutē, bet slinkā dēla slinkais dēls vispār kļuva par "bomzi".

Rezultātā, pēc 75 gadiem izrādījās, ka sabiedrība ir pamatīgi noslāņojusies ļoti bagātos un ļoti nabagos cilvēkos. Tas jau nebija nekāds brīnums, jo tā ir bijis vienmēr. Lai cik vienādi cilvēkiem nesadalītu labumus, pēc pāris paaudzēm tik un tā izrādīsies, ka kāds ir kļuvis ļoti bagāts, kāds cits - galīgs nabags.

Modelis, ko piedāvāju, protams, ir ļoti nosacīts. No sabiedrības īpašībām izceltas tikai divas - čaklums vai tā trūkums. Taču citu īpašību pāri: gudrība - muļķība, veiklība - neveiklums, viltība - vientiesība un tā tālāk jau dod tādu pašu rezultātu, kaut arī sarežģītāk aprakstāmu.

Vienalga kādās sabiedrībās, vienalga kādā iekārtā, ja sadala visiem vienādās daļās sabiedrības bagātības, pēc pāris paaudzēm vieni būs bagāti, citi - nabagi. Cilvēce nav izgudrojusi tādu valsts iekārtu, kur VISI  būtu vienlīdzīgi. Vienkārši tāpēc, ka vienlīdzība ir utopija.

trešdiena, 2021. gada 1. septembris

Mārtiņš Kotāns


Šis ir pirmais mēģinājums rakstīt nekrologu. Ņemiet par labu, sapratīs, kas gribēs saprast.

Svētdienas vakarā uz mākoņa maliņu 52 gadu vecumā aizceļoja sens paziņa, draugs, dēla pirmais vēstures skolotājs Mārtiņš Kotāns. Ziņa par to parādījās vakar feisbukā, rakstu tik šodien - vakardien' ziņa bija "jāsagremo".

Nepārrakstīšu še biogrāfijas datus - vai tie ir tik būtiski?

Varu pateikt tik to, ka bija lielisks tēvs saviem diviem dēliem.

Mārtiņam bija ļoti plašas zināšanas vēsturē, ar tām labprāt dalījās. Savos stāstos par vēstures tēmām - aizrautīgs stāstītājs; tik aizrautīgs, ka jebkuram, pat vēsturei blakus nestāvošam cilvēkam, radās vēlēšanās "rakt dziļāk un tālāk" šajā lauciņā.

Daudz zinošs arī citās jomās. Un Cilvēks. Cilvēks, kuram reizēm pietika tik pasmaidīt, lai blakusesošie sajustos savējie un iederīgi pasaulē un vidē.... 

Vienmēr mierīgs, laipns un smaidīgs. Cik sanāca komunicēt - nekad nerunāja asos un augstos toņos. Sarunas laikā - kur nozuda stresa pilns kašķa tonis?

Intereses? Bez vēstures, citām ikdienas steigas būšanām - atslodzei zinātniski fantastiskā, fantāzijas literatūra un filmas. Arī šajā lauciņā gandrīz vai enciklopēdiskas zināšanas. 

Vispār, mēs - viņa draugu "stūrītis" no F&F biedrības - reizēm sarunās par žanra tēmām Mārtiņa viedokli atstājām kā noslēdzošo, objektīvāko.

Mārtiņa iztrūkums komunikācijā būs jūtams uz ilgiem laikem...