sestdiena, 2021. gada 30. janvāris

Dažas lietas

  1.  LFFB lapa ir mainījusi savu dizainu un vispār daudz ko. Līdz ar to daudzas lietas ir gājušas zudībā. Piemēram, mani tulkojumi un intervijas ar LFFB biedriem un draugiem. Ilmāra Bites zūdībā aizgājušos rakstus vēl var atjaunot, ko es pamazām daru, - Ilmārs uz daudziem diskiem ir saglabājis visu, kas reiz tapa rakstīts. Man ar kompju maiņu objektivu iemeslu dēļ un vienu pazaudētu flešku ir gājis zūdībā viss paveiktais. Pat no tagad esošās fleškas daudz kas ir zudis gļuka dēļ.
  2. Beidzot pa ilgiem gadiem ziema ir ziemīga. Kā ap Ziemassvētkiem uzsniga, ta turas visu laiku. Tiesa, bija viens kušanas brīdis, bet nenokusa līdz galam tik piesniga klāt. Ir ziemas sajūta, bet man ziema sāk parasti kaitināt jau ap janvāra vidu. Gaidu pavasari un vasaru.
  3. Mes ar dēlu meklējam jaunu dzīvokli. Tā parasti notiek, kad dzīvoklis tiek īrēts. Šajā mēs noturējāmies nedaudz vairāk par gadu. Mums vajag divistabu. Gribētos jau Rīgā, bet Rīgas dzīvokļu cenas pagaidām ir nepavelkamas. Atkiek vienīgi Ludza vai Rēzekne. Un Rēzeknē labāka satiksme ar Rīgu - trīs vilcieni un daudz autobusu. Un Ludza ir pusstundas brauciena attalumā, Vilcienu sarakstu zinu, tik vēl jāapgūst autobusu saraksts turp un atpakaļ virzienā uz Rīgu.
  4. Ir maz cilveku, kurus negribu satikt vairs nekad. Nevis tāpēc, ka būtu kāds ienaids, vienmkārši viņu laiks manā dzīvē ir beidzies un nav ko kustināt bijušo. Atmiņas par kopā pavadīto laiku ir jaukākas.

otrdiena, 2021. gada 26. janvāris

Rīts ar kafiju

  1.  Ziemīgums sāk kaitināt. Iepriekšējās dienas stipri kusa, tagad drusku piesalis un pat sīks sniedziņš pa nakti uzsnidzis. Visriebīgakais laiks, kad nosēsties uz pakaļas var bez problēmām pat uz līdzenas ietves. Man šis risks ir dubultā, jo kreisās kājas sēžas nervs ir iekaisis, pat kapsikams nepalīdz tam nervam pārtraukt savu īdēšanu, līdz ar to visa parvietošanās atgādina pingvīna čāpošanu. Un kāpiens pa trepēm no/uz ceturto stāvu vispār ir katastrofa.
  2. Pa aizmuguri lapai skatoties redzu, ka tiek lasīti pat vecaki teksti. Tas priecē. Tik žēl, ka komentāri ir minimāli.
  3. Ar LFFB papīriem, kas iesniedzami Uzņēmumu reģistrā, datoeizētā līmenī viss ir kārtībā, tik jaizdomā viņu izprintēšanas jautājums karantīnas kontekstā un Rīgā jānoķer cilvēki, kas visu parakstītu. Tad vēl pasts, valsts nodeva un nosūtīšana uz reģistru. Viens no karantīnas labumiem - kopsapulce var notikt onlainā visiem izdevīgā laikā un nav jāmeklē telpas, kurās uz pāris stundām savākt cilvēkus kopā. Un īsti pat neesmu parliecināta, vai maz drīkst šajā laikā pulcēties pat tik mazskaitlīgā daudzumā.
  4. Kaut tas kroņa vīruss ātrāk beigtos. Tas aptur visu sabiedrisko un ekonomisko dzīvi. Pasākumus neviens nerīko karantīnas dēļ - lai cilvēkus kaut nedaudz pasargātu no iespējas saslimt. Daudzi uzņēmumi vai to filiāles klapējas ciet, jo vai nu slimības dēļ nav, kas strādā, vai arī pašas karantīnas dēļ produkcijai nav vēlamā noieta un uzņēmums strādā ar mīnusu.
  5. Man patika un joprojām patīk aprakstīt visādus pasākumus, kuros piedalos, citas vietas, kurās notiek kaut kas vērā ņemams. Tagad atliek rakstīt tik pardomas par lasīto vai redzeto televizorā. It kā jau tēmas pietiek, bet.... Par grāmatām rakstīt švaki sanāk, jo gadiem ejot ir pasliktinājusies redze un jāiet pie okulista pēc brillēm. Ļoti gribas ko izlasīt, jau sakrājusies kaudzīte lasīšanai, bet acis sak sapēt jau pec pirmās atkapes, jo acis jasasprindzina, lai burtus saskatītu. 

trešdiena, 2021. gada 13. janvāris

Atkal biju Rīgā

 No 11.janvāra vakara līdz 12. janvāra vakaram biju Rīgā. Nakšņoju pie paziņām. Zinu, ka pašlaik ir karantīna, uzpurņu un 2vu metru laiks kā arī ieteikums neviesoties. Tomēr bija jābrauc parādsaistību sakarībā un arī satikt dažus cilvēkus dažu darījumu izrunāšanai. Kovida karantīnas dēļ savā braucienā ievēroju iespēju robežās visas karantīnas noteiktās prasības. Ceru, ka ir izdevies izvairīties no vīrusa, vismaz nejūtos pēc puspiebeigtas mušas. Ja neskaita kreiso kaju, kurai apsaldējies sēžas nervs un bieži jāņem talkā ziede Kapsikam, kas iziesta kājā ļoti palīdz sāpju noņemšanai un nomierina sadumpojušos nervu. Īsti nezinu, vai šī ziede ir pasūtāma caur ārstu vai vienkārši nopērkama. Reiz Rīgā pirku bez iepriekšēja ārsta apmeklējuma, Ludzā ārstei par šo ziei nebija informācijas, nācās paskaidrot, jo ziedi zinu - nav pirmais sēžas nerva apsaldējums, kur glābiņš ir šī ziede, un ārstei nācās sazināties ar aptieku, lai šīs zāles pasūtītu no Rīgas. 

Tomēr pamattēma ir Rīga divās dienās, tāpēc rakstīšu par to.

Ir patīkami, ka pamazām pilsētas centrālās ielas sakārtojas normālai satiksmei. Tiesa, ir nelieli ieildumi par veloceliņiem. 

Ne visas pilsētas ielas ir vienvirziena ielas. Daudzas ir abvirzienu ielas. Un uz ielas vietas pietiek lai divas pretībraucošas automašīnas samainītos. Kāda rūķa pēc te vēl iebāzta vieta veloceliņam? Tikai lieka autosastrēguma vieta, lai visi varētu samainīties. Veloceliņi rullē tālāk no centra, kur ielas plašākas un satiksmes ziņā nav problēmu.

Skumdina, ka koronas vīrusa karantīna ir par iemeslu daudzu sīkuzņēmumu bankrotam. Kafejnīcas un citas ēstuves kaut kā vēl lāpās ar ēdienu un dzērienu gatavošanu līdzņemšanai. Bet - ja līdzņemšana nav domāta un paredzēta lietot mājas? Ja nav iespēju šo pārtiku apēst mājās, kuras ir citā Latvijas nostūrī? Atliek vie šajā klimatā meklēt parkā puslīdz neaizsnigušu soliņu un steidzīgi norīt pirkumu. Normālā tempā ēdot var izsalt līdz kauliem un vēl tālāk. Ēst transportā uz mājām? Sanāk līdzbraucēju kacināšana, jo ne visi var atļauties nopirkt ko ieēdamu pa ceļam. It sevišķi tajos gadījumos, kad mājas ir patālu no Rīgas (4 - 5 stundas brauciena sabiedriskajā transportā) un transporta biļete grozās ap 10 eiro.

Tomēr šīs dienas bija prieks par pilsētu. Tā mainās un attīstās. Kā Rainis teica "Mainīgā, mainies uz augšu". Tiesa, teiciens ir no lugas, kurai ar Rīgu maz sakara, tomēr tas netīšām kļuvis universāls.

Tikšanās ar draugiem atcēlās. Atcēlu to pati. Jo kāja joprojām prasa soliņu un nepārtruktu iesmērēšanu ar Kapsikam un vienam no draugiem ir ikgadējais ziemas bronhīts, kas šajā klimatā mūs abus apgrūtina no pastaigas pa pilsētu. Ja vēl kafejnīcas strādātu normāli, nevis līdzņemšanai, tad pie tējas tases un bulciņas varētu pasēdēt un papļāpāt. Ceru, ka pēc 25,janvāra, kad tiks atcelti vēl daži ierobežojoši faktori, izdosies ar draugiem kur pasēdēt iekštelpās un papļāpāt par būtiskām lietām.

Varbūt tāpēc nedaudz priecājos par Ludzu, kurā maz saslimušo ar kovidu (neesam jau Rēzekne bai Daugavpils, kurās saslimšana ir daudz lielāka un smagaka). Un vispār, vadoties no vispārējās statistikas, Latgalē ir maz kovida perēkļu, tā prakstiski ie brīva vi šī vīrusa.

Rīgā mani vēl iepriecināja tas fakts, ka tur lielākais vairums cilvēku staigāja ar "uzpurņiem" ievērojot pretkovida prasības. Tas, laikam jau kādā no iepriekšējiem rakstiem minēju, pasargā ne tikai no kovida, bet arī no citām saslimšanām, kuras var viens otram uzšķaudīt negribot. Vairāki zaķi vienlaicīgi.


svētdiena, 2021. gada 10. janvāris

Ziemīgas noskaņas

 Šogad Ludzā kā sniegs uzkrita pirms Ziemassvētkiem, tā turas vēl tagad. Sen tā nav bijis, ka abas ziemas svētku dienas ir baltas. Ziņās un no radiem, draugiem esmu dzirdējusi, ka Latvijas ziemeļu daļā balta ziema ir parasta parādība. Tagad par to pārliecinos pati.

Pērn te sniegs parādījās tik uz piecām dienām starp Ziemassvētkiem un Jaunu gadu, kuri abi bija melni. Togad draugs ar rīta vilcienu brauca ciemos no Rīgas un pa logu skaidri saskatīja to robežu, kurā sākās baltā Latvija. Bija pārsteigts.

Pedējos gadus Rīgā un Pierīgā sniegs vispār ir reta parādība. Vairāk un biežāk tas ir Latgalē un Vidzemes ziemeļu daļā. Laikam tādēļ, ka kontinentālāks klimats. Piejūras reģionos jau ar to sniegu ir kā ir. Kaut gan klīst runas, ka vikingu laikos Baltijas jūra aizsala tā, ka mūsu pašu kurši uz Skandināviju sirot kamanās brauca.

Pati bērnību un jaunību atceroties prātā nāk pastaigas jūrmalā, kad jūra bija aizsalusi krietni tālu no krasta zonas un pa ledu gājām apskatīt neaizsalušo jūras daļu.

Vispār mana paaudze var novērot un sajust klimata izmaiņas uz silto pusi. Sniegs un sals ar katru gadu vairāk atkāpjas uz Latvijas ziemeļu reģioniem, kuros ir vairāk kontinentālā klimata. Man liekas, ka vēl savas dzīves laikā piedzīvošu to, ka Latvijas ziemās sniega nebūs nemaz un nekur. 

Interesanti, kā sniegu slēpotgribētājiem nodrošina Žagarkalnā. Tur uzkrīt sniegs vai arī visa trase tiek nopūsta ar mākslīgo sniegu? Mūsdienās jau daudzi slēpotgribētaji dodas uz Alpiem un citiem Latvijai tuvajiem aizrobežu kalniem. Ja līdzekļi atļauj.

Skolas gados man ziema patika tikai līdz Jaunam gadam, tad sāka apnikt tas baltums uz ielām. Gribējās vairāk saules un siltuma. Tagad ilgojos pēc sniega.

sestdiena, 2021. gada 9. janvāris

Pārdomas krimiķusus skatoties

Skatoties krimiķus pirmajā plānā vienmer ir labie, kruri ķer un apcietina sliktos. Otrajā plānā parasti paliek abu pušu ģimenes, tuvinieki. Tie šajos seriālos tiek pieminēti garāmejot, izmeklēšanas gaitai nepieciešamajā intervālā.

Tomēr, ja tā padomā, abam pusēm ir ģimenes, bērni. Kas notiek ar viņiem izanalizējamā gad,ijuma rezultātā? Kā apkārtejā vidē dzīvot un sadzīvot tiem, kuru ģimenes loceklis izrādījies sliktais un nokļuvis ieslodzījuma vietā?

Pati reiz saskāros ar šādu situciju, kad strādāju skolā Vecmīlgrāvī. Skolas tehniskās darbinieces dēls bija līdzdalībnieks smagā kriminālā noziegumā, kuru prese izpūta pa visu Latviju. Puika izcieta sodu apcietinajuma vietā, māte turpināja strādāt skolā. Mums bija grūti komunicēt ar šo sievieti zinot viņas dēla nodarīto. Vairak par pieklājibas frāzēm un tiesajiem darba jautājumiem nesanāca. Pat kopīgajos darbabiedru pasākumos bija grūti viņu aicināt, uzaicināt. Tāda nu bija sabiedrības attieksme - ar ļoti lielu neziņu un neērtības sajūt. Tā arī neuzināju, kā jūtas viņa. Bija kaut kādas bailes pajautāt un vispār aizskart šo tēmu.

Vadoties no šīs pieredzes, manī joprojām ir neziņa par to, kā rīkoties līdzīgās situācijās. Arī tajos gadījumos, kad bojā aizgājis kāds no tā saukto labo puses.

Abos gadījumos ģimenei ir jāatrod spēki dzīvot tālāk sākot dzīvi praktiski no nulles.

Es neaizstāvu noziedzniekus, bet manī ir līdzjūtība pret viņu ģimenēm un citiem tuviniekiem. Ne tā audzināts un ne tā gribets.