pirmdiena, 2020. gada 9. novembris

Vēl nedaudz pie iepriekšējā teksta

 Gribas vēl nedaudz paspamot iepriekšējo tekstu atminoties. Ne jau visu ierakstīju, šādas tādas domas vēl palikušas.

  1. Par reģionu lielajām pilsētām kā centrālajām savā reģionā. Samērā nesen (vēl pirms kovida epopejas) dzirdēju runas, ka masu mēdijos pasprukušas dažas ziņas par lielo reģionu centrālo pilsētu pārdali, nosakot citas pilsētas par reģionu centriem. Pirmā sašutuma vētru izraisīja Jelgava, kurai grasījās atņemt šo godu. Bet tā taču kopš Ketleru/Bīronu laikiem ir bijusi reģiona centrālā pilsēta. Smieklus izraisīja Jūrmala, kuru gribēja nozīmēt par Vidzemes centrālo pilsētu. Un Jūrmala nemaz nav Vidzemes pilsēta. Ar ko tas viss beidzās nezinu. Nāca jau cita informācija un pēc tam sākās kovida ēra.
  2. Par vidusskolu, vispār skolu programmām un prasību pēc noteikta skolēnu skaita klasē. Gribas valdībai ieteikt pārtraukt šo skolotāju darba tarificēšanu pēc mācību stundām, skolēnu skaita klasē utt. Vajag skolotājiem noteikt "cieto" algu un viss. Un tad ir vienalga, cik skolēnu klasē. No skolotājiem esmu dzirdējusi, ka klasēs ar nelielu skolēnu skaitu ir vieglak strādāt un vieglāk pārbaudīt skolēnu zināšanas par uzdotām tēmām. Tāpat kaitina tas, ka skolu programmās visos līmeņos ir mācību priekšmeti, kuri nu nekādi nenoderēs skolēnu turpmākajā dzīvē. Esmu pret sportu kā obligāto mācību priekšmetu. Lielākajai skolēnu daļai tas liekas neinteresants un lieks, tik maza daļiņa dodas uz šīm stundām ar prieku, bet tie jau no mazām dienam saistījuši sevi ar lielo sportu un pēc skolas dodas uz treniņiem izvēlētajā sporta disciplinā. Kam vajadzīgi skolēnu projekta darbiņi, ja tie iegulst plauktos un netiek izmantoti? Labākos skolotāji varētu izmantot priekšmeta mācīšanai klasē. Protams, ar atsauci un autoru.
  3. Sabiedriskais transports. Es saprotu, ka sabiedriskā transporta uzturēšana jebkurā līmenī ir padārga izprieca. Bet tomēr. Samazinot biļešu cenas kaut drusku, bet samazinātos "zaķu" skaits transportā, pie viena palielinātos braucēju skaits. Tagad daudzi labāk nostaigā garus gabalus kajām, nekā maksā par vienu papīra gabaliņu, kuru pēc brauciena izmet laukā. Piemēram, Rīgā sabiedriskā transporta biļetes cena, ja pērk pie vadītāja, ir 2 eiro. Bet par tiem diviem eiro var nopirkt kaut nedaudz pārtikas apmēram divām dienām. Un tas ir svarīgi ģimenēs, kurās ir mazi bērni, kā arī pensionāriem ar vinu smieklīgi mazajām pensijām. Protams, ir arī braukšanas mēneša biļetes (paldies dievam, Rīgas skolēniem braukšana sabiedriskajā transportā ir par brīvu), bet arī tām ir sava cena, ne pārāk zema. Ko lai dara ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pēc visu obligāto komunālo maksājumu nomaksas un šo mēnešbiļešu iegādes nauda visam pārējam knapi pietiek līdz nākamajai algai? Pie viena vilcienos noteiktā ceļa posmā pie mēnešbiļetes vēl kaut kādi centi ir japiemaksā. Kāda joda pēc? Vai šo piemaksu jau uzreiz nevar pierēķināt mēnešbiļetes cenai? Protams, ir iedzīvotāju kategorijas, kurām brauciens Latvijas teritorijā ir par brīvu. Tie ir I un II grupas invalīdi, kā arī pensionāri, kas vecāki par 70 gadiem. Vai tiešām jākļūst par invalīdu, lai varētu savu niecīgo pensiju izlietot sadzīviskām, nepieciešamām lietām? Un cik cilvēku pie pašreizējās sadzīves limeņa nodzīvo līdz un pāri 70 gadiem?
  4. Dzīvokļu politika. Daudzās pilsētās pat pilsētas centrā redzamas katastrofālā stāvoklī esošas ēkas. Normāli būtu nojaukt vai restaurēt kā dzīvojamo platību vai ofisu telpas. Bet te atkal nesakārtotā likumdošana, Daudzas ēkas ir privatizētas - nodotas bijušo, pirmskara, saimnieku mantinieku rokās. Un tie nu neko nedara sava īpašuma uzturēšanai vai nojaukšanai. Būtu tikai godīgi šīs ēkas kārtējo reizi nacionalizēt lai pilsēta tiktu vaļā no šī grausta, kas kļuvis cilvēkiem bīstams. Tā vietā pilsētās, īpaši Rīgā, nomalēs tiek celtas daudzas jaunas ēkas. Kur te loģika?
  5. Politiskās partijas. Es šo partiju programmas neesmu lasījusi, zinu no druskām masu medijos dažādos rakursos. Ir tikai jautājums - vai mums ir vajadzīgas tik daudz partiju? Patlaban Latvijā laikam tikai neliels daudzums cilveku ir bezpartejiskie. Un ziņās kauns klausīties, kā katru reizi jaunievēlētā Saeima plūcas par koalīcijam un krēsliem, tik ilgi, kamēr viss nav sadalīts. Un algas... Nezinu, cik daudzi deputāti dzīvo no savas deputāta algas vien. Daudziem taču pieder arī kādi uzņēmumi, daudzi piepelna naudiņu sēžot kādā pašvaldības uzņēmuma valdē. Rezultātā klibo darba kvalitāte abās darba vietās. Nu nevar taču viens cilvēks ar 8 stundu darba dienu strādāt divās vietās vienlaicīgi. Ja nu vienīgi viņš nav iemacījies klonēties.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana