svētdiena, 2017. gada 24. septembris

Neliels apskats

1. Vakar bija lielākais mana bloga apmeklējumu skaits visā tā pastāvēšanas vēsturē - 211. Tas ir pārsteigums, jo es nu neko daudz un neko dikti prātīgu nerakstu. Tiesa, reizēm parādās kādas vietas, lietas apraksts un bildes no kāda pasākuma. Bet pārsvarā ir tikai manas pārdomas un paņaudēšana par kaut ko.
2. Vēl viens pārsteigums - jau otro reizi nekur.lv lasītāko rakstu topa aukšgalā ir mans raksts. Šoreiz tas ir mans vakardienas apraksts par braucienu uz Stokholmu. Jūtos nedaudz pagodināta.
3. Vēl par Stoklholmu. Tur cilvēki ir laipni un smaidīgi, Pat izpalīdzīgi. Kad mēs trijatā stāvējām viena pilsētas parka nomalē un stulbi pētījām karti, lai saprastu kur atrodamies, lai saprastu, kā nonākt izvēlētā punktā, viena sieviete pati pienāca klāt un mums visu paskaidroja. Pat drusku vairāk , nekā tikai ceļa parādīšanu. Es, protams, no sarunas ne vella nesapratu, jo viss notika angļu valodā, tāpēc jutos īpaši stulbi, ka bez abiem jaunajiem cilvēkiem es viena vispār nekur nenokļūtu un no pilsētas neko neredzētu.
Uz vevumdienām jāmācās valoda, neko darīt. Dzīve piespiež.
4. Tikai tagad esmu artjēgusies no brauciena iespaida un tā, ka kuģa šūpošanās tevi viegli ieaijā miegā. Jo gulēt mēs tur visi gulējā ļoti labi.

sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Brauciens uz Stokholmu

20. septenbrī no Rīgas izbraucām uz Stokholmu, 21.septembrī vakarā devāmies atpakaļ un atgriezāmies 22.septembrī ap 11.00 no rīta. Tas mazam ievadam.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu, Gan jau vņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.

trešdiena, 2017. gada 20. septembris

Kārtējās ceļa jūtis

Šodien vakarā izbraucam ar Tallink prāmi uz Stokholmu. Sajūtas tādas dīvainas un satraukums kā pirmziemniekam pirmo reizi uz skolu ejot. Mani gan mierina, ka viss būšot ok un normāli nonāksim galā. Bet atmiņā iesēdies tas prāmis, kas vairākus gadus atpakaļ nogrima un no kura izglābās tikai daži.
Prāmji jau katru dienu negrimst un lidmašinas ari katru dienu negāžas. Kaut gan par nokritušām lidmašīnām nācies pēdējos gados dzirdēt visai daudz. Vismaz viena gadā. Dažādu iemeslu dēl.
Bailes arī no pašas pilsētas. Nezinu, kas manī iesēdies. Jaunībā līdz bērna piedzimšanai izdevās gan palidot, gan ar kugi pabraukāties un viss bija ok. 
Laikam kļūstu vecāka un bailīgaka.

sestdiena, 2017. gada 16. septembris

Gribu gan kašķi gan mierīgu parunāšanos

Pērnos divos mēnešos ap šo laiku man jau bija sarakstīta kaudze rakstu, tagad rakstu mazāk. Ir mazāk ko teikt un arī darbs paņem savu. Esmu daudzās lietās atkārtojusies dažādās formās, bet tomēr daudz ko visai būtisku man neesmu pateikusi. Tagad mēģināšu izteikt neizteikto. Ceru, uz mani nedusmosies, un anonīmā brigāde beidzot iztiks bez kļūdu skaitīšanas.
1. Mēs ņurdam par mediķu streikiem algu dēļ. Bet aizmirstam, ka mūsu veselība un dzīvība ir viņu rokās. Savā ziņā valsts algu politika liek ārstiem  reizēm pieņemt konvertus - viņi ir ar savu godu un amatu atbildējuši par mūsu dzīvību, arī viņiem ir ģimenes, kas prasa savu tiesu. Neapskaužu neatliekamās medicīniskās palīdzības personālu. Viņiem ir laikus jānokļūst pie pacienta un laikus, ja tas nepieciešams, jānogādā medicīnas iestādē. Mazās algas par risku uz ceļiem un ielām, dažubrīd vadītāju netolerance un nesapratne uz ceļiem. Man pašai ir vairākas reizes gadījies būt pacientei ātrās neatliekamās palīdzības mašīnā. Paldies viņiem par to, ko manā labā darīja, līdz tiku nogādāta līdz slimnīcai. Un man nav žēl lieku minūti ilgāk krustojumā pastāvēt, ja brauc ātrie.
2. Par skolām un skolu sistēmu esmu rakstījusi kaut kad sen atpakaļ. Bet kopumā jau nekas nav mainījies. Valstij nav izdevīgas mazās skolas, visai pavirši tiek domāts par lauku bērnu nokļūšanu uz skolu un pēc no tās mājās.
Valstij ir vienalga, ka daudzi bērni vienā brīdī pamet skolu, jo tur nav interesanti. Es nesaku, ka skolotājam ir jābūt par klaunu klases priekšā, bet tā pašreiz esošā mācību viela ir garlaicīga gan bērniem, gan skolotājiem. Ko nabaga skolotājs var izdarīt, ja uz ielas ir interesantāk?
Un vēl - ko tas nabaga skolotājs var izdarīt ar bērnu, kurš, izlaists un nekaunīgs, atnāk no mājas un pēc stundām atgriežas tajā pat mājā, kur saņem visatļautības iespējas? Klases audzinātājs, skolotājs ir viens uz n-desmit bērniem, kuriem ir vismaz divi audzinātāji mājās.
Skolotāja amatu vispār vajadzētu pielīdzināt veselībai bīstamu amatu kategorijai un ļaut priekšlaicīgi pensinēties, strādājošajiem paceļot algas maksimāli iespējamās robežās.

Visādi visādi

1. Purvciemu laikam tā pat kā visus Rīgas guļamrajonus var droši nosaukt par Trim priedēm. Skraidu pa rajonu ar savu anketēšanu, cenšoties paturēt prātā uz kuru pusi ir galvenās maģistrāles, bet vienalga ik pa brīdim nonāku situācijā, kad kādam jāprasa, kā iziet no kvartāla. Jūtos kā Lācītis Pūks, kas apmaldījās trijās priedēs. Un pārsvarā tie ir cittautībnieki, kas pastāsta virzienu un pat gatavi gabalu pavadīt. Iepriekšējā ierakstā nepārspīlēju. Latvieši ir neatsaucīgāka tauta. Tīrais brīnums, ka man izdodas "noķert" anketas vairāk latviešu valodā, nekā krievu valodā. Un arī tad reizēm ir brīnumi - visa anketa atbildēta latviski, bet kad ailītē "tautība" jāspiež attiecīgā poga, izrādās, ka anketējamais ir bijis vai nu krievs vai kādas citas tautības pārstāvis. Un tad ir patīkams pārsteigums par sarunu biedra labo latviešu valodu.
2. Šodien būs pagrūta diena un es pat zinu, kāpēc. Vakar drusku nogrēkju. Un pie viena jāskraida būs visa diena. Te jau ir Rīga ar saviem kodiem, atslēgām un domofoniem. Es neesmu kramplauzis un būs jāskatās, kur varēs iesprukt iekšā ar saviem jautājumiem. Šajā ziņā Vangažos un Cēsīs bija labāk - tur tā mode vēl nav ieviesusies līdz galam.
3. Pilsētas centru labo un kārto. Kad reiz pienāks kārta guļamrajoniem? Te bedre uz bedres un neviens tās pat vairs nelāpa. Rudenī, pavasarī un vasarā vēl nekas - ir skaidri redzams, kur kāju likt. Bet kad ziemā tās bedres piesnieg, tad bez telepātijas neiztikt. Lai nenokristu vai labākajā gadījumā tikai pamežģītu kāju.

piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Par to, kas notiek

1. Lai vai kā lamā cittautiešus par rupjību un mātes vārdu lietošanu, es savā anketēšanas darbā vairāk esmu saskārusies ar tautiešu rupjību. Kas sāpina un aizskar. Vispār jau katra rupjība sāpina un aizskar. Vangažos un Cēsīs tieši cittautieši bija tie, kas visbiežāk atsaucās uz manu palīgā saucienu, ja biju apmaldījusies un nevarēju atrast starppilsētu transporta pieturvietu. Ja es Purvciemā apmaldos māju jūklī, arī tad sveštautieši ir tie, kas gatavi palīdzēt izkļūt no situācijas. Sāpīgi par tautiešiem.
 2. Man patīk, ka Rīgā un Latvijā vispār sakārtojas ceļu infrastruktūra. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs tiek apmaksāts no pašvaldību budžeta, cik par to maksā valsts. Tomēr, arī kā pasažierim braucot, ir patīkami braukt pa līdzenu un skaistu ceļu, nevis kratīties pa slikti aizlāpītām bedrēm asfaltā.
3. Dienvidu tilts Rīgā man joprojām ir mīklā. Cik pa to esmu braukusi kā pasažiere, tomēr tā arī neesmu sapratusi, kā vadītāji spēj orientēties tajā nobrauktuvju, uzbrauktuvju un apļu jūklī, lai aizbrauktu vēlamā virzienā. Tas tilts man atgādina drusku sapinķerējušos dzijas kamolu. Bet skaists viņš ir. Un viemnēr esmu brīnijusies, kā tilts, kurš vietām balstās un ne pārāk resniem balstiem, spēj izturēt to braukšanas intensitāti. Vienmēr ir jautājums - vai balsti izturēs un nav gaidāms iebrukums?
 4. Nezinu, kādā secībā tiek veikti ielu remonti Rīgā, bet ceru, ka vienā mirklī pienāks kārta arī Zemitānu un Deglava tiltiem. Par Deglava tiltu man grūti pateikt, bet Zemitānu tiltu nākas izmantot samērā bieži. Un reizēm pat kāpt pa kāpnēm uz leju, lai nokļūtu Zemitānu stacijā. Tas, kas redzams tiltam no apakšpuses nevieš uzticību tilta ilgizturībai. Ceru, ka līdz viņa remontam vēl nonāks.

trešdiena, 2017. gada 13. septembris

Kārējie punkti

1. Vismaz esmu sapratusi, ko man nedrūīkst nekādā mērā. Tie ir stipri grādīgie dzērireni un alus lielās devās. Ar vienu pinti alus nedēļā pilnīgi pietiek. Savādāk notiek dieva zīmes. Un arī noslogojumu vajag maksimāli, lai domas bīūtu aizņemtas ar visu ko citu, tikai ne bezdarbību.
2. Visstulbākais ir vaktēt internetbanku, vai naudiņa iebirusi vai nee. Anketēt šajā laikā nav jēgas iet - cilvēki vai nu guļ vai jau devušies savās gaitās. Tas vispār ir brīnums, ka es vakarrīt dažus no rīta nķēru vēl pirms iziešanas no mājas. Man te pa pāris dienām 11 anketas jādabon. Lai sadabūtu visu kvotu. Ceru, ka izdosies.
3. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki lasa tikai pirmos rakstus, senākus nemaz vai gandrīz nemaz neskatās. Es pa šo laiku tik daudz esmu sarakstījusi. Arī daudz prātīga. Mana anonīmo "blusu" ķērāju komanda arī pazudusi, Varbūt esmu pasākusi atkal bez kļūdām rakstīt?