Fantastikas pēcpusdiena Rīgas Centrālajā bibliotēkā

Sestdien, 11. novembrī, plkst. 12.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) Pasākumu zālē (Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā) notiks Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) un RCB Iļģuciema filiālbibliotēkas rīkotais pasākums fantāzijas un fantastikas interesentiem  “Roboti un mākslīgais intelekts dzīvē un fantastikā”.

Fantastikas pēcpusdienā gaidāmas tematiski izglītojošas un izklaidējošas lekcijas par fantastikas un fantāzijas žanru tēmām, tikšanās ar autoriem un saistošas diskusijas. 

Tiksimies ar rakstnieku Jāni Zelčānu. Klausīsimies lekciju par robotikas pirmsākumiem. Uzzināsim kādus cilvēka attīstības virzienus piedāvā jaunie tehnoloģijas un zinātnes sasniegumi. Diskutēsim par robotikas un mākslīgā intelekta radītajiem izaicinājumiem, to pozitīvajiem un negatīvajiem faktoriem mūsdienu pasaulē.

12.00 Tikšanās ar rakstnieku Jāni Zelčānu.

13.00 Ilmārs Bite. Robotikas pirmsākumi.

14.00 Arets Paeglis. Biotehnoloģijas: cilvēku modificēšana un uzlabošana.

15.00 Diskusija: robotu un mākslīgā intelekta ietekme uz mūsu dzīvi.

 

Laipni lūgti visi fantastikas un fantāzijas cienītāji, kā arī citi interesenti!

P.S, Ceru dzīvē satikt jel kādus no mana bloga viesiem...

Geto muzejs Rīgā, 2.daļa, māsas bildes

 Kā vakar solīju, bildes no māsas

Geto muzejs Rīgā

Muzejs atklāts 2010.gadā, atrodas Rīgas Maskavas forštatē.

Ir braukāts garām ar autobusiem, kuri no Rīgas ārā brauc, tik tagad sasparojāmies abas ar māsu aiziet. Varbūt ne visu izstaigājām, ir iemesls vēlreiz aiziet.

Baisi.

Un kādas jel zemapziņas dusmas uz pasauli, kura sevi dēvē par kristīgo pasauli.

Tajā ziņā, ka nepateicība laikam ir pasaules alga. Dzenāt un vajāt tautu, kura pasaulei devusi to, uz kā jau 2023 gadus pasaule turas un netaisās sagrūt? Ko devusi? ir 2023 gadi skaitā no devuma brīža...

Tas nu tā, viela pārdomām.

Bildes ir tik, cik nu ir - no rīta aizmirsu telefonu uzlādēt un tas nu pusceļā izbeidza bateriju. Māsa solīja kādas nebūt atsūtīt no sava aparāta. Tad pielikšu arsevišķā pavedienā.

Un atkal izvirdums, ja skanēs atkal šerpi, piedodiet...

Jā, skanēs varbūt ciniski un šerpi, bet problēmu, lietas, vietas, notikumus ir visnotaļ iespējami skatīt arī šādā rakursā. Un varbūt pat nebūs nepareizi; būs savādāk.

Vispirms par lēģeriem, koncentrācijas nometnēm. Jā, vietas nav labas, jaukas un visādi citādi baltas un pūkainas. Nenovēlu kādam kādā no tādām nokļūt. 

Mēs visi visur un visādi šausmināmies par to, ka cilvēki tādās vietās nokļuva, par to, ka tajās bija nejauki dzīves apstākļi u.c.tml. Bet tai pat laikā varai, pie varas esošajiem šādas vietas bija kādiem nebūt mērķim izdevīgas. Bezmaksas (nu labi, "vēdera tiesa" arī ir maksāšanas veids) darbaspēks; vieta, kurā uz cilvēkiem pārbaudīt kādas medicīniskas lietas, kuru pārbaude būtu apgrūtināta ārpus šādām cilvēku koncentrācijas vietām. (Kaut vai, varbūt aiz "matiem pievilts", bet viss relatīvi nesenais jampadracis ap un par Covid-19 vakcīnām varētu būt neslikts piemēra analogs). Par darbaspēku runājot - nu, zināms taču, ka, vismaz Staļina laikos, lēģeros ieslodzītos nu ļoti bieži norīkoja kaut kādos tautsaimniecības darbos.

Demotivatori, demotivatori, demotivatori (nu jā, ko lai dara, ka tie man pretī skrien?)

 

Izvirdums. Atkal cietsirdīgs kādā mērā? Var jau būt.

Jau iepriekš zinu, ka zemāk rakstītais izklausīsies ciniski cietsirdīgs. Bet, varbūt pirms ko iebilst, derētu padomāt? Ja nu kas, kā vienmēr esmu atvērta sarunai.

Kādā nebūt aspektā tam, ko tagad mēģināšu saprotami pasniegt maniem lasītājiem, reiz pieskāros runājot par liekajiem cilvēkiem, pēc tam, relatīvi nesen jau izteicos zināmā mērā cietsirdīgi. Minētajos rakstos tik vienam, katrā rakstā citam, skatījumam.

Tā nu un no mana metrs ar kepku skatu punkta.

Tas, kas saucas par cilvēci, iedalās divās lielās grupās. Viena ir Cilvēki. Otra - Statisti, Pelēkā masa, Pūlis, Fons, Maiņas materiāls; vispār šai, otrajai grupai, varētu tapt piemēroti daudzi un dažādi apzīmējumi. Un katrs varbūt būs pareizs. Šai domai zināmā mērā pieskārās filmā Upes pasaule noteikti. Vismaz tā to saskatīju.

Pamatojums?

Un atkal pasēdēšana Aleponijā

 Pirmais nopietnākais "izlēciens" (ja neskaita šī gada 6.oktobra nelielo pastaigu Vecmīlgrāvī) pēc savā zinā mājās sēdēšanas. Vispirms saaukstēšanās iespundēja 4-ās sienās, pēc tam klimata svārstības aiz loga, - nu kam gribās tā, bez būtiska iemesla lekt laukā, kad aiz loga kaut kas nesaprotams notiek? 

Apgaismojums Aleponijā laikam piemērots romantiskām pasēdēšanām, arī pati vel neesmu īsti iemanījusies bildēšanas jomā. Ņemiet par labu. (ja kas, mani nobildēja cits cilvēks, bildi tik atsūtīja)

Un tie atkal ir linki (vēsturiski un ne tikai)

Viss notiek, linku birums laikam ir neizsmeļams.

1. Nezināms latvietis?
2. Ar ko šādu jau dalījos? Strādnieku apšaušana 1962.gadā.
3. Par šo tēmu laikam jau ir runāts, bet ir vieta vēl vienam skatījumam uz PSRS sabrukšanas gaitu.
4. Pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks.
5. Tikai prognoze. Par Alpu kalniem.
6. Versija par Gagarina lidojumu kosmosā.
7. Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) vāciešu liktenis pēc Otrā pasaules kara.
8. Ja atkārtojos, sakiet. Par Kaupo.
9. Nedaudz par Kolontaju.
10. Gleznotājs, par kuru neatceros, ka būtu dzirdējusi.
11. Par Jāni Veseli.

Tik dažas pārdomas.

1. Vispirms - par to, ka bērni atbild par vecāku grēkiem līdz kuram tur augumam. Lai tēma būtu skaidrāka, parakājos internetā, "uzraku". Atradu gotquestions.org vietnē (laikam jau vietne par reliģiozām tēmām, cik nu papētīju - tur atbildes uz jautājumiem par reliģijas jautajumiem) vienu skaidrojumu frāzei par atbildību.

Savā ziņā tiku pie skaidrības. Laikam jau tiešām pareizi - ne mēs, ne mūsu bērni nevar realitātē stāvēt tiesas priekšā par vecāku nejaukiem nodarījumiem. Mēs "izgrebjam" mūsu vecāku sastrādātā sekas, mūsu bērniem būs jātiek galā ar to, ko nu mēs būsim atstājuši. Vienīgais - gan mūsu vecāku, gan mūsu atbildība jau laikam ir tajā, kādu bagāžu mēs bērnos, bērniem ieliekam. Ne tikai materiālajā ziņā. Garīgajā, morālajā vispirms.

Fransiss Karsaks: Atnācēji no nekurienes

Izdevniecība Zinātne, 1969.gads, 287 lpp.

Sērija Fantastikas pasaulē

No franču valodas tulkojusi Mirdza Ersa

Ne pirmo reizi lasīju šo grāmatiņu. Pirmo reizi lasīju jau pusaudzības gados, kad pamazām sāku aizrauties ar žanra literatūru. Jau pirmo reizi lasot, bija tāds neliels pasmaida iespaids. Pasaka pasakainā. Fantāzija un fantastika - sava veida divi vienā. Sirsnīga. Tieši ar šo sirsnības piešprici "paņem". Kaut arī sastopami neloģikas momenti no cikla "A kāpēc?" uz kuru "A kāpēc nē?". Piemēram, viens no grāmatas varoņiem ierodas viesos pie otra, sava drauga, kuru nav redzējis ilgāku laiku. Saimnieks pa šo laiku ir "iekūlies piedzīvojumā" un gatavs viesim par piedzīvojumu izstāstīt. Un viesim uzreiz "Es tavu stāstu ierakstīšu magnetofonā". Loģisks jautājuma piesitiens - kāda kaktusa pēc magnetafons? Vai tad jau iepriekš zināji, ka draugam būs atstāstāms interesants piedzīvojums? Ideja par magnetafonu tā arī netiek pamatota.

Nezinu, cik raiti lasās romāns oriģinālvalodā, bet Mirdzas Ersas radītais tulkojums labs, nekur neklibo, lasīšana raita, veikla.

Bet vispār, grāmatiņa aizrauj par spīti neloģkas momentiem. Izstrādāta pasaule, kurā risinās notikumi. Žēl, ka nav sanācis lasīt vēl kādus autora darbus. Nezinu pat, vai kas vēl ir tulkots no franču valodas. Ja kāds kaut ko zina, iesakiet lūdzu. Labprāt sameklēšu lasīšanai.

Vērts grāmatu pārlasīt kaut omulīgam noskaņojumam tad, kad aiz loga neklimats uzdarbojas un gribas ieritināties siltā pledā ar siltu tējas tasi pa rokai.

Un atkal demotivatoru čiepiens

 

Neliels izlēciens šodien - atkal Vecmīlgrāvja stūrītis

Kārtējais vāvuļošanas uzplūds

Atkal sakrājies runājamais. Pilnīgi iespējams, ka cilātais tagad jau kādā nebūt formā ir apvāvuļots iepriekš. Tā ka, piedodiet, ja kur, iespējams, atkārtošos apskatot ko no nedaudz cita rakursa.

1. Par tā saukto humānismu runājot Kriminālkodeksā un citos tamlīdzīgos dokumentos. Un - par gadījumiem, kad vainīgais ir tiešām vainīgais, nevis "ražošanas kļūdas" vai kāda cita "iemesla" dēļ par vainīgo nosaukts. Un nerunāšu par reiz runāto sakarībā ar dilemmu, kad zaglis, kurš zināmā mērā dzīvojis uz sabiedrības rēķina lietojot sazagto, turpina dzīvot uz sabiedrības rēķina, sēžot cietumā. Man tik tāds utopiskas idejas piesitiens šajā sakarībā: Cietumnieka uzturēšana cietumā maksā kaut kādas konkrētas naudiņas - tipa ēdināšana, visādi komunālie maksājumi, apsardze u.tml. būšanas. Tad kāpēc šo, konkrēto izdevumu summu, kas ik mēnesi tiek tērēta tam cietumniekam, nepiedzīt no kaut viņa vecākiem? Ja reiz tādu tipiņu uzaudzinājuši, uzturējuši zināmā mērā, tad nu lai turpina uzturēt. Paši, nevis kaimiņu Ješka, aizupes Anniņa no saviem nomaksātajiem nodokļiem. Tik tāds idejas piesitiens.

Filma: Vējiem līdzi (Унесенные ветром / Gone with the Wind)

 Valsts: ASV

Izlaišanas gads: 1939

Žanrs: melodrāma, pēc Margaritas Mičelas tāda pat nosaukuma romāna motīviem

(Galvenajā lomā - Vivjena Lī)

Par Margaritas Mičelas romānu jau esmu rakstījusi iepriekš. Laikam jau nav nepieciešams saturiski izteikties. Gan jau ka tomēr daudzi lasījuši pabiezo divsējumu romānu.

Par filmu runājot - tiešām, bez astītes 100 gadu. Bet - "pārspļauta" kvalitātē nav. Un diezin vai būs. Vivjenas Lī Skārleta IR Skārleta. No matu galiņiem līdz papēdīšiem.  Un ar Klarka Geibla attēloto Retu Batleru - tāpat. No matu galiņiem līdz papēžiem.

Protams, filmā ir izlaidumi, sižetiski un tēlu ziņā. Bet - ja visu saglabātu, filmas garums nu nebūtu trīs stundas ar astīti, bet daaaudz ilgāks. Un - izlaidumi nu nekādi neietekmēja filmas būtību. Daudz kas tika saglabāts, notikās.

Protams, laiciņu iepriekš filmu biju redzējusi. Tomēr - tas laiciņš pagarš bija sanācis. Savā ziņā kā no jauna skatījos.

Filma pelnīti ir Oskarota. Veidota no sirds uz sirdi.

Iesaku. Un kas, ka filmai ir tik gadu, cik ir? Pitagora teorēma ir daaaaaudz vecāka, bet to joprojām pielieto praksē.