Bildēs: Ziedoņdārzs un Sparģeļu iela

Par Ziedoņdārzu rakstīju jau 2015.gada vasarā, kad tur ieklimtu pastaigā. Toreiz man nebija ar ko bildēt, tādēļ bez bildēm raksts sanāca, un arī nebija atsauces Vikipēdijas virzienā. Tad tagad šis teikums ved uz to Vikipēdiju.

Priecē tas, ka parks ir droša vide bērniem un suņiem. Nepārlasījāties - arī suņiem (saimnieku pavadībā un uzraudzībā), jo pagaidām neesmu sastapusi parku, kurā suņus droši izstaidzina (un savās ar saviem suncikiem). 

Drusku "avenes" pabojāja tualete parkā. Tas, ka maksas - ok. Bet - maksāt tikai ar karti un 50 centus...

Sparģeļu ielu pieminēju (tikai pieminēju!) savā 2014.gada beigu ierakstiņā par estētikas skolu Sparģelītis. Un tagad pie viena sameklēju arī Vikipēdijas šķirkli par šo ielu.

Tad nu tagad tekstuālo informāciju papildinu ar vizuālo - nelielu krājumu bilžu.

Pie māsas viņas dzimšanas dienā

Darītais atnāk atpakaļ

Tēmā, par kuru gribu parunāt, sastopami daudzi senseni sakāmvārdi. No cikla Dots devējam atdodas, Dari ko darīdams, apdomā galu u.c.u.tml. (Tiesa, pēdējais no manis minētajiem sakāmvārdiem ir daaudz plašāks - no cikla par cēloņiem un sekām, par to, ko tad gribēts panākt ar savu darbību. Utml.).

Ilgu laiku, praktiski ilgus iepriekšējā mūža gadus - nu, ir un ir tādas parunas. Bet es eju un daru vai nedaru kaut ko un kaut kad. Mūža ritums ar visiem kāpumiem, kritumiem, līdzenumiem.... Bet tagad, kad mūža ritums ir krietnā gabalā aizgājis, kādas nebūt atziņas piezogas palēnītēm un pamazītēm.  Jo - jaunajos gados it īpaši - dara un dara, ne vienmēr aizdomājas par darāmā sekām....

Harijs Raits: Burvestību liecinieks

Izdevniecība Zinātne, sērijā Apvārsnis, izdošanas gads: 1974, 191 lpp.

No angļu valodas tulkojis Ivars Kundziņš

Grāmata par autora iepazīšanos ar tā saukto primitīvo tautu Dienvidamerikā, Āfrikā kultūru, ticējumiem un burvju institūciju plus mīnus laikposmā no laika pirms Otrā pasaules kara un laiciņu pēc. Autors arī apskata Rietumāfrikā un Karību salās, kurās šis ir ievests, izplatīto vudū kultu.  Vispār, autors pabijis vietās uz planētas, kurās burvestības un tamlīdzīgas būšanas ir neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa.

Tiek skarta tēma arī par to, kāda ir sava veida tieši "primitīvo" tautu attieksme pret "baltajiem" cilvēkiem; mijiedarbība ar tautu apdzīvotajās teritorijās ievazāto kristietismu, kristiešu dievu.

Man grāmata likās pievilcīga vispirms jau ar to, ka autors izturas ar cieņu pret "baltajam, civilizētajam" cilvēkam nesaprotamo pasaules, lietu kārtības redzējumu. Autoram ir vairāk jautājumu un izpratnes mēģināšanas. 

Ir vērts izlasīt un iepazīties kaut virspusēji.

Vēl dažas bildes no dēla kāzām. No māsas aparāta.

 

Tā nu sanācis, ka atkal par to, kas notiek manā blogā

Pēdējā laika zināmi notikumi rosinājuši man izteikties. (Un tiešām, zinu, ka atkārtojos, bet izlasiet varbūt līdz beigām, pirms ko izsakiet komentārā, ja ir vēlme ko teikt, protams).

1. Mani nu ļoti daudz, neierasti, pēdējā laikā skatās mūsu pašmāju cilvēki. Kaut kā necerēti un neplānoti. Jo - rakstu un rakstu, vāvuļoju. Un reizi pa reizei dalos ar to, kas liekas interesants cituviet, citos saitos. Reizēm ar kādu interesantu filmu vai klipu. Un te rodas nelieli klupšanas akmentiņi. Esmu ar dažām filmām un klipiniem padalījusies ne kā linka norādi, bet pa tiešo. Gan jau, ka pamanīts. Dažas filmas, klipiņus pārbaudītāji (nezinu, kā pareizāk tos cilvēkus saukt) nobloķē satura rādīšanu manā blogā pamatojot to, kā autortiesību pārkāpumu. Nestrīdos, jo tiešām nepajautāju atļauju darīšanai. Aizrādījums vietā, pārkārtoju vietiņas uzrādot linku, kurš aizved uz pamattēmā nosaukto filmu vai klipiņu. Man tāds kautrs lūgums mani lasošajiem pārbaudītājiem, par cik ne vienmēr ir skaidrs, kam un kādi palūgt atļauju kāda darba demonstrēšanai caur manu blogu. Vai nebūtu par grūtu un neiespējamu, pirms nobloķēt tādu gadījumu, vispirms uzrādīt man e-pastā minētā darba autoru, ar kuru tad es saskaņotu katru gadījumu atsevišķi? Ja nesanāktu sarunājums, pati uzreiz pārkārtotu tekstu, salabotu savu pārkāpumu? Kā attaisnojumu varu tik pateikt, ka darīts tas tika bez ļauna nolūka iedzīvoties, tik dalījos ar interesantu materiālu un varbūt sanāca kādi nebūt reklamēt darba autoru...

Atkal Ikšķilē neliela pastaiga, kas aicināja uz turpinājumu vēl kādas reizītes aizbraukt....

Ikšķilei ir Valdzinājums. Gribas vēl un vēl turp braukt un braukt... Bijām tur kopā ar māsu.

Bildēs - tas putnu būrītis kokā patiesībā ir ligzodšanas vieta pīlēm, kuras saucoties Lielās Gauras, tāpēc paliels. Kad pīlēni esot jau paaugušies tik tālu, ka var plunčāties ūdenī, topot lekts laukā no tiem ligzdošanas būriem un mammas pavadībā pleznots uz Daugavu. Protams, par cik Ikšķiles tas krasts Rīgas HES dēļ ir makten sabetonēts, tas mazajiem pīļukiem un viņu mammām draugi-cilvēki uzriktējot palīglīdzekļus, lai tiktu pāri betona ūdenssprostam. Pavaktēšu infu, jo process notiekot maija beigās, jūnija sākumā. Esot vērts redzēt un piedalīties kā nebūt palīdzēšanā pīļu ģimenēm.

Uz Rīgu braucot tapa iemēģināts tas jaunais vilciens, par kuru jau ziemā bija visādas runas. Iebildēju tā iekšpusi. Protams, dizainiski patika, likās ērts. Bet, nu protams, par agrāk pamanītajām nepilnībām šajos vagonos neko neteikšu, par cik pašai nav sanācis saskarties, un pārstāstīt klačas un citādas sadzirdētas runas neiešu.

Ņemiet par labu bilžas. Centos. Ceru, ka ar laiku iemanīšos un sanāks labāk...

Filma: Vecās kļjačas (Старые клячи)

Viena no pēdējām Eldara Rjazanova komēdijām. Ja nu kas.

Valsts: Krievija

Filmas garums: 02:07:19

Un neburkšķiet, ka Krievijas filma. Un iznākusi uz ekrāniem 2000.gadā. Ja nu kas. Spēcīgs režisors, spēcīgs aktieru ansamblis. Lieliska komēdija.

Filmas sākums - neliela atsauce uz Afganistānas kara bezjēdzīgo traģismu. Tagad, pēc 24 gadiem to filmu skatoties, radās zināma paralēle ar pašreizējo bezjēdzīgumu Ukrainas speckukū virzienā.

Tas nu tā, zināmas asociācijas. 

Filmas sižets ļoti īsumā. Vienā no 1990-jiem gadiem vienai no varonēm ar viltu atņem dzīvokli, viņas draudzenes iesaistās palīdzēt to dzīvokli atgūt. Un tad nu kā nu kundzītēm gados, kopskaitā četrām, klājas tajā visā pasākumā... (neiztiek arī bez pakaļdzīšanās ainas, pa manam, nedaudz pārspīlētas, bet tomēr cool filmas rakstā).

Un DZIESMAS... Nepārspīlēju vārdu ar lielajiem burtiem rakstīt. Tiešām lieliskas un klausīšanās vērtas arī atsevišķi, aizķer dvēseli...

Ja nav slinkums un ir valodas sapratne, nu nespiediet uz principu, noskatieties.

Šis teikums ir links uz filmu YouTube vietnē.

Nu jā, linki. Visādi.

1.  Filma par Juri Podnieku, filmas Vai viegli būt jaunam autoru.
2. Lai veicas pašmāju jaunuzņēmumam.
3. Interesanti par japāņu uzvārdiem.
4. Pašmāju presē parādījusies interesanta ziņa. Jo - interesanti, kā tas autobuss tur nokļuvis? Tas, ka mūsmāju izdevums krievu valodā, "ātrumu nemazina". Mīkla viena abās valodās runājošajiem.
5. 140 vārdos par Mazās Altonavas ielas tiltu.
6. Par Kurzemes upi Stendi.
7. Pasena Kurzemes karte...
8. Par Mežotnes pili un tās likteni tuvākajā laikā.
9. Domiņa par iedzīvotāju blīvumu Rīgā mūslaikā. 
10. Par Mangaļsalas pastaigu taku.
11. Šausmas Gobu ielā jeb tupisms sastopams ne tikai pašmāju mācību grāmatās. Arī Krievijā esot sastopami visādi brīnumi. Klips krievu valodā. Ja nu kas, ieteiktu noskatīties. Lai ir, ko salīdzināt. Katrā gadījumā, man tos brīnumus saklausot un redzot bija cieņa klipa autora pacietībai tos "izglītības speciālistu'' "brīnumus" savācot. Man ātri aptrūkās un piekrišana autoram - Kā kaut kādus tādus murgus var bērniem mācīt....
12. Nav jocīgi. Dati par šolaiku bērnu lasītprasmi. 
13. Par Jelgavkalnu, kas tagad saucas par Dainu kalnu.
14. Nedaudz par incestiem. Valdnieku namos. Krievu valodā. Vismaz man bija nezināma informācija. (Es nerunāju par ēģiptiešu faraoniem, par kuriem jau bija skaidra incestība)

Četru sēriju mākslas filma: Vairogs un zobens (Щит и меч)

Valsts: PSRS (kinostudija Mosfiļm), Izlaišanas gads: 1967

Filma par padomju izlūkdienesta darbu Otrā pasaules kara apstākļos. Sākot no 1940.gada notikumiem Rīgā, saistītiem ar vāciešu repatriēšanos uz etnisko dzimteni.

Šis teikums ir links uz pirmo sēriju vietnē YouTube.

Nu nebrauciet man virsū, ka pareklamēju austrumzemes kaimiņa filmas, kuras radītas tālajos, vairs neeksistējošās PSRS laikos. Jo ir Filmas un Propaganda tīrā veidā. Un šis četru sēriju gabals ir Filma.

Protams. Kārtējais demotivatoru vākums

 

Nu, nenoturējos. Vēl viena neliela porcija no pavasarīgā Vecmīlgrāvja (un viens no kaķiem mani uzrunāja)

Šodien. Svaigums Vecmīlgrāvī

Ieskats Rīgā

Nolēmu šādu aprakstu paveidot, jo regulāri lieku še bildes ar Rīgas ainavām. Ne tikai centru, bet arī mikrorajonus. Salikšu šobrīd datus ar tiem konkrētajiem mikrorajoniem, bildes no kuriem pašreiz tā pavairāk pārstāvētas. Par citiem Rīgas nostūriem likšu papildinformāciju tādā laikam ka secībā, kā tās bildes saradīsies. Neesmu vēl Rīgu pietiekami apbildējusi. Tomēr lielpilsēta un galvaspilsēta. Protams, uz planētas ir lielākas pilsētas, bet mūsu Rīga ir tikai viena.

Pie viena - jūtos drusku jocīgi, ka kaut kā pamaz esmu izložņājusi Rīgas visādos nostūrus. Laikam ka vajadzētu... Pamatojums - esmu 4-jā paaudzē rīdziniece, mana vecvecmamma, tēva mammas mamma, kļuva par rīdzinieci jau tad, kad Nikolajs II vēl bija tikai troņmantinieks. Cik nu paspējusi papētīt, citas priekšteču līnijas arī jau no vismaz 19.gadsimta beigām Rīgā mitušas. Tā ka - laikam ka grēks savu senču zemi nezināt...

Tad nu tā, linkošu. Neizrunāšos visādi, tikai sarakstiņu sataisīšu ar tiem, jau zināmā mērā apgūtajiem mikrorajoniem,

1. Pašas Rīgas kā tādas vēsture.
2. Vecmīlgravis. 
3. Sarkandaugava.
4. Āgenskalns.
5. Purvciems.
6. Čiekurkalns.
7. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs.
8. Mežaparks.
9. Jugla.
10. Imanta.

Nu jā, demotivatoriem ir tendence mani noķert

Šodien. Pa autobusa logu. Mēģināju gar maliņu Mežaparka "pilis" "noķert"

 Lūdzu, lūdzu, lūdzu nesodiet pārāk bargi - centos....

Kritēriju, klišeju, stereotipu pārvērtēšana un vēl kas...

Tik par savu klišeju, stereotipu un tamlīdzīgu būšanu pārvērtēšanu mūža garumā. personiskajā pieredzē balstīti secinājumi. Un - zinu, ka šīs tēmas esmu jau agrāk pieminējusi, dodu linkus uz dieviem rakstiem tēmā noteikti (ja kāds vēl ko atradīs un komentārā norādīs, būšu tikai pateicīga): 2022.gada raksts par klišejām domāšanā un šī gada marta raksts par klišejām, tik papildus rakursā. Šoreiz daudz neko neizplūdīšu, samērā īsi mēģināšu pateikt galveno.

1. Visupirms par kustību invalīdiem (tagad modīgajā politkorektumā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām kustību jautājumos). Man bija savā ziņā padomijas laikos iepilināta tāda kā deguna raukšana un zināma "šķaudīšana" šo cilvēku virzienā. Ne īsti negatīva, bet "ko viņi nesēž pa kaktiem, bet klimst apkārt dizainu maitājot". Nu, kaut kas no šī cikla.

Un tad, kad jau šīs brīvvalsts laikā sāka viņu vajadzībām pielāgot kaut tās pašas ieejas sabiedriskajās un citās ēkās (un laika gaitā arī daudz ko citu) - nu, bija zināma "Vai tiešām? Nu, beidziet....". 

Līkums Sarkandaugavā

Šoreiz varētu pat teikt, ka speciāli uz to pusi aizbraucu. Vēl pērnā gada rudenī biju internetā sastapusi informāciju par tajā pusē esošajām Grāmatu mājiņām, kurās apkaimes iedzīvotāji var brīvi ņemt lasīšanai grāmatas, kā arī atstāt kādas grāmatas citiem lasīšanai. Tad nu beidzot izkasījos aizbraukt, pabildēt. Tiesa, "sastapu" vienu mājiņu, nobildēju. Pēc "ai, nu nemeklēšu vēl kādas citas, paklimšu tāpat".

Un, ja nu kas, saulīte šodien parādījās tad, kad jau apsēdos pie datora darboties ar bildēm un tekstu šeit.

Mans maršruts - no autobusu/trolejbusa pieturas Sarkandaugava iekšā mikrorajonā virzienā uz tramvaja pieturu Aldaris, no kurienes dzelzceļam pāri uz Viestura prospektā esošo autobusa pieturu jau mājup. Tā ka apmēram no vietas, kur bildēts dzelzceļš - vairs ne tā puse Sarkandaugavai, jau Viestura prospekta gabaliņā.

Jāpiezīmē, ka ejot pāri dzelzceļa sliedēm pamanīju, ka šajā dzelzceļa posmā (Maršruts Rīga - Skulte, ja nu kas) top jauna pieturvieta posmā starp pieturām Sarkandaugava un Mangaļi. Sauksies Dauderi. Pieturvieta ir iekārtošanas procesā.

Drusku atskanīgi par dēla kāzām

Nu jā, piecas dienas pagājušas no dēla kāzām. Man, protams, tajā visā procesā bija ļoti simboliska nozīme, bet satraukuma pietika. Dēls precas ne jau ik pa piecām sekundēm.

Bet, nu, īsumā par pašu notikumu.

Viņi laulājās Rīgas Jēzus baznīcā, kas ir lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā, kā arī viena no lielākajām koka baznīcām Eiropā. Pēc svinīgās ceremonijas baznīcā bija došanās uz Latvijas Universitātes Botānisko dārzu, uz fotosesiju dārza Tauriņu mājā. Tur, lai tiktu tauriņiem atvēlētajā siltumnīcā, jāizdodas cauri acāliju oranžērijai. Man tur sanāca vairāk pašu acāliju mākoņus bildēt, nekā to tauriņu piepildīto telpu. Še, 08.04.2024., ievietotajā bilžu vākumā tas redzams.

Nu jā, linkojos. Ceru, ka kādam noder

1.  Ticējumi par Lielo Piektdienu. Īsumā. Kam interese, iespējams neta ārēs parakt dziļāk.
2. Hm, kārtējā grāmata, kas tā kā būtu jāsameklē lasīšanai... Utopija par to, kā latvieši Maskavu ieņēma.
3. Vecrīgas baznīcu un klosteru vēsture.
4. Arno Jundze par reiz Valmierā dzīvojošu dzejnieku Jāni Ruģēnu.
5. Raidījums par akmens laikmeta apmetnēm Latvijā.
6. Kaupēns un citi lielceļa laupītāji pirms 100 gadiem Latvijā.
7. Tikai pārdomām. Daži fakti ģeoloģijas jomā par Zemes vēsturi. Klips krievu valodā.
8. Pētījums par matu sakārtojumu senatnē, šoreiz - Ēģiptē.
9. Pašmāju vēsture. Partizānu cīņa pret čekas karaspēku.
10. Marija Leiko - latviešu aktrise, kura darbojās Maskavas latviešu teātrī Skatuve Padomju Savienībā pirms Otrā pasaules kara.
11. Saruna ar aktieri Jāni Paukštello. Aktieris joprojām ir ierindā, bet laikam ka labāk viņu zina paaudze, kurai ir 40+.
12. Par Mūsas upi...

Vakardienas krāšņums. Dēla kāzas

 Neizplūdīšu. Vienīgais - paaaavisam skaista diena un viņi ir apskaužami laimīgi....

Bez gariem ievadiem. Demotivatoru kārtējais čiepiens

Nedaudz Bukulti pa autobusa logu

Tiešām nedaudz un pa autobusa logu...