ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Grāmatnīca Bolderāja

Grāmatnīca Bolderāja atrodas uz Avotu ielas starp Stabu un Ģertrūdes ielām. Tai nav izkārtnes, bet zinātāji māk to atrast. Pēc pie atvērtajām durvīm noliktā soliņa ar pelnu trauku smēķētājiem. Pati grāmatnīca ir kaut kas pa vidu starp grāmatu antikvariātu un bāru, jo bez grāmatām tur var iegādāties lietošanai uz vietas dažādus dzērienus - gan grādīgus, gan ne grādīgus. 
Grāmatnīca teorētiski veras vaļā piecos, bet reāli tā ir vaļā no 17.30.
Ir daudz mājīgi iekārtotu telpu, kurās var uzkavēties, rīkot kādus pasākumus.
Vakar, piemēram, tur notika tikšanās ar izdevēju Imantu Belogrīvu. Viņam pieder izdevniecība Hekate, kurā tiek drukātas fantāzijas un fantastikas grāmatas.Tiesa, tas notiek pa retam, jo ar šī žanra grāmatu drukāšanu nodarbojas arī citas izdevniecības Latvijā. Un mūsu valstiņā grāmatu tirgus nav tomēr liels. Grāmatu cenas pakožas, reti kad izdodas ko nopirkt par lētu naudiņu.
Par pašu pasākumu runājot, vakars pagāja mājīgā gaisotnē, Belogrīvs pastāstīja par savas izdevniecības darbību, dalījās iespaidos par tikšanās reizēm ar žanrā rakstošajiem ārzemju autoriem.

otrdiena, 2018. gada 19. jūnijs

Raibi graudi

1. Dēls bieži klausās Krievijas ziņas, kuras izmanto savos uz ASV klausītāju vērstajos podkāstos (kā tas vārds latviski rakstās, goda vārds nezinu). Patlaban tur trako par to, ka pensionēšanās vecumu "pabīda" laikā un telpā no 55 sievietēm un 60 vīriešiem uz 65 visiem. Mums šī pabīdīšana sen jau notikusi bez liekas trakošanas, tikai paklusas ieņurdēšanas (tik es tagad vairs tā īsti nezinu, cik tad ir tas pensionēšanās vecuma cipars pie mums), jo tāpat ir skaidrs, ka ar mūslaiku pensijām grūti izdzīvot, jaunie pa lielam aizbraukuši uz ārzemēm labāku maizi meklēt. Tie, kas palikuši velk to pašu nelielo algu slogu, ko visi un nopelna pensiju sev nākamībai un esošo pensionāru nodrošināšanai.
Tā Krievijas trakošana pensiju jautājumā pat nedaudz smieklīga liekas. Visur jau šis pensionēšanās vecums ir jau pāri 60, tik viņiem bija iesprūdis laikā un telpā. Un nav moderni vairs nemaz.
2.Sāku ar patiku justies kā mājsaimniece. Tiek pa dienu daudz kas izdarīts gan mājā, gan ārpus tās. atliek vēl laiks netā pasēdēt. Jaunībā uz mājsaimniecēm skatījos šķībi un kā uz liekēdēm. Bet tā laikam padomjlaika audzināšana. Vai spējat iedomāties, cik nodzīta ir sieviete, kurai pēc smaga darba dienas vēl jāpagūst vīram pusdienas uztaisīt, bērnu pie zobārsta aizvest un kur vēl šopulācijas iepērkot ikdienišķi nepieciešamo mājsaimniecībai? Un nedēļas nogaļu lielā tīrīšana.... Kā viņām vienkārši gribas izgulēties un ne par ko neuztraukties? Tās dienas, kad bērni ir pie vecmāmiņas un vīrs aizbraucis makšķerēt, ir vienkārši svētki ar lielo burtu.
Zinu jau, ka te atkal kāds no anonīmajiem man uzklups par šaurpierību un tamlīdzīgām būšanām. Bet! Es varu krustu šķērsu izbraukāt Latviju par brīvu kaut ekskursijas pēc, daudzos muzejos man ir atlaides (pat brīvbiļetes), un cauru gadu notiek kāds pasākums, kuru būtu vērts apmeklēt. Ir arī pilns grāmatplaukts ar izlasītām grāmatām, kas nav dāmu lubu romāni, bet diezgan nopietna literatūra. Ir draugu pulciņš, ar kuru var izrunāt redzēto, dzirdēto, izlasīto. Laikam būs jāievieš par paradumu jau laicīgi ierakstīt nelielu reklāmiņu par pasākumiem, uz kuriem taisos doties, ne tikai bildes un atskaites par notikušo. Kā es katru gadu še ievietoju LatCon programmu un aicinājumu uz šo pasākumu.
3. Gribētos, lai dēls ātrāk tiek galā ar savām problēmām un viņa dzīve nokārtotos iespējami pozitīvi. Bet to jau viņš pats izdarīs un tiks ar savām problēmām galā; nav jau mazais bērns, kurš visur aiz rociņas jāvadā.
4. Loti negribas še sastapt tos, kas izkāpuši no gultas ar kreiso pakaļkāju vai tādus, kuriem priekšnieks uzkāpis uz vismīļākās varžacs. Tādi te ienāk, izbļauj reizēm garām tēmai kaut ko un dodas meklēt nākamo blogu, kuru piebļaut. Ja kādam ir kādas privātas antipātijas (man nezināmas) vai nu ļoti nepatīk manis rakstītās tēmas - nu lūdzu meklējiet citus lauciņus, kas patiks labāk. Nu nevajag nākt ar aizvainojošiem tekstiem komentāros.

pirmdiena, 2018. gada 18. jūnijs

Skolas un izglītība

Tagad visi lamā Izglītības ministriju un tās jaunās idejas izglītības reformā. Varu nomierināt. Šajā kantorī sēž un darbojas cilvēki, kuri ir visai tāli no izglītošanas procesa kā tāda. Un maz ko sajēdz no tām grūtībām, ar kurām ierindas skolotājiem nākas sastapties situācijās, kad kārtējā ministrijas fiksideja ir jāievieš dzīvē. Reizēm tas ir praktiski neiespējami un nākas variēt par tēmu. Jo bez ministrijas fiksidejām vēl pastāv bērni ar visai dažādu uztveres īpatnību, kā arī uzvedības un citu kultūru. Radies iespaids, ka ministrijā strādā drusku par daudz visādu funkcionāru, kuri ar visādām fiksidejām cenšas apliecināt savu lietderību izglītošanas jomā. 
Un te tā īsti nav jālamā ministrs. Ministri nāk un iet.Tie tomēr vairumā gadījumu ir partiju iebīdīti cilvēki, kuriem izglītības joma ir visai tumšs zirdziņš. Manuprāt, katrs ministrs ir savas ministrijas redzamā izkārtne, kas tur piekārta uz noteiktu laiku - kamēr pastāv konkrētā valdība. Ja es pareizi saprotu sistēmu, tad pašas ministrijas darbu "velk" ministrijas valsts sekretārs, kuram ir lielāka nojēga par to, kas notiek ministrijā. Labi, šī atkāpe ir kā atkāpe, kas uz pašu raksta domu attiecas tikai piekārtotā veidā.
Un nav ko brīnīties, ka skolotāji ļoti bieži protestē pret savām algām un vēlas tās kaut nedaudz lielākas. Viņiem tās nav stacionārs lielums, kā visiem citiem strādājošajiem. Katra mācību gada sākumā tās tiek tarificētas atkarībā no plānotā stundu skaita, no bērnu skaita klasē. Un šis tarificētais algas cipars katru mācību gadu ir savādāks. Citreiz lielāks, nekā iepriekšējā mācību gadā, citreiz mazāks. Nav brīnums, ka dažu priekšmetu skolotāji meklē iespējas piepelnīties vēl kādā skolā vai pasniedz privātstundas.
Pie viena - ja mēs, cilvēki parastie, varam pārnākt mājās un vairs par darbu tā īsti nedomāt unpieslēgtie mājas solim, ģimenei, tad skolotājam ģimenei atliek diezgan maz laika - ir vesela kaudze burtnīcu, kas jālabo, jāsagatavojas darbam nākošajā dienā. Nav brīnums, ka skolotājām reizēm neizdodas nodibināt kārtīgu ģimeni - vienkārši tam nav laika.

svētdiena, 2018. gada 17. jūnijs

Raibas domas un mazlietiņ atmiņu

1. Kad iedomājos, ka padomju laikos es vasaras viducī varētu jau kārtot izdienas pensiju un justies pavisam pensionēta, rodas nostaļģija pēc padomjlaikiem, kad sievietes pensionējās 55 gados un vīrieši 60 gados. Nevarīgais vecums vēl nav iestājies un ir visas iespējas izbaudīt laiku, telpu un apkārtējo. Un, ja ir vēlme, kaut kur reizēm pat piestrādāt. Tagad tas oficiālās pensionēšanās vecums attālinās un attālinās un jau sāk urdīties doma, ka to nepiedzīvošu.
Bet tā ir visas pasaules nelaime. It īpaši Eiropā. Dzimstība zema, daudzi darbspējīgie jaunās paaudzes cilvēki dodas uz citurieni naudu pelnīt (īpaši tas jūtams pie mums) un galrezultātā nav kas strādā spēka gadu vecumā. Vecajiem pašiem gandrīz vai jāsapelna pensija. Labi, ka katru gadu oktobrī notiek pensijas pārindeksācija un pensijai ir tendence kaut pa druskai bet tomēr palielimāties. Bet tas diemžēl neietekmē visādu pakalpojumu cenu lēnu palielināšanos, kas pensiju minimālu palielinājumu padara drusku bezjēdzīgu. Nepieciešamai normālai izdzīvošanai reizēm vienaga ir par maz.
2. Jūnijs jau viducī un ir patīkami izbaudīt kolosālo laiku. Pie viena kārtot obligāti nepieciešamās oficiālās lietas savā dzīvē, kā arī LFFB minimālo birokrātiju, kas tomēr ir laikietilpīgs process, jo "jāizķer" cilvēki, kuru paraksti nepieciešami pirms dokumentu iesniegšanas. Katrā gadījumā ir plančiks pa vasaru to visu nokārtot un uz rudens laiku ieskrieties kārtējā darba frontē. Lai būtu miers no privātās un ne gluži privātās birokrātijas jautājumu risināšanas un varētu mierīgi nodoties darba dzīvei bez papildus brīvdienu meklējumiem (ja nu vienīgi savlaicīgi saplānot darba grafiku tā, lai ārsta kārtējais obligātais apmeklējums neiespaidotu darba ritmu). Negribas jau visu laiku dzīvot uz dēla rēķina (kaut arī viņam nav iebildumu).
3. Kā vienā no postiem ieminējos par anonīmo brigādi, tā šie uzradās. Laikam jau atliek tikai šos pieminēt, tā viņi ir klāt. Bet bez viņiem dzīve ir garlaicīga un daži aizrādījumi ir vietā. It sevišķi par drukas kļūdām. Tiešām neuzmanības drukas kļūdas, kuras brīžiem rodas no tā, ka steidzu rakstīt un īpaši neapskatos, vai visi burti ir izsitušies pareizi un pareizajās vietās.
4. Par reklāmām runājot - Adsense (nemeklēšu pareizo interpretāciju šai opcijai, atvainojiet) tomēr tās regulāri pamaina un nav jau tā, ka visu laiku rādās vienas un tās pašas reklāmas. Es to sistēmu nepārzinu, tas adsenses izvēlē un katrs mans lasītājs redz to, ko redz neatkarīgi no manas izvēles.
5. Par dēlu runājot. Viens no anonīmajiem komentētājiem izteicās, ka dēls varētu būt memmītis, kas turas mammas brunčos. Tā tomēr nav. Ar daudz, pat pārāk daudz, ko viņš tiek galā pats. Es vienkārši dotajā brīdī esmu vieta, kur atgriezties un aplaizīt brūces. Mums katram tāda vieta/cilvēks ir nepieciešamība. Jo ne jau viss vienmēr dzīvē norisinās viegli un bez dvēseles krācēm. Mums katram ir vajadzīgs cilvēks, kurš uzradīsies blakus bez liekiem jautājumiem un pārmetumiem. Vienkārši būs un atbalstīs. Cilvēks, kas mēģinās dot jaunu pamatu zem kājām.
Man šīs iespējas īsti vairs nav. Abi vecāki ir viņā saulē. Jāmācās pašai rast šo pamatu un atbalsta punktu sevī, kad paliek pavisam grūti. Jā, man, paldies dievam, ir draugi un paziņas, kuri grūtā problēmā atnāks palīgā un tiešām palīdzēs, bet nav tāda, kuram uzticēt dvēseles kliedzienus. Var jau būt, ka kāds arī uzklausītu, bet man  negribas apgrūtināt cilvēkus ar saviem dvēseles kaucieniem.

Mazliet atmiņu - padomjlaika sadzīves priekšmeti

Šoreiz gribu parunāt par padomjlaika sadzīves priekšmetiem. Sākot no mēbelēm un pieminot arī daudz ko citu.
Padomjlaikos mēbeles ražoja smagnējas, kapitākas un ilglaicīgam periodam. No īsta koka.Tās bija stabilas un gruntīgas. Tomēr bija atšķirība starp mēneša sākumā ražotām mŗbrlŗm un mēneša brigās ražotajām. Pie vainas bija plāna izpilde - ja bija saprotams, ka nespēs izpilsīt plānu esošajā ražošanas tempā, nācās sasteigt un tad nu mēbeles galarezultātā nebija tik kvalitatīvas, kā mēneša sākumā ražotās. Tas attiecas arī uz pārējiem padomjlaikā ražotajiem sadzīves priekšmetiem, jo visu noteica plāna, tā izpilde un pārpilde.
Mēbeļu izturība daudzkārt izmainījās, kad mēbeles sāka ražot no skaidu plāksnēm. Un skaidu plāksnes nav pārāk izturīgs materiāls, tas drūp, skaidas tomēr ne pārāk labi satur svaru.
Tiesa, bija (tāpat kā tagad) daudz remonta darbnīcu, kurās varēja par saprātīgām naudiņām salabot mēneša beigās saražotos sadzīves tehnikas brāķus (piemēram kafijas maļamās dzirnaviņas). Jāpiezīmē, ka tolaik kafiju pārdeva tikai pupiņās un rūpnieciski samalta kafija bija eksotika, kuru ieveda no ārzemēm jūrnieki, retie ekskursanti u.c., kas kaut kādā veidā iemanījās tikt uz ārzemēm.
Jāpiezīmē, ka tāds sadzīves priekšmets, kā jau pieminētās kafijas dzirnaviņas, veikalos grūti pamanāms. Es vismaz neesmu manījusi. Jo arī tagad specializētajos veikalos un lielveikalos var iegādāties kafiju pupiņās, tad specializētajos veikalos jālūdz samalt tās uz vietas, vai jāmēģina kādā citā veidā tās samalt lietošanai. Var jau būt, ka virtuves kombainos ir iestrādāta opcija kafijas pupiņu samalšanai. Nezinu, nemāku teikt.
Mūsdienu daudzi ražojumi tiek saražoti ar aprēķinu, ka tie ātri bojāsies, būs jāiegādājas jauni vai pa bargām naudiņām jānes uz labošanu speciālajās darbnīcās. Un labošana reizēm sanāk dārgāka par jauna priekšmeta iegādi. Kā, piemēram, tas ir ar modīgajiem skārienjūtīgajiem mobilajiem telefoniem. aifoni, smartfoni, ipadi jau ražošanas procesā ir radīti mazisturīgi un neilgu laiku kalpojoši.
Nemāku īsti spriest mar pašmāju ražotajām koka mēbelēm, par to izturību, jo manā dzīvoklī vēl labi kalpo padomjlaika mēbeles.

sestdiena, 2018. gada 16. jūnijs

Mazliet atmiņu - padomjlaika un 90-to gadu sākuma sadzīve

Tagadējie trīsdesmitgadnieki nezina, neatceras tos laikus, kad mana paaudze bija jauna un arī savus čāpuļa gadus 90-to gadu sākumā. Tāpēc mazliet pagremdēšos atmiņās.
 Bija standarttipa vienveidīgi dzīvokļi jaunajos rajonos - tas lieliski apspēlēts 70-to gadu filmā Ar vieglu garu, ko Krievijas televīzija rāda praktiski katru gadu uz Jauno gadu, - bija komunālie dzīvokļi pilsētas centrā, kuros mītējās divas un vairāk ģimeņu kopā - atkarībā no dzīvoklī esošo istabu skaita. Komunālajos dzīvojošie reizēm stāvēja milzomīgās rindās, lai saņemtu atsevišķu dzīvokli kādā no jaunajiem masīviem; bet rindās tomēr ņēma ne visus - bija kvadrātmetru normas uz vienu dzīvojošo. Un, ja kaut par pāris centimetriem tika pārsniegta šī norma, tad komunālajā dzīvoklī vienā istabā varēja ilgi mītēties kaut trīs paaudzes vienlaicīgi - iespēju tikt dzīvokļu rindā nekādu. Tiesa, ar laiku parādījās iespēja mainīties ar dzīvesvietām. Bet tas bija ķēpīgāks process, nekā tagad sameklēt un nopirkt sev jaunu dzīvokli. Tā nu es izaugu komunālā trīsistabu dzīvoklī, kur vienā istabā mītējās vecāmamma, otrā mūsu - četru cilvēku - ģimene, un trešajā cita ģimene, kurā pamatvaloda bija krievu. Tāpēc tā nu sanācis, ka uzaugu mācoties runāt divās valodās vienlaicīgi. Izbeigt šī dzīvokļa komunālo statusu radās vēlāk, jau 90jos gados, kad dēls jau bija piedzimis un rāpoja pa dzīvokli. Bet tas jau ir cits stāsts.
Bija arī dienesta kopmītnes dažādu nozaru darbiniekiem, jo uz Rīgu plūda daudz cilvēku no plašās PSRS ārēm, kā arī mūsu pašu laukos dzīvojošie, kuriem pēc studijām bija iespēja palikt Rīgā un strādāt.
Pas studēšanu runājot - padomjlaikiem bija viens neliels pluss. Katram abiturientam pēc studiju beigšanas bija garantēts darbs. Pastāvēja norīkojumu sistēma, kurā kopā ar diplomu tika saņemts norīkojums darbā uz kādu konkrētu vietu uz vismaz pieciem gadiem. (un pie viena studijas tika ieskaitītas darba stāžā, kas bija būtiski pie pensijas aprēķiniem). Tiesa, ne jau vienmēr norīkojums uz jauno darba vietu sakrita ar vēlmi strādāt tieši tur, kur sūta. Bet tiešām glāba tie obligātie pieci gadi, kuru laikā varēja piemeklēt sev ko citu ar domu "pārkuģot" uz vēlamo vietu pēc obligātā laika beigšanās. Godīgi sakot, šāda sistēma ļoti noderētu arī mūsdienās, kad daudzās vietās, piemēram skolās un slimnīcās, trūkst darba roku. Iestādēm būtu vismaz kāds garants par tukšo robu aizpildēšanu darba vietās un arī pašiem abiturientiem darba iespējas garants, nevis meklēšanās - kur tad nu savas zināšanas pielietot un izmantot.
Par veikalos nopērkamo.
Bija daudz deficīta. Pat elementārā desa bija deficīts, kuru katram pircējam nosvēra tikai atļautos puskilogramu vienam cilvēkam (tāpēc reizēm uz veikalu devās vairāki ģimenes locekļi, kuri veidoja rindu un viens pēc otra to pirka).