piektdiena, 2016. gada 2. decembris

Autogrāfu vakars

Vakar biju Zvaigznes kafejnīcā, kurā Ieva Melgalve dalīja autogrāfus savas jauniznākušās grāmatas lasītājiem. Stunda, kuras laikā notika šī darbība, pagāja ļoti ātri un noritēja neformālā gaisotnē. Pēc tam visi devās uz citu kafejnīcu uz pasākuma āfterpārtiju, bet man labam noskaņojumam pietika ar šo stundu. Kā nekā praktiski tikko no slimnīcas iznākusi esmu.

trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Aplis noslēdzies

Esmu atpakaļ izejas punktā - pie māsas Stabu ielā. Pēc gadu ilgas mītēšanās pa vairākām vietām. It kā pa lielo salabām. Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri man šī gada klejojumu laikā deva pajumti un esmu priecīga, ka ir iespēja atgriezties.

svētdiena, 2016. gada 18. septembris

Meklēju

vīrieti, kurš būtu tūlīt un tagad uzsāt kopīgu dzīvošanu un saimniekošanu. Esmu gatava pārbraukt kaut tūlīt. Randiņiem un iepazīšanas kūrēm nav laika, tas būs jāapgūst kopīgi dzīvojot. Sekss ir pēdējā plānā un nav aktuāls. Vēlams, lai vīrietis būtu rīdzenieks.

piektdiena, 2016. gada 16. septembris

Kāzas

Vakar mans dēls un viņa meitene teica viens otram Jā vārdu Jēzusbaznīcā Elijas ielā 18, Rīgā.
Ceremonija norisinājās šaurā radu un tuvāko draugu lokā. Mācītājs teica skaistus vārdus viņiem kopdzīvi uzsākot nu jau jaunā statusā.
Bija, kā vienmēr, daudz ziedu no sveicēju puses.
Svinību neoficiālā daļa norisinājās kafejnīcā Taka Miera ielā 10, Rīgā.
Bija daudz jautrības un laimes vēlējumu jaunajam pārim.
Žēl, ka nepaliku līdz beigām, jo cilvēks, kurš mani nogādāja gan uz svinību vietu, gan no tās uz mājām, jau ap 21.00 posās prom. Ceru, ka bija sirsnīgums un jautrība līdz pašām beigām.

ceturtdiena, 2016. gada 8. septembris

Par gaistošiem lielumiem

Manuprāt tviteris un instagram ir ātri gaistošs lēts pasākums, kas "uzkačā" ātri gaistošu popularitāti un nekur nepaliekošu nekādu vērtību. Vērtība ir mājaslapās un blogos, kuros par autoriem var spriest pēc satura un informācijas daudzuma. 
tviteri un instagrami ir lēta un ātra popularitāte bez seguma. Tikai ārējā spozme, kas ar laiku pazūd. pazūd arī, ja mainās sabiedrības gaume uz kādu ārēju veidolu. 
Mājaslapas un blogi paliek, jo saturiskais veidols balstās uz pavisam citiem principiem, kuriem nevajag lētuma un ātruma. Nu, ātrums būtu laba lieta ,bet ne lētums.
un izstādūt visu savu privāto dzīvi tautas apskatei, kā to dara tviteristi un instagramisti - tie cilvēki ir par sevi pārāk augstās domās, vai arī pilni kompleksu.

trešdiena, 2016. gada 7. septembris

Sētnieka darbs

Katru reizi ejot pa ielu apbrīnoju sētnirkus par viņu izturību un pašatdevi. Par mazu algu tīrīt ietves rudeņos un ziemās. Un nav tā, ka katrai mājai būtu savs sētnieks. Parasti viens sētnieks apkalpo vairākas mājas. No tā cieš kvalitāte, kaut arī sētnieki parasti ceļas ļoti agri, lai visu paspētu izdarīt. 
Septiņos viņi jau pilnā sparā strādā. Citi vispār ceļas sešos. Lai novāktu to, ko mēs sasvaidām uz ielas, lai novāktu nokritušās lapas, sakritušo sniegu.
Sētnieki ir tie, kas par smiekla naudu aiz mums savāc nūsu atkritumus. Tas nav godīgi un ētiski.

svētdiena, 2016. gada 4. septembris

Kārtējās pārdomas, nezinu, kuras pēc skaita

1. Man patīk, ka mans lasītāju skaits ir audzis par spīti tam, ka ir tikai pieci sekotāji. Jo sevišķi lasītāju skaits audzis, kā pievienoju savam emuāram google+ funkciju un AdSense reklāmu funkciju. Nezinu, kā tas viss kopā ietekmējas, bet rezultāts ir. Un lielākais lasītāju skaits ir no Latvijas.
2. Man nepatīk, ka lasītāji maz pēta reklāmas, kas tiešām ir interesantas un informatīvas. Tāpat man nepatīk, ka neveidojas diskusijas par manis veidotajiem rakstiem. E laikam par maz rakstu strīdīgus tekstus? Laikam jau vairāk informējošus.
3. Joprojām esmu saprātīga darba, kuru varētu pavilkt, meklējumos. ss.lv piedāvā daudz ko bet ne visu es spēju un protu. man derētu garderobistes vieta vai kas tamlīdzīgs uz dažām stundām dienā un par saprātīgu samaksu.
4. Tagad par saprātīgām naudiņām man ir kur dzīvot. bet vēl joprojām nav vietas, kurā es varētu savākt vienuviet visas savas pa dažādām glabāšanas vietām izkaisītās mantas. Tāpēc būtu pateicīga cilvēkam, kurš par komunālajiem maksājumiem man tātu vietu piedāvātu. 
5. Uz visiem kreņķiem ir sabojājusies veselība un esmu kļuvusi depresīva. Ar ko arī cīnos, lai citiem nesakristu uz nerviem. Toties invaliditātes apliecība palīdz pārvietojoties sabiedriskajā transportā. Liek mieru un nav jāmaksā par transsportu.

sestdiena, 2016. gada 27. augusts

Piena, maizes un medus svētki Jelgavā

Ilmārs Bite mani šodien "izvilka" no mājas un aizvilināja uz Piena, maizes un medus svētkiem Jelgavā. Tiesa, līdz pašām pasākuma beigām nepaliku. Pusdienas laikā jau posos atpakaļ uz Rīgu. Drūzma liela, daudz maizes un medus piedāvājumu, bija arī nedaudz amatnieku izstrādājumu piedāvājumi. Bet tirdzniecības teltis stāvēja ļoti tuvu viena otrai, bija iespēja visu nogaršot.
Bija pat konkurss par garšīgāko torti. Pašceptās tortes bija pārstāvētas lielā daudzumā. Un atkal drūzma pie galdiem, lai katrs varētu nogaršot kaut mazu tortes gabaliņu un nobalsot par garšīgāko. Pēc tāda salduma kvantuma prasījās pēc desiņām ar skābiem kāpostiem. To diemžēl nekur nebija. 
Nebija jau Rīga, kurā visos svētkos iespējams iegādāties ēšanai uz vietas arī ko sātīgu.
Notika arī pankūku  cepšana un cienāšanās ar tām. Pa mazam gabaliņam ar dažādiem ievārījumiem. 
No pagaršošanas vien it kā jau varēja paēst, bet vienalga kaut kas sātīgs prasās. 
13.00 uz skatuves sākās šlāgeru koncerts, kuram noklausījos tikai vienu dziesmu un posos prom. Neesmu šlāgeru cienītāja kājās stāvot, jo apsēsties īsti nebija kur. Tāpēc palaidu garām piena paku regati Lielupē, kas bija plānota 16.00

trešdiena, 2016. gada 24. augusts

Bildes no Toma Kreicberga prezentācijas


Toma Kreicberga grāmatas prezentācijā

Vakar biju Toma Kreicberga grāmatas Lopu ekspresis prezentācijā. Prezentācija notika izdevniecības Zvaigzne ABC prezentāciju zālē.
Bija sanākuši daudz cilvēku. Nācās vēl papildus krēslus likt. Pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki, jaunatne bija pamaz pārstāvēta. Pašu prezentāciju vadīja pats grāmatas autors.
No autora stāstītā un romānu lasījušo izteikumiem tajā ir pa druskai no Latvijas, uz Sibīriju izsūtītajiem, notikumiem ASV galvenajā biznesa centrā Volstrītā. Tāds kā mikseris un atmiņu vēstījums. Lasījusi pati neesmu, neņemos spriest par saviem iespaidiem. Arī iegādāties grāmatu par prezentācijas cenām nevarēju atļauties - 12 eiro man tomēr ir padaudz naudas. 
Jāpiezīmē, ka tā nu ir iegājies, ka latviešu puisis Toms Kreicbergs savus darbus raksta angliski un pamatā izdod ASV. Tad nu kādām ir jāņemas tos iztulkot latviski, jo pats autors neuzņemas šo darbu. 
Vēl drusku par autoru. Pamatā Toms raksta fantastiku, ir vairākkārt nominēts Nebula prēmijai. Kas tomēr ir augsts rādītājs lasošajā vidē.

pirmdiena, 2016. gada 22. augusts

Patlaban

1. Patlaban meklēju darbu kaut par minimālo algu. Kaut apkopējas vai garederobistes vietu. Lai spētu izdzīvot, būtu cilvēkos un ar kaut ko aizņemta kaut dažas stundas dienā. Var bīt slīdošais grafiks un tamlīdzīgi. 
2. Mēģinu aklimatizētīes jaunajā vietā. Pagaidām pagrūti sanāk, jo ir brīži, kad nīkstu garlaicībā. Un skatos uz riņķi jau redzētas, novilktas toremtos filmas. Vēl nejūtos mājās.
3. Joprojām meklēju cilvēku/cilvēkus, kuri būtu ar mieru LFFB lapai tulkot rakstus, kurus mēs ar Ilu nespējam pavilkt - ir ļoti daudz visa kā in interesanta.

sestdiena, 2016. gada 20. augusts

Un jau atkal Rīgā

Jau atkal esmu pārvākusies atpakaļ uz Rīgu. Pagaidām īrēju istabiņu - gultas vietu Purvciemā. Pa 100 eiro mēnesī. Ko no savas niecīgās pensijas varu pavilkt. Ar jaunnedēļu jāsāk meklēt darbs, kuru varēšu pavilkt un veikt kaut par minimālo algu.
Ludza nebija slikta pilsēta, bet tomēr - tās 4as stundas ceļā no Ludzas uz Rīgu un atpakaļ bija nogurdinošas tajās dienās, kad man bija jābrauc uz lielpilsētu. Un pie viena jādomā, kur palikt Rīgā pa nakti un pēc "jāmētājas" pa staciju un autoostu, gaidot savu transportu uz Ludzu. Vieni vienīgi izdevumi un laika nosišana.
Patlaban mītējos netālu no 11.trolejbusa galapunkta, satiksme ar centru ir ērta. Ja negribas vai nesanāk brauciens ar 11. vai 18. trolejbusu, ir vēl 14. trolejbuss vai 16.autobuss pa Biķernieku ielu, kas arī nav tālu no dzīvesvietas. Visumā ērti.
Tomēr domāju, ka ilgi še neuzkavēšos, jo gribas ko savu vietā, kurā varu visas savas mantas savākt vienuviet. pagaidām tās visas mētājas dažādās vietās un pa daļai sapakotas. neērti un traucējoši. 
Ja kādam manam lasītājam ir idejas, var tās piedāvāt. Izskatīšu visus variantus.
Pagaidām jāpierod pie šī varianta un jāmēģina iedzīvoties. Es šeit esmu no trešdienas, 17.augusta, vakara. Un pats labākais - nav jūtama divu tuvumā esošo maģistrāļu - Ieriķu ielas un Biķernieku ielas klātesamība. Garāmbraucošo mašīnu klātbūtne nav jūtama, var mierā un klusumā izgulēties. Šeit guļu labi, nav jāmostas naktī uz tualeti. Tas priecē, jo tad nav jāiet cauri saimnieces istabai uz labierīcībām. Istabas ir caurstaigājamas un caurstaigājamajā istabā dzīvo saimniece. Tas rada zināmas neērtības, jo pati eju gulēt samērā agri un mostos agri. Ir pārvietošanās grūtībās. Jābūt maksimāli klusai, lai netraucētu gulošo. Saimniece iet gulēt vēlu un ceļas vēlu. 
Bet tas tomēr ir labāk - dzīvot atsevišķā istabā, kaut arī gultas vietā, nekā pērnziem, kas kādus mēnešus dzīvoju ar saimnieci vienā istabā. tas toreiz traucēja mūs abas zināmā mērā. 
Zinu, ka kādu laiku būs nostaļģija pēc Ludzas, tā pat, kā vēl joprojām darbojas zināma nostaļģija pēc Iecavas viensētas, bet tā ir pārslimojama vaina un laiks jau iet uz priekšu un nes jaunus risinājumus. 
Tā ka, ja kādam ir ideja par dzīvesvietu, kaut kompānijā ar kādu, dodiet ziņu. Aprunāsimies, apdomāsim.

ceturtdiena, 2016. gada 21. jūlijs

Likumdošana

Manuprāt, visā pasaulē likumdošana iekārtota tā, lai noteikti veidotos likumnepaklausīgu cilvēku slānis. Pie viena tādi, kurus likums savā ziņā atbalsta. Pamatojums?
Ja narkotiku tirdzniecība nelegāli nebūtu sīksdīleru - nenozīmīgu cilvēku - arestam, nepastāvētu naroktiskie aizliegumi. Izņēmums laikam ir Nīderlande, kurā tas ir vienalga. jo "liekie" cilvēki - narkomāni - paši tādā veidā uzprasās uz sabiedrības "attīrīšanu" no "liekajiem" cilvēkiem. Eiropa savā ziņā ir pārapdzīvota un tas ir veids, kā atbrīvoties no liekās iedzīvotāju masas.
Arī citur, piemēram ASV, ne pārāk veic sankcijas pret narkotiku karteļu vadītājiem. It kā nepietiek vienmēr pierādījumu. Bet likumdošana jau ir iekārtota tā, lai nepietiktu. Pie mums jau arī. 
Visi zina par likumpārkāpējiem - haizivīm, bet neķeras klāt, jo "nepietiek pierādījumu" likuma robežās. Likums jau ir iekārtots tā, lai nepietiktu. Likumam jau pietiek ar sīkajiem izpildītājiem. 
Arī citos noziegumos - ar skaļu pompu tiek arestēti un notiesāti sīkie, bet lielās "haizivis" paliek nesodītas. 
Manuprāt, likumdošana iekārtota lielo "haizivju" ērtībai un likumdevēji tikai iegūst no likumos iestrādātās šķietamās cīņas ar sliktajiem cilvēkiem. 
Ja narkotikas, killerisms un citas tamējas sliktas lietas mazāk reglamentētu likums, šīs sliktās lietas pamazām izzustu vai, sliktākā gadījumā, samazinātos pašas no sevis jo cilvēkiem būtu lielāka izvēles brīvība. Pagaidām, liekas, ir tā, ka sliktās darbības tiek pārsvarā veiktas tikai tāpēc, ka dažiem ir finansiāli un politiski izdevīgi pārkāpt likumu. Ja nebūs kāda konkrēta likums, kādas noziedznieku kategorijas savā ziņā izzudīs pašas no sevis - nebūs izdevīgi, jo pieeja legāla un nenes tādus ienākumus, kā līdz šim.

Vēl pārdomu graudi

 1. Ludzas stacijā ir viena vieta, kas saglabājusies un funkcionē vēl no padomju aizlaikiem. Tā ir stacijas publiskā tualete ar caurumu grīdā un hlora smaku. Pie kam durvis tualetei slikti veras ciet un ārpusē esošajiem pie vēlmes ir redzams, kas notiek tualetē. laikam jau pie šīs pasažieru plūsmas - četri pasažieru vilcieni dienā ar nelielu braucēju kopskaitu - neatmaksājas pārbūvēt tualeti civilizētām prasībām. Pat uz tādu mazpilsētu kā Pļaviņas ir lielāka pasažieru plūsma.
2. Es šeit jūtos ne pārāk labi. Pašai pilsētai nav ne vainas no vizuālā viedokļa un dzīvošana šeit ir civilizēta. bet tomēr. Un par spīti tam, ka es samērā bieži, vismaz reizi nedēļā, braucu uz Rīgu. Ceļš četru stundu garumā vienā virzienā spēj nogurināt. Laikam visa vaina ir tajā, ka es pēc dabas esmu rīdziniece un man tā lielpilsēta ir orhaniski nepieciešama un asinīs.
3. Meklēju dzīvokli Rīgā kaut ar malkas apkuri un īres maksu zem simta. Bez priekšapmaksas par diviem mēnešiem, kas kļuvusi ļoti populāra un pieprasīta izīrētāju vidū. Citas summas reāli nepavilkšu pie sava esošā finansiālā stāvokļa.

sestdiena, 2016. gada 16. jūlijs

Diētas

Nesaprotu tās dāmas, kurām ir normāla figūra, bet viņas, uzskatot, ka ir resnas, aizraujas ar visādām tievēšanas diētām. Vispār nesaprotu tās, kuras slimīgi aizraujas ar visādām diētām. Manuprāt, šāda aizraušanās ir nedaudz bīstama. Jo - kādu laiku slimīgi sekojot diētai un atsakot sev dažādus citus ēdienus, vienā mirklī notiek "noraušanās" un tad tiek pārēsts tas, no kā teorētiski bija notikusi atsacīšanās. Un tad rezultāts ir graujoši negatīvs - tiešām liekā uzkrājums organismā.
Es diētas atzīstu tikai tīri medicīnisku apsvērumu dēļ - piemēram, pēcoperācijas periodā, kad organismam pēc narkozes ir jāatjauno daudzas savas funkcijas.
Tagad pie viens ļoti reklamē tā saukto Stokholmas diētu, bet nekur internetā neesmu sastapusi tās aprakstu un iemeslu tās raīšanai. Ir tikai dažādu sieviešu sajūsminātās atsauksmes par šo diētu. Tad kas īsti ir šī diēta? Kārtējais reklāmas triks noteiktu produktu kategoriju reklamēšanai? Bet es tiešām neesmu pamanījusi šīs diētas sastāvdaļas produktu nosaukumos.
Manuprāt, visas reklamētās diētas vispār ir slēptas produktu reklāmas un neko vairāk tās arī nedod. 
Manuprāt, ja cilvēks ir izteikti resns, viņam jau pirmām kārtām kaut kas nav kārtībā ar vielmaiņu. Un šajā gadījumā ir nevis pašai jāķeras pie eksperimentiem ar diētām, bet pirmām kārtām jāgriežas pie ārsta - speciālista, lai sakārtotu vielmaiņas procesus.
Manuprāt, tomēr katram tir tik daudz miesas uz kauliem, cik nu viņam gēnos ielikts. Esmu redzējusi nu ļoti kustīgas un aitraktīvas apalītes, ka prieks skatīties. Un viņām svars netraucē labi justies un normāli kustēties. Pie kam tiek ievērota mērenība ēšanā, produktu izvēlē. Ēst taču var visu, tikai nevajag pārfosēt un pārēsties. 
Manuprāt, vilslabākā diēta ir naudas līdzekļu ierobežojums. Kad ir jārēķina ko un cik pirkt, lai "izvilktu" līdz nākošai naudas reizei. Tad cilvēks automātiski sekos produktu pirkumiem un ēšanas paradumiem. Un nebūs problēmu ar svaru uk ķermenis netraucēs kustēties.

piektdiena, 2016. gada 15. jūlijs

Ludzas zaķi un šis tas cits bildēs

Rēzekne

Ekskursijā uz Rēzekni neesmu bijusi pat bankomāta meklējumos. Tik vien, kā pa autobusa logu redzējusi un autoostu kā pārsēšanās punktu
Tomēr iespaids ir. Pilsēta savam reģionam ir liela, daudz brīvas telpas, kuros izvietoti parki. Pat divas viesnīcas autobusa maršrutā esmu piefiksējusi. Ir vairāk vecu ēku, salīdzinoši ar Ludzu. Jūtama nosacīti lielāka senatnes aura. Salīdzinot ar Ludzu.

svētdiena, 2016. gada 10. jūlijs

Cilvēka bērns

Beidzot noskatījos pašmāju filmu Cilvēka bērns. Filma uzņemta pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Bet joprojām aizrauj ar savu sirsnību un maza puikas skatījumu uz apkārtējo pasauli. 
Žēl. ka galvenais varonis Boņuks izaugot tā arī nekļuva par aktieri, bet aizgāja citus darba ceļus, talantīgs tomēr. Bet laikam jau katram savs.
Nevaru beigt brīnīties, kāpēc es šo filmu nenoskatījos agrāk. Laikam laiks nebija pienācis.
Filmas darbības laiks  ir no ziemas līdz agram rudenim. Ar visu bērna skatījumu uz apkārtējiem un bērna pirmo iemīlēšanos. Fascinējošs siltums.
Filma uzņemta 1991. gadā. Un kāpēc tagad modē ir pie mums seriāli, nevis normālas, siltas filmas?

sestdiena, 2016. gada 9. jūlijs

Reklāmas televīzijā

Atšķirībā no interneta vides televīzijas reklāmas mani traucē. Ja interneta vidē reklāmas ir novietotas tā, lai netraucētu pamatteksta lasīšanai, tās pat var neievērot. Internetā es parasti tām nepieviēršu uzmanību, jo reklāmas ir novietotas kaut kur malā un citās tādās vietās, kurās bez īpašas gribēšanas un lapas izpētes vēlmes neieskatās. Arī manā blogā tās ir novietotas malā un tekstu neaizsedz un tam netraucē.
Toties televīzijā reklāmas dēļ tiek pārtraukts raidījums, filmas demonstrācija. Un cik no filmas, raidījuma mēs zaudējam uz reklāmu rēķina? Jo filmas, raidījuma laiks ie ierobežots un tam beidzoties jāsākas kaut kam nākamajam.
Es saprotu, ka ar reklāmām televīzijas pelna naudu savai darbībai. Bet vai tās nevarētu sagrupēt kā nebūt vienuviet vienā raidījumā? Ir taču tāds brīnišķīgs reklāmas raidījums kā Televeikala skatlogs, kurā tiek reklamētas dažādas preces. Un šo raidījumu var skatīties pēc principa "gribu/negribu". Es šad tas paskatos, jo tiek reklamētas tiešām interesantas mājsaimniecības ierīces.
Galu galā cilvēki ieslēdz pārsvarā televizoru, lai noskatītos konkrētu raidījumu, filmu, nevis neskaitāmās reklāmas, kuras ik pa laikam parādās filmas, raidījuma vidū. Tad sanāk piespiedu pīppauze, kafijas pauze vai kas tamlīdzīgs. Jo cilvēki grib redzēt filmu, raidījumu, nevis neskaitāmās reklāmas. Ja gribētu redzēt reklāmu, skatītos tās tajām atvēlētajā laikā citā laika sprīdī,

piektdiena, 2016. gada 8. jūlijs

Autobuss uz Ludzu

Autobusa biļete no/uz Ludzu maksā 10,15 eiro. Labi, ka man braukāšana pa visu republiku ir par velti. Tik laicīgi nulles biļeti jāpaņem. Kur tas iespējams un kad tas iespējams.
Autobuss uz Ludzu iet 1nu reizi dienā 14.40. Tas ir caurbraucējs, kura galapunkts ir Kārsava. Maršruts: Rīga - Pļaviņas - Varakļāni - Viļāni - Rēzekne - Ludza - Kārsava. No Rīgas līdz Pļaviņām iet vispār bez pieturām. Pēc tam pēc vajadzības pietur arī kur sīkākās pieturās. Ja kāds vēlas izkāpt.
Rēzeknē nākas pārsēsties uz vietējākas nozīmes autobusu, kurš ved caur Ludzu uz Kārsavu. 
Protams, maršrutā izdodas apskatīt pa logu Latgales pērli Rēzekni, bet par to rakstīsu citu reizi.
Katrā gadījumā izbraukāt maršrutu Rīga - Ludza un atpakal vienā dienā nav nemaz tik neiespējami. Ja ceļas trijos naktī, lai kāptu vilcienā 4.01 uz Rīgu un pēc tam vai nu ar vilcienu 17.00 vai autobusu 14.40 dotos atpakal. Transportā ir laiks pgulēt neizgulēto miegu.

trešdiena, 2016. gada 6. jūlijs

Visādi graudi

1. Jau kuro dienu Ludzā līst. Un pa nopietnam. Šodien tāds nīkulīgs lietus, bet ieprieksējas dienas tas bija kārtīgs gāziens ar visu pērkonu un zibeni. Nekur iziet īsti nevar, pat ne peldēt. Dēlu arī nevarēja izvilināt zaķus nobildēt. Manam telefonam ir bildēsanas funkcija, tikai es ar to nemāku rīkoties. Puika ar savu modīgo aparātu labāk saprotas.Un tagad viņš pat nav Ludzā, aizbraucus uz Rīgu darīšanās.
2. Esmu pateic'ga tiem, kas mani lasa. Tiesa, gribētos, lai būtu vairāk un saturīgu komentāru manis uzrakstītajam. Pagaidām komentāri ir reti un īsi.
3. Centīšos arī turpmāk rakstīt ko jaunu un saturīgu. Un - ievērtejiet lūdzu reklāmas manā blogā. Nu jau pusotru gadu tās tur grozās, bet jūtamas lasītāju reakcijas nav.

otrdiena, 2016. gada 5. jūlijs

Верное средство (īstais līdzeklis)

Jau vairākus gadus pa dažādiem Krievijas TV kanāliem tiek rādīts seriāls Верное средство (īstais līdzeklis).
Seriāla darbība norisinās klīnikā, kas ir slimnīcas un poliklīnikas apvienojums. Katrā sižetā tiek izspēlēti divi gadījumi, kas skar klīnikas pacientus, klīnikas darbību. Var nojaust, ka sižēti balstās uz reāliem notikumiem, kuri tas ar aktierspēles palīdzību tiek pastāstīti skatītājiem.
Man šis seriāls patīk, katra izspēlētā situācija pastāsta par dažādiem cilvēciskiem likteņiem. Arī ar aktierspēli esmu apmierināta. Es viņiem ticu.
Tiem, kas saprot krievu valodu, iesaku "noķert" šī seriāla translēšanu televīzijā un noskatīties.

pirmdiena, 2016. gada 4. jūlijs

Zvanij užin alias ideālās vakariņas

Pa Krievijas kanāliem (tieši grūti nosaukt pa kuriem, jo te dažādi ar atkārtojumiem) rāda raidījumu Zvanij užin, kas precīzā tulkojumā varētu tikt sauktas par sauktām vakariņām. Raidījums ir kopija mūsu pašu Ideālajām vakariņām.
Mūsu raidījums ir labāks un interesantāks, arī izklaides tajā ir pārdomātākas. Šis ir tas gadījums, kad kopija ļoti atpaliek no oriģināla. Oriģinālā ir piedomāts arī pie vakariņu telpas noformējuma. Kopijai tas nav. Kopija krievu izpildījumā ir garlaicīga un neinteresanta.

Dzimšanas diena

Pagaidām rīts iesācies patīkami. Grēks žēloties, jo jau sastapti daži apsveikumi internetā un pienākusi viena apsveikuma īsziņa. Kas būs tālāk, redzēsim.
Ir patīkami visa rīta garumā saņemt apsveikumus jubilejā gan caur internetu, gan telefoniski.
Ar sava pusaizmigušā dēla atbalstu sagrabināju atlikušos centus un nopirku sev dzimšanas dienas alu. Tortei pagaidām nesanāk. Puikam ir solīts, ka šodien viņam kaut kādu naudiņu pārskaitīs un kontā būs pat šodien. Redzēsim.
Visu pēcpusdienu sabojāja pērkona lietus. Tā arī neizgājām ar puiku no mājas. Gribēju pie viena nobildēt Ludzas zaķus vienā parkā. Ludzā tie zaķi coolīgi uzstādīti tāpat kā Ventspilī dažādu krāsu govis. Ceru, ka kādu citu dienu izdosies tos zaķus iemūžināt.
Tā, visas dienas garumā klusiņām malkoju alu un blenzu televizorā paralēli komunicējot datorā ar sveicējiem jubilejā. Kā arī atbildēju uz telefona zvaniem.

piektdiena, 2016. gada 1. jūlijs

Atkal

Atkal rādās, ka būs viena tukša, garlaicības mākta diena, kurā nekas būtisks nenotiek. Tādas manā dzīvē sagadās. LFFB lapai visu jaunāko esmu salikusi, abas fermas inboksā izstaigājusi un apkopusi. Pat interneta pasjansu paspējusi padzenāt un šmuckastes iztīrīt un nogādāt līdz konteineram. 
Tagad jādomā, ko darīt tālāk, jo diena tikai iesākusies un Ludza mani vairs neaizrauj kā sākumā. Ak, jā. Vēl derētu apmeklēt vietējo muzeju, kuru esmu redzējusi tikai caur žogu. Esot standarta muzeja un brīvdabas muzeja mikseris ar senām ēkām muzeja pagalmā.
Iekš ss.lv skatīties dzīvokļus, kuros varētu mītēties Rīgā, pagaidām ir bezcerīgi, jo cenas neatbilst maniem ienākumiem. Man derētu  dzīvoklītis par 40 - 50 eiro mēnesī ar malkas apkuri in zemiem komunālajiem maksājumiem. Tad varētu vēl piemeklēt nelielu darbiņu, lai arī iztikšanai kas sanāktu. Jāēd taču arī kaut kas ir un mugurā jāvelk šad tad. it īpaši apavi, kas novalkājas ļoti ātri. Man gan dēls un viņa sieviete apsolījuši nedaudz palīdzēt ar naudiņu, bet kaut kā īpaši nejūtos par to pārliecināta. Abi ir jauni, vajadzību jau arī viņiem pietiek. Un visādu problēmu.
Varētu jau ko poemeklēt dzīvošanai tepat Ludzā, te dzīvokļi nu ļoti lēti. Dēls maksā 111 eiro mēnesī par trīsistabu dzīvokli. Un tas ir kopā ar komunālajiem. Tiesa, plusā vēl nāk internets. Bet vienalga tas ir lēti. Kaut priekš Ludzas mērauklām - dārgi. Bet Ludzā ar to darbu ir kā ir. Esošās vietas ir aizņemtas un kadru mainība nav paredzama, kā arī tas, ka nu noteikti te būtu pagrūti atrast man ko piemērotu.
Lauku darbos ārps Ludzas pieteikties netaisos. Pieredze Iecavā lika saprast, ka lauku darbi nav priekš manis. Es neesmu piemērota. 
Jūlija otrajā pusē "briest" ekskursija uz Neretu un Daugavpili, kuru rīkos LFFB aktīvisti. Kās un kā sanāks - laiks rādīs. Ir daudz organizatorisku jautājumu. Bet ja nu sanāks, askaiti uzraktīšu un bildes ievietošu.
Tāpat gaidām fantastu pikniku, kuru katru gadu rīkoja Mārtiņš Untāls vakarbuļļps pie Mārtiņa Kotāna, pazīstama kā MaKo. pagaidām ir informatīvais vakuuums par šo pasākumu.
Paskatīšos, ko šī diena man nesīs. ir tikai 8,43 no rīta. Varbūt vēlāk kas paspīdēs cerīgāk.

ceturtdiena, 2016. gada 30. jūnijs

Valodas jautājums un vēl šis tas

1. Jā, latviešu valoda mums ir oficiālā valsts valoda. bet vēl pastāv krievu, latgaļu, ebreju valodas ar savu rakstību un izrunu. Ir Līvu valoda,kur piedzīvo savas dzīves pēdējo tūkstoti. Tad kāpēc mūsdienu jaunatne neapgūst šīs valodas, bet sarunājas angliski? Anglija ir tāli, bet ebreji, krievi, lībieši un latgaļi ir tepat blakus. Arī leiši un igauņi. Tāpat skandināvu valodas, kas arī ir praktiski blakus. 
Mīļā latviešu tauta! Mācīsimies un apgūsim vispirms to, kas ir pa rokai un tepatās, nevais klausīsimies, kā divi latvieši savā atarpā sarunājas svešvalodā, kas nav tipiska mūsu reģionam. ir kauns nezināt latgaļu, līvi, krievu, skandināvu valodas. necieņa pret kaimiņiem. Ka'tad lai mēc iemācām viņus cienīt mūs, ja mēs necienām viņus?
2. Daudz kļūdu savā dzīvē esmu savārūjusi, tagad maksāju par tām. Smagi iet, bet gan jau tikšu galā. Galvenais ir darīt.  Un izvēlēties pareizos palīgus. Un līdzekļus. Kaut gan no mecenāta es neatteiktos. Tas palīdzētu atrisināt daudzus sasāpējušus jautājumus/

trešdiena, 2016. gada 29. jūnijs

Vakardiena

Vakar no paša rīta aizkūlos uz Rīgu. Nu nevaru es bez tās lielpilsētas. 
Pa dienu satiku savu paziņu, par kuru rakstīju jau reiz agrāk. Nu nekas viņā nav mainījies. Alus un alus. Pat maizes darbs nodzerts. Nekā jauna un interesanta viņā nemanīju.
Toties vakarā bija interesanti pasēdēt ar draugiem no biedrības un kalt plānus ikgadējai biedrības ekskursijai.

Kaļam ekskursijas plānus Trijos vīros laivā


pirmdiena, 2016. gada 27. jūnijs

Pārdomas kuras tur pēc skaita šajā vietnē

Jau mēnesi bāzējos Ludzā un praktiski (bez divām dienām) esmu prom no Iecavas viensētas. 
Ir iestājusies tā stadija, kas saucas "tie paši vēži, tikai citā kulē". Ludza nav slkita pilsēta, bet satiksme ar Rīgu ir vienkārši pretīgi neērta. Iecavā bijā labāka. 
Mokos savā ziņā garlaicībā, jo Ludzā pilsētas notikumi ir minimāli, darbs iespējas tuvojas nullei, izbraukāt Rīgu teotrētiski iepējams, praktiski grūti, apgrūtinoši. Rīgā jāmeklē naktsmājas, ja nepieciešam tur ilgāk uzkavēties.
Sācies tas pats sviests, kas Iecavā - no Ludzas jātiek prom un sakarīgu dzīvesvietu, bet - ss.lv ir izlikti dzīvokļi, kuru cenas nepavilkšu. Draugu ieteikumu iespējas ir izsmeltas. Jūtos kā lācītis Pūks šaurā bezizejā Trusīša durvju ailē.

svētdiena, 2016. gada 26. jūnijs

Vēl nedaudz par Ludzu

Izrādās, Ludza ir vecāka par Rīgu, bet pēdējā Pasaules (Eiropas galvenokārt) kara rezultātā daudz cietusi kaujās. Tas, kas tagad redzams no tās - pa lielo ir atjaunojums un pēckara jaunceltnes. Var jau būt, ka tāpēc te nejūt senatnes auru. Karš iznīcinājis. Un varām nav ienācis prātā restaurēt ceļot no jauna kā to izdarīja ar Varšavu, kura tika pilnībā iznīcināta kauju rezultātā. 
Šodien veina pati pastaigāju pa pilsētiņu. Kā pie svētdienas un brīvdienas padaudz cilvēku un mašīnu šai vietai. Par to, ka te, salīdzinājumā ar Rīgu, kustība ir pusaizmigusi saulē, jau rakstīju. Tāpēc šodien kustība ielās likās neraksturīga šai mazpilsētai. 
Pie vienas grāmatnīcas sienas izlasīju informāciju, ka pirms kara Ludzā ir bijušas diezgan daudz izglītības iestāžu un tā ir bijusi sava veida kultūras centrs reģionā. Kas licis visam mainīties?
Vakar no mājās ārā negājām, kaut kā negribējās.
Bet aizvakar, kad tika fotografēts, bijām pie viena nopeldēties. Pilsētā ir divas peldvietas netālu viena no otras. Viena ir pilsdrupu pakājē, otra - pie netālu esošā pilsētas muzeja, kurš ir parasta un brīvdabas muzeju savdabīgs apvienojums. Pagaidām nav izdevies apmeklēt muzeju, bet viss vēl priekšā.
Sīkāk par pilsētu var uzzunā šeit:
 http://www.ludza.lv/ludzas-novads/ludzas-pilseta/


sestdiena, 2016. gada 25. jūnijs

Reliģija, politika un citas lietas

Pasaule ir pilna ar dažādām reliģijām un to novirzieniem, sauktiem par sektām. cilvēki ir ieciklējušies uz atšķirīgo šajās reliģijās. Tomēr cik daudz negāciju atkristu, ja cilvēki pievērstos kopīgajam visās reliģijās un to atzaros. Tam kopīgajam, kas runā par mieru, labestību, tuvākā mīlestību. cieņu pirmkārt pašam pret sevi. Pazustu daudzas negācijas, kas balstītas tieši uz reliģiozo atšķirību.
Šo reliģiju atšķirību daudzos jautājumos izmanto politiķi savu ambiciozo mērķu sasniegšanai. Netiek domāts par tautas labklājību kā tādu, bet viss uzvelts citāti ticošajiem. 
Tai pat laikā sen ir aizmirsts, ka valstis - tas ir tikai noteiktas bildes pasaules kartē .Visu jau sen kontrolē un nosaka pasaules visnaudīgāko cilvēku mērķi un darbības sfēras. Biznesa impēriju robežas nu ļoti reti kad saskan ar kartē nosprausto valstu robežām. 
Biznesam ir nu ļoti būtiska ietekme uz katras konkrētās valsts iekšējo un ārējo politiku. Armijas un karaspēks jau sen ir kļuvis par vēsturisku reliktu, jo visu nosaka nauda un viss ar to saistītais. Un šo politiku nosaka šaurs cilvēku loks, dažas dzimtas, kuru bagātība krājusies gadiem un turpina augt uz viskautkā rēķina. Tiesa, Bils Geitss diezin vai ir šajā klubiņā, jo viņa miljoni ir veidojušies samērā neilgā laika periodā, nevis gadsimtiem ilgā darba procesā.
Cik daudz tomēr pasaule vinnētu, ja zustu pasaules kartē iezīmētās teritoriālās robežas, bet izveidotos vienota pasaules sistēma pārvaldei un līdzekļu sadalei dažādos reģionos pēc nepieciešamības principa.

Mēs bildējam Ludzu pēc līgošanas dienā


piektdiena, 2016. gada 24. jūnijs

Līgošana Ludzā

Diena sākās visai lēni, jo dēla meitene nogulēja līdz pusdienas laikam. Tad mēs abas aizgājām uz tuvējo veikalu, kas ir Mego lielveikals. Sapirkām vakaram dažas nepieciešamas lietas, ieskaitot svētīšanas sastāvdaļu - alu sešpakā.
Ap pieciem mums abām izdevās izvilkt dēlu uz lielāku pastaigu pa pilsētu. Jāpiezīmē, ka pilsētelē nav luksoforu, gājēju pārejas gan ir atzīmētas ik pa brīdim. Bet tas netraucē šķērsot ielu ērtākās vietās neatkarīgi no šo pāreju atrašanās vietas, jo satiksmme pilsētā ir automašīna un kvadrātkilometru.
Pie Ludzas muzeja tika atrasta peldvieta, kurā jaunieši nopeldējās. Es paliku krastā, jo man nebija līdzi peldkostīma. 
Abiem žļurkstot pēc peldes atgriezāmies mājās un dēls, pat īsti nepārģērbies, aizgāja uz Maksimu pēc vienreizlietojamā grila, vēl gaļas un alus (arī kokakolas).
Uz balkona noliktais grils dega no sākuma ar tādu liesmu, ka kaimiņi sāka uztraukties, vai neizcelsies ugunsgrēks. Laikam Ludzā nav pierasts, ka uz balkona ko grillē. 
Jāpiezīmē, ka dienas garumā divās istabās ik pa brīdim grīdas tika mazgātas ar alu, jo tas tika izgāzts. Pie kam skaidrā prātā. Netīšām aizķerot nolikto krūzi. Tas manā pieredzē laikam ir nebijis akšen - mazgāt grīdu ar alu. Zinu, ka galvu reizēm ar to mazgā, lai matu sastāvu uzlabotu, bet grīdu....
Ap 22.00 aizgāju uz pilsētas parku, kurā bija paredzētas izklaides pilsētai. Neko vairāk par pašķidru publiku (pārsvarā dziļu pensionāru) nemanīju. Daži jauniešu pārīši gan mēģināja dejot uz skatuves, bet arī tas bija neilgi un nedaudz. Gāju mājās, jo likās garlaicīgi. Var jau būt, ka vēlāk publika tomēr savācās un viss notikās. Bet ny negribējās gaidīt un arī miegs nāca.

ceturtdiena, 2016. gada 23. jūnijs

Karš

Vakar nedaudz paskatījos krievu vairāksēriju filmu par Brestas cietoksni kara sākumā, par tur notikušajām kaujām ar vāciešiem situācijā, kad fronte jau bija aizvirzījusies tālu PSRS iekšienē un cietokšņa aizstāvjiem nebija nekādu cerību sagaidīt palīdzību no citām PSRS bruņoto spēku vienībām.
Daļēji skatījos šo filmu tikai tāpēc, ka jau agrāk, pusaudža gados biju lasījusi dokumentālu grāmatu par šo varonīgo cietoksni un redzējusi tur publicētās fotogrāfijas. Pat pabijusi biju šajā cietoksnī ekskursijas brauciena laikā. Tā ka notikumi un cilvēku likteņi pa lielo bija zināmi un saprotami. 
Grāmata tā arī saucas - Brestas cietoksnis. Autors - Konstantīns Smirnovs (vai varbūt Simonovs - precīzi neatceros un grāmata šobrīd nav manā tuvumā).
Bet ne par Brestas cietoksni konkrēti gribēju izteikties. Gribu izteikties par karu kā tādu.
Karš visos laikos ir bijis kaut kas asiņains, nāvi un iznīcību nesošs, aiz sevis atstājot sakropļotas un izpostītas dzīves un vietas. 
Mana bērnība pagāja ar daudzām padomju filmām par karu. Šajās filmās netrūka liela daļa propagandas par sliktajiem vāciešiem, kas uzbruka un labo PSRS armiju, kas aizstāvējās tik ļoti, ka uzvarēja karu kopā ar sabiedrotajiem. Tomēr filmu režisori nespēja izvairīties no kara negāciju reālisma. Un šis reālisms tik ļoti iespaidoja mani, ka sapratu - mans dēls nekad nedienēs tolaik obligāto dienestu armijā. 
Paldies dievam, manam dēlam iesaucamie gadi pienāca jau šīs Latvijas republikas laikā un brīdī, kad viņam palika 16 un teorētiski vajadzēja uzsākt kara komisariāta (nezinu, kā tās vietas īsti sauca) apmeklējumus, Latvijā atcēla obligāto karadienestu. 

trešdiena, 2016. gada 22. jūnijs

Vēl nedaudz par Ludzu un citām lietām

Jau kopš piektdienas vakara esmu Ludzā un mēģinu ko darīt. Nelielā eiforija par šo pilsēteli arī ir beigusies. Maza pusaizmigusi pilsētele ar vājām darba iespējām un sliktu komunikācoju ar Rīgu. Te pilsētas centrs nedveš ar senatnīgo auru, kā tas ir Kuldīgā, Cēsīs. Pat Rēzeknei cauri braucot redzēju vairāk senatnīguma auras. Interesanti, kad Ludza ieguva pilsētas statusu?
Jāmeklē iespēja dzīvot Rīgā, Tur darba iespējas lielākas. Un man darbs ir svarīgs, jo ar to naudiņu, kas man 'īenākas", izdzīvot nevar.
Joprojām neviennozīmīgi atceros Iecavas viensētu. Iekšēji negribēju turp braukt un iekšēji negribēju no turienes aizbraukt. Un tomēr aizbraucu uz turieni un pēc tam aizbraucu no turienes. Lielā depresija un lielais nogusums sabojāja visas avenes būšanai tur. Vēl tagad, pēc pusotra mēneša prombūtnes no turienes ir grūti sevi savākt.

sestdiena, 2016. gada 18. jūnijs

Atkal Ludzā

Jau otro nedēļas nogali braucu uz Ludzu ar autobusu. Maršruts - Rīga - Kārsava caur Viļāniem, Viļaku, Rēzekni un Ludzu. Jāsaka, ka jau otro reizi tas neaiziet no Rīgas līdz savam noteiktajam galapunktam. Rēzeknē vajag pārsēsties uz citu autobusu, kurš ved tālāk. Mierinājums - nevajag uz to gaidīt. Autobuss, uz kuru jāpārsēžas, ir jau priekšā un gaida.
No Rīgas tas arī neizbrauc maršrutā Maskavas iela - Maskavas/Daugavpils šoseja. Brauc pa kaut kādiem apvedceļiem no Rīgas izbraucot caur Ulbroku un Stopiņiem. Pozitīvais ir tas, ka pa logu var redzēt tādas Rīgas vietas, kuras agrāk nav redzētas. Esmu dzimusi rīdziniece, bet visu Rīgu tāpatās nepazīstu un man ir interesanti.
Tagad kādu laiku relatīvs miers Ludzā bez nepieciešamās braukšanas uz Rīgu nedēļas vidu. Tas posms manā dzīvē ir noslēdzies. Vismaz pagaidām. Tāpatās arī hosteļa apmeklējuma/dzīvošanas tur posms vismaz pagaidām noslēdzies. Neteikšu "hop", jo nezinu, kā situācija izvērtīsies tālāk. Vienkārši mēs ar dēlu meklējam par saprātīgām nudiņām dzīvokli man. Tomēr dzīvošana kopā ar pieaugušu dēlu nav tas pats, kas dzīvot kopā ar mazu bērnu.
Katram ir savi ritmi un savi ieskati par lietu kārtību.
Ir pat zināma nostaļģija piēc viensētas Iecavā, kaut gan zinu, ka turp vairs neatgriezīšos. Ir daudzi faktori, kāpēc. Par spīti pārgurumam un uznākušai depresijai, ir arī patīkamas atmiņas no tās vietas.

otrdiena, 2016. gada 14. jūnijs

Viskautkas tāpat

Sēžu hostelī un "situ laiku". Pēdējas dienas dienas stacionāra apmeklējumam rīt un parīt. Tad Ludza un krietnāku laiku. Par iepriekšējo vīkendu Ludzā neko īsti neierakstīju, jo auksts bija un lietus ik pa brīdim uzlija. Nekur izvazāyies nebija "iekšās". Tik svētdienas pēcpusdienā pa ceļam uz Rīgu laiks salabojās. Kad Ludzas kārtējā apskate izjuma un aizgāja garām.
Sajūtas ir neviennozīmīgas. Beigusies tā eiforija, ar kuru aizbraucu no Iecavas viensētas, ir sācies visādu darīšanu laiks, kad jākārto daudzas lietas un jādomā par to, kā nopelnīt kaut nedaudz naudiņas. 
Savā ziņā pietrūkst Iecavas viensētas nedomāšanas laika, bet tomēr labi, ka no turienes aizbraucu, jo pamazītēm pārvērtos par robotu un biju iedzīvojusies depresijā un citos kompleksos, no kuriem tagad palēnām cenšos tikt vaļā. grūti jau ir, tomēr cenšos. 
Reizēm jau gribas satikt bagātu onkuli, kurš nosponsorētu līdzekļus iesākumam, lai tiktu galā ar dažām sasāpējušām problēmām un varētu jau ar pilnu klapi iet uz priekšu. Pagaidām tikai sanāk tāda palēna virzība iespējamo līdzekļu robežās. Vienkārši daru to, kas jādara. lai kas mainītos esošajā situācijā un jūtos ne pārāk apmierināta, jo viss par lēnu notiekās un ir daudz neskaidrību. 

pirmdiena, 2016. gada 6. jūnijs

Vēlreiz Ludza

Sestdien kopā ar dēlu pa dienu izmetām līkumu pa Ludzu. Tādu palielāku. Pastaigājām pa pilsētu un aizgājām uz Ludzas pilsdrupām.
Iespaids par pilsētu - pusaizmigusi brīvdienas mazpilsēta. maz mašīnu. Savā ziņā pilsēta pusdienas laikā atgādināja Rīgu sestdienu un svētdienu rītos, kad maz gājēju un maz auto. Tik ar to starpību, ka bija jau pusdienas laiks. Atcerējos savu jaunību, kad Rīgā auto bija maz arī darba dienās un par auto korķiem zinājām tikai no filmām par ārzemēm.
Pilsētiņa sakopta. Man patika tās miers un ielas, kas izliktas ar bruģi (laikam tā to sauc), nu līdzīgu tam, ar kādu tagad ir izklāta Krišjāņa Barona iela. 
No pilsdrupām palikuši tikai daži mūra fragmenti, kar ieskauj uzkalna līdzeno laukumu. Tur vasarās notiekot rekonstruktoru pasākumi. Rīkojot Daugavpils klubi.
No pilskalna uzkalna redzams viens no pieludzas ezeriem un upele, kas to savieno ar otru piepilsētas ezeru.
Nākošajā nedēļas nogalē laikam vēl kaut kur aiziesim.

piektdiena, 2016. gada 3. jūnijs

Ludza

Tagad sēžu hostelī un šitu laiku" līdz vilcienam uz Ludzu. jau otro nedēļas nogali braucu uz Ludzu pie dēla. Pa nedēļas vidu esmu Rīgā, eju pie ārstiem. Vēl divas nedēļas būs tā jāmētājas. Tad būs stabilāk.
Par spīti  Iecavas dabas un vietas jaukumiem, viensētā netīšām saasinājās depresija un citi kompleksi.
Pagājušajā nedēļas nogalē neko daudz no tās Latgales pilsētas neredzēju, jo dēlam nebija īsti laika man noorganizēt ekskursiju pa pilsētu. Redzēju tikai parku, kurā notika latgalei veltīts pasākums un vēl svētdienas vakarā izmetām mazu apli ap kvartālu. 
Satiksme ar Ludzu varēja būt labāka. No Rīgas uz Ludzu dodas divi vilcieni - viens no rīta, otrs vakarā. Ceļā - 4as stundas un biļetes cena virs 7 eiro. Uz Ludzu dodas arī viens autobuss ap trijiem. Ceļā arī apmēram 4as stundas. Nepiefiksēju, cik maksā biļete.
No Ludzas uz Rīgu arī dodas divi vilcieni - viens 4.03 no rīta, otrs pirms četriem pēcpusdienā, kā arī viens autobuss ap trijiem naktī. Tas ir agri. Vienīgais mierinājums, ka vakarā, laicīgi aizejot gulēt, var pārciest to nelielo laika sprīdi no gultas līdz transportam un tad transportā turpināt gulēt līdz pašai Rīgai. 
Jāpiezīmē, ka Ludzā ir stacijas ēka, bet tā ir tikai ēka. Vilciena biļeti tur nopirkt nevar. Visumā pareizi, kāpēc algot atacijas personālu, ja ir tik minimāla vilcienu kustība šeit. Jāpiezīmē, ka vilcienam, kas ved uz Ludzu, galastacija ir Zilupē.
Ceru, ka šajā nedēļas nogalē no Ludzas redzēšu vairāk. Man tika apsolīts izvadāt pa pilsētu.
Pie viena sarunā ar dēlu jārod risinājums dažām samilzušām problēmām.

svētdiena, 2016. gada 22. maijs

Muzeju nakts

Vakar kopā ar Ilmāru Biti Muzeju nakts ietvaros apmeklēju divus muzejus. Medicīnas muzeju un Latvijas nacionālās vēstures muzeju.
Vispirms tika apmeklēts Medicīnas muzejs. Pie tā mēs tikāmies jau 18.30 - pusstundu pirms muzeja atvēršanas pasākumam. Nācās aizņemt rindu. Mēs to aizņēmām vēl laicīgi, jo pēc mums rinda auga garumā. Pat staigājot pa muzeju un, paskatoties laukā pa logu, varēja redzēt, ka rinda nemazinās. Apskatāmi bija divi stāvi - pagrabstāvs un pirmais stāvs. Vēl muzeja pagalmā notika aktivitātes bērniem un varēja vēl apskatīt papildus pagrabstāva ēku, kurā bija demonstrēti dažādi medicīniskās izmeklēšanas rīki.
Muzeju izstaigājām 40 minūtēs. Varējām jau arī ātrāk, bet Ilmārs interesantāko fotografēja.
Pēc Medicīnas muzeja apskates lēnā garā devāmies uz Latvijas Nacionālās vēstures muzeju, kas kādreiz atradās Pilī, bet tagad atrodas uz Brīvības ielas telpās, kurās vēl šīs republikas sākuma gados atradās LU Vēstures un filozofijas fakultāte. Kā par brīnumu tur rindas nebija, kaut arī muzeju apmeklēja daudz cilvēku. Varbūt tas saistīts ar to, ka telpas tur lielas, visiem vietas pietiek un nav nozīmes stāvēt rindā uz iekšā iekļūšanu. Šajā muzejā mēs uzkavējāmies ilgāk par 40 minūtēm, jo bija iespēja apskatīt visu muzeja ekspozīciju, kas ir visai netipiski.
Parasti Muzeju nakts ietvaros muzeji atver apmeklētājiem tikai daļu savas ekspozīcijas.
Pēc šī muzeja apmeklējuma atvadījāmies un devāmies katrs savās gaitās. Es devos uz hosteli. Pa ceļam vēl redzēju, ka pie Dabas muzeja arī izveidojusies apmeklētāju rinda.
Pēc šīs pastaigas jūtos apmierināta un gandarīta. Medicīnas muzejā nebiju ilgi bijusi, Latvijas nacionālās vēstures muzejā atklāju sev daudz jauna.

trešdiena, 2016. gada 18. maijs

Mazas pārdomas

Pirmo dienu eiforija par atgriešanos Rīgā ir mazinājusies. Tagad varu skaidrāk izvērtēt pagājušo ziemu un notikumus tajā laikā.
Vienlaicūgi nožēloju un nenožēloju savu aizbrukšanu uz Iecavas viensētu. Tāpat vienlaicīgi nožēloju un nenožēloju savu ātro aizbraukšanu no tās.Man tur patika, savā ziņā pat biju tai pieķērusies. Bet nespēju pavilkt noslogojumu lauka darbos. Toties tagad man ir skaidrība par lauku dzīves smagumu, kuru pilsētā dzīvojošie pat nenojauš. Un pilsētnieku nicinošais vieplis ar nosaukumu "pāķis" ir neētisks un nevietā. bez laucinieku smagā ikdienas darba visas vasaras garumā pilsētniekiem nebūtu ko ēst un ko vilkt mugurā. Vienkārši ir neētiski noniecināt lauku cilvēkus.
Man dzīve viensētā bija veselīga pieredze un deva būtisku izpratni par lietu kārtību. Tikai sapratu, ka es tam neesmu gatava un nespēju.
Joprpjām nevaru neko sliktu teikt par saimniekiem, kaut arī daži saimnieka isteikumi man bija nepieņemami un pat aizskaroši. Bet viņš ir tāds cilvēks. Jāpieņem kads ir.
Tagad Rīgš kārtoju un nokārtoju daudzas tādas lietas, kuras būtu pagrūti kārtot esot Iecavas viensētā. Kā jau izteicos kādā no saviem ierakstiem iepriekš, nav jau tā ka nevarēju braukt uz Rīgu kārtot lietas, bet vienalga jutos neomulīgi, ka braucu uz lielpilsētu. Jo viensētā visu laiku ir ko darīt. Jutos nedaudz vainīga, ka uz pusi dienas dodos prom no darbiem darīt ko savu, kas tomēr arī bija būtisks. Būtisks man, nevis viensētai.
Tagad spīd iespēja pēc pāris nedēļām būt jau citā vietā, nevis hostelī. Ceru, ka izdosies.

svētdiena, 2016. gada 15. maijs

Zvaigžņu kari VII

Novilku torentos un noskatījos septītos Zvaigžņu karus.
Kaut kā pietrūka. laikam tā iekšējā uzrāviena un krāšņuma, kas visos iepriekšējos Zvaigžņu karos. kaut kas piezemēts bija visā filmā drusku virs divām stundām garumā. varēja ar neapbruņotām sajūtām saprast, ka filmas tapšanas priekšgalā nu noteikti nav Lukass. Pietrūka viņa vēriena, idejiskuma.
 Filmas beigas lika domāt, ka būs vismaz astotie Zvaigžņu kari. Ceru, ka, ja nu būs astotie, tie būs labāki par septītajiem.

svētdiena, 2016. gada 8. maijs

Nedēļa Rīgā

Praktiski nedēļu jau esmu Rīgā no Iecavas viensētas. Ir bijis laiks atgulēties, padomāt un šo to nokārtot.
Joprojām jūtos neomulīgi par savu pēkšņo aizbraukšanu no turienes. Varbūt tiešām vajadzēja laicīgi brīdināt, ka es tur ilgi neaizkavēšos. Bet es nebiju pārliecināta un arī īsti nezināju kur un kā likšos. Man nebija nekādas informācijas. Un tas, ka draugi tik ātri visu noorganizēja, bija tīrais brīnums.
Tagad, uz visu tur pavadīto laiku skatoties caur laika prizmu, rodas iespaids, ka viņi varbūt mani "pasūtītu" šā vai tā. Es savus darāmos darbus veicu nedaudz lēnīgi (nav jau 18 gadu), bija grūti tikt galā. Un tas bija redzams.
Tagad Rīgā kārtoju tās lietas, kuras nebūtu nokārtojusi dzīvojot viensētā. Nav jau tā, ka mani nelaida uz Rīgu ko nokārtot. Tomēr braucu uz Rīgu maksimāli reti, jo jutos neomulīgi, ka man ir jābrauc un centos ātrāk tikt atpakaļ uz Iecavu.
Tagad esmu argulējusies, atjēgusies un cenšos savu dzīvi sākt atkal no jauna. Ceru, ka izdosies.

ceturtdiena, 2016. gada 5. maijs

Hostelis

Tagad sīkāk pastāštīšu par hosteli, kuru man 29.aprīlī apmaksāja draugi uz mēnesi.
Dzīvoju istabā, kurā bez manis mīt vēl 17 cilvēki. Jaukta kompānija. jaukta tajā ziņā, ka te neskatās vīrietis vai sieviete. ja ir brīva gultas vieta, liek kur nu ir. 
Istabiņa ir jumta istabiņa un ir ļoti silti. praktiski cauru nakti jumta logi vaļā, bet tas netraucē un ir normāls gaiss. Tomēr ir viens mīnuss - cilvēki saka, ka būtiskās lietas (naudu, dokumentus u.c.) labāk nēsāt sev līdzi pārvietojoties pa hosteli. Savādāk pieaug kājas. Tāpat neko neatstāt no savām mantām koplietošanas telpā (stāva hallē, virtuvē). 
Man šitā sanāca kāzuss ar pasi. Pēc ieteikuma nēsāt būtiskās lietas līdzi, nēsāju to bikšu aizmugures kabatā. Diemžēl man šī kabata ir pasekla un un daļa no pases redzama. Vakar konstatēju, ka pase pazudusi. Un pasē vēl bija invaliditātes apliecība, ar kuru varu lietot sabiedrisko transportu par brīvu visā Latvijas teritorijā. Dažiem cilvēkiem pateicu, ka esmu pazaudējusi pasi un aizgāju uz policiju uzrakstīt iesniegumu. Pēc informācijas, ka esmu uzrakstījusi iesniegumu, man viens no par pazušanu informētajiem cilvēciņiem atdeva man dokumentus atpakaļ. esot atradis jau no paša rīta, bet neesot bijusi iespēja uzreiz man atdot un pēc esot nedaudz aizmirsies. 

trešdiena, 2016. gada 4. maijs

Latvijas nacionālās mākslas muzejs

Šodien valsts svētku pasākumu ietvaros biju kopā ar Ilu un Latvijas Nacionālā Mākslas Muzeja izstāžu atklāšanu pēc ilgstošā remonta.
Satikāmies pirms 10.00 no rīta, noklausījāmies pusstundu garās atklāšanas runas, pēc tam izstaigājām muzeju. Muzejā tagad, pēc remonta, ir jaunas iespējas. Izstāžu zāle cokolā un pagrabā. ir pat iespēja pabūt uz jumta un apskatīt muzejam tuvāko Rīgu no augšas. pagraba stāvā bija Polim veltīta izstāde.
Kopumā man šī bezmaksas pastaiga pa visu muzeju patika. Nebiju bijusi muzejā kopš jaunības gadiem. Muzeja naktī jau muzejus var apskatīt tikai daļēji. Tagad bija iespēja izstaigāt visu muzeju.

svētdiena, 2016. gada 1. maijs

Atpakaļ

Esmu atpakaļ Rīgā. Draugi apmaksāja vietu hostelī uz mēnesi, kaut gan laikam tik ilgi te nenodzīvošu. Atradīsies kas cits dzīvošanai. Par hosteli pastāstīšu mzliet vēlāk, tagad pievērsīšos iemesliem, kāpēc esmu atpakaļ Rīgā par spīti tam, ka man tā vieta Iecavas pagastā patika.
Man tur patika vieta, saimnieki, suņi un truši. Patika ērtā satiksme ar Rīgu tajās retajās reizēs, kad vajadzēja aizbraukt uz lielpilsētu un nokārtot lietas. Saimnieki bija pretimnākoši. Patika tas, ka bija dzīve atsevišķā mājiņā. 
Visa tā dēļ jūtos vainīga, ka naturāli aizbēgu, kad patrāpījās izdevība to izdarīt.
Gandrīz jau biju samierinājusies ar lauku darbu smagumu un pamazām notrulināšanos, kad nekas vairs neinteresē un katru brīvo brīdi izmantoju, lai vārtītos gultā un savāktu kopā savas nogurušās miesas. pat saimnieka iedoto disku ar filmām vairs neskatījos, jo jutos pārāk nogurusi. Darīju visus darbus, kurus lika darīt. 
Protams, pati vainīga, ka nerunāju ar saimniekiem, ka ir drusku par grūtu un varu arī nepavilkt vasaras ravēšanas laiku. Dienas izravējamā norma likās milzīga. Saimnieks vairākas reizes apvaicājās, vai spēšu, vai pavilkšu. lai zinātu, ko darīt tālāk. Es klusēju ar atbildi, jo biju pieķērusies vietai un domāju, ka spēšu, ka pavilkšu. Uz beigām jau darīšana sanāca veiklāka, nekā sākumā.
Un ko tad es īsti varēju pateikt? Man nebija kur citur palikt uz sitiena, nezināju vai izdosies ko sameklēt un nezināju, vai vispār izdosies aizbraukt. Tāpat atstāt jau viņiem nebija nekāda rezona. bija un ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz un dara smagos lauku darbus.

otrdiena, 2016. gada 26. janvāris

Vēlreiz Iecava

Jau nedēļu esmu Iecavā, praktiskāk tās lauku teritorijā, viensētā. Dzīvoju pret palīdzību mājsaimniecībā. Un veselu nedēļu lobu pupiņas. Lobīšanai galu neredz un man jau pupiņas sapņos rādās. Tagad vēl atkusnis sācies un man augu dienu ir slapjas kājas. Apavus un zeķes dabonu izžāvēt tik tad, kad kurinu sev mītnes vietu. Man ir atsevišķa mājiņa un to piekurināt nākas pagrūti. Ja normālformā pietiek siltumam ar vienu reizi krāsns kurināšanu, tad tagad man vajag kurināt divas reizes, lai siltums turētos. Kaut arī saimnieki saka, ka mana mājiņa esot siltāka par pamatmāju, kura būvēta no dēļiem un gaida rindu, kad taps apmesta un apmūrēta. 
Bet par spīti visam nenožēloju savu aizbraukšanu no Rīgas. Man te patīk. Pagaidām esmu apmierināta.

ceturtdiena, 2016. gada 14. janvāris

LatCon 2016 Svešās ainavas programma

Atgādinu, ka LatCon 2016 Svešās ainavas šogad notiks un notiks Rīgas centrālajā bibliotēkā. Viena lekcijas vieta vēl ir brīva, var pieteikties.
8.aprīlis, piektdiena
17.00 Pasākuma atklāšanas runas
17.15 - 18.00 - Lekciju "No pasaules radīšanas līdz grāmatai: rakstnieka pieredze" lasīs Ieva Melgalve
18.15 - 19.00 - Lekciju "No Iremas līdz Lengai - H. F. Lavkrafta mītu ģeogrāfija" lasīs Arets Paeglis.
19.15 - 20.00 - Lekciju "Edgara Berouza teiksmas par Marsu" lasīs Ilmārs Bite
9.aprīlis, sestdiena
11.00 - 11.45 - Lekciju "Ļaunuma Impērija: Nākotnes atspoguļojums PSRS un pašas PSRS nākotne" lasīs Kristaps Andrejsons
12.00 - 12.45 - Pasākuma "Zvirbuļu taka" prezentācija
13.00 - 13.45 - Ar saviem lasītājiem tiekas Laura Dreiže.
13.45 - 14.15 - pusdienas laiks
14.15 - 15.00 - Gunta Deģe prezentē brīvdabas lomu spēli "Folio Livoniae".
15.15 - 16.00 - Ar saviem lasītājiem tiekas Linda Nemiera (Dreimane)
15.15 - 17.00 -

otrdiena, 2016. gada 12. janvāris

Pārdomas kuras tur pēc skaita un nedaudz par 2015.gadu

Nerakstīšu pilnu atskaiti par saviem notikumiem 2015.gadā. Visi caurskatāmi manā blogā skatoties mēnešiem cauri. Un nelinkošu arī. Drusku slinkums.
Pats smagākāis notikums pērnajā gadā bija mana slimošana, kura satilpa trijās slimnīcās. Vispirms divās vienā aiz otras, pēc trešajā. Pozitīvs moments šajā slimnīcu epopejā bija tas, ka maksāt nācās tikai par vienu no viņām. Diagnoze to pieļāva.
Priecīgs moments bija brauciens uz brīvdabas lomu spēli Lietuvā kopā ar dēla meiteni Alisi un Ilmāru Biti. Bijām kroga komanda un praktiski zinājām visu, kas notiek poligonā. Ceļš turp un ceļš atpakaļ izvērtās ar maziem piedzīvojumiem, bet kopumā neapmierināto nebija. Bildes no pasākuma ir skatāmas kaut kur šajā blogā.
Tad vēl filmēšanās somu filmas masu skatos un dzīvesvietas maiņa no centra uz Mežciemu.
Tagad atkal nedēļas beigās - sestdien - pārvākšos. Uz Iecavu, tās lauku teritoriju. Dzīvošu tur vienā saimniecībā pret palīdzību mājas darbos. Nezinu, kā ies un kā notiksies. Vasarā vēl zinu, ko varētu sadarīt, bet ziemā? Katrā gadījumā ziņošu, līdz ko būšu iekārtojusies un apradusi. Tiesa, pirmā momentā nav īsti skaidrs, kā atrisināsim interneta jautājumu, jo dzīvošana būs atsevišķā mājiņā, kaut arī visa komunikācija notiksies saimnieku mājā. Kā vilksies rūteris.
Jebkurā gadījumā esmu mazliet nobijusies par to, kā ierakstīšos pagriezienā. Atpakaļceļa man uz doto momentu nav, es to neredzu. Jātur visi īkšķi, lai izdotos. Un satiksme tur ar Rīgu ir ideāla. Autobuss stundā jau skaitās reti. Pat brīvdienā. Un beidzamais autobuss no Rīgas ir vēlāk par 10-iem vakarā. Un lauku sētta atrodas 15 - 20 minūšu gājienā no autoostas Iecavas centriņā. tas ir ideāli.
Vēl ir nedaudz pabojājušās attiecības ar vienu manu paziņu, par kuru vasarā izteicos savā blogā. Šīs manas domas, vienīgo rakstu no visa, pārkopēja viena no draugiem.lv lapām. Un pagaidām maz ko maina tas, ka savā blogā esmu veikusi lorekcijas un šis raksts īsti neizspīdinās. Bet varbūt ar laiku šis paziņa sapratīs, kāpēc man par viņu radušās šādas domas.