Drusku par pašmāju pēc PSRS laika filmām un seriāliem

1. Filmas.  Pirmā, ko redzēju vēl 90gados pēc PSRS sabrukuma bija Likteņdzirnas, tai sekoja Baigā vasara un Rīgas sargi. Vēlākās diemžēl neatceros redzējusi. Ja pirmās divas atstāja sirsnības un cerību sajūtu, tad, manuprāt, Rīgas sargi izgāzās jau nu noteikti. Ideja bija cool utt., bet izpildijums jau nu prasījās pēc kaut kā labāka. Sirsnība un Rīgas milestība ļoti uzspēlēti, daudz uzspēlēta patosa. kaut gan filmā spēlēja aktieri ar pieredzi. Laikam vaina režisorā, kurš uz laukuma prasīja liekas lietas.
2. Seriāli.  Pirmais, ko atceros no 90gadiem, bija Dzīvoklis ar visām komunālā dzīvokļa peripetijām, kaimiņu un viesu attiecībām. Sirsnīgs, mīlīgs un humora pilns. Žēl, ka tā mūžs bija īss. Tam sekoja vēl viens ar nedaudzām sērijam. Tomēr no tā daudz neko neatceros, tik aprautus kadrus. Un tad milzu soļiem nāca Ugunsgrēks (esmu piemirsusi seriāla pirmo nosaukumu, ar kuru tas parādījās ēterā). Šis seriāls Latvijas televīzijā gāja ilgus gadus, nespriedīšu tagad par tā saturu, bet viss notiekošais likās pa īstam, kā no dzives ņemts. Žēl, ka beidzās. Vai nu lidzeklu dēļ vai kāda cita iemesla dēļ. Bet ļoti patika Rafalsons un Zane Daudziņa. Cik varēja saprast, abi no dzimšanas krieviski runājoši, bet viņu, īpaši Zanes Daudziņas, latviskā runāšana ar krievu akcentu bija sirsnīga, mīļa un dziedoša. Tad vēl parādījas Tā dara visas sievietes (precīzi neatceros). Seriāls neradīja nekādas sajūtas. Tik lieku reizi atgādināja, ka ūdens ir ūdeņains. Kaut arī aktieru ansamblis bija novākts pieredzējis, jauniņo bija maz.