Pirmo dienu eiforija par atgriešanos Rīgā ir mazinājusies. Tagad varu skaidrāk izvērtēt pagājušo ziemu un notikumus tajā laikā.
Vienlaicūgi nožēloju un nenožēloju savu aizbrukšanu uz Iecavas viensētu. Tāpat vienlaicīgi nožēloju un nenožēloju savu ātro aizbraukšanu no tās.Man tur patika, savā ziņā pat biju tai pieķērusies. Bet nespēju pavilkt noslogojumu lauka darbos. Toties tagad man ir skaidrība par lauku dzīves smagumu, kuru pilsētā dzīvojošie pat nenojauš. Un pilsētnieku nicinošais vieplis ar nosaukumu "pāķis" ir neētisks un nevietā. bez laucinieku smagā ikdienas darba visas vasaras garumā pilsētniekiem nebūtu ko ēst un ko vilkt mugurā. Vienkārši ir neētiski noniecināt lauku cilvēkus.
Man dzīve viensētā bija veselīga pieredze un deva būtisku izpratni par lietu kārtību. Tikai sapratu, ka es tam neesmu gatava un nespēju.
Joprpjām nevaru neko sliktu teikt par saimniekiem, kaut arī daži saimnieka isteikumi man bija nepieņemami un pat aizskaroši. Bet viņš ir tāds cilvēks. Jāpieņem kads ir.
Tagad Rīgš kārtoju un nokārtoju daudzas tādas lietas, kuras būtu pagrūti kārtot esot Iecavas viensētā. Kā jau izteicos kādā no saviem ierakstiem iepriekš, nav jau tā ka nevarēju braukt uz Rīgu kārtot lietas, bet vienalga jutos neomulīgi, ka braucu uz lielpilsētu. Jo viensētā visu laiku ir ko darīt. Jutos nedaudz vainīga, ka uz pusi dienas dodos prom no darbiem darīt ko savu, kas tomēr arī bija būtisks. Būtisks man, nevis viensētai.
Tagad spīd iespēja pēc pāris nedēļām būt jau citā vietā, nevis hostelī. Ceru, ka izdosies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru