piektdiena, 2020. gada 23. oktobris

Dažādas domas par viskautko apkārt notiekošo

  1.  Vakar pa ilgiem laikiem atkal pieķēros tulkošanai. No krievu uz latviešu valodām. Teksts bija ļoti viegls un vienkāršs, bet vienalga gāja lēni. Kaut kā biju piemirsusi analogus vārdus latviesu valodā, nācās izmantot Google translate. Google tulkotājs ir uzlabojies, arī es papildināju savu vārdu un to nozīmju krājumu latviešu valodā. Tā pa īstam apķēru, ka tulkojot uz latviešu valodu, kas man ir dzimtā valoda, valodu ir japārzina ļoti perfekti, lai sanāktu perfekts tulkojums. Sapratu, ka man vēl daudz kas jāapgūst dzimtās valodas lietojumā. Un tieši literārajā valodā.
  2. Abi ar puiku vakar noklausījāmies divas mūslaiku ražojuma dziesmas par Rīgu. Puika pat apraudājās. Nezinu, kā puikam, bet manī radās doma, ka mūsu pārvākšanās uz Ludzu ir bijusi kļūda, mūsu mājas ir Rīga, mēs esam rīdzenieki pašā saknē. Vienīgais, par ko vienojamies - mēģināsim rast iespēju atgriesties lielpilsētā. Un varbūt iestāsies iekšējs miers un pat pateicība Ludzai, kas mūs uzņēma uz šo gadu, lai mēs saprastu, cik ļoti mēs esam atkarīgi no Rīgas.
  3. Daudz esam staigājuši pa Ludzu un tās apkārtni, iepazinuši šo mazpilsētu. Zināmā mērā mierīga un līdzsvarota vieta. Nav kņadas, kas ir visu lielpisētu nelaime. Pat darba dienās ir mierīgs līdzsvars bez steigas. Viss notiek, viss ir kārtībā. Bet tas kaut kā degradē, kņadai ir savs labums - tas liek sasparoties un pilnveidoties. Kaut kur dziļi zemapziņā nostiprinājusies pārliecība, ka reiz mēs atgriezīsimies Rīgā, mājās. Bet nu tas ir tikai sapņa līmenī. Pagaidām.

ceturtdiena, 2020. gada 22. oktobris

Patīkamas lietas

  1.  Man patīk, ka daudzviet uz ceļiem un ielām pilsētās notiek kārtīgi remontdarbi, nevis kārtējā bedrīšu lāpīšana. Rīga pēdējo gadu laikā ir krasi mainījusies uz labo pusi. Daudzas ielas ir sakārtotas, Daudzos pirmskara namos notiek kapitālais remonts, lai varētu piedāvāt ofisus un dzīvokļus. Ir daudz jaunu namu pilsētas centrā. Vispār kopaina vieš patīkamas cerības.
  2. Arī Ludzā notiek ceļu remontdarbi. Tiesa, pārsvarā tās ir ietves, kuras restaurē.
  3. Uz Daugavpils šosejas posmā no Rēzeknes uz Rīgu arī kādu laiku bija "korķi", jo uz tās kādu palielu posmu remontēja. Kustību gan tas tobrīd patraucēja, bet rezultāts iepriecina.
  4. Patīk atgriezties mājās no Rīgas un ievelties savā dīvānā. Ir reizes, kad man sanāk vienā dienā izbraukāt turp un atpakaļ un lielpilsētu. Vakar, piemēram, vairākas stundas braucu ar autobusu, kurš Rīgā ienāk 16.15. 16.30 satuku vajadzūgo cilvēku, saņēmu saņemamo un uzreiz uz vilcienu braucienam atpakaļ uz Ludzu. Praktiski visa diena ceļā ar maziem pārtraukumiem. Sēdvieta bija, bet kopsummā bezdarbīga sēdēšana 8 stundu garumā kaut kā nogurdina, tāpēc atgriežoties mājās dīvāns kļuva īpaši mīļš.

trešdiena, 2020. gada 21. oktobris

Kārtējais runājamais

  1.  Man nepatīk graustos atstātie nami pilsētas un laukos. Tā nav tikai mūslaiku nelaime. Arī padomjlaikos braukājot redzēju daudzas atmatā pamestas viensētas. Toreiz jaunie bēga no laukiem uz Rīgu vieglākas maizes meklējumos, vecie palika līdz mūža beigām, viensētas palika biedējot ar savām tukšajām "acīm" ēkās un atmatā aizaugušo dārzu. Tagad, nu jau gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, šādas, biedējošas, ēkas parādījušās arī pilsētās. Lai savestu visas šīs ēkas lietošanas kārtībā un piedāvātu cilvēkiem dzīvei un darbībai naudiņas nepietiek. Un likumdošanā kaut kādi tabu u.tml. Toties naudiņa pietiek jaunu mikrorajonu veidošanai Rīgā, kam citam jaunam laukos un mazpilsētās. Kur te saprātīga saimniekošana?
  2. Nevaru atturēties no vispārējas tendences. Feisbukā daudz runā par koronas vīrusu, tas tagad esot mutējis un kļuvis nedaudz savādāks. Grūti pieņemt, ka šis vīruss ir slimība pati par sevi. Tikai minu - vai tas nav kāds gripas modīgais paveids? Gripa arvien jaunā mutācijā trako jau kuro ziemu, vakcinēšanās īsti neder, jo kā jau iepriekš tiku rakstījusi, pērnā gada pretgripas vakcīna neder šodienas gripas varietātei, jo vīruss ir jau mutējis un kļuvis savādāks. Ir tikai jautājums - kāpēc gripas epidēmijas laikā tiek pasludinātas vāji darbojošās karantīnas bērnudārzos, pansionātos, slimnīcās? Bērnudārza bērni sēž mājās daļēji pieskatīti, jo vecākiem tomēr ir jāstrādā, abos pārējos gadījumos - ciemiņi netiek pielaisti lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet personāls? Tad jau arī viņiem būtu jāpaliek šajās iestādēs, lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet nē - personāls nāk un iet saskaņā ar darba grafiku. Un kurš spēs noteikti apgalvot, ka šī personāla ikdienas nomaiņa pasargā pacientus un vecos cilvēkus pansionātos no saslimšanas ar gripu? Un par "uzpurņu" zemo lietderības koeficientu arī daudz ir runāts. 
  3. Veidojot secinājmus par iepriekšējā punktā izteikto viedokli - vai nevajadzētu mainīt kaut nedaudz attieksmi pret karantīnām un kovidvīrusa piesardzības pasākumiem. Ar šiem pasākumiem tiek grauta ekonomika visā pasaulē. Pat karu nevajag, tik pretkoronas pasākumus, lai daudzas ekonomikas nozares stipri pavājinātos vai vispār izzustu no pasaules ekonomiskās kartes. Kopsummā mīnusu vairāk nekā ieguvumu. Pašā Ludzā esmu novērojusi, ka šie "aizsadzības pasākumi" tiek ievēroti visai pavirši, maskas lieto retais un arī retais izmanto veikalos piedāvātos roku dezinfekcijas līdzekļus. Pie kam mums ir ĻOTI zems saslimstības līmenis ar to kroņa vīrusu. Vispār pat neesmu dzirdējusi par saslimšanu ar iepriekšminēto vīrusu. Un jāņem vērā, ka daudzi braukā pa rajonu, pat uz slimības perēkli Rīgu. 
  4. Un ja tā padomā, laikam jau iepriekš arī esmu rakstījusi, visādi vīrusi ir bijuši un būs un nāksies ar tiem cīkstēties. Bet vienalga iedarbosies dabiskās izlases nosacījums un izdzīvos tie, kam stabilāka imūnsistēma, tie, kas piestrādā pie imūnsistēmas nostiprināšanas, nevis tie, kas bailēs trīcot cikstēsies ar kaut ko vienu, nedomājot par pārējo.
  5. Laikam jau esmu par šerpu, bet mani kaitina vienas saslimšanas padarīšanu par pārāku, nekā citas. Ja savāc kopā no dažādiem medijiem tur rakstītās ziņas, tad kopsumā sanāk, ka no daudziem citiem saslimšanas gadījumiem, vispār negadījumiem uz ceļiem, gaisā un jūrā kopsumā šo pasauli atstāj krietni vairāk cilvēku, nekā no viena paša kroņa vīrusa. Vai šis vīruss ir tā vērts, lai daļēji apstādinātu vai vispār nogremdētu pasaules ekonomiku? Varbūt ir vērts padomāt par to, kā rīkoties, lai palielinātu imūnsistēmas iespējas gan cilvēkiem, gan apkaimē esošajiem dzīvniekiem?

otrdiena, 2020. gada 20. oktobris

Es laikam par daudz domāju

Tā nu sanāk, ka daudz laika pavadu mājās vai braukājot uz Rīgu darīšanās. Esmu pat pamēģinājusi pastrādāt kādus darbiņus. Par vienu jau rakstīju. Ar pārējiem pagaidām sanāk tāpat. Nu neturu es garas darba stundas un lauku darbu. Kaut kādu naudiņu jau nopelnīju un ceru, ka mans mazais pienesums lauksainiecības darbos kaut cik bija noderīgs saimniekiem.

Tāpēc joprojām esmu darba meklējumos ar cerību, ka atradīšu tādu darbu, kura veikšana apmierinās gan darba devēju, gan mani.

Pati šo ziņu nelasīju, bet dēls teica, ka viena no ASV kinostudijām taisoties uzņemt seriālu par Gredzenu pavēlnieku. Precīzāk - par to laiku, kas bija starp Hobita un Gredzenu pavēlnieka notikumiem. Ideja jau nebūtu slikta, ja vien netiktu plānotas seksa ainas un atkailināti ķermeņi. Tāda sajūta, ka autoriem nav īstas nojēgas, kas ir Hobits un Gredzenu pavēlnieks. Seksa ainas un atkailināti ķermeņi organiski iederējās Troņu spēlēs bet ne iepriekš minētajos Tolkīna darbos. Feisbukos par šo tēmu vēl nav "ieskrējušās" sarunas, bet jūtu, ka tās būs visai šerpas. Nu nevar, pat nedrīkst banalizēt kulta filmu, kurai jau ir sava vieta pasaules kultūras mantojumā. 

Pagājušajā nedēļas nogalē Ludzā bija piestājis ceļojošs cirks. Laikam tas bija pamatā manam iepriekšējam rakstam. Tas Ludzas kultūras dzīvei bija noderīgs, bet stipri šaubos, vai šis pasākums nesa kādu lielu peļņu. Tomēr Latgale ar visām Latgales finansu problēmām. 

Kaut kā nav sajūtas par latgaļu vienotību cīņā par Latgales reģionu attīstību un finansu piesaistīšanu. Labākā stāvoklī laikam ir vienīgi Daugavpils un Rēzekne kā lielākās Latgales pilsētas. Gribētos, lai pie varas esošie iedalītu lielāku naudiņu Latgales attīstībai. Ne tikai mazpilsētām, bet arī vietējiem lauksaimniekiem. Citi reģioni jau tā pat ir stipri. Vēl no padomju laikiem. Latgales pamešana praktiski novārtā ir visai neglīts mantojums no PSRS laikiem. Gribētos, lai lielie Latvijas uzņēmumi, ne tikai veikalu tīkls un benzīntanku tīkls, ienāktu Latgales laukos un mazpilsētās. Bet tas ir sapņu līmenī laikam. Es vēl līdz galam neesmu izpratusi Latgali un visu tajā notiekošo. Kaut arī gadu jau dzīvoju šeit - Ludzā.

svētdiena, 2020. gada 18. oktobris

Cirks - klauni un viss pārējais

Bernībā patika tās reizes, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz cirku. Bija interesanti. Bija klauni, dresēti zvēriņi, akrobāti ar sarezģītiem trikiem. Tik pamazām, pieaugot, radās daudzi aizspriedumi pret cirku. Pamēgināšu tos uzskaitīt.

  1. Visi klauni bija apmēram vienādi ar gandrīz identisku repertuāru. Izņēmums - Krievijas klaunādes zvaigzne Oļegs Popovs, kura numuri neatkārtojās katrā viņa uznācienā, bija daudz interesantu reprīžu, ne kā citiem klauniem.
  2. Manu attieksmi pret dresētiem zvēriem uz negatīvo pusi pamainīja divas PSRS laika filmas, no kurām viena saucās Strīpaino reiss, otras nosaukumu neatceros. Es saprotu, ka cirks tradicionāli ir kustībā, viesizrādes ir daudz un dikti visās malās. Un to, ka pārbraucienu laikā zvēriņi mītējas ceļojumu krātiņos pārbraucienu laikā, arī saprotu. Bet, ja cirks vairākus mēnešus uzstājas vienā vietā? Vai tiešām arī tad tam nabaga lopiņam ir jādzīvo ceļojuma krātiņa šaurībā bez iespējas izstaipīties, nedaudz pastaigāties iežogotā teritorijā? Un kurš ir dzirdējis par dzīvnieku vairošanos cirka dzīves apstākļos? Neticu, ka visi cirka dzīvnieki tiek sterilizēti. Principā, man liekas, ka cirkā pret dzīvniekiem tiek realizēts klusais terors un viņiem tiek nepārtraukti darīts pāri.
  3. Daudzi no akrobātiskiem vingrinājumiem, ko rāda dažādu valstu, tautu cirki viens no otra praktiski neatšķiras. Vai tiešām akrobātiem galvas vietā ir redīss un viņi nespēj neko jaunu ienest savā priekšnesumā? Tik atkārtot jau noslīpētas klišejas?
  4. Un man ir ļoti lieli iebildumi pret programmas pieteicēju. Īsti nevaru saprast, kas, bet viņa mirklīgā uzstāšanās starp numuriem ir bezgaršīga un pompoza.
  5. Savā ziņā man patīk, vismaz ļoti cienu, Krievijas kaķu dresētāju Kuklačovu. Nesen pa televīziju rādīja viņa māju, kurā daudzās vietās un lietās piedomāts par viņa mīluļiem tajos brīžos, kad nav jātup kaķu pārnēsamajās kastēs un kurp jādodas viesizrādēs. Es saprotu, ka viņam kā cirka zvaigznei, naudas pietiek iekārtot sev pagreznu un palielu mitekli brīžiem, kad nekur bav jābrauc. Bet patīkami un mīļi ir tas, ka ir padomāts arī par viņa uzstāšanās kolēģiem - kaķiem. Man liekas, tie šobrīd ir vienīgie cirka dzīvnieki, kuri jūtas ērti un labi un līdz ar to viņu līdzdalība Kuklačova priekšnesumos ir patiesas draudzības izpausme. Man liekas, vinnē abas puses. Ar sadarbību un mīlestību.

svētdiena, 2020. gada 11. oktobris

Brauciens uz Rīgu un kas mani tur pārsteidza

  1.  Pirmkārt mani ļoti un savā ziņā pat patīkami pārsteidza Aleksandra Čaka/Marijas ielas renovācijas jaunumi. Kad piektdienas vakarā iebraucu Rīgā, devos uz trolejbusiem, kuri pa šo ielu dodas Pļavnieku/Purvciema/Mežciema virzienā. Ar pienākušo 18.trolejbusu mierīgi pa šo ielu nokļuvu līdz Ieriķu ielas pieturai, kas reizē ir arī 11tā trolejbusa galapunkts. Nākošā dienā atkal jau ar 18to trolejbusu (kāda veiksme, jo tas pārvietojas pa man izdevīgāku maršrutu) devos uz centru, lai izkāptu pieturā, kurā A.Čaka iela krustojas ar Matīsa ielu. Man bija jānokļūst uz Kr. Barona ielu, lai pārkāptu 11tajā tramvajā lai tiktu līdz Matīsa kapiem praktiski pie Brasas stacijas. Šeit mani pārsteidza nemitīgie paziņojumi trolejbusā, ka Čaka iela ir slēgta sākot no tās krustošanās ar Stabu ielu, jo tiek veikti ielas asfaltēšanas darbi. Ko, atbraucot no kapiem un lēnām dodoties uz staciju, pārbaudīju realitātē. Ceļu būves tehniku un strādājošos cilvēkus gan nemanīju, bet iela bija slēgta līdz pat Stacijas laukumam, kurā iela sākas. Viss posms bija noklāts ar jaunu asfaltu, arī ietve sakārtota - bija saliktas ielu flīzes, kuras vieglāk nomainīt pie to bojājuma - nav viss ielas segums japārrok, tik dažas flīzes jānomaina. Biju patīkami pārsteigta par šīm pozitīvajām izmaiņām vienas nakts laikā. Bija pat piedomāts par to, kur un kā virzīt gan sabidrisko gan privāto transportu tā, lai kustība būtu ērta un neveidotos pārāk lieli "korķi" un visi varētu laikus nokļūt vajadzīgajās vietās.
  2. Otrs mans pārsteigums bija veikali. Biju Rīgā tikai dažas nedēļas atpakaļ, bet tagad konstatēju, ka daudzi veikali, kas bija veiksmīgi darbojušies daudzus gadus, nu ir aizvērušies um logos izlikts paziņojums, ka telpas tiek izīrētas. Tas radīja nepatīkamu pārsteigumu un pat zināmu nostaļģiju pēc bijušajiem laikiem. Nezinu, kas tur pie vainas, bet varbūt visu šī gada populārā vīrusa pretaizsardzības pasākumi daudzus veikalus noveda līdz bankrotam. Tiešām nezinu. Daudzi esošie veikali pārgājuši uz piecu dienu darba laiku saīsinātā režīmā. Ceru, ka tas palīdz noturēties un pastāvēt.
  3. Mani vēl patīkami pārsteidza sabiedriskajā transportā braucošās publikas apzinīgums. Jau Ludzā (un mums pilsētā nav šī vīrusa) iekāpjot vilcienā tika uzliktas sejas maskas, kas tika noņemtas tikai izkāpjot no vilciena galamērķī. Tas pats vilcienā bija arī atpakaļceļā. Pašā Rīgā, pārvietojoties sabiediskajā transportā, visi bija maskoti. Tas viss pavasarī, pirmā kovidvīrusa uzliesmojuma laikā tika ievērots visai nosacīti. Tagad, otrā uzliesmojuma laikā, cilvēki kluvuši daudz apzinīgāki un vairāk piedomā pie savas veselibas.
  4. Mani patīkami pārsteidza labvēlīgā uzņemšana vietā, kur biju sarunājusi naktsmājas, kā arī pie dēla drauga, pie kura ierados uz stundu pasēdēt siltumā, kamēr tika gaidīts vilciens. Bija sirsnīgi un labi pavadīts laiks interesantās sarunās.

piektdiena, 2020. gada 9. oktobris

Grūti pateikt, kā zemāk rakstīto nosaukt

  1.  Jaunībā un brieduma gadu sākumā negribot nodarīju pāri sev tuviem cilvēkiem un pēc tam nezināju, kā viņiem pieiet, lai atvainotos. Zināju, ka vārdiem "piedodiet, es negribēju, viss sanāca netīšām" sekos dažas audzinošas pārrunas, no kurām baidījos. Jo apzinājos savu kļūdu un nevēlējos nedz to atkārtot nedz dzirdēt garas runas kļūdas iztirzājuma sakarībā. Varbūt tieši tas radīja lielu plaisu starp man tuviem cilvēkiem un mani. Man jau nav daudz palicis to tuvāko un īpaši mīlētāko cilvēku. Tagad mēģinu šo plaisu likvidēt, sarunāties ar šiem cilvēkiem un jūtos bezgala pateicīga, ka viņi mani uzklausa, nenosoda, tik reizēm maigi atgādina, kur tā nesaprašanās radusies. Bezgala pateicīga esmu māsai, kura sarunājas ar mani, kad viņai piezvanu, un piedomā par mani, palīdz iespēju robežās. Kaut arī skaidrs, ka kopā dzīvošana vairs nav iespējama. Tomēr paldies viņai, ka mūsu māsiskās attiecības pastāv un sarunas ar viņu reizēm liek darboties straujāk un aktīvāk kāda jautājuma risināšanā. Reizēm viņas teiktais man nepatīk un liekas par asu un nevietā, bet - kad saruna ir pabeigta un atlicis laiks sarunu pārdomāt, viņas teiktais liek aizdomāties un mēģināt rīkoties. Esmu pateicīga viņai un citiem ļoti tuviem cilvekiem par reizēm skarbajiem vārdiem, kuri ir vietā un no sirds.
  2. Mēģinu šīs ģimeniskās attiecības un tuvināšanos ar vistuvākajiem cilvēkiem "iepotēt" dēlam. Bet pagaidam īsti rezultatu vēl nav. Laikam katram pašam ir jānonāk līdz ģimenes vērtības apzināšanai. Mēģinu radīt izpratni par to, ka sievas/vīrus reizēm var mainīt ka cimdus. Bet ģimene paliek, ir un pastāv. Un vienmēr būs blakus un vajadzīgajā brīdī.
  3. Esmu bezgala pateicīga tiem, kas laika gaitā kļuvuši par maniem pašiem tuvākajiem draugiem. Viņu līdzdalība manā dzīvē ir ĻOTI liela un patiesa. Un te nu ar pliku paldies nepietiks. Ja viņiem būs grūti vai kādas nepatikšanas, man ir jābūt blakus ar savām iespējām palīdzēt. Reizēm tas var aprobežoties tikai un vienīgi ar uzklausīšanu. Un tas jau ir daudz. No savas pieredzes zinu.
  4. No bērnības un pusaudžu gadiem atminos ģimenes viesību dienas. Tās varēja būt kādas dzimšanas dienas, vārda dienas, vispār nav jau svarīgs iemesls šīm svinībām. Bet bija tā, ka mes, bērni, paēdām pie kopgalda un gājām rotaļāties. Tomēr šīs rotaļas apstājād mirklī, kad mūsu vecmammu paaudze sāka dziedāt. Ne jau PSRS laikos aizliegtās dziesmas, bet bija taču arī daudz citu dziesmu, ko dziedāt. Tad "apštopējās" visa ritaļāšanās un mēs, mutes pavērusi, klausījamies šo spontāno kori un dziesmas. Tāpat atceros, ka bieži aizmigu vīru runas klausoties pīpējamā telpā. Viņus klausīties bija interesanti un priekš sevis uzzināju daudz kā jauna. Žēl. ka šī ģimeniskā tradīcija, sākot ar manu paaudzi, gājusi mazumā. Svinībās vairs nav dažādu paaudžu tikšanās, ir tikai nelielas draugu grupas tikšanās ar lielu alko piedevu. Un bez mājsaimnieces kulinārijas brīnumiem. Reiz, vēl padomju gados, galdi bija bagātīgi klāti, kaut arī neiztika bez alko. Tomēr - galdi bija bagātīgi no ēdamā un tad jau tas alko tik ļoti neiedarbojas, kā tukšā kunģī lejot un lejot tikai alko bez jebkādas citas nodarbes.