Atpakaļ

Esmu atpakaļ Rīgā. Draugi apmaksāja vietu hostelī uz mēnesi, kaut gan laikam tik ilgi te nenodzīvošu. Atradīsies kas cits dzīvošanai. Par hosteli pastāstīšu mzliet vēlāk, tagad pievērsīšos iemesliem, kāpēc esmu atpakaļ Rīgā par spīti tam, ka man tā vieta Iecavas pagastā patika.

Man tur patika vieta, saimnieki, suņi un truši. Patika ērtā satiksme ar Rīgu tajās retajās reizēs, kad vajadzēja aizbraukt uz lielpilsētu un nokārtot lietas. Saimnieki bija pretimnākoši. Patika tas, ka bija dzīve atsevišķā mājiņā. 

Visa tā dēļ jūtos vainīga, ka naturāli aizbēgu, kad patrāpījās izdevība to izdarīt.

Gandrīz jau biju samierinājusies ar lauku darbu smagumu un pamazām notrulināšanos, kad nekas vairs neinteresē un katru brīvo brīdi izmantoju, lai vārtītos gultā un savāktu kopā savas nogurušās miesas. pat saimnieka iedoto disku ar filmām vairs neskatījos, jo jutos pārāk nogurusi. Darīju visus darbus, kurus lika darīt. 

Protams, pati vainīga, ka nerunāju ar saimniekiem, ka ir drusku par grūtu un varu arī nepavilkt vasaras ravēšanas laiku. Dienas izravējamā norma likās milzīga. Saimnieks vairākas reizes apvaicājās, vai spēšu, vai pavilkšu. lai zinātu, ko darīt tālāk. Es klusēju ar atbildi, jo biju pieķērusies vietai un domāju, ka spēšu, ka pavilkšu. Uz beigām jau darīšana sanāca veiklāka, nekā sākumā.

Un ko tad es īsti varēju pateikt? Man nebija kur citur palikt uz sitiena, nezināju vai izdosies ko sameklēt un nezināju, vai vispār izdosies aizbraukt. Tāpat atstāt jau viņiem nebija nekāda rezona. bija un ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz un dara smagos lauku darbus.

Sirdsapziņa jau nedaudz nomoka, ka tik pēkšņi aizbraucu. Bet tajā pat laikā - kur garantija, ka vasarā, pamanījuši ka es tomēr nevelku un netieku galā ar visiem uzdotajiem darbiem, viņi paši man palūdz kur pārvākties. Un tad šī izdevība varētu arī nebūt. Es tad varētu būt lielākā bezizejā, nekā šobrīd. Tagad viss atkal jāsāk no jauna.

Saprotu un pieņemu saimnieku dusmas un aizvainojumu, kad ceturtdien viņiem paziņoju, ka aizbraucu pavisam. Un saprotu to, ka atgriezties tur man nesanāks. Savā ziņā esmu saimniekiem nodarījusi pāri. Jo aizbraucu uz turieni pēc tam, kad saimnieks atsaucās uz manu sludinājumu, ka meklēju kur dzīvot pret palīdzību mājsaimniecībā. Nekāda nolīguma mums nebija, bet darīju visu, ko lika. nebija tā, ka par velti dzīvoju viņu maizē. Cik labi un cik veikli sanāca - tas jau cits jautājums. Visus aizrādījumus uzklausīju un centos ņemt vērā un izdarīt. 

Varbūt vēl atgriezīšos pie šīs tēmas, kad ienāks prātā kas aizmirsies. Pagaidām sēžu hostelī uz grīd pēcas un jūtos nepierasti, jo nav jāpārģērbjas un jāskrien darbos.

Par hosteli runājot.

Hostelis atrodas centrā, uz Merķeļa ielas, tā ka varu visu izstaigāt kājām. Pirmdien sākšu kārtot lietas.

Esam 18 cilvēki vienā istabā. gan vīrieši, gan sievietes. Tādi laikam jau nu ir tie hosteļu noteikumi un dzūvesveids, kad ienācējus liek brīvajās gultasvietās nešķirojot pēc dzimuma. Ar sadzīvi pašiem jātiek galā.