otrdiena, 2020. gada 15. septembris

Dažas domas par to, kas pašlaik notiek

  1. Jeburās vēlēšanās jebkura parstija, cilveki tajā, cīnās par varu un visu ar to saistīto. Protams, pa šiem neatkarības gadiem pa lielo ir nomainījušās politiku paaudzes, daudzi vecā kaluma politiķi iz nogajusi mala un nodarbojas ar ko privātu un dzīvo savu, ne pārāk publisku dzīvi. Tomēr daudz kas no Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem politikā ir palikuši un vēlētājs parastais bieži putrojas un īsti nezina, par ko balsot. Partiju programmas un turpmākās darbības uzstādījumi tomēr daudz neatšķiras. Visu izšķir sarakstā esošās personības. Vidusmēra balsotājs balso par personālijām, nevis partiju programmām. Zinu, būt par politiķi uz vadīt valsti tā, lai visiem būtu labi un būtu zelta vidusceļš, nav viegls darbs, ne velti viņiem ir tās lielākās algas. Tomēr, pie viena, gribas teikt - nu nelieniet politikā, ja izglītība to neļauj un prasmes ir visai zemas. Tagad, vismaz, LU ir kurss, kurš sagatavo nākamos politiķus, daudz ko var tīri praktiski iemācīties no tiem kolēģiem, kuri jau pietiekami ilgi "sēž" valdībā. Jebkurai profesijai bez izglītības nepieciešama arī praktiskā pieredze. Iegūs visi.
  2. Manuprāt, nepieciešams sakārtot mazpilsētu biežāku saskarsmi ar Rīgu. Vilciens vai autobuss - nu, kāda tur starpība. Savādāk sanāk, ka mazpilsētas zināmā mērā ir atrautas no visiem politiskajiem, ekonomiskajiem un citiem procesiem. Protams, ir telefona sakari, bet problēmas jau tas neatrisina. Tas ir dudzšķautnains jautajums. Arī darba jautājums. Daudzi no vienas mazpilsētas brauc uz citu, tuvako mazpilsētu, lai atrisinātu šo darba jautājumu. Vai ir tik grūti mazpilsētās atvērt kādus valstij būtiskus uzņēmumus? Vai arī piešķirt šīm pašvaldībām līdzekļus kādas programmas izstrādei? Kā arī beigt bezjēdzīgo taupīpas režīmu un palielināt sabiedriskā transporta kustību starp pašvaldībam, pilsētām Latvijā? Ja nepietiek ar pasažieru iemaksām, vi tad mūsu valsts ir tik nabaga, ka nevar līdzfinansēt satiksmi valstī?

ceturtdiena, 2020. gada 10. septembris

Dažas domas rīta agrumā

  1. Lasa mani daudz, tik komentāri izpaliek. Vai tiešām visiem viss apmierina manos tekstos un nav ko iebilst vai piebilst? Feizbukā šajā ziņā lielāka aktivitāte, kaut arī FB man nepatīk un to izmantoju ļoti šaurā aspektā.
  2.  Daudzus saitus pārskatot, rodas sajūta, ka bez dzeltenās preses un koronas vīrusa nekas vairāk nepastāv. Visi "cepjas" gar publisko personu privāto dzīvi un vīrusa esamību. Tāda sajūta, ka pasaule apstājusies un nekā cita vairs nav.
  3. Ne reizi vien esmu teikusi, ka Ludza mani sāk kaitināt. Pilsētele ar gandrīz 8 tūkstosiem cilvēku, kur rads rada galā. Man pūlas iestāstīt, ka še pilns ar dzērājiem un narkomāniem (pierobežas pilsētelē daudz vieglāk sadabūt kontrabandas preci, nekā kur citur, vietējie zina ceļus un neceļus kā Terehovā apiet oficiālo muitu un likuma radītās nepatikšanas). Dažus dzērājus un bomžus esmu manījusi - tos zina visa pilsēta, jo viņu nav daudz. Narkomānus gan nav izdevies sastapt. Varbūt nemāku tos atpazīt.
  4. No baumām dzirdēju, ka esmu jau ierakstīta vietejos dzērājos. Apmeram kā šeit laiciņu atpakaļ. Nesāku taisnoties. To, ka dēlam kopš pasķiršanās ar viņa pasiju ir pārgājusi patika izkustēt no mājas bez īpašas nepieciešamības, nevienam neieskaidrosi. Un tas, ka veikalā nopērku aliņu viņam (tiesa, pirms tam viņš ļoti pārliecina, ka vajag), nevienu neinteresē. Redz to, ko redz un viedoklis gatavs. Un ej nu iestāsti, ka neesi rūtaina govs.
  5. Pa šiem drusku vairāk kā diviem gadiem pamazām tieku vaļā no parādiem, kurus neapdomīgi uztaisīju bagātajos gados. Maz ir palicis. Ceru, ka dēlam spēšu atstāt parādiem neapgrūtinātu naudas mantojumu.
  6. Vasara paskrējusi aulekšiem. Tikko bija ceriņziedu laiks bet nu jau septembris pilnās burās. Kur palikušu jūnijs, jūlijs un augusts? Bērnībā, jaunībā vasaras likās mūžību garas. Jo vairāk gadu, jo ātrāk skrien laiks.
  7. Joprojām meklēju darbu pēc savām spējām. Pagaidām neizdodas. Ludzā ik pa brīdim kādā veikalā parādās sludinājums uz durvīm, ka tiek meklēta pārdevēja vai kasiere. Man tas diemžēl ir garām. Negribu krāmēties ar svešu naudu un precēm, kas reizēm mājās pietrūkst. Negribu krista kārdināšanā un iekulties nepatikšanās. Citus piedāvājumus pagaidām nemanu. Būs jāpaskatās, kas darās Rēzeknē šajā jautājumā, jo Rēzekne ir pusstundas braucienā ar autobusu no Ludzas.

trešdiena, 2020. gada 9. septembris

Par padomjlaikiem

Feizbukā "panesusies" diskusija par padomjlaikiem. Nesākšu tos īpaši cildināt. Tikai pamēģināšu tos salīdzināt ar mūsdienām.

Mēs augām, dzīvojām tajos laikos, kad mājās runāja vienu, uz ielas, skolā, darba vietā ko citu (stukači bija visās iespējamās darbavietās). Tomēr bija zināma stabilitātes sajūta. Zinajām, ko no valdības gaidīt, zinājām kādas būs cenas veikalā un ko var dabūt tikai "zem letes". Zinājām, ka uz ārzemēm dodoties ekskursijas braucienā cilvēku parasto stūra mājā pārbaudīs, apkraus ar jautājumiem. Un ekskursijās laida vispirms uz Eiropas socvalstīm un tikai tad, pēc ieskatiem, palaida uz kādu no kapvalstīm. Protams, šajās ekskursijās bija iegrožota pārvietošanās un kontaktu ar vietējiem iespējamība. Bet tomēr bija iespēja redzēt pasauli ārpus PSRS.

Mēs zinājām, ka mācīties un ārstēties varam par brīvu. Protams, kukuļošana pastāvēja arī tajos laikos, bet nebija tik acīmredzama un bezkaunīgi uzkrītoša. Tagad maksā ne tikai par ārstēšanos un mācīšanos, bet arī gatavo vidusmēra aploksni. Un tas ir norma. Valsts cīņa pret aploksnēm ir vienkārši "ķeksīša" līmenī. Jo neviens nebaidās. Sodi par kukuļošanu ir paviegli. Bet tolaik varēja arī uz Sibīriju nokļut. Un šis arguments jau ir nozīmīgs.

Ja ievērojām spēles noteikumus, varēja puslīdz droši izdzīvot un dzīvot. Valdība bija stabila, likumdošana stabila un nemainījās pēc mēness fāzēm. Tagad - ievēli nu to valdību. Katra jauna valdība kaut ko droši ka grozīs likumos, līkumos konkrētībā un aizmirsīs, ka arī vēlētājiem vajadzīga kaut kāda stabilitāte, nevis tikai solījumi. Un tad nav ko brīnīties par neapmierinātības pilnām protesta akcijam un tamlīdzīgām būšanām. 

Jaunatnei, kura studēja, bija skaidrība, ka viņiem pēc studiju beigšanas būs garantēta darba vieta. Varbūt ne tieši Rīgā, bet būs. Piecus gadus, kas jāatstrādā par izglītošanos. Un šo gadu laikā varēja, ja gribējās, pameklēt darba vietu kur citur. Noteikti nebija ar diplomu zobos jāskraida pa pasauli darbu meklējot. Lidz ar to darbavietās bija garantija, ka ik pa brīdim "ieplūdīs jaunas asinis" ar jaunam idejam un jaunu pieeju darāmajam. No tagadējiem laikiem atceros, ka reiz Liepājas pedunstutūtam bija prakse dzēst studentu kredītus, ja tie piecus gadus nostrādā specialitātē. Nezinu, kā ir tagad.

Par vienu jautājumu man mūslaikos ir neskaidrība. Laulības parasti notika kādā valsts iestādē, tur pat tās šķīra, ja prasīja situācija. Tagad daudzi laulājas baznīcā, bet šķiras valsts iestādē. Cik zinu, baznīcā veiktā laulībā ir uz mūžu un nešķirama. Gadus atpakaļ, sekojot līdzi laikam, baznīca pieņēma lēmumu ģimenes izjukšanas gadījumā oficiāli to uzskatīt par spēkā neesošu, ja abas puses ierodas laulību vietā un izsaka savu vajadzību. Kā ir tagad, nezinu. Un vai pasaulē un mūsu valstī šo punktu ievēro?

Par baznīcu runājot - liela daļa mūsu valstsvīru ir uzauguši padomjlaikos ar padomjlaikos iegūtu izglītību un attieksmi pret baznīcu. Man īsti nepatīk un kaitina tas fakts, ka tagad, šajos laikos, valstsvīri pēkšņi ir kļuvuši dikti ticīgi un bariem dodas uz baznīcu dažādos valsts svētkos vai kā citādi. Izskatās pēc kažoka mešanas uz otru pusi un neraisa ticību viņu pēkšņajai dievticībai.

otrdiena, 2020. gada 8. septembris

It kā daudz kas

  1.  Domājot par savu dzīvi līdz pat šim vecumam saprotu, ka esmu dzīves laikā pieļāvusi daudzas kļūdas un likusi saviem tuviniekiem vilties daudzās lietās. Viņi man ir ticējuši un uzticējušies bet esmu pievīlusi. Ne tikai mūžībā aizgājušos vecākus bet arī dēlu. Esmu mēģinājusi sakārtot sevi un savu dzīvi nepievēršot vai maz rēķinoties ar tiem, kas man blakus un mīl mani. Tagad, kad vecums jau ir pāri pusgadsimtam, mēģinu savas kļūdas mazināt, kā salabot attiecības ar tiem, kas vēl palikuši man blakus. Smagi iet, bet ko lai dara. Uzticēšanos ir viegli pazaudēt, bet atgūšana vienmēr rada grūtības.
  2. Reizēm, kad dienas rosīšanās pa un ap dzīvokli ir drusku apnikusi, paskatos televizoru. Kaitina reklāmas, kas raidījuma vidū tiek rādītas un reizēm ilgst minūtes desmit. Pa to laiku paspēju vēl ko pie mājas padarīt vai kā citādi aizpildīt laiku. Vienīgais kanāls, kurā iztrūkst reklāmu, ir krievu TNT. Tajā var paskatīties mūslaiku krievu detektīvus bez reklāmas pauzēm. Skrējiens uz tualeti vai uz balkonu uzpīpēt sanāk uz sižeta rēķina un tad ir jāmēģina tikt līdzi notiekošajam. Vieglāk ir skatīties filmas datorā - tur iztrūkst reklāmu un filmu nopauzēt var jebkurā brīdī, kad nepieciešamība liek atrauties no filmas. Tikai nelaime tā, ka mani laptopi viens pēc otra "nomira" dabiskā nāvē, un tagad dators ir jādala ar dēlu. kamēr radīsies iespēja tikt pie sava laptopa.
  3. Daudzi no interneta lietotājiem patlaban no draugiem.lv "pārvākušies" uz FB ar motīvu - tur vairāk tautas un komunikācija savādāka. Esmu abos un man šī draugu būšana liekas tuvāka un saprotamāka. Pārskatāmāka. Daudzi mani paziņas ir tur palikuši šī paša iemesla dēļ. Un redzu, ka tur diskusiju grupās aktivitāte nav mazinājusies. Tiesa, pa draugiem.lv vairāk rosās vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki, jaunatne vairāk pa FB, viņiem tur atkal vieglāk un saprotamāk. Pie vainas laikam angļu valoda, kas mūsdienu jaunajai paaudzei ir daudz saprotamāka, nekā manai paaudzei. Un FB piedāvā iespēju komunicēt šajā valodā. Tiesa, nedaudz (tas drusku par maigu teikts) kaitina tas, ka latviešu zēni un meitenes savā starpā reizēm komunicē nevis dzimtajā, latviešu, valodā, bet anglu valodā. Tad reizēm "uzsprāgstu" un strīdos par dzimtās valodas nelietošanu. Var jau mani saukt par piekasīgu tanti, bet dzimtā valoda vienmēr būs prioritāra, pārējās svešvalodas - pakārtotas. Reiz jau par to rakstīju un diezgan smagi.
  4. Lielumlielais vairums interneta onlainspēlētāju spēlē speles, kurās tiek šauts un notiek arī cita veida vardarbība. Tie pārsvarā ir junieši, vai tie, kuriem ap 30. Man pašai labāk patīk mierīgākas onlainspēles. Savu paziņu lokā zinu tādus, kas no onlaink­āršu spēlēm "nelien laukā" un pat ar to naudiņas sapelna. Man pašai patīk reizem uzspēlēt "kuģīšus", kurus piedāvā draugiem.lv. Pirms tam spēlēju fermu, kuru piedāvāja gan draugiem.lv gan arī inbox.lv. Mierīgas spēles, bez vardarbības um samudžinātiem "kvestiem". Tiesa, uz mums, kas spēlē šīs mierīgās spēles, skatās kā uz dinozauriem. Nu, bet gaumes izvēle. Un reizem ienāk prātā - jaunā paaudze ir tieši tāda, kādu nu mēs to esam izaudzinājuši....

pirmdiena, 2020. gada 7. septembris

Daži nezinu un varbūt

  1. Rakstu samērā daudz. Citreiz dažus mēnešus nemaz, citreiz katrā mēnesī ir vairāki raksti. Par dažādām tēmām. Komentēru ir pamaz. Galvenokārt tie attiecās uz manu pareizrakstību un alus bundžām fonā vai man rokā. Parasti tie bija aizrādījums un taisnošanās. Par nopietnākām tēmām tik daži komentāri, kas neprasa atbildi vai arī nezinu, ko un kā atbildēt. Vai tešām mani lasošai tautai nav ko iebilst/piebilst pie manis izteiktām nopietnākām domām?
  2. Pamazām, kad "uzpeld" vai pati savus rakstus caurskatu, laboju tās drukas kļūdas, par kurām tika pelnīti aizrādīts. Ceru ka pamazām salabošu. Ar pārlinkošanu ir drusku savādāk. Tekstos ir daudz linku, kas "aizved" uz LFFB lapu, bet tie ir novecujuši un aizved nekurienē. Lapa ir mainījusi savu dizainu un līdz ar to arī linki uz tekstiem ir savādāki. Tuvākā laikā sazināšos ar lapas pašreizējā dizaina autoru un noskaidrošu, kādas izmaiņas ir vēl paredzētas un tad sākšu pārlinkot pamazām.
  3. Patlaban mans blogs ir piesaistīts AdSense reklāmām, kuras redz tie, kas nav atslēguši reklāmu opciju savā blogā. Var jau būt, ka savā tekstu sadaļā neatteikšos no kāda pasākuma vai lietas pareklamēšanas. Ne jau par velti, par ko simbolisku. Bet par to rakstiet privāti uz tulkotekstus@gmail.com vai zvaniet uz manā profilā norādīto telefona numuru. 
  4. Varbūt palikšu vēl kādu laiku Ludzā, kaut arī sirds velk atpakaļ uz Rīgu. Ir daži iemesli, kuru dēļ man tuvākajā laikā Rīga kā mītnes vieta "nespīd". Dēls negrib uz Rīgu, viņam pietiek ar tiem dažiem izlēcieniem uz lielpilsētu no kuriem viņš atbrauc ar "tuvākā laikā negribu, man tā vieta ir līdz kaklam" sajūtu. Un pie viena puika šeit ir noformēts par manu asistentu dažiem nepieciešamiem gājieniem. Līgums ir līdz nākošā gada jūlijam. Varbūt pēc tam kas mainīsies. Nezinu.
  5. Ja izdotos no pašvaldības saņemt kādu pašvaldības dzīvoklīti, varbūt tas ko mainītu. Pagaidām rādās, ka te visa dzīvojamā telpa ir prihvatizēta un izpirkt kādu dzīvokli nav mūsu finansu robežās. Tam traucē arī vēl līdz galam nenomaksātie banku parādi, kuros abi esam muļkīgi iegrābušies bagātajos gados. Mani vismaz virzās uz likvidācijas pusi pa daļām tos atdodot. Nezinu, kā ar tiem sastāv dēlam. 

piektdiena, 2020. gada 4. septembris

Alkoholisms un narkomānija

1. Visās pasaules valstīs par alkoholiķiem un narkomāniem ir pieņemts uzskatīt tos, kas šīs apreibinošās vielas uzņem lielos daudzumos. Tādos, kas traucē darbam un sadzīvei. Bet jebkurš narkologs jum pateiks, ka alkohols un tabaka ir tādas pat apreibinošās vielas, kā visas citas, kuras ļoti daudzās vietās ir aizliegtas un jebkurā valstī tiek ievestas kā kontrabanda.

2. Manuptāt, alkoholiķis un narkomāns ir jebkurs no mums pat ja alkoholu un cigaretes lieto tikai svētku dienas un dienās retās. Tātad atkarīgais. Ja ir vēlme uzturet sabiedrību veselu un brīvu no alko un narko atkarības, būtu jāaizliedz arī alkohols un tabaka visās tas izpausmēs.

3. Tas, protams, neapturētu nelegālo alko un tabakas plūsnu uz valstu robežām. Visa narko nelegalitāte darbojas un darbosies tik ilgi, kamēr tas kādam būs izdevīgi. Lai vai cik cītīgi un godīgi darbotos muitnieki uz robežām, tā ir tikai maza daļiņa no visas narko plūsmas, kuru izdodas apturēt. Narko bonzām jau sen ir izstrādāti ceļi un neceļi, kā savu "produkciju" nogādāt kādā konkretā vietā.

4. Muitā uzķeras tikai "sīkās zivis". Ja visas pasaules valstis kārtīgi un nepiespiesti u.c.tml. uzspiestu uz visiem narkotisko un apreibonošo vielu ražotājiem, sabiedrības veselības jomā būtu lielāks ieguvums. Bet, par nožēlu, alko un tabakas tirdzniecība ienes katrai valstij palielus nodoklus, arī noķertie citu narkotisko vielu pārvadātāji sodos valstij ienes palielu naudiņu. 

5. Tādējādi, manuprāt, ir pašā saknē jāmaina valsts attieksme pret jebkuru apreibinošu vielu. Neņemot vērā attiecīgā pilsoņa vecumu un dzimumu. Un ir japieņem konkrēti mēri pret jebkuru apreibinosu vielu ražotāju. Galu galā, arī tas, kurš iedzer un uzsmēķē tikai svētku dienās un citās brīvdienās, ir šo apreibinošo vielu atkarīgais. Ta nu tas ir.

6. Un pie viena katrai valstij būtu cītīgāk jāpiedomā pie tā, kā nodoklos un PNV iegūtu naudiņu nebendējot tautas veselību. Bet tas laikam ir par daudz prasīts no politiķiem. Tiem jau sava kabata tuvaka.