pirmdiena, 2020. gada 23. novembris

Daži jautājumi lasitājiem

Šis ir mēģinājums noskaidrot manu lasītāju viedokli par maniem rakstiem. Pa "aizmuguri" redzu, ka lasīts top aktīvi, pat paveci raksti tiek celti dienasgaismā lasīsanai.

  1. Dažus postus iepriekš uzdevu jautājumu - no kuriem Latvijas nostūriem ir mani lasītāji. Vienīgā atbilde bija aizrādījums uz vienu un ātri labojamu drukas kļūdu. Kur pazuda pārējās atbildes? Ir tik grūti nodefinēt kaut aptuvenu savu lokāciju?
  2. Daudzi raksti tapuši kā manas pārdomas par kādu situāciju ar cerību, ka veidosies diskusija. Vai tiešām šīs tēmas nav apspriešanas vērtas?
  3. Reiz jau rakstīju, ka mani oficiālie sekotāji ir pieci cilvēki, kuri praktiski nepiedalās diskusijās. Toties lasītāju ir daudz vairāk par oficiālajiem sekotājiem. Toreiz saņēmu tikai vienu atbildi uz šo jautajumu. Kur lasītājiem rodas grūtības izteikt savas domas?
  4. Cik ilgi aiz koronas vīrusa tiks slēpta ekonomikas graušana Eiropā un cituviet? Tiesa, Leta ziņās lasu, ka  Lietuvā ar šo vīrusu saslimošo skaits mērāms tūkstošos. Un katru dienu. Vai cipari nav pārspīlēti pārrēķinot uz iedzīvotāju skaitu kaimiņvalstī?
  5. Feisbukā esmu pārstājusi kā atsevišķus rakstus ievietot savas pārdomas, kuras tad nu rakstu šeit. Tur pat man tuvie cilvēki aizrāda publiskā telpā, ka viņiem manas domas liekas muļķīgas. Šeit ko līdzīgu lasīju tikai vienu reizi. Vai tiešām manu lasītāju vidū nav cilvēku, kuri argumentēti piekristu vai nepiekristu manām publiskotajām domām?
  6. Joprojām pieturos pie uzskata, ka no koronas vīrusa vai kādas citas saslimšanas nomirs tie, kas zemapziņā vēlas mirt, jo dzīve viniem ir tukša un garlaicīga. No visām saslimšanām izveseļosies tie, kam slimība neliekas nenovēršama nelaime un turpinās dzīvot mātes dabas noteikto mūža ilgumu.
  7. Ceru, ka tauta man piekritīs, ka ir mazi meli, lieli meli un statistika.
  8. Sen neesmu ieskatījusies Baltā runča blogā. It īpaši mani interesēja viņa ikmēneša apskats par izsakatītiem blogiem. Esmu pat pazaudējusi šī bloga adresi. Vai kāds varētu izpalīdzēt un atsūtīt linku uz šo blogu?

sestdiena, 2020. gada 21. novembris

Par bailēm tik dažādām

Sekojošais teksts ir radies no novērojumiem un pašas pārdzīvotā.

Bērnu bailes ir visai diferencētas. Mazam bērnam ir bailes no mošķīša pagultē, bet tas viņu netraucē uz palodzes malas visai bīstamā kritiena situācijā rotaļāties. No viņa kritiena pa logu baidāmies mēs - pieaugušie. Tāpat, jau pusaudža gados, bērns nejūt bailes uzkāpt kokā gandrīz vai tā galotnē un tad mierīgi norāpties lejā. Un kur vēl jumti un pagrabi, kuros ir tik interesanti izpētāmi kakti. Tāpat ar šļūkšanu pa kāpņu margām. No paša augšējā stāva līdz pirmajam nenoklāpjot no margas. Jo ir paļaušanās un savu līdzsvara sajūtu, nav citu domu, kā vien prieks par slidināšanos. Pati pusaudža gados šādi "kursēju" pa kāpņu margām. Tagad to izdarīt nevaru/negribu. Ir piezagušās bailes - ja nu nenoturos un krītu.

Daudziem pieaugušajiem ir bailes saslimt un nomirt. Bet - mirsim mēs tik un tā, tad, kad laiks būs pienācis. Tad ko baidīties no visādām slimībām? Mans viedoklis - par agru mirst tas, kas baidās mirt un pats "piesauc" šo pāragro mirkli. 

Pat pie mūsdienu medicīnas attīstības ir slimības, kuru priekšā medicīna ir bezspēcīga izārstēt. Var tikai nedaudz atvieglot sirdzējam viņa mokas un nedaudz pastiept garumā viņa mūžu. Tad kāpēc pašam baidīties no nāves? Manuprāt, ir jādzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā un mēģināt iespēju robežās sakārtot lietas tā, lai palicējiem būtu mazāk problēmu.

Ir arī tādas bailes, kuras pat pieaugušajam ir diferencētas. Pārsvarā tās attiecas uz tuviem radiem - vecākiem, bērniem.

Ja kāds no mūsu vecākiem ir neārstējami saslimis mums jau esot pieaugušā vecumā, mums ir bailes no viņa nāves, jo tad turpmākajā dzivē jāuzņemas tā atbildība, kas līdz šim gūlās uz mūsu vecāku pleciem. Mēs baidāmies no atbildības, nevis no tā, ka vecāks mirst. Viņa nāve radīs tukšumu daudzās jomās un no šī tukšuma mēs baidāmies.

Mēs baidāmies par saviem bērniem pat tad, kad viņi jau ir pieauguši un patstāvīgi pieņem lēmumus par savu dzīvi. Kārtējās bailes no tukšuma savā dzīvē, kuru aizpildīt ir pagrūti. Pati šādas bailes atceros, kad pāris gadu atpakaļ dēls brauca uz Ukrainu un Doņecku tās teritorijā. Un Doņeckā joprojām karo. Bija bailes no tā, ka no Doņeckas dēls varētu atgriezties cinka zārkā nejaušas lodes ķerts. Paldies dievam, dēls atgriezās dzīvs un vienā gabalā. 

Kopsummējot manu iepriekš rakstīto - nevajag baidīties. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Dabiskā izlase un imūnsistēmas stabilitāte ir un pastāv. Un savu ķieģeli, lāsteku, lodi mēs sastapsim tik un tā tajā laikā, kas paredzēts. Viss pārējais - dzīve, kuru jānodzivo tā, ka pat kapracim kļūtu žēl tavas aiziešanas, kā reiz izteicās Marks Tvens.

ceturtdiena, 2020. gada 19. novembris

Krimiķu seriālu iespaids - pārdomas par cietumiem

Esmu iemīļojusi divus amerikāņu seriālus Nozieguma skelets (Bones) un Kāsla metode (Catstle). Savas domas par šiem seriāliem esmu izteikusi jau nedaudz agrāk. Tagad gribu parunāt par cietumiem, uz kuriem tiek nosūtīti visi seriālos noķertie ļaundari. Arī Krievijas kriminālajos seriālos, kurus reizēm paskatos.

Nav nekāds noslēpums, ka cietumniekus uztur no nodokļu maksātāju naudas. Tiesa, par cik cietumos ieslodzītie apkalpo paši sevi - kolektīvās ēšanas reizes, veļas mazgāšana, telpu uzkopšana - un par šiem darbiņiem ieslodzītie saņem kādu naudiņu, visai nelielu, jo pārējais tiek atvilkts no algas valsts un paša cietuma pastāvēšanas labā. Painteresējos, vai ir vēl kādas citas iespējas cietumā esot legāli piestrādāt. Izrādās, ka ir. Dažos cietumos esot dažādi cehi, kuros ieslodzītie ražo plaša patēriņa preces, kas nonāk vai nu veikalu plauktos vai iestādēs, kas veikušas pasūtījumu. Tomēr arī šeit cietumnieku kabatās nonāk maza daļa no nopelnītā - tiek maksāti nodokļi valstij, arī cietuma ikdienas vajadībām ir vajadzīgi līdzekļi. Apsargi jau cehos un virtuvēs nestrādās - viņu galvenais un vienīgais uzdevums ir apsargāt cietuma teritorijā esošos.

Uzzināju arī to, ka ASV daudzi cietumi ir privāti, valsts ieguldījums viņu pastāvēšanā ir niecīgs. Varbūt tāpēc tur uz cietumiem sūta pat tos, kuriem pie Eiropas reģiona likumdošanas piespriestu nosacītu sodu pie pirmā pārkāpuma - sikā huligānisma u.tml. pārkāpumiem. Tur cietums nostādīts biznesa limenī un cietumniekiem ir daudzas oficiālas darba vietas, lai cietuma īpašnieks ko nopelnītu un vel kas tiktu arī valstij. Cik zinu, šāda biznesa veida nav man zināmajās tuvākajās Eiropas valstīs.

Tagad vēl drusku par nāves sodiem. Daudzās attīstītās valstīs nāves sods aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Tas nozīmē, ka visu atlikušo dzīvi cilvēks pavadīs cietumā ar retām tikšanās reizēm ar tuviniekiem. No vienas puses tas ir labi, jo samazinājies legālo slepkavību skaits (nāves sods tomēr ir un paliek ieslodzītā noslepkavošana, kurā soda izpildītājs ir un paliek slepkava, un ar šo statusu viņam ir jāsadzīvo visu atlikušo mūžu). Protams, vēl jāsakārto armijas jautājums pasaulē, jo vienas puses karavīrs, kas objektīvu iemeslu dēļ nogalina otras puses karavīru, arī ir legāls slepkava. Un ne visi spēj ar šo situāciju sadzīvot visu atlikušo dzīvi.

Pie viena par mūža ieslodzījumiem runājot. Ir daudz gadījumu, kad apstākļu sakritības dēļ uz apzudzēto sola nokļūst cilvēks, kurš ir bez vainas, kaut arī esošie pierādījumi norāda uz viņu. Īstie nozieguma vaininieki pacenšas visai talantīgi savu vainu novelt uz cilvēku, kuram ar noziegumu nav nekāda sakara. Tagad, attīstoties tehnoloģijām gan medicīnā, gan citās jomās ir iespēja nevainīgos reabilitēt un uz tiesas sola nosēdināt patiesos vainīgos. Un nevainigais tiek brīvībā. Šajā gadījumā nav svarīgi, cik ilgi viņš ir atradies cietumā, svarīgi ir tas, ka viņš tiek reabilitēts un izlaists no cietuma.

otrdiena, 2020. gada 10. novembris

Dažas lietas, kas mani interesē

  1.  Manuprāt, sauklis Pirksim Latvijas preci ir nevietā. Jo Latvijas prece dažubrīd ir dārgāka par pašmāju ražojumu un līdz ar to gribēdams vai negribēdams vidusmēra Latvijas pircējs naudas taupīšanas nolukos izvēlēsies lētāko - importa ražojumu.
  2. Būtu ļoti interesanti uzzināt, kurus Latvijas reģionus, vietas pārstāv mani lasītāji. Padalieties lūdzu.

pirmdiena, 2020. gada 9. novembris

Vēl nedaudz pie iepriekšējā teksta

 Gribas vēl nedaudz paspamot iepriekšējo tekstu atminoties. Ne jau visu ierakstīju, šādas tādas domas vēl palikušas.

  1. Par reģionu lielajām pilsētām kā centrālajām savā reģionā. Samērā nesen (vēl pirms kovida epopejas) dzirdēju runas, ka masu mēdijos pasprukušas dažas ziņas par lielo reģionu centrālo pilsētu pārdali, nosakot citas pilsētas par reģionu centriem. Pirmā sašutuma vētru izraisīja Jelgava, kurai grasījās atņemt šo godu. Bet tā taču kopš Ketleru/Bīronu laikiem ir bijusi reģiona centrālā pilsēta. Smieklus izraisīja Jūrmala, kuru gribēja nozīmēt par Vidzemes centrālo pilsētu. Un Jūrmala nemaz nav Vidzemes pilsēta. Ar ko tas viss beidzās nezinu. Nāca jau cita informācija un pēc tam sākās kovida ēra.
  2. Par vidusskolu, vispār skolu programmām un prasību pēc noteikta skolēnu skaita klasē. Gribas valdībai ieteikt pārtraukt šo skolotāju darba tarificēšanu pēc mācību stundām, skolēnu skaita klasē utt. Vajag skolotājiem noteikt "cieto" algu un viss. Un tad ir vienalga, cik skolēnu klasē. No skolotājiem esmu dzirdējusi, ka klasēs ar nelielu skolēnu skaitu ir vieglak strādāt un vieglāk pārbaudīt skolēnu zināšanas par uzdotām tēmām. Tāpat kaitina tas, ka skolu programmās visos līmeņos ir mācību priekšmeti, kuri nu nekādi nenoderēs skolēnu turpmākajā dzīvē. Esmu pret sportu kā obligāto mācību priekšmetu. Lielākajai skolēnu daļai tas liekas neinteresants un lieks, tik maza daļiņa dodas uz šīm stundām ar prieku, bet tie jau no mazām dienam saistījuši sevi ar lielo sportu un pēc skolas dodas uz treniņiem izvēlētajā sporta disciplinā. Kam vajadzīgi skolēnu projekta darbiņi, ja tie iegulst plauktos un netiek izmantoti? Labākos skolotāji varētu izmantot priekšmeta mācīšanai klasē. Protams, ar atsauci un autoru.
  3. Sabiedriskais transports. Es saprotu, ka sabiedriskā transporta uzturēšana jebkurā līmenī ir padārga izprieca. Bet tomēr. Samazinot biļešu cenas kaut drusku, bet samazinātos "zaķu" skaits transportā, pie viena palielinātos braucēju skaits. Tagad daudzi labāk nostaigā garus gabalus kajām, nekā maksā par vienu papīra gabaliņu, kuru pēc brauciena izmet laukā. Piemēram, Rīgā sabiedriskā transporta biļetes cena, ja pērk pie vadītāja, ir 2 eiro. Bet par tiem diviem eiro var nopirkt kaut nedaudz pārtikas apmēram divām dienām. Un tas ir svarīgi ģimenēs, kurās ir mazi bērni, kā arī pensionāriem ar vinu smieklīgi mazajām pensijām. Protams, ir arī braukšanas mēneša biļetes (paldies dievam, Rīgas skolēniem braukšana sabiedriskajā transportā ir par brīvu), bet arī tām ir sava cena, ne pārāk zema. Ko lai dara ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pēc visu obligāto komunālo maksājumu nomaksas un šo mēnešbiļešu iegādes nauda visam pārējam knapi pietiek līdz nākamajai algai? Pie viena vilcienos noteiktā ceļa posmā pie mēnešbiļetes vēl kaut kādi centi ir japiemaksā. Kāda joda pēc? Vai šo piemaksu jau uzreiz nevar pierēķināt mēnešbiļetes cenai? Protams, ir iedzīvotāju kategorijas, kurām brauciens Latvijas teritorijā ir par brīvu. Tie ir I un II grupas invalīdi, kā arī pensionāri, kas vecāki par 70 gadiem. Vai tiešām jākļūst par invalīdu, lai varētu savu niecīgo pensiju izlietot sadzīviskām, nepieciešamām lietām? Un cik cilvēku pie pašreizējās sadzīves limeņa nodzīvo līdz un pāri 70 gadiem?
  4. Dzīvokļu politika. Daudzās pilsētās pat pilsētas centrā redzamas katastrofālā stāvoklī esošas ēkas. Normāli būtu nojaukt vai restaurēt kā dzīvojamo platību vai ofisu telpas. Bet te atkal nesakārtotā likumdošana, Daudzas ēkas ir privatizētas - nodotas bijušo, pirmskara, saimnieku mantinieku rokās. Un tie nu neko nedara sava īpašuma uzturēšanai vai nojaukšanai. Būtu tikai godīgi šīs ēkas kārtējo reizi nacionalizēt lai pilsēta tiktu vaļā no šī grausta, kas kļuvis cilvēkiem bīstams. Tā vietā pilsētās, īpaši Rīgā, nomalēs tiek celtas daudzas jaunas ēkas. Kur te loģika?
  5. Politiskās partijas. Es šo partiju programmas neesmu lasījusi, zinu no druskām masu medijos dažādos rakursos. Ir tikai jautājums - vai mums ir vajadzīgas tik daudz partiju? Patlaban Latvijā laikam tikai neliels daudzums cilveku ir bezpartejiskie. Un ziņās kauns klausīties, kā katru reizi jaunievēlētā Saeima plūcas par koalīcijam un krēsliem, tik ilgi, kamēr viss nav sadalīts. Un algas... Nezinu, cik daudzi deputāti dzīvo no savas deputāta algas vien. Daudziem taču pieder arī kādi uzņēmumi, daudzi piepelna naudiņu sēžot kādā pašvaldības uzņēmuma valdē. Rezultātā klibo darba kvalitāte abās darba vietās. Nu nevar taču viens cilvēks ar 8 stundu darba dienu strādāt divās vietās vienlaicīgi. Ja nu vienīgi viņš nav iemacījies klonēties.

sestdiena, 2020. gada 7. novembris

Lietas, kas mani kaitina valsts politikā

Daudz esmu rakstījusi par to, kas patīk un nepatīk pašreizējā valsts iekšējā politikā. Politikā, kuras rezultātā esam tur kur esam. Tagad mēģināšu to visu apkopot vienuviet.

  1. Nedaudz par medicīnu. Daudzas mazpilsētu slimnīcas tiek slēgtas vai arī atstātas kā pakalpojums ne pārāk nopietniem saslimšanas gadījumiem. Nopietno saslimšanas, kā arī dzemdību gadījumos pacients jāved uz tuvāko lielako pilsētu, kur šis pakalpojums ir. Tā tas jau gadiem ir Smiltenē, kur dzemdētājas tiek vestas uz Valku, tā tas ir Ludzā, no kuras dzemdēt brauc uz Rēzekni. Tam visam motivācija - līdzekļu trūkums. Un pie viena medicīnas personāls pa lielo bēg uz ārzemēm, kur pat interniem ir lielākas algas. Akmentiņš valsts un pašvaldību lauciņā. Kopīgiem spēkiem jāizdomā, kā budžetos iekļaut medicīnas pakalpojumu labāku apmaksu un pie viena padomāt par to, ka mazpilsētu slimnīcas ir medicīnas iestāde veselam tuvākajam reģionam, ne tikai pašai mazpilsētai vien. Jāatrod līdzekļi šo slimnīcu uzturēšanai un medicīnas darbinieku adekvātai darba apmaksai.
  2. Izglītības joma. Jau kopš 90tiem gadiem šajā jomā notiek visādas pārmaiņas, pa lielo tās atkarīgas no kārtējā izglītības ministra kompetences. Pirmkārt jau algu sadalījums. "Cietās" algas ir tikai tehniskajam personālam, skolotājiem viss atkarīgs no tarifikācijas - pasniegto stundu skaita un skolēnu skaita klasē. Un līdz ar to skolotāju algas ir mainīgs lielums, kas katru gadu ir savādāks. Labi vēl, ka bagātā Rīga (par citām pilsētām nezinu) no saviem līdzekļiem atrod iespējas valsts skolās piemaksāt tās darbiniekiem. Un pie viena šīs tarifikācijas rezultātā reizēm sākumskolas skolotājiem reizēm ir mazākas algas nekā apkopējām bez augstākās pedagoģiskās izglītības. Sīkās skolas tiek slēgtas līdzekļu taupīšanas nolūkos. Varētu domāt, ka skolotāji, kas palikuši bez darba vienā skolā, dosies uz citu skolu strādāt. Bet tas kaut kā ir palicis idejas līmenī. Jo daudzās esošajās skolās trūkst pedagogu. Tad kur paliek pedagogi, kuri zaudējuši darbu slēgtajā skolā? Par augstskolu absolventu norīkošanu darbā kādā konkrētā vietā vismaz uz pieciem gadiem, lai atstrādātu viņu izglītošanā ieguldītos līdzekļus, esmu iepriekš rakstījusi. Protams, tas būtu attiecināms uz tiem studentiem, kuri mācās par budžeta lidzekļiem. Izdevīgi būtu visiem - stdentam garantēta darba vieta pēc studiju beigšanas, valstij nodokļos "atnāk" atpakaļ izglītošanā ieguldītie līdzekļi. Savā ziņā tas pat būtu studentiem sava veida stimuls labāk mācīties, lai iekļūtu budžeta grupā. Par skolām runājot - prasības par zināšanu līmeni katrā skolas posmā (sakumskola, pamatskola, vidusskola) mainās tik bieži, ka var apjukt. Un macību grāmatas... Tās katrā priekšmetā visā skolas garumā ir tik daudz un dažādas pēc satura. Skolotājs reizēm apjūk, pēc kuras mācību grāmatas tad izglītot savus skolēnus. Līdz ar to daudzās skolās ir ļoti atšķirīgs mācību saturs un grāmatas, pēc kurām skolēns mācās. Ja nepieciešamības gadījumā skolēns dodas mācīties no vienas skolas uz citu, reizēm bērnam rodas diskoforts līdz brīdim, kamēr viņš pierod ne tikai pie jaunā kolektīva klasē, bet arī pie izglītošanas sistēmas.
  3. Lauksaimniecība. Par to jau arī diezgan plaši esmu rakstījusi. Esmu dzirdējusi, ka lauksaimniecība ir valsts prioritāte, daudziem lauksaimniekiem tiek piešķirtas dotācijas savas saimniecības attīsbībai. Tad kāpēc pat lielajiem lauksaimniekiem reizēm pietrīkst līdzekļu modernas lauksaimniecības tehnikas iegādei kā arī legālas iespējas noalgot sev palīgus - laukstrādniekus? Daudzas saimniecības, īpaši ražas novākšanas laikā, bez līguma un citām darbinieka darba garantijām uzaicina sev palīgus par padarīto darbu maksājot uz rokas neuzņemoties nekādu atbildību, ja strādniekam kas notiek darba veikšanas laikā?

pirmdiena, 2020. gada 2. novembris

Mazliet kašķa

Jau iepriekš paziņoju, ka mani iepriekšējie raksti ir manas pārdomas, viedoklis par kaut ko balstoties uz novērojumiem. Jo masu medijos (arī interneta variācijās) ir tik daudz pretrunīgas un dažubrīd pat melīgas informācijas, ka pat negribas tās iekļaut savā tekstā.

  1. Pirmkārt gribu nedaudz parunāt par bērnu darbu. Visā pasaulē pasaulē bērnu darbs līdz pilngadības sasniegšanai ir fū un pē. Tomēr visur skatās caur pirkstiem uz to, ka pusaudzis, pabeidzis pamatskolu, bieži aiziet kur strādāt (es še runaju par legālo darbu, nevis nelegālajiem imigrantu nodarbinātājiem) un mācības turpina vakarskolā. Šī legalā aiziešana darbos ir objektīvi motivēta katram individuāli.
  2. Drusku par skolas programmu un stundu saraksta izkārtojumu. Vispirms gribu minēt sporta stundu izvietojumu sarakstā. Tā bija problēma padomju gadod un palikusi problēma arī mūsu dienās. Pēc sporta stundas audzēknis ir sasvīdis un vajadzētu ieiet dušā noskaloties pirms nākamajām stundām. Pasakiet, kā to paspēt visai klasei īsajā 15 minūšu starpbrīdī, kad vēl japaspēj pārģērbties un aiziet uz kabinetu, kurā notiks nākamā stunda? Ne katrs paspēj un tad nu daudzi sēž sasvīduši un sakarsuši nākamajās stundās. Kur paliek personiskās higiēnas ievērošana? Un obligātie mācību priekšmeti? Vai nebūtu lietderīgi caurskatīt obligāto mācību priekšmetu sarakstu? Ne visi priekšmeti ir tādi, kas varētu noderēt audzēknim turpmākajā dzīvē. Ja, redzesloks tiek paplašināts, bet cik no skolu audzēkņiem vēlakajā dzīvē atceras ģeometrijas vai algebras gudrības? Tās laika gaitā piemirstas kā nevajadzīgas dzīvei un darbam. Tikai ļoti retais savu pieauguša cilvēka dzīvi velta matemātikai.
  3. Visi satrakojušies ap koronas vīrusu aizmirstot, ka pastāv arī citas slimības, no kurām mirst, jo nepietiek iespēju izārstēšanai. Tas pats HIV, kas ir seksuali transmisīvā slimiba. Ir atrastas iespējas šīs slimības gaitas piebremzēšanai un slimnieka dzīves pagarināšanai. Sakiet, vai tāpēc ir japārstāj nodarboties ae seksu un radīt bērnus? Neviens tacu tā īsti nav pasargāts no šīs saslimšanas. Gripa arī ir visai bīstama un var būt ar letālu iznākumu. Par gripas vakcīnu lietderības koeficientu rakstīju kaut kur iepriekš. Kāpēc tad ikgadējā gripas uzliesmojuma laikā netiek piemēroti tie paši aizsardzības pasākumi, kuri ir spēkā tagad, plosoties kroņa vīrusam? Un - cilveks taču var nomirt vienkārši no vecuma. Būtībā vesels, bet viņa laiks ir pienācis.
  4. Par pasakumiem runājot. Tagad visi praktiski iebaidīti lielāko laika daļu pavada mājās, radi pat vienas pilsētas robežās baidās tikties. Pansionātos un slimnīcās esošos praktiski neviens neapmeklē. Savstarpējās komunikācijas trūkums sadzīvē, it īpaši, ja nevar sastapt radu, draugu, paziņu, slikti ietekmē dzīvi, izārstēšanās ilgumu.
Domāju, kādam brīdim pietiks, lai gan ko teikt ir vēl daudz un dikti.