pirmdiena, 2022. gada 28. februāris

Rīts. Kafija. Domas.

 Uzreiz lūgums. Pirms ko teikt, izvērtēt teikto. Kādam tas liksies sviests, kādam - kaut kas, par ko padomāt. Vispirms jau neuzstāju uz to, ka viss ir negrozāmi tā, kā izteicos.

Pamodos, uzvārīju kafiju, sēžu pie loga un priecājos, ka aiz loga saulīte spīd. Tik pēdējā laikā sāku saprast to iepriekšējo paaudzi, kura no saviem gudrajiem augstumiem reiz teica: "Iemācies novērtēt to, ka esi dzīva, to ka pamosties no rīta". Agrākos gados par to reizēm iesmīkņāju no cikla - "Ko veči no dzīves saprot, ir jādomā par rītdienu, ko rīt darīt". Par savu attieksmi pret jēdzienu "rītdiena" izteicos kaut kad iepriekš.

Laikam pamazām sāku saprast, ka vispirms Daba, Planēta vai kas nu tur mums uzdāvinājusi iespēju izdzīvot vēl kaut neilgu laiku. Zinu, pienāks mirklis, kad aizmigšu uz nepamošanos, bet šobrīd man ir uzdāvināts laika ko vēl padarīt. Kaut satikt kādu cilvēku un pateikt viņam kādu labu vārdu. Vai tas ir maz?

Mums ir uzdāvināts šis mirklis, lai mēs kaut uzsmaidītu sev skatoties spogulī... Te varētu izplūst daudz un dikti, bet galvenais laikam ir viens - ja reiz mums ir dāvāts mirklis, tad kāpēc lai to neizmantotu kaut kam? Un nav svarīgi - pasaules glābšanai vai vienkārši kafijas tasei pie kamīna sēžot. Vienkārši - dzīvojam nevis klusi īdam kaktā 'Viss ir slikti, nekas nav labi".

Baidīties no nāves? Es nebaidos. Zinu, ka nodzīvošu tikai tik ilgi, cik nu man tas laiciņš atvēlēts. Nav ko baidīties, aizmigsim kad laiks būs pienācis neatgriezeniski. Neatkarīgi no tā, vai miljonārs vai sētnieks. Par mūsu "aiziešanu uz mākoņa maliņu" raudās tie, kurus mēs atstāsim šeit izdzīvot viņu šodienas. Raudās tie, kuru šodienās mēs esam "sliedi atstājuši". Svarīgi jau ir nevis trīcēt un baidīties no nāves, bet izdzīvot šodienu tā, lai vismaz sāpi kādam nenodarītu.

Vīpsnu izraisa tie, kuri, vismaz feisbukā esmu pamanījusi, aktīvi aģitē par/pret kovida vakcīnām kā vienu no argumentiem izmantojot "jūs nomirsiet". Tiem gribas pateikt - "Beidziet ākstīties, viskaitīgāk uz pasaules ir dzīvot. Jo dzīve vienmēr beidzas ar nāvi". Cits jautājums jau ir tajā, vai mēs izdarīsim vai neizdarīsim muļķības, kuru sekas - kāda nāve relatīvi nelaikā.

Turpat vēl nedaudz par karu kā tādu iedomājoties. Tiesa, par šo tēmu esmu jau "izplūdusi" iepriekš, it sevišķi svaigāko jaunumu rakursā. Tāpēc laikam jau vairs tā īsti neizplūdīšu, tik nedaudz papildināšu.

Kad skolas gados ir pa laikam dzirdēju frāzi "Pret karu, par mieru visā pasaulē" skolā, reizēm vēlākos gados kādā ārzemju filmā, smīkņāju kā par nolietotu lupatu un nodevu ideoloģijai. Tik pamazām, gadiem ejot, sāku pamazām izprast frāzē ietverto jēgu.

Ja tā padomā, vienalga, vai karš notiek paša pagalmā, vai kaimiņa sētā, vai kaut kur Tambulambu Pētersīlijas karalistē - tas sēj iznīcību. Mana paaudze noteikti atceras tēvu, vectēvu stāstus par Otro pasaules karu, mēs atceramies Afganistānas bezjēdzīgo batāliju.... Vai šie zaudējumi ir mazsvarīgi? Ir pazaudētas paaudzes, kurām vajadzētu zemi art un baznīcu celt. Teikt, ka pašreizējie notikumi Ukrainā mūs neskar? Ja tā padomā, mūs skar pat Sīrijas notikumi. Kaut zināmā mērā personiski. Personiskumu varu izskaidrot kaut ar Pasaules kartes palīdzību.

Kartē mēs varam noteikti saspraust karodziņus tajās teritorijās, kurās dzīvo un strādā kāds no radiem, draugiem vai vienkārši paziņām. Un tad jau ir vēlme, lai viņiem tur viss ir kārtībā. Bet mūsu radiem, draugiem, vienkārši paziņām arī ir radi, draugi, vienkārši paziņas, kuriem arī labu vēlam... Un tā var droši turpināt šo ciklu. Tad nu sanāk - kam sliktu vēlam? Tik nejauki, ka novēlām nevajadzīgas kara šausmas?

Galu galā, ja tā padomā - mēs varam ar kaimiņu svētdienās šņabi sadzert, pirmdienās tiesāties par auglīgu ežas gabaliņu.... Bet, cik svarīgs mums būs tas šņabis un ežas gabaliņš, ja kāds apmaldījies šāviņš sagraus kaimiņa māju mūžībā aiznesot pašu kaimiņu viņa bērnus bāreņos atstājot?

sestdiena, 2022. gada 26. februāris

Tomēr turpinājums Domām par pēdējiem notikumiem.

Zinu, man kāds var "logā mest aizpērnos tomātus", bet - pēdējo dienu notikumi relatīvi tuvā teritorijā ir pārāk būtiski. Par notikumiem savā skatījumā jau esmu nedaudz izteikusies, bet turpinājums tomēr "neplīst". Un laikam jau šoreiz iepriekš cilātās tēmas par varas lejupejošo eskalāciju rakursā.

Iepriekš izsakoties jau pieminēju Krievijas prezidentu Putinu. (Un lūdzu, ja kādam ir radies priekšstats, ka es atbalstu Krievijas politiku, ejiet mājās cigoriņus stādīt).

Jau izteicos, ka Putina esība amatā noteikti ir izdevīga tiem, kuri kaut teorētiski izpilda viņa idejas. Ja tā nebūtu, Putins varētu Urālos palmas kaut audzēt (pat lielāka jēga varbūt būtu). Tas, ka ir sācies Krievijas karš ar Ukrainu, nav tikai un vienīgi Putina nopelns, roku darbs. Putins šai gadījumā ir "peramais zēns". Visa pasaule šobrīd lamā konkrēto cilvēku - Putinu, lejupejošā eskalācijā esošie tik labsajūtā var berzēt rokas. Ja nu kas, sitīs Putinu, ne viņus.

Es nesaku, ka Putins ir absolūti balts un pūkains. Tai pat laikā cik balts un pūkains ir ģenerālis, kurš dod pavēli saviem pakļautajiem doties karā? Cik balts un pūkains ir ierindnieks Vasja no Samāras, kurš iegāja Ukrainā ar ieroci rokās? Putins ar savu Ideju rokā skrien pa Ukrainas teritoriju uz šaudās uz visām pusēm vai arī tie ir viņa nelabās idejas izpildītāji, kuri to dara piesedzoties ar bezgribas tekstu "Ko tad es, man pavēlēja, es jau neko"?

Ukraina esot Krievijai bīstama. Nopietni? Ukrainai nav, cik zināms, atomieroču. Pie viena - cik Ukrainas var satilpināt Krievijas ārēs? Ļoti daudz. Ukraina esot taisījusies uzbrukt Krievijai. Nopietni? Bizbizmārīte ar vilku plēsīsies? Pat, ja neviens reāli ar karaspēku nepalīdzēs ne Ukrainai, ne Krievijai - ļoti ceru, ka vēsture atkārtos PSRS - Somijas kara rezultātu. Toreiz karš it kā teorētiski beidzās ar PSRS uzvaru, bet praktiski PSRS zaudēja somiem, somiem kuri tomēr saglabāja savu valstiskumu.

Ukrainas gadījumā - pa manam, varbūt ir vērts masīvi Krievijas karaspēku kā nebūt ietekmēt, lai tā sastāvā esošie apstātos. Vai tad tiem puišiem Ukraina vajadzīga, vai viņiem šis bezjēgas karš vajadzīgs? Varbūt ierindnieks Vasja cer atgriezties mājās, apprecēt Mašu, audzināt bariņu bērnu un kviešus laukā. Vai arī uzkāpt Everestā... 

Šis karš ir bezjēdzīgs pēc būtības. Ukrainu varbūt vajag tik nelielam cilvēku skaitam Krievijā. Un pat tad īsti neizprotu kāpēc. Ar dabas un cilvēkresursiem Krievija ir ļoti bagāta, tie resursi pat nav līdz galam īsti apgūti. Tad vvzk tā Ukraina viņai, ja līdz galam nav tikts galā ar esošo?

Savā ziņā saprotu - militāristiem, un tikai viņiem laikam jau tas karš vajadzīgs. Kaut kā, aiz kaut kā ir jāpaslēpj tas fakts, ka ieroči, militārā tehnika, militārais personālsastāvs nu ir samilzis tik tālu, ka tas nu jāizmanto. Pat ar masveida slepkavošanas cenu. Jo noliktavas jāiztīra, jāsamazina (lai ietaupītu barošanas un cita veida uzturēšanas izdevumus) lejupejošās eskalācijas cilvēksastāvs. 

Tie, kuri, vismaz feisbukā, bļaustās, ka šis karš mūs neskar, manuprāt liekuļo. Skar, un kā vēl skar. Kaut vai tāpēc, ka vēsturiski nu tā ir izveidojies, ka daudziem Latvijas pilsoņiem ir dažādas pakāpes radi gan Krievijā, gan Ukrainā. Novēršoties kaut morāli no šī kara notiek novēršanās no saviem radiem. Par sevi droši varu teikt - mani skar. Man ir radi Krievijā, man ir radi Ukrainā. Tas, ka vēsturiski izveidojies tas, ka mēs reti sazināmies, vēl nenozīmē to, ka novēlu viņiem tādu nelaimi, kā skatīties vienam uz otru caur lielgabala stobru.

Mūs neskāra karš Afganistānā. Ne PSRS laikos, ne nesenā pagātnē, kad ASV karaspēks atradās Afganistānā. Notikumi tur, - vismaz manā skatījumā, kāda velna pēc uz turieni tika vesti karaspēki mēģinot iejaukties svešas zemes privātajās lietās? Afgāņi, talibi kādai kaimiņvalstij "skrēja dzīvi mācīt" vai arī mēģināja ko sakārtot pašmājās?

Pie viena, laikam noslēgumā, padomāšanai. Par šobrīdējā kara tēmu. Un pandēmijas sakarībā (to šobrīd kā karogu vicina daudzi feisbuka sarunu telpā).

Ja ierindnieks Toļiks ienāks mājā un mēģinās izvarot saimnieka meitu, vai tiešām saimnieks prasīs vakcīnas sertifikātu uzrādīt kā veselibas apliecinājumu un tik tad varbūt kraus viņam pa seju? Vai tomēr uzreiz kraus un izmetīs pa durvīm? Un, ja tas pats Vasja ielauzīsies kādās mājās un bērnu acu priekšā nogalinās tēvu - Putinam jau po, bet ar to būs jāsadzīvo Vasjam... Vasjam, kurš noslepkavojis. 

piektdiena, 2022. gada 25. februāris

Tomēr nevaru rimties.

Šis tiešām ir tikai subjektīvs viedoklis.

Vakar, rakstot postu, biju domājusi, ka tikai piekomentēšu rakstam klāt, ja ko vēl gribēšu izteikt. Tomēr, liekas, tas, ko vēl pie viena domāju - nu, laikam tā pavairāk ir ir visai šaubīgi, ka pietiktu ar komentārā ko pateiktu. Tāpēc laikam atsevišķs raksts kā tēmas turpinājums.

Tikai padomāšanai.

Karš, kā jebkurš kautiņš, ir notikuma izraisītāja nespēja vai negribēšana ko risināt civilizētā veidā. Pie viena - ja vienkāršā kautiņi divi cilvēki "pamētājas ar dūrēm" aci pret aci divatā, tad karu savā ziņā varētu uzskatīt par aicinājumu uz masu slepkavību. Jo karadarbības rezultātā iet bojā ļoooooti daudz cilvēku un ir absolūti vienalga - kara uzsācēju pusē, vai tajā pusē, kura aizstāvas. Cilvēki iet bojā, daba iet bojā, tiek "sačakarēta" jebkura ekonomika. 

Par vakardienu izsakoties.

Pavēroju aktivitātes feisbukā, nedaudz citās internetvietnēs jaunāko politisko notikumu kontekstā. Žēl, ka ļoti daudzi pat mūsu tautieši nesaprot, ka sadzīviskie jautājumi (par ļoti populārā vakcīna pret kovidu) aizbīdās vismaz otrā plānā, kad parādās tiešām reāls drauds tam pašam karam. Ja sadzīviskos jautājumus var risināt un par kādā nebūt termiņā atrisināt bez globāliem zaudējumiem un varbūt pat pārskatāmā laikposmā, tad kara sekas ir neprognozējamas un likvidējamas ne tik ātri, ikdienas sadzīviskās lietas atrisinās daudz ātrāk par kara seku likvidāciju. Vēstures gaita to pierādījusi.

Daudzi internetvietnē izsakās, ka ar protestiem parastajiem, kādām nebūt vienkāršām starptautiskām sankcijām šībrīža situāciju Krievijas - Ukrainas sakarībā neatrisinās. Piekrītu tik tālu cik tiek izteikta doma, ka vajag vēl kādas darbības. Un, vadoties no informācijas, kura pa druskai un pamazām parādās publiskā telpā, šādas darbības sāk notikties.

Kāpēc valstis ne pārāk reaģēja uz protestiem pret vakcināciju un ar to saistītām darbībām? Nu, šāds jautājums bija vakar diezgan aktuāls vismaz man sasniedzamajā feisbuka ikdienas laika slejā un attiecās uz pašmāju notikumiem. Man ir savs, subjektīvais, atbildes variants. Visas šīs protesta akcijas, nu, pret vakcinācijas aktivitātēm, organizēja (izsaku vadoties no tās informācijas, kura parādījās tai pašā feisbukā) kāda/kādas konkrētas personas. Akcijas norisinājās, manā uztverē, saukļu veidā; kaut kā nepamanīju informāciju par to, ko pasākuma organizatori piedāvā vietā tam, ko ar citu cilvēku palīdzību mēģina apturēt. Laikam jau tā nevar - ja gribi ko mainīt, tad tomēr, vismaz teorētiski, vajadzētu būt skaidrībai - ko pret ko maina lai "lietas" kustētos nevis apstātos vispār.

Vakardienas protesta pasākumus varu uztvert - cilvēki grib, lai karadarbība tiktu apturēta, būtu turpinājums mierīgam problēmu risinājumam. 

Var iebilst, ka pasaules valstis lēnām "iešūpojas" Krievijas agresijas apturēšanai. Bet mēs jau zinām tik to, kas parādās masu informācijas līdzekļos, kas tiek darīts vēl - nu, jāgaida infa, kura paradīsies. Un pie viena - kaut tā paša kovida problēma ir aktuāla visā pasaulē, bet pasaule kovidu nolika plauktiņā uz laiku, kamēr netiks galā ar kara draudiem. Šobrīd novērst karu ir daudz būtiskāk par kovidvakcinācijas peripetijām. Kovids "neizslaucīja un neizslaucīs" reģionus un ekonomiku, karš to var izdarīt ļoti īsā laikā.

Juceklīgi sanāca laikam, bet ceru, ka puslīdz saprotami....

ceturtdiena, 2022. gada 24. februāris

Pēdējo dienu notikumu kontektā

Lūgums - nu, šis tiešām ir viedoklis, kurš nepretendē uz stacionāru lielumu.

Rakstu atkal notikumu kontekstā, kaut zinu, ka mani notiekošā vērtējumi ne vienmēr tiek lasīti. Kaut šis notikuma vērtējums... kā pašmāju iekšējais, viens no kārtējiem notikumiem. Tomēr šoreiz ne par to. Ir nopietnāks notikums.

Ir sācies karš Eiropas teritorijā. Nav nepamanāms fakts, ka Krievija sākusi turpinājumuzbrukumu Ukrainai. Pirmais bija Krimas "atņemšana" un Doņeckas un Luganskas apgabalu "uzspridzināšana".

Mans viedoklis par karu kā tādu - šeit, kopā ar norādēm uz iepriekš pausto kara kā darbības vērtējumam.

Varbūt esmu naiva un ideāliste, bet ceru, ka Krievijas kara mašīnu izdosies apturēt. Vai tiešām krievu tauta aizmirsusi Otrā pasaules kara postu? Aizmirsusi Afganistānā pazaudētos dēlus? 

Un - ne tikai teritoriāli, bet arī citādi, materiāli bagātajai Krievijai tik ļoti vajadzīga Ukraina? Citas Krievijas pierobežas valstis? Krievijai taču resursu visādu ir vairāk kā pietiekami un nosacīti nelielā apjomā apgūti... Tik tālu ir tas, ko manas smadzenes ar grūtībām "gremo".

*******************

Drusku par militārismu vispārīgi. Par to, tiesa, esmu jau iepriekš "plūdusi un nedaudz izplūdusi". Bet laikam netraucēs kāds papildgabals.

Kaut kā saprāts meklē un nespēj atrast vērā ņemamas un neapstrīdamas atbildes - kāpēc tik daudz līdzekļu visā pasaulē iztērē bruņojumam? Pasaules valstu līmenī nu dien' militārām tiek tērētas milzu naudas, kā arī ir liels militāro aksesuāru (ieroči, militārā tehnika u.c.) ražošanas tīkls. Un tas viss notiek ar saukli "Mums vajag. Ja nu kāds mums uzbrūk". 

Bet. Pirmkārt, ja runājam par valstu visa veida resursuālo potenciālu, sakiet, kura valsts ir tik negudra, ka sāks reālu karu ar Krieviju vai ASV? Nopietni? Bizbizmārīte  zirgam uzbruks? Tā vismaz var uztvert Krievijas iepriekšējo laiku runas par to, ka Ukraina viņai draud. Tā ir Krievija, kura, jau noēdusies nezinu pat ar ko salīdzināma, uzbrukusi Ukrainai. Un te nu visai pasaulei reāli kopīgiem spēkiem jātiek galā ar šo agresiju. Nemēģināšu ko ieteikt, jau notiek rīcība.

Tai pat laikā - kāda jēga teritoriāli plēsties, ja kapitāls jau sen ir klusējot pārdalījis robežas pa savam ar visu kapitāla ietekmi uz kaut ko. 

Nenoliedzu, vajadzētu militāra rakstura rezerves un militāro tehniku zinošus cilvēkus. Bet ne jau tādā kvantumā. Pietiktu ar relatīvi nelielu skautu uz visiem kopīgu. Nu, pa manam, zemessardzes līmenī apmēram. Nu, kā kādu rezervi kosmosu arvien vairāk apgūstot. Ja nu kas, mēs visu nezinām par to, kas ir "tur, ārā".

Galu galā - kara tehnika vairumā gadījumu stāv noliktavās un rūsē. To metālu varētu kaut caurulēs pārkausēt; caurulēs, kas kaut kur kļūtu par ūdensvadu. Kaut vai. Vai militārismam patērētos līdzekļus iztērēt kad kādā vietā kāda kataklizma apjomīga ugunsgrēka, plūdu, zemestrīces veidā notikusi. Tad nebūtu jāpukst, ka šo kataklizmu sekām līdzekļus "no sirds vai kādas citas vietas" atrauj.

Nu, pagaidām emocijas. Varbūt, kad "noplaks šūme", ko piekomentēšu> Nezinu.

pirmdiena, 2022. gada 21. februāris

Tikai informēju. Bez pretenzijām un Domas lidojumu.

1. Feisbukā jau kādu laiciņu iepriekš izveidoju grupu "Stūrakmeņi. Rakstām vēsturi." Ar domu - rakstām, dalāmies ar informāciju par cilvēkiem, kuri mūsuprāt ir pelnījuši vietu cilvēku atmiņā ar kādu savu rīcību. Var jau būt to grupu tieši feisbukā veidoju tādēļ, ka tur tomēr "apgrozās" lielāks cilvēku kopums nekā privātajos blogos. Nu, noteikti vairāk cilvēku, nekā manu blogu lasa.

Kā par pirmo atmiņā palikttiesīgo cilvēku ierakstīju par Mārtiņu Kotānu. Šorīt veltīju ierakstu Jānim Veselim, par kuru uzzināju gatavojot materiālu LFFB mājas lapai.

Tik ieteikums, vēlējums maniem lasītājiem. Gan jau ka jums ir arī akaunts feisbukā un jūs tur darbojaties. Ja nu kādam ir kāda ideja, velme uzrakstīt par kādu cilvēku, kuru jūsuprāt būtu vērts pieminēt, uz priekšu. Un nav jāgaida, kamēr cilvēks uz mākoņa maliņu aiziet - ja cilvēks "ierakstās" labos (varbūt ne pārāk labos?) darbos ar vērā ņemamu efektu - dariet to zināmu.

2. Salinkoju no jauna rakstus, kur links "ved" uz LFFB lapu. Liekas, visu būšu "sastrādājusi". Ja ko nebūt esmu palaidusi garām, "bļaujiet" komentārā. Pārbaudei - skatiet "caur" tagiem Cilvēki, F&F cilvēki un Tulkojumi. Vismaz laboju šo tagu robežās esošos tekstus. Var jau būt, ka kaut kur vēl kas palicis nesadarīts. Katrā gadījumā - ja nu kas, dodiet ziņu.

sestdiena, 2022. gada 19. februāris

Varbūt slinkums? Vai kas cits?

Ik pa laikam atgriežos pie iepriekš aprunātām tēmām. Laikam jau tāpēc, ka "uzrodas" kas papildināms, iepriekš izrunāt piemirsies. Un varbūt sanāk atkārtoties. Laikam jau tās tēmas sasāpējušas, ja sanāk tāda ņemtne.

Vēlos vēl nedaudz "paburbuļot" par vides sakoptību, sakopšanu. Par šo jau padaudz izteicos iepriekš runājot par sētnieka darbu un iedzīvotāju pašu attieksmi pret apkārtējo vidi. Tagad parunāšu drusku paplašināti laikam.

Iepriekš atradu "Rīgas pilsētas teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas saistošie noteikumi", lai neklidzinātu kaut kā bezsegumā.

Tātad - cik nu sapratu no tiem noteikumiem un arī no tā, ko nācies dzirdēt no Rīgas vienģimenes privātmāju īpašniekiem - īpašniekiem ar saviem spēkiem jāsakopj ne tikai pati privātā, iegrožotā teritorija, bet arī nelielais, privātteritorijai piegulošais principā publiskais ielas gabals. Privātīpašnieki to arī dara. Vienģimenes māju privātīpašnieki. 

Bet vai to pašu dara arī daudzdzīvokļu māju dzīvokļu privātīpašnieki? Cik saprotu no noteikumiem, tur apkārtējā vide jākopj mājas pārvaldniekam, zemes faktiskajam īpašniekam. Un te nu sākas, manuprāt, relatīvs slinkums. Šie daudzie konkrētās mājas, teritorijas faktiskie kopīpašnieki sameklē kādu SIA, MIA vai ko nu citu, kas nodrošinātu īpašuma apkopšanu publiskā telpā. Un tad nu klidzina negācijas, ja tā organizācija, kurai apkopšana deleģēta, netiek galā. Netiek galā daudzos gadījumos objektīvu iemeslu dēļ. 

Tik varētu ieteikt tiešām sasparoties un pašiem kopējiem spēkiem atrast situācijas risinājumu neizmantojot tos SIA, MIA vai ko nu tamlīdzīgu. Kaut paši sastādot dežūru grafiku pa dzīvokļiem (ja nu gribas to naudiņu, kuru maksātu konkrētās mājas sētniekam, pietaupīt). Pie viena - zinu daudzdzīvokļu mājas, kurās dzīvokļi visi ir privatizēti, kur iedzīvotāji paši kopj kāpņu telpas pēc iedalījuma: kāpņu laukumiņā esošie dzīvokļi savu kāpņu laukumiņu un kāpņu posmu uz leju līdz stāvu zemāk esošajiem dzīvokļiem. Un nerodas nekādas problēmas - kāpņu telpā vienmēr tīrs, neviens pat nedomā tur ko piedrazot.

Tāpat ar zaļās zonas mājai piegulošā teritorijā sakoptību. Par to jau ieteicu ideju iepriekšējā rakstā. Un par pašu attieksmi pret tīrību apkārtējā vidē.  Tik varu piemetināt - dzīve sakoptā vidē visiem patīk. Tad nu tiešām paši primāri par to parūpēsimies, bērniem pamācīsim parūpēties. Morāli ieguldīsim perspektīvā, tā teikt.

Man, goda vārds, patīk daudzviet pa guļamrajoniem paklaiņot. Daudzās vietās cilvēki paši cenšas savu apkārtni uzlabot kaut ielas kaķiem sacelto mājiņu veidā (un tās mājiņas ir celtas tiešām to zvēriņu ērtai dzīvošanai neaizmirstot par estētisko kopainas pozitīvo momentu). 

Par ielas kaķu barošanu varbūt kāds atkal teiks - "nevajag tos zvērus izmest uz ielas; nebūs, kas klaiņo un nebūs sirmmāmiņām jātērē pensija tos zvērus barojot." Taisnība tik tālu, cik - "nevajag izdzīt uz ielas tos, kurus esam pieradinājuši." Tālāk jau seko tie zvēriņi, kuri jau kurā paaudzē ir pieraduši pie ielas dzīves, uzauguši uz ielas, jo viņu iepriekšējo paaudzi kāds ir izdzinis ielās. Un sirmmāmiņas tos zvēriņus pagalmā baro ne jau tāpēc, ka nav ko darīt, bet tāpēc, ka dala maizes kumosu ar izsalkušajiem, izsalkušajiem kurus visus mājās pie sevis piemetināt ir nereāli. Un tos kaķus pagalmos baro ne jau tikai vecmāmiņas, arī jaunāki cilvēki. Ne jau vecmāmiņas prot tās kaķīšu mājiņas tik glaunas uzcelt. Kaut kā kolektīvs mājas iedzīvotāju darbs sanāk. Un savstarpēja nerakstīta sadarbība - tie kaķi ne tikai dzīvo tajās mājiņās un pārtiek no tā, ko viņiem kāds iznes ēdamreizei. Viņi gan jau ka vēl pagrabus zināmā mērā no pelēm pasargā....

Vispār, laikam jau pašiem iedzīvotājiem, vismaz teorētiski, būtu jāpadomā par to, ko un kā var izdarīt paši saviem spēkiem pirms kur iesaistīt pārvaldes institūcijas.

Tas nu, ceru, tēmā būtu viss.

piektdiena, 2022. gada 18. februāris

Dažas idejas. Kāds varbūt spēs tās "nodot" varā esošajiem kaut daļējai realizācijai?

Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtojos. Par tēmu agrāk esmu rakstījusi daudz un dikti. Gan atsevišķos pavedienos, gan kādā pavedienā kā apakšpunktā. Tiem, kuriem interesē un ir svarīga tēma - ceru, atradīs vismaz izlasīšanai; arhīvmateriāli ir pārskatāmi, atrodami.

Laikam pārskatāmāk rakstīt sekojošo apakšpunktos.

1. Uzreiz atzīšos - ideja nošpikota Krievijas TV šovus skatoties. Jā, varu tikai piekrist, ka Krievijas politika var būt ir nepieņemama, Krievija ar savu teritoriālo lielumu un atombumbu esamību, kā arī citām svirām var diktēt noteikumus pārējai pasaulei, kas, protams, normālai kaimiņsadzīvošanai nav tas labākais variants. Tomēr ir dažas Krievijas uz saviem iedzīvotājiem vērstās politiskās darbības plusa zīmē.

Pateikšu par secinājumiem, kuri radās skatoties dažus Krievijas TV pirmā, valsts, kanāla šovus. Par raidījumu Sieviešu/Vīriešu (Мужское/Женское) izteicos nesenā pavedienā, par raidījumu Gaidi mani (Жди меня) kādus gadus iepriekš. Protams, ir vēl arī daži citi raidījumi, kuri skar sociālas tēmas un vērsti uz iedzīvotāju labsajūtu, ja var tā izteikties. Tos visus kopumā skatoties radās doma - "Un kāpēc arī nē? Var taču paņemt labu piemēru un padomāt par mūsvalstinas cilvēkiem."

Kā pamatdoma - kāpēc arī neizveidot tā sauktā Mātes kapitāla fondu? Fondu, kura naudiņu piešķirtu jebkura valstī dzimuša bērna mātei iepriekš atrunājot viņas tiesības rīkoties ar šo naudu bērna interešu realizācijas prizmā. Nu, kaut iegādājoties nekustamu īpašumu, kura domājamās daļas jau sadalītos starp māti, tēvu, bērnu, pat ja tam bērnam ir tikai daži mēneši vecumā. Tāpat - kaut palīdzēt jau uz dažas dienas/mēnešus veca bērna vārda atvērt bankas kontu, kurā tad nu ieskaitītos pabalsta naudiņa, reizēm arī alimentu naudiņa. Māte ar šo naudiņu varētu rīkoties tikai bērna vajadzību nodrošināšanai (apģērbs, pārtika, vēl kaut kas tiešām nepieciešams), sasniedzot kādu noteiktu vecumu bērns pats jau sāktu rīkoties ar savu naudiņu. Nu, kaut kā tā.

2. Šis punkts zināmā mērā "izaug" no iepriekšējā. Tas attiecas uz vietām, kurās var iegādāties tieši bērnu preces - pārtikas maisījumus, apģērbu, attīstošās rotaļlietas. Varbūt man nav izdevies dzīvajā redzēt, bet, manuprāt, liels pluss būtu tieši šādu, specializētu, veikalu tīkls. Labi, esmu redzējusi vismaz divus specializētus bērnu apģērbu komisijas veikalus, kuros māmiņas savā ziņā "var apmainīties" ar vairs nevajadzīgu/kādai jau vajadzīgu bērnu apģērbu, aksesuāriem. Un pārējais? Ieteikums turpmākajam. Jo bērni taču dzimst katru gadu un aug arī visu laiku.

trešdiena, 2022. gada 16. februāris

Īsfilma: Tās dullās Paulīnes dēļ

Tas, ka abas filmas "māsas" un "fotogrāfs" (aktieris, starp citu, nodzīvoja 100 gadus un līdz pēdējam darbojās profesijā) zvaigžņu ceļu aizgājuši, nemazina atmiņā palikšanu, vai ne? Un īsfilmai jau ir kvalitāte..

otrdiena, 2022. gada 15. februāris

Garāk papildinājums par marionešu tēmu, laikam komentārā par garu būtu.

Laikam jau tiešām komentārā sanāktu par garu, izlasīju arī komentāru pašas rakstītajam tekstam un sapratu, ka ne pamattekstā, ne komentārā vēl neizteicu visu, kas uzkrājies par šo tēmu. Līdz ar to nākas rakstīt turpinājumu kā domas paplašinājumu ar realitātē balstītiem piemēriem domas pastiprinājumam.

Sākšu ar piemēru iz Rīgas relatīvi svaigākiem notikumiem.

2021.gada vasarā (apmēram) FB bija daudz diskusiju par tā sauktajiem Staķa stabiņiem. Par to, cik tie ne pārāk (maigi sakot) efektīvi un Staķis esot "uzvārījies" uz stabiņnaudas. Te nu ups. Jautājums - vai kāds zina, cik no tās naudas nonāca pilsētas budžetā, cik - Staķim kabatā, cik ideju izstrādājušās projektorganizācijas "maciņā" un cik "aizgāja" pie tiem, kuri tos stabiņus "sastādīja" un pēc tam apkalpoja ieskaitot daļu no stabiņiem aizvākšanu? To laikam līdz galam zina tikai pilsētas ekonomisti, grāmatveži. Publiskā telpā neesmu "sastapusi" informāciju par šo tēmu. Pie viena te nu atkal pamatojums tam, ka Staķis šajā situācijā ir peramzēna statusā.

Staķim bija nez' no kurienes "atnākusī" ideja. Bet - ja nebūtu Rīgas Domes kolēģu piekrišanas, projekta izstrādātāju un pēc stabiņu "stādītāju un apkalpotāju" ieinteresētības, kungs tos stabiņus varētu pašrocīgi "stādīt ēnas pusē". Stabiņu idejas tiešie realizētāji vispār no šīs idejas zināmā mērā ieguva dubultā - vispirms "iestādot" tos stabiņus, pēc daļu "izravējot". Paralēli veloceliņu iekārtošanai. pēc pārkārtošanai. Tā ka nevar apgalvot, ka Staķim liels ieguvums no šīs epopejas materiāli un morāli (ja vien nesirgst ar mazohismu esot peramzēna statusā šajā gadījumā).

Nedaudz Krieviju pieminot.

Mani varbūt kāds uzskatīs par Krievijas atbalstītāju, bet - vai tad vajag konkrēti ko atbalstīt, ja ir tikai kaut pietuvināts viedoklis tēmā?

Jā, Krievijas politika nepatīk nu ļoti daudziem, Putins, izskatās, ir "iecementējies" valsts līdera krēslā. Bet - atkal, viņš viens pats varētu "stāvēt pie ratiem", ja nebūtu viņa visai plašās komandas, kurai Putina esība amatā ir izdevīga. Un lejupejošā eskalācija labiem un ne pārāk labiem darbiem. Pie viena, ja šī lejupejošajā eskalācija nebūtu izdevīga varā zemākesošiem - kas tad būtu? 

To pašu var teikt par Lukašenko Baltkrievijā. Ja viņa esība varas augšā, sen būtu nomainīts pret citu. Lukašenko ideju realizētāji jau paši kungu notur valsts galvenajā krēslā.

Vēl par Krieviju - vismaz vienu valsts iekšpolitikas ideju būtu vērts ņemt vērā kā nesliktu piemēru. Ne velti samērā bieži esmu te ievietojusi TouTube esošos TV raidījuma Мужское/Женское sižetus. Raidījums tiek rādīts Krievijas valsts sponsorētajā kanālā ar bāriņtiesas, dažāda ranga juristu piesaisti. Raidījums, kura galvenā tēma ir bērnu tiesības, dzīves un sadzīves apstākļi. Un parādās tāda ar likumu nostiprināta sistēma kā Mātes kapitāls. Mātes kapitāls, cik nu sapratu, ir naudas summa, kuru izsniedz ģimenei neatkarīgi no bērnu skaita. Šo kapitālu vecākiem ir tiesības izmantot tikai un vienīgi bērnu dzīves apstākļu uzlabošanai, piemēram, iegādājoties ar Bāriņtiesu kaut formālu piesaisti apdzīvojamo palielinātāku platību, kura kaut nelielās daļās pieder bērnam. Tā es to saprotu. Un šī ideja zināmā mērā stimulē radīt bērnus, audzināt tos dzimtajā zemē. Latvijai arī stipri vien par labu nāktu šāds Mātes kapitāls.

Nedaudz kopsaucēja.

Vai pienāks laiks, kad par notikumiem katrā valstī spēs uzņemties atbildību valstī dzīvojošā balsstiesīgā tauta? Ne jau tas, kurš "sēž" valsts galvenajā krēslā, viens pats nosaka visus valstī notiekošos procesus. Tie ir cilvēki dažādās lejupejošās eskalācijas varas dažādās pakāpēs. Nu jāpārtrauc "ko nu es, es tikai skrūvgriezis sistēmā, ko liek, to daru". Tā ir nedomāšanas izpausme un savas personiskās atbildības noliegšana. Var kaut kolektīvi neievērot kādus "no augšas nolaistus". Par noteikumiem izteicos nedaudz agrāk, tik laikam nedaudz citā rakursā. Domu, tiesa, tas laikam ne pārāk maina.

Galu galā, |valsts "galveno stūri" groza tas/tie, kuriem mēs atļaujam to darīt. Ja kas nepatīk, ir daudzi un dažādi veidi, kā šo "stūrmani" nomainīt - gan legāli, gan ne pārāk legāli.

Laikam beidzot viss dotajā tēmā. Redzēs, kā būs vēlāk.

piektdiena, 2022. gada 11. februāris

Nedaudz no Čiekurkalna

Dēls jau kādas pāris nedēļas kā apmeties Rīgas Čiekurkalnā. Par pašu mikrorajonu Vikipēdija skaistāk pastāsta, tāpēc neizteikšos. 

Pagājušo sestdien pie viņa paviesojos un kļuva skaidrs, ka rajons būtu jāizstaigā pamatīgāk, ir ko redzēt. Ļoti daudz senās arhitektūras, kas cits ko redzēt. Tik jāsasparojas, jāsarunā kad. Nu, katrā gadījumā plāns ir.

Pavisam dažas bildes ieskicei.

trešdiena, 2022. gada 9. februāris

Tiem, kuri interesējas par šo: iznākusi pēdējā, sestā sezona seriālam (Пространство | Экспансия | The Expanse)

2021.gada pavasarī noskatījos šī seriāla piecas sezonas. Nepārstāstīšu iepriekšējās sezonas, pirmajā teikumā dotajā linkā jau esmu izteikusies plašāk par seriālu. Toreiz "paliku gribot un gaidot" seriāla noslēdzošo sezonu.

Šodien lejuplādēju torentos nesen iznākušo sesto sezonu, tagad skatos. Nezinu, vai vēlreiz izteikšos par seriālu, šis ir posts tiem, kuri to seriālu skatījās un ir gaidījuši noslēdzošo daļu.

pirmdiena, 2022. gada 7. februāris

Indiana Džonss - četras filmas par viņa piedzīvojumiem

Novilku torentos četras filmas par šī fantāzijas filmu varoņa piedzīvojumiem. Atradu tiešām tikai četras pirmajā meklējumā. Varbūt ir vairāk? Nezinu, varbūt kāds man ieteiks? Gribēju atsvaidzināt tās atmiņā, lai izteiktos.

Iesākumam tas, ka filmas ataino notikumus pagājušā gadsimta 30-to gadu beigās, relatīvi īsi pirms Otrā pasaules kara.

1. Indiana Džonss un Derības šķirsts. (Ceru, ka pareizi atceros šīs filmas latviskoto nosaukumu). 

Filma stāsta par Derības šķirsta meklējumu Ēģiptes tuksnešainajā daļā un amerikāņu arheologa sacensību tajā ar nacistiskas Vācijas šķirsta meklētājiem. Sacensību, kurā daudzu piedzīvojumu rezultātā amerikāņu zinātnieks uzvar.

Tomēr tā ir un paliek filmas autora fantāzija par doto tēmu. Un arī šķirsta atrašanos Ēģiptes tuksnesī. Jo, vismaz es tā atceros, par šķirsta atrašanās vietu jau no pagājušā gadsimta vidus uzskata Etiopiju, kurā reliģisku ceremoniju laikā Derības šķirstu nes apkārt dievnamam. Kaut arī oficiālā zinātne pagaidām neizsakās par etiopiešu šķirsta autentiskumu un vēsturisko realitāti.

Un, protams, kaut kādi izrakumi, kuros atrod to Derības šķirstu, risinās izdomātas tuksneša pilsētas teritorijā.

Filmas beigas ir sava veida raksturojums tam, ka daudzi arheoloģiski artefakti "pazūd" dažādu valstu vēsturisko artefaktu krātuvēs. To raksturo filmas apmēram pēdējie kadri, kad uz ASV aizvesto šķirstu "iesaiņo" kastē un novieto glabātuvē, kurā jau līdzīgi "iesaiņoti" glabājas daudzi citi atradumi.

Tomēr, man liekas, sižets nedaudz "nodrāzts".

2. Indiana Džonss un pēdējais krusta gājiens.

Fantāzija par Svētā Grāla tēmu. Arī jau daudzkārt pārmalta. Kaut vai tāpēc, ka ir dzirdētas daudzas un dažādas leģendas par šo Grālu. Un. liekas, ka nav pat vienota viedokļa par to, kā tas varētu izskatīties.

Kārtējā brīvā teritoriju realitātes jaukšana ar izdomātām teritorijām. Un pēdējā nedaudz mazākā par trešdaļu filmlaikā klinšu pilsēta Petra. Liekas, tagad saglabājusies tikai kā tur kādreiz dzīvojušu cilvēku kapenes, kuras izcirstas klintī un vieta atrodas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Pārējais filmā - kārtējais ekšen. Un atkal nacistiskās Vācijas tīkojumi.

3. Indiana Džonss un Likteņa templis

Šī filma man nepatika. Ja abās iepriekšējās filmās "pievelkot aiz matiem", visai nosacīti un ar ļoti ļoti ļoti lielu teorētiskumu varētu pat nedaudz noticēt tam, ka šādi notikumi varētu norisināties vēsturisko artefaktu meklēšanas gaitā, tad šajā filmā ticamības momentu vispār pat pieļaut nav iespējams.

Filmas sižets aizsākas Šanhajā un turpinās koloniālajā Indijā. Aiz matiem stipri pievilkta cilvēki ziedošana indiešu dievībai, atsauce uz Vudu kultu (tas nu nekādi nav raksturīgs Indijai), neesmu pārliecināta, ka Indijas teritorijā dzīvo krokodili, indiešu pārtikas lietojums (parādīts pieņemšanā filmā prezentētajā indiešu vienas teritorijas valdnieka galma pieņemšanā). 

Katrā gadījumā, Indijas kultūras īpatnības filmā "nolīdzinātas ar zemi". Dusmojos uz Indiana Džonsa filmu režisoru Spīlbergu. Un arī Lūkasu par šādu attieksmi pret Indiju un indiešiem. 

4. Indiana Džonss un Kristāla galvaskausa karaļvalsts

Nepatika. Jau tad, kad šī filma parādījās kā turpinājums caur laika prizmu krietnu laiku pēc iepriekšējām trim filmām, dzirdēju negatīvas atsauksmes par to. Neatceros diemžēl motivācijas, bet negatīvisms bija. Man šobrīd grūti pateikt konkrēti pa punktiem savu nepatiku, bet tā ir. Laikam kopējais iespaids. Reizēm jau tā ir - kaut kas nepatīk, tikai tā nepatika "negrib formulēties". 

Viens gan uzkrita - u beigām filma radīja kādas grūti formulējamas atsauces uz pēdējo "Mūmiju". Kāpēc, diemžēl nemāku paskaidrot. Vismaz pagaidām.

-------------

Pakritizēju tās filmas. Bet es jau arī "Zvaigžņu karus" nepažēloju, pakritizēju, kaut arī pirmās divas trešdaļas pie kulta filmām pieskaitījās. 

Tai pat laikā vispārīgi - par nu ļoti nekvalitatīvu nosaukt nevar. Protams, visās filmās sižets izteikti virpināts Harisonam Fordam kā aktierim. Ir sižets, notikumu motivācija, notikumi risinās spraigi. Tomēr Stīvens Spīlbergs kā režisors, LucasFilm studija. Protams, nav meistaru "Uh, kāda virsotne", tomēr tajā pat laikā 14-15-16-gadīgiem kā mērķauditorijai kvalitatīvs vesterna līmeņa darbs kaut arī visās filmās katra citā pasaules malā norisinās sižetiski. Un nenoliedzu, ka skatāmi kā atpūtas gabali, kuros var īpašīgi nelauzīt galvu par lietām, vietām, notikumiem.

trešdiena, 2022. gada 2. februāris

Marionetes, ēnu spēles

Izpaudīšos ar to, kas laikam jau katram ir acīmredzamais. Tik laikam jau ne katrs pievērš uzmanību, aizdomājas. Runāšu par varu un varā esošajiem. Un savu varas eskalācijas redzējumu - virzienā no augšas uz leju.

Ir visā pasaulē pierasts par kaut ko slavēt vai pelt kādas konkrētas vietas politiski redzamo līderi. Un neviens tā īsti neaizdomājas par to, ka tas līderis savā krēslā ir tikai valdības aparāta aisberga virsotne, cilvēks, kurš "iestādīts" tajā vietiņā, lai prezentētu kādu konkrētu vietu, lietu, notikumu. Protams, viņš savā amatā mēģina "bīdīt" kādas lietas, idejas. Bet ja tām lietām, idejām vispirms nepiekritīs līdera tuvākais līdzgaitnieku loks, tās paliks 'tukšgaitā|".

Tā varas lejupejošā eskalācija notiek apmēram šādi visur - valsts galva apspriež savu ideju ar parlamenta galvu, ministru kabineta priekšsēdētāju. Tie, savukārt, šo ideju izklāsta saviem padotajiem (parlamentāriešiem, ministriem), tie pēc idejas apspriešanas, modifikācijas "nolaiž" tālāk uz leju. Un tā uz priekšu lejupejošā secībā. Nu nav nekur tā, ka tas valsts galva ar savām idejām viens pats skraida riņķī pa sev padoto teritoriju un personiski realizē to dzīvē. Ieskaitot kādas slimnīcas būvi vai kāda noziedznieka sodīšanu.

Ja mēs paskatāmies vēstures griezumā uz pirmā Ulmaņa, Hitlera, Staļina varā esības periodiem, šo varas lejupejošo eskalāciju var arī vēsturiski pamatot. Ulmanis pie varas nāca ne jau viens pats ieskrēja tolaik esošās Saeimas sēžu zālē un iztrenkāja deputātus pa mājām, dažus, ja pareizi atceros reiz lasīto, ieslogot pārmācības iestādēs. Ja nemaldos, viņam pie varas nākt palīdzēja militāristi (vispirms jau militārisma "augšējais ešelons"), kuri ar savām lejupejošām pavēlēm iesaistīja karaspēku. Hitlers jau arī vispirms jau bija savas politiskās partijas līderis ar noteiktu pietuvināto cilvēku loku, loku, kura pārstāvji lejupejošā eskalācijā "iedarbināja" arvien plašāku cilvēku loku. Staļina nākšana pie varas un esība varā vispirms balstījās uz tuvākajiem līdzgaitniekiem, to lejupejošo pakļautību. Pat mūsu pašu Levits ir prezidenta krēslā pateicoties šai lejupejošai eskalācijai.

Labi, Ulmani savulaik izsūtīja uz Krievijas ārēm okupācijas vara, Hitlers noindējās pazaudēta kara dēļ. Bet Staļins nomira savā gultā slimības rezultātā (par viņa nāves patiesajiem apstākļiem vēsture joprojām strīdas bez jūtamiem rezultātiem).