Pārītis demotivatoru

 

Lielais pārgājiens

Sākotnējā pārgājiena ideja - mana. Par cik no Vecmīlgrāvja dodoties uz bēru pasākumiem (kuri manā vecumā sastopami varbūt pat biežāk, nekā kāzu un citu priecīgu svinību radu, draugu, paziņu lokā) vai vienkārši kapos apkopt vecāku atdusas vietu biju savā maršrutā pamanījusi ceļu (varbūt kādās kartēs to varbūt dēvē arī par ielu), kurš vilināja izpētes pārgājienam. Ar domu - kas tad atrodas ceļa galā?

Tad nu izdevās Tomu pierunāt šim izlūkgājienam.

No Vecmīlgrāvja braucot aizbraucām līdz pieturai Meža prospekts. Tad aizdevāmies līdz ielai, kuras maršruts beidzas no Vecmīlgrāvja un Mežaparka puses pirms Brasas tilta. Protams, šoreiz ne līdz galam pa to ielu gājām. Apmēram, nu drusku aiz vietiņas, kurā pārvadtilts no Viestura prospekta puses aizdodas virzienā uz VEF kultūras pili nogriezāmies pa mani vilinājušo ielu. Relatīvi paralēla tam pārvadtiltam. Iela aizveda uz nelielu mīlīgu māju pudurīti, aiz kura iela pamazām pārvērtās par taku. Tādējādi iznācām jau tur, kur braukā 11.tramvajs, pie pieturvietas Gaujas iela. Protams, nevarējām tur esot izvairīties no maza līkuma Čiekurkalnā stūrītī.

Nu, jā. Atkal par reiz runāto

Protams, atkal laikam sanāks "pārmalt jau maltas" tēmas. Tomēr laikam nu vajag vēlreiz izpausties...

Periodiski vietnē Facebook parādās neapmierināti puksti par to, pensijas, tajā skaitā invaliditātes pensijas, ir mazas, reizēm pensionāriem nav kaut kādi "bonusi" un vispār daudz kas no šī cikla. Vispār, minētajā vietnē, komentējot viena cilvēka ierakstu par to, ka viņš aiziet pensijā un, kārtojot dokumentus pensionēšanai, bijis patīkami pārsteigts par to, cik liela nu viņam būs šī pensija, viens no komentētājiem bija dikti neapmierināts ar savas invaliditātes pensijas lielumu un to, ka viņam Latvijā kā invaliditātes pensionāram nav kādi bonusi. Atšķirībā no tā, kā tas esot citviet vismaz Eiropā.

Aizvedu māsu pastaigā

Plāns bija māsu aizvest pa to pašu maršrutu, kuru mēs ar Tomu izgājām šī gada 18.aprīlī. Un - tikko skatoties tās dienas bildes iestājās Ūps". Aprīlī pa to maršrutu ejot bija tik silti, ka Toms gāja t-krekliņā ar īsām piedurknēm. Šodien - nu nekā.

No rīta jau tāds kaut kāds laikam lietus, kurš drīzāk, kā reizēm izsakās, "pūdētājs", gaisa temperatūra arī radīja ilgas pēc labākiem laikiem. Katrā gadījumā - pastaigas laikā sabristas kājas tā, ka žļurkstēja pie katra soļa un bikšu gali arī dikši slapji...

Un, protams, pēcpusdienā smuki saulains laks.

Joprojām dusmojos

Tiešām, joprojām esmu dusmīga. Par sabiedrības kopumā attieksmi pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Attieksme - kā pret zināma veida padibenēm vai kā tamlīdzīgi. To pat var nosaukt par tumsonību.

Kā zināmu piemēru gribu minēt gadījumu, par kuru "iebļāvu" vietnē Facebook pirmajā emociju uzplūdā.

Vienai bijušajai kaimiņienei, kad viņa vēl bija īrējama dzīvokļa meklēšanas posmā, atteica tukša, pēc remonta ļoti alkstoša divistabu dzīvokļa īri tikai tāpēc, ka viņai bērns sirgst ar autismu. Bērns grauzīšot tapetes (kuru nebija uz dzīvokļa apskates brīdi). Pļukt.

Pa Rīgas nostūri un Dziesmu svētku parku mazlietiņ

Kopā ar māsu. Gabaliņš Eksporta ielas, iztālēm Andrejsala, tuvējie pagalmi un ieliņas, Dziesmu svētku parks ar visu tajā esošo piemiņas akmeni Pētera I iestādītajai gobai 17.gasimta sākumā, laikam drīz pēc tam, kad viņa vadītais karaspēks ieņēma Rīgu. Šo piemiņas vietu atceros vēl kopš tālajiem padomju aizlaikiem, 1977./1978.gada ziemas sezonas, kuras laikā nomācījos Rīgas 66.vidusskolā (skola joprojām ir vietā un funkcionējoša). Tad vēl pagājāmies pa Pētersalas ielu, no kurienes jau pa mājām.

Gājām pēc sēnēm, bet...

Atnāca Toms un izveda mani uz mežu ar domu sēnes lasīt. Tas izvērtās par ogošanu, ja pavisam precīzi, tad salasījām meža zemenes. Tiesa, kādas sēnes arī gadījās.