Uzreiz lūgums. Pirms ko teikt, izvērtēt teikto. Kādam tas liksies sviests, kādam - kaut kas, par ko padomāt. Vispirms jau neuzstāju uz to, ka viss ir negrozāmi tā, kā izteicos.
Pamodos, uzvārīju kafiju, sēžu pie loga un priecājos, ka aiz loga saulīte spīd. Tik pēdējā laikā sāku saprast to iepriekšējo paaudzi, kura no saviem gudrajiem augstumiem reiz teica: "Iemācies novērtēt to, ka esi dzīva, to ka pamosties no rīta". Agrākos gados par to reizēm iesmīkņāju no cikla - "Ko veči no dzīves saprot, ir jādomā par rītdienu, ko rīt darīt". Par savu attieksmi pret jēdzienu "rītdiena" izteicos kaut kad iepriekš.
Laikam pamazām sāku saprast, ka vispirms Daba, Planēta vai kas nu tur mums uzdāvinājusi iespēju izdzīvot vēl kaut neilgu laiku. Zinu, pienāks mirklis, kad aizmigšu uz nepamošanos, bet šobrīd man ir uzdāvināts laika ko vēl padarīt. Kaut satikt kādu cilvēku un pateikt viņam kādu labu vārdu. Vai tas ir maz?
Mums ir uzdāvināts šis mirklis, lai mēs kaut uzsmaidītu sev skatoties spogulī... Te varētu izplūst daudz un dikti, bet galvenais laikam ir viens - ja reiz mums ir dāvāts mirklis, tad kāpēc lai to neizmantotu kaut kam? Un nav svarīgi - pasaules glābšanai vai vienkārši kafijas tasei pie kamīna sēžot. Vienkārši - dzīvojam nevis klusi īdam kaktā 'Viss ir slikti, nekas nav labi".
Baidīties no nāves? Es nebaidos. Zinu, ka nodzīvošu tikai tik ilgi, cik nu man tas laiciņš atvēlēts. Nav ko baidīties, aizmigsim kad laiks būs pienācis neatgriezeniski. Neatkarīgi no tā, vai miljonārs vai sētnieks. Par mūsu "aiziešanu uz mākoņa maliņu" raudās tie, kurus mēs atstāsim šeit izdzīvot viņu šodienas. Raudās tie, kuru šodienās mēs esam "sliedi atstājuši". Svarīgi jau ir nevis trīcēt un baidīties no nāves, bet izdzīvot šodienu tā, lai vismaz sāpi kādam nenodarītu.
Vīpsnu izraisa tie, kuri, vismaz feisbukā esmu pamanījusi, aktīvi aģitē par/pret kovida vakcīnām kā vienu no argumentiem izmantojot "jūs nomirsiet". Tiem gribas pateikt - "Beidziet ākstīties, viskaitīgāk uz pasaules ir dzīvot. Jo dzīve vienmēr beidzas ar nāvi". Cits jautājums jau ir tajā, vai mēs izdarīsim vai neizdarīsim muļķības, kuru sekas - kāda nāve relatīvi nelaikā.
Turpat vēl nedaudz par karu kā tādu iedomājoties. Tiesa, par šo tēmu esmu jau "izplūdusi" iepriekš, it sevišķi svaigāko jaunumu rakursā. Tāpēc laikam jau vairs tā īsti neizplūdīšu, tik nedaudz papildināšu.
Kad skolas gados ir pa laikam dzirdēju frāzi "Pret karu, par mieru visā pasaulē" skolā, reizēm vēlākos gados kādā ārzemju filmā, smīkņāju kā par nolietotu lupatu un nodevu ideoloģijai. Tik pamazām, gadiem ejot, sāku pamazām izprast frāzē ietverto jēgu.
Ja tā padomā, vienalga, vai karš notiek paša pagalmā, vai kaimiņa sētā, vai kaut kur Tambulambu Pētersīlijas karalistē - tas sēj iznīcību. Mana paaudze noteikti atceras tēvu, vectēvu stāstus par Otro pasaules karu, mēs atceramies Afganistānas bezjēdzīgo batāliju.... Vai šie zaudējumi ir mazsvarīgi? Ir pazaudētas paaudzes, kurām vajadzētu zemi art un baznīcu celt. Teikt, ka pašreizējie notikumi Ukrainā mūs neskar? Ja tā padomā, mūs skar pat Sīrijas notikumi. Kaut zināmā mērā personiski. Personiskumu varu izskaidrot kaut ar Pasaules kartes palīdzību.
Kartē mēs varam noteikti saspraust karodziņus tajās teritorijās, kurās dzīvo un strādā kāds no radiem, draugiem vai vienkārši paziņām. Un tad jau ir vēlme, lai viņiem tur viss ir kārtībā. Bet mūsu radiem, draugiem, vienkārši paziņām arī ir radi, draugi, vienkārši paziņas, kuriem arī labu vēlam... Un tā var droši turpināt šo ciklu. Tad nu sanāk - kam sliktu vēlam? Tik nejauki, ka novēlām nevajadzīgas kara šausmas?
Galu galā, ja tā padomā - mēs varam ar kaimiņu svētdienās šņabi sadzert, pirmdienās tiesāties par auglīgu ežas gabaliņu.... Bet, cik svarīgs mums būs tas šņabis un ežas gabaliņš, ja kāds apmaldījies šāviņš sagraus kaimiņa māju mūžībā aiznesot pašu kaimiņu viņa bērnus bāreņos atstājot?