Zināmā mērā atgriešanās pie jau runātam tēmām

Un jā, protams. Šis būs zināms atgriešanās raksts par reiz aprunātām tēmām. Un, kā vienmēr, lūgums tomēr izlasīt līdz galam pirms komentēt.

1. Vispirms atgriežoties pie pasen aprunātas tēmas, precīzāk pie diviem Krievijas TV šoviem. No kuriem viens - valsts televīzijas Pirmajā kanālā esošais šovs vīriešu/sieviešu (мужское/жсенское) un pašpuicenes (пацанки) kanālā Piektdiena (Пятница). Par šiem raidījumiem izteicos jau 2022.gada novembrī. Tiesa, toreiz tekstā vairāk dominēja pārsteigums, zināma neizpratne. Pašreiz šis vērtējums drusku papildinājies varbūt savādākā rakursā.

Ja nu kas, tas, ka pirmā no manis pieminētajiem raidījumiem vadītāja ir tā pati Jūlija, kurai ir sakarības ar no Ukrainas prom aizvestajiem Ukrainas bērniem, kuri Krievijas izraisītā kukū pasākuma rezultātā nokļuvuši ne pārāk apskaužamos apstākļos, ir viena no šis personas šķautnēm un ne šī raksta tēmā - arī fakts. Tiešām, gribu tik par ko citu izteikties.

Abos šovos zināmā mērā tiek paceltas ne tikai konkrētu cilvēku problēmas, bet tie zināmā mērā raksturo arī situāciju kā tādu valstī. Var jau būt, ka kaut ko esmu palaidusi garām, bet neliekas, ka pie mums tās problēmas ir nu tik dziļas un nejaukas, ka nevarētus tikt galā bez televīzijas iejaukšanās. Un tas, ka dzīvoju kopmītņu tipa mājā, kurā ir dažādi cilvēki "nolasījušies" ar dažādām problēmām, man vismaz nav arguments. Tikai brīvprātīgs problēmas atrisinājums kādā mēra. Ja kļūdos un man kaut kur nav taisnība, droši oponējiet.

TV raidījums: Latvija. Ulmaņlaiki.

Atradu Ērika Niedras autorraidījumu Latvija. Ulmaņlaiki. Raidījumu cikls par Latvijas vēsturi pirms Otrā pasaules kara, pirms PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā 1940.gadā. Cikla sākums - Latvijas kā valsts dibināšanās.

Patīk tas, ka Ēriks "izracis" faktus, kuri mazzināmi. Daži pat pavisam nezināmi. Pie viena, stāstot par laika perioda notikumiem Latvijā, tiek pieminēti svarīgākie notikumu aiz Latvijas robežām.

Nezinu, vai šo raidījumu tagad ik pa brīdim rāda Latvijas TV - es sen neskatos TV, un arī tajā periodā, kad skatījos - diemžēl neskatījos norises pašmāju TV....

Raidījuma ciklā - 14. sērijas. Pirms šī raksta publicēšanas noskatījos visas cikla sērijas.

Še pirmais sižets šim raidījumam, nākošos jau atradīsiet secīgi kanāla laika joslā.

Kaut kas no krimiķu cikla

Atradu YouTubē. Ukraiņu klipiņi, kuros stāstīts par dažādiem noziegumiem, precīzāk - slepkavībām Ukrainas teritorijā. Cik nu sapratu, laikposms no 1943. gada līdz 90-jiem. It kā nekas sevišķs - noziegums, tā izmeklēšana un vainīgā notveršana. Pamatfabula - rakāšanās arhīvā un katra sižeta pamatā savs noziegums. It kā uz reāliem notikumiem bāzēts. Vismaz tā viss norežisēts.

Sižetiņi gatavoti, ēterā palaisti jau šajā tūkstošgadē.

Patīkami tas, ka daži varoņi - latvieši. Un autori bez Rīgas un Jūrmalas zina vēl Ventspili kā ostas pilsētu. Ir arī sižetiņš, kurā darbojas kādas Kaukāza kalnos dzīvojošas etniskās cilts pārstāvis. Vel vienā sižetiņā darbojas arī PSRS teritorijā dzīvojoši korejieši (kaut kad pērnā gadsimtā bariņš korejiešu pārvācās uz PSRS dzīvot. Reāli esmu sastapusi korejieti no Kazahstānā bāzētas korejiešu diasporas).

Šis laikam kādu laiku būs pēdējais ieteikums par ārpus Latvijas vietu, jo rakājos patlaban neta ārēs, YouTubē, meklējot ko par pašmāju vēstures tēmu.

Tas, ko un kā mēs redzam (šoreiz laikam jau nedaudz pārdabiskā jomā)

Krietnus gadus iepriekš - 2013.gada 4.septembrī - še ierakstīju īsu rakstiņu par garu redzēšanu. Rakstiņš saturēja (un joprojām satur) atsauci uz garāku rakstu par šo tēmu Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājalapā. Toreiz, tajā īsajā rakstiņā, biju visai skeptiski noskaņota pamattekstā dotajiem uzstādījumiem.

Mana attieksme pret pamattekstā pausto nav īpaši mainījusies. Garus redzošie, tie, kuri kontaktējas ar uz zemes mirušajiem, kuri nu dzīvo citā pasaulē - tie par sevi nekādas reklāmas nekur neliks, nepulcēsies jel kādās domubiedru grupiņās "dancināt šķīvīti" vai darīt ko jebko citu tamlīdzīgu. Vienkārši darbs uz publiku, nevis kas reāls ar astrālo pasauli saistīts.

Tāpat vērtēju Krievijas TV (neatceros, kurā kanālā, un tagad jau tas ari vairs nav būtiski, jo Krievijas TV pie mums ir "nogriezta") raidījumu, kurš saucas "Ekstrasensu cīņas" un jau gadiem, vairākās sezonās, skatāms TV. Pie kam uz katru sezonu notiek dalībnieku atlase, konkurss. ES vienkārši neticu, ka var būt nu tik ļoti daudz cilvēku ar ekstrasensorām spējām, ka nepieciešams konkurss dalībai raidījumā. Un arī pats raidījums - katrā piedalās vairāki cilvēki. Raidījums gadu garumā..... Šovs un pašreklāma, nekas vairāk. Bez reāla seguma. Vangai, Džūnai, Zilākalna Martai speciālas reklāmas nebija vajadzīgas. Cilvēki tāpat zināja par šo dāmu spējām un rindām vien pie viņām "plēsās" ar savām problēmām.

Labi, drusku novērsos no tēmas. 

Katram cilvēkam (nav svarīgi, cik gadu vecumā) pienāk brīdis, kad tiek vērtēta paša dzīve un svērta dažnedažādos svaru kausos.

Man tas "gadu vētīšanas" vecums pienācis praktiski nesenā laikā.

Par saviem viedajiem sapņiem un iluzoro pasauli izteicos samērā nesen - šī gada 25. maijā. 

Tam, iepriekš teiktajam, varu vēl piemetināt divus citus gadījumus. 

Man bija 15, pēc dažām nedēļām vajadzēja būr 16 dzimšanas dienai. Līgo/Jāņu dienas rīta slimnīcā nomira mana vecmāmiņa, tēva māte. (Skaidrībai piemetināšu, ka mēs tolaik dzīvojām 3-istabu komunālā dzīvoklī kur vienā istabā dzīvoja valsts pieliktie kaimiņi, vienā istabā vecmāmiņa, trešajā mēs - 4 cilvēku ģimene, kurā bija 2-vas nepilngadīgas meitas). Šajā morāli smagajā tēvam situācijā tās loģisks turpinājums bija - mēs ar māsu pēc nelieliem divu istabu kosmētiskajiem remontiem tikām "iemitinātas" mirušās vecmammas istabā. Vecākiem tomēr atbrīvojās vieta privātajai dzīvei, mums, pusaugu meitenēm, arī tai pat privātajai dzīvei, kura sāka "uzņemt apgriezienus".

Nedēļu pēc tam, kad bijām abas stabilāk iekārtojušās vecmammas istabā, "uzradās" sapnis. Vecmamma pārnākusi mājās, koridorā sarunājas ar kaimiņieni, dzīvokļa trešās istabas iemītnieci. Bet es stāvu vecāku istabas durvīs neziņā par to, kā vecmammai pateikt, ka viņai vairs nav kur atgriezties, jo viņas istabu esam aizņēmušas mēs ar māsu. Neveiklības sajūta palikusi visam atlikušajam mūžam, kaut arī no sapņa redzēšanas pagājuši gadu desmiti.

Vel viena man zīmīga situācija. Nezinu, nosaukt to par sapni nomodā vai kā citādi - nezinu.

Tolaik kopā ar ģimeni (jāpiezīmē, ka laulība jau bija otra: pirmā tapa šķirta laiku iepriekš) dzīvojām pie māsas dzīvoklī Stabu ielā posmā starp Aleksandra Čaka ielu un Avotu ielu. Vīrs (nu, tas, kurš otrais pēc skaita) jau bija miris kā mēnešus divarpus. (Vēzis pēdējā stadijā). Atgriezos no kaut kurienes mājās, no Aleksandra Čaka ielas puses tuvojoties mājai, pamanīju, ka kādas mājas tālāk  uz Avotu ielas pusi, ka dodas prom cilvēks gan cilvēciski vizuāli, gan redzamajās virsdrēbēs, gan frizūrā - mans vīrs, kurš nesen nomiris, krematorijā atstāts kremēšanai. 

Kļūda? Ilūzija? Nezinu. Vārdā nepasaucu, pakaļ neaizskrēju. Bet redzēju, ko redzēju - vīrieti, kurš nu ļoti stipri izskatījās pēc mana praktiski tikko mirušā vīra. 

Līdz pat šim laikam nezinu, vai urnā, kuru izsniedza man un mirušā vīra brālim ir tiešām mana vīra pelni vai arī tur atrodas kāds cits; un neziņa, vai vīrs šādu savu aiziešanu nebija kaut kā iepriekš sarunājis kaut ar ārstējošo ārstu. 

Daudzas muhļīšanās ir iespējamas.

Ja pirmo gadījumu - vecomammu sapnī, - var droši nosaukt par īpatnēju sapni, tad kā nosaukt otru gadījumu? 

Manī joprojām nav īstas pārliecības, ka cilvēks, no kura atvadījāmies Krematorija atvadu zālē, tiešām ir kremēts, miris. Nepamet sajūta, ka kaut kas ir saorganizēts tā, lai es tā domātu un dzīvotu tālāk. Nezinu. 

Šajā jautājumā man ir ļoti daudz nezināmo. Nezinu, kā būtu izvērtusies mana un mana dēla dzīve, ja viņš tiešām būtu vēl dzīvs un kopā ar mani, manu dēlu. Vai mēs ar dēlu piedzīvotu tik daudz interesantu un dažādu notikumu, vai mēs sastaptu tos interesantos cilvēkus, kurus esam sastapuši....

Katrā gadījumā tiešām nezinu. Vērtējot nodzīvotos gadus, tieši tie, ar otro vīru kopā nodzīvotie, bijuši līgani, mierīgi, bez jebkādām prātā paliekošām darbībām, notikumiem. Lēni, līgani, mierīgi, varētu pat teikt - garlaicīgi. Protams, bija miers un stabilitāte. Bet iztrūka jel kāda piedzīvojuma. Kaut kas lēnīgs un paredzams.

Vai man tas bija vajadzīgs? Varbūt tajā dzīves posmā jā. Un pēc tam? Nezinu. Tiešām nezinu. jautājumu ir vairāk par atbildēm.

Man bez smiekliem nesanāca noskatīties. Nezinu, kā citiem.

 

Dažas ieskices par notikumiem, rīcību

1. Joprojām skatos TV raidījuma sieviešu/vīriešu (Мужское/Женское) sižetus Jūtībē. Tagad uzdūros raidījumam par meiteņu pārāko aizraušanos ar diētām un tievēšanu bez reālas vajadzības. Tik lai patiktu puišiem un draudzenēm arī ko pierādītu. Aizraujas apmēram padsmit gados. Un vecāku cīņu ar bezpamata iespītēšanos. 

Tās apzinātās tievēšanas bez jebkāda, pat bez medicīniska pamatojuma noved līdz slimīgam tievumam, anureksijai. Raidījumā skatījos uz tām meitenēm, kļuva žēl. Labi, ka ieslēdzās smadzenes, meitenes saprata, ka ir par tālu aiziets. Situācijā, kurā viņas kļuvušas kauli un āda un nedaudz zem ādas paslēptie iekšējie orgāni. Šausmas Gobu ielā. 

Pati reiz stresainā situācijā nokritos līdz 32 kilogramiem. Uz ielas svārkos iziet netaisījos - ja pašai uz sevi spogulī paskatoties bija garantēti murgi uz atlikušo dienu, tad negribējās uz ielas cilvēkus biedēt. Uzsēdos uz putrām, centos ēst pat tad, kad organisms vilka uz gultu un veģetēšanu. Izdevās savākties, uzdzīt svaru līdz normālformai.

2. Vēl drusku atgriežoties pie zviedru aktīvistes Grētas un viņas domubiedriem, arī pusaudžiem. 

Nav slikti likt pieaugušajiem aizdomāties par kādām nebūt problēmām. Bet tai pašā laikā - pirms ko runāt pārmetot kaut ko vajadzētu pie viena painteresēties par to, vai problēma jau netiek risināta. Cik esmu sapratusi meitenes uzstāšanās tekstus - vispārīgas frāzes un nespēja atbildēt uz papildjautājumiem. Tik tas, ko iepriekš "ielicis mutē" kāds pieaugušais necenšoties bērnu sagatavot kārtīgi. Izskatās bēdīgi. No pieredzes zinu. Man uz to ir pamatoti aizrādījuši dažos manos še izteiktos viedokļos.

Pie viena - šie pieaugušie, nu, tie, kuri tos bērnus bīda visur kur, savā ziņā samaitā bērnus, viņu bērnību. Pie viena kavē bērnu iekļaušanos esošajā apkārtējā vidē. Varbūt pat traucē bērniem apgūt elementārās sadzīves prasmes.

Nevaru nepadalīties

Domājiet paši. Uz pasaules ne viss ir slikti. manuprāt. Tas, ka patlaban atspējots skatīties citās vietnēs, vēl neko nenozīmē. Uzspiediet uz "Skatieties pakalpojumā YouTube" un viss notiksies.

Rakstu nedzēsīšu, bet te bija čakars sakarībā ar to, ka dalījos ar videoklipu.

Vēlos nedaudz apsvērt

Jau iepriekš pasaku - varbūt kur atkārtošos. Bet domas kur nedaudz savādākas kļuvušas. Varbūt tik papildinājums iepriekš teiktajam. Tas nu tā, ceru, taps piedots.

1. Pārskatot, palabojot tekstus radies jautājums. Reiz, laiku iepriekš, pēc kāda nebūt teksta komentāros bija ņemtne ar kādu no anonīmo komentētāju "armijas" par manām drukas kļūdām, par alusbunžām, reizēm arī par pamattekstā rakstīto, u.c.u.tml. Tagad tas viss kaut kā pieklusis. Ja ko pakomentē, tad tēmā un nedaudz. 

Kaut kā pietrūkst tā anonīmā, ar kuru runājām, strīdējāmies. 😀

2. Reiz izteicos laikam, ka man īsti nepatīk raidījumi, šovi, kuros ļoti tiek sekots šovu, raidījumu varoņu privātās dzīves peripetijām. Un pasludinot šos varoņus par kādām nebūt zvaigznēm un ievērojamiem cilvēkiem tik tāpēc, ka tie īslaicīgi uzplaiksnī šajos raidījumos, šovos. Bez jel kāda cita, reālā dzīvē pamatota seguma. Pie viena laikam jau izteicos, ka man ne pārāk patīk pa atslēgas caurumu lūrēt cilvēku privātajās dzīvēs.

Tomēr ir viens raidījums - šovs, kuru ik pa brīdim paskatos jūtūbē. Tas ir Krievijas televīzijas Pirmā kanāla raidījums - šovs Sieviešu/Vīriešu (Мужское/Женское). Šajā raidījumā, katrā no sižetiem tiek izdiskutēta kāda konkrēta situācija. Pie viena šī situācija tiek apspriesta ne tikai kā situācija, to "noved" arī līdz likumdošanai, ieteikti likumiski risinājumi. Ne tikai cilvēciski. 

Raidījumā piedalās ne tikai raidījuma vadītāji un konkrētās situācijas varoņi. Bet arī Krievijas zināmie sabiedriskie darbinieki ieskaitot valsts varas augstākā ešelona darbinieki - deputāti. 

Pie kam rodas iespaids, ka šos raidījumus skatās ne tikai skatītājs parastais, bet arī kādu nebūt Krievijas atbildīgu institūciju darbinieki.

Raidījumu skatoties rodas pārdomas par notikumiem pie mums, daudzas tēmas ir aktuālas visiem neatkarīgi no valstiskās piederības un katras valsts individuālās likumdošanas. Jo, nu, kaut vai - jautājumi par bērnu tiesībām, to aizsardzību un pilnvērtīgu dzīvi, attīstību vismaz Eiropas valstu līmenī laikam jau tiek risināti visai līdzīgi (pat ja ir nianses, vērstas uz katras valsts individualitāti).

Varam salīdzināt attieksmi

 

Raibāk vairs nevar būt

1.  Reizēm pārskatu vecos rakstus un laboju drukas kļūdas, cik nu varu tās saskatīt. Grūti jau nākas, bet ko lai dara. Ilgus gadus esmu baidījusies pat sev atzīties, ka vajadzīgas lasāmbrilles, lai labāk redzētu, ko rakstu. Biežāk ir nācies stīvēties ar lasītājiem, ka neesmu dzērusi rakstot savas pārdomas par dažādām tēmām. Grūti savākties un aiziet pie okulista, pie viena zinot, ka vienai acij jaunībā iegūtās traumas dēļ ir jāpiedzen stikliņš un arī jāpierod lietot brilles, kad visu mūžu ir iztikts bez tām. Zinu ka vajag, bet bailes ko uzsākt. Dilemma.
2. Ludzā tagad atkusnis. Cik esmu dzirdējusi, atkusnis ir visā Latvijā. Ir grūti apzināties, ka šogad dabā nav pērnā  gada brīnuma - sniegpulkstenīši februāra vidū un atvērties gatavi pumpuri koku un krūmu zaros.
3. Gribas atpakaļ uz Rīgu, bet zinu, ka tad puika vairāk un biežāk pazudīs no mājām. Draugi, sievietes u.tml. Zinu jau, ka puika jau ir tajā vecumā, kad pašām varētu būt bērni un man nav jāturas pie viņa bikšu staras kā tādam bezpalīdzīgam sīcim. Viņa attiecībās ar sievietēm nejaucos, labāk pasēžu savā istabā pie televizora vai, viņu kašķu gadījumā, izskrienu no mājas kaut kvartalam apiet riņķī. Kad ir puikas sieviete mājās un viss velk uz nopietnām attiecībām, pat mājas solim bez īpaša uzaicinājuma klāt neķeros - doma tāda, ka saimniece ir jaunuve, esmu gatava piepalīdzēt, ne vairāk. Varbūt nostāja ir kļūdaina, bet tāda nu tā ir. Būšu pateicīga, ja kāds ko ieteiks savādāk, pateiks kur kļūdos.
4. Vakar skatījos jauno Krievijas TV kanālu TV 3 internatioal. Šajā kanālā nav politikas, bet ir daudz stāstu ar mistikas piešprici, Ja atliek malā mistiu, var izlobīt daudzas praktiskas lietas. No vakar redzētā - raidījums par Bulgakova Meistars un Margarita. Grūti spriest, bet raidījuma veidotāju versija - romāns un tā autors darbā ielicis ļoti dziļu mistisku jēgu. Līdz pat šim brīdim nav īsti izskaidrots, kāpēc daudzi no filmā iesaistītajiem aktieriem (ja pareizi atceros, tad 17) devušies gulēt kapu kalniņā mūžā miegā ar aptuveni vienādu diagnozi? Un aktieru sastāva skatuves uzvedumos arī stipri mainījās šī paša iemesla dēļ? Aktieriem, kurus uz kapu kalniņu neaizved kaulainā, dzīvē gadās ķibeles, kas agrāk nav bijušas. Kā to izskaidrot - nezinu. Un arī raidījuma veidotāji uzdod vairāk jautājumu, nekā paši spēj atbildēt.

Risinātājs (Rešala)

 Jau mūslaiku Krievijas TV raidījums. Parasti skatāms kanālā Pipars (Perec). Reizēm parādās arī citos Krievijas TV kanālos. Raidījums ir par to, kā viens cilvēks kopā ar savu komandu palīdz cilvēkiem atrisināt dažādas problēmas bez policijas iejaukšanās.

Raidījums ir interesants ar to, ka katrs sizets, notikums ir pamācība cilvēkiem kā rīkoties un ko darit, lai neiekļūtu negodīgu mahinatoru tīklos. 

Tik tālu par notikumiem raidījumā.

Tomēr daudz kas liek domāt par to, ka šis raidījunms ir ir pasūtījuma raidījums un daļa notikumu ir sacerēti. pamēgināšu uzskaitīt.

1. Galvenais varonis nestrādā viens, viņam ir vesela komanda palīgu.
2. Komandas rīcībā ir daudz TV un video tehnikas, kuru vidusmēra cilvēks krātu gadiem, jo katrai lietai ir sava cena.
3. Kas apmaksā raidījuma darboņus un ir sagādājis viņiem darbam vajadzigo tehniku? Noteikti ne jau krāpnieku rokās nokļuvušie cilvēki. parasti tie jau nav miljonāri un katra naudas vienība tiek rūpīgi izvērtēta pirms tērēšanas.

Ticu tam, ka raidījums ir sadarbība starp TV un policiju. Ticu, ka daudzi raidījuma sižeti nonāk policijas rokās ka pierādijums un policija izvērtē, ko ar to darīt. Ticu, ka sižetos noķertie mahinatori pēc tiek novēroti ar policijas lupu un recidīva gadijumā policisti vainīgajam nu jau ar likuma spēku ieskadro to, ko nespēja TV raidījums.

Tomēr iesaku raidījumu skatīties. Var daudz ko pamācīties. Likumi dažādās valstīs ir dažādi, bet katrā valstī atradīsies mahinatori, kas centīsies iegūt kādu labumu uz lētticigu pilsoņu rēķina. Raidījums liek aizdomāties tieši par to. Nebūsim lētticīgi un taupīsim savus nervus un visu pārējo. 

Ir atkal rīts ar savu filozofiju.

Iepriekšējo rakstu biju uzrakstījusi jau vakar, tik šorīt nopublicēju. Vakar Mātei Gūglei bija uznākusi kaut kāda iekšējās pārkārtošanās kāre, tāpēc nevarēju tekstu nopublicēt vakar.

1.  Reiz sūkstījos, ka mūsdienu jaunā paaudze daudz sēž telpās, pie datoriem. Tagad daudz kas ir mainījies. Jā, jaunatne labāk par mums pārvalda datoru sistēmas un darbošanos tajās. Un tomēr viņus daudzskaitlīgi var redzēt Rīgas rotaļlaukumos. Gan ar skeiteriem gan bez. Pie mums, Ludzā, arī pēcpusdienās bērnu laukumi tiek izmantoti pēc to nozīmes. Daudzi bērni dzīvojas, rotaļājas māju pagalmu rotaļlaukumos. Pozitīvs notikums bērnu komunikācijai, kas palīdzēs komunicēt pieaugušo pasaulē.
2. Feisbukus ir kļuvis garlaicīgi lasīt. Tur galvenā tēma ir kovids. Nu, cik var malt un kasīties par vienu un to pašu? Kovids ir viena no daudzām slimībām, kas apdraud cilvēkus. Gan jau zinātnieki un medicīna vispār atradīs ceļus, kā to iegrožot. Ar bakām taču tika galā. Pat daudzas citas slimības, ar kurām šobrīd līdz galam nevar tikt galā, tiek lokalizētas un ir izstrādāti medicīniski līdzekļi to straujuma samazināšanai un letālisma nobīdīšanai uz tālāku kaktu. Un uz šābrīža pretkovida aizsardzības mēriem var paskatīties arī no pozitīvās puses. Kad "uzpurnis" aizsedz muti un degunu, neviens mums nevar uzšķaudīt gripu vai kādu citu saaukstēšanās slimību. Ar "uzpurņiem" uz deguna un mutes mēs ieelpojam daudz mazāk vēsā gaisa, kas var izraisīt bronhu un plaušu saslimšanas. Šajā sakarā man būtu priekšlikums ziemas augstākajā laikā tomēr ar kaut ko nosegt seju vismaz mutes daļā (nav noslēpums, ka daudzi cilvēki savu īpatnību dēļ vairāk elpo ar muti, nekā ar degunu). Šai ziņā varu ieteikt palasīt Džeku Londonu, īpaši tos stāstus, kas attiecas uz Aļasku un tās apgūšanas periodu. Tur ļoti labi aprakstīts cilvēku ģērbšanās stils ziemas periodā šajā reģionā.
3. Sen vairs TV neskatos ziņu raidījumus, tik dažus seriālus Fox un Foxlive kanālos. Reizēm paskatos Animal kanālu. Ir kaut kā interesanti sekot rādīto krimiķu seriālu notikumiem, arī par dzīvnieku dzīvi un sadzīvi skatīties ir interesanti un rodas vēlme kaut ka visā tajā piedalīties. Animal turpina rādīt par Irvinu zoodārza darbu, ikdienu kaut arī paša Irvina vairs nav - bet ir ģimene, kas turpina iesākto un personāls, kurš ir ieinteresēts darba procesā. Animal  rāda arī dzīvnieku aizsardzību, palīdzību viņiem ASV teritorijā. Man patīk redzētais. Ir daudz dzīvnieku, kuri, gūstot smagas traumas, ātri vien aizietu bojā. Tomēr - tiek parādīts, ka šiem cietušajiem dzīvniekiem tiek radītas atbilstošas protēzes un dzīvnieciņš ar dažām grūtībām, kuras ātri pieciešas, spēj dzīvot tālāk un iekļauties sabiedrībā, kurā dzīvo. Šī sistēma praktiski neatšķiras no cilvēku vides, kurā pat brilles ir piestute iespējai iekļauties sabiedrībā.
4. Žēl, ka mūsdienu jaunatne nepazīst īstu ziemu, kura sākās novembra beigās un ilga līdz dziļam pavasarim. Kad skolās pēc Jaunāgada, trešajā mācību ceturksnī bija obligātā slēpošana sporta nodarbībās. Vidusskolas klasēs šīs nodarbības bieži tika "sačkotas", jo vismaz mana skola atradās pilsētas centrā un bija jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot.  Jāpiezīmē, ka šīs stundas bija sestdienās un pēc meža bija jāatgriežas skolā uz citām nodarbībām. Un kuram skolēnam gribas sasvīdušam pēc meža sēdēt klasē un nodarboties ar doto priekšmetu? Mēs šīs slēpošanas vienkārši nogulējām un skolā nodarbojāmies ar mūsuprāt prātīgākām lietām. Ceturkšņa beigās gan nācās pielīst sporta skolotājai, lai priekšmetā saņemtu vismaz kroņa 3nieku (Toreiz atzīmes bija 5 ballu sistēmā)      

Drusku par pašmāju pēc PSRS laika filmām un seriāliem

1. Filmas.  Pirmā, ko redzēju vēl 90gados pēc PSRS sabrukuma bija Likteņdzirnas, tai sekoja Baigā vasara un Rīgas sargi. Vēlākās diemžēl neatceros redzējusi. Ja pirmās divas atstāja sirsnības un cerību sajūtu, tad, manuprāt, Rīgas sargi izgāzās jau nu noteikti. Ideja bija cool utt., bet izpildijums jau nu prasījās pēc kaut kā labāka. Sirsnība un Rīgas milestība ļoti uzspēlēti, daudz uzspēlēta patosa. kaut gan filmā spēlēja aktieri ar pieredzi. Laikam vaina režisorā, kurš uz laukuma prasīja liekas lietas.
2. Seriāli.  Pirmais, ko atceros no 90gadiem, bija Dzīvoklis ar visām komunālā dzīvokļa peripetijām, kaimiņu un viesu attiecībām. Sirsnīgs, mīlīgs un humora pilns. Žēl, ka tā mūžs bija īss. Tam sekoja vēl viens ar nedaudzām sērijam. Tomēr no tā daudz neko neatceros, tik aprautus kadrus. Un tad milzu soļiem nāca Ugunsgrēks (esmu piemirsusi seriāla pirmo nosaukumu, ar kuru tas parādījās ēterā). Šis seriāls Latvijas televīzijā gāja ilgus gadus, nespriedīšu tagad par tā saturu, bet viss notiekošais likās pa īstam, kā no dzives ņemts. Žēl, ka beidzās. Vai nu lidzeklu dēļ vai kāda cita iemesla dēļ. Bet ļoti patika Rafalsons un Zane Daudziņa. Cik varēja saprast, abi no dzimšanas krieviski runājoši, bet viņu, īpaši Zanes Daudziņas, latviskā runāšana ar krievu akcentu bija sirsnīga, mīļa un dziedoša. Tad vēl parādījas Tā dara visas sievietes (precīzi neatceros). Seriāls neradīja nekādas sajūtas. Tik lieku reizi atgādināja, ka ūdens ir ūdeņains. Kaut arī aktieru ansamblis bija novākts pieredzējis, jauniņo bija maz. 

Dažas domas par dažiem TV raidījumiem

1.  Ekstrasensu cīņas. Šis raidījums radies jau pēc PSRS sabrukuma un joprojām to ik pa brīdim rāda Krievijas TV. Es šim raidījumam neticu, neticu tā godīgumam. Manuprāt, tur viss ir safabricēts jau pašā sākumā. Aizdomas rada pirmkārt jau tas, ka cilvēku ar ekstrasensorām spējām nu nav tik daudz pat plašajā Krievijā, bet uz raidījumiem saradās daudz cilvēku kopsummā. Katrā raidījumā sava komanda. Cilvēks ar ekstrasensorām spējām netaisīs sev PR televīzijā, bet tauta tāpat zinās par viņu un radīs iespēju ar viņu pakomunicēt par vajadzīgām tēmām. PR radīs apkārtējie, kuriem ir palīdzēts, nevis paša uzprasīšanās uz TV raidījumu.
2. Brīnumu lauks/Pole čudes. Viens no retajiem Krievijas raidījumiem, kurš aizsākās vēl PSRS laikos un ir pārdzīvojis 90tos gadus, kad visā Austrumu blokā pēc PSRS sabrukuma bija jukas, deķa raustīšana un daudzas citas negācijas. Pat raidījuma vadītājs nav mainījies. "Iecementējies". Raidījums patīk ar savu atraktivitāti un vieglumu.
3. Patīkami skatīties, kā laika gaitā uz pozitīvo pusi mainijies pašmāju raidījums Bez tabu. Tas no īsa raidījumiņa kļuvis par nopietnu raidījumu, kurā ir daudz informācijas un vadītāji ir loti atraktīvi un uz pozitīvismu noskaņoti.

Raidījums Gaidi mani/Ždi menja

 Reizi nedēļā pa vienu no Krievijas TV kanāliem raida šovu Gaidi mani/Ždi menja. Esmu piemirsusi, pa kuru kanālu un cikos. Zinu, ka vakaros. Tie, kam ir kabeļtelevīzija ar plašu Krievijas TV programmu klāstu gan jau atradīs. Pie viena daudzi vēl joprojām pasūta laikrakstus papīra formātā un visos tajos ir sadaļa TV programmai, kurā var atrast šī raidījuma skatāmdienu un skatāmlaiku.

Šis ir viens no raidījumiem, kas izturējis laika pārbaudi. Sāku to skatīties apmēram pagājušā gadsimta 70to gadu beigās, kad daudzi Otro pasaules karu izgājušie veterāni meklēja cits citu. Ar laiku meklējamo cilvēku loks mainījās atbilstoši laikam un visam kam. Tāpat arī raidījuma vadītāji un studijas vizuālais noformējums.

Raidījums savu aktualitāti nav zaudējis, jo vienmēr atradīsies cilvēki, kuri meklēs cits citu. Vienmēr būs cilvēki, kurus dzīve izmētājusi pa visām pasaules malām un sakari zuduši kādu objektīvu iemeslu dēļ.

Man ir ļoti patikami, ka televīzijā parādītais šovs ir tikai aizberga redzamā daļā ar pozitīvu vai daļēji pozitīvu rezultātu. Pārējais no aizberga - cilvēku meklēšana izbraukumos, sēdēšana arhīvos. Vispār meklējoši pētnieciskais darbs. Un tas ir smags. Reizēm var paiet gadi, līdz kaut kas atrodās - kaut vai kāda norāde uz turpmāko darbību.

Priecājos, ka raidījums pārdzīvojis visādus laikus, ieskaitot 90to gadu jukas, ir un pastāv. Pastāv institūcija ar savu iknedēļas atskaites punktu televīzijā. Ir vērts skatīties un varbūt pat ir vērts aizrakstīt uz redakciju, ja gadiem nespēj atrast kādu tuvu cilvēku.

Reklāmas televīzijā

Atšķirībā no interneta vides televīzijas reklāmas mani traucē. Ja interneta vidē reklāmas ir novietotas tā, lai netraucētu pamatteksta lasīšanai, tās pat var neievērot. Internetā es parasti tām nepieviēršu uzmanību, jo reklāmas ir novietotas kaut kur malā un citās tādās vietās, kurās bez īpašas gribēšanas un lapas izpētes vēlmes neieskatās. Arī manā blogā tās ir novietotas malā un tekstu neaizsedz un tam netraucē.

Toties televīzijā reklāmas dēļ tiek pārtraukts raidījums, filmas demonstrācija. Un cik no filmas, raidījuma mēs zaudējam uz reklāmu rēķina? Jo filmas, raidījuma laiks ie ierobežots un tam beidzoties jāsākas kaut kam nākamajam.

Es saprotu, ka ar reklāmām televīzijas pelna naudu savai darbībai. Bet vai tās nevarētu sagrupēt kā nebūt vienuviet vienā raidījumā? Ir taču tāds brīnišķīgs reklāmas raidījums kā Televeikala skatlogs, kurā tiek reklamētas dažādas preces. Un šo raidījumu var skatīties pēc principa "gribu/negribu". Es šad tas paskatos, jo tiek reklamētas tiešām interesantas mājsaimniecības ierīces.

Galu galā cilvēki ieslēdz pārsvarā televizoru, lai noskatītos konkrētu raidījumu, filmu, nevis neskaitāmās reklāmas, kuras ik pa laikam parādās filmas, raidījuma vidū. Tad sanāk piespiedu pīppauze, kafijas pauze vai kas tamlīdzīgs. Jo cilvēki grib redzēt filmu, raidījumu, nevis neskaitāmās reklāmas. Ja gribētu redzēt reklāmu, skatītos tās tajām atvēlētajā laikā citā laika sprīdī,

Верное средство (īstais līdzeklis)

Jau vairākus gadus pa dažādiem Krievijas TV kanāliem tiek rādīts seriāls Верное средство (īstais līdzeklis).

Seriāla darbība norisinās klīnikā, kas ir slimnīcas un poliklīnikas apvienojums. Katrā sižetā tiek izspēlēti divi gadījumi, kas skar klīnikas pacientus, klīnikas darbību. Var nojaust, ka sižēti balstās uz reāliem notikumiem, kuri tas ar aktierspēles palīdzību tiek pastāstīti skatītājiem.

Man šis seriāls patīk, katra izspēlētā situācija pastāsta par dažādiem cilvēciskiem likteņiem. Arī ar aktierspēli esmu apmierināta. Es viņiem ticu.

Tiem, kas saprot krievu valodu, iesaku "noķert" šī seriāla translēšanu televīzijā un noskatīties.

Zvanij užin alias ideālās vakariņas

Pa Krievijas kanāliem (tieši grūti nosaukt pa kuriem, jo te dažādi ar atkārtojumiem) rāda raidījumu Zvanij užin, kas precīzā tulkojumā varētu tikt sauktas par sauktām vakariņām. Raidījums ir kopija mūsu pašu Ideālajām vakariņām.

Mūsu raidījums ir labāks un interesantāks, arī izklaides tajā ir pārdomātākas. Šis ir tas gadījums, kad kopija ļoti atpaliek no oriģināla. Oriģinālā ir piedomāts arī pie vakariņu telpas noformējuma. Kopijai tas nav. Kopija krievu izpildījumā ir garlaicīga un neinteresanta.