ceturtdiena, 2021. gada 4. marts

Par klimata izmaiņām un pasaules karti domājot

 Cilvēce ir piedzīvojusi un vēl tagad piedzīvo viena ledus laikmeta beigas, tā asti. Par to liecina vēstures fakti un tagad novērotais.

Ne velti vēstures annālēs ir saglabājies fakts, ka kuši un skandināvi ziemā pāri aisalušai Baltijas jūrai devās viens otram "dzivi mācīt" - tas ir, sirot. 

Pēdējo salto ziemu atceros 1986/1987. gadu mijā, kad sniegs uzsniga novembra sākumā un turējās līdz marta vidum. Toreiz sals aiz loga sasniedza ap 30 grādiem pēc celsija. Pēc tam ziemas pamazām kļuva arvien siltākas. Kaut atceros tos laikus, kad ar bērna tēvu pastaigājoties Jūrmalā gar jūras malu varējām no pludmales puses krietnu gabalu pa ledu aiziet līdz neaizsalušai jūras ūdens linijai. 

Pēdējos gadus ziema reizēm mēdz būt sniegaina, bet aukstuma nav, un ne jau katru zienu uzkrūt sniegs, arī sals Talak par 25 grādiem pec Celsija pavisam reti aizkust.

Latvijas slēpotmiļi brauc vai nu uz Žagarkalnu ar viņa makslīgo sniegu vai uz Alpiem. Viss atkarīgs no rocības. Pati jau apzinātā vecumā atceros braucienus uz Gaiziņkalnu slēpot. Laikus, kad bija speciāls slēpotāju vilciens, kurš aizveda gribētājus no Rīgas uz Ērgļiem un tad veda atpakaļ.

Skolas gados (un es vidusskolu pabeidzu 1981.gadā) trešajā ceturksnī bija obligatas slēpošasnas nodarbības, no kurām daudzi vidusskolnieki nosacīti objektīvu iemeslu dēļ musu skolā centās izvairīties _ tās parasti notika sestdtenās kā pirmais pāris un mums, centra skolas audzēkņiem bija ar visiem slēpošanas "pribamvasiem" jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot un pēc tam, sasvīdušiem, jaatsēž vēl pāris nodarbibas skolā. Nu, paldies. Mēs labāk tajā laikā pagulējām ilgāk un devāmies tikai uz otro stundu pāri. Tad jau labāk pavasarī, pierms atzīnju izlikšanas, apskriet kādus apļus Daigavas stadionā (tur mums arī reizēm notika mācību nodarbības). Vismaz kroņa 3jnieka bija garantēts un vairak jau arī nevajadzēja.

otrdiena, 2021. gada 2. marts

Apokalipsi gaidot

Mūsu gadsimtā, tas gan iesākās pērnajā gadsimtā pēc Otrā pasaules kara, daudzām valstīm ir spēcīgi masu iznīcināšanas ieroči - atombumbas, ūdeņraža bumbas, iznīcinošas raķetes, kas notēmētas un kādu konkrētu pilsētu u.tml.

Starta pogas šīm bumbām stingri tiek apsargātas. Bet vai tās ir stngri aizsargātas no nejaušības? Apkalpojošais personāls var vienkarši paklupt vai kā citādi nejauši nospiest nāvi nesošo pogu un tad viss iet gaisā. Citi nāvējošo ieroču īpasnieki laidīs gaisā savas bumbas nezinot par nejaušību. Pašrocīgi radītā apokalipse garantēta. 

Kas un cik izdzīvos pēc šāda veida apokalipses? Vai nepietiek ar Černobiļu, pēc kuras paliels rajosns kļuvis dzīvībai bīstams? Mums jau nestāsta, nerāda kādas negatīvas mutācijas notikušas ar tiem, kas palikuši dzīvot minētajā rajonā. Pirmām kārtām cilveki, kuri kategoriski atteicās pamest saindēto rajonu, otrkārt dzīvnieki, par kuriem tajā brīdī neviens nepadomāja. Kā izdzīvo un kādas mutācijas ir piemeklējušas tos, kas tur palikuši? Par to neviens skaļi nerunā. Pat oficiālās iestādes. Kaut vajadzētu. Tas palīdzētu būt gataviem līdzīgām situācijām.

Tas viss izskatās pēc tā, ka valstu vadības pašas baidās no atbildības. Tas viss izskatās pēc valstu cīņas par virskundzību pasaulē notiekošajās lietās. Vai nebūtu lietderigāk, ja visa planēta kļūtu par vienotu valsti ar vienotu pārvalses institūciju vienā konkrētā vieta? Tas atrisinātu daudzas problēmas, kā arī samazinatu pašinīcināšanaa ieroču skaitu uz planētas? Tas iznīcinātu pašradīto apokalipsi un tās sekas.

pirmdiena, 2021. gada 1. marts

Rakstāmais uznācis

  1.  Pas vīrusiem un pandēmijām. Pēdējās divas ziemas sezonas modes pīkstiens vīrusu jomā ir koronas vīruss. Cīņai ar to ir ieviesti daudzi aizsarglīdzekļi, tomēr cilvēki mirst no tā. Tomer man ir sajūta, ka nāks jauns vīruss, šis aizies otrā plānā. Tāpat ka otrā plānā ir aizgājis HIV, gripa, tuberkuloze un citas slimības, kas savā pamatbūtībā ir navi nesošas. Otrā plāna slimībām ir rastas zāles, bet ne katrā saslimšanas gadījumā tās sniedz izveseļošanos. Par spīti zālēm daudzas saslimšanas ir letālas. Pat vēzi var izārstēt, ja tas ir "noķerts" sākuma stadijā. Ja vēlak - tad tik vien kā zāles, kas atvieglo slimnieka ciešanas bez morāla atbalsta tuviniekiem, kuri cīnās un cieš kopā ar slimnieku.
  2. Sociālie dienesti.  Dienesti ir radīti, lai palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pieskatītu ģimenes ar bērniem, kuras ir iekļuvušas "melnajā sarakstā" negatīvā dzīvesveida dēļ - vecāku nepārtrauktās dzeršanas, kas apvienotas ar dzīvošanai nepiemērotiem apstākļiem u.tml. problāmām. Bet cik no viņiem seko tam, ka daudzstāvu māja dzīvojošs invalīds ar kustību traucējumiem tiek laukā no mājas lai savu iespēju robežās piedalītos sabiedriskajā dzīvē, rastu iespēju savu iespēju robežās strādātu? Cik no socdienesta darbiniekiem rūpējas par ģimenēm, kuras ir sociāli pozitīvas ar vienu bet - tās ir daudzbērnu ģimenes, kuras dzīvo visai saspiestos apstākļos. Atruna - sociālajām vajadzībām no valsts budžeta tiek maz līdzekļu. Bet vai tiešām šajās iestādēs strādā cilvēki iar zrmu izdomas limeni un nespēj dotos līdzekļus kaut kā sakarīgi sadalīt?
  3. Bērnunami. Ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc bērns nokļūst bērnunamos. Tos tagad neapskatiīsim. Apskatīsim to brīdi, kad šajā iestādē audzis bērns nokļūst lielajā dzīvē un par visu sadzīvi jādomā pašam. Bērni visu apgūst no jauna, viņi nav sagaravoti patstāvīgai dzīvei, jo līdz šim atguši pie visa gatava. daudzi no viņiem nezina, kā sadalīt savu budžetu, ko nozīmē ikdienas darbs mājas uzkopšanā un darbs ārpus mājas vuspār. Viņi ir kā iemesti upē un tieciet nu laukā paši. Neesmu pārliecināta, ka sociālie darbinieki viniem pirmajā laikā palīdz adaptēties dzīvē ārpus bērnunama. Ģimenē audzs berns tomēr ir pieradis, ka viņam mājās ir kādi pienakumi - rūpes par mājdzīvniekiem, savas dzīves telpas sakopšana, reizēm aiziet līdzi mammai uz veikalu majai nepieciešamo lietu nopirkšanai. Bērnunamā augušam bērnam šādu iemanu nav. Diemžēl valts rūpējas tikai par to, lai iestādes audzēknim nekā netrūktu un negatīvi bļauj par to, ka ģimenē audzis bērns jel kā piedalās ģimenes sadzīvē. Tas sociālajiem dienestiem liekas kā liels parkapums.

svētdiena, 2021. gada 28. februāris

Viedie sapņi

Es neticu tiem ekstrasensiem, kuri piedalas TV šovā Ekstrasensu cīņas, ko rāda Krievijas televīzina, tiesa, esmu piemirsusi pa kuru kanalu. Šovs ir šovs un tajā visu notikušo nevar ņemt par pilnu. Katram šovam taču ir televīzijā noteikts scenārijs ar noteiktu iznākumu. Par to jau visiem dalībniekiem maksā naudu. Ticu tiem, kurus atzinusi pati publika bez īpašas reklāmas televīzijā. Vanga, Džūna< Zilakalna Marta kluva populāras un atzītas ar sacu darbosanos, nevis ar Televīzijas vai cutu masu mediju starpniecību.

Es ticu tiem ekstrasensiem, dziedniekiem pie kuriem tiecas cilvēki bez pamudināšanas.

Pati esmu redzējusi viedus sapņus, kas ir piepildijusies, ne gližži visos sīkumos, bet pati būtība un pamatnostatnes saglabājās. Zinu savas dzives mirkļus bez sapnošanas. Vienkārši zunu un viss. Tiesa, neesmu citiem cilvēkiem ka tikt galā ar vņa sapņiem, vai dīvainām sajūtām par nākotni. Nav pārliecības, ka spēšu palīdzēt un īpaši reklamētiea negribas.

Zinu vienīgi to, ka man ir jāsavāc zem viena jumta visa sava dzimta un tuvakie draugi. Ka to izdarīt - nrzinu. 

Es par šīm savām spējām neesmu nevienam stāāstījusi, šī ir pirmā reize, kad par to runāju.

Esmu vienīgi mēģimājusi izskaidrot savu tuvāko cilvēku murgainos sapnus un palīdžet viņiem tikt galā ar viņu bailēm no murdga. Rezyktats vienmer ir bijis nezinam man un otram cilvēkam. 

Par Otro pasaules karu domājot

 Ja notiktu brīnums un vāciešiem pie Maskavas un Staļingradas paveiktos, viņi vienalga tālāk par Urāliem netiktu. Pat ja vācu rūpniecība apjēgtos un saktu armiju PSRS teritorijā apgadāt ar šejienes klimatam atbilstošu apģērbu. Pirmkārt jau, skatoties Eirāzijas kartē, Vacija un tās pakļautās teritorijas ziņā tomēr aizņem mazāk vietas, nekā PSRS kopumā. Līdz ar to cilveku, karotājiu vecumā arī attiecigi bija mazāk. Un pie viena Vācija bija atzņemta ne tikai karadarbībā ar PSRS, bet arī ar partizānu un citu pretošanās kustību likvidāciju. Tas fakts atrāva daudzus spekus no aktīvās karadarbības. Tāpat liela daļa karaspeka bija aizņemta Ļeņingradas aplenkumā.

Ja Japāna un Ķīna apvienotu savus industriālos un cilvēciskos spēkus un iebruktu Sibīrijā, kara iznākums būtu pavsiam cits. Ņemot vērā arī to, ka Sibīrijas mazās tautas, daudz cietušas no krievu valdīšanas, ar prieku palīdzētu Japānai un Ķīnai. PSRS šo karu noteikti zaudētu un tās milzīgā teritorija tiktu sadalita starp Vāciju, Japānu un Ķīnu.

Bet Japāna tajā laikā bija aiznemta karošanā ar ASV, kas jau pašos pamatos bija apzīmēta ar Japanas sakāvi. Atkal pasaules karte un resursu neatbilstība mērķim. Muša nekad neuzveiks ziloni.

Ķinas arpolitika šajā laika periodā man diemžēl nav zināma.

Un Rommela karadarbība Āfrikā bija marazms. Vācijai taču tobrīd bija svarīgāka Eiropa un PSRS. Par Āfriku vajadzēja domāt pēc tam kad Eiropā būtu ievesta kārtībā.

Bet nu šī kara vēsture beidzās tā ka beidzās. PSRS sabruka no iekšienes 90os gados, kad no tās atdalījas daudzas pakļautās teritorijas. Bet pašreizrjās Krievijas teritorija vienalga ir pietiekami liela un resursiem bagata, lai jebkuras mazākas valsts meģinājums toiekarot beigtos ar fiasko. 

Krievijas samazināšanai, daļējiem iekarojumoem u.tml. mūsdienās ir nepieciesami citi lidzekļi un darbības.

Šorīt

 Ap pussešiem izgāju uz balkoma uzpīpēt. Tumsu kliedēja vien ielas laternas. Krita smalks sniegs. Krita klusu un vienmērīgi. Un tāds dīvains miers un klusums. nezinu kāpēc, bet tad, kad krīt sniegs, vienmēr ir mierpilns klusums.

ceturtdiena, 2021. gada 25. februāris

Nezinu, kā nosaukt zemāk teikto

  1.  Par spīti tam, ka gribu prom no Ludzas man šī mazpilsēta tomēr patīk. Tā nv celta līdzenā vietā, bet uz pakalniem. Patīk tas, ka reizēm nezini, kāds krāšņums parādisies aiz stūra vai nokapjot no kartējā pakalna. Un ielu dažādība, Ir taisnas ielas, kur ceļš virzās augšup lejup, un ir līkumotas ielas. Tam visam ir savs šarms. Padomjlaika četrstāvenes un piecstāvenes vai drusku mazākstavenes ir uzceltas padomjlaikā. Pēdējā padomjlaika četrstāvene ir nodota ekspluatācijā 1990.gadā vēl pirms 4.maija. Šajos laikos celto daudzstāveņu nav, toties attīstās privātais sektors, kur daudzas ēkas izskatās kā no katalogiem izkāpušas. Vēl drusku par baznīcām. Tās atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā relatīvi netālu viena no otras. Pati bagātākā, bez šaubām, ir katoļu baznīca, kurā tiek veikts nopietns kapitālais remonts. Luterāņu draudze nav pārāk turīga. Atjaunojot ēku ir pietrūcis naudas zvanu tornim, tā nu luterāņu baznīca iztiek bez zvanu torņa. Vecākā no kulta celtnēm ir sinagoga, uz kuras atklāšanu pēc restaurācijas sabrauca daudz viesu no Rīgas. Ir divas pareizticīgo baznīcas - viena katedrales tipa, otra kapellas tipa. Ieiet kaut vienā no tām nav izdevies. pareizticigo baznīcas apmeklējumam pat tad, kad nenotiek dievkalpojums un ir vēlme nolikt svecīti kādam svetajam un klusībā pameditēt - sievietēm baznīcā ejot ir jauzvelk svārki kā obligāta prasība. Bet man ir tikai vasaras brunči un ziemu pārstaigāju garajās biksēs. Nekas, gan atradīšu izeju, jo man ir organiska nepieciešamība izrunātis ar cilvēku no malas. Modernajam psihologam naudas nepietiek, bet jebkuras reliģijas mācītājs psihologs vien ir. Vismaz tā es viņus uztveru un reliģiskajam novirzienam šajā gadījumā nav nozīmes.
  2. Neesmu kādas konkrētas reliģijas piekritēja. Kristījos luterāņos jau apzinātā vecumā pēc dēla piedzimšanas. Vienkārši tika uzstādīta prasība - kristītam bērnam nevar būt nekristīti vecāki. Toreiz vēl nemācēju pateikt striktu nē un toreizējais vīrs jau bija kristīts maza bērna vecumā. Joprojām nespēju pieņemt reliģijiu, kura Baltijā ienāca ar uguni un zobenu, nevis Dieva vārdu. Un arī to, ka 4as eiropiešiem nozīmīgas reliģijas novirzieni strīdas savā starpā. Galu galā kristietība, musulmanisms, ebreju ticība savas saknes nēmušas jūdu zemē Izraēlā. Visa Bībele, apustuļu vēstījumi traktē notikumus tieši šajā reģionā, nevis kur citur. Un Kristus, pēc esošiem pagaidām neapstrīdētiem datiem, bija jūds, tātad ebrejs.
  3. Es ticu augstakiem spēkiem, viediem sapņiem, neizskaidrojamiem notikumiem. Viedi sapņi pašai bijuši un pat piepildījušies ar nelielām izmaiņām laikā un telpā. Neizskaidrojami notikumi arī bijuši - atbildes uz tiem neesmu atradusi joprojām.
  4. Un te man prātā nāk Pokaiņu mežs. Neesmu tur bijusi, jo nav pārliecības par meža patieso spēku un masu mediju uzpūsto spēku. Jo galu galā masu mediji bieži saņem atlīdzību par vārdu nevis realitāti. Tāds nu ir izveidojies priekšstats par viņiem. Par spīti tam, ka mana dēla tēvs nodarbojas ar žurnālistiku un raksa vietējai Ludzas avīzei. 
  5. Dīvaini, bet zinu daudzas lietas savā ģimenē, kuras piepikdīsien pie konkrētiem nosacijumiem.Tik skaļi tās izteikt izvairos. neesmu pārlicināt par sekām, kuras izraisīs mani vārdi. Ja esmu par kaut ko pārliecināta, tad tik runāju. Un pie viena negribas saasināt jau ta trauslās attiecības ar radiem un tuvajiem draiguem.