svētdiena, 2019. gada 7. aprīlis

Astrīda Lindgrēna. Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki

Šo grāmatu izlasīju vēl pusaudža gados, bet joprojām pārlasu ar lielu aizrautību.
Grāmata nav dziļi filozofiska, tā ir grāmatas nosaukumā minētās salas iedzīvotāju vasarnieku ģimenes ikdienas dzīve ar ikdienas dzīves sīkā humora piedevu. Sirsnīga un mīļa grāmata.
Skaitās jau bērnu literatūra, jo autore rakstīja bērniem, bet daudz kas no rakstītā tiek saprasts un izprasts tikai brieduma gados. Un paliek neatbildēti jautājumi.
Par pašiem grāmatas varoņiem runājot ļoti patīk Melkersonu ģimenes saliedētība un savstarpējā mīlestība, kas izpaužas visdažādākajos veidos, patīk mazā Čorvena ar savu sešus gadus veca bērna nesalaužamo loģiku. Un, ja tā padomā, cik bieži mēs, pieaugušie kļūstam bezspēcīgi maza bērna loģikas priekšā.
Tomēr, no pieauguša cilvēka redzesleņķa paliek neatbildēts jautājums par pašu Melkeru. Pēc Melkera sievas nāves visa mājsaimniecība tiek uzvelta uz vecākā bērna, meitas Malinas, pleciem. Meitene velk visu kā nu var un prot, pieredzi un iemaņas apgūstot palēnām un pamazām. Tas nozīmē, ka viņai tiek atrauta lielumliela daļa no bērnības priekiem un izklaidēm. Viņai jāstutē visi trīs jaunākie brāļi un bieži pat tēvs, kurš grāmatā raksturots kā pieaudzis bērns. Tomēr - Melkers ir pieaudzis vīrietis ar dabiskam pieauguša cilvēka fizioloģiskām vajadzībām. Vai tiešām viņa dzīvē pēc sievas nāves nav bijušas nevienas sievietes kaut vienas nakts pasākumam? Kaut kā neticams liekas šis fakts. Bet par to jau laikam bērnu auditorijai veltītajā grāmatā nerakstīs.

trešdiena, 2019. gada 3. aprīlis

Esmu atpakaļ

Esmu atpakaļ pēc vairāk kā divu mēnešu klusēšanas. 
Biju saslimusi diezgan pasmagi. Šoziem gripa kāva nežēlīgi. pat līdz slimnīcai tiku. Visai jautri jau nu bija. Iekļuvu slimnīcā, kad tur jau nedēļas divas bija pasludināta divu mēnešu karantīna un viesi drīkstēja tikai pienest paciņas. Tomēr - kāda tur karantīna, ja medpersonāls nodaļā mainījās pēc noteikta grafika un pats reizēm strādāja par spīti neveselumam un pretgripas zāļu lietošanai. Kā arī tas, ka pīpētāji (tai skaitā arī es) bija priviliģēti, jo 8as reizes dienā (no 8.00 rītā līdz 20.00 ik pa 2vām stundām) tika kolektīvi izvesti ārā ievilkt dūmu. Parasti tas gan ilga 5 - 10 minūtes. Atkarībā no tā, vai pavadošā sanitāre pati smēķēja vai nee. Un, par cik palātās bija mobilo telefonu īpašnieki, nebija grūti saorganizēt pienesuma atgādāšanu pīpētājiem šīs pīppauzes laikā. Tā ka karantīna bija visai nosacīta un smagāk skāra tos, kas nepīpēja.
Atgriežoties no slimnīcas kāds laiciņš pagāja, kamēr nomaksāju slimnīcas rēķinus un izcīnījos ar interneta atjaunošanu. Tagad atkal esmu apritē un Gan jau kaut jauns un interesants parādīsies. Sezona ir sākusies un pasākumu būs daudz, gan jau ko savočēšu un salikšu lapā, kā arī kādus citus jaunumus piemeklēšu. Ziemas miegs un depresņaks ir beidzies, jāsāk darboties.