Sekojošais teksts ir radies no novērojumiem un pašas pārdzīvotā.
Bērnu bailes ir visai diferencētas. Mazam bērnam ir bailes no mošķīša pagultē, bet tas viņu netraucē uz palodzes malas visai bīstamā kritiena situācijā rotaļāties. No viņa kritiena pa logu baidāmies mēs - pieaugušie. Tāpat, jau pusaudža gados, bērns nejūt bailes uzkāpt kokā gandrīz vai tā galotnē un tad mierīgi norāpties lejā. Un kur vēl jumti un pagrabi, kuros ir tik interesanti izpētāmi kakti. Tāpat ar šļūkšanu pa kāpņu margām. No paša augšējā stāva līdz pirmajam nenoklāpjot no margas. Jo ir paļaušanās un savu līdzsvara sajūtu, nav citu domu, kā vien prieks par slidināšanos. Pati pusaudža gados šādi "kursēju" pa kāpņu margām. Tagad to izdarīt nevaru/negribu. Ir piezagušās bailes - ja nu nenoturos un krītu.
Daudziem pieaugušajiem ir bailes saslimt un nomirt. Bet - mirsim mēs tik un tā, tad, kad laiks būs pienācis. Tad ko baidīties no visādām slimībām? Mans viedoklis - par agru mirst tas, kas baidās mirt un pats "piesauc" šo pāragro mirkli.
Pat pie mūsdienu medicīnas attīstības ir slimības, kuru priekšā medicīna ir bezspēcīga izārstēt. Var tikai nedaudz atvieglot sirdzējam viņa mokas un nedaudz pastiept garumā viņa mūžu. Tad kāpēc pašam baidīties no nāves? Manuprāt, ir jādzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā un mēģināt iespēju robežās sakārtot lietas tā, lai palicējiem būtu mazāk problēmu.
Ir arī tādas bailes, kuras pat pieaugušajam ir diferencētas. Pārsvarā tās attiecas uz tuviem radiem - vecākiem, bērniem.
Ja kāds no mūsu vecākiem ir neārstējami saslimis mums jau esot pieaugušā vecumā, mums ir bailes no viņa nāves, jo tad turpmākajā dzivē jāuzņemas tā atbildība, kas līdz šim gūlās uz mūsu vecāku pleciem. Mēs baidāmies no atbildības, nevis no tā, ka vecāks mirst. Viņa nāve radīs tukšumu daudzās jomās un no šī tukšuma mēs baidāmies.
Mēs baidāmies par saviem bērniem pat tad, kad viņi jau ir pieauguši un patstāvīgi pieņem lēmumus par savu dzīvi. Kārtējās bailes no tukšuma savā dzīvē, kuru aizpildīt ir pagrūti. Pati šādas bailes atceros, kad pāris gadu atpakaļ dēls brauca uz Ukrainu un Doņecku tās teritorijā. Un Doņeckā joprojām karo. Bija bailes no tā, ka no Doņeckas dēls varētu atgriezties cinka zārkā nejaušas lodes ķerts. Paldies dievam, dēls atgriezās dzīvs un vienā gabalā.
Kopsummējot manu iepriekš rakstīto - nevajag baidīties. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Dabiskā izlase un imūnsistēmas stabilitāte ir un pastāv. Un savu ķieģeli, lāsteku, lodi mēs sastapsim tik un tā tajā laikā, kas paredzēts. Viss pārējais - dzīve, kuru jānodzivo tā, ka pat kapracim kļūtu žēl tavas aiziešanas, kā reiz izteicās Marks Tvens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru