piektdiena, 2022. gada 23. septembris

Nedaudz īsumā

Dažas dienas atpakaļ feisbukā jau ierakstīju, tagad nedaudz paplūdīšu šeit.

Mani nedaudz, maigi sakot, aizkaitina tie, kuri izsludinot kādu pasākumu, vēsta par to, ka pasākuma valoda būs angļu valoda tikai tāpēc, ka pasākumā piedalīsies "piliens jūrā" sveštautiešu. Tas nu ĻOTI izteikti velk uz padomisko ideoloģiju. Manos jaunības gados, ja telpā, pasākumā piedalījās daži krieviski runājošie un n-daudz nekrieviski runājošo, bieži nācās pāriet uz krievu valodu. Jo tie krieviski runājošie, redziet, nesaprata vairākuma valodu. Ar to angļu valodas uzspiešanu sanāk tas pats vēzītis, tikai nedaudz svaigākā iepakojumā. Un tā pati dzimtās valodas zemapzinīgā noliegšana.

Tagad par ko citu. Tik kā ideja prātā ienāca. Par rašistiem un nerašistiem runājot. Un izraidīšanām no valsts.

Manuprāt, to izraidīšanu no valsts vajadzētu sākt ar tiem īpatņiem, kuri nošņurkušās, vecās un caurās treniņbiksēs vazājas apkārt, spļaudās ar saulespuķu sēkliņām un krievu valodas vietā lieto necenzēto krievu leksiku ik pēc pusvārda. Tāpat arī tās tantuļas, kuras brēc: "Mēs jums kultūru atnesām!" un no kultūras atpazīst tikai pašu vārdu - "kultūra" un nezina, kas bijuši Puškins, Ļermontovs, Bulgakovs, pat labākas PSRS laiku filmas nespēj atcerēties.

Ar rašistu vismaz ir iespējams runāt, kaut arī piekrist viņam negribas. Cilvēks vismaz sevi ciena un nepiesārņos muti ar necenzēto leksiku un par savas tautas kultūru runājot vispirms kaut drusku iepazīsies ar to.

Vēl feisbukā drusku iesmaidīju par Krievijas TV žurnālisti-rupori Simonjanu. Uz viņas darbību taču var paskatīties nedaudz no cita rakursa. Nesaku, ka tā ir patiesība, bet paskatīties jau var. Viņa nav pret savu tautu, viņa ir par Krievijas negatīvismu Ukrainas virzienā. Viņa ir caur un cauri armēniete, kuras valsts un tauta atrodas un dzīvo Kaukāza kalnos. Vai viņa kaut ar zilbi izteikusies, ka Armēnijai, armēņiem ar dūrēm jāskrien kauties uz Ukrainu? Laikam jau nu nē. Vismaz neesmu dzirdējusi.

Tas nu tā, bija vēlme izteikties.

trešdiena, 2022. gada 21. septembris

Drusku pie streikošanas pašmājās atgriežoties

Nesen rakstīju pārdomas lasot informāciju par iespējamo skolotāju streiku. Gribu pie streika tēmas atgriezties un pateikt to, ko laikam jau iepriekš tā līdz galam varbūt nepateicu.

Vispirms kā papildinājums attiecībā uz skolotājiem kā profesiju.

Protams, skolotājiem, tāpat kā daudzviet citu profesiju pārstāvjiem, vajadzētu maksāt vairāk, nekā pašlaik tiek maksāts. Tomēr tam visam ir arī medaļas otra puse - maksātāja esošie līdzekļi. Šim aspektam plašāk pieskāros linkā minētajā tekstā.

Atbildīgās institūcijas atradīs iespējas stimulēt iespējamos veidos tos skolotājus, kuri tiešām ir no Dieva un spēj iemācīt, apmācīt skolēnus tā, lai tie "aizlidotu" un balstoties uz iegūtajām zināšanām ko sasniegtu dzīvē. Bet klausoties tos, kuri vaimanā par zemajām algām un gatavi prasīt un prasīt vēl, rodas jautājums - tie ir skolotāji vai štancētāji? Piedodiet, ka tik skarbi, bet kaut kā nesanāk savādāk. Skolotājs, ja viņš ir Skolotājs, mācīs un iemācīs pat vispēdīgāko slaistu. Skolās strādāt daudzi neiet, jo tur pret viņiem slikta attieksme no sabiedrības puses? Vispirms jāaug pašai sabiedrībai, jāiemāca mājās bērniem klausīt un uzklausīt skolotāju, jāpārtrauc patērētāja attieksme pret skolotājiem (un vispār pret jebkuru citu profesiju pārstāvjiem). Skolotājs mums neko nav parādā, viņš māca bērnam to, ko mēs nemākam iemācīt. Mēs esam parādā skolotājam par to, ko viņš māca mūsu bērnam. Bērns neko nespēj iemācīties, saņem sliktas atzīmes? Kāpēc uzreiz vainīgs skolotājs? Ja nu tam bērnam slinkums mācīties bet ir interese tikai un vienīgi spēlēt kaut tās pašas datorspēles? Pēc sevis zinu - pēc spējām varēju skolu pabeigt praktiski uz labi un teicami (nu, izņemot sportu un mūziku), bet pabeidzu ar stipri viduvējām sekmēm. Nebija interese mācīties, pietiekami likās tās viduvējās atzīmes. Ieguvu vidējo, tolaik obligāto, izglītību un tālāk? Bet ne man, ne maniem vecākiem pat prātā neienāca manās viduvējās sekmēs vainot skolotājus - es taču slaistījos un nemācījos. Un tai pat laikā manai viduvējai atzīmei ir laikam jau lielāks segums nekā dažam labam mūsdienu teicamniekam, kurš "iezubrī" mācību materiālu kā uzrāvienu labas atzīmes saņemšanai pat nesaprotot mācību materiāla būtību un to pat veiksmīgi aizmirst jau neilgi pēc atzīmes saņemšanas. 

Manā skolā bija normāla sistēma, ka tie, kuri gribēja kaut to "kroņa" trijnieku (5 ballu sistēmā) liecībā saņemt, vismaz pārlasīja ceturkšņa laikā mācīto materiālu un paši skraidīja skolotājam pakaļ lai varētu atbildot uz viņa jautājumiem kādi uzlabot savu sekmju rādītāju. Vajadzīgs jau bija mums pašiem, ne skolotājam. Tas tā, atkāpei.

Vēl kas, normāls skolotājs par viduvēju atbildi "grūtgalvim" ieliks labāku atzīmi nekā spējīgam skolēnam. Jo "grūtgalvis" būs mācījies, lai spēju robežās paustu savas zināšanas par tēmu, tajā pat laikā spējīgais skolēns nebūs pūlējies atbildei tēmā un sekli atbildējis.

Tagad drusku par mediķiem.

Atkal klīst runas par mediķu streiku un jautājumu par algām.

Nē, es nesaku, ka mediķiem pie viņu darbatbildības būtu jāstrādā par grašiem. Bet cik ētiski ir cilvēkam, kurš devis zvērestu glābt cilvēku reālās dzīves, atteikties veikt jebkādu medicīnisku manipulāciju tikai tāpēc, ka viņam par to neadekvāti maksā? Jautājums ir problēmas otra puse, noklusētā puse. Pie viena te atkal sanāk atgriešanās pie "kopmaciņa" - valsts kases - satura un neatliekamajām vajadzībām visās valsti veidojošajās sfērās.

Nedaudz izplūdu, vietām laikam saraustīti sanācis. Ceru, ka tikšu saprasta. Katram jautājumam taču ir vairākas apskatāmās puses. Es tikai aicinu izskatīt jautājumu kompleksi, ne vienpusēji. Tikai no kompleksas izpratnes radīsies kaut kas progresīvāks. Manuprat.

svētdiena, 2022. gada 18. septembris

Fantastu lekciju pasākums Centrālajā bibliotēkā, otrā diena

Tiešām sanāk ar dienas nobīdi.

Pasākuma otrā diena - 17.septembris. Sākās pasākums plkst. 11.00 ar Kristapa Andrejsona lekciju par Mordoru un isekai, Pēc tam Artis Āboltiņš stāstīja par ideoloģijas un propagandas atspoguļojumu Deivida Vēbera un Džona Hemrija darbos. Arturs Balts (Vaišļa) prezentēja savu grāmatu "Austris" un dalījās pārdomās par baltu cilšu saskarsmi ar "krievu pasaules" pēctečiem. Pēc lekcijām notika fantastikas miniviktorīna, kurai sekoja paneļdiskusija par aktuālām tēmām.

Jāpiezīmē, ka bija ieplānotas piecas lekcijas, diemžēl divi lektori "izkrita" objektīvu iemeslu dēļ.

Pēc pasākuma devāmies uz krodziņu Šveiks Stabu ielā brīvākā atmosfērā. Krodziņam mīlīgs noformējums, iekārtojumā pat jau paredzēts galdiņš lielākai cilvēku grupai, tā ka pat nebija pašrocīgi jāsabīda galdiņi, lai visi varētu sabiedriskoties vienotā kompānijā. Drusku nepatika kas cits. Krodziņā pasūtījumus veicām individuāli rēķinoties ar to, cik un ko nu katrs var atļauties un ar domu, ka katrs maksā par sevi. Kā jau pieraduši rīkoties visur citur, kur nu sanācis sabiedriskoties. Kad nu devāmies periodiski maksāt pasekojot tam, cik nu var vai nevar vēl atļauties, un pirms došanās mājās, izrādījās, ka meitene nofiksējusi rēķinu visam galdiņam kopā un ar lielu piespiešanos izdalīja nu tos rēķinus, kurus kāds nu vēlējās apmaksāt. Izdalot sistēma uzkaroties un esot vajadzējis iepriekš brīdināt, ka maksāsim katrs atsevišķi. Kaut kā neziņa palika - vai tā ir norma nepaprasot iepriekš summēt rēķinu vai arī tikai Šveika īpatnība? Būšu pateicīga, ja kāds padalīsies ar pieredzi.

Tagad bildes.

sestdiena, 2022. gada 17. septembris

Fantastu lekciju pasākums Centrālajā bibliotēkā, pirmā diena

 Atkal sanāk rakstīt ar praktiski dienas nobīdi, bet ceru, ka taps piedots.

Vakar, 16.septembrī sākās Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības divu dienu lekciju pasākums LatCon 2022 Centrālajā bibliotēkā Rīgā. Pasākums sākās 17.30 un beidzās slēdzoties bibliotēkai 20.00. Tika nolasītas divas lekcijas - Ilmārs Bite stāstīja par padomju fantastiku un tās zelta laikmetu, Aivars Liepa stāstīja par Baltijas limitrofiem, skatu uz Baltiju no Krievijas puses fantastiskajā literatūrā.

Lekcijas bija interesantas, bija rakstnieku uzvārdi, kurus dzirdējusi nebiju, it īpaši runājot par padomju fantastiem. Likās, ka esmu jaunībā izlasījusi visu, bet nekā. Varbūt tāpēc, ka daudzi netika tulkoti latviešu valodā kaut vai tāpēc, ka bija tapuši kā nodeva laikam ar nu ļoti izteiktu padomju ideoloģijas reklamēšanu.

Jāpiezīmē, ka māte Daba mums pirms pasākuma "uzdāvināja" savu "pasākumu" - praktiski visi ieradās uz lekciju pasākumu slapji kā pēc peldes ar visām drēbēm. Seeeen nav sanācis iziet no mājas tik izteiktā lietū.

Bildes no pasākuma. Piebildīšu, par pēdējām divām runājot, nenoturējos un caur logu nofotografēju Centrālajai bibliotēkai pretī, ielas otrajā pusē, esošo ēku. Ilgi nebija sanācis pastaigāt pa Rīgas centra ielām vienkārši tāpat, iepatikās ēkas atjaunotā fasāde.

piektdiena, 2022. gada 16. septembris

Drusku par skolotāju streiku un dažām citām lietām domājot

 Izlasīju paplašu rakstu par to, ka 19.septembrī paredzētais skolotāju streiks netiek atcelts. Viss jau skaisti, skolotājiem vajadzētu lielāku algu par to darbu, kuru viņi dara. Bet tam ir arī medaļas otra puse, par kuru laikam nav aizdomājušies vismaz parastie cilvēki.

Vispirms - jā, deputāti periodiski palielina sev algas. Tai pat laikā - cik ir to deputātu un cik to pašu skolotāju? Starpība ciparā milzīga. Ja to kopsummu, kuru sev "iedala" deputāti, sadalītu uz visiem skolotājiem, tāds grūti pamanāms uz balta papīra cipariņš sanāktu.

Laikam neviens īsti nav aizdomājies par to, ka valsts maciņš, kā jebkurš maciņš, nav bezizmēra. Visi ikgadējie izdevumi tiek saplānoti vadoties no šī maciņa satura pie viena tumšā kaktā noglabājot kaut ko supermelnai reizei. Līdz ar to, ja uz sitiena tiek kaut kur, kaut ar to pašu streiku, pieprasīts līdzekļu palielinājums, tas palielinājums ir "jāatrauj" kam citam. Varbūt tām pašām pensijām vai iedzīvotāju sociālajām vajadzībām. Streikojošie ir gatavi tam? Jo - vai viņi zina valsts šobrīdējo maciņa saturu un vajadzības citās sfērās? Ja zina, tad vai aizdomājušies par savu prasību sabalansētību ar kaut to pašu īpašo vajadzību cilvēku vajadzībām?

Viss ir relatīvs.

Tas, ka skolotājam, un īpaši ja skolotājs ir no Dieva, visai nosacīti paliek laiks privātumam - ģimenei, paša bērniem u.tml. - ir bijis visos laikos. Arī padomjlaikos. Atceros praktiskus gadījumus pašas skolotāju dzīvē, nu noslēpt pagrūti.

Labi, skolotājam reizēm tajās mācību stundas 45 minūtēs jātiek galā ar "Kamčatkā" sēdošajiem "dalbajobiem", kuriem viss mācību process ir pie kājas, jāizskaidro jaunais materiāls tiem, kuri tiešām grib ko iemācīties, jāpārbauda zināšanas par iepriekšējā mācību stundā runāto... Tad vēl mājās tās burtnīcas, sagatavošanās nākošajai mācību dienai.... "Sportistiem" tai ziņā laikam jau stipri vieglāk. 

Vēl kāds jautājums - vai tas bērns, kurš aizlaists skolā apgūt tās zināšanas, kuras pietrūkst vecākiem, ir mājās iemācīts cienīt skolotāju, pieaugušos vispār un savus skolasbiedrus pie viena? 

Ziniet, es ar nepacietību gaidu, kad sāks streikot sētnieki, apkopējas, atkritumu izvešanas darbinieki. To atalgojums arī ir nesamērīgi mazs tam darbam, kuru viņiem jāveic. Un pie tās līdzpilsoņu attieksmes, kuru jāsajūt.

Labi, tas bērns iegūs mazāk zināšanu pa to laiku, kamēr skolotāji streikos. Kamēr tas bērns pa mājām dzīvosies, neies skolā, viņam tomēr būs kādas nodarbes - dators, televizors, grāmatas, rotaļas pagalmā u.tml. Bet kas notiks ar ofisiem, ielām, ja apkopējas, sētnieki, atkritumu izvedēji nobriedīs streikam? Galu galā šo triju amatu pildītāji vāc aiz mums, neapzinīgajiem, tos sū****, kurus "saražojam" - slinkajiem iemest kaut papīriņus, cigarešu izsmēķus tam paredzētajās vietās - atkritumu tvertnēs, negibošajiem atkritumus pašiem izvest uz atkritumu izgāztuvēm...

Kopsavilkumā. Ja skolotāji izies uz streiku apzinoties arī otru jautājuma pusi, tad uz priekšu. Ja neapzināsies - varbūt vērts nevis streikot, bet nomainīt profesiju? Smagi skan, bet es laikam savādāk nevaru, nemāku. Skolotājs tomēr ir SKOLOTĀJS, nevis cērpjama aita.

trešdiena, 2022. gada 14. septembris

Drusku par vērtību kritērijiem un atmiņām

Man te relatīvi nesen viens "kekss" komentāros pārmeta to, ka dalos ar savām atmiņām par jaunību padomjlaikos. Laikam jau neapzinoties to, ka sausie, grāmatās un kur citur ierakstītie vēstures fakti ir tikai viens no skatījumiem un pagātnes notikumiem. Ir arī neformālais atmiņu vēstījums, kurš iziet no cilvēciskām atmiņām papildinot sausos vēstures faktus ar katra indivīda personisko vēsturi laika ritumā. Un šie abi skatījumi tikai un vienīgi papildina viens otru.

Man ir žēl tos manas paaudzes cilvēkus, kuriem vecāki nestāstīja savu pieaugšanas vēsturi, nestāstīja par tiem laikiem, kad paši bija jauni un pasaule bija savādāka. Šie manas paaudzes cilvēki šo "tradīciju" turpina saviem bērniem nestāstot savu pieaugšanas vēsturi. Žēl tāpēc, ka zināmā mērā paši ir nabagi garā un nolemj savus bērnus šai pat nabadzībai. Nauda jau nav īstenā bagātības mēraukla. Nav jau svarīgi, cik naudas kabatā, svarīgi ir tas, cik dvēselē un atmiņās bagāts esi. Protams, nauda ir nozīmīgs palīglīdzeklis dzīvei. Bet - bet nauda šodien ir daudz,  rīt tās var nebūt. Nauda ir mainīgs lielums, nemainīgas ir atmiņas.

Tas tā, ievadam.

Man jaunībā nepatika iet uz tolaik ļoti populārām diskotēkām. Vienreiz aizgāju, lai saprastu, ka nav priekš manis. Ne jau tāpēc, ka biju zilzeķe ar apaļām brillītēm un neko nesapratu no modīgām tendencēm. Vienkārši patika (un arī tagad patīk) iet uz deju vakariem, kuros dejo, nevis stampājas un kratās (labi, ja mūzikas ritmā) vienā vietā. Reiz kopā ar tā brīža draugiem izdevās vienu izlaidumvakara "dejošanu" pārvērst par tiešām dejošanu. Proti, mēs seši cilvēki, kas kopā veidoja trīs pārus, Bulduru tehnikumā, kuru toreiz absolvēja viena mūsu paziņa, laikposmā kamēr svētku vaininieki pēc oficiālās daļas sabiedriskojas pie svētku galda, sporta zālē, kura bija atvēlēta dejām, brīsniņu noskatījāmies uz publiku, kura stampājas un kratās, kamēr ansamblis spēlēja valsi, polku, rokenrolu utml. Sapratām, ka stampāties varam arī mājās un tad nu sākām dejot valsi, lekt polku, izdejot rokenrolu kā nu mācējām. Ziniet, tauta "pavilkās", jo dejot taču ir interesantāk, nekā stampāties un kratīties. Vai ne?

Vēl. Padomjlaikos bija nerakstīta norma, ka bija iedalījums tam, ka tas, ko runāja mājās, ne vienmēr atbilda tam ko runāja ārpus mājas. Arī strādājot un sarunājoties ar darba kolēģiem visai brīvā formā, reizēm skatījāmies pār plecu. Skaidrības labad - nu bija taču stukači darba vietās. Vismaz divi. Vismaz manā toreizējā darba vietā noteikti. Vienu mēs zinājām, neslēpa. Par otru jau tolaik vēsture klusēja. Bet nu par laimi nevienam nesanāca skaidroties Stūra mājā.

Kad vēl kas dalīšanās vērts uzplaiksnīs atmiņā, padalīšos.

Bet nu stāstiet bērniem savu jaunību, laikus, kuros jums zāle bija nu ļoti zaļa un jūra līdz ceļiem. Stāstiet par vietām, lietām, notikumiem kas jums bija apkārt tolaik. Lai paši vērtē un salīdzina ar savu laiku, zaļo zāli un seklo jūru.

pirmdiena, 2022. gada 12. septembris

Varētu būt interesanti

Drusku īsos vārdos par to, kas varētu būt interesanti.

1.  Man Krievijas karaspēka uzvedība Ukrainā atsauca atmiņā pagājušā gadsimta laikam 70-jos gados iznākušo Volkova bērnu grāmatu "Ugunīgais marānu dievs". No grāmatu sērijas par Burvju zemi, Smaragda pilsētu u.tml. Autors kā ūdenī skatījies nākotni vērojot. Iesaku pameklēt. Ja bibliotēkās nav atrodama, varbūt kādam mājās no bērnības aizķēries. Nu tiem, kuriem auru gadi iekrita padomijas gados, vajadzētu būt vismaz teorētiski. 

2.  Orki pauduši lūgumu, lai Krievijas karaspēku nesauc par orkiem.

3. Ir teiciens "no dziesmas vārdus neizmetīsi". Par to, kādi nu ir tādi ir. Ne tikai dziesmas vārdi, bet arī notikumi. Man zināms vismaz viens precendents, kad no reālas dziesmas izmeta reālus vārdus un visi atvieglojumā nopūtās. Kaut kur pērnā gadsimta 70-jos gados to izdarīja. No PSRS himnas izmeta vārdus, atstāja tikai mūziku. Neatceros, vai man sākumskolas klasēs bija vai nebija tās himnas vārdi jāmācās, bet noteikti atceros to, ka visādos oficiālos pasākumos, kuros skanēja vismaz divas himnas - PSRS un vēl kādas valsts - citvalstu himnām bija vārdi un mūzika, PSRS himnai tikai mūzika.

4. Pagājušajā ierakstā nedaudz uzrakstīju to, ko cauri gadiem atceros no Ukrainas apmeklējuma. Ir vēl viena skaista atmiņa no tā paša brauciena.

Toreiz, atpakaļceļā, tika nolemts trīs dienas veltīt Kijevas apskatei. Ar nakšņošanu pilsētas pievārtē, vecāki teltī, mēs abas mašīnā. No pašas pilsētas atceros vien to, ka bija plakāti, kuri reklamēja kaut kādu (neatceros, kādu) Rīgas kinostudijas filmu. Toties atceros pasakainās naktis Kijevas pievārtē:

Piķa melnas debesis ar spoža mēness un spožu zvaigžņu brošām. Uz zemi krītoša dzidra tumsa, izteikts melnums no koku ēnām un izteikta gaisma no mēness un zvaigžņu gaismas. Bez krēslainās parejas no tumsas uz gaismu. Tikai tumša strēle un gaiša strēle. Un neviena vēja pūsmiņa. Tikai dzidrs klusums dzidrā naktī.

Latvijā tādu nakti nav izdevies sastapt.

sestdiena, 2022. gada 10. septembris

Drusku atskati

Jau dažas dienas pagājušas, kā esmu atpakaļ Rīgā. Kaut kā jocīgi, bet atpakaļaklimatizēšanās kaut kā lēni notiek. Ķermenis vel iesprindzis un meklē kalnainu kustības trajektoriju. Glābj nedaudz tas, ka dzīvoju otrajā stāvā, arī pirmais stāvs pēc būtības ir beletāža. Ceļš uz lielveikalu arī ved augšup-lejup pa reiz bijušu kāpu.

Sen tā nav bijis, gadus septiņus. Kad pabiju larpā Lietuvā. Bet toreiz braucām uz dienām četrām. Kaut arī tur bija kalnaina lokācija.

Īsti nav skaidrs, kā klimatizēšanās notiek dēlam. Viņš jau šogad paspējis daudz pabraukāt un pabraukās vel, pirms gads būs noslēdzies.

Drusku jau minēju, ka Musaka salā drusku dīvaini likās, ka dažas būtnes klimta pa ielām visai nosacīti piesegtos peldkostīmos, pamanīju arī tādas dāmas, kurām kleitas vai garās bikses it kā bija uzvilktas, bet nu no tik plāna auduma, ka caurspīdēja apakšveļa. Dīvaini jau likās, bet varbūt esmu iepalikusi aizmugurē jaunākām tendencēm. 

Nedaudz Musaka sala man radīja atsauces uz Ukrainu. Ukrainā biju nu ļoti sen - 1978.gada augustā caurbraucot. Draudzenes ģimene paņēma mani līdzi, kad draudzenes tēvs vēlējās atvaļinājuma laikā apciemot dienesta biedru no Moldāvijas. Daudz jau neko no Ukrainas neatceros, bet tuvāk uz dienvidiem bija brauciens pa ceļu apartā stepē. Zilumzilas debesis. Visapkārt līdz apvārsnim nobriedušas labības lauki, ceļa malā ik pa gabaliņam papeļu alejas, lauku malā, gandrīz ceļmalā šur tur viensēta - baltin balta mājiņa ar salmu jumtu. Sapņa vieta.

Pagaidām nezinu, ar ko man asociēsies šī gada ceļojums. Pagaidām viss ir svaigā atmiņā.

piektdiena, 2022. gada 9. septembris

Nevar nesērot

Viņa jau bija karaliene, kad es ienācu šajā pasaulē. Visu manu apzināto mūžu nu jau krietni pāri pusmūžam viņa bija karaliene. Mans dēls ir pieaudzis viņai esot karalienei. Vesels laikmets. 

Visa pasaule viņu zināja. Daudziem viņa bija ne tikai UK karaliene. Kaut kas netverams. Pasaulei viņa pietrūks. Ilgi pietrūks. Kaut kāds tukšums iestājies.

Vesels laikmets beidzies.


trešdiena, 2022. gada 7. septembris

Pēdējā diena. Atēnas - > Rīga. Diemžēl bez bildēm, bet ... un pie viena neliels kopsavilkums

Iznāk ierakstīt ar vienas dienas nobīdi. Vakar ierakstīju par iepriekšējo dienu, šodien arī par iepriekšējo.

Cēlāmies 7-os. Lai sakravātos samērā ātri un dotos uz lidostu. Mums gan izlidošana 12-os, bet Kristapam gribējās būt lidostā jau pēc 9-ņiem rītā. Neziņa bija par čakaru izejot kontroli lidostā. Un tiešām sanāca neliela ņemtne. Izejot cauri tam pīkstošajam agregātam, man atkal kaut kas nopīkstēja. Un mūsu pirmās dienas versija par to, ka zandales pīkstinās apstiprinājās. Kad tai agregātā nopīkstēju, atgriezos izejas punktā, novilku zandales un izgāju tam agregātam cauri otro reizi, nekas nepīkstēja.

Par pašu lidostu - lidosta kā lidosta, kura apkalpo daudzus reisus. Liela, bet ticu, ka ir vēl lielākas.

Lidmašīnā atkal daudz ģimeņu ar bērniem. Vecumā no zem gada līdz kādiem apmēram pieciem gadiem. Izdevās piefiksēt laikam jau divas, ar kurām kopā lidojām uz Atēnām. Es laikam sāku novecot, bet īsti nesaprotu kāpēc bērnus vecumā zem gada ņemt līdzi atpūtas braucienā. Bet nu dievs ar to, paši ņēma, paši darbojās.

No Atēnām izlidojām pie turienes gaisa temperatūras ap plus 28 grādiem, Rīga mūs sagaidīja, ja nemaldos, ar plus 17. Atgriezāmies rudenī....

**************************

Tagad neliels kopsavilkums.

Ekstrēms jau priekš manis bija, Bet - uz beigām jau pieradu pie Atēnu ieliņu īpatnības. Staigāt pa mūsmājām pēc Atēnām ir vispār ļoti vienkārši. 

Vēl vakar no rīta iesmaidīju Kristapam "Kad un uz kurieni būs nākošais ekstrīms?"

Ir prieks par redzēto, piedzīvoto. Apmierināta, ka tiku galā ar piedāvājumu un bez kašķa un čīkstēšanas. Tas, ka reizēm gāju no soliņa līdz soliņam - nu neesmu sen vairs jauna meitene, izturības slieksnis iekliboja - nu, bet tiku taču galā. Paldies dēlam par šo izaicinājumu. Tagad zinu, ka varu, spēju tikt galā. Ne piecās minūtēs ar urrā uzrāvienu, bet spēju.

Atēnās pusdienojām vairākās ēstuvēs, bet tomēr reizes trīs aizgājām uz konkrētu vienu. Patika apkalpošana. Pie kam saimnieks jau katrā nākošajā sagaidīja īpašīgāk. Ja sanāk kādreiz būt Atēnās, sameklējiet klasisko tavernu Lolos, jūs sagaidīs omulīgs apalis ar nu ļoti šarmantām ūsām. Un būs apkalpošanas un ēdiena kvalitāte.

Man patika brauciens, iespaidi ilgam laikam.

otrdiena, 2022. gada 6. septembris

Septītā diena. 5.septembris. Musaka sala -> Atēnas (teksts garāks, bet bildes arī ir)

Vakar nesanāca ierakstīt, tāpēc lieku šodien. Vienkārši vakar sanāca diezgan ar piedzīvojumiem. Tagad pastāstīšu.

Vispirms drusku piemetinājums aizvakardienai.

Kamēr dēls gulēja, paplunčājos baseinā, pēc paklimtu drusku pa salas pilsēteli. Ekstrīms tiešām, vismaz priekš manis. Līmēšanās gar sienām, lai vispār kur tiktu. Toties man pa šo nedēļu uzlabojusies angļu valoda, viena pati nepazaudējos, spēju noorientēties visur un nokļūt kur man vajag.

Par angļu valodu runājot - grieķiem, nu, vismaz tiem, kuriem dikta saskarsme ar visa veida tūristiem - angļu valoda līmenī. Pat cilvēkiem tālos gados.

Man tā angļu valoda "atnāca vaļā" tādā līmeni, ka pat varēju saviesīgi aprunāties ar vienu kolumbieti. Musaka salas viesnīcā pīpējot uz nosacītā balkoniņa. Un pat bez dēla tulkošanas pasākuma.

Tagad par vakardienu.

Piecēlāmies ap astoņiem no rīta, paēdām viesnīcā brokastis. Pēc brokastīm savācāmies, izrakstījāmies no viesnīcas iepriekš noskaidrojot, ka sagaidītājs mums atbrauks pakaļ drusku pēc diviem, lai vestu atpakaļ uz ostu. Lai mēs aizkultos atpakaļ uz Atēnām.

Rīta pusē laiski aizlīmējāmies gar māju sienām līdz pludmalei. Dēlam plāns - nopeldēties, drusku pasauļoties. Es neriskēju līst jūrā. Vakardiena vējaina, arī ūdens dibens akmeņains, vispār pludmalē smiltis bija mazākumā, vairāk smalki, pavisam sīki akmentiņi. Bija pat jocīga sajūta, kad vējš uzpūta virsū tos smalkos akmentiņus. 

Puikas pelde - viņam jocīgas sajūtas. Kad iekāpj ūdenī, tas drusku līdz ceļiem, bet kā uznāk vilnis - pāri viduklim. Vēl paklupa uz tiem jūras akmeņiem un sabrāza roku. Gāju pēc plākstera parastā.

Ja kas, bildēs ir dažas, kurās iepozēju. Bet neņemiet mani galvā,labāk apskatiet fonu.

Pēc jau kompānijā ar kolumbieti devāmies uz prāmi. Mums tā kompānija sanāca tāpēc, ka caur vienu tūrfirmu to salas braucienu sarunājām. Un bija plānots, ka mūs visus trīs Atēnās no prāmja savāks un izvadās pa nakšņošanas vietām.

Jāsaka, ka ja lidmašīnā no Rīgas bija daudz bērnu, tad prāmī no Musakas salas - daudz suņu, kuriem tiekoties bija vēlme savstarpēji pakomunicēt suņu valodā.

Prāmis par spīti nemierīgajai jūrai  brauca visai ņipri. Un tomēr Atēnu ostā iebrauca ar apmēram 40 minūšu nokavēšanos. Vajadzēja iebraukt pirms deviņiem vakarā, iebrauca ap pusdesmitiem, nedaudz pāri. Trijatā meklējām to, kuram vajadzēja mūs aizvest prom no ostas. Neatradām. Dēls atrada vedēja kontaktelefonu, sazvanījās. Izrādās, cilvēks iepriekš aizmirsis plānotājā ierakstīt mūsu savākšanas pasākumu, lai nu mēs kuļoties pašu spēkiem uz savām adresēm. Jauki un laipni, praktiski nakts laikā. Tomēr izdevās atrast taksometru, bet pirms tas mūs kur veda - puikam nācās vēl aizkājot līdz bankomātam. Taksisti konsekventi tikai skaidru naudu Atēnās pieņem par savu pakalpojumu. 

Lieki teikt, ka tad, kad iekūlāmies nakšņošanas vietā - nekas mīļāks par gultiņām nebija.

Bet nu tagad bildes.

svētdiena, 2022. gada 4. septembris

Atēnas. Sestā diena. -> Musaka sala

Ar to, ka šorīt braucam uz Krētu, nokļūdījos. Braucam tomēr uz Musaka salu. Tomēr nav mirstama vaina. Kreta ar savu vēstures griezumu ir nu ļoti pazīstamas. Šo salu dzirdēju pirmo reizi. Kaut arī tā, cik te jūtams, tīristu iecienīta vieta.

Bet nu, pēc kārtas.

Cēlāmies puspiecos no rīta, lai mūs pussešos savāktu no mītnes vietas un aizvestu uz prāmi ostā. Ostā bijām jau nrdaudz pirms sešiem, nācās pagaidīt, kamēr sākas iekāpšana. Prāmis atgāja 7.15. Musaka salā pienāca 11.45. Pa ceļam daudz saliņu, kuras pa gabalu izskatījās slikti apdzīvotas un bez jel kādiem kokiem. Tuvumā piebraucot kādi koki tomēr atradās.

Bildēs vēl ir viena saliņa, tās pilsēta. Tajā saliņā prāmim starppietura bija.

Jau ostā izkāpjot, Musaka apbūra ar savām balti krāsotām mājiņām, mājām. Tīrības sajūtas radīšana, kaut arī šur tur trešs manāms, kā jau visās biezi staigātās vietās. Toties ielas te ir VĒL ekstrēmājas, nekā Atēnas. Ne tikai stāvuma dēļ, bet ari tas, ka tās ielas, kuras dēļ platuma ir vienvirziena, še spiestā kārtā ir divvirziena. Pie viena - Atēnās ir gājēju ietve un braucamā daļa tomēr. Še gājēji līmējas gar sienām, jo visa iela ir braucamā. Labi, ka abās pilsētās vadītāji ir nu izteikti uzmanīgi un iecietīgi, uzmanās paši un uzmana gājējus, lsi nesanaktu negadījumi.

Pie viena pamanīju dāmas, kuras klimta pa pilsēteli slikti piesegtos peldkostīmos. Kaut kā neierasti, bet puika teica, lai neiespringstot. Tā šajās vietās esot ierasta liet un visiem esot vienalga.

Tagad nedaudzās šodienas bildes. Kā nopublicēšos, tā dušā un izbaudīšu filmās redzēto standarta tūristu izklaidi - (vispirms duša, tiesa) viesnīcas peldbaseinu. Nu reizēm taču drīkst justies ka standarta vidusmēra turists, vai ne?

sestdiena, 2022. gada 3. septembris

Atēnas. Piektā diena

Šodienas plānā bija došanās uz Antonis Benakis muzeju. Muzejs privāts, un, kā par brīnumu, somas nebija glabātuvē jāatstāj.

Turp devāmies jau ap 11-iem. Ar metro līdz laukmam, kura vienā malā Atenu parlaments ar visu interesanti tērpto godasardzi. Jāsaka, šodiena sanāca interesanta - kad sapratu, ka neesmu ilgi pīkstējusi "kājiņas īsiņas, kājiņas nogurušas, gribu soloņu", bijām jau beiguši muzeja apskati un gājām uz metro pieturu atpakaļceļam.

Muzejā - ja pareizi sapratu, Grieķijas vēsture cauri laikiem. No arheoloģiskās senvēstures līdz mūsdienām ar modernās mākslas izstādi (mums tā modernā māksla neviesa interesi, pietiek jau ar pašmāju modernismu). Bildēju daudz un šoreiz mani sievietes sapratīs - daudz senlietiskas rotaslietas, daudz tērpu, kuri raksturo Grieķijas reģionus, vispār visādi tērpi un rotas. Bija arī daudz Bizantijas laiku ikonas, altāri. Ikonu vid - ļoti daudz Dievmāte ar Dieva dēlu.

piektdiena, 2022. gada 2. septembris

Atēnas. Ceturtā diena, bildes

Tagad lieku bildes. Puikam tā kalnā kāpšana un atpakaļceļā ieskriešana saldumu veikalā sanāca krietni ātrāk, nekā iešana kopā ar mani. Iespruka sivas bildes no vakardienas, bet ceru, ka piedots taps. Un arī tas, ka viss jūklī, nav īsti pēc kārtas.

Atēnas. Ceturtā diena. Bildes būs vēlāk

Sēžu viena mājās pēc dienas izstaigas, Kristaps aizgāja uzkāpt tajā kalnā, kurā es pirmajā vakarā izbeidzos.

Kaut kā pavēlu izkasījāmies šodien. Puikam miegs iekrājies, nogulēja līdz apmeram 12-iem.

Nopirkām aptiekā "uzpurņus". Lai varētu ar metro pabraukāt. Nobraucām četras pieturas, lai ātrāk nokļūtu līdz arheoloģijas muzejam. Puika vismaz vienā virzienā Mājas-Muzejs ietu ar kājām, nav jau tālu. Tomēr mums abiem jārēķinās ar to, ka viņa mamma ir kundzīte gados un mazāk mobila. Brižiem kājiens no soliņa lidz soliņam.

Metro, pirms tā biļešu pīkstināmā agregāta, nopirkām diennakts biļetes. Tajā agregātā valodu izvēlē arī krievu valoda. Nu klīst pa Grieķiju arī krieviski runājošie.

Muzejā atkal mugursomu nodošana, toties bildēt varēja. Tiesa, bildēja tikai puika, viņam kabatas. Man kleitās kabatu nav, mobilo atstāju somā, jo kaut kā negribējās visu laiku rokās turēt. Toties puika man apsolīja vēlāk iedot arī savas šīsdienas bildes. Kad nokāps no kalna, kurā arī taps bildēts.

Un šodien atkal skaļās cikādes... Un arī palmu daudz...

Pusdienas ēdot, nosmaidījām. Mūs apkalpojot neiedeva maizi. Ātri pierod pie īpatnības, ka pirms pasūtītā ēdiena iedod ne tikai standartā ūdeni ar ledu, bet arī maizi. Tas, ka dod ūdeni ar ledu, un pie kam par brīvu - dikti svētīgi. Pastaiga kādos ap 30 grādiem siltumā raisa mērenas slāpes. Un patīk apkalpošanas kultūra, ēstuvju darbinieki izturas superlaipni. Var pat palūgt kastīti neapēstajam uzreiz, lai vēlāk mājās varētu ēdamo piebeigt. Rīgā zinu laikam tikai pāris vietas, kurās neapēsto iesaiņos līdzņemšanai.

Nedaudz papildinājuma tekstuāli pie otrās un trešās dienas

Iepriekšjās dienas drusku ierakstīju, bet principā liku bildes iekšā. Šobrīd nedaudz papildināšu tekstuāli. Jau iepriekš lūdzu piedošanu, ka publicēju bildes bez īpašīga paskaidrojuma. Ainiņas no pilsētas manuprat labāk nodod pilsētas auru.

Kad mājās, pirms brauciena, teicu, ka došos ekskursijā uz Atēnām, man viena dāma izteicās, ka Atēnās neesot ko redzēt vairāk pa Akropoli. Aha. Bildēs jau redzējāt, ka ir gan un padaudz. Es tik drusku pabildēju.

Vakar jau izteicos par cikādēm. Pie šiem kustoņiem klātpiemetināšu, ka pilsēta zaļa. Pat diezgan šaurā ieliņā ielas zonā aug kociņi. Citronkoki, apelsīnkoki. Pie katras ēstuves nu ļoti izteikti daudz laurlapu krūmi.

Vecpilsētas šaurībā ir ielu posmi, uz kuriem ļoti šaurībā viena blakus otrai saspiedušās ēstuves ar savu āra zonas galdiņu izkārtošanu. Un visur, it īpaši vakarpusē, par apmeklētāju skaitu grēks sūdzēties.

Tūristu pieplūdums pilsētā. Nu ĻOTI daudz. Mūsu vecpilsētu "apsēdušo" tūristu skaits uz Atēnu fona - tuvu nullei. Bet to, ka tūristu daudz - var jau redzēt manās aizvakardienas bildēs ar Akropoles Panteonu fonā. Par Akropoli runājot - uz to no nosacītās lejas skatoties "Ko? Un es tur uzkāpu?". Labi, ka uzkāpām otrajā dienā, kad bijām izgulējušies. Bet jau trešajā dienā, šodien - nezinu, vai manis pietiktu uzrāpties. Vēl viena fīca - es uzrāpos Akropolē, bet uzreiz sameklēju vietiņu, uz kuras apsēsties, bet redzēt apkārtni. Kamēr dēls pa kalna virsu pārvietojās visu apskatot tuvāk. Un, galvu grozot uz visām pusēm, ieraudzīju gandrīz paslēptā nostūrī LIFTU. Urrā. Kā dēls beidza savu pastaigu un pievienojās man, devāmies turp. Izrādījās - lifts paredzēts cilvēku ar īpašām vajadzībām transportēšanai šurpu turpu. Es tai grupā iederos, puikam nācās rāpties lejā paša spēkiem. Tiesa, man nācās uz lejupbraukšanas laiciņu konfiscēt puikas keponu un ar to aizsegt mutes un deguna daļu. Izrādijās, maska liftā vajadziga, bet, protams, nu nebija mums. Tad nu pēc lejupnokļūšanas devāmies uz Akropoles muzeju.

Akropoles muzejs uzcelts uz jau iekonservētas izrakumu vietas. Gan pie ieejas muzejā, gan muzeja pirmajā stāvā stikla grīda zem kājām un var no augšas paskatīties uz to, kas palicis līdz mūsdienām no jau vēstures. Var pat pēc muzeja ekspozīcijas apskates turp nokāpt un paklaiņāt pa vēsturi. Muzejā mugursomas bija jānodod garderobē un fotografēt nedrīkstēja. Tāpēc man nav bilžu no tā muzeja. Apbrīnoju muzeja zāļu uzraugus - visu dienu uz kājām, izteikti vaktēt tūristus un tiem aizrādīt, ja nu tie tomēr izdomā ar mobilajiem fotografēt.

Vēl vakar, pēc otrās pastaigas tūres, cerējām pabraukt kādu pieturu ar vietējo metro. Atkal "aplauzāmies" - metro vajadzīgas maskas. Nekas, šodien nopirksim katram gadījumam. Ja nu kas un kaut kur būs vajadzīgs.

ceturtdiena, 2022. gada 1. septembris

Atēnas. Trešā diena

Šodien vienkārši divos piegājienos pa trim stundām katrā paklimtām pa pilsētu, pie viena nopirkām divu dienu tūri uz Krētu, Mikēnām.

Bet tās cikādes! Div' ar pusi dienu garumā gaišā dienas laikā.... Ja esat dzirdējuši sienāžu bara sisināšanu vasaras novakares lauku pļavās, tad pareiziniet šo ar n skaitli pilsētas ielās. 

Dzīvojam pilsētas vēsturiskajā centrā, ar šaurām, kalnaini stāvām ieliņām. Šodien izlīdām no paša centra un nokļuvām vietā ar jau ierastu ielu platumu. Un ziniet, Atēnu apstākļiem - tas, kas mums Latvijā tiek uzskatīts par kalnainu, Atēnās droši var tikt uzskatīts par līdzenu. Tas, lai saprastu esību. Katrā gadījumā pilsēta ir stabils divi vienā. Tas ir - vai nu ceļojums kalnos vai uz kādu pilsētu. Tad Atēnas apvieno gan kalnus, gan pilsētu.

Ieklīdām pilsētas nacionālajā parkā, izkūlāmies pie parlamenta ēkas un paspējām uz goda sardzes maiņu. sardzes maiņa - kaut kas unikāls, neierasts. Ne tikai sargkareivju formas tērpos, bet arī sardzes maiņas izpildījumā.

Bildes no šodienas. Ņemiet par labu.