Pīles Vecmīlgrāvja pusē Daugavai ar skatu uz Kundziņsalu ar visu Mantesa konstrukciju

Tā nu atkal sanāca, ka pieasistēju Toma zvejošanai tās beigu fāzē. It kā aicināja jau ātrāk, bet man savas lietas bija jāpabeidz. Tā beigu fāze zvejošanai iestājās kārtējās pienākušās līņāšanas dēļ. 

 Maizi, ko putniem iebarot, protams, nepaņēmu - aizmirsu. Toms iedeva trīs līdzpaņemtās šķēlītes, kuras veiksmīgi tiem pīļukiem izbaroju, kamēr Toms savas "bada pātagas" kopā vāca. Pie viena steigā balansēju ar mobilo telefonu, lai paspētu uzņemt tos putnus, kad viņi "sakrīt čupā" tos maizes gabaliņos ķerot ūdenī.

Pie viena aizveda apskatīties cekulpīli. Tā vispār esot mājas pīle, kura brīvā dabā nedzīvojot. Jautājums, ko viņa dara pie savvaļas pīlēm, ir atklāts. Pie kam acīmredzami viņa ar tām citam pīlēm nebiedriskojas, visu laiku pati par sevi. Bildēs redzams. Tā cekulpīle ir pat krietni lielāka augumā par tām ierastajām savvaļas pīlēm.

Putni un migla vakar un no Toma fotoaparāta

Šoreiz bez jebkādiem maniem paskaidrojumiem. Šorīt saņēmu bildes un pēc arī atļauju ielikt šeit. Var jau būt, ka būs nekādā kārtībā.

Rudens Ķīšezera maliņā (Bildēm uzņemšanas kārtība apjukusi un ielikās viņas pēc pašu vēlēšanās un kārtības un otrādā kārtībā)

 

Drusku paasistēju makšķerēšanā

Tomam uznāca luste pamakšķerēt Ķīšezera maliņā. Paaicināja mani it kā paasistēt nogāzes zālītē uz dvieļa grāmatu lasot (par grāmatu taps ieraksts pēc grāmatas izlasīšanas).

Mana pacietība (drīzāk tas, ka pamodos četros no rīta bez cerībām piemigt tālāk, un līdz ar to - ja es saulītē, zaļā zālē nogāzītē ilgāk sēdēšu, tad aizmigšu un, secīgi, labdien problēma mani uz mājām un gultiņu aiztransportēt...) pietika nepilnām pāris stundām. Paspēju gan paasistēt, gan grāmatu palasīt. Un arī pabildēt. Pat Toms vienu mirkli aizmirsa par makšķeri un klusi tupēja fotografējot. Un bija iemesls.

Nu ļoti tuvu krastam lauču mamma un tētis baroja savu mazo laucēnu. Reizēm pēc kārtas, reizēm sinhroni nirstot pēc kaut kā ēdama tam mazulim. Tik droši tuvu krastam un mums. Klusītēm bildējām.

Kad lauču famīlijai apnika un viņi kur aizdevās ezera ūdeņos, arī es palēnītēm savācos.

Ja nu kas, pretējā krastā gulbju ģimene dzīvojās. Arī laikam mamma, tētis un gulbēni. Diemžēl ar mobilo telefonu tādā attālumā ne pārāk lielus objektus nevar normāli sabildēt.