Esmu priecīga, ka mūsu tautai ir varām un gadsimtiem cauri iznesta tradīcija, ko sauc par Dziesmu un deju svētkiem, kad Rīgā sabrauc ne tikai Latvijas latvieši, bet arī ārzemju diasporu latvieši un viesi no citām tautām. Un šī tradīcija, liekas, būs neiznīdējama, jo pārāk daudz jauniešu piedalās šajos svētkos. Par šo svētku kopības sajūtu esmu rakstījusi ne reizi vien, patlaban nedaudz atkārtojos.
Patīk, ka pēc Rīgas 800gades pilsētu svētki ir ierakstījušies mūsu tautas tradīciju jostā. Un tie katrai pilsētai ir savi un neatkārtojami unikāli noskaņās un norisēs.
Kopīgā Līgo svētku svinēšana arī pakāpeniski iesakņojas par tradīciju, it sevišķi Rīgā un, pieļauju, ka arī citās lielākās pilsētās. Tiesa, gribētos no šiem svētkiem ko vairāk, ne tikai koncertu uz estrādes un lielu daudzumu pārtikas pārdošanas punktu par drusku uzskrūvētām cenām. Gribētos, nu vismaz Rīgā noteikti, jo esmu rīdziniece, lai pilsētniekiem būtu iemesls uz šo pasākumu uzvilkt goda tērpu un baudīt svētkus ar vairāk piedāvātiem pasākumiem ne tikai Daugavmalā, bet arī parkos un skvēros. Dejas, rotaļas. visādi konkursi un citas atrakcijas. Nu, lai sanākušie cilvēki būtu vairāk ar kaut ko aizņemti un justos labi. Bet tas laikam organizatoriem vairāk jāpiedomā. Es saprotu, ka svētkiem atvēlētie līdzekļi ir tik cik ir, bet kaut ko jau var izdomāt kaut par velti iesaistot brīvprātīgos palīgus. Bet, nu tas ir laika un pilsētas vadības jautājums.
Muzeju nakts ļoti iesakņojusies tradīcijās. Un šī jau ir starptautiska tradīcija, kas man ļoti patīk. Protams, uz muzejiem var aiziet arī citā reizē un laikā, bet šai naktij ir sava īpatna gaisotne, kad cilvēki ir ļoti draudzīgi, muzeji piedomājuši pie īpašas noskaņas radīšanas. Patīk tas, kas šai naktij sāk pamazām pieslēgties arī tādas vietas, kuras par muzejiem īsti nenosaukt, piemēram Prezidenta pils.
Patīk Jelgavā notiekošie smilšu un ledus skulptūru svētki katrs savā gadalaikā. Beidzot jāsasparojas kaut uz vieniem no tiem aizbraukt un apskatīties dzīvajā, ne tikai citu uzņemtās fotogrāfijās.
Par katras ģimenes individuālajām tradīcijām grūti spriest. Varu runāt tikai par savu ģimeni, kurā pagaidām nevaru rast svētku risinājumu visu kopāsanākšanai. Pagaidām tas visai dzimtai sanāk kopāsanākt uz kāda bērēm. Bet gribas pamazām atjaunot kopāsanākšanu kādos svētkos pie bagātīgi klātiem galdiem, jauniešu rotaļām, sarunām par paaudzes vienojošām tēmām un tamlīdzīgi.
Pagaidām mana un dēla mazās ģimenītes tradīcija ir dēla un viņa draugu ietusēšana pie mums svētdienās, kad notiek kāda spēle. Un tad ir silti un jauki, ka kaut kas notiek un ir labi. Ir dzīvība mājās.
Ja vēl kas ienāks prātā, uzrakstīšu.
