Šis tapis vietnē Facebook sastaptajā diskusijā. Un runa nebūs par gaidāmajiem vēlēšanu rezultātiem un cerībām, ar kādām vēlētājs parastais dodas vēlēt. Runa ir par šo procesu kā tādu.
Mums katram ir sava ilūzija par to, kādai jābūt mūsu valstij. Un šīs ilūzijas nu izteikti ļoti retos gadījumos ir 100% identiskas pat vienā ģimenē dzīvojošajiem. Var, protams, kādi ilūzijas parametri sakrist, bet tomēr atšķirības ir neizbēgams lielums. Līdz ar to - katrs "no augšas nolaistais" noteikums/pasākums/kas nu tur vēl neizbēgami ir vidējais aritmētiskais no visām vēlmēm/ilūzijām. Mums ir apmēram divi miljoni pilsoņu/iedzīvotāju. Sakiet, kas notiks Latvijā, ja tie, "tur, augšā" sāks kādas lietas bīdīt, ievērojot katra konkrētā indivīda vēlmi? Tobiš, veidot mūsu vidi tādi, kādu pasūtījis katrs konkrētais indivīds? Situācijā, kur vienam patīk cepumiņš, otram torte, trešajam alus utt.? Bez indivīdu kopsaucēja meklēšanas, bet konkrēti katra individuālo vēlmi? Cik nu pa manam, izklausās pēc bardaka, kas var beigties bēdīgi. Pat ļoti bēdīgi.
Aicināt neiet uz vēlēšanām? Tas nozīmē pavairot tos, kuri "ēdīs, ko dos un klusēs mutautiņā". Vispār, vēlēšanu tiesības ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums. Un - kā var prasīt no kāda cita pienākumu izpildi, ja pats pienākumus nepilda?
Tālāk. Mēs vēlam valdību paši priekš sevis, deleģējam veikt tos pienākumus, kurus negribam/nevaram/ko šajā ciklā nepildīsim. Tad nu tā valdība sanāk tāda, kādu mēs to vidēji aritmētiski esam savēlējuši un kādu konkrēto laika posmu. Un tā nu pirmkārt ir vēlētāju atbildība - ko nu kolektīvi savēlējām, tas nu ir. No nekurienes tie cilvēki krēslos neiekrīt.
Ja nu esam savu pienākumu izpildījuši, tad nu mums ir tās tiesības par valdības darbu visādi izteikties. Protams, vēlams konstruktīvi. Tie, kuri nav piedalījušies vēlēšanās - nu, diemžēl paklusējiet mutautiņā un "ēdiet, ko dod". Kāda jums daļa par to, kas nav jūsu.
****
Vēl, kā papildinājums.
Ne visiem visi likumi patīk. Gadās. Bet - jebkurš likums/noteikums/kas tamlīdzīgs ir dzīvs pielietojumā tik ilgi, kamēr kaut viens cilvēks to ievēro. Ja neviens neievēros, nomirs dabiskā nāvē pat nepiedzimis. Šī noteikumu būšana man atsauc atmiņā pandēmijas un masku laikus. Ar lielu devu smaida skatījos uz tiem cilvēkiem, kuri, tās maskas uzlikuši, protestēja pret maskām. Kur bija problēma ignorēt to pasākumu? Ne jau 100 Saeimas kungi un dāmas katram individuāli pakaļ skraidīja un ar varu maskas uz sejas virsū lika. Paši vien individuāli lika no brīva prāta. Katra paša ziņā bija uzlikt to masku vai ignorēt.
Labi, aizvāvuļojos. Ņemiet par labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru